"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Meja nopūtās, jau atkal viņa bija Astindelā, bet tagad bija grūti domāt par to, ka Ardā viņa vairs neatgriezīsies, ka nu paliks šeit un nekad neredzēs Aleksu. Ka viņai nebija iespēja atklāt savas jūtas puisim, bet vai kaut kas no tā būtu mainījies? Diez vai.
Meitene nopūtās un viņas skatiens pievērsās tiem karotājiem, kuriem viņa atkal bija uzkritusi uz galvas. - Jā, atkal es. - Meja vienaldzīgi noteica un sekoja uz cietumu. Gribējās jau pateikt, ka viņa pati zina, kur ir cietums, tomēr pārdomājusi serafe klusēja.

Viņa apsēdās zemē un lūkojās uz mājām. Serafu pasauli.
Pat ja neliela cerība bija, joprojām bija grūti pieņemt to, kas bija noticis un notiks Ardā.

[echo3]

Ir tādi dīvaini zvēri. Spļaudās ar skābi. Ļoti agresīvi, uzbrūk jebkam, kas gadās ceļā. - Ereijass padalījās ar to, ko zināja.

Pēc brītiņa viņš domīgi noteica, bet atbildi īsti negaidīja, - Un, tātad, mums jāsecina, ka Maikls nevēlējās glābt Aleksu?

[washulis]

Sariša palūkojās Joela virzienā. Jā, šis atgādinājums par Aleksa unikalitāti ar Renši bija paslīdējis nostāk, bet... tas sabojāja plānu, vienīgo, kas viņiem bija. Bet... ja nu Renši to izdara tikai mirkli pirms savas došanās prom? Ja nu Maikls varētu paspēt... Nesajukt prātā? Tas bija briesmīgs liktenis, kādu jebkuram, pat ienaidniekam novēlēt.

Šis viss mocīja. Apziņa, ka izvēles nekad nav vieglas un centieni palīdzēt beidzas strupceļos, jo viņai nav neviena rīka, ar ko rakt tālāk. Sariša palika turpat virtuvē, galvu satvertu starp plaukstām, cenšoties domāt. Šobrīd nebija nekā, ko domāt, kam ticēt kā pareizam. Līdz Flēra atgriezās, paziņojot pat Maikla teikto un kādu Valdnieci. Valdnieci? Serafe pārvaicāja, apliecinot, ka viņai šis tituls, vismaz šajā kontekstā, ir svešs. Sīlijai tas jau nu nederēja, viņa jau bija iznīcināta. Tātad mita vēl kāda augsta kalibra figūra šajā spēlē. Dēmonu pieminēšana gan visu sakārtoja nedaudz skaidrāk. Dēmoni. Tātad tā ir izvēle starp Renšī pasauli un Ardu, kura iegūst savu labumu. Vai kas prasa mazāku cenu. Vairāk izvēles iespēju? Līdzīgi sāpīgas, protams.

Aristam ierodoties, viņam tika padots īss rokas mājiens, karotājai joprojām uzmanīgi klausoties apkārtējās sarunās, kamēr skatiens izsekoja Mejas mugurai, viņai dodoties prom. Pēc laika gaisā atkal novirmoja portāls, bet Sarišas sirdī iegūla žēlums. Visa šī steiga liedza kaut lūgt Mejas sapratni. Kad pienāk tas punkts, kad jau ir par vēlu?

No Flēras stāsta noskaidrojās, ka Maikls vienmēr zinājis, kas notiks ar tēvu un Aleksu, esot tēva tuvumā. Tas aprēķinošais maitasgabals, lai arī šī viņa plānošana bija nenoliedzami meistarīga, turklāt procesā Maikls arī iespēja nodarīt tās sāpes, pēc kurām tik ļoti Aleksa sejā alka. Tomēr šim Mārvinam bija tik daudzkārt vairāk iespēju. Upurēt Valdniecei, ko ne reizi nav darījis. Katrs jaunais paziņojums arvien vairāk sajauca Sarišas galvu, pierādot, ka pasaule ir tālu no melnbaltas. Kur pastāv robežas? Un ko mēs tagad darīsim? Palīdzēsim Renšī, jebšu tomēr nē?

[Mattiass]

— Ar cilvēku tu domā Maiklu Mārvinu, kurš gana pa kājām maisījies? — ļaunu vēstoša izteiksme. — Ne gluži tā. Es vēlos ar viņu aprunāties. Un vietējiem karotājiem ir tādas jaukas iekārtas, kas ļauj pārliecināties, vai iztaujājamais nemelo, ko es arī pielietošu. Mazliet nepatīkamāk abiem būs tad, ja Maikls atteiksies piedalīties sarunā, jo tad man viņu nāksies uz to pamudināt. Manu pieticīgo spēju apmērā, protams. Ja vien nav tā, ka viņš visu mūs interesējošo ir izstāstījis labprātīgi, jo tad viss, par ko jābūt drošam, ir, vai nav sakarinājis makaronus uz ausīm. No otras puses, — Arists pasmaidīja, šoreiz patīkami, — tik drastiskas metodes kā aprunāšanās ir spiesta lieta, kad pa rokai nav spējīga orākula vai cita informācijas avota. Vai tu vari mums pastāstīt visu būtisko, kas ar Attīrītājiem un šīs pasaules kārtību noticis, kopš tajā iejaucās Sīlija?

