"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Pēc Ardas pelēkuma Astindelas krāsas Ereijasu apžilbināja. Viņš neko neiebilda pret sargu rīkojumu, izplēta savus baltos spārnus, kas asi kontrastēja ar melno apģērbu un dubļos nomuļļāto seju, un lidoja sargiem līdzi uz saliņu.

Te bija labi un mierīgi, un likās, ka nekas nav mainījies. Ereijass aizstaigāja līdz galdam saliņas vidū, padzērās un tāpat ne pārāk rūpīgi ar plaukstā ielietu ūdeni nomazgāja seju. Tad viņš aizgāja un apsēdās zālē līdzās Joelam. Pēc pirmītējā satraukuma bija grūti būt mierā un gaidīt. Kā beigsies Metatrona un dēmonu Valdnieces tikšanās? Kas notiks ar Aleksu? Kas notiks ar Ardu? Arī atmiņas par Valdnieces maģiju vēl nebija izgaisušas, lai arī sāpju vairs nebija.

Šo rakstu rediģēja echo3: 17.02.2014 20:02

[Romija]

Flēra juta, kā telpa piepildās ar smacējošu, smagu vielu. Tā šķita teju sataustāma, savērpās ap viņiem un pamazām kāpa augstāk, augstāk, līdz viņa vairs nevarēs paelpot. Sajūtas, kas vēdīja no Arista, bija šīs neizturamās, zemiskās substances avots, un Flēra to juta pārlieku labi.

Kam Arists pozēja? Ko centās pierādīt? Dziedniece neticēja savām ausīm, bet aizkaitinājumu nomainīja žēlums pret tik zemu kritušu būtni, kas neredz tālāk par savu degungalu un cenšas spodrināt savu ego cilvēka priekšā. Viņa bija uztvērusi Maikla skatienu un tagad nenovērsās. Tas lūdza vismaz viņam saņemties. Maiklam tiešām bija iespēja mainīties, pat ja Arista vārdos tas izklausījās gandrīz kā nicīgi pamesta žēlsirdība. Tomēr tā bija iespēja, un šis varēja būt pirmais solis — parādīt, ka Maikls spēja savākties un nepakļauties tik lētai provokācijai. Dziedniece pasniedza roku pretī Mārvinam. "Pietiek!" viņa caur zobiem izgrūda, pagriezusi galvu Arista virzienā tikai mazliet un cenzdamās neieelpot telpas gaisu. Vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt prom un izbeigt šo marasmu. Maikls nu bija brīvs. Lai arī Aristu vēl kādu laiku nāksies paciest tuvumā, tomēr šķita, ka ārpus šīs telpas vēl būs palikusi kāda druska nesaindēta gaisa, ko ieelpot. Lai cik neticami tas iepriekš nebūtu šķitis, šobrīd tieši serafs bija pretīgāks par cilvēku.

[Mattiass]

Arists īsti nejautās dzirdam Flēras teikto. Viņu īsti neinteresēja šādas norādes. Dziedniecē jautās tāds sajūtu kokteilis, kādu atpiņķerēt no Ardā esošajiem droši vien varētu tikai Gabriels. Bet karotājs ar to nenodarbotos pat tad, ja spētu. Viņš bija pārliecinājies (jau kopš drāmas viesnīcas gaitenī), ka dziedniece visu uztver ārkārtīgi saasināti un emocionāli, un, tā kā izdzīvošana šeit bija prasījusi noslēgties, tad viņš īsti ne bija noskaņots spēlēt līdzi, nedz arī šobrīd spēja.

