"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Svētnīca

Nu labi. Tie, kas vēlējās braukt, lai to dara.
Gabriels neaizturēja.
- Es atvēršu portālu. - viņš noteica un arī izpildīja teikto. Pēc pāris serafa roku kustībām, virtuves stūrī parādījās portāls. Tiesa, tam cauri redzēt nevarēja un serafi, kas tam dosies cauri, īsti nezināja, kur tie nokļūs. Jādomā, ka Gabriela minētajā Smeilvilā. Bet tikpat labi jau pastāvēja iespēja, ka Gabrielam vienkārši bija apnikusi jauno serafu neizlēmība un viņš tiem piedāvāja portālu uz mājām.

Lai nu kā, telpas stūrī bija portāls, kuru varēja izmantot tie, kas velējās nokļūt pie Aleksa.
Gabriels apsēdās pie virtuves galda. Viņš, kā jau bija teicis, nekur doties negrasījās.


Meja

Aivens pasmaidīja un paraustīja plecus. - Droši vien vieglākā atbilde ir tāda, ka esmu pārliecināts, jo viņš ir mans tēvs. - bet tas droši vien daudz nepalīdzēja Mejai. Jo Meja jau arī zināja, ka viņas vecāki viņai piedos jebkuru muļķību, kuru meita būs pastrādājusi.
- Es nezinu, kā lai tev paskaidro... taču valdnieks gluži neatbild katram serafam uz katru jautājumu. Iespējams, ka tādēļ, lai mums nerastos sajūta, ka viņš ir tāds, kā draugs vai skolas biedrs. Viņš ir valdnieks un mums ir jāizturas kā pret valdnieku. Viņš ticēja, ka tu pati spēsi atrast to cerību sevī, kas liktu doties uz priekšu. Neapstāties. Un viņa pateikti pāris vārdi neko nemainīs. Viņš vienmēr ir ar mums. Tas nekas, ka klusē. Vai tad tu to nejūti? - viņa būtība bija visā. Katrā no viņiem un sīkākajā zāles stiebrā, kurus Meja plucināja.

Aivens pamāja. - Jā, tā bija viņa pavēle. Taču, tas nenozīmē, ka viņš neskumst. Ka viņam nav žēl. Tomēr, ceļš, kuru izvēlējās Sīlija, bija viņas pašas ceļš. Viņas pašas izvēle un viņa zināja, kas var notikt un viņa zināja, ka Gabriels var arī neiet pret savu tēvu. Viņa cerēja, ka viņš akli sekos mīlestībai, taču, lai arī Gabrielam mīlestība ir svarīga, viņš izvēlējās pienākumu. - viņš domīgi noteica, skatienam kavējoties pie horizonta.
- Man žēl, ka tieši jūs bijāt tie, kam nācās ar šo visu saskarties. Es domāju, ka tas nebija pareizi. Bet, nu jau tas viss ir garām... - ļaunais sapnis bija beidzies un Meja bija atpakaļ mājās.

[Rouzijs]

Protams, tas būtu savādi, ja Aivens neticētu savam tēvam. Meja spēja iedomāties sevi serafa vietā, jo viņa saviem vecākiem arī ticēja, viņi vienmēr vēlēja tikai to labāko, bet reizēm arī vecāki mēdza kļūdīties. Un tas bija tikai dabiski.
Tumšmate klusi iesmējās, tomēr pat šajos smieklos varēja sadzirdēt to, ka viņas skumjas mēģina izlauzties uz āru. - Manuprāt, tas nav pareizi. - Serafe noraidoši nogrozīja galvu. - Es vairākas reizes esmu sevi pieķērusi pie domas, ka Gabriels būtu labāks valdnieks, jo viņš ir atsaucīgs. Viņš neatsaka palīdzību un ir redzams, ka viņam serafi rūp. Ka viņš ir viens no mums. Bet tajā pašā laikā, tas man netraucē pret viņu izturēties, kā pret valdnieka dēlu. Arī pret tevi es varu izturēties kā pret valdnieka dēlu, jo tu tāds esi. Bet tu esi šeit, un vienkārši pavadi laiku kopā ar mani. Zemākas kārtas serafu, kurš nāk no parastas ģimenes un neko savā dzīvē dižu nav sasniedzis. Kamēr Metatrons, viņš mani rīt izsauc pie sevis. Viņš mani sodīs, par manām domām, par manu neapdomīgo rīcību, bet lielāko sodu es jau esmu saņēmusi. Mani vairs nekas nebiedē. - Cerams, ka Aivens saprata tumšmates domas, jo tajās valdīja nebeidzams haoss.
- Nē... es nejūtu. Gabriels visticamāk man šajā brīdī teiktu, ka man ir jāiemācās redzēt, ne tikai skatīties. - Meja novilka tumšo jaku un to nolika sev blakus zālē.

