"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Mattiass]

— Tas ir tad, kad milži pūķi dabū zemē ar kaut kādu paralizējošu maģiju, tad gar viņu visai sāpīgi padarās kaut kāds milžu punduris, pārējie bugaji no sāna izrausta kādas zvīņas, kuras pēc tam neataug, arī maģiski dziedējot, un tad visi notinas. Un pēdīgi paralizējošā maģija izbeidzas, tā, ka dzīvs atstāts upuris konstatē, ka viņam uz plaukstas virzpuses ir kaut kāds simbols, — Elgārs pastāstīja mazliet sīkāk. — Izskatās, ka ar visām Dragāras nedienām milži sākuši pūķus nevis apkaut, bet apzīmogot?

Elgāru, ja tā padomā, gan arī ieinteresēja Atorma jautājums — Blinka bija visai neparasta piedeva visam šim raibajam baram.

[Rouzijs]

- Tad iztēlojies... - Marko bija visas iespējas aizvērt acis un mēģināt iztēloties zvaigznes sev virs galvas, kā tās mirdz aukstā ziemas naktī ar savu gaismu tuvojoties viņu pasaulei, tikpat labi varēja pastiepties pret debesīm un tās satvert, vai cerēt, kad kāda krītoša dvēsele ielidos pavērtās plaukstās.
Zilais skatiens pievērsās Marko radītajām gaismas lodītēm. Lilijas skatiens bija nedaudz sapņains, noslēpumu pilns. - Mana māte reiz man stāstīja, ka zvaigznes ir pūķu dvēseles, ka tās mirdz un sargā tos, kas uz zemes skumst par aizgājušajiem. - Protams, tā nevarēja būt patiesība, bet tik ļoti gribējās, lai kāds sargātu viņus, pat ja tie būtu meli.

Zilmate nesteidzās, viņa lēnām mazgāja Marko muguru, it kā viņš būtu vērtīgs mākslas darbs, kuru jāapkopj ar rūpību un uzmanību, pat mīlestību. Pirksti slīdēja pār viņa muguru, pār lāpstiņām un visbeidzot pār pleciem, kur pirksti arī uz brīdi palika sajūtot Marko satvērienu un skūpstu plaukstai. Dziedniece pasmaidīja, bet nebija gaidījusi, ka darvas pūķis tik strauji pagriezīsies un satvers viņas augumu tik cieši, ka pat ūdens nespētu iespraukties starp viņiem. Meitene nesaprata, vai reibst no burvja tuvuma, vai no karstā ūdens, pat ja šajā brīdī nevarēja saprast, kas ir karstāks, Marko glāsti mugurai vai ūdens, kas spēlējās ap viņu augumiem. Zilās acis sastapās ar melnajām, viņa nesteidzās atrauties no melnā pūķa auguma, palika tikpat cieši piekļāvusies viņam klāt. Vien domas šķita samulsušas, un tajās vairāk dominēja vārds jā, par tupinājumu nekā nē, par veselā saprāta paliekām. - Mums nevajadzētu... - Priesteriene nočukstēja, joprojām atrodoties cieši klāt pūķim. Viņas pirksti pieskārās viņa krūtīm, viegli tām pārslīdot, tur kur atradās viņa kaislīgā sirds, kas alka pēc baudas, svētlaimes un atslēgas uz visas pasaules laiku. - ...bet tev ir grūti pretoties. - Ko gan viņš tādu darīja ar Liliju? Viņa nekad... NEKAD... nebija tā uzvedusies.

[Romija]

Teiku par pūķu dvēselēm Marko bija lasījis, lai arī tur bija dažādas pretrunas, kas burvim neļāva šo versiju pieņemt bez apšaubīšanas. Tas bija viens no uzdevumiem treniņu laikā — izdomāt un pierādīt, kāpēc tā var vai nevar būt. Tomēr vanna nebija vieta, kur pievērsties filosofiskai spriedelēšanai. Marko pamāja ar galvu un pasmaidīja.

