"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

"Paldies, labi!" Marko pieklājīgais smaids beidzot kļuva plašāks. "Kas to būtu domājis, ka milžu zemēs var tik ērti gulēt," viņš iesmējās. Akmens, kas šeit no laika gala jau bija stāvējis, joprojām turpināja būt akmens, ne miņas no mīkstuma. Varbūt arī tam tas bija piedzīvojums. Cik muļķīga iedoma!

Pamājis nevērīgu sveicienu Atorma labrītam, Marko ātri apskatīja savas mantas. Neskatoties uz to, ka alā kopā ar viņu nakšņoja divi ar pusi zilie pūķi, joprojām viss vēl bija vietā. Soma tika rūpīgi aiztaisīta un tās lence uzgūla uz krūtīm. Piegājis pie darvas lāmas, Marko nesteidza tai pārkāpt. Vispirms viņš lēnām pārlaida skatienu redzamajai apkārtnei. Ja viņiem būtu kāds mednieks, to varētu sūtīt izlūkos, bet šoraiz laikam nāksies iztikt ar tīģeri. Vai arī karotāju. Vismaz viņš pats nevēlējās pārtapt par pankūku numur viens. Ar purngalu piebakstījis melnajai lāmai ar sudrabaino virskārtu, Marko nopētīja pazoli. Varbūt vispirms atsūtīt apkopēju? viņš iedomājās.

[Urdrunir]

Batirhans piecēlās un izstaipījās. Kauliņi nokrakšķēja un plaukstas noplakšķēja pret gurniem un plato mūli. Karotājs centās iekustināt locekļus garam ceļam. Skatiens vienaldzīgi pārskrēja grupai, pie neviena īpaši nekavējoties. Tikai ieraugot, ka Blinka nav sekojis draudzīgam norādījumam, ūsainās mutes vienā stūrī iezagās smaids. Klusām čāpstinādams melnais pūķis sagrauza pāris žāvētas gaļas strēmeles, kuras jau vairākas dienas vārtījās pa somas putekļiem.

Mums jāiet. Vienalga kur tie milži ir. Ja vien jūs negribat pavadīt vēl vienu nakti uz akmeņiem. Atšķirībā no citām reizēm, izteikums drīzāk izklausījās pēc piedāvājuma nekā pēc neapstrīdama rīkojuma. Batirhans gandrīz ļāva citiem koriģēt viņa plānu. Lai gan diezin vai kāds gribētu tieši runāt pretī dusmīgajam rūcējam. Tikmēr pats vīrs piecēlās kājās un pārlaida roku bruņām un apģērbam. Viņš bija gatavs turpināt ceļu uz pūķu cietumu kaut vai tūlīt.

[Mattiass]

Rosīšanās beidzot uzmodināja arī Elgāru, kurš vispirms atvēra acis un tad, gandrīz nesakustēdamies, klusi palūkojās, kas notiek. Nekas īpašs, kā izrādījās, nometnes novākšana. Vismaz neviens pa nakti nebija traucējis.

Viņš apsēdās. Nekas tāds viņam kārtojams nebija, neskaitot apsvērumu, ka tomēr sākumā gribētos paēst. Tādēļ, kamēr pārējie rakājās mantās, rūca, vai sarunājās, viņš, nolēmis izmantot laiku lietderīgāk un ēst brokastis aukstas, ķērās pie maizes puskukuļa (iesākta), siera un žāvētas gaļas, uz beigām atstādams ābolu, kuru varēja notiesāt arī pa ceļam.

[echo3]

Nūks pie Kenolta bija atgriezies diezgan nelaimīgs, šķiet, nekādas žurku medības te nebija iznākušas.