Patiešām, Arista metodes bija attīstījušās tad, kad tuvumā nebija neviena paša raustīgā serafiņa, kurš baidītos sasmērēt sniegbaltās rociņas, vai vismaz tāda, kurš būtu gatavs palīdzēt ar informācijas iegūšanu pieņemamākā veidā. Tagad šiem Svētnīcas iemītniekiem tas bija kas ārkārtējs. Taču te bija arī Gabriels, kurš Arista acīm bija staigājoša izziņu krātuve, ja vien viņš būtu tik laipns padalīties ar savām zināšanām. Tas situāciju mainīja.

Ne jau atriebības pēc viņš ko tādu vispār mēdza darīt. Brīdī, kad pārbaudi iztaujājamā izturības robežu, nodari viņam sāpes, tu tās jūti pats ar visu savu būtību. Tieši tas ļauj tik labi atrast, kā nodarīt visgaužāk, salauzt otru, piespiest sadarboties. Šādi tu nodari sāpes arī pats sev, lauz sevi, atkal un atkal. Tā ir saikne, ko esi radījis. Šāda pieeja nebija patīkama… taču tā strādāja. Un tas, Aristaprāt, citu metožu trūkuma apstākļos bija vissvarīgākais. Nebija arī liels brīnums, ka Ardas ikdiena viņu pārlieku nesatrauca. Viņš bija piedalījies karotāju operācijās un pieredzējis, kā cilvēki mirst; viņš tika mocījis citus, un caur to — pats sevi. Taču, par spīti pieradumam, viņš nekad to nebija sācis izbaudīt. Arists nekad to nespētu izbaudīt. Taču viņš to darītu atkal un atkal, ja vien tas tuvinātu mērķi.

Šī bija pirmā reize visas prakses laikā, kad tādi mēri varēja izrādīties nevajadzīgi. Gabrielam Arists ticēja arī bez melu detektora. Tā bija cerība izvairīties no kā nepatīkama, ar ko jau esi samierinājies, kā ar ikdienu.


— Es nebūt nevēlu Aleksam sliktu, taču varbūt zēna nāve šo to sakārtotu. Roze beidzot pārslēgtos uz pārējiem. Deins dabūtu savu paaugstinājumu. Maiklam vairs nevajadzētu ne ar vienu sacensties, — karotājs paraustīja plecus. Pārējie varēja viņu uzskatīt par ciniķi, ja vēlējās.
— Manuprāt, jāļauj Renši pašam paveikt savu darbu līdz galam. Progresu, protams, novērot. Bet pašiem jaukties iekšā tikai tad, ka notiktu kas ārkārtējs, vai arī lieta nonāktu strupceļā. Bet otrā gadījumā tai jābūt maigai pabakstīšanai vajadzīgā virzienā, nevis pašiem iepīties līdz pleciem.

[Sindra]

Svētnīca

Gabriela skatiens aizkavējās pie Ereijasa. Nu, lai arī karotāja teiktais, iespējams, negaidīja atbildi, Metatrona dēls tomēr atbildēja: - Es domāju, ka mums jāsecina, ka Maikls nevēlas glābt Aleksu par tādu cenu. - ja vien šī atbilde kaut ko palīdzēja.

Pēc Arista jautājuma, Gabriels izskatījās viegli apmulsis. Viņš lūkojās uz karotāju, gan cenšoties sagremot to, zem kādiem maigiem vārdiem viņš paslēpa atzīšanos, ka grasās spīdzināt cilvēku, gan arī to jautājumu par Attīrītājiem un Ardas pasaules kārtību.
- Nedomāju, ka varu tev palīdzēt. - viņš atbildēja, saraucis pieri. - Es šo to zinu par pārdabiskajām lietām, kuras te notikušas, bet noteikti ne par Ardas kārtību. Karotājiem vai Attīrītājiem. Es neesmu par to interesējies. Sīlija patiesībā, neko daudz te nesajauca. Viņa tikai izkaroja sev vietu un padarīja Attīrītāju organizāciju par respektējamu. Bet tas arī viss. Nav arī tā, ka mani pārāk uztrauktu viņu iekšējās intrigas. Es vairāk esmu domājis par Kaliosu un to, ko viņš cenšas šeit sasēdēt.
Bez tam, jūs aizmirsāt man pateikt, ka viņš vēlas mani sastapt. - tad sanāca, ka neko daudz Gabriels Aristam palīdzēt nevarēja.