- Mīlestība... tā rada vienas vienīgas sāpes. - Ja šāda bija mīlestība, tad Mejai to nevajadzēja. Viņa nevēlējās ciest, just sāpes visu mūžu tikai pāris baudas un laimes mirkļu dēļ. Jo pat patiesa mīlestība, kas bija starp Gabrielu un Sīliju nespēja serafi glābt no posta.
- Es negribu mīlēt. - Viņa klusi noteica lūkojoties uz jūru. Tomēr savas jūtas nevarēja izdzēst, nevarēja pagriezt laiku atpakaļ un neiesaistīties cilvēku likteņos.
- Garām? Laikam... Bet sajūtas paliek, skumjas gaisā, kuras atgādina par serafa nāvi, emocijas, Ardas tumsa, kura iespiedusies dvēselē un citas līdzīgas jūtas, ko varbūt spēs izdzēst tikai laiks. - Tāpat kā draugu nodevība. Mejai joprojām likās, ka Sariša viņu bija nodevusi. Nekas nebija noticis, kā serafe bija vēlējusies.

[Mattiass]

— Renši jāļauj rīkoties pašam. Ja pagūs visu pats, tas ir ļoti labi, tajā nav jājaucas. Iesaistīties vajag tikai, ja kaut kas noiet greizi, — un Arists cerēja, ka rituāla daļa nav kāda serafa upurēšana. Tas izskaidrotu Gabriela izturēšanos.

— Gan jau, — Arists pamāja Ereijasam. Agri vai vēlu. Tomēr nākamais teikums visu mazliet pamainīja.
— Tu gribi teikt, ka tev izdevās izdzēst Maikla simbolus? Kā?

— Es jums pievienošos vēlāk, — viņš pamāja pārējiem serafiem. Tā vienkārši skriet portālā serafs negrasījās, Smeilvila vai ne Smeilvila. Viņš cerēja, ka pārējie paši pratīsies nesadarīt muļķības Renši sakarā. Toties, ja Ereijasam taisnība, varbūt bija vērts par kaut ko pārliecināties. Skatiens īsi pievērsās Flērai. Ko viņa grasījās darīt? Palikt, pamaigoties ar Gabrielu? Vai arī dzīvoja ilūzijā, ka spēj pasargāt Maiklu? Kādas muļķības. Ja mocīt, tad ne jau Svētnīcā, īpaši, ja te paliek kāds no serafiem. Un līdzi viņš nevienu neņemtu, jo sāpju nodarīšana vēl nebija viennozīmīga paliekošiem bojājumiem. Savukārt doma, ka Flēra Aristu apturētu ceļā uz izeju, bija absurda. Savukārt, ja iztiks ar sarunu (kā arvien vairāk un vairāk sāka šķist), pēc dziednieces te vispār nebija nekādas vajadzības. Toties grupai, kas dodas uz Smeilvilu — gan. Viss var gadīties. Ievērojis sev pievērstu Flēras skatienu, karotājs tikai pamāja.
— Tu arī labāk dodies ar viņiem.

Nākamais, ko viņš darīja — pārliecinājās, ka ledusskapī vairs nav aliņa. Gabriels bija paņēmis pēdējo. Ek, vajadzēja nopirkt…

[echo3]

Tā, kā iznīcina dēmonu maģiju. Šoreiz man Metatrona vārds pat nebija skaļi jānosauc, spēks iztērējās tik maz, ka var teikt - nejutu. Arī Maikls nejuta neko. - Ereijass domāja, ka no tā var secināt vēl vienu lietu - izdzēst simbolus uz citu priesteru rokām varētu nebūt diži grūti.

