"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

Zaļais pūķis tik viegli bija gatavs šķirties no mājdzīvnieka, un sarkanajam pūķim tas tik ļoti interesēja, ka Marko vēroja so sarunu ar nelielu pārsteigmu. Toties cena — brīvība — bija jau paredzama. Protams, ka jebkurš gribēja būt brīvs. Tā bija vērtība, kas ciemiņiem piemita, kamēr namatēvam bija ar roku neaizsniedzama. Tā bija viņu priekšrocība. Šeridana piedāvātais darījums šķita ļoti pieņemams. Kas gan bija slikts parunāties ar Devanu par burvja atbrīvošanu? Darījums nepaģērēja rezultātu, bet, ja arī tā būtu, Blinka bija apgalvojis, ka šis sarkanais pūķis nav bīstams.

"Es piekrītu šādam darījumam," Marko paslējās staltāk un ar šķelmīgu smaidu bija gatavs tūlīt slēgt vienošanos. Atlika tikai saņemt Blinkas piekrišanu, jo tomēr viņam būs tā jāpilda. "Kas ir tas Saīra amulets, un cik tas maksā?" melnais lietišķi noprasīja. Varbūt to varēja piepirkt kā bonusu klāt, jo pirmā darījuma daļa šķita pārlieku kārdinoša, lai laistu garām, pat ja tas prasīs patukšot maku sudraba prinča dēļ.

Tomēr darījumu slēgšanā tika dots laiks pārdomām, piepildot to ar kārdinošām smaržām, kas pēc vairākām desmaižu maltītēm — lai cik Čirka nebūtu bijusi prasmīga — šķita kā deserts. Marko nekavējās. Viņš apgādājās ar vīna kausu, dzērienu pirms tam pasmaržojis un pagaršojis, pēc tam piekrāmēja šķīvi. Šeridanam taču nebija iemesla viņus indēt, ja Blinka bija biļete uz ārpasauli, tāpēc arī melnais īpaši neraizējās un ķērās pie maltītes.

[echo3]

Kenolts nebija paguvis atbildēt, kad saruna jau noklīda sānis. Par ko gan viņi te visu laiku bija runājuši, ja ne par Arlidena problēmu ar vergu zīmi? Sarkanais burvis mainīja savas vēlmes tādā ātrumā, ka druīds kļuva piesardzīgs. Tāpat tas, ka viņš spējot sarunāties ar dzīvniekiem, Kenolta uzticību nevairoja. Tāpēc zaļais pūķis uzreiz neatbildēja.

Bet atteikties no sava solījuma parunāties ar Nūku Kenolts gan negrasījās. Lai ko arī Šeridans tur nepļāpātu par labajiem dzīves apstākļiem burvja tornī, druīds neatstās te Nūku, ja sermulim tas nepatiks. Tukšajam galdam pārtopot dzīru galdā, druīds apsēdās uz tuvākā sola un nolika labo plaukstu uz galda, dodams Nūkam iespēju noskriet pa tetovēto delmu lejā. Tetovējumi zaļgani ievizmojās un atkal apdzisa. - Pabaro Nūku un sadraudzējies ar viņu. - Tas tika teikts jau pusdienot sākušajam Šeridanam. - Draugus nepārdod, draugus iegūst.

Ēdiens vilināja ne pa jokam, galu galā Kenolts bija diezgan gavējis, ja neskaita Atorma laipni piedāvāto uzkodu. Druīds uzlika uz šķīvja ēdienu, to sevišķi neizvēlēdamies. Kas tuvāk bija, to ņēma. Neteiksim, ka druīdam ļoti bieži būtu iznācis pusdienot pie klāta galda, bet ēda viņš lēnām un mierīgi. Kenolts ielēja sev arī vīnu.

[Rouzijs]

Lilija necentās iesaistīties burvju sarunās, pašreiz viņai te nebija ko darīt, tāpat kā ko piedāvāt. Jā, iespējams, meitene spētu svētīt šo vietu, bet diez vai Šeridanam šādu svētību vajadzētu, redzot, kā viņš dzīvo. Un burvis noteikti necieta badu. Viņam te bija viss... izņemot brīvību, un to spēja sniegt tikai valdnieks.

Tieši tāpat kā citi arī meitene sāka vakariņas, lai pēc tam visticamāk pazustu kādu laiku lielajā baseinā. Bet par vienu Kenoltam bija taisnība, draugus nepārdod.

[Roviela]

- Man nav nekā tāda, ko es varētu piedāvāt, - Atorms noteica. Un tā bija taisnība. Ne viņš bija kādam radinieks, ne arī pārliecīgs bagātnieks.
Pat runāt par Šeridana iespējām tikt projām no šejienes pēc sarkanā pūķa domām traucēja daraktīriem dotais solījums. Tāpēc tagad labāk neko nesolīt, un tas nebūs sasaistījis rokas par to domāt, runāt un darīt vēlāk.