"Ko mums nevajadzētu?" Marko ķircinoši vērās Lilijas acīs. "Šeridans taču teica, lai beidzam smirdēt un nomazgājamies," viņš tāpat čukstus atbildēja, bet roka glāstoši pārslīdēja meitenes mugurai. Protams, te nekas vairs pēc sviluma nesmirdēja, bet tāpēc vien pārtraukt peldi Marko negrasījās. Piekļāvis Lilijas augumu savam, it kā viņa būtu jānotur, burvis nekautrējās izbaudīt viņas auguma aprises, slidinādams plaukstu pāri viņas sānam, gurnam, augšstilbiem. Kāda lāse, kas nokrita no meitenes mitrajiem matiem, patvērās viņas kakla bedrītē. Marko pieliecās, piekļāva savas lūpas Lilijas kaklam un ar mēles galiņu lāsi notrauca. Ar vienu roku turēdamies pie baseina malas, lai nejauši neieslīdētu par dziļu ūdenī, Marko satvēra Lilijas kāju un aplika to sev ap gurniem, piespiežoties vēl ciešāk viņas klēpim. Burvi īpaši neuztrauca tas, ka kāds varētu ienākt. Neko nosodāmu jau viņš nedarīja, tāpēc arī skatiens un visa uzmanība bija pievērsta Lilijai, vērojot, kā vēl dažas lāses no mitrajiem matiem pārslīd pāri kaklam, uz mirkli uzkavējas bedrītē un pēc tam turpina ceļu zemāk krūšu virzienā, ko skatam sedza ūdens, tomēr visnotaļ labi varēja sajust pie savas ādas.

[Rouzijs]

Marko spēlējās un Lilija padevās šai spēlei it kā viņa būtu vijole, ko burvis tik talantīgi spēlētu plašai publikai, bet te viņi bija vieni, neviens neskatījās un meitenes prāt tas bija pareizi, nevienam nevajadzēja redzēt slepenus glāstus, šo kopīgo vannošanos...
Acis uz brīdi aizvērās, sajūtot plaukstu, kas nesa glāstus viņas augumam, atstājot uz tā zosādas bumbiņas, kas nenoliedzami nebija no aukstuma, te jau bija sācis kļūt karsti. Marko zināja, kā iedegt uguni, kā likt klēpim saspringt saldkaislās gaidās vēloties pēc turpinājuma, sajust vairāk kā glāstus, tomēr prāts joprojām atgādināja pāris svarīgas lietas, tomēr tās pamazām aizbīdījās otrajā plānā, atstājot vietu iekārei un vēlmei lidot, bez spārniem. Likt visas pasaules problēmām aizbīdīties citā plānā, it kā tās neeksistētu.
Zilmate nedaudz atgāza galvu ļaujot darvas pūķim piekļūt labāk viņas kaklam, pār lūpām izplūda saraustīta izelpa mēles galiņam viegli tām pārslīdot, kamēr augums pašai nemanot bija piespiedies ciešāk Marko augumam. Lilijas pieskārieni slīdēja pār Marko muguru ļaujot rokām apvīties ap viņa augumu, kamēr klēpis saskārās ar viņa gurniem. No sajūtām reiba galva, ūdens un gaiss, neīstā zāle un griesti, viss saplūda kopā atstājot vietu tikai tām sajūtām, tām alkām, pat ja turpat līdzās maza balstiņa čukstēja - Lila, tu to vēlāk nožēlosi... -

[Sindra]

- Nevajadzētu rādīties? - Šeridans pārjautāja, izskatoties tā kā izbrīnīts. - Bet jūs taču sakāt, ka nekā cita ko piedāvāt jums nav. Tad vismaz piedāvājiet Blinku. - viņš pasmējās, palūkojies uz jauno pūķi.

Jau tādu mirkli Arlidens bija skatījies uz durvīm, kur bija pazuduši gan Marko, gan uzreiz pēc tam, arī Lilija.
Beigās viņš piecēlās un izgāja no telpas.

Šeridans neaizkavēja Blinku. Patiesībā, viņš nevienu neaizkavēja. Arī Kenoltu.
- Mēs visi esam maģiskas radības. Taču metālisko nokrāsu pūķi, viņi ir vēl spēcīgāki maģijā. Tādēļ arī tādai, kā Šmarlai Blinkas mati, ragi vai aste liktos vērtīgāka par jūsu ragiem un astēm. Bet citiem... - viņš paraustīja plecus. Jādomā, ka bija vēl citi, ja jau Atorms izteicās, ka visi nabaga Blinkam piesienoties. - Viņš ir valdnieka radinieks. Nu ne gluži, kā tēvs vai dēls. Un pat ne brālis. Taču tik un tā radinieks. Varbūt tie visi domā, ka ar Blinkas palīdzību ir iespējams ietekmēt valdnieku. - cita izskaidrojuma Šeridans nezināja.

Bet uz Elgāra skaidrojumiem, sarkanajam pūķim atlika vien nopūsties.
- Parādi to simbolu. Un beidz ļurināt riņķī apkārt. - viņš ierosināja. Vismaz tā Šeridans bija nopratis, ka simbols ir paša zilā pūķa problēma, nevis viņš jautā kāda cita pūķa interesēs.



