"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

"Ierasties naktī uz vizīti nav pieklājīgi. Ja gribat raustīt dusošu pūķi aiz ūsām, tad var skriet tagad uzreiz. Es iešu gulēt, sakopties un padomāt. Un ja tas Šeridans nedzīvo tālu no torņa, tad no rīta varēsi pirmais ieņemt rindu," klausoties dažādajos viedokļos, Marko tikai izteica savus apsvērumus. Viņš nevienu negrasījās pierunāt sev sekot. Paklausīties atskaņas no nakts vizītes arī būtu interesanti.

[Sindra]

Blinka nesteidza uzskaitīt savas prasmes. Likās, ka biedri jau tāpat zināja. Viņš bija burvis, kurš īsti nevarēja burties un neizdevies blēdis. Pa šo laiku, kuru viņi pavadīja ceļā, nekas īpaši mainījies nebija. Un kā jau tas bija pamanāms, tad jauneklis gluži vis nemīlēja pārāk par sevi stāstīt. Viņš jau tā pēdējās stundās bija sevi pārspējis, atklājot detaļas, kuras labāk paturētu pie sevis.

Pēc Kenolta izteiktajām domām, arī Blinka aizdomājās. Jā, varbūt viņš kļūdījās. Ja nu Drakars nebūt nevadījās pēc Vordana vēlmēm? Varbūt Drakars pats vēlējās ieņemt valdnieka vietu? Bet kāpēc? Tā pēkšņi?
Par atbildi druīda pārdomām, jauneklis paraustīja plecus. - Es iespējams, pārsteidzos ar secinājumiem. - viņš noteica un Arlidena balsī skanēja atvainošanās pieskaņa.


Ceļā pagāja stundas. Un kā jau Blinka bija teicis, iet pret vēju bija grūti. Tas pūta sejā un pa gaisu nesa smiltis. Drīz vien tās jau čirkstēja starp zobiem, bija iekļuvušas aiz drēbēm un apavos. Šeit nebija tik auksts, kā milžu zemēs. Taču vējš bija nepatīkams.
Pēc vairākām stundām, viņi bija nonākuši krustcelēs.
- Ja mēs ejam pie Šeridana, mums jādodas uz kreiso pusi, ja pie Vordana, tad taisni uz priekšu. - viņš painformēja biedrus.
Lai arī lielākā daļa domāja, ka jādodas pie burvja, Batirs tomēr bija izteicis vēlmi doties pie Vordana.

- Vordana pieņemšanas laiki, ja tā to var nosaukt, ir visai neparedzami. Ja viņš vēlas, viņš var saukt runāties uzreiz, bet ja nē... tad var nākties gaidīt ilgi. Vai arī negaidīt. Viņš parasti ātrāk reaģē, ja piemin kādus ietekmīgus vārdus. Vai arī runa ir par interesantiem darījumiem. - Blinka padalījās savās zināšanās.

[Urdrunir]

Interesantiem darījumiem? Ja Vordans tiešām bija tāds, kā par viņu runāja, ka šis līda pūķu galvās, tad Batiram nekas nebūs jāsaka. Pietiks jau ar to, ka viņš paziņos, ka ir ieradies. Vordans pats izdomās, vai viņam ir interesanti spēlēties ar Devana sūtņiem. Pārlaidis pēdējo skatienu biedriem, viņš izvēlējās ceļu taisni.

Es meklēšu naktsmājas tajā Sudraba vēnā. Ja gribat mani uzmeklēt, lai blēdis jums parāda ceļu. Karotājs ar zodu pamāja Blinkas virzienā un steidzās saplūst ar tumsu.

[Sindra]

Vordana tornis

Tuvojoties augstajam tornim, ceļš palika vieglāk ejams. Zeme palika apakšā un līdz pat ieejai bija jādodas pa akmens ceļu, kurš zem sevis veidoja milzīgas arkas. Labajā pusē sāka plesties citadele. To varēja saskatīt no augšas un šī pilsēta bija veidota tādos, kā stāvos. Zemāk dzīvoja nabadzīgie slāņi. Jo augstāk, jo nami palika lepnāki, bagātīgāki un pievilcīgāki. Nemaz nebija jānopūlas, lai "Sudraba dzīslu" atrastu. Batirhans to redzēja jau pa gabalu. Krogs atradās uz viena no augšējiem stāviem. Pie tā bija izkārtne, kas attēloja nocirstu sudraba pūķa galvu.

Vordana tornim bija vismaz četras ieejas. Tik daudz sakatīja Batirhans, atrodoties tajā līmenī, kurā nonāca līdz tornim. Vēl bija redzamas durvis augstāk. Vienkārši torņa sienā. Nebija skaidrs, kā tām tikt klāt. Un tur klāt bija plāksnīte ar kādu maģisku simbolu.
Vēl bija pāris ieejas arī zemākajā slānī. Vai tās bija izmantojamas, uzreiz nevarēja saprast. Taču izmantojamas pavisam noteikti bija vienas no durvīm, kuras atradās Batirhana līmenī.

