"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

"Jo par cepurēm neviens ziemeļos nedomā," Marko norūca par Blinkas atteikumu slēpt matus. Varbūt ka puisim bija taisnība, jo tas, ko viņš stāstīja tālāk, šķita diezgan labs pamatojums. Klausoties par klanu radniecību un Drakara plāniem, Marko rauca uzacis un izskatījās ļoti domīgs.

"Tātad Vordanam ir smuki pasniegtas ķepas ārpasaulē," viņš pēc brīža iesmējās, lai arī tūlīt kļuva nopietns. Protams, ja te varēja ierasties viesi, nevajadzēja ne pārkāpt robežas, ne lietot maģiju, lai valdītu pār pasauli. Pie tam te varēja būt ērti un droši ar tādu reputāciju, kāda bija Vordanam.

"Labi," vēl pēc brīža Marko, šķiet, bija izlēmis. Viņš savāca no Blinkas strēmeli auduma un iebāza to savā kabatā. "Cik daudzi tevi te pazīst?" kamēr rakņājās pa mugursomu, Marko apvaicājās. Pēc brīža viņš atkal izvilka nelielo tīstokli, kas naktī viņus bija sildījis. Atorma piedāvājumu atdot savu zeltīto apmetni Blinkam, Marko noraidīja uzreiz. "Jā, varbūt vēl viņam priekšā un pakaļā uzrakstīt, kas viņš ir," burvis nicīgi noteica.

"Samainieties!" sniedzot violeto, ar sudraba rakstiem izgreznoto apmetni Lilijai, Marko aicināja. "Velc šito, tas būs siltāks. Un tev piestāvēs labāk. Atdod savu apmetni Blinkam," burvis norīkoja, cerēdams, ka Lilijai nebūs iebildumu iegūt siltāku, jaukāku un arī glītāku apmetni. Viņai tas noteikti piestāvētu labāk un neizskatītos tik aizdomīgi, kā tad, ja viņa staigātu pavisam vienkāršajā Blinkas apmetnī, bet šis — jaunā un greznā. "Un tu velc to. Man vienalga, ka tev nesalst. Liec kapuci galvā, lai pa gabalu nespīd. Tad, kad būsim ļaužos, iespējams, ka sasiešu tavas rokas," Marko izklāstīja savu plānu, norādot Blinkam uz Lilijas apmetni. Ideja par Blinku kā par gūstekni kopā ar Batira domu par varoņiem veidoja jauku stāstu un reizē drošības barjeru.

"Mēs esam varoņi, kas nogalinājuši bariņu milžu, mūsu rīcībā ir pēdējais sudraba pūķis, un mēs dodamies vizītē pie Vordana," Marko noteica normālā balsī, ko varēja dzirdēt visi. Ja jau Blinka bija te, vienalga, vai Atorma vai sevis dēļ, tas bija jāizmanto. Tie nebija meli, bet katrs no tā varēja izsecināt to, ko vēlējās. Viss kopā radīja iespaidu, ka šī grupiņa noteikti nav ar pliku roku ņemama. Tas jau nekas, ka skaļi Marko nedalīja Atormu kā miesassardzi, Kenoltu kā izlūku, Liliju kā dziednieci, Hallu kā savu izklaidi un Elgāru kā apkopēju. Toties Batiru viņš varētu pieņemt kā sabiedroto, ar ko kopā dodas slēgt darījumus ar Vordanu, bet raibā svīta ir tikai līdzekļi mērķa sasniegšanai. "Domāju, ka tā ir jauka versija, ko stāstīt pārāk ziņkārīgajiem," viņš apmierināts noteica. "Labāk stāstīt pēc iespējas mazāk," Marko piebilda, pašķielēdams uz Hallu, kas iepriekš bija izstāstījusi sargiem vairāk, kā nepieciešams. Tie, kam bija nopietni mērķi, nekad ar tiem neplātījās, tāpēc zināma deva noslēpumainības tikai vairotu rīs grupas svarīgumu. "Te katrs vārds var maksāt dzīvību," viņa balsī ieskanējās draudīgāka nots, cerot, ka ar to pietiks, lai neviens nepalaistu mēli.

