"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Sindra]

Šeridans pavisam noteikti bija gatavs piedot Marko iejaukšanos. Lai arī apzinājās, ka pavisam no atbildes sniegšanas tas viņu nepasargās.
Blinkas acis vēl joprojām bija pievērstas Šeridanam. Viņš pamāja uz Marko pusi. - Marko tagad ir mans skolotājs. - jauneklis iepazīstināja torņa īpašnieku ar melnmataino pūķi.

Šeridana skatiens visai cieši nopētīja Marko.
- Vai viņš nav pārāk jauns, lai būtu tavs skolotājs? - sarkanmatis īpaši uzsvēra vārdu: tavs, skatienam atgriežoties pie Arlidena acīm. Tomēr, viņa balsī nebija saklausāmi centieni Marko aizvainot. Nē, drīzāk Šeridanu patiešām interesēja vai Marko nav par jaunu, lai būtu meistars.
Blinka viegli paraustīja plecus un tā bija visa viņa atbilde.

- Iespējams, ka es esmu. - Nu jau sarkanmatis runāja ar Marko. - Tiem ir tikai viena sastāvdaļa, kura kādu varētu interesēt. - Šeridans pasmaidīja. Protams, viņš domāja sirdis. Neko citu no milžiem laukā nevarēja dabūt.

Kamēr Marko sarunājās ar Šeridanu, Blinka piecēlās uz aizgāja līdz Lilijai.
- Nevēlies apsēsties? - viņš piedāvāja pamājot uz krēslu pusi. Ko tad viņa te tā stāvēja. Blinka iedomājās, ka Lilija varbūt nav radusi svešās mājās mazgāties un sēsties pie galda bez speciāla uzaicinājuma.
Blinka gana labi pazina Šeridanu. Viņš zināja, ka torņa saimniekam nebūs iebildumu, ja Lilija apsēdīsies. Tāpat kā par tiem nospiedumiem uz galda jau bija tikai joks. Lilijai nebija jāuztraucās. Viņš taču nebūtu biedrus vedis pie kaut kāda briesmoņa.
Šeridans nebija ļauns. Viņš bija tikai viegli dīvains.

[Romija]

Marko zods paslējās mazliet augstāk un acīs iemirdzējās uguntiņa, kad Blinka ar Šeridanu risināja meistaru jautājumu. Jā, viņš bija Blinkas skolotājs, lai arī ne tuvu nezināja visu, uz ko jauneklis bija spējīgs. Un šis uzsvērtais vārds tikai vairoja Marko pašapziņu, jo spēcīgs skolnieks nozīmēja, ka meistars ir vēl spēcīgāks. Vismaz citu acīs. Tāpēc melnais pūķis nekā necentās pamatot un skaidroties. Lai tā arī paliek.

"Es zinu," Marko pamāja ar galvu, kad saruna iegrozījās citās sliedēs. "Man interesē, kādas ir iespējas šeit, cietoksnī, pārdot dažas sirdis. Vai arī iemainīt pret kaut ko vērtīgu, piemēram, informāciju vai zināšanām," tumšās acis nedaudz samiedzās, cieši veroties Šeridanā. Viņi abi bija burvji un saprata, kāda cena un cik vērtīgas var būt zināšanas. Īpaši šeit, kur naudai varēja arī nebūt tik liela vērte. Marko pasmaidīja un pacēla vienu uzaci, it kā piedāvādams darījumu, ja vien Šeridans bija ieinteresēts. Nevarēja būt, ka burvi interesē tikai izklaides un vīrieši, viņš noteikti bija pietiekami gudrs, ja jau atradās šeit. Ja vien sirdis bija prece, ko viņš vēlētos iegūt. Un tas bija svarīgāks jautājums par vannu, par apsēšanos un par galda nospeķošanu.

[washulis]

Nu, varbūt ne tīri labs, es neesmu muļķe, es saprotu, kā cietumi darbojas. Halla nogrozīja galvu, nošķobot lūpas, bet vismaz nejūtoties pārsteigta par pārējo nepiekrišanu šim tematam. Bet... es negribu uzticēties tikai bērnības pasakām. Katrā ir kāda gaišā puse, pat ja vienam lielāka, vienam mazāka. Mēs vienmēr varam censties pie tā apelēt. Jo bija svarīgi, lai šis uzdevums triumfē, izdodas. Vordans nevarēja būt tik ļauns un neiespējams, kā visi saka. Viņš nekad nemaz nav satikt. Halla neticēs, kamēr neredzēs. Es ticu, ka jebkurš ir spējīgs uz ko jauku un labu. Halla atzina Elgāra virzienā. Varbūt kādu dienu šāda filosofija viņu iedzīs kapā, bet pūķiene to nenožēlos. Tā tam būs lemts būt.