Mollis vēl joprojām rosījās pa virtuvi. Un likās visai pārsteigts, kad arī virtuvē kāds iegriezās. Parasti jau Šeridana viesi pa virtuvi neklīda.
- Jā, droši vien. - omulīgais vīrelis noteica un nedaudz parakājies pa aukstumskapjiem, nolika Kenolta priekšā trauku, kurā atradās svaiga gaļa. Viņš padeva arī zaļajam pūķim nazi. Lai tas pats nogriež, cik nu vajag.
Lai arī Mollis bija pavārs, viņam nebija ne jausmas, cik varētu ēst tāds mazs zvērelītis.



Pirms ieiet baseina telpā, pie Marko un Lilijas, Blinka uz mirkli aizkavējās pie stenderes. Viņš pats netika skaidrībā, vai tas ko viņš bija nolēmis, bija pareizais variants.
Taču beigās nopūties, jauneklis pieklauvēja pie durvju stenderes un nostājās arī tā, ka viņu varēja pamanīt.
Blinka neskatījās virsū abiem kailajiem pūķiem. Viņa skatiens izvairīgi kavējās pie grīdas.
- Es atvainojos, ka traucēju. - puisis pieklājīgi noteica un uzmeta īsu skatienu Lilijai. - Man ļoti sāp mugura. Es cerēju, ka tu varbūt man palīdzēsi. - viņš novērsās, bet prom negāja. Acīmredzami sagaidot, ka Lilija nāks viņam palīdzēt tagad, tūlīt. Nevis kaut kad vēlāk, kad būs beigusi vannoties kopā ar Marko.


Sudraba Stīga

Batirhanam nokāpjot kroga lielajā zālē, nācās secināt, ka uz nakti te tiek nodzēstas gaismas, tik vien kā kamīnā paliek kurēties uguns, kas telpu vismaz nedaudz izgaismoja.
Taču vēl nenonākot līdz tumšajai telpai, melnais pūķis sadzirdēja, ka kroga zālē sarunājas divas, klusas balsis. Neviena no tām nepiederēja sievietei.
Divi vīrierši kaut ko murmināja savā starpā. Īsti nevarēja saprast ko. Lai saklausītu, būtu jāmēģina tikt tuvāk.

[Mattiass]

— Neļurinu, ar tādām lietām nelepojas, — Elgārs ar pašcieņu atbildēja, bet arī piegāja pie Šeridana un parādīja plaukstas virspusi. Viņam nebija īsti ne jausmas, vai tā bija laba doma, taču, ja problēmu slēpt no visiem, arī potenciālajiem palīgiem tās risināšanā, tad var arī palikt vispār bez rokas, un to amatnieks nevēlējās.

Šeridans gan deva arī vielu pārdomām kaut kad vēlākam laikam. Ja viņš, Blinkas paziņa būdams, ieteica izmantot viņa ragus, nagus, astes, zvīņas, un citus ingredientus, tad viņam bija visai savdabīgs domu gājiens. Visticamāk.

[Romija]

Atklāto kaklu nosēja skūpsti, bet zemāk pie pleca jau varēja sajust vieglu kodienu. Aptvēris Lilijas pēcpusi un piespiedis sev cieši klāt, Marko baudīja dziednieci kā saldo ēdienu pēc maltītes, ko tik laipni viņiem bija sagādājis Šeridans. Arī šo vietu un iespēju savā ziņā sarkanais burvis bija laipni atvēlējis, pat ja varēja nojaust namatēva gluži citas intereses.

Marko ar elpu izdzenāja ūdens lāses uz meitenes ādas, lai pēc tam lūpas atstātu dedzinošu nospiedumu. Un tur, tuvāk pie krūtīm virs sirds, Marko saklausīja klauvējienu, kam gluži nepiedienīgi sekoja vīrieša balss. Burvis atrāvās no sava deserta, tomēr rokas joprojām cieši turēja Lilijas augumu. Pētošu un neapmierinātu skatienu viņš nopētīja Blinku, cenšoties saprast, ko sudraba pūķis gribēja pateikt. Smaga soma viņam nebija, patiesībā vispār nekāda, no kuras nešanas varētu sāpēt mugura. Kritis arī it kā nebija un no pūķiem atrāvies ne tik. Tikai pēc kāda brītiņa Marko atcerējās, ka Blinka bija izcietis sodu Arkvilā. Savādi gan šķita tas, ka brūces nav izdziedētas jau tad, ja jau Lilija un Atorms ap viņu bija čubinājušies pilsētas nomalē. Tomēr tā bija dziednieku daļa. Burvis gan atļāvās Lilijas klēpi uz brīdi viespiest ciešāk sev klāt, kā demonstrējot un ķircinot, ko viņa zaudēs, ja tagad kāps ārā no baseina.

"Tu vari pievienoties, siltumā varbūt paliek labāk," Marko piedāvāja, balsī ieskanoties tādam kā aicinājumam, kā smaidam, īsti neatklājot, vai viņš tikai mulsina mācekli vai patiešām vēlas palīdzēt.