Druīds ausījās un dzirdēja, kā mostas biedri, bet šie ikdienišķie trokšņi viņa uzmanību nesaistīja. Tie tālīnie būkšķi bija svarīgi. - Liekas, ka diezgan tālu un iesāņus pa labi no ceļa, kur mums jāiet. - To druīds nepiebilda, ka varbūt tālāk ceļš starp klintīm būs precīzi viens un pagriezīsies tieši tam trokšņotājam virsū. Ja no augšas nevar paskatīties, tad... Doma. - Dodos palūkoties, kāda taka mums ejama. - Viņš runāja ar visiem pūķiem.

Kenolts tīģera izskatā veikli pārlēca pāri darvai un nozuda aiz akmeņiem ziemeļu virzienā. Viņam bija prātā divas lietas - pievilināt kādu putnu (ja tāds atrastos) un, katrā gadījumā, pašam uzkāpt palielākā klintī, lai palūkotos uz apkārtni no augšas. Protams, ievērojot to, ka milži, ja tie tiešām ir tik lieli, kā stāstīja Marko, uz šādiem klintsbluķiem skatās no augšas. Piesardzība pirmajā vietā.

[Sindra]

Jā, nākas pieciest. Blinka pamāja.
Viņš pateicās Atormam gan par brokastīm, gan vēlreiz par viņa laipnību, apģērba sagādāšanas sakarā.

Jauneklis piecēlās un noņēma no pleciem apmetni. Piegājis pie Lilijas, Blinka to pasniedza meitenei. - Man nav auksti. Es nesalstu. - viņš noteica. - Tev vairāk vajag. - Blinka mulsi pasmaidīja. Viņš pats kautrējās uzreiz uzlikt apmetni meitenei uz pleciem.

Viņš pamanīja Batirhana skatienu, taču to neizturējis novērsās no melnā pūķa.

[echo3]

Kādu brīdi skrējis trokšņa virzienā, tīģeris beidzot uzlēca pa, viņaprāt, piemērotas klints nelīdzenumiem līdz augšai, lai varbūt kaut ko arī ieraudzītu. Putnu, tāpat kā zemes dzīvnieku, te nebija, nācās paļauties uz sevi.

Skats, ko druīds ieraudzīja, bija gluži nepatīkams. Galvenais - trokšņa cēlēji noteikti aizšķērsoja ceļu. No otras puses - tagad Kenoltam bija skaidrs, kādi patiesībā ir milži, un, galvenais, - tos var pieveikt. Jo to kāds nupat bija paveicis, tiesa, ar smagām un sāpīgām sekām, un nekas vēl nav beidzies.

Cik ātri spēdams, druīds metās lejā no klints un atpakaļ pa savām paša pēdām uz alu, pie kuras vēl vajadzēja atrasties pārējiem pūķiem. Vai arī gabaliņu tuvāk uz šo pusi - kas pat būtu labāk.

Sameklējis visus, Kenolts noziņoja, - Ceļam priekšā noris cīņa, sarkanie pūķi pret milžiem. Viens sarkanais ir miris, otrs vai nu miris vai ievainots, un viens cilvēka izskatā cīnās. Pret trīs akmens milžiem. Vienu milzi viņi ir nobeiguši, sakapājuši putekļu kaudzē. Garām tāpat vien netiksim. Es eju glābt to, kurš ievainots. - Paziņojis to, kas, viņaprāt, bija svarīgākais, un skaidri izklāstījis savus nodomus, Kenolts bija gatavs vest pūķus uz cīņas vietu. Ja viņi, protams, negriezīsies tūlīt apkārt un nebēgs mājās.

(OOC - es pirmīt aizmirsu ierakstīt, ka ūdeni Kenolts brokastīm sagādā visiem, kas prasa.)

Šo rakstu rediģēja echo3: 26.02.2014 21:02

[Roviela]

- Ko? - Atorms taisni vai ierēcās.
- Kur tas ir?

Viņš bija gatavs skriet uzreiz un kauties. Nekādas mantas savākt nevajadzēja, viss jau bija līdzi, un pat kaujas plānus stādīt nevajadzēja, jo milži tik un tā bija ceļam priekšā.

