"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Orākuls netuvojās un netraucēja. Varbūt, ja tagad iejauktos, tā būtne, kas veidojās tur, simbola vidū, tā ietu bojā, un tad ne Aleksa, ne Renšī vairāk nebūtu. To nē, tad būtu izjaukts pilnīgi viss, kas varētu notikt labs.

Tāda gaisma, kas pārņēma būtību, tādu Joels nekad nebija jutis! Tas bija Valdnieks. Tā nebija skaidra atbilde, bet deva vienu - tā, kā notiks, tā būs bijis pareizi. Tas nenoliedza viņiem darīt vēl kaut ko, tomēr jauno serafu pilnībā nenomierināja, jo viņš neticēja iepriekšnolemtiem likteņiem. Katru brīdi likteni veidoji pats un citi, un viss, kas bija apkārt.

Tik un tā bija skumji, jo Joels ļoti negribēja, lai Alekss ietu bojā. Arī to, lai puisis kopā ar Renšī atstātu Ardu, viņš negribēja. Gabriels teica - nepieķerieties cilvēkiem! Joels to bija izdarījis. Ir grūti nepieķerties tādai dvēselei, pat nepazīstot cilvēku līdz galam, un tādi cilvēki ir pelnījuši, ka viņiem pieķeras, nevis novēršas un vienaldzīgi atstāj.

[echo3]

Ereijass stāvēja un skatījās, un juta, kā Renšī pārņem Aleksu. Tas nebija pareizi! Tas bija tieši tas, ko serafs bija jautājis Gabrielam - vai Aleksam ir izvēle? Nav viņam nekādas izvēles, un nekad nav bijusi. Ne Alekss tagad cīnās par Ardu - te Renšī cīnās par Veniru. Alekss ir tikai upuris, sīka vienība, līdzeklis, kuru izmanto kāds varenāks saviem mērķiem. Tāpat kā Arda šim varenākajam ir tikai nesvarīga vieta, uz kuru atnest tumšo maģiju, padarot pasauli cilvēkiem par īstu elli.

Karotājs nemēģināja uzrunāt Aleksu vai Renšī, tāpat, kā jau bija teicis, netraucēja veikt rituālu. Maģijai no Ardas ir jāaiziet. Tas būtu ieguvums šai cilvēku pasaulei. Vispār nē, - tas būtu tikai izlīdzinājums. Bet par Aleksu runājot - Ereijass joprojām domāja, ka Alekss ir nepieciešams Ardai. Ne tāpēc, ka Ereijass būtu tieši Aleksam kā pieķēries, nekādas īpašas saskares viņiem nebija bijis, bet tāpēc, ka Aleksam būtu reālas iespējas mainīt Ardas dzīvi, padarot to labāku. Svaru kausi šobrīd svērās Ardai par sliktu. Nav līdzsvara!

[Mattiass]

Kad ar Flēru viss bija norunāts, Arists bija izgājis no telpas. Viņš uzkavējās blakus telpā, ar vaļā durvīm uz gaiteni, gadījumam, ja notiktu kas neparedzēts un Flērai būtu nepieciešama palīdzība. Lai ko dziedniece šobrīd par viņu domāja, viņš savulaik bija solījis viņu sargāt, un no tā negrasījās atkāpties. Vienlaicīgi viņa domas jau atradās tālu prom, Smeilvilā. Viņš gudroja, diez kas tur varētu notikt, un vai trijiem serafiem, kas tur bija devušies, gadījumā nevajadzēja papildspēkus. Cerams, viņi nav aizmirsuši, ka gadījumā, ja kas, var zvanīt, un, ja Gabriels laipni atvērs portālu, tad viņi ar Flēru acumirklī varēs atnākt ar palīdzību.

[Rouzijs]

Kad Aivens bija aktivizējis kristālus, Mejas elpa nedaudz saspringti pārslīdēja pār lūpām, viņa neticēja, ka var palikt tik labi, ka uz brīdi sajūtās iestājas miers un nogurums tik pat kā tika aizslaucīts prom.

