"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Uzmanību vēl novērsa atnākušie paziņojumi, ka biedru nav. Ha. Tas varēja nozīmēt visu ko, sākot ar bojāeju, atbrīvojoties maģiskai enerģijai (kaut arī pēc idejas tai vajadzēja sakopoties) vai mīklainu nozušanu, un beidzot ar apcietinājumu un konfiscētiem, izslēgtiem telefoniem. Ej nu sazini. Gabriels noteikti zinātu. Tādēļ viņam tika nosūtīta ziņa ar jautājumu: Kur ir pārējie? — A.

Skatīdamies atpakaļskatā, lai izbrauktu, Arists ievēroja netālu ainu, kā Maikls iekāpj taksī un aizbrauc, bet Flēra paliek uz ielas. Nu ja, steidz glābt savu pakaļu? serafs nosprieda. Viņš arī pārlieku nebrīnījās, rīcība bija saprātīga. Izpildījums… nu, pie tā arī pašam derētu piestrādāt, karotājs paškritiski novērtēja. Tādēļ brīdī, kad dziedniece nostājās ielas malā ķert taksi, pie viņas piebrauca Silva, un pavērās priekšējās durvis.
— Lec iekšā.

Ja Flēra tā arī darīja, tad Arists pasmaidīja un stādījās priekšā:
— Stonas Karotāju taksometru parks, taksists Morgans. Kurp vēlaties braukt, madām?

[Romija]

Flēra iekāpa automašīnā un nosauca aptiekas koordinātas. Arista pēkšņā balss toņa maiņa šķita tik pat mākslīga kā mašīnas intelekts. Tik pat labi tā Flēru varēu uzrunāt jebkurš Bobs, Mārla vai Krizantēma. Varbūt pat tad tas šķistu dabīgāk, nekā viss tas, kas pēdējo stundu laikā bija saslāņojies šī karotāja sakarā. Tomēr uz Svētnīcu nokļūt vajadzēja, un patiesībā bija vienalga, kurš par to samaksā. Tā droši vien tāpat bija Gabriela gādātā nauda, ja jau Arists tik nekautrīgi patērēja arī ledusskapja krājumus.

Bet runāt īpaši negribējās. Bija dzierdēts tik daudz lieku vārdu, ka metās šķērmi. Arī ziņu iztrūkums pamazām nosliecās uz negatīvo pusi, jo jebkāds klusums varēja nozīmēt tikai divas lietas — biedriem viss ir izdevies un palīdzību nevajag vai arī viss ir tik ļoti aizgājis dēlī, ka palīdzēt vairs nevar. Vai arī Gabriels bija devies prom, kas nebūt nešķita īpaši iepriecinošāka perspektīva. Flēra vērās ārā pa logu uz Stonas ielām un prātoja, kā tās izskatītos saules gaismā, kad spožo neonu nomāktu pavisam cita gaisma.

[Mattiass]

Aptieka — tas nozīmē Svētnīcu. Arists izrēķināja. Taču, pat ja izrādīsies, ka tā nav, Flērai nebūs pamata žēloties — samaksu no viņas jau neviens neiekasē.

— Smeilvilas biedrīšu telefoni ir ārpus zonas. Gabriels arī nav atbildējis, — karotājs painformēja. — Iespējams, Gabriels šos visus aizrāvis uz Astindelu, — viņš piedāvāja savu skaidrojumu. — Ja tā būtu, tev jau arī derētu te pabeigt visas lietas, ja kas atlicis.
Jo nevar zināt, kad ieradīsies pēc tevis. Aristam būtu mazliet žēl redzēt Flēru aizejam. Taču tā tam bija jānotiek — Ardas rezidējošā serafa lāsts, vismaz līdz laikam, kad būs skaidrs, ka jaunu simbolu nav. Par to gan serafs sevišķi neskuma. Ilgāks laiks šeit nozīmēja iespēju pavērot, kā pasaule mainās, un to redzēt serafs no sirds vēlējās. Tomēr viņš apzinājās, ka ar Karotāju lietām arī jānoapaļojas. Atlicis pārbaudīt Maikla pierakstus un arhīvus, un, visdrīzāk, nodot kādam uzticamākam no Karotājiem. Iespējams, tas pat būtu Deins. Un pēc tam — jāvēro. Protams, pildot kādas Karotāju priekšniecības pavēles, lai liek viņu mierā un turpina maksāt algu, taču visādi citādi tas jaunā serafa uztverē atbīdījās otrā plānā. Aizsegs paliek aizsegs, un viņš bija mazliet aizspēlējies. Taču vajadzēja kaut kā kliedēt ikdienas pelēcību un garlaicību…