Nu jā, Šmarla. Vēl viena nesatikta un aprunāta persona, kur atkal jātic citu teiktajam. Atorms gan paskaidroja galveno, kas šobrīd par šo alķīmiķi būtu zināms. Pakārtotas uzdevums Beina vārdā. Tikmēr baltmate nolūkojās pakaļ Kenoltam, kas atkal izlīda no ūdens, vēlreiz nopētot viņa tetovējumus. Es esmu dzirdējusi, ka druīdi iegūst jaunus tetovējumus ar jaunām prasmēm. Vai tas ir tiesa? Ceļojot bija redzēti gan tādi, kas tik nesen dabūjuši sev kaut ko uz pleca, citi, kuriem pat uz sejas sāka aptrūkties vietas. Kenolts bija tuvāk pirmajam, nekā otrajam, tomēr valdnieka izaicinājumi viņu nebiedē.

Tikmēr Elgārs ķērās pie sava stāsta un Halla varēja uzzināt vairāk. Jo karotājs viņš nebija, arī burvis šķietami nē. Rotkalis. Baltmates sudrabainais skatiens aizceļoja pie Elgāra rokām. Tātad tā bija viņa augstākā vērtība un prasme. Ak... izdzīvošanai noderīgas prasmes. Viņa lēni pamāja ar galvu, kamēr atbalstīja muguru pret baseina malu, izklaidīgi tirinot pēdiņas zem ūdens. Sapratu. Tātad rokas patiešām bija veiklas. Labi, šo daļu es noklusēšu. Solu. Sejā parādījās smīns. Bet bērnību atstāsti tad, ja vēlies. Mums katram noteikti ir kāds amizants stāsts iz pieredzes. Piemēram, kā es satiku savu seno draugu Orfuru, kas man iemācīja pirmās dziesmas. Gribat dzirdēt? Pat ja visi sāktu teikt, ka nē, negrib, droši vien viņa tāpat izklāstīs. Vai nu šodien vai citu dienu. Tikmēr skatiens mirkli aizceļoja atpakaļ pie Atorma. Ja Šeridanam tīk mūzika, tad domāju viņam būs vienalga, kas izpilda. Mūzikai ir pašai savs, simboliski izsakoties, ķermenis. Un viņi visi bija tikai balss un Vēja vidutāji.

[Roviela]

- Gan jau tādu lietu, patīk vai nepatīk mūzika, mēs pamanīsim, - sarkanais pūķis noteica. Viņš nebija bards, kur nu! Par tiem ir jāpiedzimst, bet vispār kaut ko nodziedāt viņš varēja un, neliedzoties, labāk, nekā vairums pārējo, kas nebija bardi. Ja dziedāšana palīdzēs sasniegt mērķi, tad Atorms var arī dziedāt.

- Tu noteikti vari mēģināt apelēt pie Vordana gaišās puses, - viņš piekrita, sliedamies kājās. Neizklausījās gan, ka Atorms ticētu, ka tā varēs panākt kaut ko būtisku. Cita lieta, ka kaut ko labu varēja atrast katrā.

- Vai mums nevajadzētu iet pameklēt pārējos?
Viņaprāt, pelde draudēja ieilgt, bet vēl paredzamas vakariņas, iespējams, sarunas vai vēl kas tamlīdzīgs, un rīt būs arī jāceļas.

[Sindra]

- Kāda informācija vai zināšanas tevi interesē? - Šeridana balsī bija parādījusies nopietnība un tāda, kā darījumu cilvēka pieskaņa. Viņš nesmaidīja, necentās flirtēt. Burvja acis vērās uz melno pūķi, sagaidot sīkākus paskaidrojumus.
Uzzināt, ko Marko vēlas, bija pirmām kārtām. Pēc tam varētu sekot diskusijas par siržu cenām. Jo vienmēr jau varēja gadīties tā, ka Šeridana rīcībā nemaz nebija informācijas, kuru Marko vēlējās.

Tomēr... lai uzreiz būtu skaidrs, sarkanmatis piebilda. - Viss, protams, ir arī atkarīgs no tā, kādā stāvoklī ir sirdis. Un kā tu esi tās saglabājis. - tagad gan viņa lūpās parādījās viegls smaids, kas gluži vai vēlējās Marko apliecināt, ka Šeridans būtu gatavs galvu likt ķīlā, apšaubot, ka melnais pūķis būs ar sirdīm ticis galā pareizajā veidā.