- Blinkam un man ir vēl viena problēma, proti, zāles lēdijai Marai, - karotājs ierunājās, kad visi jau bija piesēdušies pie vakariņu galda un patīkamā maltīte bija sākusies, - tās varot pagatavot Šmarla
Ēdieni un vīns bija lieliski, karotājs to spēja novērtēt.
- Tas gan neattiecas uz lietu, vismaz tieši nē.
Viņš par to ieminējās vienīgi tāpēc, lai sarkanais burvis zinātu, ne tāpēc, ka gribētu, lai kā iejaucas vai palīdz. Tāpat vien. Tomēr Šeridans bija sarkanais pūķis, un sarkano pūķu klana vadonis bija lords Kaiross. Palīdzība šādā lietā arī varētu palīdzēt iespējai aizlikt labu vārdu par Šeridanu Devana priekšā, vismaz pēc Atorma domām.

[Sindra]

Marko gan aši steidza izteikt savu piekrišanu.
Šeridans pasmaidīja. Protams, ja darījums būtu šāds, tad melnajam no sevis vispār neko nevajadzētu atlicināt, taču viņš būtu ieguvējs. Zināšanu jomā. Un, protams, mācekļa labklājības jomā. Jādomā, ka māceklis ar verga zīmi, nav nekas patīkams. Īpaši, ja tā ir Bartoka vergu zīme.

- Saīra amulutu savulaik taisīja Arlidena tēvs. Un tas pasargā no maģiskas meklēšanas. No asins maģiju ietekmes. Ja Blinkam tāds būtu, viņš varētu droši burties, zinot, ka Bartoks viņu nespēj izsekot un arī uzburt asins maģijas, kas iedarbojas caur vergu zīmi, liekot nabaga Blinkam sakņupt zemē, locīties un sāpēs kliegt, jo tas ir vienīgais, ko viņš spēj. - Šeridans pasmaidīja, palūkojies uz Blinku.
Blinka piesarka un novērsās. Skatienam kautrīgi duroties šķīvī.
- Es jau labprāt to atdotu. Taču tad es pats būšu visai nepasargāts šajā vietā un tā ir sajūta, kas man varētu nepatikt. - Šeridans godīgi atzina. - Diemžēl, es nevaru tādu amuletu izgatavot pats. Jo neesmu priesteris un nezinu nevienu priesteri, kas to spētu. - tas bija iemesls, kādēļ Šeridans nevēlējās no amuleta šķirties.

Viņam bija jāpiebaro mazais kustonītis?
Burvis paklakšķināja mēli, kā saucot sermuli pie sevis un nolika viņa virzienā gaļas gabalu. - Te tev būs! - viņš smaidot noteica. - Gluži tāpat, kā pārējie, vari droši cienāties, ar visu, ko redzi uz galda. - Šeridanam acīmredzami nebija iebildumu, ka sermulis dzīvojas pa galda virsmu.
Kā vēl sadraudzēties? Viņam īsti nebija ideju. Kādā no zemākām glāzēm, burvis ielēja ūdeni un pabīdīja blakus dzīvniekam domātajam gaļas gabalam. Lai ieturās, draudziņš.
- Burvji pērk draugus. - viņš vien noteica. - Tos, kas burvju dzīvnieciņi, mēs pērkam un noturam rituālus, lai ar tiem sadraudzētos. - šo visticamāk nezināja druīds. - Bet vispār, nopirkt var arī personas. Diemžēl, šī pasaule pierāda, ka nopirkt var visu. Varbūt jūs vēl esat pārāk jauni un neesat ar to saskārušies. - pirmo reizi vakara gaitā Šeridana lūpās parādījās nedaudz skumjšs smaids.

- Tad jums ies grūti ar Šmarlu. - Šeridans noteica. - Ja jau jums nav ko piedāvāt. Viņa ar labdarību nenodarbojas. - bet jādomā, ka Blinka tāpat to zināja.

- Kas vispār attiecas uz lietu? - burvis apjautājās. Nu, ja jau Atorms bija pieminējis kaut kādu lietu.



"Sudraba stīga"

Nakts vēl nemaz nebija pusē, kad gar Batirhana logu kāds sparīgi grabinātās. Nemaz netrucēja tas, ka istaba atradās otrajā stāvā. Nebūt nē.
Cenšoties sacelt pēc iespējas mazāku troksni, tumša ēna centās iekāpt Batirhana istabā.
Taču laikam jau nebija rēķinājies ar vāli, kas bija atstutēta pret logu.
Lai arī cik klusu izdevās atvērt logu, vāle ar lielu blīkšķi nokrita gar zemi.
Tumšā ēna, klusi lādējoties centās pazust otrpus logam. Tikt prom no notikumu vietas, pēc iespējas ātrāk.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 13.03.2014 18:26

[Roviela]

- Ar lēdijas Maras problēmu mēs sastapāmies jau pa ceļam šurp, - Atorms paskaidroja, uzliekot uz šķīvja vēl vienu apetītelīgu gaļas gabalu, - prinča Beina izskatā, kurš visai bezcerīgi, no trijiem kā beidzamais vēl dzīvs palicis kāvās ar akmens milžiem. Tas nekādi nebija ierēķināts sākotnējā uzdevumā, tāpēc nekā tāda arī līdzi nav. Tas ir, man nav, un es šaubos, vai viņai vajadzēs manus pakalpojumus, kurus vienīgos varu pašlaik piedāvāt un arī tad tā, ierobežoti.

