"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Sindra]

Sudraba Dzīsla

Iespējams, ka Alteraks nebija domājis, ka vajag ņemt visu mucu un sarkanais pūķis izskatījās pat nedaudz pārsteigts, kad Batirhans viņiem novietoja dzēriena avotu.

Uz jautājumu, karotājs ar galvu pamāja sudraba pūķa galvas virzienā. - Tas nav pareizi. - Alteraks noteica. - Mēs esam noziedznieki un viņš darīja savu darbu. Neredzu iemeslus, kāpēc tā būtu jāizturas. - lai arī Alteraks bija ieslodzītais un noziedznieks, viņā vēl joprojām bija sarkano pūķu goda izjūtas un savā ziņā pat likumpaklausība.

- Nav labāka. - viņš strupi atrauca piepildījis arī savu kausu pa otram lāgam.
- Šī nav vieta, kur nākt meklēt labus krogus. - Alteraks noteica, skatienam aizkavējoties pie Batirhana.

- Pastāsti par Pilāru. Ko viņi tur runā, ko zin. - Alteraks neslēpja, ka viņam zināms, kāda iemesla dēļ Batirhans atrodas Cietoksnī. Galu galā, arī Vordana apsargs bija to bija apstiprinājis.



Šeridana tornis

- Piedod, es negribēju izklausīties viszinošs un pamācošs. - Blinka noteica. Viņš bija pamanījis skumjas meitenes balsī, taču kaut kā viņam tas nesalikās kopā ar Lilijas pēkšņo vēlmi raudāt, kad viņa vēl tikko bija nodevusies pavisam cita veida izklaidēm, no kurām Blinka bija viņu atrāvis.

Jauneklis nepagriezās pret Liliju. Viņš bija atstājis meitenei segu un lielāko daļu gultas. Viņai vajadzēja būt ērti. Tas arī bija viss, ko Blinka vēlējās zināt. Viņš vairāk neko neteica un aizvēris acis, centās aizmigt.



- Kauliņiem jau nav jāuzticās. - Šeridans pasmaidīja. - Iespējams, ka tie tev būtu piedāvājuši daudz labāku fortūnu, piemēram, šo smago upuri nāktos nest kādam citam, nekā smagnēji nomācošā apziņa, kā nākas spert šādus soļus, lai kādu sargātu. - burvis turpināja izbaudīt savu smēķi. Un skatoties uz Šeridana vieglo smaidu, nevilšus radās sajūta, ka tas nav vienkārši parasts smēķis, bet kas vairāk. Kas liek viņam justies vieglākam un apreibušākam.

- Labi. - pūķis novilka, skatienam aizkavējoties pie Atorma acīm. - Lai tā būtu. Es tevi iegūstu, tu pakļaujies un nepretojies un no rīta es izstāstīšu Marko, kā atbrīvot zēnu no verga zīmes. - Šeridans vaļšķīgi pasmaidīja un pamāja uz lielās gultas pusi. - Ej, izģērbies. - burvis acīmredzami bija gatavs ķerties pie izklaidēm.

[Rouzijs]

Lilija nopūtās viņa neko neatbildēja, Blinka pats bija pamanījis to, ka izklausās viszinošs un pamācošs, un nebija jau tā it kā tā nebūtu patiesība. Viņš pat domāšanā likās attīstījies vairāk kā viņa, pieaudzis un savā ziņā ļoti drūms, kamēr dziednieces prātā bija izklaides, neapdomīgs dzīvesveids un vienkārša plūšana pa straumi.

Meitenes pirksti pastiepās, lai atkal noglāstītu Arlidena muguru.
- Apskauj mani... - Viņa nočukstēja veroties uz puiša muguru. - Neliec man justies vientuļai, ne šonakt. - Priesteriene neprasīja daudz. Tikai apskāvienu un iespēju aizmigt kāda skavās, lai justu, ka siltas rokas sargā augumu un neļauj tam nodarīt pāri.
Bet nezin kāpēc, meitenei likās, ka sudraba pūķis ir pat dusmīgs uz viņu un tas nekādi neuzlaboja garastāvokli.