[Roviela]

- Tas tā vienkārši, ja, - Atorms nepriecīgi pasmējās. - Piedāvājiet Blinku! Blinka pieder pats sev, un man vienalga par kaut kādām zīmēm, ir tās vai nav. Arī par godu lēdijas Maras veselībai neko tamlīdzīgu es nedarīšu. Beins Blinku līdzi naudas vietā neņēma, tātad domāja, ka var bez tā iztikt. Ja Blinka pats pieteiksies, tā cita lieta.

- Jānoklausās, ko viņa gribēs, tad zināsim.
Nav ko. Vispirms jāuzzin, pirms domāt tālāk.

Paēsts bija labi, karotājs atlaidās krēslā, lai pavērotu, kas te vēl notiks. Viņam nekur nebija jāsteidzas un interesēja, kā beigsies stāsts par milžu atstātām zīmēm, jo nevarēja jau zināt, vai kādreiz nesanāk iegādāties tādu pašu.

Šeridans bija tāds savdabīgs, nudien. Atorms skatījās uz burvi no nedaudz nolaistu skropstu apakšas un prātoja, vai viņš viņam patīk vai nepatīk, un beigās novienojās ar sevi, ka burvis ir visai pievilcīgs. Hmmm... Nu jau interese vairāk pārslēdzās no zilā pūķa problēmām uz saimnieku. Visticamāk, to varēja pamanīt, ja vien skatījās.

[echo3]

Kenolts pateicās laipnajam pavāram, bet nazi neņēma. Druīds no maksts pie jostas izvilka obsidiāna dunci un nošņāpa gabaliņu jēlās gaļas. To viņš nolika uz grīdas akmens plāksnes virtuves stūrīti, lai Nūks nemaisītos zilajam pūķim pa kājām, un arī zilais pūķis netraucētu sermulim mierīgi paēst. Nūks nolēca no Kenolta pleca brīdī, kad druīds gaļu lika zemē, un nekavējoties sāka to sparīgi plēst.

Vai Tev nenoderētu garšaugu sēklas? - Kenolts, izsliedamies stāvus, lai pagaidītu, kamēr Nūks paēd, iejautājās Mollim. - Ja man šeit būs ilgāk jāuzkavējas, man, savukārt būtu noderīgs kāds naudas gabals. - Druīdam nebija ne jausmas, cik kas Cietoksnī maksā, un, ja Mollis vēlēsies sēklas vai smaržzālītes pirkt, pie reizes zaļo pūķi apkrāpjot, tad nekas jau viņam to netraucētu izdarīt. Kenolts to ļoti labi apzinājās.

[Rouzijs]

Lilija kusa Marko rokās gluži kā tāds saldējums karstā dienā nokritis uz asfalta, viņas acis bija aizvērušās, elpa saspringti slīdēja pār lūpām, pirksti glāstīja burvja augumu, kamēr viņas ķermenis pakļāvās jebkurai pūķa kustībai, vai skūpstam. Šie skūpsti atstāja aiz sevis karstumu, tāpat kā tas kodiens... uz brīdi meitene pat aizmirsta visus nē, kuri bija klieguši, ka tas nav prātīgi. Ūdens bija viņu instruments, tas spēlēja šo spēli līdzi, palīdzot augumam kļūt vieglam un liekot piekļauties burvja gurniem ciešāk klāt. Zilās acis iekāres pilnas vērās pretī Marko acīm, kamēr mēle pārslīdēja pār lūpām. Viņai nebija diži daudz jāliecas uz priekšu, lai noskūpstītu viņa lūpas, meitenes skūpstā mijās kaisle ar iekāri, līdz atskanēja klauvējiens pie durvīm.

Priesteriene atrāvās no pūķa un palūkojās uz durvju pusi. Uz Blinku, kurš paziņoja dīvainus jaunumus par sāpošu muguru. Lilijai bija licies, ka viņa ir izdziedējusi visu, bet laikam jau meitene bija nokļūdījusies. - Piedod... - Zilmate nočukstēja Marko un nedaudz vainīgi uz viņu palūkojās. Pat ja joprojām klēpis kliedza, ka viņa vēlas turpinājumu, vēlas, ka pūķis viņu iegūst tepat un uz vietas, bet mirklis bija zudis un veselais saprāts ņēma virsroku.
Pūķene atrāvās no Marko auguma un atspiedusies uz rokām izkļuva ārā no baseina. Turpat kāds bija atstājis tīru dvieli ar kuru noslaucījusi ūdeni no auguma, veikli uzvilka kleitu. Mati joprojām bija mitri, bet no tiem vismaz nepilēja ūdens, pirksti tos savirpināja un soļi veda pie Arlidena.