- Iespējas pārdot, visnotaļ ir. - viņš pamāja.

[Mattiass]

Par labu un jauku Elgārs pamāja. Viņam nebija nekas iebilstams, ka Halla paliek pie savas pārliecības. Viņam pat radās aizdomas, ka, lai ielīksmotu citu pūķu sirdis, dziedonim ir jābūt vismaz mazliet, tā sakot, ar galvu mākoņos. Gaisīgam optimistam.

— Cerams, Vordans mūs neizsmies un nepatrieks ellē ratā, — viņš tikai piebilda.

Atorma piezīme par viņa amatu tikai lika pasmaidīt platāk.
— Un, ja man viss izdosies, jūs droši varēsiet mani uzmeklēt. Var gadīties, ka pat tiksiet pie cīņu biedra atlaides.
Un cik gan svarīgs bija tas melnais ar savu zilo pūķu svītu, sievieti un pāžu, ja te bija ūdens?
— Domā, ka tas Mollis jau būs beidzis mums organizēt vakariņas?
Elgārs nebija īsti sapratis, kas tas Mollis tāds ir, taču pēc saimnieka izturēšanās varēja domāt, ka vai nu sulainis, vai arī pavārs. Vai arī divi vienā.

[echo3]

Kenolts, gaidot, kamēr biedri izpeldēsies, ar pirkstiem rušināja zemi tuvākajā puķukastē. Puķes gan šie augi nebija, ārbeles nezied, toties nemet lapas, ir vienmēr zaļas. Diez, cik zelta Šeridanam ir izmaksājuši stādiņi? Apčubinājis tuvāko ārbeli, druīds piecēlās un apstaigāja apkārt baseinam, parūpējoties par visiem dzīvajiem augiem. Tāpat vien, lai tiem labāk.

Jā, esi pareizi dzirdējusi. - Tā bija atbilde uz Hallas jautājumu. - Būs vairāk spēka, būšu ko vairāk iemācījies, meistars to zinās un izveidos atbilstošu tetovējumu. Vai arī, ja ne meistars, tad kāds, kurš spēcīgāks par mani, bet tad mums būtu labs brīdis jāpavada kopā, lai vienam otru iepazītu. Citādi zīmējums nederēs. - Stāstīdams, Kenolts turpināja savu dārzkopja darbu. - Zīmējums druīdiem katram ir savs, īpašs.

Ticis atkal līdz sākuma vietai, Kenolts pacēla somu un ļāva Nūkam uzskriet pa savu augumu līdz plecam. - Mūs sūtīja uzzināt, vai krēslas pūķim nevarētu būt kas zināms par Pīlāra grūšanas iemesliem. Ja violetais pūķis nevēlēsies to izpaust, vai arī nezinās, tad mums ir šī ziņa jānosūta uz Pīlāru. - Kenoltam bija gluži vienalga, vai Vordans tajā brīdī smiesies vai raudās. - Ejam pameklēt saimnieku, - druīds aicināja.

[washulis]

Tā arī darīšu. Halla Atormam apliecināja, jo bija skaidrs, neviens pie šādas gaišās puses apelēt acīmredzot negrasīsies. Draugus var atrast neparastās vietās, pat šķietami starp ienaidniekiem. Dāsnas sirdis atbruņo. Izsmiešanu varēs paciest. Patriekšanu... ko lai saka, būtu skumji, varbūt pat bīstami pie valdnieka atgriezties ar tukšām rokām.

Elgārs varot pat piesolīt biedriem atlaides? Ja tik man būtu nauda tik regulāri, lai iegādātu sev kādas rotas. Halla nedaudz bēdīgi nopūtās, lai arī smaids seju nepameta. Viņa neredzēja rotaslietās lielu vērtību, viņai nebija citiem pūķiem piemītošās alkas pret spīdumu, bet noliegt šādu rotu meistarību un skaistumu viņa nekad neiedrošinātos, tomēr uz to lūkojas no tālienes. Kad citi ir grezni, citiem ir tas prieks mielot acis. Kā tad kāds var justies nabadzīgs, tik bagātā pasaulē? Hallai nepiemita skaudības.

Kenolts klāstīja par druīdu tetovējumiem un šajā izdevībā, Halla vēlreiz kārtīgi nopētīja viņa augumu, arī tetovējuma zīmes. Tu saki, ka katram savs, bet... ko tieši tie nozīmē? Ko tie ataino? Kādu zvēru, notikumu, jebšu tās bija citiem neizlasāmas zīmes. Pētīt tuvāk viņai izdevība radusies nebija, sūnu pūķi bieži bija tik nomadi un noslēpumaini, viņi, piezemēti, nemēdza saprast tos gaisīgos. Bet gaisīgie vēlējās saprast viņus.