[Sindra]

Nebija tā, ka Lilijas nākamais pieskāriens bija negaidīts. Tomēr, puiša mugura tik un tā viegli izliecās un Blinkas augums notrīsēja. Tas galu galā nebija vienkārši pieskāriens un sajūta, kā meitenes pirksti noslīdēja pār viņa muguru, bija patīkama. Jauneklis nemaz nespēja atsaukt atmiņā, kad viņam pēdējo reizi kāds bija pieskāries ar nodomu apskaut vai samīļot.

Viņš gan nesteidza uzreiz izpildīt Lilijas prasību. Tādu brīdi likās, ka Blinka nemaz nav dzirdējis meitenes lūgumu.
Beigās viņš tomēr pagriezās pret zilmati un ļāva savai rokai kautrīgi uzgult uz Lilijas vidukļa. Blinka pavirzījās viņai nedaudz tuvāk.
- Vai nebūtu prātīgāk gulēt zem segas? - viņš apjautājās, apzinoties, ka tas laikam ir viens no dumjākajiem jautājumiem, kādu šajā situācijā varētu uzdot.

[Rouzijs]

Meitenes skatiens vērās uz Blinku, viņa jau lēnām sāka prātot par to, ka puisis bija aizmidzis, ja vienīgi viņa mugura pēc pieskāriena nebūtu tik pat kā nemanāmi izliekusies. Viņas lūpas klusēja un dziedniece tikpat kā bija gatava pagriezties uz otriem sāniem un mēģināt gulēt.

Bet tomēr Arlidens, pat ja kautrīgi, pagriezās pret viņu. Tikai tas jautājums, kuru puisis uzdeva lika Lilijai pasmaidīt.
Tas izklausījās neveikli, bet varēja saprast, ka sudraba pūķis bija nevainīgs un tāpēc kautrējās pat viņu apskaut, un tomēr zilmate neko viņam neuzspieda. Vien noraidoši pamāja ar galvu, ka viņai pašreiz sega nebija nepieciešama.
Pieglaudusies puiša augumam, meitenes galva atrada vietu pie viņa krūtīm, kamēr rokas nekautrējoties apskāva Blinkas augumu, turot viņu cieši sev klāt. Ja vien viņam nebūtu mugurā krekls, tad puisis visticamāk labi spētu sajust Lilijas karsto elpu, kamēr viņa ieklausījās sirdspukstos, kas turpat līdzās skanēja.

[Roviela]

Interesanti, ko viņš smēķē? Atorma acis sekoja dūmu apļiem līdz pašiem griestiem. Tādu smaržu viņš neatcerējās jutis nekad, bet nevarētu jau arī teikt, ka sarkanais pūķis mēdza apmeklēt iestādījumus, kur ļaudis aizrāvās ar ko tādu.

Kāpēc būtu jāmet kauliņi? Citi, izņemot Marko, jau nebija solījušies Arlidenu sargāt, ko viņus jaukt iekšā?

- Nav tik traki, - viņš noteica. - Es nezinu, vai man patiks vai nepatiks. Kā pareizi teici - tas nav man, un tāpēc nav izmēģināts.
Pūķis negrasījās atteikties no norunas. Viņš piecēlās, lai dotos uz gultu, kā Šeridans bija teicis.
Pretosies? Tāpat vien, nē, ja jau ir piekritis, ja vien burvis neizdomās kaut ko pārlieku sadistisku. Bet tā, nē.

Apģērba gabali viens pēc otra tika novilkti, atklājot karotāja amatam atbilstošu muskuļotu un trenētu augumu. Tur, no kurienes Atorms nāca, saules netrūka, viņa āda nebija bāla, un to neķēmoja rētas, tā pierādot priesteru meistarību, jo kaut vai tikai mācoties jebkurš no karotājiem tās dabūja pietiekami.
Beidzis ģērbties, viņš bez kautrēšanās pagriezās pret Šeridanu. Viena uzacis vija jautājoši pacelta. Tālāk ko? Nāc un dari, ko vēlējies, es pakļaujos.

[Mattiass]

— Neesmu bijis, — Elgārs brīvi atzina. — Esmu tikai dzirdējis, ka te valda savvaļas likumi mežonīgā pūķu izpildījumā.
Viņam bija aizdomas, ka tas baseins tur lejā ir ierīkots Moļļa dēļ, un tas nozīmēja, ka vai nu Šeridans tomēr rūpējas par savu sulaini, vai arī ar to arī pievilinājis. Tieši jautāt par saimnieku varēja arī nebūt prāta darbs un to vajadzēja pataupīt beigām.
— Bet ar kaut ko jau ir jāsāk.

