"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Joels nekāpa iekšā simbolā, tas varētu traucēt, lai kas te grasījās notikt.

- Es jūtu tikai viņus divus, - serafs informēja pārējos.

Lai Renšī varētu būt pilnībā pārliecināts par to, ko Ereijass teica, serafs uzbūra Pamieru, kā pirmīt bija grasījies darīt.

Kā varētu panākt, lai Alekss neiet bojā? Kā? Vēl nebija rimušas sēras pēc Sīlijas, un nu grasās būt vēl vienas, šoreiz pēc cilvēka, par kuru šeit nesēros gandrīz neviens, kur nu Astindela, pēc cilvēka, kurš būs palīdzējis mainīt pasauli vai nu to gribot, vai nē, un, iespējams, pat pret savu gribu, un varbūt pat stāstu par to neviens nekad neuzrakstīs. Un Renšī? Būtne, kas glāba savu pasauli, viņi visi te bija savākušies tādi pasaules glābēji.
Lietas notika tā, kā bija jānotiek, bet Joels juta tukšumu un izmisumu. Jā, viņiem teica - nepieķerieties cilvēkiem. Bet cilvēki bija tādi paši kā viņi, serafi! Katrs pats, katrs individuāls, un otra tāda nekad vairs nebūs. Kāda tad ir atšķirība?

Nu kāpēc tam tā jānotiek? Vai patiešām nevar neko darīt?
Acis pašas bija pavērsušās pret joprojām melnajiem un lietainajiem padebešiem, Joels pat neiedomājās, ka pašlaik tik ļoti atgādina Gabrielu toreiz, Svētnīcas virtuvē. Jautājums un lūgums bija izskanējis.

[Mattiass]

— Kas par mēsluvaboli… — karotājs noteica, noglabādams ieroci. Un pagriezās pret dziednieci, kura, acīmredzot, pretēji visam bija te palikusi un noklausījusies.
— Ja es patiešām vēlētos izplūst savās domās pret šo atkritumu, tie nebūtu vis apvainojumi, ko dzirdēji. Saskare ar viņu pašam liek justies, kā kanalizācijas žurkai. Ja vien Ardā tādas vēl ir. Un traukus plēsa tas psihs.
Ekosistēma, kas saglabājusies, pateicoties cilvēku dzīvības blakusproduktiem, nebūtu nemaz tik nereāla.

Ja jau Flēra negribēja doties prom, bija divi atrisinājumi. Viens, kuru Arists jau grasījās pielietot, bija aizvākt Maiklu no šejienes prom. Flērai tas, visdrīzāk, nepatiktu, jo īpaši, ka viņai varētu būt zināmas nojausmas par Arista nodomiem. Viņš nedomāja, ka dziedniece bez Gabriela — kurš, starp citu, nelikās pārlieku ieskrējies jaukties vidū — īsti spēs viņu apturēt, taču kašķēties ar savējo arī ne pārāk gribējās. Otra iespēja būtu pamēģināt veco labi labā-slikā spēlīti, jo īpaši, ka Maikls pats sev visai skaidri bija nodefinējis gan labo, kas bija Flēra, gan slikto, kas bija Arists, kas mazināja iespēju, ka viņš pats šo shēmu izjauktu. Piedāvāt Flērai šādu atrisinājumu? Arī tas viņai nepatiktu, īpaši, ja viņa sev ir iedzinusi prātā, ka šādi viņa nodotu tā pretekļa uzticēšanos. Tad atkal, viņai pašai vajadzētu saprast, ka izvēle nav pārāk liela. Vai nu Aristam palīdz no Maikla izvilkt infu, vai arī Arists pats palīdz tai infai nākt gaismā.

— Uzreiz bija redzams, ka viņš negrasās normāli parunāt, — karotājs atslējās pret sienu. — Vai nu tēlos klaunu, vai arī sāks runāt, kad apstākļi kļūs pārāk neciešami. Kā sīks, kaitinošs puišelis. Kaitina bīstamu suni, kamēr domā, ka tas piesiets ķēdē. Kad ķēdi palaiž, bļauj un bēg, — tādi tipi Aristā iedzina riebumu. — Jo viņš baidās, Flēra. No nāves un sāpēm pilnīgi noteikti. Tikai tēlo varoni. Saki, viņš morālās attīstības līmenī nav palicis agrīnā tīņa stadijā?

Vērodams dziednieces pārbaudes, viņš piemetināja:
— Es viņam neko vēl neesmu darījis. Un vispār, pati gan jau sajustu. Vai nav pienācis laiks viņu izrakstīt?
Tai skaitā no viņas sargājošās paspārnes. Izteikt piedāvājumu?
— Viņš vēl dzīvo tikai tevis dēļ, — karotājs atzina. Bez Flēras Maikls neizķepurotos. — Un izskatās, ka ar tevi viņš sarunājas. Tad nu būtu jauki, ja tu viņu pierunātu runāt bez piespiešanas no manas puses. Man vajag sīki un smalki par laiku no brīža, kad parādījās Sīlija. Un neapgāžamus, pārbaudāmus faktus, kas būtu pierādījumi pret Attīrītājiem. Vēlams, lai viņa izteikumus varētu pārbaudīt ar melu detektoru. Bez rakstiskām liecībām var iztikt, — Arists viegli pasmīnēja. — Ja viņš mums iedod derīgu informāciju, tad es viņu uz vietas neaizturu priekš Karotājiem kā vainīgo lietās, par kurām atzinies, un, īslaicīgi pieturot, lai nesataisa liekas problēmas, viņš tiek palaists vaļā pilnīgi vesels, kāds ir tagad, lai staigā uz visām četrām debespusēm.
Flērai vajadzētu saprast, ka pretējā gadījumā garantēts netiek nekas. Pats Arists nebija ieinteresēts redzamu pēdu atstāšanā, bet dziedniecei tas nebija jāzina.