- Kas īsti noticis? Kurā vietā tev tieši sāp? - Dziednieces balss bija norūpējusies, pat ja tikko viņa bija gandrīz atdevusies Marko, tomēr Blinkas veselība pašreiz bija svarīgāka par viņas baudu. Turklāt, tagad atkal tas šķita nepareizi un varbūt Arlidena iejaukšanās bija zīme no augšas.

[Romija]

Lilijai kā bultai izšaujoties no Marko tvēriena un tā vietā atstājot vien ūdens virpuli, viss, ko burvis spēja, bija paskatīties uz Blinku ar tādu tiešām? skatienu. Māceklis tikko bija ne tikai iztraucējis, bet teju no gultas izmetis meistara partneri. Uz lūpām vēl joprojām varēja just dziednieces skūpstu, bet rokas taustīja tīru ūdeni. Lai arī burvis reti kad zaudēja prātu, tomēr tik straujš pavērsiens atstāja plikus nervu galus, kas protestēja pret iznākumu. Viņš iekārtojās sēdus pretējā baseina malā un vēroja notiekošo. Pelde vēl nebija galā un saprotamu iemeslu dēļ arī lekt no ūdens ārā Marko negrasījās. Tomēr viņa seja pauda nedaudz apjukumu, nedaudz īgnumu un pārsteigumu. Blinkam vajadzētu locīties sāpēs uz grīdas, lai tik netaktiski izdarītos, bet viņš kā izsmiekls joprojām stāvēja stalti.

[Urdrunir]

Batirhans nedaudz pārsteigts konstatēja, ka lielajā telpā gandrīz nav gaismas. Pēc paša aprēķiniem viņš bija ieradies ļoti vēlu, un tad vēl pat pie galda sēdēja daži apmeklētāji. Laikam tomēr šī iestāde nebija vaļā visu nakti. Vienkārši vietējie pūķi vēlu gāja gulēt.

Balsis lika saspicēt ausis. Cik vien klusi prata, melnais zaglīgi slīdēja uz priekšu, lai saklausītu to, ko priekšā runāja divi nepazīstamie. Viņa tumšās, vieglās ādas bruņas un apģērbs palīdzēja saplūst ar nakti.

[Sindra]

Šeridans satvēra Elgāra roku un uzmeta skatienu simbolam. Tas neaizņēma pārāk daudz laiku. Vien viņa īkšķis pārslīdēja pār milžu atstāto simbolu un viņš palaida zilā pūķa roku vaļā.
- Simbols tevi izseko. Milži zin, kur atrodies. Tas arī viss.- viņš noteica. - Kamēr esi cietoksnī, viņi tevi neapdraud. - burvis paraustīja plecus.
- Varu to noņemt,ja pavadīsi ar mani nakti. - Šeridans uzreiz arī nosauca savu cenu. Ne mazākās kautrības vai šaubu atblāzmas nebija sadzirdamas viņa balsī.

Nebija jau arī laika kavēties pie vienas no problēmām. Arī sarkanais pūķis runājās. Un Šeridana skatiens pievērsās Atormam.
- Protams. Izvēle ir jūsu un jaunekļa ziņā. Es jau tikai saku, kas manuprāt Šmarlu varētu interesēt. Taču, ja šis padoms liekas nederīgs, tad varu dot citu. Nedaudz praktiskāku.
Nekādā gadījumā nesauciet veco Šmarlu par veco. Viņai tas varētu mazliet nepatikt. - burvis pasmaidīja. Viņa skatiens aizkavējās pie karotāja koķetā skatiena.
- Un, protams, pievienoties mums... - viņš pamāja uz Elgāra pusi - ... nakts izpriecās.

- Otrā stāva istabas ir jūsu rīcībā. - Šeridans piebilda, piecēlies. - Ja kādam ir kādas vēlmes, saistībā ar mani vai maniem pakalpojumiem, būšu trešajā stāvā. - sarkanmatis piemiedza ar aci un grasījās pazust no ēdamtelpas.



- Sēklas? - pavārs pārjautāja palūkojies uz druīdu. - Vai tās var uzreiz lietot ēšanā? Vai no tām kaut kas jāaudzē?
Ja jāaudzē, tad Cietokšņa zeme nav pārlieku auglīga. Šeit nevar izaudzēt pārtiku. - viņš paskaidroja, jo drūīds, kā likās, tad to nezināja.
- Par tirgošanos gan jums jārunā ar meistaru. Man pašam nekas nepieder. - omulīgais pūķis noplātīja rokas. Neko daudz viņš palīdzēt nevarēja. Ja druīds vēlējās veikt darījumus, viņam tie bija jāveic ar Šeridanu, ne jau viņu, Molli.