Pie šīm durvīm stāvēja sargi. Tie bija tumši violetās bruņās tērpti, divi jaunekļi, kuru sejas vaibsti un auguma parametri izskatījās pilnīgi vienādi. It kā viņi būtu dvīņi. Sargi stāvēja stalti un nekustējās. Vien melno matu šķipsnas plīvoja vējā.
Tiem rokās bija šķēpi, kurus tie zibenīgi sakrustoja durvju priekšā, tiklīdz kā kāds mēģināja durvīm pietuvoties.
- Vordans nevēlas tikšanos. - paziņoja tas, kurš stāvēja durvīm labajā malā.
Taču viņi pieņēma ziņojumu par viesiem un teicās tos nodot torņa saimniekam.

No šī līmeņa pavisam viegli varēja iesoļot citadeles augšējos stāvos.
Ja vien atstāji pietiekami respektabla citadeles apmeklētāja iespaidu. To izlēma pilsētas sargi; pārītis sarkano pūķu. Ja viņu pētošajiem skatieniem izskatījies gana cienījams, tad iekļūt pilsētā varēja tāpat. Pa taisno. Ja nē, tad jāiet apkārt.

Krogs "Sudraba dzīsla" atradās tepat netālu. Kā jau Batirs no attāluma bija ievērojis, tad laikam jau nosaukums bija veltīts sudrba pūķiem. Vai pareizāk sakot, viņu izsmiešanai. Jo pati izkārtne jau bija veidota, kā sudraba pūķa nocirsta galva, kura muļķīgi smaidīja. No mutes izkritusi mēle, smaidu padarīja vēl muļķīgāku.

Ieejot krogā, nācās secināt, ka te bija visai tīrs un mājīgi. Īpaši neatšķirās no citiem padārgiem krogiem. Atšķirība bija sienas rotājumos. Te vietām, pie sienas, bija sakarinātas dažādas sudraba pūķu trofejas. Viņu zvīņas, spārni, dzelkšņi.
Zāles tālākajā galā bija miets, uz kura bija uzsprausta sudraba pūķa galva. Pie tās bija klāt rakstīts, ka šī ir sudraba pūķa, Setras vietvalža Veināra galva. Un stāsts par to, kā vietvaldis bija centies iznīcināt šo krogu, bet tagad viņa galva ir kļuvusi par kroga trofeju. Līdz ar ko, krogs šajā cīņā ir uzvarējis. Galva acīmredzot bija kaut kā maģiski apstrādāta, lai nesatrūdētu un nesabirztu putekļos.

Aiz bāra letes rosījās krodziniece, kurai nebija matu. Uz viņas galvas bija vērojamas tādas pašas zīmes, kā pie cietokšņa robežas satiktajam ēzelīšu nomātājam.


Šeridana tornis

Šeridana torni nemaz nevarēja salīdzināt ar Vordana vareno torni. Šī burvja mājvieta bija vien trīs stāvus augsta un atgādināja otrādi apgāztu mucu. Apaļu, robustu mucu. "Mucas" augšpusē bija uzvlikts sarkans karogs, uz kura atradās kaut kāds simbols.
Tornim bija tikai viena ieeja un to neviens neapsargāja.
Logi bija kā mazas šaujamlūkas un tajos visos spīdēja gaismiņas.

Tomēr, nonākot pie durvīm, Blinka nesteidza mesties to virzienā. Jauneklis noskatīja ceļu, kas pavērās viņa priekšā. - Sekojiet man. Uzmanīgi. - jauneklis noteica un uzsāka doties durvju virzienā metot dīvainus līkumus un kā cenšoties pārkāpt pāri neredzamiem šķēršļiem. Blinkas pirksts bija kā maģiski uzliesmojis un viņš centās gaisā un uz zemes atstāt visai ātri gaistošas, mirdzošas līnijas vietām, kur biedriem bija jākāpj pāri, vai kur tieši jāiet.
- Tu vari blinkot līdz durvīm. Taču, kad nonāc uz akmens plāksnes pie durvīm, uzreiz pieklauvē. - jauneklis noteica Marko.
- Pārējiem te jāiet. Ja jūs kļūdīsieties, uzliesmos ugunslode. - Blinka nepatikā noskurinājās. Viņš bija biedrus brīdinājis. Jaunais pūķis pats bija visai veikls un viegli tika galā ar lamatām. Viņš centas pieraudzīt, lai arī biedri tiktu galā. Bet tā īsti jau viņš nezināja, kā viņiem ar veiklību.

OOC - jūs paši varat izvēlēties vai tikt lamātām veiksmīgi cauri, vai ar "specefektiem".

[Rouzijs]

Lilija jutās patiešām nogurusi, viņas spēki tik pat kā bija izsīkuši un dziedniece ik pa laikam nožāvājās. Laikam bija vēls un pret naktsmājām viņai noteikti nebūtu nekādi iebildumi, bet tomēr... šajā cietumā nevarēja uzticēties nevienam, pat ne šim Šeridanam, kurš izklausījās daudz maz pieklājīgs pūķis.
Meitene visu laiku bija gājusi blakus Arlidenam, tomēr nevienu vārdu pa visu šo laiku Lilija nebija pateikusi. Viņa jutās pārāk bezspēcīga, lai atļautos virināt muti šajā vējā, kurš tajā visticamāk sapūstu kaudzi ar smiltīm.

