"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[washulis]

Ja parasti modināja rīta gaisma un putnu dziesmas, tad tagad gaismas nebija un dziesmas bija aizvietotas ar svešu elpu. Marko sagrozoties, arī Halla darīja tāpat, paverot acis un lēnām apjaušot jauno dienu, lai arī ar klusu ņurdienu labprāt noslēpa seju spilvenā vēlreiz, iesmejoties, kad saņēmusi savu laba rīta sveicienu. Un labs rīts arī Tev. Tika nodūdots pretī, plaši pasmaidot.

Nederētu kavēties. Mums gaidāma liela diena. Baltā pūķiene apņēmīgāk paziņoja, noglāstot Marko roku, lai tad pieslietos sēdus, krūtis piesedzot ar segas stūri, tikai tagad apjaušot, ka jā, kāds durvis uz gaiteni vakar vai naktī bija aizvēris. Tas noteikti būtu bijis neērti netīšiem garāmgājējiem, ja tā nebūtu, vai ne? Liela diena, liela diena... Halla nepacietīgi atkārtoja, izlienot no gultas un uzmeklējot savas drēbes, nomestas līdzās no baseina telpas savāktajam dvielim. Šeridans tiešām bija dāsns namatēvs, būs jāizdomā, kā pateikties, pirms viņi dosies prom. Kā jūties? Tika vaicāts Marko virzienā, kamēr viņa nosēdās uz gultas malas, uzstīvējot sev mugurā paltracīgo, balto kleitu. Ceru, ka nakti izbaudīji. Jo tas saulainais smaids viņas sejā liecinātu, ka jā, Halla noteikti izbaudīja.

[Romija]

Halla sāka rosīties, kas arī Marko pamazām kliedēja pēdējās miega paliekas. Burvis vēl brīdi gulēja, klausījās čaboņā un pie sevis izteiktajos meitenes vārdos. Ar katru mirkli ķermenis atmodās, un arī gulta bez blakus gulētājas vairs nešķita tik silta un mīksta. Vērojot kā dziesminiece ģērbjas, Marko plati nožāvājās.

"Paldies, dūjiņ! Tik saldus sapņus nebiju gaidījis," burvis atbildēja, uzsmaidot baltmatei, un tūlīt arī cēlās augšā. Viņš patiešām bija gulējis necerēti labi, un, lai arī stundu skaits sanāca mazāks, tomēr nevarēja sūdzēties, ka miegs būtu bijis slikts. Izstaipoties gan varēja just, kā iesmeldzas kāds muskulis, kas nebija radis pie tādas slodzes, tomēr tas piederējās pie lietas. Marko pasniedzās pēc drēbēm, lai mierīgā tempā apģērbtos. Viņš pārbaudīja, vai vakar mazgātais krekls un bikses ir kārtīgi izskaloti un uz tiem nav redzami ziepju pleķi. Aplika jostu un pārbaudīja dunci. Tāpat apvilka gan zābakus, gan tuniku. Lilijas pamestais apmetnis atkal tika rūpīgi salocīts un iebāzts visai pilnajā somā. Cenšoties to iestīvēt starp sirdīm un pusizēsto pārtikas saini, Marko atcerējās par grāmatu. Viņš bija plānojis vakarā veikt pierakstus, tomēr notikumi bija tā iegrozījušies, ka līdz tam domas neaizklīda. Nu, nekas, to varēs izdarīt arī vēlāk, burvis nosprieda un aiztaisīja somu. Tās lence kopā ar savu apmetni uzgūla uz pleca, bet roka pasniedzās pretim Hallai.

"Iesim brokastīs?" Marko aicināja gluži pieklājīgā tonī, bet pasniegtā roka liecināja par viņa manierēm. Pēc tāda vakara Halla noteikti bija pelnījusi vismaz pavadoni līdz galdam, ko burvis bija gatavs nospēlēt. Viņa izteiksmē un pozā gan vairāk jautās pieklājība, nekā flirts vai noslēpums. Rīts vienmēr atnesa vairāk lietišķuma un kliedēja vakaru dvesmas.

[Urdrunir]

Tagad bija skaidrs, kāpēc neveiksmīgais zaglis bija tik izmisīgi manījies projām. Viņš noteikti bija nospriedis, ka Batirs centīsies viņu sakropļot. Karotājs paraustīja plecus. Un izstrēba vēl vienu kausu alus.