Ko viņš teiks Metatronam? Ka bija jāvāc pēc citiem? Īsti nē. Tajs un Flēra paši ar visu tika galā. Mejai nespētu palīdzēt neviens no Ardā bijušiem. Sariša, kaut arī pievilka nepatikšanas, tomēr radīja tīri sakarīgas karotājas iespaidu — ar laiku, tāpat, kā, iespējams, Ereijass, kļūtu par lielisku karotāju. Joels… viņš bija panaivs, un, neraksturīgi orākuliem, kautiesnespējīga cērme. Aristam nebija ne jausmas, kādam jābūt īstam orākulam, taču viņš liktu uz Taju. Joelam garš ceļš ejams. Taču ne jau vērtējumu par citiem Valdnieks prasītu…

Ardā viss notika, kā bija jānotiek, pa lielam pats, bez serafu iejaukšanās. Lielu ieguldījumu bija veikusi Meja, izdziedējot Aleksu, ironiskā kārtā tam, lai puisī iemiesotos Renši. Taču tas bija nepieciešams. Vēl serafi izprovocēja Aleksa nonākšanu pie Attīrītājiem — taču tas noteikti būtu noticis arī bez viņu līdzdalības, jo Maikls bija ieinteresēts. Pārējais notika pats. Kā nogruvums, ko izkustināja akmentiņš. Un karotājs ticēja, ka tā tam arī bija jānotiek. Notiekošās izmaiņas bija uz labu.

Vienīgā lieta, kur serafi Ardā kaut ko patiešām izmainīja, bija tas, kā dēļ viņus vispār te atgādāja. Sīlijas iznīcināšana. Lai cik skumji, cits ceļš neatradās. Un viņa, kā tauriņš uz uguni, atlidoja pati.

Atlika secināt, ka serafiem jābūt spēkam, kas it kā vēro no malas. Kad pienāk laiks, viņi iekustina mazu akmentiņu, kas pats par sevi ir neliels un pārlieku neizjauc balansu, taču sekas ir sajūtamas vēl ilgi. Un pārējā laikā slēpjas ēnās, kā Nezināmais, vai varbūt pareizāk būtu — Aizmirstais? — dievs.

Katedrāle aicināja pie sevis.

Viņi gandrīz bija galā.
— Esam klāt. Svētnīca, galapunkts. Ceram, ka brauciens sagādāja prieku, un priecāsimies jūs redzēt atkal. Esiet laimīgi.
Ar pulksteņmeistara precizitāti Arists apturēja transportlīdzekli stāvvietā, un, ja vien dziedniece kā dzelta nelēca ārā tūlīt pēc tam, aizgāja viņai atvērt durvis.
— Domāju, ka vairs netiksimies. Lai Gaisma, drošība un miers ar tevi, — viņš novēlēja.

[Romija]

Arista pārdomās Flēra nejaucās, viņa tikai klusi pamāja, ka ziņu dzirdējusi. Bet tas īpaši neiepriecināja. Mājas, skatlogi un reklāmas stabi skrēja garām automašīnas logiem. Te nekas vēl nebija mainījies. Ardu Flēra droši vien atcerēsies tādu.

"Paldies," viņa pateicās un izkāpa no mašīnas. Ja arī viņi netiksies, Arists bija serafs. "Atceries, ka pasaulē ir arī Gaisma," dziedniecei šķita, ka tas šim karotājam ir jāatgādina. Un soļi jau nesa lifta virzienā, roka pasniedzās pēc pogas, bet sirds gaidīja ieraugam Gabrielu.