- Pīlārs brūk, - problēma bija ļoti īsi formulējama. - Valdnieks ir saistīts ar Pīlāru, un tāpēc arī viņš ir ievainots. Lielā torņa īpašnieks šeit varētu zināt, kāpēc tas notiek un kā to novērst. Jo, ja Pīlārs patiešām sabruks, tad šai pasaulei pienāks gals, mūs visus ieskaitot. Valdnieks par palīdzību apsolīja piepildīt visu, ko sirds kāro.
Sarkanais pūķis, zināms, nedomāja, ka tas būtu pārāk burtiski saprotams. Bija lietas, kuras sirds kāro, bet valdnieks arī gribēdams nevar to izdarīt, kā, teiksim, atgriezt Arlidenam viņa ģimeni, vai arī nez vai tiks piepildīta gribēšana pašam būt par valdnieku Devana vietā. Gribēt jau var, bet visu nevar dabūt.

- Mums te ir viens priesteris, - lavas pūķis paskatījās uz Liliju. - Es, protams, nezinu, vai viņa spētu ko tādu paveikt, bet priesteriene viņa ir.

[echo3]

Kenolts noskatījās, kā Nūks pāri galdam aztipina pie Šeridana un apošņā nolikto gaļas gabaliņu. To, ka tādi sermuļveidīgi dzīvnieciņi ēd gaļu, to burvis zināja, bet laikam domāja, ka gaļa var būt vārīta. Iespējams, maģiskie "draugi" tādu ēd. - Viņam vajag svaigu gaļu. Vēl labāk peli vai putnu. - Druīds klusi ieteica. Ka te būtu peles, viņš neticēja, bet svaigas gaļas gabaliņš gan varētu atrasties. Nūks tikmēr pievērsās ūdens traukam, no kura kārtīgi padzērās. Sermulis nevairījās no Šeridana, tieši otrādi, sparīgi un ieinteresēti sāka pētīt burvi tuvumā. Vēl gan gluži uz pleca nekāpa, tikai ar ūsām ošņādams kutināja kailo torsu.

Vienu tādu maģisku zvēru satiku šurpceļā. Dzīvoja pie zaļajiem pūķiem. Esot viņu atraduši pamestu mežā. - Tas, protams, nebija tik svarīgs stāsts kā vēsts par Pīlāra grūšanu. Kenolts iebildumam par to, ka visu varot nopirkt, pretī nesāka strīdēties. Tā acīmredzami bija Šeridana dzīves pieredze. Viņš nepazīst draudzību.

[Urdrunir]

Batirs pavēra acis un mīksti kā kaķis izlēca no gultas. Visnotaļ tukla, bet veikla ēna izdeva metālisku skaņu, cimdu asmeņiem kā ļauniem milzu nagiem izstiepjoties kampienam. Karotājs, tērpies tikai kreklā un ar apjoztu jostu, steidza nogrābt to nelieti, kurš bija uzdrīkstējies dalīties ar viņu istabā bez pūķa atļaujas. Domās melnais nolādēja plikpauraino krodzinieci par to, ka nejēdz pasargāt savus ciemiņus no garnadžiem, un lūdzās, lai blēdis prastu vismaz vienu burvestību. Noķert zagli, kas reizē ir burvis, viņam sagādātu īpašu prieku.

[Romija]

Nu kļuva skaidrs, kāpēc amulets ir tik svarīgs. Kāpēc tas būtu vērtīgs Blinkam, bija saprotams. Gan tā iedarbība, sargājot un ļaujot viņam burties, gan arī tēva mantojums. Tomēr izrādījās, ka arī Šeridanam ir kaut kāds iemesls ne tikai sev tādu turēt, bet arī nevēlēties no tā šķirties. Un tas nozīmēja vai nu to, ka viņš jau bija apzīmogots vai kā savādāk ļāvis kādam iegūt asins varu pār sevi, vai arī paredzamā nākotnē tas varēja notikt. Lai nu kā arī nebūtu, tie abi lika domāt, ka tik viegli vis no amuleta sarkanais burvis šķirties nepiekritīs. Bet tikko Šeridans bija atdevis vienu trumpi viņu rokā.

"Kāds tas amulets izskatās? Varbūt es zinu tik jaudīgu priesteri," Marko kā starp citu noteica, pavirpināja pirkstos dakšiņu un ļāva tai ar dzirdu skaņu piezemēties uz šķīvja maliņas. "Tas gan nav labākais risinājums, jo neiznīcina cēloni, vien cīnās ar sekām, tomēr kādam laikam tas varētu derēt," viņš piebilda un noskatīja kādu labu kumosu kopējā šķīvī. Ja arī viņam pašam pietrūka zināšanu, kā tikt galā ar svešu verga zīmi, tad meklēt risinājumu pie citiem burvjiem gan Marko varēja.

"Vai varbūt ir kāda cita sajūta, kas tev varētu patikt, ko iemainītu pret to?" tikai tagad, balsij pazeminoties un iegūstot tādu kā samta noskaņu, melni dzirkstošās acis iesāņus pievērsās Šeridanam un tur arī palika, kādu brīdi kavējoties pie sejas, tad izsekoja sarkanajiem matiem līdz namatēva torsam, cik tālu aiz galda varēja saredzēt, it kā ar dedzinošu pieskārienu iztaustot ik centimetru savā ceļā. Un tad skatiens pārtrūka.