Citi sāka runāt par iešanu un arī baltā pūķiene nevarēja noliegt, ka izsalkums arvien nemierīgāk dīdīja viņas ķermeni pa ūdeni. Iesim gan. Viņa piekrita, izlienot no ūdens un paņēma sev vienu no dvieļiem, steidzīgi nosusinot ādu un matus, pati dvielī ietinās, nesteigdamās ietērpties viņas vienīgajā un ceļa putekļu nosēstajā drēbju kārtā, tā vietā drēbes un mantas paņemot uz rokām, tad sekoja pārējiem. Stāsti pagaidīs, līdz vēders būs pilns. Bet spriežot pēc šīs vietas iekārtojuma, Šeridans noteikti nav no tie nabadziņiem, kas te cieš badu. Interesanti, kā viņš to visu nopelnījis? Jo jānoprot - sākumā visi, kas te iemesti, ir pliki kā žurkas.

[Rouzijs]

Skatiens pievērsās Arlidenam, kad sudraba pūķis bija piecēlies un atnācis pie Lilijas.
Meitene nedaudz kautrīgi pasmaidīja. - Es... jā, labprāt. - Zilmate devās pie galda, ja jau puisis viņu bija uzaicinājis, viņam savā ziņā bija taisnība. Lilija nezināja, kā vajadzēja izturēties, jo vienkārši tāpat vien apsēsties pie galda, svešā namā, pie sveša pūķa likās nedaudz nepieklājīgi.

[Roviela]

Atorms savāca savas bruņas, jo uzreiz tās vilkt acīmredzami negrasījās. Jau tā tik ilgi tajās būts, kādu atelpu arī vajag.
- Es neatteiktos no kādas rotas vēlāk, kad būsim tikuši galā ar uzdevumu, - no teiktā varēja noprast, ka lavas pūķis nepieļauj domu, ka viņi varētu netikt galā vismaz ar pirmo daļu, proti, uzzināt, ko darīt šajā situācijā.

- Nav ne jausmas par Molli un vakariņām, bet nez vai mēs tā, uzreiz, iesim uz ēdamistabu. Vispirms pie saimnieka, - kurš te bija labi iekārtojies, tas taču bija redzams. Par Šeridana ienākumu avotiem Atormam nekas nebija zināms, bet gan jau līdzīgi kā citiem burvjiem, proti, pakalpojums pret naudu vai citu pakalpojumu.

Augštāvu telpas atbilda pirmajam iespaidam - patīkami, grezni un romantiski, un Atorms gluži labi to saprata, jo pats bija sarkanais, kura miteklis bija pietiekami grezns, košs un ērts.
Lūk, no tās telpas atskanēja balsis, šķiet, pārējie bija tur.

- Atvainojos par traucējumu, - iespējams, te risinājās pavisam nopietnas sarunas, - mēs tā kā esam beiguši peldēties.
Noklausīties, kas te notiek, karotājam nebija intereses, un tāpat tagad jāgaida, vai viņus neaizsūtīs kur citur. Ja nu iesākta kāda saruna, kas nav domāta svešām ausīm?

[Romija]

"Vergu zīmes!" Marko paliecās uz priekšu, it kā stāstīdams noslēpumu, un sakrustoja pirkstus. "Kā noņemt? Kas vajadzīgs?" ja nu Šeridans nezināja pašu procesu, tad varbūt vismaz kādu ievirzi attiecīgajā jautājumā varēja sniegt. "Sirdis ir rūpīgi glabātas," melnais pūķis piebilda un atsmaidīja. "Varu parādīt!" Soma joprojām Marko bija līdzi. Par Kenolta pārnēsāto sirdi viņš galvot nevarēja, bet savējās bija kārtīgi ievīstījis un pa ceļam nekādas nevēlamas darbības veiktas nebija. "Vai vismaz naudu," Marko piešķieba galvu un apklusa, kad sāka parādīties peldētāji.

[Sindra]

- Vergu zīmes? - Šeridans pārjautāja ar uzspēlētu izbrīnu balsī. Viņa uzacis pat parāvās uz augšu, uzsverot viņa pārsteigumu.
- Tas nudien ir mīlīgi. - viņš nožūžoja, paliecies pretī Marko. - Melnais pūķis prasa man, sarkanajam, kā atbrīvoties no vergu zīmēm. - Šeridans iesmējās.
- Kam ir verga zīme? - burvis apjautājas. Lai gan nelikās, ka viņu īpaši interesēja atbilde.