[washulis]

Virzoties tuvāk notikumu centram, arvien vairāk Sariša vēlētos novērsties, bet tas šķita neiespējami. Šis tomēr nebija Alekss, uz ko viņa šobrīd lūkojās. Aizklājusi muti ar plaukstu, serafe apstājās, vērojot, kā Aleksa ķermenis, izrāpojies pa zemi, izracis visas simbola līnijas, nu turpināja sevis negribēto. Ne no brīva prāta. Flēra to bija teikusi par Maiklu, ka katram ir tiesības uz izvēli, bet te... Maikla brālis tādu neguva. Tas sāpēja, arī apziņa, kas var sekot tālāk.

Nolaidusi plaukstu, viņa paspēra soli tuvāk. Renši? Vai šo ir iespējams izdarīt bez vajadzības Aleksam ciest? Viņa cerēja, patiesi cerēja, ka Renši pats zinātu. Ja tik viņam rūpētu.

[Romija]

Roka uz Maikla pieres, neatradusi ievainojumus, atslāba. Flēra dzirdēja visu Arista teikto un jau grasījās komentēt kanalizācijas žurku, kad saprata, ka nav vērts. Arī "bīstamā suņa" apzīmējums drīzāk izsauca smīnu, nekā bailes. It kā ar katru vārdu Arists sevi censtos nostādīt augstāk par visiem citiem, jo viņa darbi nebija nesuši panākumus. Ja sākumā Flērai doma par palīdzību sarunā ar Maiklu šķita visai laba, tad tas, kā to pasniedza Arists, lika riebumā noskurināties. Pat paskatoties uz izmeklētāju, viņa diez vai spētu ieraudzīt, kā tik daudz negatīvā spēj ietilpt viena serafa ķermenī. Un tas bija vēl viens punkts, ko pieskaitīt neīstā un nepareizā sarakstam. Tomēr tagad atkāpties un doties prom padarītu visus pūliņus bezjēdzīgus.

"Jā, viņš sarunājas," Flēra beidzot teica, palikdama tur pat blakus gultai. Ja nebūtu bijusi šī saķeršanās, varbūt Maikls turpinātu ar viņu runāt, bet tagad dziedniece nebija pilnībā pārliecināta. "Ar tevi blakus droši vien nē," viņa piebilda, joprojām neizkustēdamās no vietas. "Bet neviens jau neklausās, ka varētu mēģināt arī savādāk, vajag tikai visu sabojāt," Flēras balsī ieskanējās dzēlīga nots, lai arī ārēji viņa centās saglabāt mierīgu un neitrālu stāju.

[Mattiass]

Karotājs pielika plaukstu pie sejas. Un tad sāka smieties. Sākumā bez skaņas, tikai pleciem noraustoties, tad tikko dzirdami. Visbeidzot viņš paskatījās uz dziednieci, krietni draudzīgāk.

Pieradis rīkoties vienatnē, viņš nebija novērtējis priekšrocības, ko sniedz citi serafi. Viņš turpināja ar agrākām metodēm pēc tam, kad Gabriels norādīja, ka nespēj palīdzēt. Flēru, kas te bija aizkavējusies, viņš uztvēra kā traucēkli, nevis iespējamo palīgu.

Tās bija nopietnas kļūdas. Viņš bija nostājies uz robežas, kad turpina rīkoties nelāgi nevis tādēļ, ka nav citas izejas, bet tādēļ, ka tā ir pierastāk. Robeža, aiz kuras sāktos savu augstāko ideālu nodošana. Un šī serafe viņam to atgādināja. Tā pati, kura kopā ar Safīru jau sākumā lika atcerēties, ka tur ārā ir arī citādāk.

Jā, tas nožēlojamais cilvēku sugas pārstāvis viņa priekšā joprojām likās pretīgs, bet arī pret serafu dziednieci turpat blakus viņš bija izturējies pretīgi. Ja tā padomā, viņš bija visai nejauks, kas šai pasaulē nebija tik slikti. Slikti bija vērsties pret saviem brāļiem un māsām.

Situācija bija absurda. Tomēr vajadzēja rīkoties, nevis to apcerēt.

— Man tu neko savādāku nepiedāvāji, — viņš tomēr maigi aizrādīja.
— Sarunu var ierakstīt. Bet kā tu bez manis domā pārbaudīt, ka viņš mūs nevazā aiz deguna?

[Romija]

Varbūt Aristam tas šķita smieklīgi, uzjautrinoši vai jauki, bet tas nepadarīja par nenotikušu izdarīto. Flēra noplātīja rokas. Jā, redz, vainīga esot viņa, jo nav piedāvājusi citu variantu. Jo pieauguši serafi paši neredz citus variantus.

