"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[washulis]

Joelam cenšoties dziedēt, bet neveiksmīgi, arī Sariša centās pievienoties. Ja vien... tikai paturēt Aleksu pie dzīvības, līdz nogādāt kāda prasmīgāka rokās. Varbūt tad izdotos. Izklausījās, ka Ereijass ir zvanījis uz Svētnīcu. Palīdzība jau ir ceļā uz šejieni, ne tā? Bet vai pārējie ierastos gana ātri, šeit esot arī Valdniecei. Serafe mirkli pasķielējot uz debesīm. Tās bija zila. Siltas. Vai Aleksam maz radīsies izdevība noskaidrot, kāda ir viņu saule? Vai patiesi atšķirīga no Astindelā esošās, jebšu tāda pati. Kas notiek, ja serafs atdod savu dvēseli? Pat teju nepamanot pati, viņa skaļi izdvesa šo jautājumu, joprojām lūkojoties augšup.

[Sindra]

Svētnīca

Gabriels palūkojās uz Aristu un Flēru.
- Neko jūs nevarat darīt, jo jūs izvēlējāties palikt šeit. - viņš atteica steidzīgajam karotājam. - Es teicu, ka es nevaru atvērt portālu un pat ja jūs brauktu ar mašīnu vai lidotu, nevar zināt, kā Valdnieces apturētais laiks ietekmētu jūsu nokļūšanu mērķī. - Gabriels neizskatījās steidzīgs. Viņš negrasījās neko darīt.

- Bet tu vari palaist prom to cilvēku, kurš atrodas pirmajā stāvā. - Metatrona dēls paskaidroja Aristam viņa iespējas.


Smeilvila

- Man vajag zēnu. - Valdniece noteica pamādama uz Aleksa pusi, vai pareizāk sakot, to vietu, kur Joela ķermenis bija piesedzis Aleksu. Tā bija viņas atbilde Ereijasam.
Taču uz Sarišas jautājumu... Valdniece mirkli apdomājas. - Es izpildīšu tavu vēlēšanos. Tava dvēsele piederēs man. Un it kā tavā dzīvē nekas nemainīsies. Bet tad atnāks jūsu papucis un viņš nodedzinās tavus spārnus. - viņa pasmaidīja. Norādot, ka viņa jau nebūt nav tā ļaunā persona. Sliktais ir Metatrons, kurš soda savus eņģeļus.

Piegājusi pie Joela, sieviete notupās viņam blakus un uzlika savu roku uz eņģeļa pleca. - Nav vērts pretoties. - viņa noteica.
Viņas roka gluži vai dedzināja. Tā likās tik karsta un nepatīkama.

[Roviela]

Joels negāja projām, pat necentās nokratīt Valdnieces roku, vien nosedza Aleksu, vēl ciešāk noliecoties un sakļaujot spārnus.
- Neatdošu.
Sāp! Bet sirds sāp vairāk. Neiešu ne solīti nost.

[Romija]

Flēra smagi nopūtās. Protams, ka viņi neko nevarēja darīt. Lai gan... varēja. Skumjas par Sīliju vēl nebija rimušas, kad jaunā kārtā tām virsū uzgūla skumjas par Aleksu. Varbūt kaut kā darīšana spētu tās uz mirkli kliedēt. Izdarīt to, kas jādara, lai pēc tam varētu pārdomāt un atcerēties tos, kas to ir pelnījuši. Flēra vērās uz Gabrielu. Cik daudz viņa atdotu, lai tagad būtu viņa skavās un sirdi nenospiestu bēdas! Ja vien tā varētu...

"Vai mēs brauksim pakaļ tam Maikla datoram?" Flēra ierunājās. "Mums viņš ir jāņem līdzi." Maikls taču bija teicis, ka viņš te negulēs un nez ko negaidīs. Pie tam viņiem droši vien vajadzēja Mārvinu, lai vispār tiktu iekšā "Rozes vārdā" vai kur nu tas dators bija, kaut vai viņa mājās.

[echo3]

Tad tā esi tu, kas neļauj Aleksa dvēselei atgriezties viņa ķermenī? - Ereijass bija izdarījis secinājumu, kas, iespējams, nebija pareizs. Bet - nebija jau, pēc kā to pareizību mērīt. Karotājs neredzēja citu iemeslu, kāpēc Joela un Sarišas palīdzība neko nedeva.