Kad abi pasvešie pudeles brāļi bija nozuduši, arī karotāju vairāk nekas neturēja krogus zālē. Prātīgi nolicis krietni tukšāko mučeli atpakaļ vietā, melnais izstaipījās un nozuda atpakaļ sev atvēlētajā istabā. Pirms gulētiešanas viņš pēc iespējas ciešāk aizdarīja logu un zem tā apakšā nolikta uz galda atrasto trauku ar ūdeni. Bet pret durvīm viņš šoreiz atslēja vāli. Drīz no gultas puses atskanēja viegla krākšana.

[Rouzijs]

Lilija pamodās īsti pēc Arlidena aiziešanas, nedaudz samiegojies zilais skatiens vērās uz tukšo gultas pusi, it kā viņa vēlētos tajā redzēt kādu, kurš vienkārši tāpat vien neaizietu, iespējams, vēl uzspiestu rīta buču uz vaiga, bet nekā tāda te nebija. Un tas lika apvainoties uz Blinku, jo viņš pat nebija viņu vakarā apskāvis un ļāvis iemigt drošās skavās.
Skumji. Meitene piecēlās un sakopās. Izķemmēja garos matus un palūkojās uz savu kleitu. Tā joprojām bija nesaburzīta un tikpat tīra, kā dienā, kad viņa ieradās Pīlāra zālē. Uzvilkusi savus apavus un nolēmusi, ka ir gatava doties pie pārējiem priesteriene atcerējās par rituālu.

Tā nu tas prasīja kādu laiku, lai sajustu, ka maģija ir atgriezusies dzīslās un viņas spēja dziedēt ir atgriezusies.
Soļi veikli noveda lejā līdz telpai, kur visi ieturēja brokastis. - Labrīt. - Pūķene klusi noteica skatienam ļaujot pārslīdēt pār biedriem, tikai Blinku tas kaut kā pamanījās izlaist. Visdrīzāk, ka speciāli. Meitene pati sev sarūpēja gardu tēju un apsēdusies pie galda domīgi vērās krūzītē, it kā mēģinātu tajā saskatīt savu likteni.

[Sindra]

"Sudraba dzīsla"

Šoreiz Batirhanam izdevās pavisam mierīgi nogulēt līdz pat rītam. Neviens vairs necentās traucēt melnā pūķa naktsmieru. Gar logiem neviens neložņāja un pat necentās atvērt durvis. Ja karotājs vēlējās brokastis, viņam būs jādodas uz pirmā stāva telpu. Acīmredzot, istabiņās brokastis pienestas netika.
Nekādas skaņas īsti nenāca arī no pirmā stāva un pūķis varēja netraucēti izgulēties.

Par rīta iestāšanos liecināja tikai nedaudz vairāk gaismas aiz loga. Cik nu varēja nojaust, tad tā te izskatījās pa dienu. Nedaudz gaišāks.



Šeridana tornis

Ilgi nebija jāgaida, kad ēdamzālē uz galda parādījās brokastu ēdieni. Cik nu varēja noprast, tad pūķi varēja ķerties pie maltītes. Šeridans pats gan vēl nebija ieradies. Vai nu burvis no rītiem mīlēja ilgi gulēt, vai arī viņam bija kādas darīšanas.

Mollis nebija piemirsis arī par druīda zvērēnu un uz galda bija parādījies arī atsevišķs trauks, kurā bija jēlas gaļas gabaliņi.

Blinka atrāvās no loga un apsēdās pie galda. Jauneklis zināja ko nozīmē ciest badu. Viņš neceremonējās, ja bija pieejams ēdiens. Sēdās pie galda un ēda. Kas to zināja, kad viņiem izdosies normāli paēst nākamo reizi.

[Roviela]

Druīda priekšlikums bija prātīgs, un Atorms tam piekrita. Tagad viņš izbaudīja brīdi, kad nebija jādara nekas cits, kā vien jāgaida brokastis, kuras, visticamāk, kaut kad drīzumā parādīsies, un saimnieks, kuru vajadzēja sagaidīt, citādi viņi aizies, bet burvja solītā darījuma puse paliks neizpildīta.
Mierīgā garā gaidot pārējos, sarkanais pūķis izdzēra krūzi tējas, tad uz laiku atstāja pārējos, lai aizietu saģērbties līdz galam. Bruņas uzvilkt nebija ļoti ilgi, bet savu laiciņu tam vajadzēja tik un tā, tāpat pārbaudīt lietas, kas bija līdzi, vai viss kārtībā.