Karotājs devās uz istabu saģērbties un tad uz noliktavu pēc vēl viena blāstera, ja tāds tur atrastos. Virtuvē viņš atgriezās tūlīt pēc Joela.

Portāls stūrī gaidīja. Iziet ārpus Svētnīcas būs smagāk nekā parasti, bet Ereijass bija pārliecināts, ka tas ir jādara. Ardai ir vajadzīga saule, un Ardai ir vajadzīgs Alekss. Jā, tur, Smeilvilā, priekšā varbūt jau gaida Kalioss, varbūt viņi vispār jau ir nokavējuši, varbūt ... - daudz kas var būt.

Ereijass palūkojās, kuri no biedriem nāks, un devās iekšā portālā, vispirms uzbūris sev aizsardzību.

[Romija]

Tas, ka Arists nestāstīja savus plānus, nepārsteidza, toties Joela ar Ereijasa došanās bez vārda runas gan mazliet, lai gan varēja būt, ka viņi bija kaut ko paspējuši apspriest, kamēr Flēras nebija virtuvē. Paraustījusi plecus, viņa palika turpat pie letes un domīga sakrustoja rokas. Doties ietekmēt neietekmējamo, minēt, ko citi varētu izdarīt, pamest Maiklu Arista ziņā un Gabrielu vienkārši tepat — viss runāja pret kāpšanu portālā. Kamēr te bija Gabriels, Flēra klausīja viņam, ne Aristam.

[Roviela]

- Palaidiet vaļā Maiklu, - tāds bija Joels novēlējums, pirms viņš tūlīt pēc Ereijasa devās portālā.

[Mattiass]

Gūstekņa sindroms, Arists par Flēru nosprieda un, iekšēji paraustījis plecus, devās ārā no virtuves. Vajadzēja noskaidrot dažas lietas. Un tam vajadzēja, lai neviens netraucē. Karotājs iekāpa liftā un nobrauca apakšstāvā, pēc kā devās uz Dziednīcu, un, pārliecinājies, ka neviens neseko (ja seko, tiek aizdzīts), iegāja pa durvīm un tās pievēra.

— Tu, Maikl Mārvin. Es zinu, ka tev nepatīku, un tas ir abpusēji. Ja ne zināmi apsvērumi, es tevi priekšlaicīgi noceltu no tiem stieņiem, un tas būtu tavs nelaimes gadījums. Tomēr man tev ir uzdodami jautājumi. Ja tu uz visu labprātīgi atbildi, es tevi dzīvu un veselu palaižu vaļā, nevis, teiksim, nododu priekšniecībai. Turklāt tev rodas iespēja savas planētas labā izdarīt ko noderīgu. Ja tu sāc lauzties, tad es no tevis vajadzīgo izsitu, un tālākais būtu atkarīgs no tava veselības stāvokļa, kad būšu beidzis. Man ir pieredze, atšķirībā no tiem altruistiskajiem, jaukajiem, naivajiem diletantiem, ar kuriem esi sapazinies līdz šim. Bet tas tev vairs diži nelīdzēs, jo man būs tava rakstiska atzīšanās, bez kā mierīgas sarunas gadījumā varam iztikt. Izvēle ir tava.

[Romija]

Aristam dedoties uz liftu, Flēra pa trepēm kāpa lejā uz pirmo stāvu. To, ka karotājs nevēlas kompāniju, viņa nojauta, tāpēc liftā nebāzās, bet arī tad, kad Arists pēkšņi pret viņu izturējās tik rupji un brutāli pasūtīja vairākas mājas tālāk, Flēra nekur gaisā izkūpēt nevarēja. Ja arī Arists bija iedomājies, ka viņai ir iebildumi pret sarunu, tad šāda attieksme parādīja, ka ne jau runāt viņš taisās.

Aristam ieejot dziednīcā, Flēra palika gaitenī. Tā kā viņš durvis bija tikai pievēris, nevis aiztaisījis pavisam, Flēra dzirdēja runāto. Balss tonis un teiktais tikai apliecināja, ka šoreiz taisnība bija bijusi Maiklam, lai arī kā par to visi ņirgājās. Stāvot gaitenī, Flēra ieklausījās arī sajūtās, vai kādā brīdī karotājs nerealizē savus draudus ar sāpīgiem paņēmieniem. Nē, dziedniece negrasījās akli aizstāvēt Maiklu, bet viņa uzskatīja, ka ir jādod iespēja viņam piekrist atbildēt uz jautājumiem bez fiziskas ietekmēšanas. Un Arista uzruna, kas pazemoja arī serafus, bija tuvu robežai, kad Flēra vairs nestāvētu aiz durvīm un nežņaudzītu dūres, klausoties tādos vārdos.