Viņam situācija krita uz nerviem. Tur kaut kur Smeilvilā kaut kas notika. Bet viņi ar Flēru te sēž un nevar neko padarīt. Un, ja karotāju pietika, tad dziednieka neviena viņiem līdzi nebija, jo Flēra bija izvēlējusies palikt šeit un apčubināt subjektu, kuram patika citus likt mitros pagrabos. Atsevišķās situācijās to varētu uzskatīt par nodevību. Un karotājs visai nopietni apšaubīja, ka pats ir labāks (kaut arī, atšķirībā no Flēras, nebija neaizvietojams). Žēl, ka Safīra nebija pieaugusi un ar viņiem… Viņam šobrīd bija visai grūti koncentrēties pat uz Maikla lietu. Jo ātrāk ar to tiks galā, jo labāk.

Arists, stāvēdams pie durvīm, ārēji mierīgs, skatījās tikai uz Maiklu. Viņš puisi nesteidzināja, ļaudams tikt galā ar roku, ja, gadījumā, tā būtu notirpusi. Viņš nešaubījās, ka ilgi nebūs jāgaida. Un labi. Serafam gribējās paskatīties uz debesīm. Vai tiešām būs saule?

[Sindra]

Svētnīca

Maikls negrasījās vairāk neko atbildēt, vēl pirms Flēra bija paspējusi apturēt viņu strīdu. Šie bija serafi. Un arī Sīlija bija serafs. Taču Sīlija nekad nebija mācījusi Maiklu dzīvot un pat ne attiekusies pret viņu ar tādu lepnības un pārākuma sajūtu. Bet iespējams, ka Sīlija tiranizēja citus un gar Maiklu viņai nebija pārāk daudz darīšanas. Kas to lai zin. Mārvins nebija gluži sekojis katram savas priekšnieces solim.

Puisis paklusēja un tiklīdz kā viņa roka tika atbrīvota, viņš pārvilka Flēras sagādāto, tīro kreklu un devās uz durvīm.
- Man, protams, nav transporta un pat naudas transportam. - Maikls atgādināja. Arists bija savācis viņa lietas. Viņi, protams, varēja doties uz "Rozes Vārdu" kājām, bet godīgi sakot, Mārvins pat īsti nezināju, cik tālu atrodas no savas darba vietas. Vai arī, nu jau to vajadzēja saukt par bijušo darba vietu.

Serafiem droši vien vajadzēja kaut kā risināt viņu pārvietošanās problēmas. Maikls to atstāja viņu ziņā.

Debesis Ardā?
Izejot no Svētnīcas, nelikās, ka kaut kas būtu ļoti mainījies. Tik un tā bija mākoņains un smidzināja sīks lietus.
Varbūt, ja ieskatījās vērīgāk, tad kāda gaišāka svītra debesu pamalē bija manāma. Bet visādi citādi nācās secināt, ka Smeilvila atradās pārāk tālu no Stonas, lai Aleksa paveiktā varoņdarba sekas būtu uzreiz pamanāmas.

[Romija]

Flēra pieņēma, ka Arists Maiklu vedīs ar savu mašīnu, jo diez vai izlaidīs viņu no saviem nagiem, kamēr nebūs apmierinājis visas savas vēlmes un vajadzības. Dziedniece savas mantas bija jau savākusi, tāpēc bija gatava doties. Ticot Gabriela teiktajam, viņa nekādus speciālus neredzēšanas vai citas drošības pasākumus neveica, bet devās izsaukt liftu. Kaut kur droši vien bija minētais Bobs un vēl taksometri, tā kā iespējas nokļūt "Rozes vārdā" bija dažādas. Flēra klusēja, vērojot Maiklu, lai viņš zina, kur iet. Šim Mārvinam tomēr nebija pazīstama Svētnīca. Gaitenis, lai arī izmēros neliels, ļāva mazliet uzelpot, ko nevarēja teikt par lifta kabīni. Bet serafi jau nav mazu telpu iemītnieki, šauras vietas nerada omulības sajūtu, to vajadzēja vienkārši paciest.

[washulis]

Sariša nebūtu vēlējusies doties prom. Padoties un ļaut Aleksam tur palikt, nomirt... bet lokoties uz zemes mokās, skatot Metatrona sejā. Kas gan bija viņa, mazais, jaunais serafs, lai pretotos? Nebija gana gudra, ātra vai spēcīga, lai spētu Aleksam palīdzēt tāpat, kā Alekss bija palīdzējis viņai.