"Laikam iešu nomazgāties," Marko atbalstījās ar rokām pret galda malu, gurdi piecēlās un palūkojās uz Šeridanu. Melnais pūķis smaidīja, viņa acis vēl mirkli uzkavējās pie otra burvja, plakstiņš piemiedzās. Burvis pagriezās, lai dotos atpakaļ uz priekšnamu, no kura uzmeklēt solīto baseinu. Marko soļi bija lēni, it kā pielijuši ar visas dienas smagumu, tomēr joprojām graciozi. Viņš nevienu neaicināja līdzi, neatskatījās, bet zināja, ka šajā telpā ir vēl vismaz divi, kas nav tikko izlīduši no baseina.

[Rouzijs]

Lilija nesteidzoties ēda vakariņas. Viss bija tik gards it īpaši, pēc maizes un siera, kas somā šķita jau nedaudz sakaltuši.
Meitenes skatiens pievērsās Atormam, kad pūķis ierunājās par viņu kā priesteri amuleta sakarā. Zilmate pasmaidīja un noraidoši pamāja ar galvu. - Es, diemžēl, nevarēšu jums palīdzēt. Es nekad neesmu dzirdējusi par tādu amuletu un diez vai mana māte arī varētu kaut ko zināt. - Protams, ja dziedniece spētu palīdzēt, tad viņa to darītu. Tikai šoreiz, viņas smalkās rokas bija bezspēcīgas.

Kamēr pārējie runāja tikmēr tikmēr Lilija bija pieveikusi savu porciju, meitene jutās laimīga un vēders pavisam noteikti vairs nepieprasīja ēdienu, ne pašreiz, kad gribējās apgulties mīkstos pēļos un nedomāt par uzdevumu, kurš var prasīt no pasaules pārāk daudz.
Skatiens tikai pavadīja aizejošo Marko.

Arī priesteriene nolika galda piederumus uz izēstā šķīvja.
- Pateicos par vakariņām. Es aiziešu pakaļ apmetnim, kuru atstāju pāris stāvus zemāk. - Dziedniece piecēlās un devās ārā no telpas. Protams, Marko vajadzēja jau būt pie baseina, bet meitene cerēja, ka pūķi pārāk neiztraucēs. Viņa vienkārši vēlējās pieskatīt tās mantas, kuras kāds bija aizdevis un Lilijai šķita, ka tas ir viņas uzdevums parūpēties par Marko... apmetni.

Ieejot baseina telpā, dziedniece uzreiz palūkojās uz ūdeni. Viņai vajadzēja cīnīties ar milzīgu vēlmi, lai tajā vienkārši neielektu iekšā. Neveltījusi uzmanību nekam vairāk, pat uz brīdi aizmirsusi par melno pūķi un viņa apmetni, zilmate notupās pie baseina malas un iemēra savu plaukstu siltajā ūdenī.
- Ak, kungs, cik dievīgi... - Mati pārslīdēja pār pleciem atkailinot muguru, kamēr sārtajās lūpās parādījās patiess smaids.
- Cik maz vajag pilnai laimei... -

[Mattiass]

Hallai ir naudas grūtības? Elgārs nosprieda, ka būs viņai kaut kas jāiedāvina. Paštaisīts un smalks, lai izbaudītu mākslu, bet arī pietiekami vērtīgs, lai varētu pārdot, nonākot grūtībās. Apritē nonākusi manta var nest slavu amatniekam. Viņš vēlreiz uzmeta skatienu Hallai, gudrodams, kas viņai varētu labāk piestāvēt.
— Ar maģiju, visticamāk, — viņš izteica minējumu, kad baltā pūķiene sāka prātot par Šeridana ienākumu avotu. — Prasmes nav atņemamas, ja vien neesi sakalts važās. Un arī tad ne vienmēr tas līdz.

Amatnieks izlīda no baseina, un ātri ticis vaļā no pārmērīga ūdens daudzuma, saģērbās, lai ietu līdzi pārējiem, ja vien viņi viņu mazliet pagaidīja. Viss process neaizņēma vairāk par minūti.

Augšstāva sarunā viņš nejaucās iekšā, un, kad piesēda vakariņot, savāca sev mazliet zupas, gaļu ar dārzeņiem un zaļumiem, un ielēja vīnu. Un ar karalisku mieru ķērās klāt maltītei.

Vienlaicīgi viņš domās apsvēra, vai Šeridanu varētu interesēt milžu prakse. Ja tā, tad varēja mēģināt ko sarunāt bez lieliem tēriņiem, jo burvim tiktu pieredze.

Kad Marko bija veiksmīgi nozudis, Elgārs pievērsās namatēvam.
— Paldies par iespēju nopeldēties, Šeridan. Ļoti atsvaidzinoši, — viņš pasmaidīja. — Un arī garšīgām vakariņām. Saki, vai tev ir kas zināms par zīmēm, kuras milži atstāj uz pūķiem?

