"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

Klausoties Batirhana sardzes sadalījumā, Marko sejā noraustījās kāds muskulis un uzacis savilkās ciešāk, tomēr viņš neko neteica. Tā kā visi pārējie piekrita, būtu gļēvi iebilst.

Marko pamāja nolūkotā stūra virzienā un apsēdās uz akmens, aicinot pievienoties arī meitenes. Bet akmens vairs nebija ciets un stindzinoši auksts, tas bija kā saturu zaudējis un pārvērties par matracīti. Lai arī ne biezs, tomēr daudz, daudz patīkamāks sēdēšanai, un arī gulēšanu tas solīja daudz ērtāku ne tikai mīkstuma ziņā, bet arī aizsargājot pret aukstumu, kas strāvoja visapkārt. "Te jūs varēsiet gulēt," neskanīgā balsī Marko uzrunāja Hallu un Liliju. Vārdi pat neatsitās pret alas sienu un neradīja atbalsis, tie vienkāsī izplēnēja melnajā naktī.

Izvilcis no somas pārtikas saini, Marko atkal nogrieza riecienu maizes un šķēli siera, ko izgreznoja ar divām desas ripām. Ūdens blašķe pagaidām bija gandrīz pilna, jo, vēsajā gaisā mērojot ceļu līdz šejienei, slāpes nebija galvenā problēma. "Labu apetīti," Marko atkal novēlēja pats sev un alai, sātīgi iekožoties vakariņu rikā.

Tātad gulēšanas nebūs. Noklausījies Hallas un Atorma stāstus, Marko vēl brīdi košļāja maizes garozu, līdz noskaloja to ar kārtīgu malku ūdens. Runā, ka melnas maizes garoza ilgāk maļoties pa vēderu un radot sāta sajūtu. Vismaz par tādu pietikšanu nebūs jāuztraucās.

"Vismelnākā kalna vismelnākajā alā neviens nebaidās no nezināmām vietām un svešām zemēm," Marko ierunājās, atbildot uz Hallas jautājumu. "Tajā īstajā tumsā, kas ir dziļi, dziļi zem kalna, ir spēcīgs pirmatnējais spēks, kas liek uz saviem pleciem pacelt visu to smagumu un likt soļus bez acu gaismas. Tad iemācās paļauties uz sevi. Un tad nav vairs bail ne no vietām, ne citiem, ne notikumiem." Marko balss pati bija kā sauss akmels — smaga, pamatīga un tumša. "Tev vajadzētu pamēģināt," viņš piebilda mazliet dzīvākā notī, lai gan alā joprojām bija jaušama Hallas nopūta par atmosfērīgu ugunskuru. Marko varēja radīt kādu atblāzmu no tā, tomēr tas nebūtu īsts un siltumu nesniegtu. Te nebija pirmatnējā tumsa, te bija vienkārši tumšs kā melnā pūķa pakaļā. Arī ārā bija tāds pats. Lai arī viņi viens otru redzēja, tomēr šajā tumsā šķita augam aukstumu.

[Rouzijs]

Lilija devās uz to vietu, kuru norādīja Marko, ērts stūrītis, kur akmeņi nespieda sēžamvietu un kā par brīnumu zeme bija silta, ja ne silta, tad drīzāk tā nelaida cauri aukstumu, kurš šķita sūcamies no akmeņiem vēlēdamies nosaldēt visus savā ceļā.

Marko izklausījās skarbs, pat ja viņa balss nebija pārāk skaļa, zilmate minēja, ka tas varētu būt dēļ tā, ka Batirhans vēlējās, lai arī otrs darvas pūķis piedalītos naktssardzē, bet tikmēr visas kvēlās sajūtas, kuras šķita iededzam karstu liesmu lēnām apdzisa, liekot aukstumam piezagties pie kailās ādas.
Meitene apsēdās un ietinās ciešāk savā segā, viņai nebija īsti noskaņojuma runāties, drīzāk turēt zobus cieši kopā, lai tie nesāktu kādā brīdī klabēt.

Zilais skatiens uz brīdi aizkavējās pie Marko acīm, pūķene it kā nejauši ļāva saviem pirkstiem pieskarties pie darvas pūķa plaukstas. Maigi un līdzjūtīgi...
Ēšana tagad nebija priesterienes prātā, pārtiku drīzāk vajadzēja atstāt brokastīm, nevis sēdēt un tagad mieloties ar žāvētu gaļu un maizi, kura visticamāk bija nedaudz sakaltusi. Galvenais bija padzerties.
- Es laikam arī došos pie miera. - Viņa klusi noteica un mēģināja saritināties mazā kamoliņā uz zemes, jo tā gulēt vienmēr bija siltāk.

[Romija]

Marko neskopojās un iedeva Lilijai padzerties, ja viņa vēlējās. Bet tad, kad dziedniece saritinājās savā vecajā segā un turpināja klabināt zobus, Marko izvilka no somas vakar iegādāto apmetni.

"Ņem kā segu, būs siltāk," pat viņa balss bija silta. Tas taču bija tas, ko Marko solīja — siltums. Viņš uzklāja apmetni virs čokurā sarāvušās Lilijas.