Dodoties cauri portālam, nonākot uz nelielās izolācijas saliņas, viņa nogulās zemē, lūkojoties uz gaišajām debesīm. Drīz tādas būs arī Ardā, ne tā? Alekss būs varonis, kura vārdu neviens nezinās, bet iespējams par viņu domās. Sariša noteikti par viņu domās, katru reizi lūkojoties augšup. Tā nebija mīlestība, ko Sariša pret Aleksu juta, bet spēcīga un platoniska pieķeršanās gan. Šis bija smagi. Bēdīgi, par spīti skaistajām Astindelas dziesmām, kuras viņa jau bija sākusi aizmirst.

[Mattiass]

— Man ir transports, un savu ID tu dabūsi atpakaļ, — Arists painformēja Maiklu. Viņš negrasījās gluži nolaisties līdz Aleksa brāļa līmenim. Savu telefonu ar kaķu galeriju un mašīnas atslēgas Attīrītājs arī varēs savākt. Vienīgi par blāsteri Aristam bija zināmas šaubas. Atdot to nelikās prāta darbs. Slepkavībai piemērots rīks, kā nekā.

Izejot ārā, Arists noskatīja pamali.
— Tur, — viņš pamāja pārējiem uz gaišāko svītru.
— Kad tiksi vaļā, gatavo saulenes, Mārvin. Noderēs.

Karotājs devās pie Silvas un to atslēdza, tad pavēra pasažieru puses durvis.

Viņam bija visai vienalga, vai dziedniece nāk līdzi, vai ne. Viņa skatījumā, pēc viņas nebija īsti vairs nepieciešamības ne Aristam, ne Maiklam, ja vien pēdējais nesāks pārlieku uzstāties. Viss jau bija norunāts; atlika plānu izpildīt. Taču kā īpaši dzīt prom viņš arī Flēru negrasījās.

Bija iestājies zināms atslābums. Gribējās tikai aizvest Maiklu aizvest, kur nu viņam tur vajag, dabūt datoru un pieejas, atdot puisim viņa pekeles, pārkopēt datora saturu un doties uz katedrāli, lai, vērojot pārmaiņas debesu pamalē, atrastu iekšējo līdzsvaru un tiktu skaidrībā ar sevi.

[Romija]

Flēra negribēja braukt, bet viņa nebija pārliecināta, ka Arists spēs uzvesties adekvāti, tāpēc sekoja abiem uz mašīnu. Kad karotājs norādīja uz pamali, Flēra pamanīja gaišo svītru, bet vai tas tiešām nozīmēja, ka Ardā ir saule? Komentāru par saulenēm dziedniece nesaprata. Tomēr lai kādu prieku sagādātu ieraudzīt gaišo svītriņu, tūlīt tam uzgūla skumjas par Aleksu, tāpēc Flēra novērsās un iekāpa mašīnā. Viņai bija jāpārliecinās, ka viss ir novests līdz galam, lai nebūtu jānožēlo jau izdarītais, ja nu pēdējā brīdī kāds no abiem atkal izdomā uzvesties kā bērns.

[Sindra]

Maikla kompānija

Iznākot no Svētnīcas Maikls uzmeta īsu skatienu uz to, kaut ko, ko Arists rādīja.
- Kāpēc? Tu man grasies zilas acis uzsist? - viņš nespēja atturēties no dzēlīgā komentāra. Bet visādi, citādi... šeit bija Arda un patiesībā jau viņiem visiem bija tumšās brilles, kuras viņi mēdza nēsāt.
Maikls saprata, ka saules gaismas parādīšanās varētu būt saistīta ar Aleksa aktivitātēm. Viņš arī zināja, ka tas nozīmē brāļa bojāeju. Maikla plāns bija izgāzies. Eņģeļi Aleksu neizglāba. Tomēr, puisis necentās izrādīt savu vilšanos un sajūtas, kas viņu pārņēma sakarā ar apziņu par brāļa bojāeju.