Kamēr Valdniece bija aizņemta ar Joelu, Ereijass paspēra soli dēmonei tuvāk un satvēra viņu aiz pleciem, atraujot un aizgrūžot nost no Joela. Ereijasa krūtis dega ar baltu gaismu, acis bija violetas. Viņš necerēja uz izdošanos, viņš vispār ne uz ko necerēja - tikai parādīt, ka Valdnieces spēles ar cilvēkiem un serafiem nav tik vienkāršas, kā viņa iedomājas. Lai viņa iznīcina, lai upurē ar savu roku, nevis cer uz pielīšanu un izdabāšanu, un nodevību.

Tūlīt pēc tam Ereijass būra aizsardzības kupolu. Ja vispār šeit kaut ko var uzburt...

[Mattiass]

Atlika cerēt, ka pārējie serafi varēs vienkārši pacelties spārnos un aizlidot, vai arī tiešām iekāpt portālā uz Astindelu. Karotājs nenoteikti pamāja.
— Ejam… — ko tur vairs. Kā Flēra saka. Aizvedīs Maiklu, kur nu tas viņa dators ir, dabūs apstiprinājumu, ka arhīvs ir pārrokams. Palaidīs puisi vaļā, lai staigā.

— Mums viņam acis būs jāaizsien. Vai pats jāatslēdz. Lai neatrod ceļu atpakaļ, — viņš tikai atzīmēja. Un devās lejā.

[Romija]

"Labāk aizsiet," Flērai nepatika doma par vēl vienu bezsamaņu. Lai arī no tās varēja uzmodināt, tas galīgi nebija patīkams process. Un iespējams, ka pazemotu Maiklu vēl vairāk, kaut gan ko varēja zināt.

Serafes skatiens aizkavējās pie Gabriela. Bet ne viņas varā bija lūgt viņu sagaidīt. Ja viņam būs jādodas, tad Flēras balss to neatturēs. Neiekāpjot simbolā, viņa savāca drēbes, kur vienā no kabatām bija arī telefons. Turpat bija arī soma ar planšeti. "Ja nu tomēr tur var kaut ko palīdzēt..." viņa ieminējās par Smeilvilu. "Ja ar pārējiem kaut kas..." Bet balss aizlūza, neļaujot izteikt līdz galam. Gribējās cerēt, ka ar Aleksa upuri pietiks, bet nekas vēl nebija beidzies. "Es ceru, ka mums tas nebūs ilgi," dziedniece izteica klusu cerību, kas atspoguļojās arī viņas skatienā, pirms roka uzgūla durvju rokturim. Flēra ar nopūtu pagriezās un devās pie saviem pienākumiem.

[Sindra]

Svētnīca

- Nedariet pāri cilvēkam. - Gabriels noteica, kad Arists bija izteicis domu par Maikla izslēgšanu. - Viņš neatradīs ceļu, ja jūs viņu neielūgsiet šeit palikt. - ko tādu taču viņš bija teicis jau tad, kad Meja šeit bija atvedusi Mārvina brāli. Tātad satraukumam nebija pamata. Nedz arī tagad vairs kādam īpaši šī vieta varētu interesēt.

- Es tevi sameklēšu, ja nu kas. - Gabriels noteica Flērai, pirms dziedniece bija paspējusi pamest istabu. - Un būšu te, ja Metatronam pēkšņi mani nesavajadzēsies. - kas kopumā bija maz ticams, jo jādomā, ka valdnieks pats tiks galā ar Smeilvilas problēmu. Viņš katrā ziņā zināja, ka šobrīd Gabriels neko īsti nevarēja pasākt, lai nokļūtu pie serafiem un Aleksa.

Maikls vēl joprojām atradās dziednīcās gultā. Taču izskatījās visai sapīcis un garlaikots.


Smeilvila

Valdniece neizpratnē palūkojās uz Ereijasu. - Nebūt nē! - viņa noliedzoši pamāja. - Viņš savu dvēseli ziedoja, lai izglābtu šo pasauli. Es tikai cenšos to nolaupīt, pirms to paspējis Metatrons. Viņš nedzīvos šajā pasaulē vairāk. Vai jūs to vēl neesat sapratuši? - viņa izskatījās no tiesas pārsteigta. Iespējams, ka arī bija pārsteigta, jo karotājam visai viegli izdevās atraut sievieti no Joela. Tikai pieskaršanās demonu pasaules Valdniecei bija nepatīkama. Eņģelis sajuta it kā viņam uz mirkli būtu iedzēlušas visas pasaules bēdas un sāpes. Gluži, kā zibens spēriens. Tur nelīdzēja ne svētās maģijas, ne Metatrona vārda piesaukšana. Lai uzburtu vairogu, bija pārāk grūti koncentrēties.