[Romija]

Marko izdzirdēja klusus, sekojošus soļus. Lai cik dīvains nešķistu Šeridans, tomēr šī skaņa vairāk šķita piederam meitenei. Lilija? Melnais pūķis neatskatījas, it kā viss, par ko viņš šobrīd domātu, būtu vanna un atpūta, bet sekotāji viņu nebūt neuztrauktu.

Atrast pareizo telpu nebija pārāk grūti. Soļi aiz muguras bija likuši pasmaidīt. Telpa bija neparasta, tāpēc izbrīnīja, un viss kopā veidoja patīkamu pārsteigumu un vismaz pāris miera mirkļu solījumu. Marko pārbaudīja, ka ūdens ir tīrs, un jau pa gabalu varēja just siltumu, kas no tā virmoja. Lai arī telpās vairs nepūta dzestrais vējš, tomēr siltums vilināja, un izskatījās, ka ne tikai viņu vien.

Burvis netraucēja priesterieni. Viņas sajūsma par ūdeni bija saprotama gan klana, gan noguruma un ceļa dēļ. Viņš nolika somu malā, kur ūdens šļaksti to neaizsniegtu, novilka zābakus, apmetni. Viss tika salikts glītā kaudzītē. Josta ar dunci nogūla pie pārējām mantām, ko pēc tam pūķis rūpīgi nosedza ar kreklu un biksēm, lai nerēgojas. Marko izģērbās pavisam, tomēr zelta gredzens viņa pirkstā un melnais amulets ap kaklu palika. Piegājis Lilijai no aizmugures un paspēris soli garām, melnais pūķis iekāpa baseinā. Visaptverošais siltums izkausēja auksto stundu savilktos muskuļus, ļaujot atslābināties.

"Pievienojies," Marko nočukstēja, lai neizbiedētu meiteni, bet pats joprojām palikdams ar muguru pret viņu, ja nu zilmate kautrējās. Melnā pūķa augums nebija tik muskuļots, kā tas būtu karotājam vai citam fiziska darba darītājam, tomēr arī kusls viņš nebija. Burvjiem bija savi treniņi arī izturībā, tāpēc puisis nekautrējās no sava auguma. Uz kreisā pleca varēja manīt apaļu tetovējumu ar sarežģītu rakstu, bet pārējo augumu sedza ūdens ņirboņa. Uz mirkli aizvēris acis, Marko iedomājās vispirms vakaru Arkvilā, pēc tam mājas. Tirpoņa, kas no kāju pirkstiem dzina siltumu cauri visam ķermenim, atslābināja un uz mirkli lika aizmirst, ka viņš principā atrodas cietumā.

[Rouzijs]

Lilijas priecāšanos par ūdeni iztraucēja Marko iekāpšana baseinā. Meitene pat nebija pamanījusi, ka ir tik ļoti aizsapņojusies, ka vairs nemana apkārtējo pasauli. Zilais skatiens pacēlās no savas plaukstas, kura joprojām bija iemērkta ūdenī un viņa palūkojās uz melno darvas pūķi, kad viņš nočukstēja pievienošanās aicinājumu.
Veselais saprāts teica, ka tā nav laba doma, bet kad tad viņa vēl redzēs ūdeni tādos apjomos? Ar peļķi nepietiks, turklāt bija grūti atrasties tik tālu prom no okeāniem un to plašumiem. No mājām.

Dziedniece nopētīja Marko augumu, skatiens tam pārslīdēja bez maz vai nolūkojot katru ādas milimetru, aizkavējoties pie tetovējuma uz viņa pleca.
- Es nezinu vai tā ir laba doma... - Meitene atčukstēja pretī, bet vēlme pēc ūdens bija pārāk spēcīga, pārāk liela vājība, lai tagad priesteriene pagrieztos un vienkārši pamestu šo telpu. Atrāvusi savas rokas no ūdens, pirksti uzmeklēja kleitas aizdari. Un pagriezusi muguru pret Marko viņa ļāva zīdam noslīdēt pār augumu, viegli kā vēja nestai pūkai.

Zilie mati piesedza krūtis un nedaudz nedroši, Lila pagriezās, lai ieslīdētu baseinā.
Meitenes augums bija smalks, lika domāt par trauslu sniegprāsliņa, kura spētu plaukstā izkust, ja vien ar to neapdomīgi izrīkotos. Gaišā āda atgādināja saltu ziemas rītu, bet nu lūpās parādījās smaids, par to, ka visapkārt bija ūdens. Mati samirka un brīvi peldēja ūdeni, kā ziemeļblāzmas apmirdzētas skaistas, dziednieciskas jūraszāles, kuru ziedi radīja maģiju.
Lilija noteikti bija par gaišu šim cietumam. Vismaz visi, kas meiteni pazina teica, ka viņai tumsa nepiestāv.

[Romija]

Ja Marko ūdenī sēdēja gandrīz nekustīgi, tikai nedaudz ar pirkstu galiem veidodams mazus vilnīšus, tad Lilija patiešām izturējās kā ūdens pūķis, atgādinot ūdenszāles mainīgumu, nepastāvību un vijīgu trauslumu. Melnais pūķis bija atvēris acis un vēroja, kā zilmate izbauda ūdeni pavisam citu iemeslu dēļ nekā viņš pats. Marko nekad nebija sanācis vērot, kā zilie pūķi izturas, kad tiem ir dota brīva vaļa dzimtajā stihijā, tāpēc viņš nesteidzās pārtraukt meitenes peldi.