Mirkli apdomājies, viņš aptiprinoši pamāja. - Manā rīcībā ir šāda informācija. - Šeridans noteica, atslīdzis atpakaļ krēslā. - Parādi man sirdis. - burvja plauksta pārslīdēja pār galda virsmu un uz tās noklājās tāds kā papildus pārklājums. Lai akmens sirdis nesaskrāpētu galda virsmu.
Viņš ieinteresēti vērās uz galdu, sagaidot, kad Marko vilks ārā un rādīs rūpīgi glabātās sirdis.

Viņa skatienu pat īsti nenovērsa pārējo biedru ierašanās.
- Jā, jā... droši. Jūtaties, kā mājās. - Šeridans noteica, pamājis uz krēslu pusi. Lai biedri sēžas un iekārtojas. Acīmredzot, vakariņas vēl nebija gatavas. Būs jāuzgaida.

Arlidens pavadīja Liliju līdz galdam un palīdzēja meitenei apsēsties. Pats viņš apsēdās Lilijai blakus.
Viņa skatiens visai ieinteresēti pievērsās abiem burvjiem, kad tie sāka risināt runas par vergu zīmēm.
- Man ir. - Blinka atsaucās uz Šeridana uzdoto jautājumu.
Par to gan sarkanmatainais burvis izskatījās visai pārsteigts. Viņa skatiens pat atrāvās no Marko, lai palūkotos uz jaunekli.
- Nu, nu... - iepriekš, kad Blinka bija minējis, ka viņu ir paverdzinājuši, acīmredzot, Šeridans nebija domājis, ka tas tiešām ir tā. Ar visu zīmi. Un šis nu bija aicinājums pastāstīt vairāk.
- Drakars mani pārdeva vai atdeva... es godīgi sakot līdz galam nezinu, Bartokam. -
Izdzirdot šo vārdu, Šeridana seja saviebās, it kā viņš pēkšņi būtu sajutis spēcīgas sāpes.
- Ak tā... un pārdot informāciju par vergu zīmes noņemšanu, nozīmētu iet pret Bartoku. - sarkanmatis novērsās no Arlidena un domīgi kodīja lūpas. Viņu acīmredzami nomocīja visai smagas pārdomas.

[Romija]

"Es to prasu kā pieredzējušākam burvim," stīvi noteica Marko. Nevis kā melnais sarkanajam. Lai uzzinātu ko jaunu un vērtīgu, nebija svarīgas krāsas. Jā, iespējams, ka tas atklāja, ka nemaz tik daudz par vergu būšanām melnais pūķis nezina. Kaut gan viņš vēl bija jauns, un vergu zīmes noteikti nerāda apmācību sākumā.

Darījums bija darījums. Marko ķērās pie somas, to ieceļot klēpī, attaisot un tad izņemot no turienes sirdis. Tās visas joprojām bija ievīstītas melnajās auduma strēmelēs. "Ar vārdiem sargātas!" Viņš tās rūpīgi pa vienai nolika uz galda. Tas, ka Šeridans šādi virzīja sarunu, liecināja, ka viņš uzskata abas preces — sirdis un informāciju — par līdzvērtīgām, un tas bija labi.

Kad visi apaļie tīstokļi atradās uz galda, Marko tos pabīdīja uz Šeridana pusi. Pat bez pārklājuma tie neskrāpētu galdu, jo audums tos ietvēra no visām pusēm. "Pret Bartoku? Vai tad te draud kaut kas no brīvajiem pūķiem? Es nevienam to netaisos stāstīt!" viņš apliecināja. Ja neskaita šeit sanākušo auditoriju, protams, par kuru mēles turēšanas spējām Marko galvot nevarēja. "Un ne jau Bartoks ir vienīgais tāds!" viņš piebilda un uzmanīgi vēroja Šeridanu.

[Roviela]

Kad nu tā atļāva, tad Atorms pamāja ar galvu un, aizgājis līdz krēsliem, kārtīgi nolika savas bruņas, lai nekas nesabojātos, un apsēdās līdzās.
Kas bija Bartoks par tik lielu... ē... īpašnieku, ka Šeridanam būtu jāuztraucās par informācijas pārdošanu par vergu zīmēm? Galu galā, vai tādu informāciju nevarēja noskaidrot no jebkura cita burvja, kas zināja, kā tādas uzlikt, un, ja jau melnajiem pūķiem bija vergi, tad bija arī kādi, kas to prata un zināja?
Karotājs sēdēja tāds domīgs. Nē, protams, tās bija burvju darīšanas. Atkal. Nāksies pagaidīt, kamēr, iespējams, kādam vajadzēs to, ko prata viņš, ja vien tāds brīdis vispār pienāks. Pēdējā laikā viss vilka vairāk uz tādu lietu pusi, no kurām viņš neko nesaprata.