Viņš palika. Tumšmate pateicīgi pasmaidīja. - Paldies, tev... - Serafe klusi noteica un aizvēra acis. Lēnām ieslīdēja miegā, kas Mejai bija vairāk kā nepieciešams.

[Sindra]

Svētnīca

Maikls neatrāva roku no Flēras, taču likās, ka pat dziednieces violeto acu nokrāsa nespēja puisi priecēt. Maikls bija skumjšs un apjucis. Kaut kas pavisam noteikti nebija noticis pēc viņa plāna. Tomēr, viņa skatiens atgriezās pie Flēras acim un Maikls mēmi pamāja. - Paldies. Ka paliki ar mani. Domāju, ka ja tevis šeit nebūtu, man ietu daudz sliktāk. - Tas arī bija iemesls, kāpēc viņš bija saucis pēc palīdzības. Cerībā, ka Flēra viņu sadzirdēs.

- Datu nodošana nenotiek nekā. - viņš noteica. - Viņš varēs dabūt manu datoru un pētīt ko vien vēlas. Es par to neko negribu vairāk zināt. - Maikls paraustīja plecus, dziļāk ieslīgdams pēļos.
Jā, viņš, protams, uzgaidīs.
Nebija jau tā, ka Mārvinam ir diži liela izvēle.


Smeilvila

Tā kā neviens no serafiem netuvojās, būtne, kas veica rituālu nelikās traucēta.
Uz Aleksa rokas enerģijas lode krājās arvien lielāka. Līdz visa svešā maģija, kas bija nokļuvusi līdz Ardai, bija savākusies.
Alekss būrās. Un viņa ķermenis acīmredzami nebija pieradis pie tāda maģijas sloga. Puiša deguns asiņoja. Taču ieskatoties vērīgāk, varēja manīt, ka nekādu svaigu pātagas sitienu pēdu uz Aleksa muguras nav.

Kad melnā maģijas lode bija savākusies, Alekss nolaida otru roku un maģijas stars, kurš traucās pret debesīm uz mirkli pārtraucās. Taču tikai uz mirkli, jo jauneklis satvēra maģiskā spēka lodi ar abām rokām un strauji pavērsa to pret debesīm.
No lodes, ar spēju triecienu, debesīs aiztraucās maģiskā enerģija. Tur, gaisā, tā eksplodēja un lika apkārtnei nodrebēt.
Taču vietā, kur bija notikusi eksplozija, atmirdzēja zilas debesis.
Saules stari apmirdzēja Aleksa vaigu. Un viņš smaidīja raudzīdamies debesīs.

Simbols bija apdzisis.
No Aleksa auguma izlauzās tumša ēna, tā pazuda debesīs. Turpat, kur pirms mirkļa bija eksplodējusi maģijas lode.
Zēna augums bezspēkā sabruka zemē.

[Roviela]

Te vairāk nebija, ko gaidīt, un Joels strauji skrēja pie Aleksa, lai noskaidrotu, kas un kā. Viņš ir dzīvs? Nav? Un kādā stāvoklī? Vai Renšī ir viņu atstājis, un Alekss ir, kā saka, vienā gabalā, vai arī ir noticis kas nelāgs?
Neko daudz dziedēt orākuls nevarēja, tomēr mazlietiņ jau var katrs.

Visādā ziņā šī vieta ir jāatstāj, te nevar kavēties, jo serafs itin nemaz nebija pārliecināts, ka ardieši uz notikušo reaģēs viennozīmīgi pozitīvi. Drīzāk jau nē.

Viņš pieskrēja klāt un pieliecās pie Karotāja. Kā tur ir?

[Romija]

Flēra atlaida Maikla roku un atstāja viņu guļam. Dziedniece devās uzmeklēt Aristu, lai paziņotu iznākumu. Diktofons un melu detektors tā arī pagaidām palika neaiztikts.

Atradusi karotāju blakus telpā, Flēra ienāca. "Maikls tev ir gatavs atdot savu datoru un iespēju dabūt visu Attīrītāju arhīvu. Bet lai viņu atbrīvo no rokudzelžiem. Ja vēlies, tur droši vien viss ir ierakstījies, vari noklausīties. Es ceru, ka ar to būs pietiekami, jo vairāk viņš neko nestāstīšot," viņa izstāstīja un vēroja Arista reakciju, klusībā cerot, ka šāds rezultāts varētu novērst nepieciešamību pēc spīdzināšanas vai arī nogalināšanas.