[Mattiass]

Jaunumus dzirdot, brokastot un padzerties beigušais Elgārs veikli pieleca kājās, un, ābolu grauzdams (kas arī bija skaļākā viņa radītā skaņa), devās nopakaļ tīģerim. Darvas lāmu viņš pārlēca, un devās, turēdamies paēnā, lai būtu nemanāmāks, palūkoties, kas notiek. Pats atklāties viņš pie tam uzreiz netaisījās — nebija nekāds karotājs. Vajadzēja domāt viltīgāku pieeju, bet to uz vietas, kad būs redzams, kādi ir apstākļi, savām acīm.

[Rouzijs]

Lilijas skatiens pacēlās no savas somas un viņa iztaisnojās, kad pie meitenes pienāca Blinka. Zilās acis domīgi lūkojās uz puisi, kurš pasniedza viņai apmetni. - Tev patiešām nebūs auksti? - Zilmate vēlējās pārliecināties, bet neatraidīja puiša palīdzību.
- Paldies. - Dziedniece ļāva lūpās parādīties smaidam, viņa vēlējās ko teikt, bet domās atskanēja Kenolta balss...

- Mums jādodas viņiem palīgā. - Ceļotāji nedrīkstēja atstāt nelaimē tos nabadziņus. Pašreiz nebija svarīgi uzvilkt Blinkas doto apmetni, vajadzēja steigties. Tāpēc meitene devās uz alas izeju un veikli pārlēca pāri darvai, vien domās pievērsās Blinkam. - Paliec manā tuvumā. - Zilmate vēlējās puisi pasargāt un neļaut viņam doties atklātā cīņā.

[Roviela]

Ā! Kāds āpsis... Atorms ar visu steigu bija piemirsis par nopirktajiem tīstokļiem. Kā nē, jo tādus viņš parasti nemaz nelietoja. Viņš to atcerējās, tikko pārlēcis pāri darvas pleķim.

Sarkanais pūķis pagāja malā tā, lai neviens pats viņam nespētu traucēt un izsist no koncentrēšanās, un sāka lasīt visus tīstokļus vienu pēc otra, lai tad ātri sekotu tīģerim uz notikuma vietu.
Vienalga, citi nāks vai nenāks, bet pirmīt izklausījās, ka vismaz daži nāks, Atorms kausies.

[Sindra]

- Nē... Man nebūs. - Blinka atbildēja, atdevis apmetni priesterienei.
Puisim gan likās mazliet savādi. Nu, šī grupa kopumā. Kā tas nācās, ka viņam pilnīgam svešiniekam nopirka drēbes, bet biedri paši savā starpā nebija noskaidrojuši, kas kuram trūkst un būtu nepieciešams. Runa taču nebija par klaniem. Atorms taču domāja, ka arī viņš ir zilais pūķis. Tā ka Lilijas klans nevarētu būt iemesls, kāpēc viņai nebija siltāku drānu, ja jau priesterienei pašai nebija naudas siltāku drēbju iegādei.

Puisi no pārdomām izrāva Kenolta paziņojums. Un tad pūķi, kas steidza pamest alu.
Protams, Blinka viņiem sekoja. Pie alas izejas jauneklis nelēca pāri darvas lāmai. Viņa augums vienkārši izgaisa un parādījās gabalu tālāk. Jau uz ceļa.
Bet viņš palika sagaidīt Liliju. Jo priesteriene taču bija lūgusi palikt viņas tuvumā.

[Romija]

Nesteidzīgas pārdomas un laisku gaidīšanu iztraucējušais paziņojums lika Marko sarosīties. Visas mantas bija savāktas, brokastis paēstas, tāpēc viņš nekavējās, šaurākajā vietā pārlēca lāmai un devās pakaļ tīģerim. Protams, tik ātri gan savām kājām paskriet nevarēja, tomēr galvenais bija virzienas. Tāpat Marko netaisījās iestāties pirmajās rindās.

