"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Flēra pamāja. Tā jau bija, kā Maikls teica. "Jā, es zinu. Tu pret mani izturējies labi. Daudz labāk, kā jebkad varēju iedomāties. Man šķiet, ka tas īsti nevienam citam nav šķitis svarīgi. Un ir dažādi notikumi, kas ir saistīti ar Attīrītājiem vai Sīliju, tāpēc tie visi tiek pierakstīti tev. Būris. Un par Aleksu jo īpaši. Par jūsu tēvu," Flēras balss ar katru vārdu kļuva klusāka. Viņa skatījās uz rokām savā klēpī. "Es tur nevaru neko izdarīt. Es mēģināju, bet mani vārdi nebija pietiekami pārliecinoši, man nav tik lielas varas," beidzot dziedniece pacēla skumju skatienu uz Maiklu. Īsti jau nekā cita nebija, ko teikt.

"Es negribu, lai tevi spīdzina vai kaut ko nodara, es gribu ticēt, ka ir iespējama izvēle un tu izvēlēsies pareizi," viņa uzlika roku uz Maikla plaukstas. Pieskāriens bija nedaudz izvairīgs, bet mierinošs. "Cilvēki taču arī spēj būt labi, vai ne?" Flēras balsī ieskanējās cerība, lai arī varbūt velta.

[Sindra]

Meja

Gabriela skatiens pievērsās Mejai, tiklīdz, kā viņa bija Metatrona dēlu uzrunājusi.
Viņš nepārprotami bija dzirdējis meitenes teikto, lai arī viņa skatiens kavējās pie Mejas acīm un ar atbildi viņš nesteidzās.
- Tev bail no soda? - bija viņa pirmais jautājums.

Taču, lai arī kāda būtu karotājas atbilde, viņš noliedzoši pakratīja galvu. - Tu nevari ar mani sarunāt tādas lietas. Pirmkārt jau tas ir egoistisks un savtīgs apsvērums, nevis altruisks, kā tev pašai varbūt liekas. Bet mēs jau par šo esam runājuši. Par tavu mīlestību. Tā ir pārspīlēta un destruktīva. Tas nav mūsu dabā un tu vienkārši esi apjukusi un nomaldījusies no ceļa. Astindelā tev paliks labāk. Tu tiksi pāri.
Viņš ir cilvēks.
Tu esi eņģelis.
Viņš dos daudz savai pasaulei. Un tas viņu padarīs lielu, kā cilvēku.
Tava pašnāvība ir bēgšana no sevis, nevis vēlme glābt. Tev jāglābj simti un tūkstoši, nevis viens zēns.
Piedod, Meja. - tāda bija Gabriela atbilde.


Flēra

- Mans tēvs bija sajucis prātā un tāpat praktiski miris jau daudzus gadus. Viņš meklēja iespējas padarīt sev galu. Taču viņam nomirstot, tas melnais pārietu citā personā. Tikai Alekss spēj ar viņu sazināties.
Labi, es to zināju. - Maikls noteica un viņa skatienā bija atvainošanās atblāzma, ka viņš iepriekš nebija gluži patiess līdz galam.
- Man vajadzēja panākt, lai tieši Alekss būtu vistuvāk tēvam nāves brīdī. Un Būris bija lieliska iespēja. Es nedaudz baidījos, ka tā būtne ielīdīs tavā draudzenē, taču iespējams, ka jūs arī varētu ar viņu sazināties. Tādēļ beigās bija vienalga.
Jā, es vēlējos Aleksu aizturēt, lai ieslodzītu. Bet tikai tādēļ, lai pēc tam izlaistu. Tad ieradās karotāji, jo Rejs bija mani nodevis. Viņi savāca Aleksu. - Maikls atrāva roku no Flēras plaukstas.

- Es negribu, lai kāds to zinātu. Es negribu nevienam taisnoties un es negribu ne ar vienu runāt. - viņš paskaidroja savu nostāju, ļaudams Flērai saprast, ka atbildēt uz karotāju jautājumiem viņš negrasās.

[Romija]

Tas lietas pavērsa savādāk. Viss Maikla teiktais šķita pārāk loģisks, lai to uztvertu tikai kā mēģinājumu tagad izlikties labākam. Bet pēc asās rokas atraušanas, arī Flēra nedaudz sarāvās. Viņa piecēlās. "Viņi nāks vienalga. Bet, ja tu šito izstāstītu, daudz kas būtu savādāk," dziedniece noteica. Puiša reakcija un nevēlēšanās ko tādu pateikt šķita dīvaina. Vai viņš speciāli gribēja sev veidot sliktā tēlu? Vai tas jebkā viņām kādreiz bija palīdzējis.

"Sīlijas vairs nav. Aleksa arī varbūt drīz vairs nebūs, un mums būs jādodas prom. Vai tas, kas tev paliek, ir tā vērts, lai turpinātu izlikties?" Flēras balss aizlūza. Viņa aizgriezās un devās uz durvīm. Maiklam bija izvēle, un viņš laikam bija jau izvēlējies.