"Halla, tev te arī ir vietiņa," Marko uzrunāja dziesminieci. Ja viņa vēl vēlējās uzkavēties nomodā, melnajam pūķim nebija iebildumu, bet gan jau arī viņa dotu priekšroku mazliet mīkstākai guļai kā uz akmeņiem. Improvizētais matracītis nebija ne biezs, ne plats, bet viņām divām tur noteikti būtu pietiekami ērta gulēšana.

Kamēr ritēja pirmās stundas, arī Marko varēja pagulēt, tomēr viņš sevi pazina pietiekami labi un zināja, ka pēc dažu stundu gulēšanas mosties un sargāt būs pārāk grūti. Novēlējis Lilijai labu nakti, Marko apsēdās netālu un izvilka no somas tumšu grāmatu un spalvu. Ar mazītiņu gaismas lodīti pietika, lai varētu izlasīt un rakstīt. Tā pārvietojās līdzi spalvai pa grāmatas lappusēm, nededzinot un izgaimojot tikai pašu tuvāko apkārtni. Pat grāmatu lasīt bija kā caur atslēgas caurumu ielūkoties tumšā, svešā pasaulē. Te bija tumšs un ala bija tikai tāds caurums milžu zemēs.

Spalva skrapstēja uz pergamenta loksnēm gandrīz ieaijājošā ritmā, rindojot burtu pēc burta, vārdu pēc vārda. Marko bija iegrimis savā nodarbē, kas uz mirkli lika piemirst, kur viņi atrodas. Apmetnis, nomodā esot, bija pietiekami silts.

Kad Atorma sardze bija beigusies, Marko izvilka no kabatas nelielu, metālisku priekšmetu, kādu brīdi to vēroja, pie sevis kaut ko noteica un iebāza to atkal kabatā. Viņš piecēlās, paņēma grāmatu un somu un pārvietojās tuvāk alas ieejai. Te bija nedaudz vēsāk, jo ik pa laikam iemaldījās kāda vēja plūsma. Netālu snauda milzīgs tīģeris, bet Batira izspļautā darvas peļķe nomierināja. Marko turpināja lasīt, ciešāk ietinies apmetnī, taču tagad viņa uzmanība tika sadalīta starp vēršanos rakstītos vārdos, tad zvaigznēs un tad vienmuļajos akmens rakstos ārpus alas mutes. Apkārtne bija klusa un arvien vairāk uzmācās miegs. Pēc tik aktīvas dienas un domas, ka alas dziļumā ir mīksta un silta guļvieta, arvien vairāk gribējās vienkārši doties pie miera.

Roka arvien biežāk un biežāk ieslīdēja kabatā, tomēr nakts kā bija, tā palika melna. Tikai tad, kad aptuveni sarēķinātais laiks un mazā laika skaitītāja vēstis ļāva noprast, ka ir aptuveni pusnakts, Marko piecēlās un izstaipīja stīvos locekļus, liekot tajos atkal ritēt asinīm un aizdzīt aukstumu. Slaidā lokā nolaidis ūdeni pēc iespējas tālāk no alas ieejas un tīģera, viņš devās meklēt Batiru. To nebija visai grūti izdarīt. Ja vien apkārtnē būtu kāds ienaidnieks, kas meklētu vēlas vakariņas pēc ožas, Batirhans būtu pirmā uzkoda. Atgaiņājis sīvo smaku, melnais pūķis piebakstīja savam ciltsbrālim, lai tas mostas un dodas sargāt. Nekādu atskaiti gan Marko nesniedza, kam vajadzētu kalpot par liecību, ka nekā, ko stāstīt, nav.

Savu pienākumu godam izpildījis un beidzot nopelnījis atpūtu, Marko devās atpakaļ alas dziļumā, ar rokas mājienu apvilka improvizētajai guļvietai apli, lai saņemtu brīdinājumu, ja gadījumā kāds izdomās pārkāpt šo pieklājības apli. Nolicis somu apgalvī, melnais pūķis atjaunoja matracīša mīkstumu, lai kādā brīdī nesāk sānus spiest cietā virsma, viņš iekārtojās starp abām meitenēm, palīda zem Lilijai dotā apmetņa un aplika viņai roku. Gulēšana blakus sievietei vienmēr novērsa domas no nemājīgas apkārtnes, ātrāk ieaijājot tik vajadzīgajā miegā.

[Roviela]

Godīgi nostāvējis savu nolikto laiku un pagaidījis, kamēr Marko ieņem sardzes vietu, sarkanais pūķis kaismīgi izstaipījās, atjaunojot asinsriti locekļos un, iegājis dziļāk alā, kur tik ļoti nepūta saltais vējš, atrada līdzenāku vietu, ietinās apmetnī un miga ciet.
Viņš neprātoja, vai līdz rītam sanāks gulēt, vai kas neparedzēts nepamodinās agrāk - ja ir iespēja gulēt, tad ir jāguļ.