Tā notērējis laiku, karotājs atgriezās ēdamistabā ar visu savu somu, kuru kopā ar pašlaik liekajām mantām nolika maliņā. Ko nu pie galda sēdēs ar lielo zobenu.
Izskatījās, ka viņš vēl nemaz nav beidzamais, vismaz Elgāra nebija, tāpat saimnieks vēl nebija pagodinājis ar savu klātbūtni.

- Labrīt! - pasveicinājis vēl neredzētos, Atorms sēdās pie galda blakus Blinkam un sāka brokastot.

Tā kā te vēl nebija visi, tad karotājs neuzsāka sarunas par tālākajiem plāniem. Pagaidām viņam pirmais bija dabūt no Šeridana padomu, un pēc tam ir Šmarla, uz krogu aizgājušais biedrs un Vordans. Jautājums tikai, kādā kārtībā.

[Mattiass]

Ūdens baseinā sakustējās. Lēnām, stapīdamies, guļošais uzpeldēja, pamazām uzmozdamies. Atvēra acis, nožāvājās. Un tad, slinki piecēlies, izlīda ārā. Rīta svaigums deva spēkus jaunai dienai. Elgārs saģērbās, un, veselīgas ēstgribas dzīts, ieinteresēti pabāzās augstākos stāvos, savos meklējumos uziedams ēdamzāli, brokastis un brokastotājus.

— Brīt, — viņš draudzīgi novēlēja un, ieņēmis kādu no brīvajām vietām (bija vienalga, tieši kuru), ķērās pie pārtikas uzņemšanas procedūras.

[echo3]

Kenolts tējas krūzi bija izdzēris līdz pusei, kad telpā ienāca Blinka. Druīds atņēma sudraba pūķa labrītu, bet vairāk neko neteica - pa nakti nekas jauns nebija atgadījies, ko zinātu tikai viņš, un ko būtu nepieciešams ātri izstāstīt. Drīz uz galda parādījās ēdiens, un pat bļodiņa ar gaļu Nūkam. Šoreiz tā tika nolikta uz grīdas. Lai arī ēdēji ir pūķi, kas savā īstajā izskatā arī nesmādē svaigu medījumu, cilvēka izskatā tie ēd gatavotu ēdienu, un sevišķi pilsētniekiem varētu nepatikt jēlu gaļu kārīgi rijošs sermulis uz galda.

Iekārtojis Nūkam brokastu vietu, druīds uzlika ēdienu uz sava šķīvja un sāka mierīgi ēst, atraudamies no šīs nodarbes tikai, lai pasveicinātu katru, kas ienāca ēdamistabā.

[washulis]

Kamēr Marko sāka vākt savas mantas, arī Halla salika kopā vakar sarakstīto un pārējos papīrus, uz ašu roku pārlasot un nošķobot degunu pie kāda mazāk poētiska salīdzinājumā. Brīvākā laikā būs jāpārdomā vēlreiz. Tā kā mantu nebija daudz, drīz pūķiene jau sniedza roku Marko un sekoja viņa pavadai uz ēdamistabu, kur jau bija sapulcējušies pārējie, neskaitot pašu namatēvu, un uz galda jau stāvēja krietnas brokastis. Vai pat teikt - mielasts? Labs rīts! Halla prieka un mundruma pilnā balsī izsaucās, uzsmaidot saviem biedriem, no Marko rokas atlaižoties tikai, kad devās nosēsties pie galda.

Pieļauju, ka Šeridans mums nepievienosies? Tika skaļi vaicāts, palūkojoties durvju virzienā, bet ilgi viņa nekavējās, saliekot sev uz šķīvja ko ēdamu. Būs jācer atrast arī Batirhanu. Bez viņa doties pie Vordana nevajadzētu. Ja vien viņš to nav izdarījis jau pirms mums. Tad melnais būtu jāatrod, lai noskaidrotu, ko viņš zina. Pēc tam? Pēc tam droši vien jāuzmeklē tā Šmarla. Kā jums beigās palika ar tiem darījumiem, ko izteicās Šeridanam? Pieminētais amulets, milžu sirdis un pārējais. Varbūt arī pie Vordana uzreiz doties nesanāks.