"Un kā tu to domā pārbaudīt, stāvot blakus? Man šķita, ka te ir runa vispār par vēlēšanos runāt. Ja es viņam izstāstu noteikumus, viņš izvēlas runāt un stāsta melus, tad tā ir viņa izvēle. Tad viņš zina, kas sekos, nevis šitā — bladāc pa seju!" Flēra pacēla roku ar diviem izstieptiem pirkstiem un notēmēja uz Arista pieri. Pēc improvizēta šāviena viņa roku nolaida. Skatiens nebija kļuvis laipnāks. "Pozējot un izrādot savu varu, no viņa nedabūsi neko vērtīgu. Viņš nav tāds. Viņam arī ir savi iemesli tam, ko viņš izdarīja, ko viņš nevēlas citiem atklāt. Pie tam — ne tie sūdabrālīgākie," dziedniece novērsās. Viņa bija izstāstījusi vairāk kā drīkstēja, bet viņai vajadzēja, lai Arists kaut mazlietiņ notic iespējai, ka vismaz kaut ko var panākt savādāk.

"Bet tagad es nezinu, vai viņš pat gribēs runāt ar mani," Flēra paskatījās uz bezsamaņā gulošo Maiklu. Dzēlīgums no balss bija pazudis. "Jo viņš vaino mani, ka tu esi tāds pakaļa. Ka es tevi viņam uzsūtīju. Jā, savā ziņā tā ir, bet ja es būtu zinājusi, cik rupji tu pret mums visiem izturies, es varbūt būtu rīkojusies savādāk," sarūgtinājumu gan Flērai neizdevās noslēpt.

[Mattiass]

Rupji izturos?
Arists pārsteigts noskatījās dziedniecē.
— Tiešām tam noticēji? Es jau krietnu laiku par jums tik slikti nedomāju. Bet man vajadzēja, lai šis te, — viņš pamāja Maikla virzienā, — no sirds notic, ka es neesmu tik jauks, kā pārējie serafi.
Turklāt Flēras emocionālajā runā bija arī citas nesaskaņas.
— Tu nevari atbildēt par to, ka pakaļa ir kāds cits. Un tu biji vienīgais, kas viņu turēja pie dzīvības. Ja viņš tevi tagad pasūtīs, tad viņa glābšana patiesi nebija tā vērta, — serafu patiesi sarūgtināja varbūtība, ka izdziedētais varētu šādi izturēties pret dziednieci. — Un mēs tev palīdzējām viņu izvilkt. Vienai būtu viegli viņu celt nost un turēt, lai nenoliek karoti? Vai arī viņš domā, ka tas ir tik vienkārši?

— Un par tevi, Flēra, es vajadzības gadījumā cīnītos, sevi netaupot, — un par pārējiem arī. To, galu galā, karotājs prata vislabāk. Arī dziednieces attieksme sarūgtināja un pat aizvainoja, šīs abas emocijas šobrīd bija labi sajūtamas. Tā, it kā viņš savējos, tas ir, pārējos serafus Ardā, varētu pamest vajadzības brīdī. Un jau ilgāku brīdi viņi bija tieši savējie.

Tomēr vajadzēja pievērsties lietai.
— Nu tad nosauc man tos iemeslus. Jo līdz šim neredzu neviena, kādēļ lai šis bendesmaiss būtu jāsaudzē. Un viņš pats pozē, ja cenšas izlikties sliktāks, nekā ir, — Arists centās pieiet lietai racionāli. — Īsti nesaprotu tādu nostāju. Viņš uzskata, ka Aleksam ir paveicies, ka ir labāks par Maiklu. Taču tā vietā, lai parādītu, ka ir labāks, viņš kļūst par ļaunu m­ērgli. Izrēķinās ar brāli. Tādu varaskāru nejauceni es Karotājos negribētu. Viņš jau sēdinātu ļaudis ķurķī, vienalga, vainīgs vai nevainīgs. Statistika un personīgie motīvi svarīgāki. Un tagad, kad viņa ļaunuma piramīda sāk brukt, viņš turpina slēpt, ka viņam ir arī labāki darbi?
Tā bija tīri serafiskā puse un nesenā Astindelas ietekme, kas lika uzdot šādus jautājumus vai par to brīnīties. Ardas karotājs tikai nicīgi pasmīnētu. Psihs paliek psihs.
— Tam puisim nav visi mājās. Pilnīgi noteikti. Bet par meliem — man, kā jau Karotājam, ir melu detektors. Alekss šai pasaulē ir vienīgais, kas tos iemācījies apiet. Maikls to neapmuļķos. Un es neesmu noskaņots viņam dot izvēles iespēju melot. Melot var, bet tad es viņu nelaidīšu prom. Vienīgais veids, kā Maikls ar labu tiks uz brīvām kājām, ir stāstot patiesību, tīru patiesību, un neko citu, kā tikai patiesību, — šai ziņā karotājs bija nelokāms. Viņš bija gatavs izmēģināt ar Flēru miermīlīgāku risinājumu, ja tas deva vēlamo rezultātu.
— Un ja viņš sarunā ar tevi sāks pārlieku lauzties, tad tu vari smalkjūtīgi norādīt, ka es esmu alternatīva. Viņam tā nepatiks, jo viņš to saista ar nepatīkamām izjūtām. Un pareizi dara.

[Romija]

"Meja, Sariša un Ereijass bija pietiekami, lai palīdzētu viņu nocelt," uz spītīgajiem Arista mēģinājumiem norādīt viņa svarīgumu tieši šajā darbībā, Flēra atbildēja. Kad viņa sūtīja ziņu Aristam, karotāju viņai tur vajadzēja, lai pārbaudītu, vai tās nav lamatas, nevis tieši glābšanai. Bet tagad vairs nebija nozīmes ķidāt, kuram pienācās lielāks slavas un goda kūkas gabaliņš.