[Mattiass]

Noslīdējis no klints, Elgārs sekoja tīģerim. Alā viņš uzmeklēja sausāku, augstāk vietiņu, kur nepūta nekādi caurvēji, un bija līdzens. Viņš bija pieticīgāks un iztika bez tāda seksodroma, kādu sev bija nolūkojis melnais pūķis, pirms viņa ciltsbrālis viņu iedalīja patīkamākajā no maiņām, pašā viducī. Pašam Elgāram labāk patika sargāt pēdējā maiņā, vai arī, ja tā nevarēja, tad pirmajā. Tomēr vislabāk viņam patika gulēt, īpaši pēc dubultā ceļa, kā šoreiz. Neuzticēšanās viņu nesatrauca, un patiesībā viņš to atļāvās nekaunīgi izmantot. Kaut ko iegrauzis (Elgārs pieturējās pie pārliecības, ka ēst tieši pirms miega ir slikta doma, toties sātīgas brokastis ir panākumu atslēga) un labi uzdzēris, viņš priecīgi uzpildīja dzeramtrauku pie druīda un iekārtojās savā stūrītī.

Pie Hallas jautājuma atlika tikai paraustīt plecus. Protams, ka Elgārs baidījās. Nebaidīties droši vien būtu nevis drosme, bet muļķība, un ar to bija sirguši visi tie pūķi, kas šais apvidos arī palikuši. Tomēr savos apsvērumos dalīties viņš nesteidzās. Citkārt visai sabiedriskais ceļinieks bija noguris, un šādas vietas viņu mēdza nomākt. Tādās reizēs viņš parasti kļuva mazrunīgs un aiztaupīja citiem savu nelāgo noskaņojumu, tādēļ arī šoreiz tikai ietinās savā apmetnī un aizmiga. Ja vien pa nakti kas skaļš neatgadījās vai arī kāds nesāka gar viņu grābstīties, tā arī nogulēja līdz nākamajam rītam.

[washulis]

Atorms bija savāds priekš sarkanā pūķa. Vai ne pārāk liels romantiķis? Halla tad nezināja, ko spriest, klausoties viņa sajūsmā par ierindām un biedriskumu. Viņa, protams, lieliski spēja to iztēloties, kā katra līdzīgā, bet unikālā figūra meta uz zemes asas ēnas, bet bruņas atmirdzēja šajā svaigajā saulē. Es neesmu cīnītāja, baltā pūķiene atzina, uzlūkojot sarkano, Man pašai šādas pieredzes nav. Tikai stāsti par to. Un katrs karotājs savas cīņas krāsoja savādāk, tomēr tam visam pa vidu kā stabilās saknes, vienmēr pletās kodekss. Tās vērtības, kas atšķir karotājus no mežonīgiem zvēriem. Katra centieni veiksmīgāk ietērpt vārdos šo vienu koku, palīdzēja Hallai iztēloties tās zarus un lapas, bet viņa nekad neuzzinās, kāda ir šī koka miza plaukstai.

Tikmēr Marko spēja izteikties bija apjausta jau iepriekš. Viņš neminēja konkrētus faktus, bet veidoja sajūtu gleznas. Nekad nevarēs uzzināt, kur ir Marko mājas, bet viņa stāstītais palīdzēs iztēloties šo māju smaržu. Kas beigās ir svarīgākais? Marko stāstīs, kam tic, nevis ko citi viņam teikuši, lai ticētu. Es parasti lūkojos gaismā. Viņa atbildēja burvim. Viņa bija balta, bet Marko melns. Tās klintis, ko viņi mīlēja, bija tik atšķirīgas. Ja tu mani kādreiz aizvestu uz šādu vietu, varbūt tad es arī sāktu baidīties mazāk. Bet viņa nebaidījās no bailēm.

Tumsa sabiezēja un paklausot Marko norādei, viņa iekārtojās viņam līdzās, paliekot roku zem galvas, saritinoties ērtā kamoliņā un ļoti par nakts salu neraizējoties. Tikai par drūmo tumsu un nezināmo priekšā. Par neticamajiem piedzīvojumiem, no kuriem nebēgs, lai kādas raizes.

[Rouzijs]

- Paldies. - Lilija klusi nočukstēja darvas pūķim par apmetni, kas tik gādīgi viņai bija uzsegts virsū, tas deva siltumu, kurš savādi kontrastēja ar šo tumšo un auksto alu. Zilais skatiens aizkavējās pie Marko, bet pasmaidījusi Lilija drīz vien aizvēra acis un ļāvās ieaijāties miegā, līdz ar spalvas skrapstoņu un vēju aiz alas sienām.
Vajadzēja atgūt spēkus un miegs bija tieši tas, kas nepieciešams.

Zilmates acis pavērās vien brīdī, kad Marko devās gulēt, sajūtot pūķa roku sargājot un sildot viņas augumu.
Meitene piespiedās viņam ciešāk klāt un iegrima atpakaļ sapņu pasaulē, kur noteikti nevaldīja auksti vēji un akmens milži. Bet ūdens plašumi, kurus izpētīt, iepazīt un iemīlēt, vērot kā ūdens spogulī atspīd miljoniem zvaigžņu. Kāds Lilijai bija stāstījis, ka zvaigznes ir pūķu dvēseles. Tas šķita tik noslēpumaini...