Kad viņi nonāca līdz durvīm arī meitene noskatīja ceļu, kas pavērās viņas priekšā. Tur nekas nebija redzams, līdz atskanēja Blinkas paskaidrojums.
- Es nevēlos tikt izcepta. - Tas skanēja nopietni, pat nebija joks. Un tieši tāpēc meitene veikli izsekoja Arlidena parādītajam ceļam un gāja tieši aiz viņa, lai neiekāptu lamatās. Tomēr tas prasīja pēdējos spēkus un tā vien gribējās kaut kur sabrukt un ļauties miegam, turpat pa vidu jaucās izsalkums, bet tam priesteriene nepievērsa uzmanību.

[Mattiass]

Melnie savā starpā strīdās? Vienmēr patīkami. Un tad viens no šiem, karotājs, bij nolēmis aiziet uz Blinkas pieminēto iestādi. Laikam jau, lai izlūkotu situāciju. Ļoti labi. Īpaši par ceļabiedru viņam taisīties līdzi Elgārs nealka. Tā vietā viņš devās uz tā Šeridana mucveidīgo mītni, kuras tiešā apkārtne izrādījās slazdiem piebāzta.

Elgārs kārtīgi iegaumēja visas Blinkas kustības, un, pārlieku nevilcinādamies, darīja nopakaļ. Tā kā jaunietis bija visai veikls, lunkans un izmanīgs, par spīti nogurumam, viņš tika cauri bez īpašiem sarežģījumiem.

[Roviela]

Gājiens bija tāls un nepatīkams, bet sūdzēties nenācās - ko gan citu te varēja gaidīt?
Un tad viņi bija nonākuši krustcelēs.
Atormam pašam nekādas izvēles, kurp iet pa priekšu, nebija. Kurp ies tas bariņš, kurā ir Blinka, turp ies arī Atorms. Galu galā nakts vidū traucēt kādu, vai nu tas būtu Vordans vai kāds cits, nebija pieklājīgi, un uz to vietējo krogu sarkanais pūķis ne visai vēlējās doties, tā kā iešanas virzieni sakrita gluži ērti.

Sarkanā burvja miteklis pārsteidzoši atgādināja mucu un bija visai zems, un tas šķita interesanti, jo Atorms bija iedomājies, ka burvju torņi parasti ir augsti.
Ā! Toties ceļā uz durvīm bija lamatas.
Karotājs rūpīgi noskatīja, ko un kā dara Blinka, cenšoties iegaumēt vietas, kur jākāpj pāri un kur jālīkumo.

Katram gadījumam viņš novilka apmetni un ielika to somā, lai tā stūri neieplandītos nepareizā vietā un rezultātā apģērba gabals netiktu sabojāts, pats Atorms par uguni pārlieku neuztraucās.

Pagaidījis, lai iepriekšējais gājējs aiziet pietiekami tālu, Atorms uzsāka savu ceļu cauri lamatām. Par veiklības trūkumu viņš sūdzēties nevarēja, tumšs gan te bija, tomēr iepriekšējie gājēji bija atstājuši savu pēdu nospiedumus, un sarkanais karotājs tika cauri bez uguņošanas par godu savai nākšanai.

[Urdrunir]

Par Vordana nevēlēšanos runāt uzreiz Batirs daudz neskuma. Ja viņš sāktu bēdāties par katru atraidījumu, ko bija dzīvē piedzīvojis, tad būtu kārns kā Marko un viņa ūsas būtu sudrabainas kā Blinkas mati. Karotājs vienaldzīgi paraustīja plecus un devās uz krogu, kurš mirkšķināja ar savu logu ugunīm. Lai arī noputējis ceļā, melnais nēsāja apģērbu, kurš nebija pa kabatai parastam algotnim. Viņa josta vien ko bija vērta! Tā kopā ar dusmīgu acu skatienu laikam atbrīvoja viņam ceļu uz turīgo ļaužu rajonu, jo kvartāla sargi neiebilda, ka viņš pagāja tiem garām.

Kroga īpašnieka attiecības ar Setras galveno pūķi, ja tā tiešām bija viņa galva nevis kāds aizstājējs, Batiru atstāja vienaldzīgu. Bet viņš uzreiz saprata, kāpēc Blinka nebija gribējis uz šejieni nākt. Karotājs iestīvēja savu rumpi pa durvīm, vizuāli uzsverot cik daudz vietas viņš patiesībā aizņem. Acis valdonīgi un nedaudz nikni pārskrēja telpai, meklējot, vai te nav apmeties kāds nevēlams subjekts. Nevarēja jau zināt kā vietējie izklaidējas pa naktīm. Piestampājis pie krodzinieces un nocēlis savu vāli no pleca, melnais noducināja. Man gribas ēst, dzert un gulēt. Kā tu man vari palīdzēt? Viņš atklāti nopētīja sievišķa pauri, mēģinot nosakidrot, vai spēj kaut kā izprast rakstus uz tā gludās virsmas.

[Romija]

Un ievelties svešās mājās nakts vidū arī nav pieklājīgi. Tāpēc Marko uz brīdi nopietni apsvēra doties uz pilsētu un atrast dzīslu vai citu krogu, kurā pārlaist nakti. Tomēr spēcīgais pretvējš notrulināja sajūtas un domas, līdz pēdējā stunda pagāja gandrīz kā transā, automātiski liekot soļus un domās kavējoties pie senām zināšanām. Krustcelēs kāda vēja brāzma uzpūta no labās puses, liekot Marko nosvērties par labu kreisajam virzienam. Lai tā būtu, melnais pūķis nejuta neērtības, ko citiem varētu sagādāt nejaušība un plānu maiņa.