"Un vai ir kādas ziņas par Aleksu?" Flēra apvaicājās. Apčamdot kabatas, nācās secināt, ka telefons nav pie viņas, ja arī tur ir kādi jaunumi.

[echo3]

Tas bija iespaidīgi un vareni. Ereijass stāvēja, skatījās un gaidīja brīdi, kad no Ardas tiks savākta maģija. Viņš nezināja, kā tas notiks, tāpēc tikai stāvēja un netraucēja. Tas, kas rūpēja karotājam, bija - kas notiks pēc tam?

Ereijass gandrīz, gandrīz neizturēja tajā īsajā laiciņā, kas pagāja no maģijas lodes eksplozijas debesīs līdz melnās ēnas aizlidošanai. Tie daži mirkļi vilkās kā mūžība. Un tad Renšī bija prom. Vai Alekss ir vēl te? Simbols nodzisa, un Joels jau aizskrēja pie saļimušā Karotāja.

Ereijass strauji apgriezās apkārt, noskatot apkārtni, jo tagad tikai atcerējās, kas viņam patiesībā ir jādara. Jāsargā, viņa pienākums ir sargāt. Vai šai vietai netuvojas ardiešu mašīnas vai vēl kas, kas nebūtu vajadzīgs? Ereijass izvilka telefonu un zvanīja Gabrielam. Ja Metatrona dēls neatbild pēc pāris signāliem, Ereijass uzreiz zvana Flērai un tad Aristam. Vienalga, kuru izdodas sazvanīt, sakāmais ir viens un tas pats, - Mums četriem ātri jātiek projām no šejienes. Gaidiet sauli. - Vairāk viņš šobrīd nezināja pateikt.

[washulis]

Sariša pievienojās Joelam, skrienot pie Aleksa. Viņa nebūtu spējusi iejaukties, iespējams neriskējot vēl vairāk, kā tas notika tāpat, bet parādoties pirmajam zilo debesu stūrim, viņa jau jutās nokavējusi ko svarīgu. Jau jutās nožēlojam. Šajā situācijā tīras laimes atrast nevarēja. Pieturējusi Aleksa galvu, kamēr Joels mēģināja nedaudz padziedēt, Sariša ielūkojās viņa sejā. Piedod, es Tevi pievīlu. Tieši tik vienkārši un nožēlojami reizē. Viņa bija solījusi palīdzēt, bet beigās tikai noskatījās. Viņa bija baidījusies apsvērt lietot Brīnumu tad, un bijās to darīt arī tagad. Tad patiesi paliek tikai nožēla par atkāpšanos.

[Mattiass]

— Jā, labi, der. Bet viņš mani sagaidīs tepat. Mēs aizbrauksim pēc tā datora. Viņš apliecinās, ka atļauj pārmeklēt arhīvu, un būs brīvs, — karotājs apskatījās, ka neko no viņa mantām Flēra neatnesa atpakaļ.
— Pagaidām es varu viņu pārslēgt, lai ir ērtāk gaidīt, jo gribu noskaidrot, kā tur veicas mūsējiem un Aleksam, ja Gabriels dos iespēju pie viņiem nonākt. Tikko atpakaļ, tā pievērsīšos Maiklam, pie reizes uzzinās, kā iet viņa brālim, ja viņu tas interesē. Tu ar mani nāksi?

Tai brīdī sāka zvanīt telefons. Arists pacēla.
— Jā?
Ereijass. Sauli? Acīmredzot Renši visu paveica.
— Sapratu.

Karotājs metās augšā meklēt Gabrielu. Ja nesastapa virtuvē, tad pārbaudīja viņa istabu.