Maikls iesēdās mašīnā kur nu viņam lika. Mārvinam bija vienalga vai sēdēt priekšā, vai aizmugurē.
Viņš bija nerunīgs un kluss līdz pat brīdim, kamēr viņi nonāca līdz Attīrītāju mītnei. Tikai ik pa brīdim pameta skatienu debesīs, kā meklēdams apstiprinājumu, ka drīz viņi patiešām ieraudzīs sauli. Tomēr, debesis vēl joprojām bija apmākušās un smalkām lāsēm līņāja lietus.

Nonākot pie "Rozes Vārda", Maikls visai cieši noskatīja savu darba vietu, skatienam aizkavējoties pie pāris ēkas logiem.
- Ejam. - viņš bija gatavs serafus vest uz savu darba vietu un sagaidīja, kad viņi būs gatavi sekot. Taču Maikls negāja iekšā pa centrālajām durvīm, viņš aizveda Flēru un Aristu uz sētas ieeju. No turienes pa tumšiem, ne visai mīlīgiem gaiteņiem, kurus vietām izgaismoja maģiskas uguns lāpas, Maikls aizveda serafus līdz savam kabinetam. Un tajā viņi nonāca pa nelielām durvīm, kuras kalpoja kā papildus eja, lai virspriesteris ātri varētu nonākt pagrabos, kad viņam tas bija nepieciešams un nebija vēlmes iet cauri oficiālajām biedrības telpām.

Aizgājis līdz telpas lielajām durvīm, Maikls tās aizslēdza.
Piegājis pie galda, viņš ieslēdza datoru un ātri Aristam parādīja, kur atrodams arhīvs ar visiem Attīrītāju dokumentiem. Kas bija rūpīgi salikti mapītēs, pa gadiem un mēnešiem.
Uz lapas viņš uzrakstīja lietotājvārdu un paroli un nodemonstrēja, ka viss strādā.
Aizvēris datoru, viņš to un arī lapiņu ar paroli padeva karotājam. - Vari savākt. - Mārvins noteica un atvēris darba galda atvilkni izņēma no tās pāris plastikāta kartiņas. - Tās ir atslēgas no Attīrītāju pagrabiem. Vari iet un pārbaudīt, ka tajos nekādu aizturēto nav. - viņš pameta kartiņas uz Arista pusi.
- Jūsu biedru mantas un identifikācijas kartes es atdot nevaru. Es nezinu, kur Sīlija tās lika.
Un ja jums vairāk neko no manis nevajag, es labprāt dotos mājās. - viņš noteica, skatienam uz mirkli aizkavējoties pie Arista. Jo karotājs jau bija tas, kuram vis kaut ko vajadzēja.



Astindela

Pagājas vairākas stundas līdz kāds ieradās uz saliņu, kur atradās eņģeļi. Tas bija karotāju drānās tērpies serafs. Viens no tiem, kurš arī aizsargā Astindelas robežu.
Taču viņš nebija no tiem diviem, kas serafus bija nogādājuši šeit.
Serafa skatiens neuzkrītoši nopētīja trijotni un pacēlis roku, viņš lika kupolveidīgajai sienai, kas neļāva serafiem pamest salu, izgaist.
- Jūs varat doties mājās. - serafs painformēja trijotni. - Taču jums rīt, pēc brokastu laika, jāierodas pie valdnieka. - vairāk nekādu nododamu ziņu, viņa rīcībā acīmredzot nebija. Viņš atvadījās un devās prom.



Meja

Kad Meja pamodās bija pienākusi jau nākamā diena. Aivens vēl joprojām atradās turpat, blakus. Kā jau bija solījis.
Un kā jau viņš bija solījis, dziednīcas maģisko kristālu iedarbība patiešām bija līdzējusi. Meja jutās daudz labāk. Viņas augums bija atspirdzis. To vairs nenomāca tumsa. Gurdums no locekļiem bija pazudis.