Skaņas nāca tuvāk, arī zeme drebēja, un viss liecināja, ka viņi tūlīt nonāks karalaukā. Te nebija svarīgi, ka cīnās sarkanie pūķi, jo ienaidnieks bija viens. Marko novērtēja situāciju. Viņš noteikti negrasījās palikt uz ceļa, pa kuru tikko atnācis. Pēkšņi pazudis no citu acīm, melnais pūķis veica vēl dažus šādus lēcienus, lai nokļūtu vairāk no sāna un paslēptos aiz kāda paliela akmens. Pa ceļam novērtējis milžu veselības stāvokli, Marko noskatīja vienu no abiem vēl kājās stāvošajiem. Viņš nostājās stabili uz abām kājām, sažņauda dūres un pievērsa melni dzirksteļojošu skatienu noskatītajam mērķim. Zeme drebēja, mazliet traucējot koncentrēties, tomēr ne tik daudz, lai kaut ko nojauktu. Marko gatavojās. Kolīdz redzamībā parādījās Blinka, viņš uzrunāja sudraba pūķi, aicinot pievienoties triecienā pret mērķi, cerot, ka puikas apmācība burvja amatā būs bijusi pietiekama, lai viņš zinātu, ko šādā situācijā darīt. Nodevis ziņu, Marko koncentrējās tikai uz darāmo. Rokas durstīja un caurstrāvoja maģiskais spēks. Ar strauju kustību tās pacēlis pret milzi, viņš cieši aizmiedza acis, lūpas nokustējās īsos vārdos un milža galvas virzienā aizlidoja zaļš, dzirksteļojošs stars, nosmirdēdams pēc sēra. Uzreiz pēc iznīcinošā stara raidīšanas, Marko atvēra acis un izgaisa.

[washulis]

Apjaušot, ka viena jau nu nekur nelīdīs, lai skatītos, kur milži ir, Halla labāk pievērsās kam labākam, proti, brokastīm. Viņai gan nācās lūgt no citiem sev ēdmaņu un iztikt ar Kenolta atrasto ūdeni, bet viņa bija maza un ņipra, necik daudz viņai nevajadzēs. Ja vien... Ja vien viņiem nebūs vairāk, kā tikai staigāšana šodien.

Cīņa? Ak vai... Halla skaļi noelsās, redzot, kā pārējie gatavi steigt palīgā un viņa negrasījās atpalikt. Lai arī - Bultas pret akmeni jau nekā neiespēs, ne tā? Viņa vaicāja, arī pārkāpjot darvai un lūkojoties uz draudīgajiem plašumiem, kur jau tik agrā rīta stundā izlietas pirmās asinis. Pūķiene jau šobrīd spēja iztēloties tās lāsojam un iesūcamies pelēkajās smiltīs.

Skrējienā turp, Marko pazuda, Halla nemācēja uzreiz spriest kur, bet nonākot tuvāk cīņas laukam, viņa uzmeklēja drošu paslēptuvi aiz akmeņiem, no kurienes pārredzēt cīņu laukumu. Bultas patiesi būs bezvērtīgas, bet cīņai beidzoties vismaz mirkli varēs pārvērsties, palīdzēt Lilijai un Kenoltam ar dziedēšanu, ja vien maz būs palicis kāds, ko vēl dziedēt.

[Roviela]

Jā, veiklības tīstoklis attaisnoja savu cenu. Atorms gan neskrēja ātrāk, toties veiklāk izvairījās no šķēršļiem dažādu radžu un akmeņu formā.