Papēži smeldza no tik ilgas iešanas sākumā pa nelīdzenajiem akmeņiem un pēc tam pa cieto pamatu. Rokas bija cieši sažņaugušas apmetņa malu, turot to savīstītu tā, lai aukstās brāzmas netiktu garām. Skatiens vairāk sekoja Blinkas papēžiem nekā apkārtnei. Nonācis pie mērķa, Marko jau grasījās doties pie durvīm, kad jaut kas nosmirdēja pēc degusas vilnas. Te esot ugunslodes, apziņā izskanēja kādi vārdi, liekot sapurināt galvu un beidzot kārtīgi atvērt acis. Uztvēris Blinkas brīdinājumu un ļāvis ar ugunslodēm uzdejot pārējiem, Marko pacēla roku klauvējienam un materializējās pie durvīm, uz kuras akmens plāksnes atskanēja nogurušajam ķermenim neraksturīgi sparīgs klauvējiens.

[echo3]

Gājiens pa akmens ceļu pret vēju nebija viegls, un Kenolts tomēr izmantoja iespēju ceļu mērot tīģera formā. Kamēr neviena lieka tuvumā nav. Dzintara acis piemiedzis spraudziņās, lielais kaķis apņēmīgi soļoja uz priekšu. Zināmā mērā druīdam tā bija priekšrocība - tīģeris ir aktīvs vairāk naktī kā dienā. Šādi viņš jutās mundrāks, nemaz nerunājot par to, ka vairs nebija auksti.

Griezties uz sarkanā burvja mājokli vai iet kopā ar Batirhanu? Kenoltam nebija naudas, un pārdot smaržzālītes diez vai naktī izdotos, ja tādas kādam te vajag. Tāpat nakts vidū sameklēt alķīmiķi, kas vēlētos pirkt akmens milža sirdi, būtu pietiekoši muļķīga iedoma. Tātad - uz Šeridana torni.

Burvja mājvietu sargāja lamatas. Tās gan varēja liecināt, ka mājas saimnieks nevēlas uzņemt viesus. Nu ko, ja dzīs prom, tad dzīs prom. Kenolts noskatījās ceļu, kuru tik labi parādīja Blinka. Un pēc tam atkārtoja Lilija, Elgārs un Atorms. Novērtējis savus šībrīža izmērus un iespējas, druīds-tīģeris pacentās izlēkšot maģiskajai ejai cauri, pārlecot vairākām vietām pāri uzreiz. Jau ticis otrā pusē, viņš, līdzsvaru turēdams, neviļus ar asti ievēzēja laikam jau neredzamā maģiskā labirinta sienā, kura nebija traucējusi cilvēkiem. Uguns plīkšķis pat nenosvilināja tīģera astesgalu, bet kādu brīdi druīds bija mazliet noraizējies, ka varētu būt kaitējis Hallai, kas nāca pēdējā.

Pie durvīm Kenolts pārvērtās par cilvēku.

[Sindra]

Sudraba dzīsla

Nevēlamus subjektus krogā tā īpaši nemanīja. Tajā vispār nebija pārāk daudz apmeklētāju. Viens tāds četru personu bariņš sēdēja pie tālākā galda, kurš bija tuvāk Blinkas tēva galvai. Tur bija divi zilie pūķi un divi sarkanie.
Tie gan nopētīja Batirhanu ar visai tiešu skatienu, taču drīz vien atgriezās pie saviem alus kausiem.

Ar zīmēm uz galvas bija visai vienkārši. Gan jau Batirhanam bija nācies dzirdēt, ka šādi sodīja no klana padzītos, par kuriem klans nevēlējās vairāk neko zināt. Padzītos.
Zīmes uz izraidīto galvām bija maģiski tetovējumi un tie neļāva ataugt matiem.
Tātad, secinājums: krodziniece bija padzīta no sava klana un nevarēja noteikt, kuram klanam kādreiz piederējusi.

Sievišķis nopētīja Batirhanu. - Jā, tas viss ir iespējams. Izmaksās 7 zelta gabalus. - viņa nosauca cenu un ačeles, ne mazāk samiegtas, kā melnajam karotājam, ieurbās Batira sejā, gaidot vai viņš maksās, vai nē. Te acīmredzot bija likums: naudu pa priekšu, pēc tam viss pārējais.


Šeridana tornis

Durvju dēļi dobji atbildēja uz Marko klauvējienu. Un likās, ka arī pārējie biedri būs veiksmīgi tikuši līdz maga namdurvīm, kad Kenoltam tomēr paslīdēja aste un druīds tik vien kā paspēja pārvērsties par cilvēku un novērotu kā sprāga ugunsbumbas. Ķēdes virtene bija iedarbināta. Atnācējiem apkārt nograndēja trīs sprādzieni.
Melnajam un sarkanajam pūķim jau nekas. Viņiem uguns neko neskādēja. Pārējie sajuta karstas liesmas, kas turpat eksplodēja. Dūmi, karstums. Grūti elpot. Svilušu matu un apģērba smaka.
Blinka gan ar kaut ko tādu bija rēķinājies un jaunā burvja roka visai veikli gaisā novilka pusapļa līniju, kas uzbūra kupolu, kas vismaz nedaudz pasargāja no karstuma un dūmiem. Galu galā, arī viņam pašam uguns un karstums nebija tuvākie elementi. Tomēr, tās bija lamatas un pavisam no tām izvairīties nevarēja, ja jau tās bija iedarbinātas.