Valdniece arī nekavēja laiku. Viņa pacēla roku un no tās izlauzās trīs tumši stari, kas ieskāva trīs serafus. Maģija nenodarīja neko ļaunu, tikai lika mocīties sāpēs. Tā nemēģināja izdzēst serafu dzīvības, vai savākt to dvēseles. Tā vienkārši, Valdniece nemaz nespēja savākt dvēseles, ja tās neatdeva labprātīgi. Vismaz ne no serafiem.

Ar Aleksu bija savādāk. Viņa dvēsele bija viena, kuru viņa bija ieradusies paņemt savām rokām. Tik svarīgi tas bija.

[echo3]

Neko viņš neziedoja, viņu ziedoja! Aleksam nekad nav bijis izvēles! - Ereijass sauca pretī, bet vairāk neko nepaguva pateikt, un arī kupolu uzburt nepaguva, kad augumu ieskāva Valdnieces melnā maģija, plēšot pušu katru muskuļu šķiedriņu un liekot satumst skatienam. Karotājs bija uzbūris sev aizsardzību, tomēr tas neko nelīdzēja.

Kaut ko tādu serafs nekad nebija jutis. Viņam likās, ka nekad vairs nespēs savākt kopā visu sevi vienā veselumā, ķermenis bija sadalījies bezgala daudzos atsevišķi sāpošos sīkumos, kuros varēja tikai kliedzot noslīkt. Tomēr reizē smadzenēs dega un palika doma Aleksu vajag Ardai. Ne Valdniecei, ne Metatronam, bet Ardai. Un dvēselē modās prieks par cīņu pret dēmonu.

Burt viņš nespēja, par īstu cīņu arī nebija ne runas, bet Valdniece bija tikai dažu soļu attālumā. Drīzāk atcerējies, nekā viņu redzot, Ereijass paspēra grīļīgu soli uz dēmones pusi un burtiski uzkrita viņai virsū.

[Roviela]

Valdniecei vajag Aleksa dvēseli! Nē. NĒ!!!
- Nedošu... - Joels vēlreiz čukstus apliecināja, līdz ar kliedzienu burtiski uzkrita virsū Aleksa ķermenim, to nosedzot pilnībā. Orākuls neredzēja, kas notika, viņš tikai juta, kā sāpes plosa pašu sīkos gabaliņos, šūnu pa šūnai, spalvu pa spalviņai. Pat gribēdams, Joels tagad nevarētu atstāt savu vietu, bet viņš negribēja, pēc pirmā sāpju vaida jau cenšoties atkal savākties, lai sargātu.
- Nedošu!!!!
Tas jau bija sāpju kauciens, kurā bija grūti atpazīt orākula balsi.

[Romija]

Doma, ka Gabriels būs tepat, kā zelta dzīpars sniedza drošības un pārliecības sajūtu. Bija jāiet, bet viņa atradīs ceļu atpakaļ. Un viņu gaidīs.

Flēra kāpa lejā uz pirmo stāvu. "Brauksim pēc tava datora," viņa uzrunāja Maiklu, ienākot Dziednīcā. "Ar to pietiks. Pēc tam tu būsi brīvs," Flēra iedrošinoši pasmaidīja, lai arī tūlīt seja kļuva atkal nopietna. Viņa nespēja sākt ar ziņām, ka Alekss mirst vai ir jau miris. Kamēr viss nebija beidzies, labāk bija atturēties no lieku pieņēmumu izteikšanas.

Flēra sagaidīja, kad Arists atslēdz Maikla roku, lai pasniegtu viņam kreklu, ko uzvilkt saplēstā vietā. Pēc Gabriela teiktā pat varētu iztikt bez acu aizsiešanas, ko droši vien Maikls nebūtu uztvēris pozitīvi.

[Mattiass]

— Tu teici, ka mēs tiksim arī pie Attīrītāju arhīva, — Arists Flērai atgādināja. — Maikla darba dators, tā parole un citas atslēgas, ja ir, un pieeja arhīvam, tā bija runāts. Un tad viņš var staigāt, kur vien vēlas.
Viņš pagriezās pret Maiklu.
— Kā tu domā sniegt to pieeju arhīvam? Uzrakstīsi papīru ar savu parakstu, ka, sadarbodamies ar Karotājiem, ļauj mums to izkratīt?