Šķita, ka arī Arists tomēr pievēršas atpakaļ pie problēmas. Labi. "Viņš nenodeva un nespīdzināja nevienu no serafiem, kaut arī Valdniece viņam solīja izpildīt vēlēšanos. Kāpēc? Gabriels jau teica. Viņš nenodarīja man pāri. Kāpēc? Nezinu. Un, lai cik cietsirdīgi tas neizklausītos, viņš aizveda Renši līdz vienīgajam, kas varēja ar viņu sazināties, izvairoties no vēl citu cilvēku sajukšanas prātā. Tas ir par Būri, Aleksu un viņu tēvu," Flēra noskaitīja viņai zināmos faktus, kur kaut mazliet varēja manīt, ka Maikla motivācija un iemesli nav tikai melnā krāsā krāsoti. "Viņš nav karotājos un nebūs. Tāpat kā daudz kas cits ir bijis vai nekad nebūs. Diemžēl tieši tādi ir apstākļi un raksturi, kas noveduši viņu līdz tādai situācijai un attieksmei. Bet viņš pats pateica, ka mīl un ienīst Aleksu. Tu saproti? Lai vai kāds, brālis ir viņa vienīgā saikne te, kur visiem pārējiem par viņu nospļauties. Un viņš zina, ka Alekss pats viņu nebūtu tajā mājā pametis. Lai cik nežēlīgas, tās ir viņu attiecības. Un Attīrītāji ar savām izdarībām ir tikai vēlme kompensēt Karotājus. Tās ir svaru kausa divas puses," Flēra aizrunājās un tikai tad, kad vajadzēja ievilkt elpu, apjauta, cik tālu no sākotnējās tēmas nonākusi. Viņa uz brīdi samulsa, pamirkšķināja acis, kas bija cieši vērušās Aristā, un palūkojās uz gulošo Maiklu.

"Ja tas detektors ir tāds, kādu man Alekss lika uzlikt galvā, vai tad es ar to netiktu galā? Nesaprastu, vai viņš melo?" Flēra atkal pievērsās tēmai. Viņa gan nebija pilnībā pārliecināta par tās iekārtas darbību. "Jebkāda tava klātbūtne traucēs, ja vispār būs, ko traucēt. Bet ja viņš negribēs runāt, tad varēsi iejaukties," dziedniece apklusa. Viņa nevēlējās attaisnot visu, ko Maikls ir izdarījis, ja viņš pats nevēlas sadarboties. Tā bija viņa izvēle — runāt vai saņemt to, ko Arists sagatavojis. Un tomēr, Flēra pastāvēja par žēlsirdību un tiesībām izvēlēties. Meklē un tu atradīsi. Lūdz, un tev taps piedots.

[Mattiass]

— Mēs, nevis es, — karotājs aizkaitināti norādīja. Viņš negribēja sev nekādu atzinību. Flēra bija pareizi rīkojusies, aizsūtot ziņu. Tās varēja būt lamatas. Un viņš šaubījās, ka pret citiem serafiem Maikls izturējās kaut cik labi, tādēļ arī pieminēja par to palīdzēšanu.

Flēras atklāsmes par Maikla jūtām pret brāli serafu samulsināja. Mīl…?

— Nē, nenodeva citus serafus, — karotājs sarkastiski piebilda, — tikai nosūtīja Sarišu uz Būri.
Par Joelu un Meju Aristam neviens nebija izstāstījis. Toties Būris bija gaļasmašīna. Arists nogrozīja galvu.
— Un tu Būrī nebiji, Flēra. Tieši pirms mēs ar Diksonu, Kārteru un mis Mārlu tur iegājām, Maikls skatītājiem lika visus būrī esošos nogalināt. Tas ir, Aleksu, veco Mārvinu, un arī Sarišu. Kad Renši iemiesojās Aleksā, Maikls nobļāvās, ka tās ir burvestības, ka Alekss būrās, un pavēlēja viņu aizturēt. Viņš nerimās, arī mums ienākot. Izturējās, kā fanātisks inkvizitors. Pēc tā pirmā bļāviena apmeklētāji sāka Aleksu un Sarišu nomētāt ar akmeņiem un citu drazu, kā Ardas ienaidniekus. Sariša nespēja nekur tālu Aleksu aizdabūt. Viņš bija sabrucis.
Serafa seja un skatiens pat mazliet pārvērtās, to stāstot. Nebija grūti noprast, ko viņš domā par Būri un šādām Attīrītāju zvērībām. Galu galā, beigas Arists arī pats redzēja. Nomestās drazas, beigtais eksperiments, līdz kliņķim novestais Alekss. Pat Karotājus, kā Roze, Būrī notiekošais neatstāja vienaldzīgus. Un vadīja visu to cūcību Maikls.
— Maiklam nekas nav jākompensē. Vienkārši jādzīvo sava dzīve, nevis jātaisa drāma. Šaubos, ka Alekss ikdienā brālim īpaši uzmācās ar savu tā saucamo pārākumu.

— Tas melu detektors, — viņš izvilka aptuveni sprīdi garu nūjiņu. — Tu pieliec šo galu pie viņa pieres un lūdz atkārtot, ko viņš teica. Ja melos, otrā galā iedegsies sarkana, bet, ja teiks patiesību — zaļa lampiņa. Dzeltena nozīmē to, ka nevar viennozīmīgi noteikt. Iespējams, kāda puspatiesība.