[Romija]

"Jā, man šķiet, viņu interesēs," Flēra atbildēja. Ne par velti viņa to bija jautājusi tagad, nevis pacietusies līdz Maikla jautājums ir noskaidrots. Bet tālāko sarunu iztraucēja telefona zvans, pēc kā nevarēja uzminēt, kas tieši ir noticis, tāpēc tad, kad Arists izskrēja no istabas, Flēra viņam sekoja vismaz tik daudz, lai saprastu - viņš dosies prom vai darīs kaut ko tepat. Pie Maikla viņš neaizskrēja, tātad zvans pavēstīja kaut ko citu. Sekojot pa pēdām, Flēra pusceļā pamanījās pajautāt: "Kas noticis?"

[Sindra]

Smeilvila

Kad Joels nonāca pie Aleksa, puisis bija bez samaņas. Tā nu viņš arī Sarišas žēlabas īsti nedzirdēja. Vismaz ne tieši un apzināti.
Pārbaudot viņa veselības stāvokli, varēja secināt, ka svešais Renši bija devies prom. Mārvins bija atkal viņš pats. Taču maģija bija nomocījusi puiša augumu un tas mazumiņš dzīvības spēka, kas Aleksā bija atlicis, lēnām aizplūda.
Pat Joela mēģinājums dziedēt, nevarēja šo procesu apturēt.

Bet zilais debesu pleķītis tikmēr pletās arvien platāks un serafi sajuta saules starus sildām savas muguras.
Lai arī kas bija noticis, ardieši likās, ka to nebija pamanījuši un Ereijass nepamanīja kādas mašīnas, vai lidojošus vagonus tuvojamies šai vietai.
Taču sajūta bija dīvaina. It kā kaut kas nebūtu kārtībā ar šo vietu. It kā... laika ritējums būtu apstājies.

Un tad Ereijass pamanīja viņu. Sieviete stāvēja pie ēkas drupām. Viņa lūkojās uz notiekošo, bet tuvāk nenāca. Tikai serafi juta, ka šī persona noteikti bija pēdējā, kuru viņi varētu vēlēties sastapt. Valdniece.


Svētnīca

Gabrielu sazvanīt nebija iespējams. Un Arists arī varēja atklāt kāpēc.
Kad viņš un Flēra nonāca Metatrona dēla istabā, viņš uz grīdas bija uzvilcis baltu simbolu un pats apsēdies tā vidū, meditēja. Ap Gabrielu bija kupolveidīgs vairogs, kas tieši sevī ietvēra simbolu.

Gabriels simbola vidū sēdēja kails. Ardas tumšās drēbes nometis uz gultas. Izskats gan viņam bija palicis tas, kuru eņģelis izmantoja Ardā, nevis viņa īstais. Taču pie serafa muguras, cauri vairogam bija redzami lieli, ēteriski spārni.
- Es nevaru jums palīdzēt. - Gabriels noteica, kad istabā bija ienākuši abi serafi. - Valdniece apturēja laiku. Viņa neļauj man tur nokļūt. - viņš paskaidroja.

[echo3]

Kādu sazvanīt izdevās tikai ar trešo reizi. Ereijass, protams, tur varēja vainot savu zvanīšanas kārtības izvēli, bet vajadzīgs jau viņam bija Gabriels. Ne Flēra, ne Arists nespēja uzburt portālu uz šejieni. Jau runājot, viņa skatiens apstājās pie vientuļa sievietes stāva blakus drupām. Ereijass nekad nebija redzējis Valdnieci, bet atpazina nekļūdīgi. Kā tas iespējams, ka Valdniece ir šeit? Kas viņai ir ļāvis pārkāpt pasauļu robežas? Vai arī viņi paši ir tās pārkāpuši un tagad atrodas kādā vietā starp pasaulēm vai pat dēmonu zemē?

Karotājs palūkojās uz zilo debesu pleķīti virs galvas, tad uzmeta ašu skatienu Sarišai, Joelam un Aleksam. Sajūtas liecināja, ka, Joels un Sariša ir satraukti. Ereijasam arī likās, ka Alekss ir dzīvs. Karotāja skatienam atgriežoties pie Valdnieces, viņam bija radusies pārliecība, ka vēl kaut kas ar šo vietu nav kārtībā. Kas īsti - viņš nezināja un nesaprata. Ko var prasīt no tikko Pirmo Soli spēruša serafa?