[washulis]

Ko tieši Arists plānoja? To Sariša nezināja, bet viņas prioritāte bija Alekss, nevis Maikls, tādēļ pārliecinoties, ka viņai ir viss vajadzīgais, gana izturīgi zābaki un vismaz viens blāsteris pie sāniem, viņa sekoja Ereijasam caur portālu. Ja kas svarīgs, Arists jebkurā gadījumā sūtīs ziņu, tāpat Sariša atpakaļ.

[Sindra]

Meja

Aivens pasmaidīja, kad Meja atzina, ka viņai liekoties, ka Gabriels būtu labāks valdnieks. - Es nezinu. - serafs atzina. - Man šķiet, ka Gabrielam pietrūktu stingrības. Valdnieks ir valdnieks. Un valdnieks gluži nevar būt draugs katram. - vismaz viņam tā šķita. Bet ar laiku Gabriels kļūs par valdnieku. Kad viņš būs tam gatavs.
- Metatrons noteikti nevēlas tevi satikt, lai sodītu. - Aivens palūkojās uz Meju. - Viņš vēlas pastāstīt, ko tu darīji nepareizi un kas notiks, ja tu turpināsi kļūdīties. Viņš vēlas, lai nevienu no mums nepiemeklē tāds liktenis, kā Sīliju.
Tev nav jāiet viņu satikt ar domu, ka tevi grib sodīt. Tā nav. -jau atkal pārliecība skanēja Aivena balsī. Tiesa, arī Meja bija dzirdējusi, ka serafu vidū mēļoja, ka Metatrona jaunākais dēls ir ļoti naivs un pārlieku jau nu labsirdīgs. Tādēļ arī valdnieks viņu īpaši nelaida ārpus Astindelas robežām un turēja savā tuvumā.

- Tu nevari nemīlēt. - viņš noteica. - Mēs esam mīlestībā. Mūsu būtība ir mīlestība. Kā gan tu vari aizbēgt no savas būtības... - Aivens pasmaidīja.
- Aizej uz dziednīcu, Meja. - serafs nopietni noteica. - Tev nav jāmokās ar tādām sajūtām. Ļauj, lai tev palīdz. Tu esi jauna un nepieredzējusi. Tev nav jānes visas uzkrātās emocijas, kā tāda nasta. Tas nav vājums. Meklēt palīdzību. - Aivens nopietni piebilda. - Arī Gabriels dodas uz dziednīcu, kad visa kā sakrājas par daudz. Nav vērts sevi salauzt. - viņš bija gatavs šajā pašā mirklī pavadīt Meju uz dziednīcu. - Ja vēlies, es palikšu kopā ar tevi, kamēr tu pagulēsi un atpūtīsies. - Aivens piedāvāja.


Svētnīca

Gabriela skatiens nomērīja prom ejošos serafus un viņš viegli pamāja ar galvu. Atvadām.
- Nedariet muļķības! - vēl sekoja ceļavārdu padoms.
Skatiens vēl aizkavējās pie Arista, kurš acīmredzot kaut ko plānoja saistībā ar zemāk esošo cilvēku, taču Gabriels neko neteica.
Kad portāls bija aizvēriesm, Metatrona dēls piecēlās un aizgāja uz savu istabu. Nospēris no kājām apavus, kas nokrita turpat gultas malā, viņš atgūlās gultā un aizvēra acis.


Maikls nebija aizmidzis. Viņa skatiens ātri sastapās ar ienākušo karotāju.
Mārvina acis samiedzās arvien ciešāk, kamēr Arists runāja. - Tev jau droši vien nevajadzēs ilgu laiku, lai beigtu. - Maikls nosmīkņāja.
Beigās viņš strauji, ar brīvo roku satvēra Flēras atnesto krūzi un ar to meta Aristam. - Palīgā! Palīgā! Mani sit!!! - Maikls sāka bļaut, cik skaļi vien spēja.