[Mattiass]

Arists pamāja. Aizvēris aiz Flēras mašīnas durvis, viņš īsu brīdi domīgi noskatījās dziedniecei nopakaļ, un tad atgriezās spēkratā — nākamais punkts, kā jau plānots, bija mājas, lai veiktu kopiju, un tad — katedrāle, kur varēs netraucēti pētīt, ārpus ikdienas steidzīgās atmosfēras. Vajadzēja pasteigties.

[Sindra]

Svētnīca

Arī Gabriels neatbildēja uz Arista ziņu. Taču vismaz izskatījās, ka ziņa bija sasniegusi adresātu, nu ne jau Gabrielu pašu, bet viņa telefonu. Tas pavisam noteikti atradās Ardā un ieslēgts.
Taču atbildes nebija...

Nonākot pie Svētnīcas, varēja secināt, ka tā atrodas vēl joprojām tajā pašā vietā un te nekas nav mainījies, kopš Arists un Flēra, kopā ar Maiklu devās prom. Vienīgais, kas varēja mainīties bija Gabriela esamība Svētnīcā.
To gan varēja pārbaudīt tikai uzbraucot uz otro stāvu, kur atradās viņu istabas.

Kad Flēra tur nonāca, viņa atrada Gabrielu viņa paša istabā. Laikam jau ticis galā ar meditāciju un situācijas uzraudzīšanu Smeilvilā, serafs bija ielīdis gultā un tur arī aizmirdzis.


Astindela

Metatrons noklausījās visu jauno serafu atbildes. Viņš neiejaucās, nekomentēja. Un pat pēc tam, kad visi bija izteikušies, arī tad, valdnieks neko nekomentēja. Galu galā, tās bija lietas, kuras jaunie serafi paši bija apguvuši. Apjaust vai viņiem ir taisnība, vai nē... tas būs nākamais solis, kuru viņi spers. Dažam tas var prasīt dienu, citam gadus.

- Labi. - beigās Metatrons noteica. - Jūs izpildījāt manu uzdevumu un esat ieguvuši manu piedošanu, par to nesaprātīgo rīcību, kuru izdarījāt naktī pēc sava Pirmā soļa. Es nedomāju, ka šis bija labākais veids, kā likt jums mācīties patstāvību vai atbildību, taču es arī nenožēloju, ka iesaistīju jūs tieši šajā uzdevumā. Jums būs par ko padomāt. Arī pēc daudziem gadiem. Jo šobrīd neesat spējīgi aptvert un saprast visu pieredzēto. - pat ja tas kādam varētu likties aizvainojoši, Metatrons to tā nedomāja.

Un tad vēl palika Sarišas jautājums.
Valdnieka skatiens pievērsās karotājai. - Es izdarīju vienīgo lietu, kas bija manos spēkos. - viņš noteica. - Es viņam iedevu spārnus. -

[Romija]

Flēra uzelpoja tikai tad, kad izkāpa no lifta Svētnīcā un sajuta Gabrielu. Viņa pa durvju šķirbiņu palūrēja viņa istabā, bet tūlīt arī durvis aizvēra. Dziedniece aizsteidzās uz virtuvi. Nolika somu, noģērba virsdrēbes un uzlika vārīties ūdeni. Zāļu maisiņā bija palicis pavisam maz saulsirdīšu — labi, ja pāris tējas krūzēm pietiktu. Tomēr tagad šķita īstais brīdis šādai tējai. Ūdeni gan viņa ielēja vairāk, ja nu Gabriels arī gribētu. Un tad stāvēja virtuvē, gaidot, kad tas uzvārīsies. Ja nebūtu raižu par to, kas noticis ar citiem serafiem, šī būtu teju idille, cik nu kaut ko tādu varētu gaidīt Ardā.