[washulis]

Durvju aizciršanās šķita kā nosapņota, viens ķermenis jau tā aizņēma daudz uzmanības, lai nesanāktu ievērot pārējo pasaulē. Jo vienmēr bija četras ekstremitātes, vienmēr bija lūpas un skatiens, simtiem iespējamu pozīciju. Kā mazi stāstiņi, kas salikti kopā radīs īsto eposu, ko vēl skaitīs no paaudzes uz paaudzi, detaļām laikā mainoties.

Mugura pārliekusies pāri kā tilts, kamēr kājas nepacietīgi apķēra Marko gurnus. Viņa atrāvās no skūpsta, lai noliektu galvu sānis, pie Marko kakla, nepacietīgi skūpstot arī to, novelkot mēli no viņa atslēgas kaula, līdz pat ausij. Ko liegt, arī Halla nešaubīgi bija aizrāvusies. Tu esi... skaists, skaists vīrietis... Viņa izjuta vajadzību to pateikt, pat ja nešaubījās Marko zinās tāpat. Bet ko bilst par samērā vienkāršo vārdu izvēli? Viņas aizrautā un karstā elpa taču nespētu šobrīd dziedāt, dzejot vai deklamēt neviena cita neredzētas, tik iztēlotas patiesības. Tomēr balss viņai piederēja vienmēr. Tā dvesa un elsa, kad Marko rokas tik siltas kutināja vai glāstīja.

Aicinājums netika palaists garām. Arī pašas Hallas gurni un ķermenis bija instinktīvi sācis padoties vēja līganajiem ritmiem, kurus radīja pašu steidzīgās sirdis. Plauksta tika izvilkta no matu biezokņa, lai tiktu lēnām slidināta lejup, pāri Marko krūtīm, vēderam, arvien lejup, kur abu ķermeņi viennozīmīgi alka krustoties. Viņa nebijās šīs tuvības un nekautrējās. Pasaulē nebija nekā tāda, kas drīkstētu viņai liegt baudu vai pavēlēt atteikties. Jo viņa bija brīva un Marko tāpat. Vai gan citus interesēs viņu aktivitātes? Viņa piekrita, gatava izplūst karstā straumē pāri tam, kas nebijās no uguns. Viņu nakts un diena. Balts un melns. Aukstums, kas plosījās laukā un tveice šeit.

[Sindra]

Pat ar visu kreklu, Blinka sajuta Lilijas elpu un tā pat savā ziņā kutināja un visticamāk diez vai ļaus iemigt.
Vai šādi mēdza gulēt? Šādi apskāvušies? Taču noguļas rokas un nevarēja teikt, ka ir pārāk ērti. Tomēr Blinka nekustējās un nemēģināja atbrīvoties no zilmates skavām. Ja jau viņai tā bija labi, Arlidens piecietīs.
Vai varbūt tas nemaz nebija mēģinājums nodoties miegam? Jo rokām turot meitenes augumu, viņš atminējās pāris lasītās grāmatas. Tas parasti tā sākās... viņām bija skumjas balsis, raudulīgas acis un tad sekoja lūgums pēc apskāviena un tad jau viss mīļums bija ievirzījies pavisam citās sliedēs.
Blinka palūkojās uz Lilijas seju. Vai viņai arī kas tāds bija prātā? Viņa patiesībā vēlējās turpināt darīt to, ko bija iesākusi ar Marko un ja jau Blinka bija iztraucējis, tad tagad viņam nāksies aizstāt Marko?
Blinka nebija pārliecināts, ka viņš spēja aizstāt Marko. Taču viņa skatiens kavējās pie meitenes lūpām. Un tad viņš pēkšņi sajuta, kurā vietā viņas krūtis bija piespiedušās viņa augumam. Jauneklis sajuta, kā gurnu rajonā ieplūda siltums un augumam pārskrēja vieglas trīsas.

Viņš palaida Liliju vaļā un nedaudz pabīdījies nostāk, atgūlās uz muguras. - Piedod. Man liekas, ka es tā nevaru pagulēt. - viņš klusi noteica, jūtot, kā vaigos dega sārtums. Labi, ka telpā bija tumšs.