Smeilvila

Portāls serafus bija nogādājis kādā vietā, kur viņi iepriekš nekad nebija bijuši. Debesis bija tumšas un apmākušās, zeme melna un dubļaina. Taču serafi pamanīja īpatnēju skatu.
Tā bija veca māja, parktiski jau sagruvusi, no kuras pretī debesīm traucās spilgts gaismas stars. tas atgādināja kā ļoti spēcīgu zibens liesmu. Apkārtnē varēja dzirdēt šņācošu skaņu.

Tuvumā neviena nebija. Tikai viņi. Nekādu ziņkārīgo, nekādu māju. Nekā. Tikai šī pamestā ēka un kāds, kas tajā izraisīja balto enerģijas staru. Visticamāk Renši, ar Aleksa palīdzību.
Nelikās, ka arī demoni te būtu tuvumā.

Ēka

[Mattiass]

Arists Maiklam no durvīm īsti nebija pat pietuvojies, tādēļ viņu šis teātris uzjautrinātu. Ja vien nebūtu tā, ka šādi patētiski izgājieni viņu drīzāk nogurdināja un garlaikoja. Mēsls bija un palika mēsls. Aleksa brālis izraisīja nicinājumu un riebumu. Vienu serafs droši zināja — nevienu tādu sev par radinieku viņš nevēlētos pat tad, ja tas viņa dzīvi apgrieztu otrādi un viņš varētu ieņemt respektablu vietu serafu karotāju hierarhijā, nevis tikt mētāts pa pasaulēm, kā līdz šim. Bet tā, kā tagad… Apnicis.

Nu ko, Maikls vismaz mēģināja. Pa savam. Nožēlojami.

— Kļūda, Mārvin, — Arists izvilka blāsteri, un ar veiklu kustību to notēmēja pa Maiklu, procesā pārslēdzis uz apdullināšanu, un izšāva. — Labu nakti.

Bezsmaņā esošu viņu bija visdrošāk iznest no Svētnīcas tā, lai nabaga muļķis tur neatgrieztos.

[Rouzijs]

Meja gan uzskatīja, ka ir iespējams būt valdniekam un reizē arī draugam, bet no Metatrona viņa nejuta nekādu atbalstu, no Gabriela tas staroja, viņš nepameta nelaimē, saprata kā viņa jutās un ja varētu palīdzētu. Bet valdnieka dēlam bija taisnība, bija lietas, kuras viņi, serafi, nevarēja mainīt.
- Es pati zinu, ko es darīju nepareizi un kas notiks, ja vēl pieļaušu tādas kļūdas. Metatronam nevajag man to atgādināt un viņam vairs ne par ko nevajag satraukties. Jo mana kļūda iespējams pašreiz mirst Ardā upurējot sevi pasaules labā. - Kāpēc bija tik smagi?
- Es viņu vairs neredzēšu. - Doma bija tik klusa, it kā vēja brāzma to būtu aizpūtusi projām tālumā, bet apzināties šo vārdu patiesumu bija vairāk kā briesmīgi. - Ak, Alekss... - Tumšajos matos spēlējās vējš, kamēr skatiens sāpju nomāks lūkojās projām, uz horizontu. Bet noticēt tam, ka valdnieks nevēlas tumšmati sodīt bija kaut kā... nereāli.

- Bet vai mīlestība var būt bez sāpēm? - Jā, viņa bija jauna, nebija neko daudz savā dzīvē pieredzējusi, bet sirds tik ļoti sāpēja, it kā Meja ilgus gadus būtu mīlējusi. - Bez ciešanām un naida. Krāpšanas un nodevības? - Vai kas tik skaists varēja pastāvēt bez šīm emocijām un sajūtām?
- Es nedomāju, ka dziednīca man spēs palīdzēt. Bet ja tu tā saki... - Tumšmate piecēlās kājās, rokās turēja tumšo ādas jaku, bet skatiens lūkojās uz vareno koku, kura lapas šūpojās vējā.
Meja pasmaidīja. - Jā, lūdzu, paliec ar mani... - Lai gan... serafe apzinājās, ka Aivenam visticamāk ir citas lietas, ko darīt, bet viņa nevēlējās palikt viena pati, pat ne uz brīdi. Pietiktu kaut vai tikai ar klusēšanu un pasēdēšanu, neko vairāk...