Taču par Aristu runājot. - Tavs uzdevums, saistībā ar Sīliju, šeit ir galā. Metatrons teica, ka tev jāturpina dzēst simboli. Un ja gadījumā tie pazudīs līdz ar Renši izdarītajām aktivitātēm, tad tev jādodas atpakaļ uz Astindelu. Metatrons vēlēsies tevi redzēt. - patiesībā, Gabriels bija domājis, ka tēvs atļaus Aristam atgriezties mājās. Bet laikam jau tāds notikumu pavērsiens neietilpa valdnieka plānos.

Nedaudz izbrīnīja Sarišas jautājums par Valdnieci.
- Ar Valdnieci mēs saprotam haosa pasaules, kas ir dēmonu mājvieta, valdnieci. -



Meja

Šoreiz Mejai uz salas bija jāpavada ilgāku laiku. Droši vien tā būtu bijis arī iepriekšējā reizē, ja vien viņa pati nebūtu pasaukusi Gabrielu.
Tomēr, pēc pāris stundām pie viņas ieradās ziņnesis. Tas bija Gabriela brālis. Aivens.
Melnmatainais eņģelis noskatīja karotāju un piegājis pie viņas, meiteni apskāva. - Priecājos, ka esi mājās. - viņš noteica.
- Tu vari doties mājās, ja vēlies. Pārģērbties... - viņa skatiens aizkavējās pie Mejas tumšajām drēbēm. - Atpūsties. Taču valdnieks vēlas ar tevi rītā runāt. - tādi bija viņa nododamie jaunumi.

[Rouzijs]

Laiks stiepās kā gliemezis, kurš mēģina aizrāpot līdz nokritušam ābolam, bet tas nebija tik viegli, jo likās, ka auglis aizripo arvien tālāk un tālāk. Serafe bija atlaidusies zālē, lūkojās Astindelas debesīs ļaujot savai acu krāsai kļūt violetai, vairs nebija iemesla slēpties. Viņai vairs nebija jāpielāgojas nevienai pasaulei. Tikai jāatgriež sevi šajā atpakaļ, pat ja tas bija grūtāk nekā izskatījās.
Acis aizvērās un serafe ļāva vieglam vējam kutināt seju, ieklausījās putnu dziedāšanā, jā, šīs bija mājas, bet kaut kas tik ļoti pietrūka un sirdī iemājoja tukšums, kuru meitene nespēja aizpildīt ne ar kādiem Astindelas līdzekļiem.

Beidzot, kad kāds pie viņas ieradās serafe piecēlās. Viņa nebija gulējusi, nebija aizmigusi, jo domās dominēja pārāk liels haoss, lai spētu vienkārši ļaut prātam un ķermenim atpūsties.
Violetās acis pievērsās Aivenam. Meitene paklanījās Gabriela brālim izrādot viņam savu cieņu, bet tas apskāviens bija negaidīts, bet no tā tumšmate nerāvās ārā, pat uz brīdi piekļāvās Aivena augumam, meklējot mierinājumu un iespējams līdzjūtību, jo kaut kā Mejas prieks par būšanu mājās bija izpalicis.

- Es arī priecājos... - Viņa klusi noteica, un mēģināja to pateikt ticami, pati apzinoties, ka visticamāk visi Astindelā zināja par to, ko Izraidītie bija sadarījuši ārpus savas pasaules.
Bet doties pie vecākiem, ieskatīties viņu sejās, kurās atspoguļotos vilšanās? Tumšmate noraidoši pamāja ar galvu. Un arī ziņa par to, ka Metatrons vēlas runāt nekādi neiepriecināja, bet no Gabriela Meja jau bija sapratusi, ka viņu gaida sods.

- Labāk būtu, ja viss noskaidrotos uzreiz, es zinu, ka valdnieks vēlas ar mani runāt. Un no tā es neizvairīšos, es nevēlos atlikt uz rītdienu to, ko var izdarīt šodien, ja protams, viņš ir ar mieru runāt tagad. - Nevarēja jau zināt, ko Metatrons bija izlēmis darīt, iespējams, ka viņu nevajadzēja traucēt.

[Mattiass]

Iepriekš Gabriels bija teicis: Tas, ko viņa vēlējās dot Maiklam, ja tas viņai pretī dotu kādu no serafa upuriem, bija Aleksa izdzīvošana. Un tagad viņš pieminēja, ka Maikls nevēlējās glābt Aleksu par tādu cenu. Tas varēja nozīmēt, ka Maiklam patiesi bija pajāt par savu brāli, kā te pārējo serafu (bez Gabriela) noskaņojums liecināja; tomēr Gabriela teikto Arists uztvēra kā piesardzīgu norādi. Līdz šim Maikls nebija Aleksu gluži novedis līdz kapam; un atdot pārākam spēkam serafus, kas paši pie viņa atnākuši, bija tikpat viegli, kā nospļauties. Tas gluži neatsvēra Maikla sadarīto, tomēr kā uz simtprocentīgu nelieti uz viņu arī vairs nevarēja raudzīties.