[Urdrunir]

Batirs piecēlās, izstaipījās un piegāja pie alas ieejas, lai palūkotos debesīs. Nezin, vai viņš tur kaut ko vērtīgu saskatīja, bet drīz pēc tam karotājs veltīja atzinīgu galvas mājienu Marko. Brunču mednieks bija godam izpildījis savu uzdevumu. Melnais vienkārši apsēdās alas vidū ar skatu uz ārpusi un gaidīja, ieklausoties biedru šņācienos un milžu zemes trokšņos.

Vien tad, kad viņam likās, ka visi atkal ir aizmiguši un nesenā rosīšanās viņu uzmanību nav pievērsusi, Batirs uzmanīgi aplaida apkārt acis un klusi un zaglīgi piecēlās un aizlavījās līdz Blinkam. Mosties, blēdi! Klusām! Tēvainis telepātiski uzrunāja dīvaini zilo jaunekli. Klausies mani! Tu tūlīt pat savāksi savas mantas un klusām dosies projām. Ej! Dodies atpakaļ pirms mēs vēl neesam dziļi iestiguši milžu zemēs. Lai rītausmā manas acis tevi vairs neredzētu!

Atlikušo laiku melnais pūķis nosargāja it kā nekas nebūtu noticis un rīta pusē vienaldzīgi modināja Kenoltu, bet pats atkal nometās pie alas sienas un nokrākuļoja visu atlikušo nakti.

[Sindra]

Blinka, protams, pamodās. Nevarētu teikt, ka viņa miegs bija pārāk ciešs. Lai arī ērtus apstākļus naktī viņš sen nebija izbaudījis, gulēšana uz cietas, akmens zemes bija pietiekami neērta, lai iekristu pārāk dziļā miegā.
Jā, viņš klusēja, lai arī bija pilnībā sapratis, ko Batirhans viņam teica.

Dīvaini... uz īsu mirkli jauneklis palūkojās uz otru zilo pūķi, kurš viņiem bija pievienojies vēl pēc viņa paša. Vai viņu arī melnais pūķis dzīs prom?
Un tas ieteikums savākt mantas vispār bija klaja ņirgāšanās. It kā Blinkam būtu daudz ko vākt. Tikai tas, ko Atorms bija viņam nopircis.

Un tas arī bija viens no iemesliem, kādēļ jauneklis nesteidza paklausīt karotāja pavēlei. Lai arī Atorms bija teicis, ka Blinka neesot parādnieks, viņš jutās tā kā parādā sarkanajam pūķim. Kā tad viņš tā vienkārši aizies... neko nepaskaidrojot. Ja viņš nebija pārādā par apģērbu, tad vismaz parādā paskaidrojumu par to, kāpēc tomēr mainījis savu lēmumu.
Otrs un lielākais iemesls bija tas, ka Blinka apzinājās, ka viņš nevar aiziet. Pamest šo kompāniju viņam nozīmētu drošu nāvi un ne jau no milžiem. Viņš netiktu līdz pilsētai, kad viņu noķertu, sagūstītu un aizvestu atpakaļ pie Bartoka.
Jauneklis vēlējās to paskaidrot Batirhanam, taču, skatienam kādu brīdi aizkavējoties pie melnā pūķa, Blinka viegli pamāja, ka sapratis, ko no viņa vēlas un atgūlās atpakaļ zemē.
Vairāk melnais viņu netramdīja. Varbūt domāja, ka Blinka izmantos kādu citu mirkli, lai savāktu mantas un pazustu.


Nekas neatgadījās ne Batira, ne Kenolta sardžu laikos.
Pienāca rīts. Ārā bija kļuvis nedaudz gaišāks. Taču ne siltāks.
Zeme bija apvilkusies ar vieglu sarmu. Apsalusi bija pat Batira pūstā darvas pencele.

Kaut kur tālumā bija dzirdami trokšņi. Ik pa brīdim kaut kas norībēja. It kā kāds mētātu akmeņu krāvumus.
Varbūt tā bija milžu rītarosme. Katrā ziņā, tagad vismaz varēja dzirdēt, ka viņi te patiešām ir. Pūķus neviens nebija piemulķojis, stāstot, ka milžu zemēs dzīvo milži.

[Romija]

Ieslēpis degunu Lilijas matos un apskāvis meitenes augumu, Marko bija gulējis labi. Viņš pat bija paspējis aizmirst par to, kur atrodās. Sala tikai viena auss. Vienā brīdī pagriezies uz otriem sāniem un apskāvis Hallu, melnais pūķis sajuta, ka viņa ir vēsāka. Tas lika pamazām atgriezties apziņai, ka viņš ne tuvu neguļ mīkstā gultā. Arī matracīša efekts bija gandrīz izplēnējis, un sānus sāka spiest visai cieta un vēsa virsma.