[Roviela]

- Labs! - sarkanais pūķis atņēma Hallas sveicienu, tāpat kā pirmīt citu labrīta devēju.
Viņš uzlika uz šķīvja vēl ēdienu. Atorms nebija no tiem, kas brokastīs neko nespēj ieēst, ja vien ir iespēja.

- Mūsu saimnieks vēl ir parādā šādu, tādu informāciju. Tad mēs varētu doties. Kā tur ir, Blinka, - karotājs vērsās pie sudraba pūķa, - Kur dzīvo Šmarla? Kā mums būtu ērtāk saplānot gājienu? Viņa dzivo kaut kur pa ceļam uz torni, vai nostāk kaut kur?
Ja tas ir pa ceļam, tad dabiskāk būtu iet vispirms pie pūķienes, viņam tā šķita.

[Romija]

Marko palīdzēja Hallai apsēsties pie galda, novēlēja visiem labu apetīti un apsēdās arī pats, lai vispirms ieturētos.

[Sindra]

Izdzirdējis pieminam savu vārdu, Blinka atrāvās no ēšanas un veltīja Atormam īsu skatienu.
Jauneklis noraidoši pamāja ar galvu. - Nē, nē... Šmarla nedzīvo ne tuvumā tornim, ne citadelei. Pie viņas būs jādodas speciāli. Es ceru, ka tas pārāk nesagādā problēmas. No otras puses, es varu doties viens pie viņas, ja jums nav laika. Es saprotu, ka Devana uzdevums ir svarīgāks. Es negribu jūs kavēt. - Blinka noteica.

Par Šeridana pievienošanos viņš neko daudz nezināja teikt. Tāpat, kā Blinka arī nebija informēts par darījumiem, kas biedrus vēl kavēja Šeridana sakarā.

Taču, ja viņiem bija jautājumi, tad tos viņi varēja adresēt burvim pašam, jo sarkanais pūķis, kā reiz ienāca ēdamtelpā. Izskatījās tāpat, kā iepriekšējā vakarā. Acīmredzot burvis pārāk sevi neapgrūtināja ar ģērbšanos. Bikses bija vienīgais apģērba gabals.
Tiesa, burvis izskatījās visai samiegojies un pat saguris. It kā visu nakti būtu pavadījis nomodā, nevis baudījis atpūtu, kā viņa viesi.

Piegājis pie Marko, Šeridans nolika uz galda, melnā pūķa priekšā, nelielu pudelīti, kādās parasti pildīja dažādas mikstūras. Šī bija tumšā, asinssarkanā krāsā.
- Pēc brokastīm pastāstīšu kā to izmantot, lai atbrīvotu Arlidenu no vergošanas. - viņš koķeti noteica un piemiedza Marko ar aci.

Blinka skatiens atrāvās no ēdiena šķivja un aizkavējās pie pudelītes Marko priekšā.
Viņš izskatījās nedaudz apjucis.

[Roviela]

- Mani interesē abas vietas, - Atorms atbildēja Blinkam. - Visādā ziņā es iešu tev līdzi.
Par to viņi bija runājuši jau vakar. Karotājs apņēmās Arlidenu sargāt, un tas bija domāts pavisam tieši un nopietni. Turklāt vēl lēdijas Maras slimība bija Atorma klana lieta, un attiecās uz viņu arī. Ja bija iespēja palīdzēt, tad tā bija jādara.

Šeridanam ienākot, sarkanais pūķis nosprieda, ka saimniekam nakts bijusi vēl nogurdinošāka nekā viņam pašam, bet, iespējams, burvis vēl nodarbojās ar alķīmiju vai ko tādu, un vispār nav gājis gulēt.
Atorms mierīgi turpināja ēst un nelikās ne zinis. Itin kā uz viņu tas tieši neattiektos.
Bursies taču Marko. Ne tā?

[Sindra]

- Labi. - Blinka paraustīja plecus. Viņš taču negrasījās pieaugušiem pūķiem noradīt, ko viņiem darīt.
- Tad tikai vienojieties paši, kur un kad iesiet. - Blinka bija gatavs pielāgoties. Jauneklis negrasījās diktēt savus noteikumus, tādējādi traucējot pūķiem nodarboties ar primāro lietu, kas bija iemesls, kādēļ viņi vispār bija devušies uz Cietoksni.