— Tātad, Sīlija padarīja Attīrītājus par respektējamiem, pēc kā sekoja Oreola iznešana. Attīrītāji kļuva par otru varas centru Ardā. Ar jaunu spēku uzplauka zvērības Būrī, — Arists secināja. Viņa skatījumā vietējā kārtība tika visnotaļ pajaukta. Daļa no Attīrītājiem bija fanātiķi, kas bija neveselīgi, un daļa — varaskāri pretekļi, kas izmantoja iespēju apmierināt savas ambīcijas, kas bija tikpat neveselīgi. Protams, viņi neradās no pelēkā gaisa, taču tieši šī organizācija viņiem ļāva izpausties.
— Kaliosu? — karotājs jautājoši palūkojās uz Gabrielu. Kā nekā, viņš pats ne reizi nebija redzējis dēmonu. — Un ko tev izdevās izpīpēt?

Simboli. Nekas jauns. Serafs mazliet maniakāli pasmīnēja. Tas patiesībā nozīmēja, ka viņam vajag pieraudzīt, lai Renši viss izdodas. Ja tev uzdod, lai tu pieraugi, ka caur caurumu žogā nelien kazas, tikpat labi var pieraudzīt, lai tiek aizlāpīts caurums, ja akurāt rodas tāda izdevība. Un problēma atrisināta. Metatronu serafs pārlieku neilgojās redzēt, taču simbolu dzēšana arī tā kā bija sākusi piegriezties. Cita pasaule, uz kuru nosūtīs, varētu viest vismaz kādas pārmaiņas. Protams, būtu interesanti kādu brīdi palikt Ardā un pavērot pārmaiņas tepat…

[Sindra]

Meja

- Es saprotu tavu vēlmi. - Aivens noteica, taču jau pēc viņa balss varēja noprast, ka sekos kaut kādi iebildumi.
Serafs noraidoši pamāja ar galvu. - Valdnieks nevēlas runāt šodien. Viņš teica rītdien. Pēc brokastīm. - un tur īsti neko nevarēja mainīt. Valdniekam parasti neiebilda.

- Varbūt es tev varu kā savādāk palīdzēt? - Aivens apjautājās. Viņš pamāja uz dziednīcas pusi. - Ja tu vēlies atpūsties zem kristāliem, tu vari doties uz dziednīcu. Tur ir arī Meja... nu, mana māte. - viņš nedaudz samulsa. Nu ja, Mejai bija tāds pats vārds, kā viņa mātei. - Tu vari ar viņu aprunāties. Viņa palīdzēs sakārtot domas. - serafs gādīgi klāstīja Mejas iespējas, apjaušot, ka kaut kas laikam jau kavē meiteni doties mājās.
- Tomēr, es domāju, ka tavi vecāki priecātos tevi ieraudzīt pēc iespējas ātrāk. - vai bija kādi nopietni iemesli, kādēļ karotāja nevēlējās doties mājās?


Svētnīca

Diemžēl uz šo Arista jautājumu, Gabrielam nebija nekā daudz ko atbildēt. Metatrona dēls noraidoši papurināja galvu. - Nē... es nezinu, kas viņam padomā. Es neesmu viņu saticis un nedomāju, ka man vajadzētu... - ja jau Kaliosam vajag, lai viņš pats Gabrielu uzmeklē.

Tiesa, no visām šīm runām tāpat nevarēja saprast, ko serafi darīs. Varbūt tiešām vajadzēja viņus vienkārši pierunāt atgriezties. Tāpat, kā Meju. Liekas, ka tas atmestu daudzas problēmas.

Gabriels vēl nerīkojās. Viņš pacietīgi gaidīja. Tukšodams savu alus bundžu. Vismaz kaut ko šeit varēja izbaudīt. Astindelā alus nebija.

[Rouzijs]

Meja jau tā bija domājusi, ka valdniekam ir savas darīšanas un viņš tagad nevarēs izbrīvēt laiku, serafe nopūtās, bet kā bija tā bija, tas nozīmēja to, ka ne šī diena, ne rītdiena nesolījās būt laba. - Viss kārtībā, es saprotu. - Meitene skumji pasmaidīja un pamāja apstiprinoši ar galvu.