Protams, vēl vajadzēja izdomāt, ko darīt ar Blinku tad, kad viņi dosies tieši pie Vordana. Ideja atdot Blinku kā samaksu, lai arī Vordanam varbūt patiktu, vairs nepatika Marko. Šis jauneklis bija viņa māceklis un caurlaide, no kā burvis tik vienkārši šķirties negribēja. Lai arī katrs solis viņus nesa torņa virzienā, tomēr šķita, ka līdz tam vēl ir tālu un daudz laika padomāt.

"Tad nemelo," Atorma godprātība zināmā mērā kaitināja. Jā, Marko zināja, ka sarkanie tādi mēdz būt, bet reizēm tā izklausījās teju pēc gaušanās. "Tu vari kļūt par manu miesassargu, kamēr esam te. Tad varēsi teikt, ka sargā sīko," melnais pūķis piedāvāja. Viņs pieņēma, ka sarkanais varētu negribēt uzņemties šos pienākumus ilgāk, kā tas ir nepieciešams. Un arī pats Marko diez vai sev izvēlētos sarkanu sargu, bet šobrīd īpaša izvēle nebija. Pie tam karotājiem laikam vajadzēja visu ar karoti mutē ieliet. "Vai vēl labāk, nesaki neko, vienkārši uzvedies kā sargs."

Šo rakstu rediģēja Roviela: 09.03.2014 10:26

Rediģēšanas iemesls: Pēc spēlētāja lūguma

[Roviela]

- Nemāci mani, - Atorms atcirta. Padomājies! Kaut kāds melnais pūķis mācīs karotājam, kas tas ir 'sargs'! Itin kā burvji no tā ko jēgtu.
- Es jau tāpat sargāju Blinku un Liliju.

Nekāda prieka no tā nebija, proti, sargāt vēl arī Marko, kurš gluži labi varēja bez tā iztikt, bet vismaz izskatījās tāds, kas spētu noalgot tādu sargu, kāds ir Atorms, ar visām meistara gatavotām bruņām un grezno apmetni.

- Ja gribi, lai esmu tavs miesassargs un pie reizes sargāju Blinku, tev būs man jāmaksā alga, - tagad bija sarkanā pūķa kārta smaidīt, - Citādi tas tā savādi sanāk. Tev nav jāmaksā par Blinku, bet par sevi, un tad es patiešām pildīšu visus sarga pienākumus, lienot starp jums abiem un nepatikšanām.

[Romija]

Smieklīgi! Tas tiešām bija smieklīgi! Sarkanais vēl uzskatīja, ka te ir vieta klīrēties kā jaunkundzei. Marko novīpsnāja, bet ne ar kādu darījumu neuzbāzās. Lai jau sargā... Interesanti, kādu cenu Lilija šim apsolījusi, Marko skatiens noslīdēja līdz dziednieces pēcpusei. Vai arī Atorms jau bija pierādījis, ka viņa sargāšana nav tāda, kā zilmate vēlējās, ja jau meklēja sargus starp sudraba un melnajiem pūķiem. Burvim viņa pakalpojumus nevajadzēja, un tā bija žēlsirdība no melnā pūķa puses piedāvāt būt sargam.

"Alga!" viņš pasmējās. "Kā tad! Nauda tev ir svarīgāka par savu dzīvību un brīvību! Sargā vien vesels!" Marko novēlēja izsmejošā tonī un atkāpās no tik cēli sargājamajiem Lilijas un Blinkas. Ja jau tie ir Atorma azotē, tad Marko varēja vismaz soļot atsevišķi. Tomēr no melnā pūķa puses joprojām ik pa brīdim atskanēja ķiķināšana.

[Roviela]

Atorms paskatījās uz melno pūķi ar visai izbrīnītu skatienu. Viņš bija burvis! Vai burvji būtu tādi muļķi, kas miesassargus nealgo vispār? Uzskata, ka kādam būtu jāstrādā bez atlīdzības?
Tik lielu dīvainību viņš, jāsaka, no melnajiem iedomājies nebija. Galu galā Marko pats to ierosināja. Un, ja ierosināja, tad pie tā paša piedienas normālas attiecības - pakalpojums tev, nauda vai pakalpojums man. Kopš kuriem laikiem bija savādāk?