- Es solījos Blinku sargāt.
Varbūt tas palīdz kā izšķirties?

[echo3]

Ataino druīda spēku, palīdz, pastiprina. Izzīmē zināšanas. - Kenolts, kā prata, tā paskaidroja Hallai. - Ar acīm ieraudzīt zīmējumos katrs var, ko vēlas.

Liekas, viņi bija ieradušies sarunas vidū. Kenolts ieraudzīja, kā Šeridans nobur galda virsmu, sakot kaut ko par milžu sirdīm. Un par verga zīmēm. To tālāko - par Bartoku - gan druīds nesaprata. Kāpēc tas uztrauc sarkano burvi? "Iet pret Bartoku"? Tad kāpēc citi pūķi par tādu Bartoku neko nav dzirdējuši?

Acumirklī Kenolts gan nekādus savus spriedumus neizteica. Nav labi jaukties sarunās, kuru sākums nav dzirdēts. Toties tad, kad Marko uz galda salika sirdis, arī Kenolts izvilka maisiņu no somas, kuru nolika blakus trim melnajiem tīstokļiem. Druīds nezināja, vai ir glabājis sirdi pareizi, un vai tas, ka uz tās gandrīz visu ceļu bija saritinājies Nūks, ir palīdzējis, kaitējis, vai arī tam nav bijis nekādas nozīmes. Šobrīd sermulis no Kenolta pleca ar spožajām actiņām pētīja iepriekš neredzēto Šeridanu.

Šo rakstu rediģēja echo3: 12.03.2014 21:55

[Sindra]

Šeridana skatiens aizkavējās pie sirdīm. Arī pie tās vienas, kuru viņa priekšā nolika druīds. Viņš pavīstīja vaļā vienu no Marko iesaiņotajām, uzmeta tai īsu skatienu un atslīga atpakaļ krēslā.
- Bartoka ietekmi šajā, dievu pamestajā nostūrī, nevar nenovērtēt. Vienīgais, kuram nebūtu par šo tirgoni jāsatraucas, ir lielā torņa saimnieks. - Šeridans savas runas laikā paspēja gan saglaust savus matus, gan aplūkot nagus. Viņa skatiens slīdēja no viena viesa, pie cita, tomēr, visvairāk tas aizkavējās pie Marko.
- Es zinu, ka Blinka turēs muti, pat ja viņam mēli raus laukā, bet par tavu klusēšanu, melnais... - Šeridans pasmaidīja - ... es nedotu ne plika graša. Tāpat, kā par tavām sirdīm. Es nedomāju, ka tu īpaši tielēsies izpaust manu vārdu, kad tavas kājas iesaldēs ledus bluķī, draudēs salauzt rokas vai plucinās pa vienai zvīņai sākot no astes gala. - smaids vēl joprojām rotājās burvja lūpās.

Bet par sirdīm, runājot... - Nezinu, kādiem vārdiem esi tās sargājis, un kā izpaužas tie vārdi, taču man sirdis interesē tikai... ē... - viņš uz tām palūkojās - ... neoksidējušās. Tavējās ir sastingušas. Cietas. Tām īsti vairs nav vērtības. - Šeridans vainīgi pasmaidīja.

- Ja tu prasi man, kā pieredzējušākam burvim, varu pastāstīt, ka milžu sirdīm vērtība ir tikai tad, ja šo sirdi izdodas saglabāt mīkstu. Tādu, kāda tā ir milža ķermenī, kad tas dzīvo.
Nu, šīs sirdis varētu derēt tikai kā trofejas karotājiem, kas paši milzi nevar pieveikt, taču vēlas palepoties. - viņam acīmredzami nebija intereses iegūt sirdis savā īpašumā.

Šeridana skatiens aizklīda līdz sudraba pūķim, pēc tam, kad Atorms bija apliecinājis savu apņemšanos Blinku sargāt.
- Jā... tas arī ir mīlīgi. - viņš pasmaidīja. - Un kurš pēc tam sargās mani? - jautājums gan laikam bija retorisks.

- Tas zvēriņš ir tā kā burvju biedrs? - Šeridans pamāja uz sermuļa pusi. - Es varu informāciju pārdot par to zvēriņu. - viņš piedāvāja.
- Vai varbūt jums ir vēl kaut kas vērtīgs? Kaut kas interesants? - burvis bija gatavs citiem piedāvājumiem.

Blinka klusēja.
Jauneklis vēroja abu burvju sarunu, bet pagaidām neiejaucās.