Violetais skatiens aizslīdēja uz dziednīca pusi. - Man neviens nespēj palīdzēt sakārtot domas. Man ar to ir pašai jātiek galā. - Tumšmatei vajadzēja palīdzēt pašai sev, nevis apgrūtināt citus ar skumjām un sāpju pilnām domām, kā arī ar sajūtām.
- Nē... Es savus vecākus esmu pievīlusi, esmu bijusi neapdomīga, kā rezultātā viņi uz mani noteikti dusmojas, bet es zinu, ka viņi man piedotu jebko, es taču esmu viņu meita. Bet es vēl neesmu gatava atgriezties pie viņiem, nevēlos tagad ieraudzīt vilšanās pilnu skatienu no sava tēva un mātes. - Viņai tā jau bija smagi, bet tas jau nebija nepelnīti. Serafe apzinājās, ka ir pelnījusi tādu attieksmi, tāpat kā viņa nebrīnītos, ja joprojām Astindelas dzīvnieki no tumšmates būtu novērsušies.

- Vai tu... - Vai maz viņa, ko tādu drīkstēja prasīt? - Nevarētu palikt ar mani kādu laiku? - Vienkārši neatstāt vienu pašu. Mejas skatiens noslīdēja kautrīgi līdz zālei. Galu galā Aivens bija valdnieka dēls un viņam varēja būt citas, labākas lietas, ko darīt.

[Romija]

Labi, ka Deins netika dziedēts ar pirmavotu, Flēra pie sevis nodomāja. Viņa ļāva Aristam ar Gabrielu apspriesties, īpaši neiejaucoties, jo arī tāpat izskatījās, ka varbūt viņi ļaus notikumiem ritēt savu gaitu. Arista runātais par Maiklu un metodēm lika dziedniecei sarauties, iedomājoties iespējamo no upura un spīdzinātāja puses. Tas bija briesmīgi un absolūti lieki. Kā lai vairo pasaulē labo, ja paši vairo slikto? Tāpēc sarunas virzība Renši, ne Maikla virzienā dziednieci apmierināja, lai arī apziņas nostūrī nevarēja pavisam noslēpt bažas, kas notiks ar šo Mārvinu.

Tomēr neskatoties uz nepatīkamajām izjūtām runtātā laikā, Flēra nevarēja nepiekrist, ka Aleksa nāve varētu būt vajadzīga šai pasaulei. Viņa nekādā gadījumā to nevēlēja viņam kā cilvēkam, bet kā varonim un liktens bandiniekam tieši pretošānās varētu radīt vēl lielākas sāpes un mokas.

Flēra atspiedās pret leti un vēroja, kā Gabriels tukšo dzērienu. Ar Meju problēma vismaz uz mirkli laikam bija atrisināta, bet ar Flēru viņš runāt nevēlējās. Un arī tā droši vien tam ir jābūt, lai arī sirdī gruzdēja vēlme, kurai trūka piepildījuma. Dziedniecei šķita, ka viņas uzdevums šīs pasaules stāsta nodaļā ir gandrīz pabeigts, vien stāvu zemāk Dziednīcā joprojām gulēja Maikls.

[Sindra]

Meja

Iespējams, ka Mejai bija taisnība. Iespējams, ka arī nē. Jo Aivens ļoti labi zināja, ka viņa māte spēj parādīt ceļu un iedvesmu apjukušiem serafiem, kurši šķiet nomaldījušies no ceļa. Tomēr, viņš neuzstājā, ja Meja pati nevēlējās doties pie dziednieces.

- Tās ir tikai tavas iedomas. - Gabriela brālis noteica. - Nebūs nekādu vilšanās pilnu skatienu. Viņi priecāsies tevi sastapt. - tas skanēja gluži vai kā solījums. It kā Aivens zinātu. Tomēr arī šeit viņš neuzstāja. Ja Meja nevēlējās doties mājās, tad tā bija karotājas izvēle.

Bet viņš pats... Aivens pasmaidīja un apstiprinoši pamāja. - Es varu. - viņš noteica. - Vai tu vēlies palikt tepat, vai kaut kur doties? - Galu galā, Meja sen nebija bijusi mājās. Varbūt viņa vēlējās izbaudīt pastaigu pa Astindelas siliem, vai vērot saulrietu?
Aivens bija gatavs pavadīt meiteni.

Viņš pacēla roku, lai liktu izgaist maģijai, kas Mejai neļāva atstāt šo vietu. - Nāc... - viņš aicināja dodoties uz salas malu, lai izplestu spārnus un ļautos lidojumam. - Es tevi aizvedīšu uz vietu, kur man patīk uzkavēties, kad jūtos slikti, vai esmu apjucis. - Aivena spārni bija sniegbalti. Skaisti. Taču tiem nebija tāda sudrabota atspīduma, kā Gabriela spārniem. Viņš allaž bija sava brāļā ēnā. Gluži, kā Maikls Aleksa ēnā.