- Kā gribi. Pats gribēji, lai sargāju. Varbūt melnajiem ir pieņemts no citiem prasīt pakalpojumus tāpat vien, par velti. Sarkanajiem nav. Nauda, protams, nav līdzvērtīga dzīvībai, bet vismaz tas ir kaut kas, nevis tavs tukšais piedāvājums, - Atorms paraustīja plecus. Tikai lai tagad neprasa, lai Atorms teiktu, ka ir sargs.

[Romija]

Marko uzjautrināts paskatījās uz Atormu. "Kad man vajadzēs sardzi, tad es to algošu. Es piedāvāju iespēju nemelot," viņš atbildēja jau īgnāk. Šis karotājs ar galvu nedraudzējās, spītīgi turējās pie saviem principiem, bet Marko bija pieredze, tāpēc viņš zināja, ka no tādiem labāk pa gabalu. Muļķi un neapķērīgie reizēm bija lielākais drauds, jo paši nesaprata, kā bojā visu iecerēto. Šie uzskatīja, ka varēs braši iedrasēt Vordana pieņemšanas zālē un ātri tikt galā. Marko zināja, ka viņš negrib būt tas, par ko krēslas pūķis pasmiesies.

Nospļāvies un ierindojis Atormu attiecīgajā sarakstā, Marko nolēma, ka ar tādu tiešām nav vērts tērēt ne laiku, ne domu. Viņam bija savs plāns kaļams bez piekabēm.

[Sindra]

Blinka palūkojās uz Atorma piedāvāto apmetni, taču arī jauneklim tas likās pārāk uzkrītošs. Teju karalisks. Marko gan noraidīja karotāja piedāvājumu visai nesmalkjūtīgā veidā. Un, lai arī jauneklis centās, viņam tā īsti vēl nesanāca "iejusties" šīs grupas savstarpējās attiecībās. Gluži kā pirmīt par Beinu, tagad Blinka sajutās neērti par Marko. Galu galā, Atorms taču vēlējās tikai labu. Nebija nepieciešams būtu tik rupjam.

- Tu pateici uz kurieni jūs dodaties. Es varēju izdomāt, vai man šī vieta der, vai nē. Tici man, šeit man ir drošāk, nekā censties aizkļūt līdz kādai citai citadelei. - Blinka mēģināja karotājam paskaidrot. Jā, šeit viņu var zākāt un apsaukāt, taču neviens noziedznieks neķersies viņam pie rīkles. Kaut vai tikai tādēļ, lai neiedzīvotos papildus sodā.

Blinka apmulsa.
Vispār viņi tā kā bija grasījušies izdomāt sev grēka darbus, lai labāk iekļautos Cietokšņa sabiedrībā. Tad tagad šis plāns atlikās? Ā, nu jā... varbūt tādēļ, ka Blinka nebija pateicis, ka šeit uz meliem tā ne visai raugās? Tas mainīja lietas?

- Nu... daļa mani pazīst. Vordans... Šmarla... Šeridans. Laikam arī Alterakss. - Blinka domīgi noteica. - Un tas krogs. "Sudraba dzīsla". Tajā mani visticamāk nelaidīs iekšā. Nav gan arī tā, ka es ļoti vēlētos tur iet. - Blinkas lūpas cieši sakniebās. Viņš tā kā gribēja vēl kaut ko teikt, bet noklusēja. Gan jau ja biedri izvēlēsies šo vietu, paši sapratīs, kāpēc.
Blinkam nebija problēmu samainīties ar apmetņiem. Ja vien Lilijai nebija jāpaliek savā kleitā, bez apmetņa. Arī pret Marko plānu viņš neiebilda. Roku sasiešana? Nu, lai tā būtu. Viņš pats to bija ierosinājis. Un nebija jau tā, ka verga statuss viņam būtu kaut kas nepazīstams un svešs.