Ticis tiktāl, ka varēja novērtēt notiekošo, viņš pievērsās milzim, kas izskatījās vairāk apdauzīts, ja par tiem tā varēja teikt, un metās tam virsū, izmantojot jauniegūto veiklību un asāko zobenu, lai nodarītu pēc iespējas lielāku kaitējumu un reizē palīdzētu tiem, kas te jau cīnījās.
Kaut kur virs galvas nozibsnīja zaļš stars. Maģija! Sarkanais karotājs nezināja, kurš to raidījis, bet neļāvās novērsties no cīņas, lēkādams tā, lai būtu lielākas iespējas izvairīties no prettriecieniem, kas noteikti sekos.

[echo3]

Noskatījies, ka vismaz daži no biedriem dosies uz kaujas vietu, Kenolts ātri, bet ne tā, lai steidzīgs cilvēks nespētu līdzi skriet, lēkšoja trokšņa virzienā. Viņš piebremzēja tikai pirms klajākās vietas, kur zemē gulēja pūķi. Izgaist un kaut kur citur uzrasties viņš neprata, tāpēc nākas būt uzmanīgam. Tie trīs milži skrēja prom, un, liekas, vismaz pagaidām atpakaļ negriezās. Varbūt trešais sarkanais karotājs viņus centās aizvest no ievainotā pūķa.

Nav ko prātot. Cik varēja, tuvu ticis tīģera izskatā, tieši blakus varbūt vēl dzīvajam sarkanajam pūķim Kenolts pārvērtās par cilvēku. Vai ir dzīvs? Un uzreiz druīda rokas sāka ar pirkstiem zīmēt sarežģitus rakstus pār pūķa augumu, zaļām liesmiņām pārlecot no pirkstu galiem uz sarkanajām zvīņām. Dziedēt smagus ievainojumus. Jo, ja sarkanais pūķis tā guļ zemē, tad viņš ir pie miršanas, nevis skabargu pēdā ierāvis.

[Mattiass]

Dzirdēdams aiz muguras Hallas secinājumus, atlika tikai sakost zobus. Šaut vai ko mest pa tādu milzi tātad ir bezjēdzīgi. Tā kā nākamajā brīdī arī Elgārs nozuda no citu redzesloka, tikai bez maģijas palīdzības — tieši tā, kā to varētu jebkurš, kuram ir laba prasme slēpties un nemanīti pārvietoties. Tā bija noderīga, un arī šoreiz — slēpdamies aiz klintsbluķiem un visa cita, kas pagadījās, Elgārs mēģināja saprast, vai tādiem milžiem ir kāda vājā vieta, reizē pieskatīdams, lai nepakļūtu zem cietās rokas vai kājas. Un, ja kādā brīdī tāda izdevība atrastos vai atklātos, un pagadītos ērts brīdis, Elgārs bija gatavs likt lietā jebko, kas liktos brīdim piemērots, lai milžiem nopietni kaitētu.

[Rouzijs]

Lilija pārvietojās veikli, pārlecot pāri akmeņiem, liekot kājām atrast īsto vietu, kur atsperties un ātri doties uz priekšu. Kad meitene nonāca līdz milžiem, viņas skatiens uz brīdi apjuka, tie bija tik... īsti, bet šis apjukums nevilkās pārāk ilgi, viņa paslēpās aiz kādas akmeņu grēdas, un lūkojās, ko varētu iesākt, vai tam vienam sarkanajam pūķim nevajag palīdzību, ar maģisku dziedēšanu. Vienam no kritušajiem palīdzēja Kenolts, tur meitene nesteidzās pielikt savas rokas, bet viņas acis uz brīdi pievērās, lūpās klusi skaitīja vārdus, priesterienes rokās iemirdzējās gaiša gaisma, kas kā liels kupols pārslīdēja apkārtnei ietverot tajā visus biedrus, arī svešo sarkano pūķi, kurš vēl cīnījās ar milžiem. Gaišā maģija lika sajust veiklību dzīslās, spēku izvairīties no milžu lielajām kājām un rokām.
Viņa svētīja pūķus, dāvājot to mazumiņu, ko spēja.