Vieta, uz kuru Aivens aizveda Meju, atradās patālu no Valdnieka pils.
Tas bija kalna galā, uz kura auga dižs koks, lieliem, vareniem zariem un lapām, kas klusi šalkoja vējā, skaņai saplūstot ar to mierinošo mūziku gaisā. No šejienes varēja redzēt jūru. Un sauli, kas posās uz rietu. Tas bija skaists skats. Vieta, kur varēja netraucēti nodoties pārdomām.


Svētnīca

Tukšojot alus bundžu, Gabriela skatiens sastapās ar Flēras skatienu. uz mirkli atmiņā atausa guļamistabā ieraudzītais skats. Likās, ka ap kaklu apvijas dziednieces rokas un viņas apskāviens ir teju sajūtams. Tomēr... Gabriels neizkustēja no vietas. Viņš tagad nevarēja. Tagad bija jātiek skaidrībā, ko serafi tālāk iesāks. Un viņš arī nevarēja pamest Svētnīcu, kamēr šeit atradās cilvēks.
Vien Gabriela skatiens, aizkavējoties pie Flēras acīm, lūdza nedaudz viņas pacietību. Dot viņam nedaudz laiku. Pēc tam... pēc tam viņi varēs iesākt visu, ko vēlēsies.

[Romija]

Flēras acis pasmaidīja — pavisam viegli un nemanāmi. Tā dzirkstele, kas tajās bija, notrīsēja. Viņa pamāja bez galvas kustības, tikai skatienā un sajūtās. Nedaudz pacietības nebija liela cena, ja bija vērts gaidīt. Noteikti bija.

[Roviela]

Joels sēdēja saritinājies krēslā un viņam negribējās nekur doties. Ko gan pasākt, ja nav iespējas Aleksu izglābt, un viņiem ir aizliegts pašiem upurēties? Tiesa, upurēties Valdniecei viņš negribēja ļauties.
Orākulu pārņēma bezcerība. Viņš gribēja darīt, ar visu sirdi gribēja darīt, un lai visiem būtu beigās labi, bet tā nesanāca. Nekādi nesanāca.
Un tad vēl Gabriela teiktais - "Bez tam, jūs aizmirsāt man pateikt, ka viņš vēlas mani sastapt". Joels neko tādu nebija dzirdējis. Nez, kuram gan Kalioss ko tādu bija teicis? Viņus abus ar Meju Sīlija bija aizbūrusi projām ātrāk, viņi nebija Kaliosu pat redzējuši.

- Palaižam projām Maiklu, un dodamies pie Aleksa, - viņš teica. Tagad šķiet, ka nevar palīdzēt, varbūt kaut kas izmainās, ja esi tuvumā.
Maikls nav gribējis upurēt nevienu no viņiem Valdniecei. Pat par sava brāļa dzīvības cenu nē. Tā noteikti bija grūta izvēle. Noteikti.

[washulis]

Vai citas izejas tiešām nav? Sariša klusi vaicāja, nodurot skatienu. Kādēļ cenai vienmēr jābūt tik smagai? Alekss šai pasaulei bija darījis daudz laba, serafe ticēja zināt viņu saukt par draugu un redzēt viņu mirstam? Tas bija pārāk skumji, bet nu sāka šķist pārāk nepieciešami. Pasaule nekad nav melnbalta. Arī paši serafi nebija tik balti, kā Sariša tam vēlējusies vienmēr ticēt. Maikls bija viens no pelēkākajiem. Man izklausās, ka neko vairāk no Maikla mums uzzināt nedz vajadzētu, nedz mēs arī iespējams spētu. Karotāja beidzot ierunājās skaļāk. Tad jau mēs patiesi varam viņu atlaist. Doties uz Smeilvilu un skatīties, ko spējam iesākt tur. Pirms Renšī ir paspējis visu izdarīt pats. Cik daudz laika viņam uzzīmēt simbolu maz vajag?

Šo rakstu rediģēja washulis: 11.02.2014 16:22

[Rouzijs]

Nē, nē, pašreiz Mejai dziedniekus nevajadzēja, Gabriels bija devis spēku un nelielu cerību. Uz brīdi ar to būs gana, pat ja domās un sajūtās joprojām dominēja skumjas, kuras tik viegli nebija iespējams paslēpt. Domājot par Aleksu meitene darīja sev pāri, gluži kā ļaujot sevi tīši sist ar pātagu. Bet kā gan viņa spētu nedomāt?

- Es vēlētos tev noticēt. - Jo pēc visa tā, ko tumšmate bija sastrādājusi nebija iespējams, ka vecāki nedusmosies. Viņi noteikti dusmosies, bet Meja nešaubījās, ka viņi priecāsies savu bērnu redzēt dzīvu, bet iespējams, ne dzīves salauztu. Galu galā serafe taču bija tik jauna un jau cieta savas stulbības dēļ. Kur gan viņai bija prāts pieķerties un iemīlēties cilvēkā? Vajadzēja pagriezties un atstāt tās sajūtas aiz muguras, kad Gabriels bija ieteicis tā rīkoties. Bet nē... Mejai taču vajadzēja iespītēties.