Viss it kā bija labi, līdz sākās tas!
Jaunais burvis teju nespēja noticēt notiekošajam. Viņam gribējās saķert galvu un plēst matus. Varbūt tas atrisinātu viņa sudrabaino matu problēmu.
- Es saprotu, ka jūsu klani nesaprotas. - Blinka iejaucās. - Bet jums ir jātiek pāri savām personīgajām nesaskaņām, ja vēlaties kaut ko paveikt, panākt...
Kam jums vajag ienaidniekus, ja esat gatavi plēsties savā starpā? - Arlidens novilka. Un tas daļēji bija viņa dēļ. Par to arī puika jutās neērti.
Varbūt viņš bija jauns un naivs muļķis, taču pie Devana arī dzīvoja dažādu klanu pūķi. Bet tie sapratās. Viņi bija kā viens otra papildinājums. Un uz kādu brīdi Blinkam bija ilūzija, ka arī šeit tā varētu būt. Taču laikam jau nē. - Vordans... viņš atradīs jūsu vājības. Viņš jūs iznīcinās. - Blinka palūkojās uz pūķiem, kas tepat līdzās soļoja. - Ar jūsu pašu rokām. -

Viņa skatiens pievērsās ceļam. Ak, jā... Atorma jautājums.
- Tur nav maģija. Tas ceļš, tas vienkārši tāds ir. Tornis izskatās esam tuvāk, nekā patiesībā ir. Un pret vēju ir grūti iet. - jauneklis paskaidroja.

[Roviela]

Iespēju nemelot? Ha! Tie būtu meli, ja Atorms teiktu, ka ir sargs Marko, bet faktiski tā nemaz nav. Burvis to nesaprata?
Laikam gan.

Viņš labāk pievērsās Blinkam, jo sudraba pūķis vismaz bija kaut kas saprotams un noteikti ne tik lecīgs, kā melnais, kuram dod roku vai nē, tāpat sadarboties negribēs. Jā, Blinkam bija dziļa taisnība, un karotājs visu šo ceļu bija piedāvājis sadarbību visiem. Ko viņš vēl varēja darīt, ja kāds cits to nevēlējās, visu laiku izsakot rupjības un aizvainojošus un nepatiesus pieņēmumus par citiem?
- Jā, tā ir gan. Es pateicu, kurp iesim. Nu labi, - sarkanais pūķis piekrita. - Tad es apstiprinu, ka sargāju tevi. Ko arī teikšu, ja kāds prasīs.

Ko tur Marko grasās kādam teikt vai neteikt, kādus melus izdomāt vai grēka darbus, to, zināms, Atorms nezināja, un, ja Marko ar visiem šajā savā iecerē nepadalīsies, tad arī neuzzinās. Kas, iespējams, var nepatīkami izvērsties vēlāk, bet tā tad visādā ziņā būs tikai un vienīgi Marko paša vaina.

- Tad neiesim uz to krogu. Vai mums to vispār vajag?

[Urdrunir]

Jums patīk visu sarežģīt! Batirs, kurš vienmēr bija ticējis, ka dūrei ir spēks un liela daļa ļaužu domā taisnā virzienā, neizturēja un iejaucās Marko un Atorma ķīviņā. Kas ir pirmā lieta, ko saka noziedznieks, kad viņam jautā? Es ne pie kā neesmu vainīgs! Tā arī sakiet! Melnā vārdi bija vienkārši un trāpīgi. Tehniski viņi nebūs melojuši, jo patiešām nav nākuši uz cietoksni kā sodītie. Savukārt attaisnojums bija tik lēts, ka diezin vai kāds viņiem noticēs. Bez tam krāsaini pūķu bari biežāk nāk no padibenēm. No bandītiem. Vēl viens arguments par labu viņiem, kas ļāva, neko īpaši nestāstot, izlikties par savējiem karātavu putnu pasaulē.

Un es jau brīdināju. Nekādas čīkstēšanas, ka ceļš ir grūts. Gribat gulēt uz lauka? Manis pēc. Ja nē, tad kustieties! Kārtības labad karotājs vēl uzrūca tiem, kas apprašņājās, vai ceļš šeit vienmēr sajūtas tik ilgs.

[washulis]

Halla Marko skatienu garām nepalaida. Jā, viņa mēdza runāt, dažkārt vairāk, kā vajadzīgs, bet tas nekad nenāca par pliku cenu. Vaļsirdība to ieperina arī citu sirdīs, kopā ar kādu pinti alus. Katram ir savas metodes un no savām viņa nealka atteikties. Tikai pievaktēt. Citu labklājības un augstāka labuma vārdā, lai jau. Taisnība. Mums kašķus nevajag. Un palūkojieties uz to no otras puses. Mums ir viens uzdevums. Saruna ar Vordanu būs tikai pirmais solis. Ar vai bez samaksas, mēs jau esam kļuvuši viens par otra sargiem, dziedniekiem, padomu devējiem un... draugiem. Vai jūs to noliegtu? Halla sāka apjaust, kādēļ ceļojumos dažkārt devās pati. Ne vienmēr citi satika tik labi, kā to centās viņa.