[Romija]

"Viņš ļoti labi zināja Aleksa spējas. Un Sariša bija rezerves variants, ja Renši nenonāk Aleksā," uz sarkastisko piebildi Flēra atbildēja salīdzinoši mierīgi. Jā, viņa nebija bijusi Būrī, bet... "Neesi ievērojis, ka tā viņš uzvedās publiski? Ka tāpēc lieki klausītāji ir... lieki? Un es neattaisnoju Būri vai kaut kādas citas šīs pasaules zvērības. Bet visu nevar nokrāsot tikai melnu. Ir jādod iespēja izvēlēties. Kaut vai pēdējo reizi. Un kaut vai tāpēc, lai parādītu, ka pasaulē ne visi ir tik zemiski," Flērai sāka apnikt skaidrošanās par lietām, ko vairs ietekmēt nevarēja.

"Nav nekādas jēgas te spriedelēt, ko viņš ir kompensējis un ko nav, ko ir darījis un ko nav. Es piedāvāju mēģināt parunāt, piedāvāt viņam izvēles iespēju normālā balsī. Un, ja viņš piekrīt, tad pajautāt, kas tev ir svarīgs. Tikai man jāzina, ko jautāt. Ja viņš izvēlas nerunāt, tad mana vara pār viņu vairs nav, varēsi runāt pats," Flēra visai skaidri izstāstīja noteikumus. Arī melu detektora darbība nebija sarežģīta, lai viņa pati nevarētu to izmantot. "Ja to sarunu var ierakstīt, tad tev nav jāatrodas telpā, varēsi pats pēc tam visu uzzināt," viņa vēl piebilda. Iespējams, ka Ardā šādas metodes bija svešas, bet vai tiešām Arists ir tik ļoti aizmirsis serafu būtību, kas tomēr centās izvairīties no sāpēm un nežēlības?

[Mattiass]

— Un es jau teicu, ka man nav nekas iebilstams pret tava varianta izmēģināšanu, — mazliet nepacietīgi karotājs attrauca. Vai tiešām Flēra to bija palaidusi garām? Vai arī viņa nespēja noticēt, ka Arists ir spējīgs pieņemt arī miermīlīgus atrisinājumus? Vai citādi viņš vispār vēl sarunātos?
— Man svarīgs ir rezultāts. Ko es gribu uzzināt, es tev arī jau teicu. Visos sīkumos par notikumiem ar un ap Attīrītājiem kopš Sīlijas parādīšanās, un neapgāžamus pierādījumus par Attīrītāju pastrādāto. Informācija par pierādāmiem faktiem, pierādījumu atrašanās vietām, ko Karotāji varētu izmantot. Tev vajadzētu saprast. Konkrēti jautājumi un papildjautājumi parasti rodas intervijas laikā, izejot no jau uzzinātā, — karotājs centās ļoti īsi paskaidrot iztaujāšanas būtību. — Tādēļ, ja tu uzņemies to darīt, pašai arī sarunas laikā nāksies gudrot. Un tas nozīmē tiešām daudzu jautājumu uzdošanu. Iespējams, kaut kas no viņa teiktā man atgādinās kādu notikumu, kuru tu nezini. Tādēļ var rasties vajadzība iztaujāt vairākos piegājienos, jo man jau arī vēl jānoklausās jūsu runātais, lai tev to pateiktu priekšā.

Melu detektoru Arists iedeva Flērai.
— Diktofonu drošāk ir noslēpt istabā, vai arī pie tevis, lai tu to, izejot, reizē arī iznestu? — Maiklam labāk neuzdurties uz tā. Un Arists nezināja, cik lielā mērā Flēra grasās ļaut viņam gar sevi grābstīties. Jo varēja nodomāt, ka viņai pret Aleksa brāli ir dziļākas simpātijas, bet tik tieši pateikts tas dziednieci varētu arī aizvainot.

[Romija]

Izstāstīt visus vairākus gadus... Flēra nopūtās. "Un nekā konkrētāka tev nav? Visi sīkumi par un ap Attīrītājiem... tur ātrāk saule uzlēks, nekā visu izrunāsim," viņa nobolīja acis. Arists viņu acīm redzmi uzskatīja par stulbu vai arī par vienkārši pierunājamu atteikties no saviem noteikumiem. Vai arī pats nemaz nebija gatavs šādam uzdevumam. Maiklam toreiz vismaz bija konkrēti jautājumi, kas jāuzzina.

Paņēmusi melu detektoru, Flēra pastiepa roku pēc tās otras ierīces. Jo ātrāk, jo labāk bija nokārtot tehniskas dabas jautājumus, ja nu brīnuma kārtā Maikls vispār piekrīt runāt. Dziedniecei šobrīd bija pamatotas aizdomas, ka nekas neizdosies.

Šo rakstu rediģēja Romija: 14.02.2014 01:15

[Mattiass]