- Šodien būs vētra? - Arlidens jautājoši palūkojās uz Šeridanu.
Taču sarkanmatainais burvis pamāja noraidoši. - Liekas, ka nē. - viņš pasmaidīja, sakrāmēdams šķīvī savu brokastu tiesu.
- Ceru, ka gulējāt labi. - burvis vēl piebilda, kamēr viņa rokas veikli apmaisīja kafiju.

[Roviela]

- Es teiktu, ka vispirms uz torni, - karotājs ierosināja. Krogs, uz kuru Blinka negribēja iet, kā-to-sauca, arī bija kaut kur citadelē, tas būtu pie reizes uz Batirhana pusi, jo melnais karotājs, visticamāk, negrasījās palaist garām iespēju paviesoties pie Vordana, vai nu viens vai kopā ar viņiem.

- Paldies, labi, - gulējis Atorms tiešām bija labi, problēmas sākās pēc tam, kad viņš bija pamodies. - Kādā sakarībā te vētra vai tās neesamība? - tas bija kaut kas pēkšņs un nesaprotams, ko vajadzēja noskaidrot.

[Urdrunir]

Par laimi neviens Batiru negribēja vairs apciemot līdz pašam rītam. Tāpēc rīts sākās pavisam mierīgi. Sākās? Karotājs pavēra logu un izbāza ārā galvu, lai pārliecinātos, ka tās puskrēsla, kurai pa vidu zibinājās balti noplaiksnījumi debesīm, patiešām ir rīts. Vietējie noteikti bija bezgala īgni, ja viņiem nesanāca ne brīdi izbaudīt siltu saulīti uz pakauša. Batirs paraustīja plecus un iestīvējās atpakaļ istabā. Par laimi viņš šeit bija ieplānojis palikt tikai dažas dienas.

Melnais apsēdās uz gultas malas un izvilka galodu. Lēnām un rūpīgi viņš uzasināja un notīrīja asmeņus, kuri jau vairākas reizes bija palīdzējuši radīt neomulīgu nemieru satikto ļaužu acīs, un sāka rūpīgi skūt gludo pauri un apaļos vaigus. Viņa dzimtā pilnbārda tika uzskatīta pa barbarisku. Savukārt galvas virsu nezin kādēļ prāvajam vīram bija svarīgi atbrīvot no matiem. Patiesībā šajā ziņā viņš stipri līdzinājās tiem vietējiem blēžiem, kuri bija padzīti no klana. Vienīgi nebija maģisko tetovējumu.

Tikai sakopies, karotājs ieradās krogus lielajā telpā, lai pieprasītu brokastis un noskaidrotu cik tālu no šejienes atradās Šeridana krogs. Nevarēja saprast, cik ilgi būs jāgaida, līdz jāsāk satraukties, ka grupas biedri ir iekūlušies nepatikšanās. Ja vietējie nebija izbijušies no viņa niknā paskata, tad pārējie, kuri atgādināja ceļojoša bordeļa un cirka trupas krustojumu, varēja iepērties vēl lielākās nepatikšanās. Batirs nedaudz nožēloja, ka bija ļāvis pūķiem doties projām bez uzraudzības.

[Sindra]

- Dažkārt mēdz būt smilšu vētras. - Blinka paskaidroja pa šķīvi stumdīdams gaļas gabaliņu. Jā, viņš bija tikai pajautājis Šeridanam, bet nepaskaidroja biedriem, kuri neko daudz nezināja par dzīvi pūķu cietumā. - Ja ir vētra, tad labāk sēdēt patvērumā. Un nebāzties no tā laukā. - tas, protams, paņemtu laiku. Bet jādomā, ka biedri jau bija pieredzējuši vēju un smiltis iepriekšējā dienā, kad viņi nāca uz Šeridana torni. To visu vajadzēja pareizināt ar vēl lielākiem apjomiem un tad varēja iegūt priekšstatu par vētru.

- Vētras laikā mēdz notikt arī dīvainas maģiskas izlādes. Tādēļ labāk būs piesardzīgākiem. - bet ja jau Šeridans teica, ka vētras nebūs, tad jādomā, ka viņiem par to nebija jāuztraucas.