[washulis]

Nonākot tur, Sariša mirkli bijās, ka apžilbs, ieraugot cik dramatisko, tik arī skaisto skatu. Iespaidīgi, no tiesas. Bet vai tas neliecināja, ka Renši jau ir ar visu ticis galā? Un pat ja nomaļš rajons, kas zina, varbūt kāds šo pamanījis, jau devās šurp. Nedrīkstēja kavēties jebkurā gadījumā. Drošības labad viņa izvilka blāsteri, pagaidām to vēl turot notēmētu pret zemi, bet gatavībā, uzgriezusi uz apdullināšanu.

Izskatās, ka tai ēkai var pieiet no vairākām pusēm. Varbūt drošības labad to ielenkt, pārliecināties, ka tur viss patiesi ir puslīdz mierīgi, ja neskaita to pašu zvērojošo gaismas stabu. Viņa ierosināja, pati sākot kustēties uz priekšu, tuvāk drupām, lai tad savu ieteikumu izpildītu, pavirzoties uz kādu nostāk esošu caurumu ēkā, ausoties pie katras skaņas, ko caur šņākoņu varētu uztvert.

[Roviela]

Skats no tiesas bija varens, taisni vai elpa aizrāvās.

Joels sev uzlika aizsardzību pret ļauniem spēkiem, pirms tuvoties šai vietai. Vēlāk viņš bija nodomājis izmantot "Pamieru". Lai Renšī, kas noteikti prata burties, uzreiz saprastu, ka viņi te nenāk ar ļoti kareivīgiem nodomiem. Vismaz ne sākumā.

- Mēs esam tikai trīs, kā Tu domā ko te ielenkt? - orākuls nesaprata. - Labāk mēģinam sajust tāpat un saredzēt tāpat.
Serafa acis vērtās violetas, apstiprinot, ka viņš to domā nopietni.

[echo3]

Joel, pamēģini sajust, vai Alekss ir tur, pie tās gaismas. - Ereijasam varbūt pat nevajadzēja to teikt, jo, paskatoties uz orākulu, viņš pamanīja Joela violetās acis. - Sariša, man liekas, ka Renšī ir uzzīmējis maģiju savācošo simbolu. Vai vismaz to šobrīd zīmē. Domāju, mums viņam nav jātraucē.

Pašam Ereijasam nekādas sliktas sajūtas šobrīd tā kā nebija. Šķiet, maģijas savākšana neattiecās uz serafu maģiju. Jo, ja simbols uzsūc jebkādu maģiju, visiem serafiem no Ardas jāpazūd nekavējoties.

Karotājs devās ēkas virzienā. Arī viņa acis kļuva violetas. - Nevajag neko aplenkt. Ejam pajautāt, vai mēs kaut ko nevaram palīdzēt. Sariša, ar tevi Renšī jau ir pazīstams, varbūt tu spēsi ar viņu parunāt. Patiesībā vajadzētu noskaidrot, vai Aleksa ķermenī vispār vēl ir Alekss pats...

[Roviela]

Joels pamāja ar galvu un mēģināja darīt tā, kā Ereijass lūdza, proti, sajust, kas ir tuvumā un Aleksu jo īpaši.

[Romija]

Flēra bija palikusi gaitenī un atspiedusies pret sienu, tāpēc Maikla bļāviens viņai lika salekties. Tomēr pēc tam nesekoja sāpju sajūta. Atgrūdusi Dziednīcas durvis, Flēra redzēja vien to, kā Arists izšauj pret gūstekni.

"Tiešām? Tas bija nepieciešams?" Flēra saērcinātā balsī uzrunāja karotāja nepriekšpusi, nekonkretizējot, vai bija domājusi tikai šāvienu vai visu iepriekš notikušo. "Tā runā divi pieauguši cilvēki? Ar apvainojumiem, uzbraukumiem un trauku plēšanu?" viņa pieliecās, lai paceltu kādu pie durvīm nokritušu krūzītes lausku. Bērni! Flēra bija vīlusies. Abos varoņos.