Mollis lūkojās uz sugas brāli un domīgi paraustīja plecus. - Nu, šis ir cietums. Te izdzīvot nav gluži tas pats, kas pastaigāties pa Pilāra dārziem. - ko citu viņš varēja teikt? - Kāds uzkundzējas, kāds vēl spēcīgāks tam apgriež rīkli... tas noteikti nav nekas jauns. - viņš pasmaidīja atsaucoties uz Elgāra iepriekš izteikto jautājumu par jaunumiem.
- Vai tu vēlējies kaut ko zināt? - Mollis pajautāja tieši. Diena bija bijusi gara un zilajam vilka tā kā uz gultas pusi. Viņš varētu atbildēt uz tiešiem jautājumiem, bet tāda klačiņu apskatīšana riņķī apkārt, šobrīd nebija viņa plānos.



Šeridana skatiens aizkavējās pie Atorma kailā auguma un viņš piecēlās. Atstājis savu smēķi uz palodzes, burvis piegāja pie karotāja, kurš augumā bija daudz raženāks. Gan garāks par Šeridanu, gan arī, protams, muskuļotāks.
- Tu esi pievilcīgs. - Šeridans izteica savu novērojumu un viņa plauksta glāstoši noslīdēja pār Atorma krūtīm.

Taču kopumā, Šeridans nemaz nebija tik maigs mīlnieks. Viņš visai uzstājīgi pieprasīja savu apmierinājumu un pie šādām seksa rotaļām nepieradušajam Atormam, diez vai tas sagādāja kādu īpašu prieku.
Pagāja pāris stundas, līdz Šeridans bija guvis apmierinājumu un atvēlēja Atormam doties. Patiesībā, tā nebija atvēlēšana. Burvis sūtīja karotāju prom no savas istabas. Viņš vēlējās palikt viens.

Rīts Atormam pienāca ar "atgādinājumu" par nakts izklaidēm. Karotājs jutās visai nomocīts, augums sūrstēja no Šeridanu ievilkto nagu pēdām. Nemaz nerunājot par to, ka pēcpuse iebilda, ka to izmantoja sēdēšanai. Nepatīkami smeldza.
Nu, tagad, droši vien, Atorms kopumā varēja izlemt, vai viņam patika šāda pieredze, vai arī nē.

[Rouzijs]

Lilijai tā bija ļoti labi, viņa jutās pasargāta puiša skavās, vienmēr bija patīkami piekļauties kādam klāt un vienkārši nedomāt par rītdienu, par problēmām. Aizvērt acis un gulēt, vai vismaz mēģināt iemigt. Viņas elpa slīdēja pār lūpām vienmērīgi, līdz brīdim, kad puisis atrāvās no viņas apskāviena.

Meitene apgūlās uz sāniem, ar vienu roku atstutējot galvu un lūkojās uz Blinku. Viņas skatiens bija jautājošs, pat nedaudz samulsis.
- No kā tu baidies? - Viņa klusi jautāja. - Tev nav no manis jākautrējas. - Tas bija mazākais, ko Arlidenam vajadzētu darīt. Lilai pavisam noteikti nebija sliktu nodomu, viņa nevēlējās darīt nevienam pāri, mēģināja būt jauka pret visiem...
- Es tev nekad neliktu darīt, to, ko tu nevēlies. - Priesteriene nočukstēja zilajam skatienam veroties uz burvi, līdz vienā brīdī viņa pagriezās uz otriem sāniem un izlēma mēģināt iemigt, visa šī situācija bija neveikla un nezin kāpēc viņa jutās tā it kā būtu kaut ko uzspiedusi Arlidenam.

- Arlabunakti... - Pat ja miegs vēl joprojām nenāca un viņa vērās uz telpu. Negribējās traucēt Blinku ar saviem muļķīgajiem lūgumiem pēc apskāviena. Nedaudz aizvainota meitene gan jutās, bet to nekādi neizrādīja.

[Mattiass]

— Jā, mani interesē torņa saimnieks. Viņš ir viegli dīvains un mēdz izteikt nepiedienīgus piedāvājumus. Ko vēl viņš augstu novērtē vai kas varētu būt viņam nepieciešams? Bez brīvības, protams.