Ereijass pagriezās un devās uz Valdnieces pusi. Gāja viņš tā, lai pats atrastos starp biedriem un dēmoni. Pieklājīgas sarunas attālumā Ereijass apstājās un lūkojās Valdniecei tieši virsū. Viņš neko nejautāja. Karotājs lieliski apzinājās, cik niecīgi ir viņa spēki salīdzinot ar Valdnieci. Viņa pati pateiks, ko grib, un kā tas, kas skar Ardu un Veniru, varētu būt būtisks dēmonu pasaulei. Ja gribēs.

Ereijass vienkārši stāvēja kā aizsegs biedriem. Cīņa nav beigusies, un visas izvēles vēl nav izdarītas.

[Romija]

Sekojot Aristam uz Gabriela istabu, Flēra acīm pavērās kupols un spārni. Ja arī Gabriels nebija devies uz Smeilvilu, iespējams, ka viņš bija sekojis visam tur notiekošajam līdzi no šejienes. Flēra pat paieņēma, ka viņš varētu zināt vairāk, kas ir noticis, tāpēc atkārtoja savu jautājumu. "Kas tur ir noticis? Kas ar Aleksu?" Par Renši viņa pagaidām nejautāja, bet, izdzirdot par Valdnieci, Flēras sirds sažņaudzās par pārējiem. Ja nu viņa kaut ko nodara serafiem? Ja nu Smeilvila bija viena liela ēsma, lai tiktu klāt biedriem? "Vai valdniece ir atnākusi pēc serafu dvēselēm?" Flēra iesaucās ar drebošu balsi. Pirksti sažņaudzās ap piedurknes malu, tomēr viņa savaldījās, lai nejauktos Gabriela simbolā.

[Roviela]

Joels cīnījās. Alekss nebija serafs, un orākuls nevarēja viņam tā iedot spēku, kā, teiksim, Flērai, bet viņš mēģināja. Darīja visu, ko spēja un reizē juta, ka Alekss slīd projām. Nē! Tik daudz izdarīts, un tagad padoties? Nē!
- Alekss mirst, - Joels izgrūda caur zobiem, uz mazu mirklīti atļāvies novērsties no darāmā.

Viņš nemanīja neko apkārt, vienīgi saules siltums uz pleciem bija sajūtams. Apkārt šķita apstājies laiks, bet vai tad tas tā nešķiet vienmēr, ja atgadās kas līdzīgs?
Izņemot pāris vārdus, orākuls nenovērsās no darāmā. Noturēt! Iedot spēku. Tik, cik ir pašam. Vieglāk bija īstajā izskatā, un orākuls pārvērtās, pār Aleksu sargājot pārklājās divi sudraba pelēki spārni, kas pēc brīža iegaismojās balti, orākula acis mirdzēja.
Viņš nebija dziednieks...

[Sindra]

Svētnīca

Pēc Flēras jautājumiem kādu brīdi Gabriels neko neatbildēja. Vienkārši sēdēja un klusēja. Bet droši vien viņš centās saprast atbildes, saprast situāciju.
- Alekss mirst. - viņš atbildēja. - Bet es jau teicu, ka tā būs. - tam nevajadzēja būt nekam tādam par ko serafiem izbrīnīties. - Tu tāpat nevarētu viņu izdziedet ar dziedināšanas burvestībām. - serafs vēl piemetināja. Nu, lai Flērai nesāktos sirdsapziņas pārmetumi, ka viņa palikusi.

- Valdniece... viņa ir pārkāpusi robežas. Bet viņai nevajag serafus. Viņai vajag zēnu. - Gabriels gan īsti nespēja saprast kāpēc.


Smeilvila

Valdniece lūkojās uz Ereijasu, kurš tuvojās un viņas lūpās atausa tāda, kā viegla vīpsna. - Jūs varat iet prom. - viņa noteica. - Doties mājās, pie sava papuča. Es jūs neaizkavēju. - sieviete atvēlēja un paspēra pāris soļus pretī karotājam.
- Bez tam... jūs tāpat neko nespējat darīt, lai kaut kas mainītos. - viņa pasmaidīja, gluži vai izbaudot serafu izmisumu un nespēju palīdzēt.