Blinka vien noraidoši pamāja, kad Marko bija uzaicinājis viņu pievienoties peldei. Puiša skatiens kavējās pie zemes līdz mirklim, kad Lilija bija pienākusi pie viņa.
- Ejam. - jauneklis pamāja meitenei un devās prom no baseina telpas. Sparīgi izvairoties palūkoties uz Marko.

Blinka aizgāja uz otro stāvu un iegāja vienā no guļamistabām, kuras bija paredzētas Šeridana viesiem. Pēc viņa uzvedības spriežot, laikam jau tā nebija pirmā reize, kad Blinka šeit palika pa nakti un šī istaba viņam bija labi pazīstama.
Lilijai ienākot, jauneklis aizslēdza durvis.
Ar muguru atspiedies pret tām, jauneklis palūkojās uz Liliju. - Es samelojos. - viņš noteica, skatienam kavējoties pie priesterienes acīm. - Man nekas nesāp.
Taču, es gribu, lai tu paliec šeit, ar mani, nevis atgriezies pie Marko. - Blinka aizgāja līdz gultai un apsēdās uz tās.
- Man ir savi iemesli tā rīkoties, taču es nepaskaidrošu, kādi ir šie iemesli. - nokratījis no pēdām apavus, Blinka apgūlās gultā. Visai tuvu pie gultas malas, pārējo vietu atstājot Lilijas rīcībā.
Viņš vairāk nerunāja. Pagriezās uz sāna un pat nepretendēja uz segu. Blinkam nesala. Lilijai tā noteikti bija vairāk vajadzīga.

[Rouzijs]

Arlidens vēlējās doties prom, Lilija nevainoja pūķi, jo ja viņam sāpēja mugura, tad iespējams vajadzēja atrast kādu ērtāku vietu dziedēšanai. Pat ja meitene bija bez maz vai izsmēlusi visus savus spēkus pa dienu, gan jau viņa spētu sakoncentrēties un izdziedēt kādu nesadzijušu brūci, vai ievainojumu, kurš bija paslēpies viņas skatienam pirmīt.
Vien pirms pamest telpu, Lila palūkojās uz Marko, lūpas izveidoja vienu vārdu - piedod, bet meitenei vajadzēja palīdzēt tiem, kuriem to vajadzēja, nevis rūpēties par savu labsajūtu, kura pēc tam prasītu milzīgus sirdsapziņas pārmetumus.

Zilmate klusēja, sekoja Blinkam, līdz otrajam stāvam un iegāja guļamistabā. Te viņa iepriekš nebija bijusi, atšķirībā no kautrīgā Arlidena.
Izdzirdot, kā noskrapst durvju atslēga priesteriene jautājoši palūkojās uz puisi. Un, kad atskanēja atzīšanās par samelošanu viņas uzacis nedaudz parāvās uz augšu. Ko tādu no sudraba pūķa viņa nebija gaidījusi, vai viņš viņu ieslēdza? Kāpēc?
- Es jūtos apjukusi un man tomēr gribētos zināt, kāpēc tu tā izturies. - Viņas rokas pašai nemanot bija sakrustojušās pār krūtīm un stāja bija kļuvusi nedaudz atturīga.
- Vai es neesmu pelnījusi zināt šos iemeslus? - Aizvainojums ieskanējās meitenes balsī un viņa pat neizkustējās no savas vietas, neapgūlās, vien lūkojās uz Blinku un gaidīja atbildes uz saviem jautājumiem.

[Romija]

Marko noskatījās abos aizejošajos pūķos un uz brīdi ieklausījās. Neviens nekur sāpēs nebrēca un arī aptakaļ nenāca. Burvis pabeidza savu peldi vienatnē. Tad, kad pirkstu āda sāka krokoties, viņš iedomājās arī par apģērbu. Uz veļas mazgātāju droši vien cerēt nevarēja, tāpēc burvis pasniedzās pēc sava krekla un biksēm. Tie nedaudz oda, kā jau pēc pāris dienu valkāšanas ne tajos tīrākajos un mierīgākajos apstākļos. Marko gan bija arī rezerves kārta, tomēr to viņš nolēma pietaupīt tad, kad nebūs iespējas tik viegli izmazgāt esošo. Gan krekls, gan bikses tika nogremdēti baseina ūdenī, pēc tam saziepēti ar tām pašām ziepēm un izskatoti, cik nu labi pūķis to prata, nebūdams regulārs mājas darbu darītājs. Žāvēšana bija vienkāršākā daļa, par to parūpējās maģija. Tikai tad, kad drēbes bija atkal sausas un smaržoja nedaudz pēc ziepēm, Marko izlīda no baseina, noslaucījās un apģērbās, apvāzdams arī jostu ar dunci, uzvilkdams zābakus, tuniku, un savākdams abus apmetņus un somu. Ja nu šīs peldes laikā kaut kas bija mainījies, kas liktu pamest šo namu, Marko varēja arī doties ārā. Galu galā Šeridans viņa mājienam sekojis nebija, bet kas notika citur, kamēr Marko mērcējās baseinā, burvis nezināja. Viņš vispirms devās atpakaļ uz ēdamtelpu noskaidrot, kādās noskaņās turpinās maltīte.