Vai patiešām Aivens varēja palikt ar viņu? Skatiens aizslīdēja līdz serafa acīm un Meja pateicīgi pasmaidīja. - Es domāju, ka labāk doties. - Uz cietuma saliņas viņa jutās kā sagūstīta, nevarēja nekur aiziet, pat tad, kad Aivens bija aizvācis maģisko barjeru. Tumšmate vēlējās izbaudīt vēju savos matos, just kā tas glāsta spārnu spalvas un viņa nebūs viena.
- Paldies, ka neatsakies. - Serafe klusi noteica.

Meja paklausīja, viņa devās uz salas malu un izpleta savus spārnus, tie bija melni, kā kraukļu spalvas, kamēr Aivena spārni bija sniega balti, gandrīz tā kā Gabrielam, bet tur bija kāda atšķirība. Bet tomēr... baltā krāsa bija tik skaista. Meitene izskatījās pārāk tumša stāvot blakus Aivenam, vēl joprojām ģērbusies Ardas drēbēs, un ar saviem melnajiem matiem un spārniem.
Serafe pamāja ar galvu, viņa sekos, nenoklīdīs vairs nekur, kā melnā avs.
Viņa ļāvās lidojumam, bija patīkami just kā vējš un Astindelas mūzika sajaucas gaisā. Šīs bija mājas, te bija vieglāk kā tur atpakaļ tumsas ieskautajā pasaulē, bet ne tik viegli kā tumšmate varētu vēlēties. Klusa nopūta pārslīdēja pār lūpām, bet elpa aizrāvās, kad Aivens bija viņu atvedis uz kalna galu, kurā auga dižs koks.
Skatiens aizslīdēja līdz jūrai un saulei, kas rietēja. - Tas ir tik skaisti. - Mejai saule bija ļoti pietrūkusi. Un varbūt saule šeit rietēja, lai otrā pusē uzaustu Ardā, Aleksam ziedojot savu dzīvību labāku mērķu vārdā. Serafe apsēdās zemē, ieklausījās koka lapu šalkoņā.

- Kad es biju tur... - Tumšmate iesāka. -... Ardā, es tik daudzas reizes vērsos pie Metatrona pēc padoma, ar lūgumu, ar cerību. Bet viņš man neatbildēja. - Uzgrieza muguru un nosodīja. - Kāpēc? - Varbūt tad Meja nesēdētu šeit, būtu laimīgi atgriezusies un spētu turpināt savu dzīvi bez lielākām emocijām, kuras lēnām nogalina.

[Sindra]

Svētnīca

Gabriels nevarēja paskaidrot, kāpēc samaksai vienmēr jābūt tik augstai. Ko gan viņam bija teikt? Tāda bija lietu kārtība. Un viņi neko daudz nevarēja mainīt.
Šeit jaunie serafi bija tikai sastapušies ar vienu šādu gadījumu.

Vismaz Sariša ieteica kādu reālu plānu.
- Es nedošos uz Smeilvilu. - Gabriels noteica. Ja jaunie serafi vēlējās turp doties, viņi būs vieni. Bez Gabriela. Paši par sevi.



Meja

Aivens apsēdās zemē un viņa skatiens raudzījās tālēs. Pāri ūdens plašumiem. Tomēr, viņš dzirdēja ko Meja teica. Viņas jautājumu.
- Tēvs vēlas, lai mēs paši atrastu ceļu un atbildes uz jautājumiem. - Aivens atbildēja. - Tāda ir viņa daba.
Mums katram ir sava daba. - viņš noteica palūkojies uz Meju. - Tev, man, viņam. Gabrielam. - Mejai vajadzēja saprast. - Viņš ļauj saprast, ja dari lietas, kas viņam ir netīkamas, taču neaizliedz tev tās darīt. Tomēr, ja tu būtu īstās briesmās, viņš uzklausītu un atbildētu. - Aivena balsī skanēja pārliecība. Tie nebija tikai tukši vārdi. Viņš tiešām tā domāja. Ticēja tam, ko saka.

- Nevajag turēt ļaunu prātu uz valdnieku. - Aivens noteica. - Viņš mīl tevi. Viņš visus mūs mīl. Viņam ļoti sāp tas, kas notika ar Sīliju. - pat ja Mejai tas likās neticami.