[Rouzijs]

Meja nebija nobijusies no soda, viņa baidījās no tā, ka Alekss nomirs, ka viņa dzīvība izdzisīs tāpat kā Ardas saule to bija izdarījusi pirms piecām paaudzēm. Tas viss likās tik negodīgi tāpat kā Gabriela atbilde. Serafe nobālēja, rokas sāka trīcēt un viņa noslīdēja turpat zemē. Piere atspiedās pret ceļiem un meitene vēlējās paslēpties.

- Es netikšu pāri. - Kā gan viņa to varētu? - Kā es varēšu sev piedot? Man nav nekā... izņemot mīlestību pret Aleksu un ja tā zudīs, tad kāda jēga manai dzīvei? Es nespēšu nevienu glābt, būšu tukša čaula, kas dzīvos un elpos Astindelā. Pakļausies visām pavēlēm un sava viedokļa nebūs, es būšu nekas, nelaimīga līdz mūža galam. - Pat domās Mejas balss aizlūza, pirksti ieslīdēja matos, tajos paliekot ieķērušies.
Sāpes, kuras plūda no serafes bija patiesas.
- Es nevēlos dzīvot apzinoties, ka viņa nav... - Tad jau labāk pašai mirt.
- Cerības vairs nav. -
- Gaisma ir mani pametusi. - Nekā vairāk nebija tikai izmisums, kurš lēnām slīcināja serafi.

- No Metatrona soda es nebaidos, jo lielākais sods būtu zaudēt Aleksu. - Un ja Alekss nomirs, tad valdnieks varēja darīt ar tumšmati ko vēlas. Jo nekam vairs nebija nozīme.

[Roviela]

- Sariša, vai Tu atceries, ka Gabriels teica, ka Renši spēj sazināties vienīgi ar Aleksu? Maikls nederēs, - Joels noteica, vērodams, kā Meja neatrod sev mieru.
Tur kaut kas nebija pareizi. Meja bija serafs, Alekss bija cilvēks. Viņiem tāpat nav lemts būt kopā, un tā no Mejas puses vairs nav mīlestība, bet gan apsēstība.

- Vienalga. Gribu lai zināt. Man ir vienalga, cik slikts cilvēks ir Maikls, es neļaušu, lai viņam te kaut ko nodara, - orākuls piecēlās.
- Eju stāvēt lejā gaitenī, jo atbrīvot viņu nevaru.

Tā viņš arī darīja. Kāpa lejā, kur nostājās attālāk no durvīm, lai nevienam netraucētu un nedzirdētu, ko tur runā.

[Sindra]

Meja

- Jā, es domāju, ka liela daļa no tavām problēmām tieši ceļas no tā, ka tev ir pārāk liels viedoklis. Un pakļauties pavēlēm, karotājam ir tikai normāli. - Gabriels atbildēja, skatienam cieši raugoties uz serafi, kas sakņupa, kā nelaimes čupiņa.

- Meja... es nevaru tev palīdzēt, jo tu pati sev nevēlies palīdzēt. Bet tev vajadzētu mēģināt saprast arī mani.
Saprast tos, kuri tevi mīl. Tavus vecākus, skolotājus. Tos, kuri bijuši ar tevi kopā ilgus gadus. Pirms tu sevi nogalini, lai iejauktos cilvēka liktenī.

Mums, protams, ir izvēles. Mēs varam saglabāt balansu, mēs varam iejaukties upurējot sevi, mēs varam slēgt līgumus ar saviem ienaidniekiem, man nav problēmu ar to visu un es pats esmu tādas lietas darījis. Es neesmu tik taisnprātīgs, kā mans tēvs. Taču... es neesmu pārliecināts, ka tu apzinies, ko dari. Ko vēlies darīt. Šobrīd man tas izskatās pēc niķīga bērna, kurš nav dabūjis konfekti un cenšas izmantot visus ieročus, pat pašus galējos, lai panāktu savu. Tu nespēj mani pārliecināt ne par ko citu. Uz maniem jautājumiem tu atbildēt nespēj un pat padomāt par tiem, tu nevēlies.
Ko man ar tevi iesākt, Meja? - Gabriels īpaši nepievērsa uzmanību citiem virtuvē esošajiem. Kā varēja saprast, tad šobrīd tāpat īpaši tālāk par citiem svētnīcas stāviem neviens negrasījās doties.


Flēra

- Jā... - Maikls pamāja. - Pirms viņa aizgāja satikt tavu Gabrielu, viņa teica, ka vairs neatgriezīsies.
Viņa teica, ka viņai piederēs mūžība. - puisis domīgi noteica. - Es īsti nesapratu, ko viņa ar to domāja. Es nesapratu, vai viņa zin, ka ies bojā, vai arī cerēja, ka viņas mīļotais pievienosies viņai. Es nezinu... tikai sapratu, ka nevienā no gadījumiem viņa neatgriezīsies. - Mārvina balsī ieskanējās skumjas. Tomēr, tās īsti neatspoguļojās ne viņa acīs, ne sejā.
- Vēl ir tā otra sieviete. Valdniece. - Maikls noteica. - Viņa teica, ka Arda atgūs visu, ko tā zaudējusi, kad svešinieks no šejienes aizvāksies. Tas nozīmētu arī dabu, dzīvniekus... Viņa man solīja... - puisis iesāka, bet pieklusa, tā arī nepabeidzis teikumu un noraidoši pakratīja galvu. - bet no viņas man bail. - Maikls atzina.