Tējkanna ziņoja par ūdens gatavību. Flēra aplēja tēju, ieelpoja, kā saulsirdītes pamazām piepilda telpu ar smaržu. Tas bija gandrīz tā, it kā gaidīt, kad mākoņi pašķirsies un atspīdēs saules stari. Īsti, silti un spēcinoši. Izdzērusi pāris malkus karstās tējas, Flēra uz pirkstu galiņiem, jo arī zābakus viņa bija novilkusi, devās uz Gabriela istabu.

Tējas krūze joprojām izplatīja patīkamu aromātu, lai arī tika nolikta uz galdiņa. Flēra iekāpa gultā, iekārtojās blakus Gabrielam un piekļāva pieri viņa plecam, pārāk neuzbāžoties un netraucējot viņa miegu. Šādi varēja just otru sev blakus. Flēra aizvēra acis.

[echo3]

Ja Metatrons bija nolēmis atbildēt uz Sarišas jautājumu, tad arī Ereijass ierunājās. - Valdniek, kas notika ar Ardu un Veniru? - Jo - atkal un atkal! - uz jautājumiem netika dotas atbildes. Tie, kas zināja, nepaskaidroja un nemācīja tos, kuriem šīs zināšanas bija nepieciešamas. Padomāt? Par ko? Ne sākuma, ne beigu, ne jēgas.

Bet karotājs bija dziļi patiecīgs par vārdiem, kurus Metatrons izteica. Valdnieks bija atvainojies serafiem par sodu, kuru pats bija uzlicis.

[washulis]

Iedevāt spārnus... Sariša pusbalsī atkārtoja. Ko tieši tas nozīmēja? Vai Metatrons bija spējīgs cilvēku padarīt par serafu, jebšu šis bija kāds simbolisms, ko jauna būdama, viņa neprata apjaust? Kam šāda noslēpumainība nāca par labu? Kur viņš šobrīd ir? Un Ereijass arī vaicāja vietā - vai nu Ardā beidzot bija saule. Vēl tik daudz neaizsietu galu. Arī, kas notika ar Maiklu, Aristu, Flēru?

[Roviela]

Joels klausījās un domāja. Viņš īsti nesaprata, ko Metatrons domāja ar spārniem, un gandrīz jau vēra vaļā muti, lai to pajautātu, bet Sariša paspēja pirmā, un orākuls apvaldīja savu nepacietību.

Par to, ko viņi apguvuši... jā, ir vieglāk, ja pasaka priekšā - tev vajadzēja darīt tā vai šitā, tu kļūdījies tur, un pareizi izdarīji tur, - bet paša apdomātais un izspriestais ir vērtīgāks, vienīgi vajag iespēju salīdzināt ar citur iegūtu pieredzi, citādi var pavadīt mūžu domājot, un tik un tā nesaprast.

Tagad bija svarīgākas lietas. Tās, ko pavaicāja Sariša un Ereijass, un tas, kas viņiem būs jādara tālāk.

[Rouzijs]

Pret Sarišu sāka augt pārāk liels aizkaitinājums, tāpēc Mejai domāja, ka viņai vajag doties pēc iespējas ātrāk projām. Draudzene.... , lai viņa dara ko grib, savāc visu sev, nedomājot par Mejas jūtām, jo acīmredzot viņa bija iedomājusies, ka spēj ieinteresēt Aleksu. Lai nu tā būtu.
- Vai Alekss ir Astindelā? - Tas bija vienīgais jautājums, kurš pārslīdēja pār tumšmates lūpām viņai pakāpjoties uz valdnieka pusi. Mejai bija jāzina, bet diez vai viņa dosies uzmeklēt puisi, ja viņš ir kaut kur šeit, jo to jau darīs tā nodevēja.
Tomēr prieku par to, ka Alekss ir dzīvs nespēja nekas izdzēst.