Aivens pamanīja Mejas atmošanos, lai arī, kā izskatījās, tad serafs laiku, kuru karotāja gulēja, bija pavadījis meditācijā.
- Kā tu jūties? - Gabriela brālis apvaicājās, skatienam aizkavējoties pie Mejas acīm.
- Tu vari paspēt brokastīs un pēc tam tev jādodas pie valdnieka. - viņš painformēja meiteni, ja nu gadījumā viņa nebija pamanījusi, ka iestājusies jau nākamā diena.

[echo3]

Ereijass sēdēja zaļajā zālē un ļāva saules stariem karsēt savu augumu cauri melnajam apģērbam, kuru tā arī nebija novilcis. Viņam vajadzēja kaut ko, kas novērstu no drūmajām domām un padzēstu atmiņas par Valdnieces maģiju. Te nekā cita nebija, kā siltums, jo, lai arī sajūtas nebija tik smagas kā Ardā, Astindela joprojām sēroja.

Viņš redzēja, kā pie salas atlido sargs, un noklausījās atļauju doties uz mājām. Ereijass piecēlās un piegāja pie karotāja. Izvilcis abus blāsterus, viņš tos pasniedza sargam, - Tie ir ieroči, šauj pa gabalu. Var nogalināt, var paralizēt. Pret dēmoniem neder. - Ereijass gan nedomāja, ka būtu vienīgais serafs, kas kaut ko tādu atnesis no citas pasaules uz Astindelu, bet uz mājām viņš ieročus līdzi ņemt nevēlējās. Varbūt tie var noderēt serafu karotāju prasmju un zināšanu uzlabošanai. Ereijass atcerējās, ka pirms došanās uz Ardu savu zobenu bija atstājis pilī, bet uz turieni viņš dosies rīt. Tad arī paņems. Pazūdot kupolam ap saliņu, karotāju bija sagrābušas ilgas pēc mājām, pēc savējiem, kuriem viņš jutās nodarījis pāri, lai arī piedošanu jau bija saņēmis.

Ticis galā ar ieroču problēmu, Ereijass pēc kārtas piegāja pie Sarišas un Joela un abus cieši apskāva, bet pateica tikai, - Līdz rītam. - Baltie spārni spoži novizēja, nesdami Ereijasu uz mājām.

[Romija]

Flēra klusēja. Viņa nebilda nevienu vārdu pa ceļam, un arī pie "Rozes vārda" Flēras lūpas neizdvesa ne skaņas. Gaiteņi uzjundīja uztraucošas atmiņas, lika nedaudz sarauties un saspringt, tomēr viņi veiksmīgi tika līdz Maikla kabinetam, kur dziedniece uzelpoja. Šī telpa viņai neasociējās ar sliktu. Viņa piegāja pie loga un palūkojās ārā, kur iepriekšējā reizē varēja saskatīt Lilū — gaišo drošības salmiņu. Tagad kaut kur turpat stāvēja melnā Silva. Viņa vēroja Maikla rosīšanos, bet pati negāja skatīties, kā piekļūt informācijai un arhīviem, jo tā nebija Flēras interese. Viņai gribējās mājās, uz Svētnīcu, vietu, kas pēdējā mēneša laikā bija ieguvusi daudz izteiktāku māju sajūtu kā Astindela. Svētnīcā bija Gabriels. Flēras skatiens izklaidīgi klejoja pa kabinetu, ik pa brīdim apstādamies pie Maikla vai Arista. Viņa pacietīgi gaidīja, kad viss būs beidzies un mājup dosies visi — katrs savā virzienā.