Par spīti iedalītajai sardzei Marko jutās izgulējies diezgan labi. Apmetni viņš pagaidām atstāja Lilijai, piecēlās un brīvo daļu uzsedza Hallai. Lai arī baltā pūķene nejuta salu, nakts tādos apstākļos varēja atnest pilošu degunu un sāpošu kaklu, kas būtu diezgan nelāgi priekš dziesminieces. Melnais pūķis piecēlās, izstaipījās, prātīgi paņēma somu un novāca sargājošās maģijas. Netraucējot tos, kas vēl gulēja, pūķis devās uz alas ieeju.

Nokārtojot rīta dabiskās vajadzības un ievērojot, kā attiecīgajā vietā no darvas peļķes atkāpjas apsarmojums, Marko ieklausījās. Pamalē ducināja. Cik pēc skaņas varēja spriest, tas bija visai tālu, tāpēc gluši par sardzes nevērību dusmoties nevarēja, tomēr neregulārā skaņa nervozēja. Iespējams, ka šodien viņiem nāksies daudz vairāk uzmanīties, ja vien nevēlēsies izbaudīt, kā tas ir — būt plakanam.

"Tas jau sen tā?" Marko telepātiski vaicāja tīģerim. "Tie tur ārdās?" sekoja paskaidrojums un mājiens ārpuses virzienā. Peļķe liecināja, ka neviens nebija gājis ārā vai nācis iekšā, bet pēc skaņām lielā kaķa auss droši vien spēja noteikt daudz precīzāk nekā cilvēks ar aci. Skaņas bija pietiekami neomulīgas, lai liktu apmetnī ietīties ne tikai aukstuma dēļ. Droši vien viņiem drīz jāceļās un jādodas prom, ja nu kāds milzis sadomā pietuvoties un izmantot šo caurumu savām vajadzībām. Tas, ka naktī neviena sardzes maiņa nebija cēlusi trauksmi, vēl nenozīmēja, ka šo zemju draudi ir pārvērtēti.

Atgriezies alas dziļumā, melnais pūķis apsēdās uz izbijušā matracīša stūra un sāka meklēt brokastis.

[echo3]

Kenolts nakti nebija pavadījis ciešā miegā. Ne gluži tāpēc, ka būtu neērti gulēt. Lielajam kaķim tādi sīkumi kā akmeņi un klints radzes nebūtu traucējuši saldi izgulēties. Šī vienkārši nebija droša vieta, tīģera instinkti, kuriem druīds ļāva pilnu vaļu, liedza iegrimt sapņu pasaulē. Kenolts snauda, tīri labi samanīdams katru kustību, kas norisa apkārt. Tikai, kamēr nenotika nekas neparasts, un no ārienes neviens nenāca, pūķu staigāšanu alā varēja uzskatīt par lietu, kas uz druīdu neattiecas.

Tīģeris atvēra acis jau brīdī, kad Batirhans nāca viņu modināt. Kenolts uzreiz piecēlās, izstaipījās, plati nožāvājās un apsēdās pie alas izejas, gandrīz nevērīgi, ar acs kaktiņu nopētījis, ka alā viss kārtībā. Viņš netaisījās tā muļķīgi sēdēt uz vietas visu savu sardzes laiku. Protams, tālu iet prom arī nē, bet to, kas notiek alas tuvumā, druīds devās ātri pārbaudīt, kad Batirhans nolikās gulēt. Ko gan par apkārtni šorīt saka tīģera acis, ausis un deguns?

Ilgi viņš prom nesabija. Medījuma, kas derētu tīģeriem, te nav. Atgriezies alas priekšā, druīds paraizējās par Nūku, kurš noteikti jutās izsalcis. Sermulis tika palaists pašņukurēties zem akmeņiem un visādās spraugās. Varbūt kaut ko sev atrod.

Tad tīģeris pārlēca pāri darvas peļķei un nogūlās alas iekšpusē, tikai galva uz ķepām vairs nenolaidās. Kenolts godīgi sargāja. Gaismai austot, viņš ar visu ķermeni sajuta sīku zemes trīcēšanu, kas droši vien atbilda tālumā dzirdamajiem trokšņiem. Vienīgais, kas druīdu šajā lietā interesēja, bija virziens, no kura atskan trokšņi.

Pārējie pūķi, mozdamies, Kenoltu tīģera izskatā ieraudzīja guļam šķērsām priekšā alas izejai. Marko nācās kāpt pāri tīģera astei, ja vēlējās tikt ārā. - Neilgi atpakaļ sāka dunēt. - Tika atbildēts Marko jautājumam. Vairāk druīds šobrīd nezināja pateikt.

[Roviela]

Sāni bija diezgan nospiesti, un pie vainas nebija akmeņainā guļvieta, drīzāk bruņas, kuras Atorms nebija novilcis. Ar domu, ka līdzīgi nāksies pavadīt vēl kādu laiku, jo nekādas mīkstās gultas, tā teikt, nespīd, karotājs piecēlās sēdus un paskatījās apkārt.