"Redzi, no manis taču ūdens nekļūst par darvu," Marko atsmaidīja uz Lilijas nedrošo iebildi. Viņa noteikti domāja kaut ko citu, burvis to saprata, bet necentās radīt vairāk mulsuma. Patiesībā tā nemaz nebija slikti — sēdēt kā jau darvai pienācās, daudz nekustīgāk par ūdens ņirbu, un baudīt, kā uz ādas spēlējas vilnīši un Lilijas virpuļi baseina otrā pusē. Tā arī savā ziņā bija bauda, lai arī starp pieskārieniem un ādu bija attālums, ko iedrošinoši pildīja ūdens. Auguma aprises bija tikai nojaušamas, virsmai laužot starus un kropļojot attēlu, tomēr visai svaigā atmiņā bija mirklis milžu zemēs, kad šis pats augums kaismīgi spiedās pie Marko, meklējot siltumu. Te siltums bija atrasts. Burvja lūpās varēja manīt smaidu, viņa skatiens sekoja meitenei, lai gan neko aizbiedējošu vai uztraucošu viņš nepasāka, vien lēnām noskaloja putekļus.

"Ja Tev nav iebildumu, vari man palīdzēt tikt galā ar muguru," Marko šķelmīgi piedāvāja un sagrozījās tā, lai Lilija varētu tikt klāt. "Es neskatīšos," viņš iedrošināja, pasniegdams meitenei nelielu ziepju gabaliņu. Nav jēgas no vannas, ja daļa ķermeņa paliek netīra. Un Marko noteikti nebija iebildumu palīdzēt Lilijai ar tādu pašu lietu, ja nu kādu iemeslu dēļ viņa to vēlētos.

[Rouzijs]

Viņa uzdrošinājās aizvērt acis un ienirt baseina ūdenī, šīs sajūtas nekas nespēja iztraucēt, Lilija pat varētu visu nakti palikt šeit, gulēt uz baseina malas un ar pirkstiem spēlēties ūdenī, bet tā noteikti ar mieru nebūtu mājas saimnieks un šī apziņa lika iznirt no ūdens un nopūsties. Atglaudusi slapjos matus dziedniece palūkojās uz Marko.

- Tas būtu dīvaini ja kļūtu. - Tad ūdens būtu zaudējis visu savu burvību. - Ja ūdens kļūtu par darvu, es tajā iestigtu un nekad netiktu ārā. - Tas būtu tāpat kā salauzt putnam spārnus un likt padoties bezcerībā. To meitene nevēlējās un kamēr Marko neļāvās darvas plūdiem tikmēr Lilija spēja smaidīt un baudīt viņas stihiju.
- Pamēģini izbaudīt ūdeni... - Ļaujot sev peldēt uz muguras un veroties griestos Lila iesāka. - Aizver acis, un ļauj sevi nest pa straumi, iedomājoties, ka tu esi ezera vidū, un virs galvas zvaigznes mirdz pretī tumsai. - Vai Marko to spēja? Viņa varbūt varēja parādīt savu pasauli, bet ja puisis nevēlas pat pamēģināt tur nekas nesanāks. Diemžēl.

- Protams. - Viņa varēja nomazgāt darvas pūķa muguru. Priesteriene piepeldēja pie Marko un paņēma no viņa rokām ziepju gabaliņu. Iekārtojusies ērtāk maigs pieskāriens pārslīdēja pār pūķa muguru, kuram sekoja vēl tādi paši, viņa nesteidzās, bija rūpīga un uzmanīga. Un klusībā pie sevis secināja, ka Marko ir diezgan skaists augums, pat ja to nerotāja tādi muskuļi kā karotājiem.

[Sindra]

Lai arī Šeridans atstāja visai vieglprātīgas personas iespaidu, klausījās viņš ļoti uzmanīgi. Kad Atorms minēja princi Beinu, viņš pamāja ar galvu, ka šī persona viņam ir zināma, kā arī burvja lūpās parādījās viegls smaids uzzinot par prinča izmisīgo cīņu.
- Ceru, ka mazajam Kairosa ģimenes loceklītim nekas slikts neatgadījās. - Šeridans smīnot novilka. Viņš arī acīmredzot bija viens no tiem, kam patika uzjautrināties par jauno princi.
- Šmarla ir vēl dīvaināka par mani. Jūs vienmēr varat cerēt, ka viņai būs uznākusi kāda labdarības lēkme. Vai arī, ka viņa nevēlēsies neko vairāk, kā vien sudraba pūķa matus, nagus vai asinis. - viņš pamāja uz Blinka pusi.