[Roviela]

Joels tā arī nogulēja visu laiku zemē, ļaujot saulei sildīt savus pelēkos spārnus. Šīs bija viņa mājas, bet serafs foprojām jutās tā, ka viņam ir vēl jāskrien kaut kur un kaut kas jādara. Šī sajūta negribēja atkāpties, un viņš nezināja, kad tas notiks. Kaut kad notiks.

Izdzirdis spārnu vēdas, viņš paskatījās, kas atlidojis, tad piecēlās sēdus.
Viņi var doties mājās! Bet pat tas šobrīd neradīja tādu prieku kā tam vajadzētu būt.

Joels nopūtās un piecēlās kājās. Re, Ereijass atvadās, un orākuls atbildot cieši apskāva karotāju, un pēc tam Sarišu.
Tad pacēlās spārnos un lidoja uz mājām.

---------

Otrā rītā, saposies, kā klājas, Joels pēc brokastlaika nolaidās pils priekšā. Orākuls izskatījās labi, bet joprojām skumjš.

[Mattiass]

— Vai vajadzētu? — karotājs mierīgi atjautāja, kad Maikls ierunājās par zili uzdauzītām acīm. Aristaprāt, pēc tā nebija vajadzības… taču, ja Attīrītājs uzstās, var jau arī izpalīdzēt.
— Jūs te, Ardā, pie saules neesat pieraduši. Tā ir visgaišākā gaisma, kas dabā sastopama. Tādēļ neskaties tieši uz sauli, ne ar neapbruņotu aci, ne pat cauri saulesbrillēm, — karotājs paskaidroja mājiena jēgu, — ja vien nevēlies sačakarēt redzi.

Aristam arī bija gluži vienalga, kur kuram jāsēžas, taču, tā kā visiem bija vienalga un Flēra šim braucienam bija kvalificējusies vairāk kā piekabe, viņai ierasti tika ierādīta vieta aizmugurē. Viņa bija mazākā no visiem, un karotājs mierīgāk jutās pie stūres, ja viņš varēja nesaslēgto pārvadājamo redzēt, nevis tas viņam atradās tieši aiz muguras.

Nonākot pie Rozes Vārda, karotājs bija novietojis autiņu stāvvietā un mierīgi sekojis Maiklam. Kad viņa rīcībā tika nodots dators un pieejas kartiņas, viņš pretī pedantiskā rindiņā uz galda nolika Maikla mantas.
— Tava ID, tavas mašīnas atslēgas, tavs telefons. Un tu pats man izrādi aizturēto telpas, — karotājam nebija ne mazāko nodomu maldīties pa pagrabiem vienam pašam un riskēt uzdurties uz kādiem Attīrītājiem.

[Rouzijs]

Serafe negribīgi atvēra acis, tas bija tik savādi, miegs, kurā nerādās murgi, kurā viņa ir spējusi iegūt mieru un spēku, tas nelikās patiesi. Šķita, ka arī Ardas tumsa ir atkāpusies. Aivens bija pamanījis viņas pamošanos. Tumšmate pasmaidīja.
- Paldies, labi. Daudz labāk nekā iepriekš. - Gabriela brālim bija taisnība, kristāli spēja palīdzēt.

- Man liekas, ka man vajadzētu arī pārģērbties. - Augumu sedza tumšās ādas un lateksa drēbes. Meja gribēja uzvilkt gaisīgu kleitu un ļaut, lai tajā spēlējas vējš. Kaut kur sirdī vēl joprojām jaucās skumjas ar izmisumu par Aleksu. Bet tur vairs neko nevarēja darīt. Tikai dzīvot tālāk...
- Esmu tev pateicību parādā. - Par to, ka Aivens bija palicis pie viņas un izturējies tik jauki. Pēdas saskārās ar zemi un serafe piecēlās.

- Aizlidošu ātri pārģērbties. - Meitene pasmaidīja un devās ārā no dziednīcas.

Noteiktajā laikā serafe devās pie Metatrona. Tumšmates augumu sedza gaisīga balta, nedaudz caurspīdīga kleita. Viņa bija gatava uzklausīt un saņemt valdnieka sodu, pat ja joprojām viņai likās, ka visbargāko sodu meitene ir jau saņēmusi.