[Sindra]

Svētnīca

Flērai, iekārtojoties viņam blakus, Gabriels nepavēris acis, slinki pasmaidīja. - Tu ilgi biji prom... - viņš noteica, rokai iekārtojoties zem Flēras galvas, lai viņu apskautu un pievilktu sev tuvāk klāt. - Man palika garlaicīgi gaidīt. - Un tā nu viņš bija aizmidzis. Nekāds brīnums, ka Arista ziņa nebija sasniegusi adresātu. Gabrielu acīmredzami vairs nekas tā īpaši neuztrauca un viņš vienkārši gulēja. Atpūtās. Galu galā, tik sen nebija sanācis izgulēties bez kādiem plāniem un skriešanām pa dažādām pasaulēm. Lai gan... iespējams, ka viņi pat varētu doties uz kādu citu pasauli. Kur ir daudz gaišāk, daudz priecīgāk un nekas netraucētu izbaudīt vienam otru.

Viņš nejautāja, kā Flērai bija gājis un kā norisinājās tas, ko nu viņi tur ar Aristu darīja.
Nelikās, ka Gabrielam tas liktos svarīgi. Patiesībā, nelikās, ka viņam vispār kaut kas liktos svarīgi. Ja nu vienīgi Flēras klātbūtne. Bet to jau viņš bija ieguvis.
Tiesa, Metatrona dēls apjauta, ka Flērai šis tas varētu būt svarīgi.
- Metatrons tika galā ar Smeilvilas situāciju. - viņš paskaidroja. Lai gan to īsti nevarēja nosaukt par paskaidrošanu. Vienkārši, ja jau Metatrons, tad Metatrons... Flērai nebija ko uztraukties par biedriem.


Astindela

Pēc neskaitāmajiem jautājumiem, kuri, gluži kā negaidīts lietus, nolija pār valdnieka galvu, Metatrons nopūtās.

Kad viņš nākamajā mirklī palūkojās uz jaunajiem serafiem, spožā gaisma viņa sejas vietā bija pazudusi un serafi ieraudzīja valdnieka seju. Vīrietis, jā... taču viņa vecumu noteikti nevarēja. Likās, ka tas gluži vai mainās. Te viņa seja likās, kā jauneklim, te atkal kā vecam vīram, uz kura pleciem krājās smaga gadu nasta.

Viņš uzlūkoja Ereijasu.
- Es īsti nesaprotu tavu jautājumu. - Metatrons pavisam cilvēcīgi atzina. - Kādā ziņā notika? Vai tu man jautā, kāpēc Veniras maģiskā esence bija nonākusi Ardā, vai arī kas notika pēc tam, tagad, kad esence tika nogādāta atpakaļ? Tas notika vakar... - viņš pieminēja. - Ja par šo pēdējo, tad jāteic, ka nekas nenotika. Jo tādas lietas nenotiek tik ātri. Jā, Ardā atgriezīsies saules gaisma un tumsa klīdīs. Bet ne tā ātri izklīdīs no debesīm, ne cilvēku prātiem. Tev jādod viņiem laiks. Gan cilvēkiem, gan debesīm.
Tāpat arī Venirai. Pasaule nemainās dienas laikā. - valdnieka skatiens aizkavējās pie jaunā karotāja. Viņš droši drīkstēja jautāt vēl, ja bija kas jautājams. Taču Ereijasam nācās apzināties, ka viņš sarunājas ar valdnieku, nevis savu skolotāju. Un ja kādreiz kādam no serafiem bija licies, ka Gabriels runā nesaprotami, tad Metatrona izteiksmes līdzekļi vispār sastāvēja no mīklām, domām un līdzībām.

Tikai tagad, lai apmierinātu jauno serafu ziņkāri, valdnieks runāja teju vai cilvēcīgi. Tas pats attiecās arī uz Sarišas jautājumiem.
- Cilvēks nomira, jo tāda bija maksa par gaismas atgriešanu šajā pasaulē. Taču es viņu padarīju par eņģeli. Jo man tā gribējās. Man šī doma patika. - Metatrons noteica, kad bija palūkojies uz Sarišu.

- Un jā, viņš šobrīd atrodas Astindelā. Jo Ardai Alekss Mārvins ir miris. - arī Meja jautāja, kur zēns atrodas. Tiesa, Metatrons gan neprecizēja puiša atrašanās vietu.