Kamēr biedri mēģināja atgūties, durvis bija atvēris kārns, sarkanmatains vīrietis, tērpies melnās ādas biksēs. uz viņa rokām bija melni, pusgari... tādi kā cimdi, kā roku sargi. Kādam nolūkam tie bija domāti, nevarēja saprast. Bet burvji jau mēdza nēsāt visādus dīvainus apģērbus.
Viņa skatiens nopētīja vēlos viesus, un, protams, aizkavējās pie sudraba pūķa jaunekļa. - Aha. Tas esi tikai tu... - balsī pat varēja saklausīt zināmu vilšanos.
- Es jau cerēju, ka izklaides. - burvis pakāpās nostāk no durvīm, lai lamatu upuri varētu ienākt viņa mājoklī un tiem nebūtu jākvern uz sliekšņa.
- Man žēl par sagādātajām neērtībām. - viņš pasmaidīja un kad biedri bija nokļuvuši slieksnim otrā pusē, Šeridans aizvēra durvis.

Izgaismotajā torņa telpā, sarkanmatis nopētīja atnākušos. Viņš nepārprotami piemiedza ar aci Atormam un Elgāram.
Taču ieraugot Kenolta notetovēto auguma, sīkā burvīša acis gluži vai iemirdzējās. - Vhoaa! - viņš iesaucās neviltotā sajūsmā un jau nākamajā brīdī viņa pirkstu gali slīdēja par Kenolta tetovējumiem, tos apbrīnojot un pētot.

- Kādi vēji tevi šurp atpūtuši, Blinka? - viņš apjautājās, skatienam tomēr kavējoties pie druīda auguma.
- Neesmu pārliecināts, ka tie bija vēji. - jauneklis atbildēja purinādams apsvilušo apmetni un pārbaudīdams cik ļoti ir cietuši viņa mati.
- Mums vajag nakstmājas. - Blinka informēja.
- Nenoliedzami! - Šeridans atteica un laikam jau piespieda sevi atrauties no Kenolta auguma apbrīnošanas un vēlreiz palūkojās uz visiem atnākušajiem. Pie meitenēm viņa skatiens neaizkavējās pat ne uz mirkli. Toties ļoti pētoši skatieni tika visiem puišiem. Un katram pa valdzinošam smaidam. - Jūs šeit varat dabūt naktsmājas. Un pat siltu vannu. Ja vien jūs vēl vilina kaut kas silts, pēc manas, ekhem, siltās sagaidīšanas. - burvja sejā iegūla smaids, kas lūdza atvainot par lamatām.

Tikai tad, kad Šeridans bija nopētījis nepazīstamos viesus, viņš palūkojās uz Blinku. - Dzirdēju, ka tavs tēvs nomira. Kādēļ viņš tā izdarīja? Man liekas tas bija ļoti nesaprātīgi no viņa puses... - par Blinkas traģēdiju burvis runāja tik viegli, it ka viņš apspriestu brokastu ēdienkarti.
- Jā. - jaunais burvis pamāja. - Viņam tā gadījās. - vairāk gan neko Blinka nepaskaidroja. Taču Šeridanam neko arī vairāk nevajadzēja. Viņš gluži vai pielidoja pie jaunā pūķa un to cieši apskāva. - Nabaga, manu zēn... - viņš līdzjūtīgi novilka. Un laikam jau būtu ar mieru Blinku turēt tā ilgi. Savās skavās. Taču Arlidens raisījās vaļā.
- Tas jau bija visai pasen. - Blinka nomurmināja. Acīmredzami jūtoties nedaudz neērti par Šeridana maiguma izpausmēm. Burvis pats gan nejutās slikti. Viņš paklapēja jauneklim uz pleca un pasmaidīja. - Nekas! Tu tiksi galā!- ar ko... un kāpēc... to viņš nepaskaidroja.

- Tātad... kādas būs manu viesu vēlmes? - Šeridans apjautājās. Skatienam atkal un atkal atgriežoties pie Kenolta kailā torsa.
- Es ieteiktu jums sākt ar vannu. Jo, atvainojiet, bet jūs nedaudz ožat. - viņš ieķiķinājās un aiz sajūsmas par savu joku, apgriezās ap asi. Tik viegli un graciozi, it kā būtu feja, kas lēkā pa ziedu lapiņām.
- Jūsu drānas varu salabot maģiski. Kur ir baseins Blinka zin.
gaidīšu jūs vakariņās, ēdamzālē. - viņš pasmaidīja un straujā solī devās ārā no telpas. Kaut kur kāpnēs varēja dzirdēt viņa balsi: - Molli! Ei, Molli! Kustini savu resno pakaļu! Mums viesi! - Šeridana balss izzuda kaut kur pagrabstāva virzienā.
Blinka izskatījās sakautrējies. Un viņam sejā bija tāds: nejautājiet! skatiens.