[Sindra]

Nonākot vietā, uz kuru Kenolts bija aizvedis savus biedrus, pavērās visai postošs skats. Tas bija tāds, kā klajšs laukums. Viegli pārredzams. Gluži, kā apaļa arēnā, kurā viens karotājs cīnījās pret trim, milzīgiem pretiniekiem.

Karotājs izskatījās pēc sarkanā pūķa. Viņa bruņas bija sārtos toņos. Rokās bija zobens, kura asmens sārtoja sarkanā krāsā. Viņa mati bija sarkanā krāsā un ap pieri redzama melna stīpa. Dižciltīgs. Jauns. Atorms jauneklī atpazina Kairosa dēlu.

Pat neskatoties uz to, ka jaunekļa augums bija vietām noplūdis asinīm un viņa gārdzošo, sagurušo elpu jau varēja dzirdēt pa gabalu, viņš cīnījās pret trim akmens milžiem, kuriem bija augumā knapi līdz ceļgaliem. Jaunekļa kustības bija veiklas un pārliecinošas. Pat ja bija vairāk kā skaidrs, ka pārspēks tik un tā bija milžu pusē. Un agrāk vai vēlāk, jaunais karotājs pieļaus kļūdu un milži viņu vienkārši saplacinās, kā tas jau bija noticis ar vienu no pūķiem, kurš beigts gulēja zemē, turpat, cīņas laukumā.
Tomēr, Beins nemēģināja atkāpties, vai aizbēgt. Viņš stūrgalvīgi cīnījās.

Netālu gulēja vēl viens sarkanā pūķa ķermenis. Tas nebija tik smagi cietis, kā otrs sarkanais pūķis.
Bet nebija tā, ka cietušie bija tikai pūķi. Arī viens no milžiem bija sabirzis zemē akmeņu un putekļu kaudzē.

OOC - Atorms sit pa vienu milzi, kurš visvairāk apskādēts.
Marko pa to pašu raida maģiju.
Halla slēpjas aiz akmeņiem.
Kenolts pārbauda veselību cietušajam.
Elgārs mēģina iedurt papēdī vienam no milžiem.
Lilija bur svētību.
Beins atvairās no visiem milžiem.
Visi trīs milži cīnās ar Beinu.

[Rouzijs]

Lilija nespēja saprast, ko darīt. Viņa vēlējās jaunajam pūķim palīdzēt cīņā, jo šī cīņa noteikti nebija godīga, un tāpat sēdēt aiz akmeņiem un nepalīdzēt, tas būtu kā ļaut viņam nomirt, pa ja pārējie mēģināja palīdzēt un darīt kaut ko. Tie bija akmens milži nevis mīksti lupatu putnubiedēkļi, kurus aizpūst pa gaisu un samīt. Meitene noteikti nestiepās viņiem pat pār ceļiem.
- Man ir traka doma... - Viņa iesāka, tā lai visi dzird. - Mēs nedrīkstam ļaut, lai viņi nogalina to pūķi! - Zilmate nebija ievērojusi to, ka tas ir sarkano pūķu princis, bet veikli pārvērtās par pūķi un pacēlās spārnos, lai palidotu pretī vienam no lielajiem milžiem, tam zem, kura neatradās viņas biedri, lai pasargātu viņus no ūdens.

Spēcīga ūdens strūkla traucās tam pretī, cerot, ka kaut kā spēs ietekmēt notikumu gaitu, kaut vai ja sanāktu apgāzt milzi, viņam noteikti būtu grūti piecelties un pārējie varētu piebeigt akmens briesmoņus. Protams, priesteriene uzmanījās, lai kāda akmens roka netrāpītu pa viņu, nepalika vienā vietā vienlaicīgi, lidoja uz riņķi un netaupīja spēkus.
Krīzes situācijā viņa varētu arī satvert Beinu un aizlidot ar viņu gabaliņu tālāk, jo tik atklāti skriet starp milžiem un sarkano pūķi viņa nevēlējās. Meitene arī varēja kalpot par uzmanības novērsēju, bet par to viņa pašreiz neiedomājās.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 27.02.2014 00:37