Turklāt Elgāram sāka rasties šaubas, vai, noņemot to zīmi, izpluinītie sāni tiešām sadzīs. Pārvērsties par pūķi šeit nav iespējams. Pārbaudīt to varētu tikai ārpusē.

[Roviela]

Lavas pūķis zināja, ka ir pievilcīgs. Viņam to bija teikušas meitenes, un to viņš labprāt dzirdēja, un arī puiši, ko viņš vienmēr bija laidis gar ausīm.

Tagad, no rīta pēc Šeridana izklaidēm, jo par Atorma izklaidēm tās saukt tā kā nevarēja, viņš nolēma, ka visu laiku ir pareizi darījis. Nevarētu teikt, ka tobrīd bija pārlieku slikti. Nē, nebija, anatomiski karotājs bija ierīkots gluži tāpat kā visi citi vīrieškārtas pārstāvji, un pie savas devas fiziskas baudas tika, tikai tā bija tāda pelēcīga, neinteresanta, bez aizrautības, paklausot un izdabājot. Ķermenis rīkojās pats par sevi.
Tomēr taisnība mūsu priesterienei, ka sekss rodas galvā, Atorms nosprieda, atcerējies reiz dzirdētu pamācību. Viņa galva un tagad arī ķermenis uzstājīgi apgalvoja, ka tas nebija tas. Bez kādas īpašas vajadzības viņš šādu pasākumu netaisījās atkārtot, toties uzskatīja, ka savu daļu darījuma ir paveicis godam.

Gulēts sanāca maz, karotājs jutās ne visai. Nē, nu ko. Pats vainīgs, un ir bijis krietni sliktāk. Viņš uzvilka kreklu un bikses, lai nestaigātu pa torni saskrāpēts, un kāpa lejā uz baseinu. Gribējās nomazgāties.

Pirmajā acu uzmetienā pūķis pamanīja Kenoltu. Paga, nē, dzidrajā ūdenī vēl kāds bija, visticamāk, kāds no zilajiem. Elgārs! Nevarēja saprast, viņi abi vēl guļ jebšu nē. Atorms nemodināja, klusi paiedams otrā malā, noģērbās un gandrīz bez šļaksta ieslīdēja ūdenī, šķidrumam liekot skrāpējumiem iesūrstēties vairāk. Nekas! Tā ir labi.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 18.03.2014 10:57

Rediģēšanas iemesls: ielikti daži IG fakti

[Romija]

Marko glaimoja Hallas vārdi, un tāpat glaimoja arī viņas vēlēšanās būt te un tagad ar viņu. Burvis bija noguris ceļā, izkarsējies vannā, paēdies, un kā īpaša balva viņam pienācās vēl šis — meitene, kas pati viņu vēlas, kas nepieprasa no viņa neko, vien būt un saņemt pretī. Gluži tik egoistisks Marko nebija, lai tikai gaidītu visu no Hallas, viņš sniedza arī kaut ko no sevis. Glāsti, skūpsti un trīsas pavadīja dziesminieces ķermenisko deju, kam varbūt kādreiz būs lemts pārtapt melodijā un vārdos. Dziesmā, kas stāstīs par darvu, par melno pūķi, par šo mirkli. Viņu savienošanās notika bez vārdiem, bez notīm, bet gaiss apkārt sanēja un virmoja. Un bija grūti izšķirt, vai tas jau nav iesācies sapnis.

---

Marko aptvēra augumu, kas bija ieritinājies viņa ķermeņa izliekumā, ierušināja degunu spurainajos matos un nopūtās. Pirmais mošanās mirklis radīja tikai aptuvenu nojausmu par laiku un telpu, tomēr bija pilnīgi skaidrs, ka blakus ir kāds augums, ko apskaut, kāds kakls, ko noskūpstīt, un kāda auss, kurā ieņurdēt medainu: "Labrīt!" Tomēr burvis vēl bija daļējā miega varā, tāpēc nesteidza celties. Viņš pat neatvēra acis, jo pietika ar siltumu un smaržu, lai vēl brīdi palaiskotos, izbaudītu to, ko parasti pēc acu atvēršanas bija jāpalaiž vaļā. Palaist vaļā, palaist vējā... palaist dejā...