Bet nevarēja noliegt, ka Valdniecei laikam jau bija taisnība. Joela mēģinājumi dot spēku vai kā savādāk ārstēt nedeva nekādus panākumus.
- Lai gan... es varētu... - sieviete apstājās netālu no Joela. - ... viņu izglābt. Ja tu ziedotu savu dvēseli. - viņa piedāvāja darījumu.

[Mattiass]

— Viņiem vajagot tikt prom, un Renši laikam savu paveicis, — Arists dziedniecei bija atbildējis, jozdams pie Gabriela.
Tad viņi jau bija galā, un Flēra varēja parunāties ar kādu kompetentāku, kurš atradās neikdienišķākā paskatā.

— Un ar Gaismas burvestībām? Ar tām varētu palīdzēt? — Arists painteresējās. Tās var uzburt jebkurš serafs, kaut labāk to darīt, protams, ir orākulam. — Ko mēs varam darīt? — karotāja domas vienmēr bija vērstas uz rīkošanos, nevis ilgu apspriešanu, īpaši tādās reizēs, kā šī. Ja vien tur tuvumā varētu dabūt portālu, kas uzreiz neaizveras… Tajā ievilkt Aleksu un pārējos. Vai varbūt viņi var ar visu puiku notīties uz Astindelu?

[Romija]

Flēras elpa aizrāvās un sirds sažņaudzās. Mierinājums knapi ļāva uzelpot. Lai arī Flēra jau iepriekš bija pieņēmusi Aleksa likteni kā nemaināmu, tomēr sāpes, kas iedūrās sirdī, nevarēja apturēt ar prātu. Tā vienkārši bija jābūt — jāsāp. Rokas nevarīgi karājās gar sāniem. Pat tās, ja arī viņa būtu pie Aleksa, nelīdzētu. Bija lietas, kas atradās tik tālu ārpus mazu serafu spējām, ka viņiem atlika vien noskatīties. Un domās cenšoties aptvert notikumus starp Aleksu un serafiem, Flēra īsti neatrada nevienu, kur viņi tīši būtu pagrūduši puisi šajā virzienā. Agrāk vai vēlāk viņš droši vien pats tur būtu nonācis, tikai, iespējams, par viņu skumtu mazāk dvēseļu.

Sirds lika pievienoties Arista jautājumam — palīdzēt, ja vien tāda iespēja pastāv. Tomēr skaļi Flēra to neizteica. Jau iepriekš palikusi malā un saņēmusi Gabriela norādi par nevarēšanu palīdzēt, viņa centās būt mierīga, jo tad, kad nav iespējas izķepuroties, spirināšanās tikai paildzina mokas. Flēras galva noslīga un acis aizvērās.

[Roviela]

Joels juta, ka nekas neizdodas. Jā. Gabriels ko tādu teica, bet... Zēna liktenis man ir zināms. Viņš sajuta to, ka Valdniece ir tepat tikai tad, kad tika uzrunāts.

- Es tev neticu, - orākuls atbildēja. Valdniece bija varena, to viņš zināja. Pelēkie spārni joprojām sedza Aleksu. Vai Alekss gribētu, lai viņu izglābj par tādu cenu?
- Neatdošu. Ne viņu, ne sevi.
Jā, Alekss mirst, bet dvēseles atdot Valdniecei? Nekad. Ne Aleksa, ne savējo. Arī, ja viņi abi tagad te nomirs, tad abi būs brīvi. Spārni iemirdzējās spožāk.
Iespējams, viņš ir naivs muļķis. Lai tā būtu.

[echo3]

Kas tev šajā lietā par daļu? - Ereijass tā arī bija nācis līdzi un joprojām stāvēja starp biedriem un Valdnieci. Nupat viņa bija ļāvusi serafiem doties prom, un tūlīt jau piedāvāja darījumu. To pašu darījumu, kuru, pēc stāstītā, bija piedāvājusi Maiklam. Tas nebija saprotami. Ko Valdniece gribēja? Kas te bija tik svarīgs, ka viņa ir nākusi pati? Ne jau trīs nenozīmīgu serafu bēdas viņu šurp ir atvedušas.