Viņš bija gatavs atslēgt Maikla roku (galu galā, tā jebkurā gadījumā bija tā, ar kuru viņš raksta), tomēr sākumā gribēja līdz galam visu noskaidrot.

[Sindra]

Svētnīca

- Nekādā gadījumā. - Maikls noteica pēc Arista jautājuma. - Es nerakstīšu nekādus papīrus un es nesadarbojos ar Karotājiem. Es iedošu tev savas pieejas tiesības un varēsi sēdēt un lūrēt kamēr zaļš gar acīm metās.
Kā tu to pasniedz saviem bosiem, no kurienes un kāpēc tev tā informācija ir, tā nav mana darīšana. - Mārvins pamāja uz savu roku, lai Arists to beidzot atbrīvotu.

- Arhīvs, protams, ir atrodams datorā. - kas gan vēl tam pūslim bija nepieciešams?



Kaujaslauks

Nebija jau tā, ka valdniecei diži bija vajadzīga Joela atļauja, lai kaut ko paņemtu. Serafu izmisuma pilnie brēcieni skanēja, kā mūzika viņas ausīm un viņa labpatikā to baudītu, ja vien lempīgais karotājs nebūtu viņai uzgāzies virsū.
Valdnieces maģija aptrūka. Taču viņa nikni piecēlās un grasījās jau atkārtotu pavērst savu tumsu pret serafiem, kad kaujaslaukā ieradās vēl viena persona. Metatrons.
- Tev nevajadzētu viņus mocīt. - serafu valdnieks noteica klusā un mierīgā balsī.
Viņa klātbūtnē Valdniece nejutās vairs tik labi. Sieviete nedaudz atkāpās, lai saglabātu distanci starp viņu pašu un eņģeli.

Metatrons pagāja garām serafiem un nostājās pretī Valdniecei, acīmredzami gatavs aizsargāt savus eņģeļus. Tik vien roka nevērīgi pamāja viņu virzienā, atdodot spēku un izdzēšot sāpju radītās sekas. - Dodieties uz Astindelu. Tā ir pavēle. - viņš noteica serafiem, skatienam kavējoties pie demonu pasaules valdnieces.

[Roviela]

Joels cēlās augšā, rokas un kājas no pārdzīvotā vēl drebēja, tomēr viņš pamanījās nomesties uz ceļgala, lai sveicinātu Metatronu.
Tā ir pavēle, un orākuls paklausīja. Viņš sakoncentrēja maģisko enerģiju, simbols uz rokas iedegās, otra roka uzvilka gaisā krustu.
Parādījās portāls, kurā Joels iegāja. Vēl brīdi portāls te būs, to var izmantot arī citi.

Viņš pagaidām nedomāja par to, kas ir, kas nav un kas būs. To vēlāk.

[Mattiass]

— Aha, kā tad, — Arists šerminoši saldi pasmaidīja, — un tu pēc tam izdomāsi ziņot manai priekšniecībai, ka es tev esot ar varu atņēmis datoru. Vai arī nozadzis. Nekā nebija, — atgriezās neitrālā, no emocijām izbalinātā, informatīvā intonācija. — Un, ja kaut kas tevis darītajā man, vai, vēl ļaunāk, Flērai, kas tevi izdziedēja, radīs liekas nepatikšanas, es tevi atradīšu un noraušu tev galvu. Tie nav draudi. Es tevi tikai informēju.

Karotājs pienāca pie naktsgaldiņa un savāca gan melu detektoru, gan diktofonu.
— Un tu vairs neko nepasāksi ne pret vienu no serafiem. Citādi sekas būs līdzīgas.

[Romija]

"Tiešām?" Flēra izmisīgi nopūtās un neticīgi paskatījās uz Aristu. Piesardzība ir laba lieta, bet attieksmes demonstrēšana tik pretīgā tonī bija zem katras kritikas. "Pietiks ar to, ka esat informēti par sekām," Flēra pikti noteica. "It kā tu nevarētu izdomāt, kā ar tādu problēmu tikt galā," viņa veltīja Aristam nīgru skatienu. "Un tu zini, kādas sekas var būt," arī Maiklam tika stingrs skatiens. Šos divus mazuļus patiešām nevarēja atstāt divatā. Protams, bezgalīgi Flēra viņus netaisījās ganīt, bet vismaz tik ilgi, kamēr ir dabūta piekļuve informācijai un atlaists Maikls. Kad viņiem vairs nebūs jāuzturās vienā telpā, jebkāda saķeršanās vairs nebūs Flēras problēma.