Par Pilāra brukšanu, Šeridans neko daudz nezināja teikt. Vien piekrītoši pamāja, ka Vordans varētu zināt vairāk.
- Šeit... nu, šajā pasaules nostūrī, nekas neliecina, ka pasaulei draudētu kādas briesmas. Tomēr, ja tā... un ja tas ir nenovēršami, es ceru, ka viņi vismaz mūs izlaidīs, pirms Dragāru piemeklēs gals.
Galu galā, mēs varam patverties arī citās pasaulēs. Vai arī pirms nāves gribētos vēl pēdējo reizi izlocīt spārnus. - burvis sapņaini novilka.

Šeridana skatiens pavirši uzlūkoja Liliju. Un paraustīja plecus. Tas laikam jau nozīmēja, ka viņš diez vai tic, ka meitenei būtu pa spēkam izgatavot minēto amuletu. - Arlidena tēvs bija arī burvis. Es domāju, ka zināšanu apvienojums viņam ļāva izgatavot tik spēcīgas aizsardzības lietas.
Lai gan... cik nu spēcīgas. - viņš ironiski novilka - ja jau tās nav spējušas pasargāt viņu pašu. - Blinkas klans bija iznīcināts. Un ne Setras spožā zvaigzne, ne jaunekļa tēva gudrība un spējas, nebija līdzējuši.
Bet pie galda sēdošā priesteriene jau pati atzina, ka diez vai viņai pa spēkam ir izgatavot kaut ko tādu, kā Saīra amulets.

Amulets? - Tas ir balts akmens, kuru apvij sudraba stīgas. - Šeridans izklāstīja, kā amulets izskatās, taču nebūt necentās to sadabūt, lai Marko parādītu. - Ne pārāk liels. Pakarams kaklā. - un tad laikam jau tas šobrīd nebija pie viņa, jo Šeridanam nebija nekādu amuletu ap kaklu.

Dzīvnieciņam vajadzēja svaigu gaļu? Tā droši vien nebūtu problēma. Ja jau viņiem bija pagatavota gaļa, tad jādomā, ka kaut kur arī bija pieejama svaiga. Tomēr, Šeridans palika sēžot pie galda. Lai sadabūtu svaigu gaļu, viņam vajadzētu kontaktēt ar Molli. Bet acīmredzami nekāda telepātiska linka viņiem nebija un burvim acīmredzami bija slinkums piecelt savu pakaļu no krēsla, lai vilktos zemē, uz pagrabstāvu.
Viņa skatiens aizkavējās pie dzīvnieciņa un viņš piekrītoši pamāja Kenolta stāstītajam. - Nu ja. viņi neko daudz neatšķiras no parastiem dzīvniekiem. Tiem tikai ir šādas tādas maģiskas spējas. - bet tie pavisam noteikti sapratās ar druīdiem un zaļajiem pūķiem vispār.

Likās, ka Marko nepārprotamie mājieni burvi ieinteresēja daudz vairāk, nekā zvēriņa barošana un viņš jau tā kā bija gatavs sekot un ...
Skatiens pavadīja meiteni, kas aizcilpoja pakaļ melnajam. Un tad vēl arī otra zilā pūķa jautājums, lika Šeridanam atslīgt krēslā dziļāk, paveroties uz Elgāru.
Visas tās pateicības viņš laida gar ausīm. Kāda bija burvja motivācija izpalīdzēt šiem pūķiem, tas palika viņa paša ziņā.
- Iespējams. - Šeridans atbildēja. - Pastāsti vairāk. - viņš aicināja, jo no zilā pūķa teiktā, neko daudz, vismaz pagaidām, izsecināt nevarēja.
Viņš gaidoši noraudzījās uz Elgāru. Lai tas izklāsta visu problēmu.



"Sudraba dzīsla"

Mirklī, kad Batirs bija piekļuvis pie loga un grāba iespējamo zagli, melnais pūķis nogramstījās gar kaut kādu ķermeni, kuru tomēr viņam neizdevās satvert. Gluži, kā glumšs slīdeklis, tas izslīdēja no pūķa ķetnas un ne visai veikli piezemējās zemē.
Visticamāk sasitās. Taču tas netraucēja Batira nelūgtajam viesim ātri vien rausties kājās, lai skrietu prom no notikuma vietas. Neskatoties uz sasitumiem, sīkais, tumšais stāvs kustējās diezgan veikli un ātri.

Maģijas pazīmes gan nekādas nemanīja. Laikam jau tomēr zaglēns nebūs burvis.

[Roviela]

- Nē, - Atorms apstiprināja, - Mēs paspējām laicīgi. Miesassargi gan abi nolika galvas.
Viņam joprojām kremta prinča teiktais par to, ka Atorms, iespējams, būšot labāks par tiem tur. Iespējams, viņš bija labāks, bet kalpot kādam, kas pēc tam, kad esi atdevis dzīvību par viņu, par tevi runā tā, Atormam nebija ne mazākās vēlēšanās.

- Gandrīz tā, ka Blinkam pie viņas nevajadzētu rādīties, - viņš secināja. Jo tad varbūt Šmarla sagribēs kaut ko citu.
- Un vispār, ko visi piesienas Blinkam?
Kas viņš - pavisam savādāks kaut kāds?

- Arī blakus pašam pīlāram nekas neliecina par notiekošo, - tā nu tas bija. Neviens neko nenojauta.