Un ja mēs pie Vordana un Šmarlas neuzkavējamies, tad es labprātāk gulēšu kādu milžu zemes alā, kā šorīt, nevis te. Pat man vēl sāks palikt salti. Ne aukstuma, bet noskaņas dēļ. Noziedznieki, ieslodzītie un Vordans, kas ir iespējams no cietsirdīgākajām būtnēm šajās zemēs, ja tic Blinkas vārdiem. Nē, viņa nealka te uzkavēties uz nakti.

[Romija]

Iespējams, ka Vordans sakaus viņus pašus. Bet sakaut ar paša līdzekļiem var tikai tad, ja tos nemaina. Paredzamība šādās situācijās bija sliktākais, pie kā pieturēties. Marko bija piedāvājis sadarbību, kas tika ātri noraidīta, bet beigās viss bija izvērties labāk, kā varētu gaidīt. Ja arī no malas tas izskatījās pēc kašķa, burvis savu bija panācis un tīri apmierināts turpināja ceļu. Viņš nesūdzējās, jo, lai arī nogurums pēc dienas gājuma lika par sevi manīt, tomēr apavi bija ērti, vēl viena problēma atrisināta, acu priekšā redzams mērķis un galvā rosījās jaunas idejas.

"Vai te nav citu vietu bez tās dzīslas, kur dabūt naktsmājas?" Marko tā starp citu apjautājās Blinkam. Varbūt jauneklis zināja. Tumšās acis gan vēroja zilgani spīdošo torni, apcerot, kāds galms tajā varētu mitināties.

[Rouzijs]

Nevajag par Arlidenu uztraukties? Zilais skatiens palūkojās uz puisi un kādu brīdi aizkavējās pie viņa acīm. Meitene nešaubījās, ka sudraba pūķis pats spēj sevi aizstāvēt labāk, nekā viņa to spētu, bet vārdiski apvainojumi vienmēr bija nepatīkami un Lilija vēlējās, lai Blinkam tie nav jādzird. - Tas ir negodīgi... - Viņas skatiens noslīdēja līdz zemei un tad līdz savai tukšajai plaukstai. Puisis bija atlaidis viņas tvērienu un no viņa siltās rokas bija palikusi tikai atblāzma, kuru aizpūta projām auksts vējš. Meitene nodrebinājās.
Bet jā, viņiem būtu jāiet.

Lilija jau bija gatava bez maz vai novilkt savu apmetni un atdot to atpakaļ Blinkam, kad sākās sarunas par to, ka viņam vajadzētu paslēpt matus. Gan jau meitene spētu izturēt nelielu aukstumu, ja jau pārdzīvoja milžu zemes...
Tomēr izdzirdot puiša stāstu, par ļauno tēvoci, kurš izrīkojies cietsirdīgi, ka pats būtu pelnījis sapūt krēslas zemēs, meitene pieķēra sevi, ka neelpo. Tas viss bija tik briesmīgi, viņa vēlējās apskaut Blinku un nočukstēt kādus mierinošus vārdus, bet dziedniece savaldījās, neko neteica, vien atkal jau nolaida skatienu.
- Man tik ļoti žēl... - Bet nu bija skaidrs, ka Vordanu satikt būs bīstami, ja nu viņš viņus iesaista savās afērās, liek ziedot, ko svarīgu? Vai vēlēsies atņemt, ko vērtīgāku par naudu un dārgakmeņiem?

Ak... apmetņu maina. Lilija pamāja ar galvu, ka piekrīt tam. Viņa novilka apmetni un to padeva Arlidenam. Uz brīdi varēja šķist, ka meitenes gaišais stāvs spīd pa gabalu. Viņa šajā tumsā izskatījās pārāk balta, pārāk nevainīga, bet tas viss pazuda tiklīdz kā Lilija bija apvilkusi Marko apmetni. Tas bija grezns un silts. Nenoliedzami. Meitene uzdrošinājās pasmaidīt melnajam pūķim.