Karotājs viegli nopūtās, ka sīki un smalki jāsakošļā, un iedeva diktofonu, to ieslēgdams.
— Nu kā… parādījās Sīlija. Tātad, ko tieši viņa izdarīja. Kas tā par maģiju, kas ir Attīrītājiem, tie simboli, lāpas, galu galā, kāpēc jūs nenotināties no tām pazemēm caur portālu, arī. Kas toreiz notika ar Oreolu. Kāpēc viņiem tā traucēja tā grāmata, izlikties, ka tas nav nekas nopietns taču būtu vienkāršāk. Kas īstenībā notika ar Mārvinu vecāko. Ja Maikls to zina, lai pastāsta arī, kādēļ Renši vajadzēja nonākt tieši pie Aleksa. Vēl ir tā Antaja siksna, ko tu biji atzīmējusi savā shēmā. Tev ir iespēja pajautāt visus tos jautājumus, kuri mums radās, un uz kuriem atbildes Maikls īstenībā varētu zināt. Tad vēl, par Būri. Man vajag neapgāžamus pierādījumus, ka viņi visu šo laiku ir vadījuši to nelegālo padarīšanu. Jo visi to zina, bet pierādījumu nav. Lai pastāsta arī par pārējiem priesteriem un neseno sadarbību ar Karotājiem. Kad viņiem tik smuki izdeva Sarišu. Un tādā garā…
Vai tiešām dziedniece bija gaidījusi, ka saruna būs īsa?
— Vismaz daļa no tiem jautājumiem ir tāda, ko tu pati varētu vēlēties uzzināt, no tiem tik ļoti neatsit pēc Karotājiem. Droši vien ar tiem labāk būtu sākt, vismaz lielāka iespēja, ka atbildēs, pirms noslēgsies.

[Romija]

Kopš bija atrisināts Metatrona dotais uzdevums nogalināt Sīliju, Flēru maz interesēja Ardaš iekšējās problēmas. Viņa prasīto bija izpildījusi un tagad jaucās lietās, ko Gabriels pat neatbalstīja. Tomēr viņa centās iegaumēt Arista jautājumus.

"Labi, Flēra apņēmīgi noteica. Izskatījās, ka Aristu saērcina viņa paša pienākumu pildīšana. Kā viņš tā vispār var dzīvot? "Bet tu labāk tagad te nerēgojies. Es mēģināsu viņu pamodināt."

Sagaidījusi, kad Arists devās ārā no Dziednīcas, Flēra pievērsās Maiklam. Puiša ķermenis pēc šāviena bija vienkārši nokritis, tāpēc dziedniece to iekārtoja ērtāk. Melu detektoru un diktofonu viņa nolika uz galdiņa blakus gultai. Uzreiz tie acīs nerēgosies, taču arī tos slēpt nebija Flēras plānos. Maiklam bija tiesības izvēlēties, to zinot.

Kad sagatavošanās bija pabeigta, Flēra apsēdās uz gultas malas un pielika pirkstus Maiklam pie deniņiem. Aizvērusi acis un sajutusi Spēka plūsmu starp saviem pirkstiem, viņa centās atmezglot bezsamaņas valgus, pie reizes vadot spēku arī fiziskam ķermenim, ja nu pēc apdullināšanas Maiklam sāp galva vai ir citas problēmas. Flēra viņu vēlējās pamodināt pēc iespējas veselāku.

[Sindra]

Meja

Aivens pavadīju Meju līdz pat dziednīcas gultai. Pagaidīja, kamēr serafe atguļas, tad viņa roka viegli pieskārās kristāliem un tie iemirdzējās daudzkrāsainās spektra krāsās. Uzreiz palika vieglāk. Kristāli izstaroja maģiski spēcinošu gaismu, kura apņēma Mejas augumu, palēnāt liekot viņai atveseļoties. Nomāktība pazuda, arī sāpes un nogurums.

- Es būšu tepat. - Aivens apsolīja. -Tu atslābinies, neko nedomā un ļaujies miegam. Kad pamodīsies, tu jutīsies daudz labāk. - Gabriela brālis zināja solīt. Meja pati par to varēs pārliecināties. Kristālu iedarbība bija brīnumaina. Un pat visspēcīgākajiem serafiem reizēm nācās ļauties to dziedinošajām īpašībām.

Kā apliecinādams, ka nekur netaisās doties, Aivens paņēma krēslu un nolicis to līdzās Mejas gultai, apsēdās. Viņš grasījās palikt tepat. Kā jau bija solījis.



Smeilvila

Kad Ereijass apliecināja, ka negrasās traucēt Renši, būtne arī vairāk nepievērsa viņiem uzmanību.
Tā turpināja veikt savu rituālu.
Arī Sarišas jautājums palika neatbildēts. Alekss bija pavērsis roku pret debesīm.
Beigās viņš izstiepa otru roku savā priekšā un uz tās sāka formēties melna, tumša, maģiskās enerģijas lode. Viņš acīmredzami sauca kopā svešās zemes maģiju, kura bija paspējusi noklīst šajā pasaulē.

Serafiem likās, ka divas būtnes arvien vairāk saplūst vienā. Viņi nespēja vairs izšķirt, kurš ir svešinieks un kurš ir Alekss. Viņi bija viens. Un viņiem abiem bija viens mērķis.

Metatrons nebija populārs atbilžu sniedzējs uz lūgšanām. Viņš reti kad kādu pagodināja ar savu atbildi. Tomēr, serafi zināja, ka valdnieks nav akls un nedzirdīgs pret viņu izmisumu un ciešanām.
Vai Joels bija ļoti izmisis, vai arī Metatronam bija kādi citi iemesli, taču viņš atbildēja. Tā bija savāda sajūta, kas pārņēma jauno orākulu. It kā viņa prātā būtu ielauzusies spilgta gaisma. Tas nepārprotami bija valdnieks. Taču viņa teiktais gan nebija neko izsmeļoši garš.
Metatrons noteica: - Zēna liktenis man ir zināms. -


Svētnīca

Apdullinošā šāviņa izraisītā bezsamaņa nebija nekas tāds ar ko Flēra nespētu tikt galā.
Jau pēc mirkļa viņas pūļu, Maikls atvēra acis. Tik vēl vajadzēja jaunekli atbrīvot no galvassāpēm, kuras parasti izraisīja apdullinošie šāviņi. Un kad tās Flēra bija noņēmusi, Maikla veselībai nekas nekaitēja. Ja nu vienīgi dziedniece sajuta Mārvina bailes. Un pat sapratis, ka tā ir Flēra, kas viņu uzmodināja, viņš pabīdījās tālāk no serafes. Cik nu viņam atļāva vēl joprojām pie gultas malas pieslēgtā roka.