[echo3]

Pārtiku var izaudzēt visur, pat zem sniega. - Kenolts atbildēja. - Te visi, šķiet, pārāk aizraujas ar maģiju, un gluži vienkārši neprot dzīvot. - Druīds beidzot izteica to, ko zaļie pūķi vienmēr domājuši par pilsētniekiem. Tad viņš pasmaidīja, - Es Tev kā pavāram vaicāju, vai nevajag garšaugus. To, ka naudas jautājumi ir Šeridana pārziņā, es tīri labi saprotu.

Kenolts ar interesi skatījās, kāda ir virtuve. Te bija tik daudz visādu mantu un trauku. Īstā virtuvē druīds nekad iepriekš nebija bijis. Ik pa brīdim Kenolts pameta acis uz Nūka pusi, vai tas jau beidzis ēst.

[Sindra]

- Jo tev nav gribasspēka. - Blinka atbildēja uz Lilijas jautājumiem. Nelikās, ka puisis grasās vēl kaut ko paskaidrot, vai ka viņu vispār īpaši uztrauktu meitenes aizvainotais tonis.

Viņš neskatījās uz Liliju. Bija uzgriezis muguru gultas lielākajai daļai. Un vietas tur bija daudz. Šeridanam acīmredzot patika lielas gultas. Tādas bija arī viesu istabās, lai tie justos ērti.

Istaba bija ērti iekārtota. Tajā nebija pārāk daudz mēbeļu. Vien gulta, skapis un kumode. Arī galds un divi krēsli. Nekā vairāk jau nevajadzēja, lai ērti pavadītu nakti. Gan ja prātā gulēšana, vai arī citas izklaides.

Blinka aizvēra acis. Viņš patiesībā jutās noguris un labprāt ļautos miegam.
Te tomēr varēja droši gulēt un atpūsties. Mīksta gulta un ērti apstākļi, tās bija lietas, kuras viņš sen nebija baudījis.
Bez tam, arī Batirhans nebija tuvumā, kas nozīmēja, ka vismaz šonakt neviens viņu prom nedzīs.



- Iespējams, ka var... - Mollis atteica, balsi pavadot omulīgam smaidam. - Tikai es par šādām iespējām neesmu informēts. - pavārs nosmējās. - Ja tu jautā man... tad mans darbs ir tikai savārīt un sacept to, ko meistars man sagādā. Un ko viņš sagādā, tas arī ir. Ar vai bez garšaugiem.
Taču, es saprotu tavu vajadzību. Un vienīgais, ko varu ieteikt... nu, tu dodies pie Šeridana un sastāsti viņam, cik viss garšos daudz labāk ar taviem garšaugiem un ka tiem ir daudz, neaizstājamu īpašību un ka viņš noteikti nenožēlos to iegādāšanos. un tad jau tā lieta aizies. - Mollis pamācīja zaļo pūķi nedaudz iedzīvoties uz citu rēķina.
Pilnībā bija iespējams, ka zilais pūķis nemācēja izaudzēt pārtiku zem sniega, taču, kā izskatījās, tad zaļais pūķis nemācēja izdzīvot citos veidos, kādus savukārt pieprata zilo pūķu nedaudz blēdīgais raksturs.

- Tomēr, izstāsti viņam arī, kā tad šajā zemē, kurā pat lāga nevar iedurt lāpstu, var izaudzēt stādus. - Mollis noteica. - Negribētos, lai meistars atkal iet pakaļ tam Nātrupautam. Tas ir viens varen lecīgs zaļais. Laikam lecās tādēļ, ka zaļo šeit patiesībā nav daudz. Domā, ka ir neaizstājams un īpašs. - Mollim acīmredzot nepatika Nātrupauts. Lai vai kas viņš nebūtu. - Bet vispār, viņš arī izmanto maģiju, lai audzētu. - pavārs vēl piebilda. Tā ka, jā... šeit visi aizraujas ar maģiju. Vairāk vai mazāk.