Atroms, kurš sargā dziednieci un Blinku. Lilija uz brīdi sajutās drošāk, viņa nebija viena pati, šeit bija pūķi, kas acīmredzot vēlējās aizstāvēt vājākos un tos, kuri nespēj cīnīties. Bet viņš spēja strīdēties ar Marko. Priesterienes pirksti ieslīdēja zilajos matos, nervozi un mēģinot saprast kā, lai nomierina pārējos.
Bet likās, ka strīds bija beidzies, Lilija arī devās uz priekšu, skatiens vēroja Vordana torni, tas izskatījās iespaidīgi, bet tajā pašā laikā ļoti biedējoši, meitene ietinās ciešāk Marko dotajā apmetnī it kā vēlētos tajā pazust.

[Mattiass]

— Par naktsmītni piekrītu, — Elgārs teica Hallai, — tomēr nez, vai tā sanāks. Un par draugiem tu mazliet pārrēķinājies, — viņš krietni klusāk piebilda. — Vismaz tas melnais pakaļa diez vai kādam varētu būt draugs. Tā kā nelolo liekas ilūzijas.

Katrā ziņā, Elgārs bija labi sagatavojies, tā kā par ceļu nesūdzējās, un strīdos lieki neiesaistījās. Melnā kaušļa ieteikums bija ļoti saprātīgs. To dzirdēdams, raju pūķis bija pat pie sevis nosmējies. Tā bija eleganta izeja no situācijas.

[Sindra]

Mēmi un bez kādām emocijām, Blinka pamāja ar galvu, pēc Lilijas izteiktās līdzjūtības. Tāpat, kā sargpostenī, kad viņam līdzjūtību bija izteicis sardzes priekšnieks.
Tā jau ļaudis mēdza darīt. Izteikt līdzjūtības, bet Arlidenam jau neko daudz no tā labāk nepalika. Un nebija jau tā, ka viņš ar stāstīto mēģināja izsaukt līdzjūtību pret sevi.
- Es tikai gribu, lai jūs zinātu. - jauneklis paskaidroja. - Vordans un Drakars ir seni pūķi. Daudz šajā pasaulē pieredzējuši. Cīnīties pret viņiem nebūs vienkārši. - vismaz viņš pats nebija spējis neko pasākt, lai aizsargātu savus tuvākos.

Pēc Atorma apliecinājuma, ka viņš teikšot, ka sargā Blinku, jauneklis viegli nopūtās. - Vislabāk jau neteikt nevienam neko. Jums nav nevienam jāatskaitās. Vienīgie, uz kuru jautājumiem labāk vajadzētu atbildēt, ir daraktīti. Pārējie nav būtiski. - vienkārši viņš nesaprata vai stūrgalvības dēļ, biedri paši nenonāks konfliktā. Ja Marko vēlas iztēloties, ka Blinka ir viņa vergs, tad Atorms, kurš sargā Blinku, kopā varētu nešķist pārāk loģiski, ja vien ar to nebija domāts, ka Atorms sargā vergu Blinku, lai tas neaizbēgtu no melnā pūķa, kurš bija viņa saimnieks. Tas vēl būtu tā... bet jauneklim nelikās, ka Marko un Atorma plāns bija šāds. Viņiem diez vai bija kopīgais plāns.

Arlidenam bija žēl apbēdināt Hallu, taču uz meitenes pārdomām, jauneklis noraidoši pamāja ar galvu. - Nē, mēs nepaspēsim visu šovakar. Praktiski ir jau nakts. Mums vajag atpūsties, lai būtu spēks noturēt prāta aizsardzību. -
Jā, savā ziņā, Blinka arī bija domājis, tāpat, kā Halla. Ka šie pūķi, apvienojoties, lai pildītu valdnieka uzdevumu, bija kļuvuši par atbalstu viens otram bez nekādām samaksām. Jo, ja jau tā... tad tikpat labi gan Lilija, gan Kenolts varēja prasīt samaksu par dziedēšanas pakalpojumiem.
Bet, iespējams, ka viņš nebija kaut ko līdz galam sapratis.