[Rouzijs]

Meja neticēja, ka spēja atrast ceļu un atbildes pašas spēkiem, tas bija par grūtu priekš meitenes, par grūti priekš serafa, kurš bija nomaldījies no gaišās takas un nespēja uz tās uzkāpt atpakaļ. Tumšmate nopūtās un viņas skatiens uz brīdi sastapās ar Aivena skatienu.
Viņa nezināja, ko teikt. To, ka Metatrons bija parādījis, ka viņam nepatika Mejas pavadītā nakts kopā ar Aleksu meitene ļoti labi atcerējās. Bet viņai bija sajūta, ka valdnieks drīzāk mēģināja kaut ko atņemt, daļu no mājām, liekot viņai izvēlēties, kur palikt un ko iesākt. Tas nebija pareizi. Bet, ko gan viņa var iebilst? Jo valdniekam ir vienmēr taisnība neatkarīgi no tā, ka iespējams, viņš maldās.

- Man likās, ka es esmu īstās briesmās. Ka mani nogalinās, man nebija cerību. Bet viņš klusēja. - Izlikās, ka serafes lūgšanas nedzird. - Viņš varēja pateikt kaut vai tikai to, ka viss būs kārtībā. Ka ir cerība. - Bet nē. Meitene novērsās, lai lūkotos uz rietošos sauli.
- Kāpēc tu esi tik pārliecināts? - Aivens tā izklausījās it kā patiešām ticētu visam, ko teica. Meja tā nespēja.

- Es neturu uz valdnieku ļaunu prātu, drīzāk aizvainojumu. - Meja bija pārliecināta, ka tas nebija ne naids, ne ļauns prāts, bet gan milzīgs aizvainojums par to, ka viņš serafus izmeta no pasaules, atstāja vienus pašus un nepalīdzēja.
- Bet tā taču bija valdnieka pavēle, nogalināt Sīliju? Es jūtos briesmīgi, ka mums tas bija jādara. Ticēju, ka ir citas iespējas, ka viņa var atgriezties. - Pirksti atkal jau plicināja zāli. Tie noplūca nelielu baltu puķīti un Mejas skatiens pievērsās tai.

[echo3]

Braucam uz Smeilvilu. - Ereijass piecēlās. Viņš bija domājis tā, ka galva gandrīz bija sākusi sāpēt. Un viņam bija radies plāns. Tāds, kas balstīts uz veco, labo principu - "sliktāk jau nebūs". Bet tas paredzēja, ka karotājam ir jābūt blakus Aleksam līdz brīdim, kad Renšī dosies prom no Ardas. Sliktāk jau nebūs. Ļaunākajā gadījumā neizdosies.

Ereijass gan uzreiz nevarēja kaut kur doties, viņam bija kārtīgi jāsaģērbjas un jāpaņem vēl viens blāsteris. Pirms izkustēties no vietas, karotājs pagriezās pret Gabrielu, - Paldies par palīdzību. - Paspēris pāris soļus un nonācis blakus Aristam, Ereijass viņam nopietni teica, - Laižam Maiklu prom. Atpakaļ te viņš netiks, un Attīrītājos viņam vairs karjeras nav, vismaz viņš pats tā uzskata. Tos simbolus uz priesteru rokām jebkurš serafs var izdzēst bez pūlēm. - Var jau būt, ka Arists vēlas Maiklu iztaujāt par pazemes vilcienu no Rozes Vārda uz Būri, bet vai tad Karotājiem tiešām nav citādu iespēju par to pārliecināties?

[Roviela]

Joels arī piecēlās.
- Atbalstu Ereijasu. Aiziešu saģērbties, - viņš noteica. - Paldies, Gabriel!
Viņam nebija nekāda plāna, tikai tāds puspliks viņš nevarēja te nekur braukt. Nekas daudz jau nebija jādara. Tikai saģērbties un paņemt somu, kas, kā pirmīt nomesta uz krēsla istabā, tā tur stāvēja. Tur jau bija viss, kas nepieciešams.

Tā viņš arī darīja, un drīz bija atpakaļ.

[Romija]

Flēra joprojām nezināja, kā viņu būšana vai nebūšana klāt varētu palīdzēt. Ja tā būtne ar Aleksu sarunājās, nevis bija pārņēmusi viņu pilnībā savā kontrolē, vai serafu parādīšanās un mēģinājums atrunāt neradītu vēl vairāk problēmu? Vai arī palīdzēt... nu, pēc Maikla stāstītā šī būtne pati bija pietiekami spēcīga, lai īpaši nekādu palīdzību tai nevajadzētu.

Flēra skatījās uz Gabrielu un tikai tad, kad Ereijass un Joelas sarosījās, viņa paskatījās arī uz biedriem. Flērai gan aktuālāks šķita Maikla jautājums, kam viņa bija solījusi būt blakus, tāpēc skatiens apstājās pie Arista, lai saprastu, ko viņš grasās darīt. Aizbraukt un atstāt Maiklu karotāja rokās viņa negribēja, it īpaši pēc tādiem vārdiem no abu puses, kas neliecināja par patīkamu iznākumu nevienam no iesaistītajiem.