"Sudraba stīga"

Likās, ka Batirhana klusos centienus palīst tuvāk, lai dzirdētu sarunu, neviens nemanīja.
Lielajā telpā, pie galdiņa, kurš atradās tā tuvāk durvīm, sēdēja divas tumšas ēnas, kuras Batirhana tumsas redze ļāva atpazīt kā smagās bruņās tērptu, ar īgnu un pat ļaunīgu sejas izteiksmi, sarkano karotāju, kurš sarunājās ar vienu no melnajiem pūķiem, kurš bija sargs pie Vordana torņa.
- Tu domā, ka tā tiešām būs? - sarkanā pūķa balss klusi, bet visai skaidri uzdeva jautājumu melnajam.
Melnais pūķis pamāja ar galvu. - Viņi saka, ka pasaule ies bojā. Bet tā nav. Tas tikai Pilārs sagrūs. Un Devans līdz ar viņu. Bet pasaule paliks. Meistars teica. Viņš zin. -
- Tavs meistars ir melojis un krāpis jau arī agrāk. Kāpēc, lai es viņam ticētu tagad? - sarkanā pūķa balsī bija saklausāma neticība un pat īgnums.
- Tu vari neticēt. Taču, kad diena pienāks un tu nebūsi viņa pusē, viņš tevi iznīcinās. Šis ir pēdējais piedāvājums. -
Sarkanais pūķis mirkli klusēja.
- Es padomāšu. Es gribu redzēt tos, kuri ir Devana sūtītie. Lai viņš man ļauj būt klāt. -
- Es nodošu šo ziņu meistaram. - melnais pūķis viegli pielieca galvu.
- Starp citu, ar viņiem kopā ir Arlidens. - Vordana sargs piebilda, skatienam aizkavējoties pie sarkanā pūķa acīm.
Sarkanais pūķis palūkojās virzienā, kur atradās Veināra, sudraba pūķa galva. Un sparīgi ievilcis nāsīs gaisu, nikni nošņācās: - Te kāds ir! - Viņš strauji pielēca kājās un izvilka zobenu no maksts. Līdzīgi reaģēja arī melnais pūķis.
- Lien ārā, salašņa! - sarkanais pūķis norēcās, virzienā, kur tā kā vajadzēja atrasties Batirhanam.

[Mattiass]

Elgārs pārsteigti uzrāva uzacis. Pēc apraksta, izklausījās nekaitīgāk, kā tur Marko bija Blinkam stāstījis. Nopietna lieta, jā, bet cietoksī un pūķu zemēs pieciešama. Ceļā… jāiet izlūkos pēc iespējas biežāk. Lai iegrābjoties milžos, pārējie pamanās aizmukt. Šeridana piedāvājumu amatnieks īsti neapsvēra. Viņš no sevis netirgoja neko, izņemot profesionālos pakalpojumus.
— Nebūs izpriecu. Šādus pakalpojumus nepārdodu un ar tiem nemainos, — Elgārs darīja zināmu Šeridanam. — Varu izlīdzēt kā amatnieks. Kalējs vai rotkalis.
Ja nē, laikam jau nāksies meklēt citu burvi.

[Sindra]

- Skaidrs. - burvis noteica un pasmaidīja.
- Rotas man nevajag... te nav kam tās rādīt. Un kalējs... - viņš domīgi pakasīja zodu. - Nē, to veco krāsni es labāk salabošu ar maģiju. Tas būs ātrāk. - Šeridanu acīmredzami interesēja tieši tā pakalpojumu daļa, kuru Elgārs nevēlējās piedāvāt.
Nu, neko darīt.

Vairāk neaizkavējies telpā, burvis devās uz izejas pusi. Vien pirms pārkāpt pār slieksni, viņš atskatījās uz zilo pūķi.
- Starp citu, milži ir ļoti nemākulīgi burvji. Viņu maģijas ilgtermiņā var nodarīt dažādus neatgriezeniskus miesas postījumus. - Šeridans piemiedza amatniekam ar aci un savilcis lūpas bučiņā, aizsūtīja zilā pūķa virzienā nelielu bučiņu un izgāja no telpas, lai dotos uz trešo stāvu.

[Urdrunir]

Es esmu Batirhans, Ogudejhana no Nefrīta aizas mazdēls. Vēlreiz nosauksi mani par salašņu un tava galva rēgosies blakus tam izbāzenim. Karotājs izlīda no savas slēptuves. Viņa masīvais rumpis izpletās pa krogus zāli. Galva pieliecās uz priekšu kā milzu plēsējkaķim, kas centīgi vēro antilopi pirms uzbrukuma lēciena. Uzacis nikni savilkās virs deguna, bet ūsu galiņi dusmās trīsēja. Pavarda ogļu pusgaisma meta tumši sarkanu atblāzmu uz asmeņiem pie melnā cimdiem, spēlējās ar dārgakmeņiem pie pūķa jostas, un lika līt asinīm no Batira ilkņiem. Karotājs smaidīja, izgaršojot tuvojošos kautiņu.