[Rouzijs]

Lilija jau bija domājusi, ka viņi ir izvairījušies no briesmām, kad atskanēja sprādzieni. Karstums un uguns... dūmi, kas koda degunā, viņa nespēja neklepot. Tomēr pārveļoties pāri Šeridana slieksnim meitene nedaudz atguvās. Pirksti ieslīdēja zilajos matos, no saknēm līdz galiem, un neliela galu daļa palika meitenes rokās, sabirza pelnos. - Jauki... - Neizskatījās, ka ar notikušo dziedniece būtu apmierināta. Nopētījusi savas drānas, nācās secināt, ka Marko apmetnis arī bija nedaudz cietis, apsvilusi apakšmala ar vairākiem izdegušiem caurumiem.
Viņa palūkojās uz darvas pūķi ar tādu atvainošanās pilnu skatienu, jo priesteriene nebija pārliecināta, vai pati gadījumā nav iedarbinājusi lamatas, pat ja likās, ka viņa tika sveikā cauri.

Zilais skaties pievērsās šī nama saimniekam.
Pirmajā brīdī pūķene samulsta vērojot, kā Šeridans lūkojās uz vīriešu kāras pārstāvjiem.
Nākošajā mirklī viņš jau gramstījās gar Kenoltu.

Te viss bija skaidrs.
Un acīmredzot, šim burvim bija problēmas ar līdzjūtības izteikšanu. Lilijas skatiens aizslīdēja līdz Hallai un notvērusi dziesminieces skatienu, viņa paraustīja plecus. Kamēr daži mēģināja mīļoties, bet daži no šī mīļuma izvairīties. Savā ziņā tas bija uzjautrinoši, bet ne šobrīd, kad dziedniece jutās ļoti nogurusi.

Kad Šeridans bija devies prom, zilmates lūpās iegūla neliels smaids.
- Skaidrs ir viens, šim pūķim ir netradicionāla orientācija. - Dziedniece palūkojās uz Arlidenu. - Parādi lūdzu, kur ir baseins. Un ja nevienam nekas nekait, es vēlētos patiešām nomazgāt ceļa putekļus. - Ja kādam vajadzēja apdegumu sadziedēšanu, tad, protams, meitene bija viņu rīcībā.
Bet doma par baseinu ar ūdeni bija pārāk vilinoša.

[Roviela]

Gandrīz varēja cerēt, ka viņi būs tikuši sveikā cauri, vismaz līdz durvīm, kad tomēr lamatas iedarbojās, un Atorms nopriecājās, ka droši noglabājis savu apmetni. Kā jau sargājot pārējos, viņš, lai negāja beidzamais, nebija pirmais tuvāk durvīm, un sprāgstošās ugunslodes sanāca blakus. Bruņām jau nekas, pašam arī nē, bet apmetnis būtu cietis visai pamatīgi.

Sarkanmatainais burvis bija pārsteigums. Lai visādus burvjus redzējis, šādu - nekad, un Atormam radās arī nojausma, kā tas varētu gadīties, ka Šeridans izveidojis golemu, kas iznesis trīs ciemus. Burvja rīcībā īsti nevīdēja aizdomāšanās par šīs rīcības sekām.

Bija jāpiekrīt Lilijai arī par Šeridana netradicionālo orientāciju, lai gan Atormam šķita, ka tas varētu būt vēl sarežģītāk, teiksim, viņš gluži labi spēja iedomāties sarkanmataino burvīti mīļojamies ar kādu, un tad šo kādu pārvēršot statujā, jo tā tas viņaprāt, izskatās labāk, un to visu tāpat vien.

Baseins. Nu jā, baseins. Vai viņi tajā kāps kaili visi reizē? Karotājs varēja saderēt, ka tieši tā tas arī ir domāts.
Atorms paskatījās uz Blinku, kurš tā kā varēja pārzināt vietējos apstākļus.
- Meitenes pa priekšu, vai visi reizē?
Tas tomēr bija jānoskaidro. Kādam vai kādai varēja būt iebildumi.

[Mattiass]

Raju pūķis domās nošķendējās, kad lamatas gāja vaļā. Viņš bija samērā drošs, ka visu izdarīja precīzi, kā vajadzēja. Tas nozīmēja, ka vainīgais bija kāds cits no lempju kompānijas. Druīdi, priesteri, burvji… Nu, burvi ar to viņa nolāpīto maģiju drīzāk varēja izslēgt, viņš izmantoja iespēju blēdīties. Elgāra kapuce gan pasargāja matus, toties likās, ka apmetņa mala tūlīt aizdegsies. Ar plaukstu noslāpēdams kūpošu apmetņa stūri, viņš pie sevis nošķendējās vēlreiz.

Un tad jau viņi bija iekšā un viņiem tika piesolīts salabot drēbes.