[Sindra]

Maikla kompānija

Nelikās, ka Mārvins būtu īpaši ieinteresēts Arista sniegtajā īsajā saules izmantošanas lekcijā. Maikls tik un tā izjuta nepatiku pret šo personu, pat ja tā, tagad, centās būt laikam jau laipna un saprotoša. Tā vismaz viņš domāja. Ka šis ir augstākais laipnības lidojums, kas vispār pieejams no šī eņģeļa.
Vairāk, nekā pie saules, Maikla domas aizkavējās pie pārdomām par eņģeļiem. Cik viņi bija dažādi. Viņš pazina Sīliju... un Sīlija Maiklam allaž bija likusies kā tāda ēteriska būtne, kas stāv pāri cilvēku būtībai. Viņa bija pavisam savādāka.
Kamēr Flēra, Meja, Joels, Silvija un Arists bija, kā cilvēki. Katrs ar savu raksturu. Vājībām, emocijām. Bet visi kā viens, ar vēlmi pamācīt dumjo cilvēku.
Sīlija nekad nebija viņu mācījusi vai sniegusi padomus labākai un pareizākai dzīvošanai. Viņa allaž teica: dari, ko vēlies. Tava dzīve ir īsa.

Savācis Arista atdotās mantas, Maikls nopūtās un paņēma arī pagrabu atslēgas. Bet, protams! Kāpēc gan lai kāds vēlētos viņu likt mierā. Lai gan, no otras puses, nekas tāds jau no viņa iepriekš netika prasīts un šī bija Mārvina izrādītā laipnība.
- Tu nāksi? - viņš piegāja pie Flēras un jautājoši uzlūkoja meiteni. Viņai te nepatika un Flēra visticamāk, vēlējās prom. Tikai puisis nesaprata, vai vienkārši prom, vai arī prom no viņa.

Pagrabi vēl joprojām bija tumši un mitri. Maikls gāja no vienām durvīm pie citām un tās atvēra, lai parādītu karotājam, ka nekādu aizturēto te nebija.


Astindela

Karotājs bija paņēmis Ereijsa pasniegtos blāsterus. Viņš gan atzina, ka serafu krājumos tādi jau ir un nekas jauns un neredzēts tas gluži nebūs. Bet karotāja nevēlēšanās nest šādus ieročus mājās, bija saprotama.


Metatrona pilī nekas serafu prombūtnes laikā, nebija mainījies. Te izskatījās tāpat, kā todien, kad jaunuļi bija ieradušies, lai nodotu savu Pirmā soļa zvērestu.
Serafiem bija jādodas uz valdnieka padomes zāli.
Tā bija visai liela telpa, kuras vienā galā bija izvietoti krēsli. Vidū lielākais Metatronam, apkārt mazāki, pārējiem padomes locekļiem.
Te bija sapulcējušies visi serafu padomes locekļi izņemot pašu valdnieku un Gabrielu. Uz atnācējiem noraudzījās orākulu aizbildne Tiara, dziednieku aizbildne Meja, karotāju aizbildnis Anils un tiesnesis Rāls.

[echo3]

Ereijass pilī ieradās laicīgi. Viņš bija uzvilcis jauno serafu karotāju apģērbu, tikai viņam pie jostas nebija zobena. To Ereijass paņēma no vietas, kur bija pilī atstājis, zobens serafu bija gaidījis neaiztikts.

Ereijass ienāca padomes zālē un atbilstoši pasveicināja visus klātesošos. Padomes sēdēs vai vispār kādās galma ceremonijās viņš nekad nebija bijis, tāpēc tagad apstājās pie ieejas zālē. Vienkārši nezināja, kur viņam būtu jāstāv vai jāsēž.