Maikls neko neteica. Viņš ērtāk atslīga spilvenos un mēmi lūkojās uz Flēru.
Ko viņam citu bija darīt.
Ak, nu jā... pirms mest Aristam ar krūzi, Mārvins bija izdzēris gan tēju, gan apēdis serafes sagatavotās maizītes. Trauki bija tukši.

[Romija]

Flēra sagaidīja, kad Maikla stāvoklis bija uzlabojies un tad atlaida plaukstas no viņa deniņiem. Viņa redzēja bailes puiša acīs.

"Piedod, tā tam nebija jānotiek," viņa klusām noteica un palika sēžam uz gultas malas, Maiklam nepieskardamās un nekā īpaši neuzbāzdamās ar jautājumiem. Viņa pat īpaši neskatījās uz Maiklu. Nolaidusi skatu, ar sagumušu muguru Flēra sēdēja turpat netālu un skatījās uz saviem pirkstiem, kas viens ap otru ik pa brīdi aizķerdamies mēģināja zīmēt astoņnieku. Nekāds glītais cipars nesanāca.

[Sindra]

Nu labi. Tā tam nebija jānotiek.
Pieņemsim.
- Un? - Maikls novilka. - Kā tad tam bija jānotiek? - galu galā, viņš vēl joprojām atradās turpat. Viņa roka vēl joprojām bija piesaistīta gultai un ja tas draudus izsakošais rīkļu rāvējs nebija plānā, tad kas bija plānā?

- Es jūs nesaprotu... - puisis noteica un nopūtās.
- Bet maizītes bija garšīgas. Paldies! Tēja arī. Tikai man krūze izkrita no rokas. - Maikls piebilda.

[Romija]

"Nu, bez tāda teātra." Saplēsto krūzi viņa neminēja. Daļa lausku joprojām mētājās uz zemes.

"Lūdzu, jā..." Flēra mulsi pateicās par komplimentu. Pirksti pārstāja savas kustības, dziednieces skatienam paceļoties atkal pret Maiklu. Acis vērās nopietni un apņēmīgi. "Tas, kas notika, varbūt bija cilvēkiem normāli, ne mums. Es nevaru tevi atbrīvot, kamēr tu pats to neesi vēlējies. Tāpēc man ir piedāvājums, ko gribu, lai tu nopietni apdomā. Es tevi nesodīšu, to izlemsi tu pats, ja tā vēlēsies," Flēra uz brīdi apklusa, vērodama, vai Maikls viņā klausās un saprot teikto.

"Man nav ne tādas varas, ne spēka, lai stātos pretī kādam stiprākam," viņa atkal nesauca Aristu vārdā, vien pacilāja rokas kā liecību, ka ar tām tiešām nepieveiktu vīrišķi. "Bet es tev varu dot izvēli, un tad tas ir tavā ziņā, vai to izmanto." Īpaši negaidīdama, Flēra vēlējās izstāstīt visu. "Tu vari piekrist un atbildēt uz jautājumiem, godīgi izstāstot sev zināmo par Sīliju, Attīrītājiem, dodot informāciju ar pierādījumiem," skatiens aizceļoja pie melu detektora, bet tūlīt atgriezās pie Maikla. "Par to tu tad, kad Attīrītāji vairs neradīs draudus, tiksi atbrīvots bez saistībām, varēsi doties, kurp vēlies. Vai arī..." Flēra ieturēja nelielu pauzi. "Vai arī tu vari izvēlēties nerunāt, bet diemžēl tad mana vara beidzas, un tu jau saproti..." viņa nopūtās. Skatiens skumji noslīdēja, novēršoties no puiša. "Es ļoti ceru, ka tu izvēlēsies sev labāko. Es negribu, lai tev tiek nodarīts pāri, bet arī manas iespējas ir ierobežotas." Tāpat kā Maikls tad nevarēja atbrīvot viņu, tā viņa tagad nevarēja atbrīvot Maiklu, vien censties padarīt viņa izredzes mazliet cerīgākas. "Man tas nav vajadzīgs, man nav jāatrisina Ardas problēmas, bet es nevaru noskatīties uz tādiem paņēmieniem. Es varētu tevi te pamest, bet man nav vienalga, es tā nevaru," Flēra atzinās, joprojām izvairīdamās no Maikla skatiena. "Apdomā labi. Es tev varu dot laiku, ja tas ir nepieciešams. Bet tas būs tepat, uz vietas. Es tev nespiežu izvēlēties vienu vai otru variantu, jo tu pats noteikti zini, kas tev labāks." Vai Maikls sapratīs, ka brīva izvēle patiesībā ir labākais, ko šādā situācijā viņš var saņemt? Lūdz, un tev taps piedos. Viņa nevarēja un negribēja piespiest viņu ne uz vienu izvēli, tā bija viņa paša dzīve.