— Kāda starpība, kāda orientācija. Ka tik naktī neuzmācas, — Elgārs veltīja uzjautrinātu skatienu Kenoltam, kurš, kā likās, bija Izredzētais numur viens.
— Vienalga, — viņš attrauca uz Atorma jautājumu. — Saimnieku tāpat meitenes neinteresēs.
Viņam vienkārši gribējās ātrāk tikt pie tās peldes. Mūrā viņi īpaši nedalīja, kad un kurš brien jūrā. Elgārs pieņēma, ka okeāna dzīlēs bija līdzīgi. Viņš īsti neaizdomājās, ka citiem, kuri raduši peldēties divkāju formā, varbūt ir atšķirīgi ieradumi.

[Romija]

Ugunsbumbu sprādzieni Marko atmodināja. Šoreiz sviluma smaka bija pavisam īsta, un tā lika nepatikā saraukt degunu. Šāda pieteikšanās ciemos noteikti bija dzirdamāka kā klauvējieni, un varēja izsaukt namatēva dusmas, tomēr sagaidītais pārsteidza. Sākumā pat negribējās ticēt, ka šis vīrietis ir burvis Šeridans, drīzāk kāds jaunais māceklis, ja vien te tādi bija. Uz brīdi pat piemirsās, ka viņi ir cietumā, nevis parastā pilsētā. Te jauniešu diez vai bija daudz.

Sagaidīšana bija nedaudz savāda, lai neteiktu vairāk. Nekādu jautājumu, it kā Šeridans viņus jau gaidītu. Un tas nebija nekāds brīnums, ka cietoksnī ir ausis, jo dažādi vārdi jau bija izteiki pārlieku daudz reižu. Marko pieklājīgi pasveicināja sarkano un apklusa.

Kamēr Blinka ar Šeridanu apmainījās mazliet neparastiem sveicieniem un laipnībām, Marko nopētīja savas drēbes. Pārāk liela skāde notikusi nebija, tāpēc jau pēc viena rokas mājiena apmetņa apsvilušie stūri bija kā jauni, vienīgi smaka vēl saglabājās. Ar nedaudz piktu skatienu Marko nopētīja Lilijai doto apmetni, bet saknieba lūpas un neko neteica. Šiem caurumiem tika mazliet savādāks mājiens ar roku un nočukstēts vārds. Par savām mantām melnais pūķis bija parūpējies, par citiem jau pieteicās Šeridans.

Sarkanā pūķa viesmīlība šķistu mulsinoša, ja viņi būtu jebkur citur, nevis Pusnakts Cietoksnī. Te droši vien reti ieklīda jaunas sejas vai tādas, ko prieks redzēt atkal, bet nav jau apnikušas, uz tām ik dienu veroties. Varbūt tāpēc Šeridans neko neteica par dažādajiem klaniem, kas uzradušies viņa durvju priekšā tik vēlā stundā. Varbūt viņam bija citi iemesli, lai būtu tādā sajūsmā par ciemiņiem. Bet tā kā Šeridans devās jau izrīkot vakariņas, īpaši ilgāk viņu vērot nesanāca. No smaidiem Marko izvairījies nebija, bet arī redzami atbildējis ne.

Vairāk par baseinu Marko interesēja ēdiens un gulta. Pamazām izklīda sprādzienu radītā spriedze. Siltumā un zem puslīdz droša jumta par sevi atgādināja ik solis, dienā liktais, atgriežoties gurdumam. Melnais pūķis neiebilda pret pārējo interesi par baseinu, bet pats uz turieni nerāvās. Lai neaizmigtu vēl pirms vakariņām, burvis sāka apskatīt sava amata brāļa mājvietas iekārtojumu, īpaši interesējoties par grāmatām vai kādiem maģiskiem priekšmetiem, tomēr pie reizes nopētot, vai kaut kur nav laba vieta gulēšanai, ja nu vienīgā vieta tiks piedāvāta Šeridanam pie sāna, vai arī kāda rezerves ideja, ja nu sarkanā pūķa nodomi nav tik pozitīvi kā sagaidīšana.

[echo3]

Uguns un dūmi tik tuvu nepavisam nebija patīkami. No otras puses, Kenolts nopriecājās, ka ir paguvis pārvērsties par cilvēku. Svilstošu tīģeri nebūtu tik viegli apdzēst, kā šobrīd druīds varēja izdarīt ar vieglu plaukstas sitienu pa saviem zaļajiem matiem. Mugura gan sūrstēja. Tas nekas, sīkums, pakņudēs un pāries. - Piedodiet, biju neveikls. - Kenolts nebija tik norūpējies par savu reputāciju, lai nespētu atzīt patiesību.

Šeridans, kurš durvis atvēra pats, izskatījās diezgan dīvaini. Kā no gultas izkāрis. Tomēr Kenolts, kā jau zaļais pūķis, bija pieradis redzēt neapģērbtus cilvēku ķermeņus, un uztraukt tas viņu neuztrauca. Līdz brīdim, kad Šeridans atklāti izrādīja patiku pret vīriešiem, un, tā kā Kenolta augums bija kails, tad tam "piezīdušās" burvja acis kopā ar pieskārieniem un vārdiem "es jau cerēju, ka izklaides", nepārprotami norādīja saimnieka vēlmes. Kenolts nesajutās neērti, bet neizrādīja it nekādu atsaucību. Pat zosāda no pieskārieniem neuzmetās, kā būtu koka stumbru glāstījis.

Piedāvājums nomazgāties bija labs. Vai visi reizē kāps baseinā, vai kā dalīsies, druīdam bija vienaldzīgi.