[Urdrunir]

Pīlārs brūk kopā. Runā, ka visi pūķi ies bojā kopā ar viņu. No pēdējā zilā salašņas līdz augstprātīgākajam darvas burvim. Batirs īsi padalījās ar pārdomām starp diviem kausiem alus. Viņš nelikās manām Alteraka pārsteigumu un mierīgi cienājās no mučeles tālāk un piedāvāja arī abiem sarunu biedriem. Vairāk tur nav nemaz ko stāstīt.

Acis izsekoja sarkanā skatienam un vienaldzīgi novērsās no sudraba galvas. Kuram tad īsti pieder krogs, ja izliek tādas trofejas?

[Sindra]

Šeridana tornis

- Jā, es zinu. - Blinka atteica. Nevarēja gan saprast vai tā bija atbildes uz to, ka viņam nevajadzētu kautrēties no Lilijas, vai arī ka jauneklis zināja, ka Lilija viņu nespiestu darīt to, ko viņš nevēlas.

Taču nekāda turpinājuma nebija.
Un meitenes noteiktais arlabunakti bija gluži kā zaļā gaisma, ka var droši doties gulēt un vairs ne ar ko citu nav jānodarbojas.
Noburkšķējis ko līdzīgu labas nakts vēlējumiem, Blinka pagriezās uz sāna, uzgriežot Lilijai muguru. Viņš aizmiga visai drīz.
Puiša mierīgā elpa liecināja, ka viņš ir iemidzis.

Arī no rīta, kad aiz loga bija palicis nedaudz gaišāks, jauneklis vēl joprojām gulēja ciešā miegā un kā izskatījās, tad īpaši nesteidzās rausties augšā.
Viņa elpa vēl joprojām plūda mierīgi un ritmiski liecinot par diezgan dziļu miegu.



Pēc Elgāra jautājuma, Mollis veltīja zilajam pūķim visai ciešu skatienu. - Meistars ir burvis. - Mollis atteica. - Visi burvji, vairāk vai mazāk, ir dīvaini. - viņš paraustīja plecus, kā īsti nesaprotot par ko Elgārs ir tik pārsteigts.
Nu ja... nepiedienīgi piedāvājumi. Mollis pasmīnēja ūsās.
- Es pat nezinu. - viņš paraustīja plecus. - Tās droši vien varētu būt ar maģiju saistītas lietas. Kaut kādas alķīmijas lietas. Bet droši vien ne nauda. Jo ar naudu cietoksnī ir tā dīvaini. It kā, kad tās nav, tad slikti, bet arī pārāk daudz pielietojumu tai nav. Un meistars ir diezgan turīgs.
Varbūt viņu varētu interesēt, ja tu viņam sagādātu kādu īpašu dzērienu, kurš cietoksnī nebūtu pieejams, vai kādu ēdienu... - Mollis jau atkal paraustīja plecus. Acīmredzami, viņš tā īsti nezināja, ko Elgāram atbildēt.
- Domāju, ka ar viņu pašu sarunāt varētu būt vieglāk, nekā uzminēt. - pavārs noteica un uzmeta virtuvei skatienu, kurš pārbaudīja vai viss ir pa vietām.
- Man gan jāatvainojas. Ir jau vēls. Došos gulēt. - Mollis bīdīja uz izejas pusi. Viņš nebija noskaņots uz garākām sarunām. Galu galā, pavāram drīz jau būs jāraušas augšā, lai brokastis laicīgi būtu galdā. Jādomā, ka zilais ciemiņš to saprata.


Rīts bija pienācis un par to liecināja nedaudz gaišākā gaismiņa aiz logā, nekā tā bija naktī, kad viņi gāja gulēt.
Ēdamistabā uz galda bija atrodama tējkanna ar karstu ūdeni un tur arī bija tēja un kafija. Uz brokastīm vēl gan būs nedaudz jāpagaida. Tikmēr varēja nodarboties ar rīta tualeti un savest sevi kārtībā.

Torņa saimnieku gan pagaidām vēl nekur nemanīja. Izskatījās, ka Šeridans vēl joprojām uzturas savā, trešajā, torņa stāvā.