[Sindra]

Kaut kā Maikls jau bija nojautis uz kuru pusi šis viss vilks. Taču, puisis nepārtrauca dziednieces skaidrojumus, ļaujot viņai runāt.
- Vai man jāpasaka kādam, ka Anete bija Sīlija un Sīlija bija eņģelis? - viņš pārjautāja. Tas katrā ziņā bija tas, ko Maikls zināja. Bet vai to tiešām vajadzēja zināt karotājiem, kā tādiem? Nerunājot tieši par to, karotāju, kurš arī bija eņģelis. Viņš tāpat to zin, arī bez stāstīšanas.
- Attīrītāji rada draudus? Kam tieši? - bija nākamais jautājums. - Mūsu intereses tā īsti pat nekad nav pārklājušās ar Karotāju interesēm. - viņš paraustīja plecus.

Jā, viņš saprata, ka šobrīd atradās tādā pašā situācijuā, kā toreiz Flēra, atrodoties Attīrītāju pagrabos. Bet arī tad... viņa tur atradās, jo bija Gabriela mīļākā un Sīlijai tas nepatika. Ne jau tam bija kāda saistība ar Attīrītājiem.
Laikam jau viņam būtu naivi gaidīt, kad ieradīsies kāds Alekss un viņu izglābs.
Pag... Alekss... Maikla acis uz mirkli aizvērās un likās, ka viņš izmanto Flēras atvēlēto pārdomu laiku. Taču tās nebija gluži pārdomas par atklāto sarunu vai spītīgo klusēšanu. Maikls itin labi apzinājās, ka spīdzināšanas gadījumā, viņš visticamāk salūzīs. Viņam nebija tādas izturības, kā brālim un arī no sāpēm viņš baidījās.
- Alekss ir miris? - pēc tāda pārdomu brīža, jautājošs skatiens uzlūkoja Flēru. Maikls izskatījās apjucis. - Es domāju, ka jūs viņu izglābsiet. - viņš mulsi nomurmināja, skatienam noslīdot līdz segai.
Lai arī ārēji tās neparādījās puiša sejā, Flēra sajuta dziļas skumjas. Un apjukumu.

Maikls jau atkal klusēja.
Līdz beigās viņš noraidoši, gluži, kā atsakoties pieņemt patiesību, pakratīja galvu. Tukšas acis uzlūkoja Flēru. - Lai tā būtu. - viņš noteica.
- Man ir vienalga par Attīrītājiem. Atbrīvojiet mani un es iedošu tavam sūrajam eņģelim savus datus. Viņš varēs pārrakāt manu darba datoru un visu Attīrītāju arhīvu no augšas līdz lejai. Es negrasos tur atgriezties. Bet es nevēlos šeit palikt piesiets, kamēr sazin ko meklēsiet un darīsiet. Tas ir pazemojoši. Tāpat jūs spējat atrast personas, ne tikai šajā pasaulē vien. Sīlija spēja. Un es pat netaisos pārvākties dzīvot kādā citā pasaulē.

Ja tas jūs neapmierina, tad man ir vienalga. Varat mani nogalināt. - Maikls paziņoja savu apdomāto lēmumu.

[Romija]

"Es zinu," Flēra piekrita. Arī viņa uzskatīja, ka serafu interesēm ar uzdevumu būtu jābeidzās, tomēr joprojām notika iesaiste citos jautājumos.

"Es vēl nezinu par Aleksu. Citi aizbrauca viņu mēģināt izglābt," Flērai nācās atzīties, ka viņa nebija no šiem cēlajiem eņģliem. "Es ceru, ka viņiem izdosies labākais," viņa piebilda. Vai tas bija domāts kā Aleksa izglābšana vai viņa liktens izpildīšana, Flēra nepateica. Skumjas, kas atplūda no Maikla, lika pārvarēt attālumu un pasniegties pretī. Flēras roka uzgūla Maikla plaukstai kā mierinot. Viņas acis atkal bija violetas, bet roka silta. No tās plūda spēks, kas varbūt mazliet spēja sasildīt un mierināt. Un Maiklam taču patika šādas acis, kas tagad no viņa nevairījās. Šis mirklis apliecināja, cik patiesībā cieša saikne saistīja abus brāļus. Tā bija sarežģīta, bet ļoti svarīga. Uz mirkli Flērai palika patiesi žēl, ka viņa nebija vairāk pūlējusies, lai izdomātu, ka izvairīties no iespējamiem draudiem zaudēt Aleksu. Ja vien tā tam nebija jābūt. Varbūt dzīvs brālis liktu viņu atkal spīdzināt, bet miris atgādinātu par mīlestību. Tas bija skarbi.

Maikla teiktais lika arī Flērai uzelpot. Tomēr par spīti bažām viņš bija piekritis atteikties no tā, kas tāpat varbūt vairs nebija viņa. Plauksta ap Maikla roku sakļāvās ciešāk, apstiprinot, ka šāda atbilde dziednieci apmierina. Iespējams, ka tas arī bija lielākais, ko Maikls varēja sniegt un Arists cerēt. Tur varbūt nebūs atbildes uz visiem jautājumiem, bet tāpat nebija garantijas, ka pats Maikls varētu izstāstīt vairāk.

"Es nezinu, kā tieši noteik tā datu došana," Flērai nācās atzīties, tomēr viņas balss skanēja daudz gaišāk. "Es pateikšu tam sūrajam eņģelim, jo tāpat pie viņa ir atslēgas. Tik daudz gan tev būs jāuzgaida," viņa sarosījās, lai dotos to pavēstīt Aristam. Pat ja ar to nepietika, tad vairāk Flēra diez vai dabūs.