- Pēc pēdējās, manā rīcībā esošās informācijas, Maikls Mārvins atrodas savās mājās un guļ. Jau sešpadsmito stundu.
Arists turpina strādāt Ardā un pildīt manu uzdevumu. - Metatrona lūpās ievilkās viegla vīpsna. - Savukārt, jūsu dziedniece kaut kur izklaidējas ar Gabrielu un nav mūs pagodinājuši ar savu klātbūtni. Par ko esmu ļoti sarūgtināts. - Nu ja. Tā lūk. Liekas, ka Metatrons bija gatavs vēl kādam jautājumam, ja serafiem kāds vēl bija aizķēries.

[Romija]

Flēra absolūti nepretojās. Viņa pati tiecās pēc Gabriela, viņa apskāviena un glāstiem. Bija pagājis tik ilgs laiks kopš pēdējās reizes. Un te, pirms vēl viņi nav atgriezušies Astindelā, vairs citas raizes netraucēja. Atpakaļ mājās viņa droši vien atkal būs neievērojama serafe, bet viņš — valdnieka dēls. Te viņie bija divi.

"Tas labi," Flēra atbildēja. Pat ja Smeilvilā viss notikušais nebija gaidīti laimīgs, tomēr dziedniece paļāvās, ka Metatrons bija visu izdarījis vislabākajā iespējamā veidā. Par to vairs raizēties nevajadzēja.

Piekļāvusies ciešāk Gabriela augumam, Flēra ieelpoja viņa smaržu, sajuta siltumu un jutās kā uz mirkli ietīta gaišā kūniņā, kur nebija nozīmes ārpusē esošajai Ardai. Flēra pasniedzās, lai uzmeklētu Gabriela lūpas. Varbūt pēdējo reizi viņa varēja ko tādu atļauties, bet vēl varēja. Pat domas par nākotni nespēja nomākt šo brīdi, kad viņa jutās pasargāta un gaidīta.

[Roviela]

Joels skatījās abām acīm. Viņš nekad nebija redzējis Metatrona seju, un pat par to, ka kāds to redzējis, dzirdēja reti. Tā bieži negadās, varbūt šī ir vienīgā reize orākula mūžā.

Aleksu nevarēja izglābt Ardai, Gabrielam bija taisnība, un kāpēc gan lai Gabriels melotu? un tagad Ardas puisim bija dota vēl viena dzīve.
Nez, viņam nebūs garlaicīgi bez visiem cilvēcīgajiem pārdzīvojumiem, kas bija tur? Droši vien, Joels domāja, tomēr tas bija daudz labāk, nekā, ja Aleksa dvēsele būtu tikusi dēmonu Valdniecei. Un gan jau, ja būs ļoti garlaicīgi, Valdnieks dos kādu uzdevumu, kur Aleksa spējas ļoti noderēs.

- Kāpēc Valdniece tik ļoti gribēja dabūt Aleksa dvēseli? - viens jautājums tomēr nenoturējās neizsprucis laukā. Vai tā kādreiz vēl ir bijis, ka abi Valdnieki ierodas pēc viena cilvēka dvēseles?

Kur atrodas Alekss, Joels nevaicāja. Mejas dēļ. Pat šeit uzreiz nevarēja cerēt, ka jaunais eņģelis pēkšņi aizmirsīs visu savu dzīvi un mīlestību pret to, kas palika Ardā, un kamēr tas nav noticis, viņam nevajag uzbāzties ar vienpusīgām simpātijām.
Būs Alekss jāsameklē, Joels domāja. Tāpat vien, draudzības pēc, un lai viņš nedomā, ka pamests viens Astindelā, viens starp pilnīgi visiem svešiem.

[Rouzijs]

Meja atviegloti nopūtās, meitene sajutās daudz reizes labāk uzzinot, ka Alekss ir dzīvs un tepat Astindelā. Tiesa gan... viņa nezināja kā rīkoties tālāk, puisi diez vai vajadzēja tagad uzmeklēt, turklāt to darīs visi pārējie un vēl visticamāk skries Sariša.
Tumšmate nevēlējās lieki sevi sāpināt.