Dunoņu tālumā varēja labi sadzirdēt, un tie noteikti bija milži, kurš gan cits? Piecēlies kājās un izstaipījies, Atorms izgāja no alas, pārkāpjot tīģera astei un pārlecot darvas peļķei. Nē, nu varēja jau nelēkt. Darva bija sasalusi, un tad tai var iet pa virsu. Nelīp, bet viņš to neizmēģināja.
Starp klintsbluķiem skanēja atbalsis no visādām pusēm, noteikt, kurā pusē ir dunoņa, nebija viegli. Vienbrīd tā kā šķita, ka Atorms to ir sapratis, bet no otras puses, par to nevarēja būt pilnīgi drošs.

Atgriezies pie ieejas, viņš apdomāja, vai nepārvērsties par pūķi un neuzpūst kādu karstu liesmiņu, ē... nē. Ja darva aizdegsies, pārējie paliks iesprostoti alā, to nevajag.
Tāpat kā ticis ārā, ieticis atpakaļ, sarkanais karotājs sāka meklēt kaut ko brokastīm sev un Blinkam.

Labrīt, viņš nosēdās zemē blakus jaunulim, to uzrunādams domās, jo visi vēl nebija pamodušies, Kā nakts? Es teiktu, ka auksti.
Atorms padeva Blinkam vienu no sviestmaizēm, otru sākdams ēst pats.

[Rouzijs]

Lilija pamodās, iespējams, drīzāk no tā, ka Marko bija piecēlies un atstājis aiz muguras vēsu pleķīti, kuram nevarēja pieglauzties klāt un turpināt sildīties, kā guļot saulē, zaļā zālē pie kāda meža ezeriņa. Vai varbūt cietā zeme nepatīkami sāka atgādināt par to, ka viņi neguļ mīkstās gultās, sasegušies ar dūnu segām un zem galvas paliktiem spilveniem. Meitene izlīda ārā no apmetņa apakšas un izstaipījās. Pat ja mati izskatījās nedaudz nekārtīgi, tad kleita nebija saburzījusies ne par mata tiesu un krita pār viņas augumu tik pat glīti kā Pīlāra lielajā zālē, kurā visi pūķi ieraudzīja viens otru pirmo reizi.

Tikai tā neglāba no aukstuma, diemžēl. Zosāda parādījās uz meitenes rokām un to nu nekādi nevarēja noslēpt. Viņa ieklausījās trokšņos, kas skanēja kaut kur tālumā. Tas bija baisi, bet no sākuma vajadzēja pievērsties rituālam. Un tieši to viņa darīja.
Tas aizņēma nedaudz laiku, bet Lilija bija koncentrējusies un ignorēja visus skatienus, ja kāds bija pievērsts. Pielūgsme dievībai, plūstošas kustības, ticības apliecinājums, jūtot kā priesteru maģija atgriežas dzīslās.

Pēc kāda brītiņa viņa piecēlās un aizgājusi līdz savai somai izņēma no tās maizi un sieru, kārtīgi pabrokastoja, jo ēst ļoti gribējās, laikam jau uz vakardienas rēķina. Uzdzērusi ūdeni, meitenes skatiens slīdēja pār biedriem.

- Tās skaņas sen jau ir dzirdamas? - Viņa klusi jautāja tiem, kuri bija pamodušies. Zilajam skatienam domīgi veroties uz alas izeju. Atradusi somā ķemmi, meitene izķemmēja savus garos matus, bet prātu joprojām nodarbināja milžu. Un akmens bluķi.

[Romija]

Marko ar brokastīm pārāk nesteidzās, tāpēc arī Lilija pēc sava rīta rituāla varēja pievienoties maltītei.

"Nesen esot sākuši. Viņiem arī laikam rītarosme," ne pārāk iepriecinošās ziņas viņš mēģināja mīkstināt ar joku, lai arī akmeņu zemēs diez ko smieklīgi tas varētu nešķist. "Vismaz pa nakti bija miers. Kā gulēji? Bija pietiekami silti?" sāņus vērojot priesterieni, Marko smaidīja. Savu norunas daļu viņš bija izpildījis, un meitenes augums, ko atkal klāja tikai kleita, laikam jau nozīmēja, ka ir pietiekami silts, lai nevajadzētu vairs apmetni. Marko neuzstāja. Hallai mostoties viņš to rūpīgi atkal noglabās somā, jo nevarēja zināt, kad papildus siltums noderēs.

"Nekāda ilgā sēdēšana uz vietas gan nespīd. Mēs vēl neesam galā, te ir pārāk bīstami un auksti," melnais pūķis kavējās pārdomās, neadresētās nevienam konkrēti. To jau vajadzētu tāpat apjaust katram pašam. "Diena neizskatās diez ko siltāka," viņš pameta skatu uz Lilijas segu un pie sevis nobrīnījās par zilmates neapdomību. Vai nu tā bija blāvā dienasgaisma, cietā naktsguļa vai tālumā dunošās skaņas, bet Marko bija lietišķs, izklausījās pat mazliet norūpējies, arī viņa skatiens vairāk klejoja pāri biedriem uz alas izeju, nekā pie Lilijas kā vakar. Galu galā viņa jau pati redzēja, ka te nav nekāda pasaku zeme, ir jāstāv sardzēs, jāsargā sava pakaļa un tomēr jāvirzās uz priekšu, uz mērķi.