Sudraba stīga

Kad Batirhans minēja augstprātīgu darvas burvi, Alteraka lūpās iegūla smaids. It kā viņš varētu nojaust par kuru personu karotājs runā.
Melnais, kurš bija Vordana kalpotājs, labprāt pacienājās ar miestiņu, taču sarunā īpaši vairāk nepiedalījās.
Pēc kāda mirkļa viņš arī piecēlās un viegli paklanījies abiem karotājiem, pameta kroga telpu.

- Šis krogs pieder melnajam pūķim. Bartoka brālim. Ja tu zini, kas ir Bartoks. Tāds... tirgotājs. - Alteraks noteica.
- Viņu dēvē vienkārši par Melno. Viņš nevienam nesaka savu vārdu. Baumo, ka pirms nonācis šeit, esot bijis visai spējīgs burvis. Tādēļ droši vien tās vārdu slēpšanas. Kaut kā mistiski viņš zaudēja savas spējas. Un tagad viņam pieder šis krogs. Iespējams, ka Veinārs bija nedaudz pie vainas viņa spēju zušanā. - Alteraks izdzēra kausu un piecēlās.

- Mierīgu, bezzagļu nakti. - sarkanais novēlēja, pirms pamest kroga telpu. Taču, pirms iziet pa durvīm, viņš vēl uzlūkoja Batirhanu. - Ja noķer zagli, tu droši viņam vari nocirst rokas. To atļauj šejienes likumi. - un durvis smagnēji aizkrita aiz sarkanā karotāja muguras, atstājot Batirhanu kroga telpā vienu.
Līdz rītam vēl bija pāris stundas.

[echo3]

Kenolts nakti bija pavadījis tik mierīgi, kā nebija bijis diezgan sen. Zaļais paklājs, protams, nebija zaļa zālīte, un virs galvas bija griesti, ne debesis, toties te, pie baseina un ārbelēm bija upesmalas smarža un gaiss. Te bija arī silts.

Druīdu pamodināja durvju vēršanās, un viņš atvēra acis, lai noskaidrotu, kurš ienācis. Tas bija Atorms, droši vien vēlas nopeldēties. Kenolts neuzrunāja sarkano karotāju un vairāk arī viņu nevēroja. Atkal pievēris acis, zaļais pūķis prātoja, vai vēlas celties, vai nē. Āra gaisma šeit neiespīdēja, bet bija nojauta, ka rīts ir pienācis.

Vēl brītiņu pagulšņājis, Kenolts pieslējās sēdus, tad nocēla no vēdera Nūku un piecēlās kājās. Peldēties siltā ūdenī viņš negāja, tikai kārtīgi izstaipījās, iekustinādams visu savu ķermeni.

Drīz, droši vien, ļaudis sāks nākt mazgāties. Kenolts pieaicināja pie sevis sermuli, šoreiz paceldams to plaukstā un nolikdams uz sava pleca, un savāca somu ar nodomu doties augšā uz ēdamistabu. Visticamāk, tā būs vieta, kur visi satiksies.

[Roviela]

Manot, ka druīds tomēr ir pamodies, Atorms piepeldēja pie baseina malas un ar rokām atbalstījās pret to.
- Labu rītu, Kenolt! - viņš uzrunāja zaļo pūķi. - Nevari man izlīdzēt?
Lavas pūķis pameta nost matus no pleciem un muguras, kur tagad pavisam labi bija saskatāmi skrāpējumi. Gan jau druīds sapratīs, kā pie tādiem tiek, jo liecinieku klātbūtnē viņš neko skaidrot un taisnoties negrasījās, un nebija droši zināms, vai Elgārs guļ.
Ja nu vienīgi paprasīs, tad jā.

[echo3]

Labrīt, Atorm. - Kenolts pagriezās pret baseinu un klāt piepeldējušo karotāju. Druīds piegāja pie baseina malas un pietupās, palūkojoties uz sarkanā pūķa saskrāpēto muguru. Kenoltam bija diezgan skaidrs, pēc kādām darbībām tādas švīkas ādā var dabūt, bet viņš neprasīja, kura nagi tie bijuši. Druīds uzlika plaukstu Atorma plecam, uzreiz saprazdams, ka nav jau tikai švīkas vien. Bet nav arī nekas ļoti nopietns. Zaļā pūķa tetovējumu līnijas iemirdzējās un sakustējās - vismaz tā izlikās - pārskriedamas un izvīdamās pa sarkanā pūķa augumu. Kā čūskiņas izložņādamas ievainojumus un aizvilkdamas tos ciet.