Par nakts mājām runājot... - Ir jau arī citi krogi... ne tik ārišķīgi, kā "Sudraba dzīsla". - Blinka paraustīja plecus. Viņš īsti nezināja, ko ieteikt. Kur biedri varētu justies labi.
- Mēs varam doties pie Šeridana. Viņš ir sarkano pūķu klana burvis. Viņu notiesāja par to, ka viņš radīja pats savu personīgo akmens milzi, sauktu par Golemu, vai kā viņš pats to mēdz dēvēt, par Gollīti un zaudēja pār to kontroli.
Diemžēl, Gollītis pilnībā iznīcināja trīs ciematus un nopostīja divus mežus, pirms burvjiem izdevās to apturēt.
Bet Šeridans nav ļauns. Viņš īsti arī nav noziedznieks. Viņu interesē maģijas iespējas un eksperimenti. Un viņam ir vienalga par klanu krāsām. - pūķi varēja pārnakšņot Šeridana tornī. Ja vien biedriem nebija pretenziju.

[Roviela]

- Man patiktu, ja mēs būtu atklātāki viens pret otru, - Atorms nopūtās. Viņš nezināja, ko par to domā citi. Draugi? Nē, vismaz pagaidām viņi visi nav draugi.
- Pagaidām pietiktu ar zināmu biedriskuma un uzticēšanās lietu.

Viņaprāt, to varēja panākt vienīgi runājot un norunājot. Vai Marko tam piekrītīs? Nav zināms. Tomēr Atorms nolēma pamēģināt.
- Es sākšu ar sevi. Tātad, lai nav pārpratumu. Es esmu karotājs, un es sargāju jūs visus, ja vien kāds tīši neatteiksies, un es to daru bez maksas, pats par sevi saprotams, vismaz kamēr mēs esam vienā uzdevumā. Es solīju īpaši sargāt Blinku un Liliju, un tā ir mana personīgā darīšana, nevis attiecas uz uzdevumu. Ja kāds vēlas, lai es mainītu šo kārtību, teiksim, kļūstot par viņa miesassargu, tad viņam man par to ir jāmaksā, jo tas ir ārpus uzdevuma un ārpus mana solījuma, bet citiem, ne jums, es to skaidrot negrasos.
Nupat karotājam šķita, ka viņš ir paskaidrojis pat pārlieku gari.

- Tas ir labs priekšlikums, par iešanu pie Šeridana, - visādā ziņā tas bija patīkamāk, nekā līst kaut kādā dārgā krogā, kur vēl Blinku iekšā nelaidīs, un nez vai varēs mierīgi tikt gulēt. - Es esmu par.

[washulis]

Tad es vienkārši pieņemšu, ka Tev vēl nav radusies izdevība to melno pakaļu redzēt no gaišākās puses. Netici tikai zvīņām. Halla nepiekāpīgi iebilda Elgāram, pierādot, ka jā, viņa vienmēr tic šīm gaišajām pusēm, gatava tās meklēt teju jebkurā, pat ja bez pierādījumiem un pārliecības, ka tur tādas atradīs. Dziesminiece. Ar pūķa elpu varu dziedināt, ar dziesmu neļaut dūšai saskriet papēžos. Man loks un bultas pieder jums, bez nekādas samaksas, gan šajā uzdevumā, gan citos, ja tik lūgsiet. Balta pūķiene paziņoja, ņemot piemēru no Atorma runas. Pēc naudas viņa nealka. Ja kāds vēlējās viņu apdāvināt, tā vienmēr bija paša izvēle un kā pieredze rādīja - pakalpojums pret pakalpojumi -, to vēlējās gana daudzi. Labu darīsi, labu saņemsi.

Nu labi, lai nu būtu atpūta. Ja prātu ir tik svarīgi sargāt. Halla gan joprojām neticēja, ka kāds tik ļauni gribētu viņas domās iejaukties, jo ko, nozags viņai dziesmas un teikas? Man šis Šeridans sākt patikt. Es gribētu uzzināt vairāk par šo golemu. Kā jums pašsajūta? Naktsmiers un tad Vordans, jebšu Vordans un tad naktsmiers? Ja prāta stingrība jānotur tieši pret viņu, tad ticamāk, ka visi izvēlēsies pirmo variantu, Šmarlas apciemojumu atstājot rīt pēc definīcijas.

[Mattiass]

— Tev noteikti ir pamats tā uzskatīt, — raju pūķis atteica. Īstenībā viņš domāja, ka pamats ir Hallas krāsa un vēja pūķu pārdabiski labas attiecības ar visiem. To varēja tikai apskaust. Bet tieši tāpat viņš domāja, ka tādu, kā Marko, viena no devīzēm ir: Draugi ir priekš nīkuļiem. Varēja būt tikai partneri, čakarējamie un ienaidnieki, un katram atsevišķi šī kategorija varēja plūdeni mainīties, tā kā nekas nebija drošs.
— Šeridans izklausās labi.