[echo3]

Labi, ka sāpju un spītīgas apņēmības pārņemtais prāts Ereijasu bija norobežojis no atmiņām par pavisam neseno pieskaršanos Valdniecei, un sajūtām, kas bija tai sekojušas. Uzkrist viņai virsū šobrīd likās kā iekrist degošās liesmās. Karotājs nebija īsti spējīgs pat aptvert, ka plāns ir izdevies, ka viņu nogrūž nost un ka viņa mute ir pavērta kliedzienā.

Valdnieces maģija pārtrūka. Atvieglojums - Ereijass bija pārliecināts - tikai uz mirkli. Viņš nekā nebija kaitējis dēmonei, sāpes tūlīt atgriezīsies... To vietā karotājs, uz mutes gulēdams zemē, izdzirda balsi, kuru bija dzirdējis tikai vienu reizi, bet atpazītu jebkur. Metatrons.

Sāpes izzuda un galva noskaidrojās no Metatrona burtās maģijas. Ereijass sakustējās un saprata, ka arī spēki atgriezušies. Viņš piecēlās kājās, lai uzreiz piedienīgi sveicinātu Valdnieku, pat, ja Metatrons nemaz neskatījās. Ereijass neuzdeva jautājumus. Pasauļu robežas nu ir pārkāpuši abi valdnieki, un vienīgais, ko karotājs var tagad darīt, ir netraucēt. Pat, ja Metatrons nebūtu piebildis par pavēli, Ereijass būtu paklausījis.

Tepat blakus Joels jau būra portālu. Ereijass tajā iegāja tūlīt aiz orākula.

[Sindra]

Svētnīca

- Muļķis esi, vai? - Maikls palūkojās uz Aristu un deva tādā pašā tonī atpakaļ. Lai gan viņa retorisko jautājumu pavadīja drīzāk īgnums, nevis salkans smaids, kāds bija rodams karotāja lūpās.
- Es nespēju melot melu detektoram. Līdz ar to, es neredzu kādas ir manas iespējas tevi apmelot. - skatiens pavadīja Aristu, kurš kā reiz savāca melu detektoru no galdiņa.

- Paldies par informēšanu. - viņš vēl piebilda. - Tikai, varbūt es vēl vēlētos piebilst, ka patiesībā, es nevienā brīdī neesmu neko pasācis pret serafiem. Jūs vajāja Sīlija un tas, ka viņa jūs ieslēdza Attīrītāju pagrabos, nenozīmē, kas es kaut ko pret jums pasāku. Man bija gluži vienalga vai jūs tur esat, vai neesat. - Mārvins salti noteica. Lai gan pēc īsā skatiena, kuru viņš uzmeta Flērai, varēja noprast, ka gluži tā taisnība nebija. Viņš bija priecājies sastapt Flēru, bet... tas arī viss.
Draudi nebija nepieciešami, pat ja tie lūk neesot draudi.


Kaujaslauks

Dēmonu pasaules valdniece nekavēja jaunos serafus burt portālu un aizvākties no notikumu vietas. Viņas skatiens koncentrējās uz Metatronu un vēroja, ko eņģelis grasās iesākt.

Izejot cauri portālam, serafi nonāca Astindelā. Savā pasaulē. Te viss bija mierīgi. Spīdēja saule, gaisā klusi skanēja dziedinošā mūzika. Te bija vieglāk elpot un Ardas smagums bija atkāpies.
Kādu mirkli pēc tam, kad serafi bija nonākuši savās mājās, pie viņiem blakus nolaidās sargi. - Sekojiet mums. - viņi noteica un aizveda robežu pārkāpušos serafus uz saliņu, kas atradās netālu no Metatrona pils. Te, kur viņi bija ieslodzīti pēc savas trakās Pirmā soļa nakts. Sodīti par mēģinājumu ielūkoties aiz Vārtiem.
- Jums pagaidām jāpaliek šeit. - viens no sargiem paziņoja un viņi devās prom, atstājot serafus uz saliņas.

[Roviela]

Joels neiebilda. Tāda bija kārtībā. Viņi bija brīvi atgriezties Astindelā, un šoreiz pat šeit atgriezties lika Valdnieka pavēle. Viņš sekoja sargiem, līdz visi nolaidās tajā pašā lidojošajā saliņā.
Šķiet, te nekas nebija mainījies.