Skatiens aizslīdēja līdz valdniekam, kurš vairs neslēpa savu seju.
- Vai es varu doties prom? - Tas bija pēdējais jautājums, kurš pārslīdēja pār meitenes lūpām. Viņai vairāk nebija ko teikt un jautāt. Gribējās aizdoties pakaļ savam lokam un mēģināt pavadīt dienu šaujot mērķu sirdīs, lai vismaz kaut kā novirzītu domas no sasāpējušajām lietām.

Tikai Joela jautājums lika palūkoties uz serafu, Aleksa dvēsele nepieciešama Valdniecei? Kāpēc?

[echo3]

Redzēt Metatrona seju bija kas ļoti negaidīts un pagodinošs. Ereijass gan bija Valdnieku redzējis Ardā, bet tajā brīdī gar acīm bija meties tumšs no sāpēm, un bija jāpilda Metatrona rīkojums doties prom. Ereijass lūkojās Valdnieka sejā, acis nenolaižot. - Pateicos, Valdniek. - Ardā atgriezīsies saule. Ar to gan nepietiks, lai sakārtotu ardiešu dzīvi, tomēr ar laiku atgriezīsies dzīvība arī ārpus pilsētām, un ļaudis varēs novilkt ūdens necaurlaidīgās drānas. Ereijass noprata, ka arī maģijas atgriešana Venirā palīdzēs šai viņiem nepazīstamajai pasaulei sakārtoties.

Alekss ir miris kā cilvēks un kļuvis par serafu. Cik viņam tagad ir grūti! Ja viņš visu atceras. Ereijass neprasīja, kur Alekss šobrīd ir, karotājs domāja, ka Valdnieks ir parūpējies par to, lai ar tādām pūlēm un lēmumiem iegūtā cilvēka dvēsele būtu pienācīgā vietā. Ereijass noteikti būtu piedāvājis Aleksam savas mājas kā īstajam brālim, un savu skolotāju - ja vien Alekss vēlētos būt karotājs. Vēlētos... - Valdniek, vai Aleksam tiks dota izvēle, kad pienāks laiks? - Nekad viņam tādas nav bijis.

Joela jautājums bija vietā, uz to arī karotājs labprāt dzirdētu atbildi. Varbūt tas saistīts ar to, ka Valdniece neieguva Gabrieka dēlu no Sīlijas? Nav ko minēt, jāgaida atbilde.

[washulis]

Jo valdniekam tā gribējās. Kāda bijusi Metatrona motivācija, to Sariša neprašņās, viņu šobrīd vairāk interesēja fakti. Skaidrās patiesības, ka vienā pasaulē atgriezīsies maģija, otrā gaisma. Un Aleksam ir dota otrā iespēja. Viņš bija Astindelā, tātad kādu dienu Sariša varētu ar viņu satikties. Neviltoti, sejā parādījās smaids, patiesi priecīgs un atvieglojuma pilns. Visticamāk viņu Ardā gūtās mācības nav bijušas tās, kuras valdnieks cerējis ka serafi gūs, turklāt tik daudz kas viņiem darīts kā pakalpojums, teju nekā nesaņemot pretī, kā tikai viņu kailo centību, bet tas paliks pagātnei, ja neskaita jaunu mācību gūšanu. Sariša vienkārši jutās laimīga, par spīti tam, cik daudz procesā paspēts zaudēt.

Tagad, kad esam atgriezušies Astindelā. Vai laika gaitā mūs gaidīs vēl kādi uzdevumi citās pasaulēs, jebšu tā pagaidām ir mistērija? Viņiem, protams, ne valdniekam. Iespējams, ka Metatronam nekas nebija mistērija. Iespējams, ka nākotnē būs iespējas būt labākiem, gudrākiem. Noderīgiem. Skaidrs tik tas, ka šis viens piedzīvojums ir beidzies.