[Romija]

Marko neticēja savām ausīm. Viņa saspringtā izelpa, kas atskanēja pēc Šeridana paziņojuma par siržu stāvokli, izklausījās kā šņāciens, liecinot, ka melnais pūķis nav apmierināts ar šādu reakciju. "Tik tuvu milžu zemēm un nezināt, kā tikt cauri čaulai?" viņš sarkastiski norūca un pasniedzās pēc sirdīm, tās pavelkot atpakaļ. Ja Šeridans nenovērtēja iespējamo guvumu, kāds cits varēja novērtēt. Varbūt nemaz tik varens šis burvis nebija, ja spēja izmantot tikai mīkstas sirdis. Tās vēl nebija beigas, ne jau pirmo reizi nācās saņemt atteikumu, lai vēlāk satiktu to, kas novērtēs un maksās.

"Labi. Ja negribi sirdis, tad nespiedīšu," Marko balsī ieskanējās tēlota visžēlība. Viņš ietina kunkuļus atpakaļ audumā un noglabāja somā, to rūpīgi aiztaisot un atstājot klēpī. Šādi kārtojoties, melnais pūķis nereaģēja uz turpmāko Šeridana flirtu ar Atormu. Vienīgais, kas lika pacelt skatienu, bija zvēriņa pieminēšana. Nez kāpēc ar druīdu burvis bija gatavs slēgt darījumu, kaut arī draudi, ka Marko par to varētu pastāstīt Bartokam vai jebkuram citam, bija tādi paši. Marko, protams, bija arī cits piedāvājums padomā, tomēr viņu vairāk interesēja Kenolta atbilde. Par spīti nepatīkamajam iznākumam ar sirdīm, ideja par dzīvnieka maiņu pret ko tādu lika pasmīnēt. Burvja augums atspiedās pret atzveltni, rokas sakrustojās pār somu, ar nelielu jautrības dzirksti acīs vērojot notikumu pavērsienus.

[echo3]

Kenolts Šeridana paskaidrojumus par sirdīm iegaumēja. To, ka viņa paša nestā milža sirds jau ņemot bija sākusi stingt, druīds zināja. Bet tā nebija sabirzusi smiltīs. Ja nu sarkanajam burvim tāda nederēja, tad kā pierādījums uz Cietoksni atnākušo drosmei tā joprojām bija. Kenolts ielika maisiņu ar sirdi savā somā un vairs par to nedomāja, jo tika uzdots jautājums tieši viņam.

Nē, Nūks nav burvju biedrs. Viņš ir mans draugs, un palīdz man izdzīvot vietās, kur nav dzīvas dabas. - Kenolts domāja, ka diez vai burvji daudz zina par druīdiem. Burvjiem tieši patīk dzīvot vietās, kur nav dzīvas dabas. Vismaz vairumam burvju. - Es varu viņam pavaicāt. Diez vai tu vēlēsies savā tuvumā nelaimīgu dzīvnieciņu. Viņš nonīks pāris dienkopu laikā. Bet es redzēju, ka tev ir ārbeles. Kāds šeit prot kopt augus. Varu iestādīt miega puķi ar saldu smaržu, maigu gaismu tumsā un laimīgiem sapņiem tās tuvumā.

Vai tāds piedāvājums Šeridanu spēj ieinteresēt? Kenolts domāja, ka sarkanajam burvim Cietoksnī ir ļoti garlaicīgi.

[Roviela]

Uz jautājumu, proti, kurš sargās Šeridanu, jāatbild noteikti nebija, vismaz līdz brīdim, kad burvis iedomāsies palūgt tieši šādu Atorma pakalpojumu. Karotājs nebūt necentās burvi uzvedināt uz tādām domām, jo te vēl bija citi darbi darāmi, un nāktos atteikt, lai gan citā laikā viņš gandrīz droši piekristu. Kam gan citam karotāji domāti? Sargāt un karot, vai nu vienu saimnieku, vai kādā karadraudzē.

Nekā cita Atormam nebija, ko piedāvāt, un nez vai naudas arī pietiktu, nācās paļauties uz to, ka varēs sarunāt kaut kā savādāk.
Šeridans sagribēja Kenolta zvēru. Nu gan! Lavas pūķis ieinteresējās par tādu darījumu, tiešām palika interesanti, kas no tā varētu sanākt.

[Sindra]

Šeridans pavisam noteikti pavēra muti, lai kaut ko atbildētu Marko par tām čaulu būšanām, taču beigās, laikam jau pārdomājis, sarkanais vien apmierinājās ar smaidu melnā burvja virzienā un neko par sirdīm arī vairāk neteica. Kā vien piekrītoši pamāja, ka viņš tomēr sirdis negribēs gan.