"Sudraba Stīga"

Kroga lielajā telpā aiz letes grozījās tā pati sieviete, kura bija apkalpojusi Batirhanu iepriekšējā vakarā. Ar siltu un saulainu labrīt vēlējumu viņa sveica melno pūķi un protams, izturējās tā, it kā viņai nekas nebūtu zināms, par kāda nezināmā zagļa centieniem melno pūķi nakts laikā apzagt.
Bez kādas vārda runas, viesim tika pasniegtas bagātīgas brokastis. Un arī dzēriens, kādu nu Batirs vēlējās.

Viņa labprāt arī pastāstīja, ka Šeridana tornis nebūt neatradās pārlieku tālu no citadeles. Tā ka, ja nu Batirhans izlems doties pamestos biedrīšus meklēt, tad nemaz pārāk tālu nebūs jāiet.

Kad karotājs bija piesēdis pie brokastīm, kroga durvis pavērās un pa tām ienāca Vordana torņa sargs. Vai nu tas pats melnais pūķis, kuru karotājs bija redzējis krogā naktī, vai arī viņa brālis. Atšķirt jau viņus tā īsti nevarēja. Un arī pēc karotāja uzvedības nevarēja noteikt, vai šis ir satiktais, vai tas otrs.
- Lords Vordans sūta ziņu. - viņš noteica un nolika Batirhana priekšā pergamenta rulli.
Vordanu saukt par lordu gan nebija pareizi. Kad krēslas pūķi ieslodzīja, tituli viņam tika atņemti.

[echo3]

Šeridans ieradās, atnesdams sīku pudelīti un solījumu, ka tā līdzēšot atbrīvot Blinku no verga zīmoga. Kaut nu tā būtu. Zaļajam pūķim gauži riebās doma, ka kāds tāpat vien var uzburt kaut kādu zīmi citam pūķim uz ādas un tad uzskatīt apzīmogoto par savu īpašumu.

Ejam uz torni un sameklēt Batirhanu. - Tas bija tepat blakus, un tas bija uzdevums, kāpēc viņi vispār bija šurp devušies. Šmarla pēc tam. Tādas bija Kenolta domas. Viņš paskatījās uz leju, sev pie kājām, vai Nūks jau ticis galā ar savu ēdienu, bet sermulis vēl laimīgs košļāja gaļas kripatiņu. - Šeridan, vai Nūks drīkstēs palikt šeit, tornī, kamēr mēs staigājam pa citadeli? Tam ir divi iemesli - es baidos par viņa drošību, un varbūt viņš pierod pie tevis. Ja vien tas nebūs tev apgrūtinoši. - Tam nav nekādas nozīmes, ka sarkanais burvis vakar bija vēlējies Nūku par savu mājdzīvnieku. Pirmkārt, viņš varēja būt pārdomājis, un, otrkārt, viņš varētu vairs nevēlēties visu pūķu varzu otrreiz laist pār savu slieksni.

[Romija]

Brokastis košļājās ievērojami ātrāk ar acu priekšā nolikto pudelīti, bet skatiens rindas kārtībā nomērīja Blinku, Atormu, Šeridanu, Elgāru, Kenoltu, Liliju, Hallu, atgriežoties atkal pie Šeridana un gaidot turpinājumu.

[Urdrunir]

Batirs kā saulīte smaidīja pretī krodziniecei, ne ar pušplēstu vārdu nepieminēdams, ka pa nakti ir izlacis alu pāris zelta gabalu vērtībā. Dusmīga, ūsaina saulīte. Un ēdelīga. Brokastis pazuda negausīgajā mutē tā, it kā nemaz nebūtu noliktas karotāja priekšā. Melnais sirsnīgi atraugājās un noslaucīja ūsas un ķetnas.

Kad ieradās Vordana durvju sargs, pūķis samiedza ačeles un ar skatienu ieķērās jaunajā puisī. No malas izskatījās, ka Batirs šo ne reizes nav redzējis un tagad uzmanīgi vērtē. Impozantais pergamenta rullis labu brīdi gulēja starp ēdiena traukiem, kamēr tēvainis smīkņāja par tā izmēriem un salīdzināja tos ar... citiem izmēriem. Visbeidzot melnais tomēr nolēma atritināt tīstokli un paskatīties kas Vordanam sakāms.