[Rouzijs]

Tieši to Lilija bija izdarījusi, pēc rituāla pievienojusies Marko brokastīs. Viņa palūkojās uz darvas pūķi un domīgi nopūtās, skatienā parādoties nedaudz savādai izteiksmei. Samirkšķinājusi acis, tās palūkojās uz alas izeju, piesardzīgi it kā tās priekšā atrastos kāds bīstams zvērs, vai akmens milzis.

- Un man tā gribējās cerēt, ka viņi paliks klusi un nedos nekādas ziņas par sevi. - Zilmate nopūtās. Slaidie pirksti turēja maizīti, kura lēnām, nesteidzoties tika notiesāta. - Paldies, gulēju es labi. - Priesteriene pasmaidīja pateicībā. - Jā... siltums bija pietiekošs. - Marko roka, kas aplika ap vidukli, viņa tuvums un karstais augums, vīrieši vienmēr bija siltāki un šī atšķirība reizēm bija ļoti noderīga.
Bet vēl jau palika viņas pakalpojums, par kuru zilmate nevarēja jautāt neko. Tik neapdomīgi Lilija kam tādam bija piekritusi, bet nevarētu teikt, ka viņa baidītos. Nebaidījās, tas drīzāk bija izaicinājums.

Meitene pamāja ar galvu. - Mhm... aukstums nekur nav pazudis. - Skatiens noslīdēja līdz rokām, kuras klāja zosāda, pa dienu viņa gan jau izturēs stindzinošo vēju, bet pa nakti bija daudz trakāk.
Notiesājusi savu maizīti, viņa pēkšņi izskatījās norūpējusies par šo uzdevumu, par pārējiem, savā ziņā meitene baidījās no tā, kas viņus sagaida priekšā.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 26.02.2014 14:46

[washulis]

Apkārt sākās rosība un Hallai nācās pavērt aci, lai apjaustu, kas ir šie rīta kaitēkļi. Proti, pašas biedri, jau gatavojoties nākošajai dienai un ja uzmanīgi noliek ausi pie akmens, tad redz, ne tas vien tuvumā klabēja. Baltmate nedaudz pacēla galvu aukstāk, jūtot uz sevis ko svešu. Vai tas bija Marko mētelis? Pievilkusi sev tuvāk vienu stūri, pūķiene ieelpoja tā smaržu, lai tad jau pieslietos sēdus, slinki izstaipot rociņas pret alas griestiem. Lāaaaābāk jau... Viņa iesāka ar plašu žāvu, Lai milži klusi tomēr nepaliek. Tad mēs vismaz zinām, kur viņi atrodas. Kā nekā viņai patika sava figūra un saplacināšana to tikai sabojās.

Izlīdusi no mēteļa drošības, baltā pūķiene devās izstaipīt arī pārējo augumu, skatienam regulāri ceļojot pie alas izejas. Vai... vai viņus var no šejienes redzēt? Viņu tirdīja alkas tiešām izlīst laukā un lūkoties. Daudzi diskutēja par to, cik tieši lieli milži ir. Cik milzīgi. Beigās Halla ticēs savām acīm.

[Romija]

"To dzirdēt nav īpaši iedvesmojoši," Marko piekrita, un tūlīt viņa domu vārdos izteica arī Hallas balstiņa. "Labrīt," melnais pūķis sveicināja arī dziesminieci. Tā kā viņa no apmetņa bija izlīdusi, tas tika savākts, satīts nelielā kamolā un iebāzts somā, lai gadījumā kaut kur nenoklīst.

Uz Lilijas apstiprinājumu par siltumu Marko piekrītoši pamāja un pasmaidīja apmierinātu smaidu. Viņš nekā neatgādināja ne par kādiem darījumiem. Rīts bija pienācis, jādomā, ka neviens nebija nosalis.

"Bet izturēt nakti milžu zemēs ir sasniegums," Marko centās uzmundrināt priesterieni, kuras sejas izteiksme neliecināja par diez ko iepriecinošām domām. "Tai ir jābūt labai zīmei, ir jābūt," apņēmība izskanēja kā centieni pārliecināt sevi un citus.

"Nevar tos redzēt. Un es neieteiktu īpaši rēgoties ārā, kamēr neesam noskaidrojuši, cik tur ir droši," viņš atbildēja Hallai. Ja te tuvumā klusām gaidīja kāds milzis, tad jebkuram būtu bīstami līst ārā, bet šķita vismaz pieklājīgi pasargāt dāmas no pankūkas likteņa. "Vismaz paēd kaut ko brokastīs, lai ir spēks aizmukt," viņš vēl uzsauca dziesminiecei, vairs īpaši neklusinādams balsi. Ja bija pienācis rīts, lai cik pelēks tas nebūtu, bija jādodas tālāk. Pēdējam maizes kumosam tika uzdzerts kārtīgs malks ūdens, kas lejup pa rīkli notecēja kā auksta uguns, liekot nodrebēt. Tos varoņus, kas gulēja vienkārši uz akmeņiem un no rīta nebija pie tiem piesaluši, Marko mazliet apskauda, bet tikai tik daudz, ka viņus aukstums neuztrauc, jo arī pats melnais pūķis nevarēja sūdzēties par savām iespējām izgulēties uz matracīša un starp divām jaunām dāmām. Nebija nekādas vajadzības izrādīties un pašam ciest no nespējas izgulēties un piloša deguna.