[Roviela]

Joels gāja kopā ar Ereijasu. Serafam mugurā bija viņa iecienītais baltais gurnauts ar zāles zaļajiem galiem. Viņš nedomāja, ka šādi tērpties būtu kā nepieklājīgi pret Padomes locekļiem vai Valdnieku un viņa dēliem.
Viņš centās izturēties tāpat, kā bija darījis Pirmā soļa laikā, jo tā šķita vispareizāk.

[Romija]

Flēra negribēja atgriezties gaiteņos un cellēs, bet Arists uzstāja. Un dziedniece bija apņēmusies izturēt, tāpēc paklausīgi sekoja.

Maģisko lāpu apgaismotie gaiteņi uzjundīja nepatīkamu spriedzi. Ne tikai šaurās pazemes telpas traucēja brīvi elpot, bet nepameta sajūta, ka šis ir cietums. Te Flēra pirms kāda laika pati bija atradusies, lai arī daudz labākaos apstākļos nekā mitrajā cellē. Un tomēr viņai gribējās šo apgaitu ātrāk beigt. Neko neteikusi, viņa sekoja telpai pēc telpas un pie katras nopūtās, it kā pārdzīvodama par katru dvēseli, kas tur kādreiz ir bijusi ieslodzīta. Un ar katrām durvīm Flēra cerēja, ka tālākās vairs nav celles, ka tās netiks vērtas vaļā, lai izlaistu tur mītošos mēmos izmisuma saucienus un sāpju raudas. Šķita, ka uzelpot varēs tikai tad, kad šīs telpas būs pamestas. Cerams, ka ne uz atgriešanos, jo bez Maikla viņai te nebūtu izredzes tik viegli tikt cauri. Viņš šobrīd bija drošības salmiņš.

[Mattiass]

Iedams līdzās Mārvinam, Arists pārliecinājās, vai kazemāti ir tukši, un vai kādas durvis Maikls neizlaiž. Kā arī klausījās, vai pazemē neieveļas vēl kāds.
— Tiešām? Tukši pagrabi? — viņš ieinteresēti apjautājās. Varētu padomāt, ka šīs vietas ir gana bieži izmantotas, ja jau Attīrītāji uzturēja visas šīs telpas un pat apgādājās ar maģiskām lāpām, kuras, interesantā kārtā, pēc maģijas izceļošanas no Ardas (ja ticēt Ereijasa ziņai, ka jāgaida saule, un leģendai), turpināja vienmērīgi degt. — Vai Sīlijas pēdējā norāde bija tos izmēzt?

[Sindra]

Maikls

Ekskursijas beigās, Maikls ar muguru atspiedās pret sienu, netālu no sētas izejas, pa kuru viņi bija ienākuši "Rozes Vārdā". Mārvins tā kā cerēja, ka tagad nu gan neko vairāk no viņa nevajadzēs.
Vēl gan bija jautājumi.
- Nē. - Maikls atbildēja. - Sīlijai bija diezgan pajāt par mūsu pagrabiem un kas tajos atrodas. Pagrabos vienkārši neviena nav. - viņš paraustīja plecus, skatienam kavējoties pie Arista acīm.
- Tu vari pateikt tam savam biedram, ka Lilija un viņas puisis nekur nav ieslodzīti. Neviens viņus nespīdzina. Un viņš var naktīs gulēt mierīgi, jo es esmu nekaunīgs melis un nekas no tā, ko es viņam teicu, nav patiesība.

Un, starp citu... jau iepriekš gribēju teikt... par Būri un Attīrītājiem. Mēs neorganizējam Būri. No Aleksa pretiniekiem es sagādāju tikai mūsu tēvu. Pārējie visi bija Karotāju gādāti pretinieki. Un arī Silviju - Maikls pasmaidīja. Kas varēja nozīmēt, ka viņš visai labi zin, ka tas nav meitenes īstais vārds - mums izdeva Karotāji. - tā ka Karotājam nāksies pameklēt blusas vien pašam savā kažokā, ja viņam tas šķita tik svarīgi.