Ņem par labu. - Druīds piecēlās stāvus. Ja tur nebija atkal kas maģisks, pat rētām nevajadzētu palikt.

[Roviela]

Ūuuu... Tas bija labi! Skrāpējumi ir sīkums, atgādina un smeldz, nu jā, tikai nagu plēsumi vienmēr slikti dzīst, bet Šeridans bija pacenties, tāpat kā citā veidā arī.
Tagad nebūs jāvaldās nesaviebties, jūtot, kā krekla audums berzējas gar muguru, vai pirms sper soli vai mēģini apsēsties.
- Paldies, Kenolt! Esmu tev parādnieks, - Atorms pateicīgi noteica. Viņam nebija tuvumā soma, bet druīdam par šo pienācās naudiņas. Pavisam noteikti.

- Cik gribi naudas par dziedēšanu? Par velti nebūs pareizi, - pūķis noprasīja tieši.

Viņš iemetās ūdenī vēlreiz, lai noskalotos, tad kāpa laukā. Tagad sāka gribēties ēst, ko pirmīt sajūtas pēcpusē bija stipri nomākušas.
Noslaucījies un saģērbies, Atorms kāpa augšā uz ēdamistabu. Ja sanāk, tad kopā ar biedriem, kas dara to pašu.

[echo3]

Uz Atorma jautājumu Kenolts paraustīja plecus, - Paldies par piedāvājumu. Ja nu kaut kur būs jāsamaksā par ieeju vai ko tamlīdzīgu, tad izdari to manā vietā. Te gan viss ir bezjēdzīgi dārgs, es nevēlētos, ka tu pārāk iztērētos manis dēļ. Ja man izdosies kaut ko notirgot vietējiem, vari rēķināties ar to, ka stipri pārmaksāto naudu es tev atdošu. - Druīda dzīvē naudai tiešām nebija itin nekādas nozīmes. Ja viņš arī kaut ko krāja, tad tās bija prasmes un zināšanas.

Tā kā Atorms arī jau taisījās vannošanos beigt, Kenolts pagaidīja sarkano pūķi, lai kopā dotos uz ēdamistabu. Tur viņš sev sagatavoja stipru tēju un apsēdās to mierīgi izdzert. Nūks pagaidām dabūja tīru ūdeni. Kenolts cerēja, ka Mollis būs iedomājies arī par sīkākā "viesa" pamielošanu, kad tiks pasniegtas brokastis.

[Sindra]

Kad Blinka pamodās, jauneklis, cik vien klusi spēja, jo izskatījās, ka Lilija vēl guļ, piecēlās un pameta guļamistabu.
Iespējams, ka viņiem vēl bija laiks un viņš gluži nevēlējās būt tas, kurš traucē priesterienei izgulēties. Gan jau biedri viņu uzmeklēs, ja došanās prom būs kļuvusi par aktualitāti numur viens.
Pagaidām viņš izgāja no telpas un aizgājis līdz ēdamtelpai, pasveicināja tur jau esošos.

Pašapkalpojies ar kafijas krūzi, jauneklis piegāja pie loga. Viņa skatiens vērās ārā. Tur gan nebija nekā daudz ko redzēt. Tomēr, laikam jau viņam tā īsti arī nebija ko teikt Atormam un Kenoltam. Ja nu vienīgi druīda mazais zvēriņš uz kādu brīdi piesaistīja jaunekļa uzmanību.

Citādi viņš nodevās kafijas baudīšanai un pacietīgi gaidīja, kad viņa biedri izdomās kustēt tālāk, vai kas nu viņiem tur dienas kārtībā bija jādara.
Blinka domas aizkavējās arī pie Batirhana. Viņš bija teicis, ka viņu varēšot atrast "Sudraba dzīslas" krogā. Vai biedri dosies viņu meklēt? Vai arī viņi vairāk nekad melno karotāju neredzēs, jo neviens tā īsti nealka pēc viņa sabiedrības?
Un kas būs ar došanos pie Šmarlas? Varbūt viņam vajadzēja iet pie Šmarlas, kamēr pārējie dosies pie Vordana?
Pārāk daudz domu. Taču droši vien nedaudz pacietības un uz viņa jautājumiem atbildes radīsies.