[Sindra]

Blinka pamodās līdz ar pirmajām citu pūķu kustībām alā, taču jauneklis nesteidza pierausties kājās, lai kaut kur ietu, kaut ko darītu. Viņš turpināja gulšņāt un atvēra acis tikai tad, kad blakus viņam nosēdās sarkanais pūķis.
Nevarēja noliegt, ka šādi jauneklis jutās drošāk. Jo bija bailes no melnā pūķa. Bija pienācis rīts un viņš vēl joprojām bija tepat. Nebija paklausījis pavēlei pazust. Batirhans izskatījās draudīgs un vienkārši iedvesa bailes jauneklī. Tomēr, bailes no nāves bija spēcīgākas par bailēm no melnā pūķa.

Blinka pierausās sēdus un viegli pasmaidīja par atbildi sveicienam.
Viņš paņēma maizi un pavilka tuvāk Kenolta doto ūdens blašķi.
- Man aukstums netraucē. Man sliktāk ir karstumā. Mans klans ir ledus. - Blinka atzina. - Man šķiet, ka apmetni vairāk vajag Lilijai. - viņš pamāja uz priesterienes pusi. - Es varētu to iedot viņai, ja tu neiebilsti. - Blinka jautājoši palūkojās uz Atormu. Galu galā, apģērbu viņš bija gādājis un jauneklis nevienu nevēlējās aizvainot.


Lai arī milžu radītās skaņas sasniedza alas iemītniekus, tā īsti neko, palūkojoties ārā no alas mutes, nevarēja redzēt. Tie atradās kaut kur tālāk, prom. Ne tuvumā viņiem. Un pat neskatoties uz milžu milzīgajiem izmēriem, tie, vismaz pagaidām, redzami nebija.

[Roviela]

Tad tev ir labi, Atorms tā kā pasmaidīja. Viņš nebija iedomājies, ka zēna klans ir ledus.
Mans ir uguns, un aukstums man nepatīk, pūķis maizei uzdzēra virsū ūdeni, pirms turpināt sarunu ar Blinku, bet nākās pieciest.

Pret apmetņa iedošanu Lilijai Atorms neiebilda. Ja jau Blinkam nav auksti, tad kāpēc lai neiedotu kādam, kam ir auksti?
Droši. Dari ar apmetni, kā vēlies. Tas ir tavējais. Man nav iebildumu.

Nupat tā kā vajadzēja ūdeni, un sarkanais pūķis piecēlās, lai aizietu pie joprojām tīģera (kuram ir bieza vilna un nesalst) veidolā esošā druīda.
- Labrīt, visiem! Kenolt, vai tu, lūdzu, šorīt arī nesagādātu mazliet ūdens?

No šejienes varēja redzēt alas ieeju, bet neko daudz tālāk vai augstāk. Pārāk iedvesmojoši tas nebija, Marko bija dziļa taisnība.
- Nevaru noteikt, kurā virzienā milži tur trokšņo. Vai tajā, kur mums jāiet, vai kaut kur sāņus. Jūs kāds nevarat saprast?

[Rouzijs]

Jā, viņi izturēja nakti milžu zemēs, tas bija tiesa.
- Man būs ko pastāstīt. - Lilija pasmaidīja, ne jau kurš katrs pūķis ir tik drošsirdīgs un spējīgs doties šajās mežonīgajās zemēs, protams, viņa nebija viena, te bija pārējie, bet tomēr atrasties šeit bija piedzīvojums. Pat ja reizēm likās, ka bailēs asinis sastings vēnās.

- Tā ir laba zīme. - Darvas pūķim sanāca uzmundrināt. Viņa vārdi spēja iedvesmot, un šajā nekurienes vidū tas bija ļoti vajadzīgs. Nedrīkstēja ļaut drūmām domām iezagties prātā, tās noteikti tādas kļūs, kad debesis šķels zibeņi un viņi uzmeklēs leģendu.

Priesteriene notiesāja maizītes paliekas un bija gatava doties ceļā. Piecēlusies, viņa rūpīgi salika mantas somā un gaidīja pārējos. Šī būs ļoti gara diena.
- Un kā tu pats gulēji? - Meitenes skatiens pievērsās Marko un viņa pajautāja, lai kaut kā pakavētu laiku, kamēr visi pārējie taisās ceļam. Likās, ka gandrīz visi ir gatavi doties pretī nezināmajam.

Uz Atorma jautājumu Lilija nespēja atbildēt, viņa nezināja, no kuras puses skan milžu cīņas, tam būtu jābūt druīda lauciņam.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 26.02.2014 15:28