Vienīgais piedāvājums bija atskanējis no tikpat puskaila vīrieša, kā viņš pats. Druīda tetovējumus, Šeridans bija jau apbrīnojis tikko kā viesi bija ievēlušies pa durvīm. Nenoliedzami, arī tagad vīrieša skatiens pie tiem aizkavējās, kamēr zaļmatainais puisis stāstīja par Nūku, kas laikam bija sermuļa vārds.
- Viņa dzīve pie manis īpaši neatšķirtos no dzīves pie tevis. Es viņu padarītu par savu kompanjonu un arī es varētu ar viņu sarunāties. - Šeridans paskaidroja. - Un ja jau tu viņu arī ved vietās, kur nav dabas, tad mana bezdabas vieta, - ar ko acīmredzami bija domāts burvja tornis un vispār šī pasaules vieta, - neko daudz neatšķirsies no vietām, kur viņš tev palīdz izdzīvot.
Domāju, ka tu sev viegli vari dabūt jaunu. Man gan tādu iespēju nav. - kāpēc gan lai pie viņa, dzīvnieciņš kļūtu diži nelaimīgāks, nekā kopā ar druīdu.

Jā, augi viņam bija. Arī ūdens. Uz to Šeridans piekrītoši pamāja.
- Tu iespējams neticēsi, - sarkanais nosmējās - taču šeit mēdz nonākt arī zaļie. - bet vai viņu interesēja laimīgo sapņu puķes... Šeridans uzreiz neatbildēja. Viņa skatiens klīda no viena biedra pie cita, kā sagaidot, kad viņam piedāvās vēl kaut ko.
- Un tomēr... - burvis izskatījās apdomājies. - Ko tu vēlētos par tām puķēm un arī zvēriņu? Vergu atlaišanas noslēpumus? - Šeridans ieinteresēti apjautājās.

- Vergu zīmes nav viņu problēma. - beigās ierunājās Blinka. - Tā tikai mana. Un man nav tev ko piedāvāt. Vismaz ne pašreiz. - jauneklis palūkojās uz Šeridanu.
- Nu, es jau arī nemaz nedomāju, ka jūs mērojāt ceļu uz šejieni, lai tikai man pajautātu, kā atkratīties no vergu zīmēm. - burvis valdzinoši pasmaidīja.
- Man nevajag neko daudz no tevis, Arliden. - Šeridana skatiens cieši piekalās jaunekļa acīm. - Tu jau zini. Tikai manu brīvību. - viņš noteica tik viegli, it kā būtu palūdzis kādam pasniegt sāls trauciņu pie pusdienām, jo pats tam netika klāt.
Blinka mirkli klusēja, līdz nopūta pārkāpa pār jaunā pūķā lūpām.
- Es taču teicu, ka es šobrīd nevaru. Es esmu vergs. Bartoks mani nogalinās, ja noķers. Devans ir... - Blinka noplātīja rokas, nezinādams piemērotāko vārdu. - ... nerunājams. -
- Es sapratu. - Šeridans noteica. - Es jau nesaku, ka uzreiz vēlos iet prom. Teiksim tā, es pastāstīšu tavam meistaram... - burvis pasmaidīja, ar aci piemiegdams Marko - ... kā tikt vaļā no verga zīmes un tu aizbildīsi par mani kādu labu vārdiņu Devanam, kad viņš būs izgulējis savu pusdienslaika nomidzīti. -
Blinka jau atkal klusēja.
Jaunekļa skatiens kavējās pie galda virsmas, laikam jau viņam sparīgi domājot.
- Bet man vajag Saīra amuletu. - Blinka atkārtoja savu vajadzību, liekot Šeridana sejā ievilkties neapmierinātai izteiksmei.
- Tu laikam man gribi pēdējo ādu pār acīm novilkt. - burvja balsī ieskanējās īgnāki torņi.

- Par to parunāsim pēc vakariņām. - viņš beigās pasmaidīja un uz mirkli koncentrējies, uzsita knipi. Galds momentāli noklājās ar traukiem un ēdienu bļodām, kas dvesa patīkamu aromātu un daudzuma sajūtu. Te nekā netrūka. Ne zupas, ne gaļas. Ne dārzeņu. Dzērieni bija visām gaumēm. Viens bija skaidrs. Kā jau biedri bija izsecinājuši, Šeridans badu šeit necieta.
- Labu apetīti. - burvis novēlēja un arī pats ķērās pie vakariņu ieturēšanas.