[Urdrunir]

Kenolts atgriezās ar satraucošām ziņām. Priecīgi satraucošām. Batirs nebija šeit nācis stāstīt pasakas pie ugunskura. Viņš bija nācis dot iemeslu visiem ar viegliem izbīļa drebuļiem balsī pieminēt viņa paveikto. Biedri sāka uzmundrināt viens otru doties glābt kaut kādus svešus pūķus. Citi sāka manīgi lavierēt pa akmeņaino taku uz kaujas lauka pusi. Atorms sāka lasīt no papīra lapeles. Batirs iesprauslājās.

Viens spēcīgs solis, otrs slaids lēciens un melnā karotāja vairs nebija. Bija bīstami ātra, melna, zvīņaina bulta, kura klusēdama šāvās uz troksni. Drošam karotājam vajadzēja apzināties, kad viņš nedrīkst veltīgi tērēt laiku, un piesardzība var nozīmēt kāda bojāeju. Un labs karotājs vienmēr zināja kur drošsirdība uzvar veselo saprātu. Acīm pavērās cīņas lauks un Batira sirdī ielija skaudība. Tas jaunais, sarkanais pūķis tur lejā izbaudīja dzīvi līdz sāpošajiem nervu galiem. Karotājs būtu gribējis būt viņa vietā.

Zaļš stars aiztraucās pa gaisu uz viena milža pusi. Batirs atgādināja sev, ka viņam turpmāk stiprāk jāienīst Marko. Burvji bija bezgodīgi nelieši. Gandrīz tik pat slikti kā zilie blēži. Atorms varonīgi slēpdamies kutināja milža paceli. Melnajam pūķim nebija daudz laika. Viens no milžiem pacēla savu smago roku, lai triektu kādam nelaimīgajam. Batirs uzmetās viņam uz pleca un ar asu kampienu izrāva gabalu no akmeņainās rīkles. Tas pat nebija īsts mirklis, bet pūķa vairāk nebija. Bija plikpaurais resnis ar melnām ūsām, kurš no visa spēka trieca vāli pret savainotā milža galvu, it kā censtos pa gaisu aizsist lielu bumbu.

Bet Batirs nelikās mierā. Viņa kāju muskuļi savilkās mezglos. Mute atiezās vājprātīgā smaidā un uzvarošs rēciens cirtās apkārtējiem ausīs līdz pat sīkākajam asinsvadam, liekot tam sarauties baltam un pazust dziļi zem ādas. Gaisā nošķindēja asmeņi, kurus karotājs pārvilka vienu otram, it kā asinot nažus pirms gaļas sagriešanas. Ar visu savu ķermeņa masu briesmonis triecās pret otru milzi. Nē, pat ar ieskrējienu nepietiktu, lai šādi pretinieku notriektu no kājām. Bet tāds nemaz nebija Batira nodoms. Viņa kreisās rokas asmeņi ietriecās milža akmeņainajā miesā pie kakla pamatnes. Metāls griezīgi nočirkstēja pret akmeni. Karotājs ļāva savam smagajam rumpim slīdēt pāri milža krūtīm un vēderam, atstājot viņa augumā dziļas iedobes. Tikai milža sirds rajonā kustība uz mirkli izmainījās. Labā asmeņiem rotātā ķepa iegrima milža krūšukurvī un pēc sekundes izrāvās no tā ārā.

Trīs lietas reizē sasniedza zemi,- Batirs, kurš elastīgi piezemējās uz savām pēdām pie viena milža, viņa vāle, kura atsitās pret akmeņiem pie otra, un dūres lieluma pikucis, kurš mīksti nokrita kaut kur pa vidu.

Šo rakstu rediģēja Urdrunir: 27.02.2014 00:54