[Sindra]

Pēc Lilijas paziņojuma, ka Šeridenam esot netradicionāla orientācija, Blinka sarauca pieri. It kā tas jauneklim būtu pārsteigums. It kā viņš neko tādu nebūtu pamanījis, it kā iespējams, viņš nesaprastu par ko ir runa.

Blinka pieķērās domai, kuru saprata. Baseins! Vanna! Vienalga...
- Jā, nāciet! - jauneklis pamāja uz kāpņu pusi, kur pirms brīža bija nozudis arī pats torņa saimnieks.
Iegriežoties kāpņu ailē, no pagrabstāva jau plūda apetīti uzdzenošu smaržu buķete. Blinka gan nedevās uz virtuvi, bet gan uz vietu, kur atradās Šeridana minētais baseins. - Tas, protams, ir tikai viens. Taču... tur ir jauki. - Blinka noteica, vedot biedrus torņa pagrabos. Vēl zem virtuves.

Baseins bija tāda kā liela vanna, kas aizņēma teju visu torņa stāvu. Lielajā vannā ūdens aicinoši burbuļoja. No tā kūpēja viegla migliņa un atmirdzēja krāsas gaismiņas, kas izgaismoja šo telpu. Maģija, protams.
Ap baseinu auga dažādi augi, par kuriem, kā izskatījās saimnieks kārtīgi rūpējās. Tie bija zaļi un lekni, savas lapas nokāra līdz pat baseina telpas grīdai.
savukārt grīda bija kā mīksts paklājs, kas atgādināja zemi, zāli... kaut ko tādu. Taču bija visai skaidri noprotams, ka tas mākslīgi radīts. Un vienīgie dzīvie un īstie te bija augi un ūdens baseinā.

Ūdens bija patīkami silts. Tīrs. Telpa vispār bija tīra un patīkami iekārtota. Radot sajūtu, ka esi nonācis tādā kā oāzē. Kur atpūsties un atgūties.

Blinka pamāja uz baseinu. Te nu tas bija.
Tiesa, jauneklis pats nesteidza nomest savas drānas, lai iekāptu ūdenī.
- Es aiziešu aprunāties ar Šeridanu. - viņš informēja par saviem nodomiem. Taču vēl telpu nepameta. Ja nu kādam no biedriem bija kāds jautājums. Vai varbūt kaut kā bija vajadzīga viņa palīdzība.

[Roviela]

Atorms bez īpašas prātošanas sekoja Blinkam, pa ceļam nopētot visu, kas redzams. Visādā ziņā, te bija ērtības, pret kādām viņam pašam nebūtu iebildumu. Smaržas no virtuves plūda patīkamas, un baseins bija lielisks.

Viņi gan nebija noskaidrojuši kādā kārtībā mazgāsies, bet, nolēmis, ka tie, kam kaut kas nepatīk, var to pateikt, lai tiktu pie citādas lietu kārtības, karotājs pagājās dziļāk, lai citiem nebūtu jāspraucas viņam garām, ja vēlēsies noģērbties, un nolika somu zaļajā paklājā.

- Vai te ir kāds dvielis? - tāds mazs praktisks jautājumiņš. Sarkanajam pūķim patika peldēties, bet būt pēc tam ilgi slapjam viņam nepatika.
Varbūt te iztiek ar maģiju?

[Sindra]

- Jā, protams. - Blinka noteica un pamāja uz durvīm, kuras bija iekļāvušās telpas kopējā ainā tā, ka tās bija grūti pamanīt.
- Tur ir. - jauneklis pasmaidīja.
Vai viņiem vajadzēja vēl kaut ko?
Arlidens vēlējās, lai biedri šeit justos labi. Tādēļ arī pacietīgi bija gatavs atbildēt uz katru prasību, katru jautājumu.
Galu galā, viņš šeit bija viņus atvedis un laikam jau biedru pirmais iespaids par šī torņa saimnieku, nebija tas pats labākais. Ugunsbumbas un orientācija... Nja.

[Roviela]

Atorms piegāja pie skapja, atvēra to un apmierināts pamāja ar galvu. Tur tiešām bija viss, ko varēja vēlēties labai peldei.

- Paldies, - viņš atskatījās uz zēnu un uzsmaidīja tam, - Te tiešām ir viss, ko varētu vēlēties. Pasaki saimniekam arī paldies no manis, labi?

Tagad, kad bija tikts skaidrībā ar dvieļiem un visu pārējo, Atorms sāka vilkt nost bruņas, tās kārtīgi sakrāmējot maliņā pie augiem, tad pienāca kārta pārējam apģērbam, kuru tagad varēja redzēt visi - tas bija košs, gaumīgi grezns un labas kvalitātes. Beigās palicis pavisam kails, jo nolēma, ka lai nu kas, bet priesterienes ir redzējušas kailus ķermeņus, bet Hallai kas tāds var noderēt, lai apjūsmotu skaistus muskuļus, kādi Atormam bija, sarkanmatis ieslīdēja baseinā.
Karotājs nelauzīja galvu par vēl kādām iespējamām viltībām, lamatām vai vēl ko tamlīdzīgu. Viņš bija pieradis dzīvot vienkāršāk.