Orākuls novilka melnos Ardas apģērbus. Viņš mājas gribēja sajust ar ādu, bet pat kailums un mīkstā zāle nelīdzēja pret pārdzīvojumu. Nebūs miera, pirms nebūs zināms, kā viss beidzās!
Joels nolaidās zemē uz vēdera un atgūlās, plaukstu palicis zem vaiga. Spārni bija palikuši, tie daļēji sedza augumu. Runāt viņam negribējās, un ko gan lai teiktu?
Jāgaida.

[Mattiass]

Tagad Arists konkrēti uzjautrinājās. Viņš, protams, zināja, ka Maikls nevarētu samelot Karotājiem, un pats par šādu iespēju pārlieku nesatraucās. Taču viņam bija grūti šobrīd Maiklu nekaitināt, Mārvina īgnums viņu savādā kārtā iepriecināja. Serafs no tiesas centās neizrādīt, ka viņš īstenībā par kaitinošo Attīrītāju bija atļāvies uzjautrināties. Tādēļ ārēji salkanumu nomainīja uz īsu brīdi nomainīja līdzcietība (kuru, protams, varētu tulkot kā pats esi muļķis, ja vēlētos; protams, patiesībā kādu uzskatīt par muļķi balstoties uz antipātiju bija visai bīstami) un tad — neitralitāte.

— Nav jau iespēju, — karotājs atzina. — Bet tik un tā.

Pēc Maikla apgalvojuma Arists viņu kā nākas nopētīja, meklēdams roku dzelžu atslēgu.
— Silvija Būrī tāpat vien nonāca, ja? — viņa acis mazliet samiedzās. — Tu tāpat vien publikai pateici, lai viņus visus nogalina. Un, protams, lai aizstāvētos, tos sūda dunčus normālu ieroču vietā, ko saņēma tie noziedznieki, jūs viņiem piešķīrāt arī tāpat vien. Jo tu jau pret serafiem neko nepasāki. Pat varonīgi noliki starp viņiem un briesmām savu bračku, jo biji pārliecināts, ka tad viss būs kārtībā. Jo parasti jau ir, kādēļ uztraukties? — balsī ieskanējās sarūgtinājums.

— Zini, ko, Mārvin, — karotāja rokas jau veicīgi slēdza vaļā uzparikti, kas Maiklu bija piesaistījusi pie gultas, bet rūgtums nekur nepazuda, — tu būtu varējis kļūt par lielisku cilvēku, ja liktu lietā savu intelektu labākiem mērķiem, nekā dzīšanās pakaļ cita ēnai. Tev joprojām ir tāda iespēja, tava dzīve ir tikko sākusies. Nepazaudē to. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ tu vēl dzīvo.
Arists jau iepriekš bija Maiklam norādījis, ka, nenogalinot, karotājs bija vadījies pēc zināmiem apsvērumiem. Viens un būtisks bija iespēja tā dēvēto virspriesteri nopratināt. Vēl kāds, kuru pirms brīža Arists nebūtu atzinis, bija viņa sabiedroto serafiskā (vai arī viņa paša?) ticība labajam pat tādam tipam, kā šis. Pozējošajam jaunietim tika dota iespēja. Tā vēlētos visi pārējie serafi, kas bija iesaistīti. Taču pašā sliktākajā gadījumā karotājs nevilcinātos viņu uzmeklēt un izbeigt viņa dzīvi šaisaulē. Viņš gan cerēja, ka solītā saules parādīšanās tiešām ko mainīs uz labu Ardas cilvēku apziņā un tas nebūs nepieciešams.

Karotājs arī apzinājās, ka ar šādu izteikumu viņš ļoti ticami izprovocēs Maiklu uz kārtējām dzēlībām. Lai jau. Maiklam vienkārši grūti nācās sadzīvot ar zaudējuma apziņu, kuras sākumu viņš sev bija iestāstījis jau agrā jaunībā, un viņš izmantoja iespēju izlādēties. Ja tā, labam serafam noteikti piedienētos saglabāt mieru un pacietību. Tā droši vien teiktu Metatrons. Aristaprāt, tā bija rāma aukstasinība, kas bija jāsaglabā. Ar to gan pēdējās dienas laikā īsti nevedās. Droši vien kaut kādā mērā kopš šīrīta notikumiem izsisti no sliedēm bija visi serafi Ardā.

Lai kā arī būtu, Attīrītājs bija nu spējīgs kustēties pēc sirds patikas. Karotājs atkāpās pie durvīm.