"Un kas traucēja normāli parunāt? Tiešām domā, ka tagad dabūsi kaut ko vairāk?" pikti purpinādama, Flēra tomēr atļāvās pārkāpt aizliegumu nākt līdzi. Viņa iegāja telpā, neapstājās pie Arista un devās līdz Maiklam, uz kura pieres nogūla plauksta, lai pārbaudītu viņa fizisko veselību. Ja nu tomēr bija kāds ievainojums, ko viņa kļūdas pēc palaida garām.

[Sindra]

Meja

Aivens pasmaidīja. - Tas ir labi, ka tu zini savas kļūdas un nevēlies vairs tās pieļaut. - viņš nopietni noteica. - Skumjas par citu serafu bojāeju ir grūti panesamas. Es labprāt vēlētos būt nedaudz egoistisks un izteikt vēlmi, tādas nekad vairāk nesajust. -
Ko gan Aivens varēja palīdzēt Mejas skumjām. Metatrona jaunākais dēls pat īsti līdz galam nezināja, kas tieši bija Ardā noticis. Kādas bija Mejas problēmas. Vien tēva dusmu pilnos izsaukumus, par neapdomīgo jaunuļu centieniem slēgt darījumus ar Valdnieci.

- Var būt. - Metatrona dēls atbildēja. Diez vai gan šobrīd bija vērts Mejai skaidrot. Meitene bija pārāk nogurusi no cilvēku pasaules emocijām. Pārāk salauzta un vīlusies. Bet tas viss mainīsies. Par to Aivens bija pārliecināts.
- Es zinu, ka palīdzēs. - viņš pārliecināta noteica un piecēlās. Serafa roka pastiepās pretī Mejai, lai palīdzētu viņai piecelties. - Mana māte ir dziedniece. Es zinu. - Aivens pasmaidīja.

Kad Meja bija gatava doties, serafs pacēlās spārnos un uzsāka lidojumu uz dziednīcas pusi. Tā atradās netālu no Metatrona pils. Lidot garām nācās gan pašai pilij, gan nelielajai saliņai, kura kalpoja par serafu cietumu.
Nolaidies pie dziednīcas, Aivens pamāja Mejai, lai tā seko viņam. Un devās iekšā nelielajā mājiņā. Te bija mājīgi un patīkami. Jau pārkāpjot pāri slieksnim Meja sajuta šīs vietas nomierinošo iespaidu.
Te neviena nebija. Bet izskatījās, ka Aivens dziednīcu pārzināja visai labi un droši veda Meju uz priekšu, līdz viņi nonāca līdz telpai, kurā atradās gulta un virs tās bija kristāli. Visai līdzīgi tam, kā bija arī Ardas svētnīcā.
- Tev nekas nav jādara. Tikai jāizguļas. - Aivens pamāja uz gultas pusi. - Es palikšu tepat. - serafs apsolīja.



Svētnīca

Ieraugot Arista izvilkto blāsteri, Maikla acīs parādījās baiļu izteiksme. Tomēr tā īsti viņš pat nepaspēja nobīties, jo šāviens bija jaunekli iesviedis bezsamaņā.
Mārvins sabruka gultā un nekas no šīs pasaules strīdiem un problēmām viņu vairāk neskāra. Vismaz uz laiku, līdz viņš atgūs samaņu.

Pat ja Gabriels bija dzirdējis Maikla kliedzienus, viņš nesteidza doties uz pirmo stāvu.
Dziednīcā Flēra un Arists bija vieni.



Smeilvila

Joelam cenšoties sajust kādu drupās, izdevās apjaust divas personas. Viens no tiem bija ķermeņa īpašnieks Alekss un otrs viņa 'piedzīvotājs' Renši.
Abi būra maģiju, kas izraisīja gaišo, debesīs kāpjošo staru.

Alekss bija tērpies tajās pašās drēbēs, ar kurām aizbrauca no slimnīcas. Viņš tupēja zemē, simbola vidū.
Simbols bija milzīgs. Tas ietvēra visu māju un likās, ka Alekss pirms tam bija visai pamatīgi nopūlējies, lai to ieartu melnajā, noblietētajā zemē. Viņa rokas bija teju netīras līdz pat elkoņiem, viņš bija līdis pa zemi un līdz ar to arī kājas bija netīras. Taču nekas no tā netraucēja Aleksam darīt to, ko viņš darīja.
Puisis tupēja zemē simbola vidū. Simbols viegli gailēja gaiši zilā krāsā, it kā pa to trauktos tas pats spēks, kurš arī šāvās pret debesīm.