[echo3]

Kenolts soļoja pa šķietami bezgalīgo ceļu un ne par ko nežēlojās, lai gan patiesībā viņam bija auksti un likās, ka visa apkārtne zaļo pūķi žņaudz nost. Stāsts par Vordanu un Drakaru noskaņojumu neuzlaboja. - Vai jūs domājat, ka Pīlārs grūst Vordana dēļ? Diez vai Devans tad mūs uz šejieni sūtītu. Viņš jau to zinātu, un rīkotos. Man neliekas, ka krēslas pūķis ir tas, kurš grauj mūsu pasauli. Viņš ir Devana ienaidnieks, jā, viņš, iespējams, joprojām alkst varas un valdnieka nāves, bet neticu, ka Vordans ir visu nelaimju cēlonis.

Strīdos druīds neiesaistījās, pat īsti neklausījās. Viņš domāja par uzdevumu un noreaģēja vien uz Blinkas teikto par to, ka cīnīties ar Vordanu un Drakaru nebūšot vienkārši. Zaļais pūķis pagaidām neredzēja iemeslu vispār ar viņiem cīnīties. Tam taču domāta Devana armija Malevona vadībā.

Vai Kenoltam arī būtu kas par sevi jāpastāsta? Druīds domāja, ka biedri ir jau redzējuši, ko un kā viņš dara. Par dārzeņu audzēšanu druīds arī jau bija ieminējies. Ko viņi nebija uz savas ādas pārbaudījuši, bija ļoti smagu vainu dziedēšana. Kas vispār bija labi, ja ņem vērā iešanu cauri milžu zemēm.

[Romija]

Kamēr Marko plāns sildīja citiem pakaļas, tikmēr visi bija naski izpildītāji. Kā bija kaut kas jādara pašiem, tā pastiepās pretī rociņas pēc naudas. Paredzami. Burvis saprata, ka ir viens. Arī labi, un turpināja brist uz torni.

Skatiens ik pa brīdim pavērās virzienā, kur pēc visiem aprēķiniem vajadzētu būt austrumiem, tomēr gaita veda tieši uz torni. Šeridans Marko interesēja pavisam citu apsvērumu dēļ, bet pārējie... Nu, ja tiek sargāti visi, izņemot Marko, tiek runāts ar visiem, izņemot Marko, tad kam gan burvim vajadzēja tādu balastu? Viņš bija sargājis, bija stāstījis, bija piedāvājis idejas un risinājumus. Bet viņiem vajadzēja tikai naudu, kaut gan zvīņas spīdināja cēlas. Tas viss raisīja vien nopūtu par kārtējo paredzamo dabu.

[Rouzijs]

Lilijai īsti nebija ko teikt, viņa šeit nekad agrāk nebija bijusi, neko nezināja par šo tumšo cietumu. Tāpat kā par Arlidena radiniekiem, kuri vēlējās viens otru nogalināt, kā arī par Vordana kalpiem. Protams, cīnīties ar viņiem būtu neiespējami un vai tad viņiem tas būtu jādara?

- Es domāju, ka iešana pie Šeridana ir prātīgākā doma. - Vismaz tā likās.
Turklāt meitene ies tur kur vairums, nevis nošķirsies no grupas.

[Urdrunir]

Es tomēr gribu pie Vordana. Batirs izteica savu viedokli. Diezin vai mēs varēsim brīvi pie viņa piekļūt, tiklīdz atnāksim. Tāpēc būtu labi pieteikties un tad apmesties tuvumā.

Karotājs turpināja soļot pa jau iesākto ceļu un paslepšus uzmeta skatienu Marko. Medainā saulīte izskatījās sabozusies. Bet pie viņa bija lielākā daļa no milžu sirdīm. Principā burvis no brīvas gribas pārnēsāja Batira laupījuma daļu. Un laist to staigāt vienu pa blēžu pārpildītu cietumu nebija prātīgi. Lai vai kāds resnis bija ārpusē, sirdī viņš bija mantkārīgi melns.