Ē... Saimnieka vēlēšanās sekot Marko bija pamanāma gluži labi. Karotājs iesāņus caur puspievērtiem plakstiņiem paskatījās uz Šeridanu un iedzēra vēl malku vīna. Laikam jau burvim tiešām pietrūka sajūtu. Tikai melnais burvis nebija aizgājis viens, Lilija viņam sekoja. Atorms pie sevis pasmīnēja, smaidu noslēpjot aiz kausa malas. Šķiet, Marko plāns tā, uzreiz nerealizēsies.

Galu galā, runas aizsākās par Elgara simbolu, kas jebkurus citus plānus pabīdīja vēl mazliet tālāk.

[Urdrunir]

Batirs uz brīdi palika pie loga. Viņa bruņas karājās uz krēsla un vāle gulēja zemē. Ko viņš zināja par vietējo paradumiem? Ja viņš dzīsies pakaļ zaglim, tad pa to laiku kāds cits varēja savākt to, kas bija palicis istabā. Un nekas jau nebija pazudis! Karotājs uzmanīgi aptaustīja jostu un pārbaudīja nedaudzās mantas. Drošs paliek nedrošs. Un sāka lēnām ģērbties un sprādzēt ciet bruņas. Zaglis drīkstēja izzust svešajā citadelē.

Savācis visas savas mantas, ar vāli rokā, melnais aizlāčoja uz lielo krogus zāli, kur pirms tam bija ieturējis ļoti vēlas vakariņas. Ar acīm viņš centās sameklēt plikgalvaino sievieti, kas no vīra bija izspiedusi septiņus zelta gabalus.

[Romija]

"Te nav zvaigžņu," pēc Lilijas ierosinājuma Marko paskatījās uz griestiem. Lai cik dabīgu ilūziju par oāzi neradītu augi un grīda, debesu šeit nebija. Kā cietoksnī. Kas to lai zin, cik ilgi šeit ir sabijis Šeridans, varbūt pat ir aizmirsis, kā tās izskatās tur ārā. Marko pastiepa uz augšu abas rokas, izslējis pirkstus, un no katra no tiem pacēlās maziņa gaismas lodīte, kas uzvirpuļoja līdz griestiem un tur izkārtojās melnā pūķa zvaigznājā. "Tādas zvaigznes ir tur, no kurienes es nāku," viņš domīgi noteica. Vai domāts bija tikai lodīšu kā zvaigžņu izkārtojums vai arī Marko zvaigznes bija maģiskas, to viņš nepaskaidroja, bet skatiens vēl kādu laiku domīgi vērās uz griestiem.

Lilijas rokas sāka slīdēt pār kailo muguru, liekot vieglām trīsām caurstrāvot augumu. Sievietes rokas vienmēr mazgāja maigāk un savādāk, nekā tad, kad viņš pats noberzās tikai ar mērķi kļūt tīrs. Sievietes pieskārieni bija kā priekšspēle. Sagaidījis, kad Lilijas pirkstiņi pārslīd viņa pleciem, Marko satvēra smalko roku un uzspieda skūpstu viņas plaukstas virspusei. "Jūs esat labākā vannotāja ziemeļu zemēs, milēdij," Marko nodūdoja zemā balsī un spēji apgriezās, nodemonstrēdams, ka nemaz tik neveikls ūdenī nav. Bet viņš bija tuvu un nekautrējās piekļauties vēl tuvāk. "Es varētu atmaksāt ar to pašu," burvja roka apķēra Lilijas vidukli un pa muguru slīdēja uz augšu, piekļaujot viņas ķermaņa augšdaļu tuvāk savējam. Tik mazā attālumā garaiņi neaizmigloja skatu, un ūdens ņirba nebojāja tēlu, tomēr meitenei bija visas iespējas izlocīties, ja viņa tā vēlējās. Marko neko neuzspieda, neko nepieprasīja, vien piedāvāja atmaksāt. Viņa elpa bija gaandrīz tik pat karsta kā tvaiks, kas cēlās no ūdens virsmas, bet acis tik tumšas kā nakts debesis.

[echo3]

Kenolts gan nebija slinks. Šurp nākot, viņi bija gājuši gar virtuvi, un tur bija bijis zilais pūķis. Varbūt viņš var sagādāt gaļas kripatiņu Nūkam? Šeridana interese par sermuli acīmredzami bija tikai tāda mirkļa sajūsma. Nu tad nekā. Nūks nav rotaļlieta, kuru var nomest kaktā, kad apnīk spēlēties. Sermulis pats šeit neko nespēj nomedīt, te nav mežs. Druīds klusi un ļoti augstā tonī iesvilpās, saukdams Nūku pie sevis. Kad dzīvnieciņš uztipināja Kenoltam uz pleca, zaļais pūķis piecēlās un bez ceremonijām kāpa lejā uz virtuvi. Viņš nekādi neizrādīja torņa saimniekam, ka būtu neapmierināts vai aizvainots. Vienkārši tāda sīka radība nevar ilgi ciest badu.

Lejas stāvā Kenolts uzrunāja zilo pūķi, - Vakariņas bija lieliskas, bet vai neatradīsies jēlas gaļas kripatiņa sīkākajam viesim?