[Sindra]

Svētnīca

Gabriela lūpas atbildēja Flēras skūpstam. Nesteidzās. Baudīja. It kā skūpsts būtu kaut kas tāds, pēc kā viņš tik sen būtu alcis un noilgojies. Lai gan, izskatījās, ka Gabriels ir noilgojies ne tikai pēc skūpsta. Viņa kājas pabīdīja nostāk segu, lai piekļautu meiteni vēl ciešāk klāt, taču pamanījis, ka Flēra vēl joprojām ir apģērbā, Gabriels sāka lēnām to raisīt vaļā,lai atbrīvotu meiteni no drēbju kārtām. Tie viens pēc otra atrada vietu uz grīdas. Nesteidzīgi... viņiem taču nekur nebija jāsteidzas.



Astindela

- Jo viņš upurējās savas pasaules labā. Tā ir nesavtīga rīcība un šāda cilvēka dvēsele, ja nonāk demonu rīcībā, kalpo viņiem kā liels spēka avots. Iespējams viņa vēlējās padarīt spēcīgāku savu dēlu. - Metatrons centās paskaidrot, kādas bija Valdnieces vēlmes Aleksa dvēseles sakarā.

- Izvēle? - Metatrons pārjautāja, skatienam pievēršoties Ereijasam. Taču nesagaidījis karotāja skaidrojumu, viņš noteica: - Ne vairāk un ne mazāk, kā jums pārējiem. - vai šāda atbilde Ereijasu apmierināja?

- Ak, jā... Par jūsu turpmāko ikdienu. - gluži, kā to būtu piemirsis, valdnieks steidza paskaidrot. - Jūs nedosieties prom no Astindelas. Vismaz ne tuvākajā laikā. Jūs atgriezīsieties pie saviem skolotājiem un mācībām. - Metatrons noteica un tad vēl atlika atbilde uz Mejas jautājumu. - Bet, protams, Meja. Es zinu, ka tev ir grūtības ar ilglaicīgu atrašanos vienā vietā. Negrasos tevi mocīt.
Jūs varat doties. - valdnieks atvēlēja.

[Romija]

Tas viss bija mazliet kā sapnis un mazliet kā svētlaime. Bez virsdrēbēm un zābakiem nekas daudz Flērai vairs mugurā nebija, un viņa neiebilda, ka Gabriels atbrīvo no tā paša. Svētnīcas un Valdnieka dēla skavu radītais kokons sargāja no Ardas, nelaimēm un rūpēm. Te bija gandrīz kā mājās, kur arī nevajadzēja liekas apģērba kārtas. Ja sākumā Gabriela augumu glāstīja tikai Flēras pirksti, tad pavisam drīz viņa pieglaudās ar visu savu kailo ķermeni, krūtīm ar katru ieelpu piespiežoties ciešāk Gabriela torsam, lūpām negribīgi atraujoties no viņa tikai ieelpu dēļ.

Flērai joprojām bija sarkani mati, bet savādāk viņa bija serafe, kas tik pat labi varētu atrasties Astindelas pļavās. Saulsirdīšu aromāts tikai vēl vairāk pastiprināja šo sajūtu. Tauriņi, kas pļavā riņķotu ap viņiem, patvērumu bija raduši pavēderē, liekot noreibt un pazaudēties skūpstos. Patiesībā jau neko vairāk arī nevajadzētu, lai tikai Gabriels būtu te un gribētu viņu. Flēra cieši aptvēra viņa muguru un kājas apvijās ap viņa kājām. Ja vien tā varētu noturēt...

[washulis]

Laimīgās beigas Pagaidām miers, atpakaļ pie Astindelas ikdienas. Viņa par to cik bažījās, tik arī pēc tās ilgojās, bet tas nebija nekas slikts. Dzīve ritēja tālāk. Viņiem gūstot apstiprinājumu doties, Sariša paklanījās valdniekam un pārējiem padomes locekļiem, lai pasperot dažus soļus atpakaļ, tad apgrieztos un dotos prom. Mājās. Viņa nezināja, kā tuvākais laiks dzīvē izvērtīsies, bet tā jau ir dzīves esence. Piedzīvojums, pat bez vajadzības ziņkārē lūrēt caur vārtiem citās pasaulēs.