Aleksa roka bija pavērsta pret debesīm un no tās arī radās varenais enerģijas stabs.
- Ejiet prom! - balss atskanēja visu trīs serafu prātos. Bet tā nebija Aleksa balss. Tas bija Renši, kas uzrunāja atnācējus.

[Rouzijs]

- Jebkurš serafs vēlētos nekad vairs neko tādu nejust. - Meja klusi noteica, domājot par serafa nāvi. Skumjas bija ļoti izteiktas un vēl sliktāk palika tikai tāpēc, ka viņa bija viena no tiem, kuri aktivizēja kristālus, lai Gabriels varētu izdzēst savas mīļotās dzīvību. Varbūt, tumšmate būtu jutusies labāk, ja to nebūtu darījusi, jo vajadzēja būt citai iespējai! Bet nu bija par vēlu, Sīlijas pelni bija izkaisīti pa Ardas zemi. - Man gribējās ticēt, ka viņai ir cita iespēja, ne tikai nogalināt. - Tumšmates skatiens noslīdēja līdz zemei, zālē bija nobirusi koka lapa, viena pati prom no pārējām. Spēcīgāka vēja brāzma to pacēla gaisā un aizpūta projām, violetās acis izsekoja, kā tā tiek nesta uz jūru, projām no mājām.

Serafe skumji pasmaidīja, viņai bija grūti noticēt tam labajam, pēc visa redzētā. Pēc sāpēm, pēc nodevības un neatbildētas mīlestības. Meitene patiešām cerēja, ka laiks spēs šīs brūces sadziedēt, liks aizmirst un nedomāt, bet tas viss notikušais bija neizdzēšams. To nevarēja mainīt.
Viņa pieņēma Aivena palīdzību un piecēlās, ļaujot savai plaukstai ieslīdēt valdnieka dēla rokā. Viņa pieskāriens likās tik silts... kā saules glāsts jaukā dienā. - Es tev uzticos. - Tumšmate noteica un joprojām nespēja saprast, kā Aivens var ticēt visam, bet varbūt arī viņai vajadzēja atvērt acis un cerības brīnums parādītos?

Lidojot gar valdnieka pili serafe to nopētīja, rūpīgi un vērīgi it kā vēlētos atrast kādu spraugu pa kuru rītdien varētu aizbēgt projām. Skatiens pakavējās arī pie cietuma saliņas, varbūt, lai mēģinātu ieraudzīt kādu serafu no Ardas, kas pavēstītu, ka viss ir galā. Bet neviena tur nebija.
Tumšmate paklausīgi sekoja Aivenam, viņa arī sajuta, ka pārkāpjot pāri slieksni kāds nomierinošs spēks ļāva nedaudz vieglāk uzelpot.
Tikai jāizguļas... serafe nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi ir izgulējusies, pēdējā laikā, tās bija tikai pāris stundas un organisms šķita novārdzis, bet kā gan, lai viņa guļ, ja domas ir vērtas uz Aleksu un Ardu? Kā, lai piespiež sevi aizmigt? Nolikusi savu jaku malā, tumšmate apgūlās viņa palūkojās uz Aivenu un pastiepa viņa virzienā roku, vēloties, lai viņš pasēž viņai blakus.
- Es baidos aizmigt. - Pat ja tas izklausījās pēc vājuma, viņai bija bail palikt vienai. Pat miegā.

[echo3]

Maģija tuvumā bija vēl iespaidīgāka nekā pa gabalu. Ereijasam vienīgi gauži nepatika, ka Renšī izmanto Aleksu tieši, padarot cilvēku par rituāla sastāvdaļu. Arī tas, ka balss galvā piederēja atnācējam no Veniras.

Bet atbildēja viņš tieši to, ko domāja, - Mēs nenācām traucēt. Dari, kas tev jādara. - Ereijass runāja skaļi, lai arī abi pārējie serafi zina, ko viņš ir teicis. Renši nolasīs domas.

Vai Alekss pats vēl ir spējīgs iesaistīties notiekošajā? Vai arī viņš šobrīd ir ieslodzīts vēl briesmīgākā būrī kā cilvēku izgudrotais?