- Es zinu, ko es daru. Tev nevajag par mani uztraukties. - viņa skatiens uz mirkli aizkavējās pie aizejošās Flēras. Šajā brīdī Maikla balss, stāja, izturēšanās... pilnīgi viss atgādināja Aleksu.

[Romija]

Flēra apstājās un uz mirkli atskatījās. "Man šķiet, ka tas svešinieks drīz aizvāksies ar vai bez palīdzības," viņa atbildēja, bet Maikla teiktais kļuva interesants.

"Viņa tev solīja? Tu ar viņu runāji? Vai arī jums ir vienošanās?" Flēra bija apstājusies un viņas seja pauda aizdomas. Pēdējā īsajā sarunā atklājas tik daudz kas. It kā tā būtu pēdējā iespēja pastāstīt. "Ar kādiem noteikumiem?" Ja tā nebūtu vienošanās vai kādas gaidāmas sekas, kāpēc lai baidītos? Nevajag uztraukties? Jā, iespējams, ka par Maiklu ne, bet izrādījās, ka šeit ir iejaukta vēl arī Valdniece.

[Rouzijs]

Un ko gan Mejai atbildēt? Viņa nedzirdēja Gabriela balsī nosodījumu, bet jutās tā it kā valdnieka dēls nosodītu. Joprojām nebija atbilžu, ko iesākt, ko darīt, kam ticēt... viss šķita izpostīts, uzdevums, kuru serafi izpildīja nedeva gandarījumu, viņi bija nogalinājuši savējo, un bija ieguvuši iespēju iepirkties atpakaļ Astindelā.

- Pēc niķīga bērna, kurš visiem līdzekļiem mēģina dabūt savu? - Serafe pārjautāja. - Visvairāk par visu, es vēlētos, lai Alekss mani mīl, bet viņš mani nemīl. Es to zinu, viņš man iešāva mugurā un apdullināja, lai nebūtu jāskaidrojas, lai nebūtu jārunā, bet es nespēju samierināties ar to, ka viņš nomirs. Man nevajag, lai viņš mani mīl, man gribas, lai viņš dzīvo un... - Tumšmate apklusa un aizvēra acis.

- Es nezinu. - Meja pati nezināja, ko viņai vajadzētu iesākt, ko darīt, kur nu vēl ko Gabrielam vajadzētu darīt ar spītniecēm. Nē... viņa pat vairs nepretojās, vienkārši izskatījās padevusies, it kā vairāk nebūtu nekas kam ticēt. Bet domājot par vecākiem, par tiem, kuri meiteni mīlēja sirds vēl vairāk sāpēja.
- Kā tu spēj samierināties ar savas mīļotās nāvi? - Jautājums, varbūt, bija nevietā, bet kā Gabriels varēja sēdēt šeit tik mierīgi it kā nekas nebūtu noticis? Tikai skumjas joprojām atgādināja par serafa nāvi. - Ko man darīt? - Doma atskanēja klusi, nepārliecinoši, it kā meitene neredzētu citu iespēju, kā izbeigt savu nekam nederīgo eksistenci. Visi sapņi, par to, ka kādu dienu viņa varētu būt diža karotāja bija saplūduši vienā melnā zampā, ko nolaist kanalizācijā.

[Sindra]

Flēra

- Es zinu. - Maikls noteica. Tomēr, šī atziņa gan saplūda ar skumjām gan viņa balsī, gan acīs. Vairāk gan viņš neko nepiebilda.

- Mums nav vienošanās. - ja vien Flēru tas spēja nomierināt. - Bet viņa daudz sola par jūsu dvēselēm. Es tikai nesaprotu... - Maikls paraustīja plecus. - Kāpēc viņai vajag starpniekus? Kas viņai pašai liedz jūs savākt? Viņai vajag palīdzību no kaut kādiem cilvēkiem, kas spēj pārdot visu par saviem sapņiem? - droši vien tās bija lietas, kas cilvēkiem nebija jāzin. Tādēļ arī Mārvins atmeta ar roku.
- Lai nu paliek.
Man nav vienošanās. - viņš vēlreiz atkārtoja, ielienot atpakaļ gultā. Cik noprotams, saruna bija beigusies.


Meja

- Meja, zēns nebija gluži savā ādā. Kad jūs tikāties, viņā jau 'dzīvoja' Renšī. Es domāju, ka taviem pārmetumiem nav gluži pamata. It īpaši, ja tu zini, ka Renšī nevēlas tikt aizkavēts un tu redzēji, ko viņš izdarīja ar Aleksa brāli.
Meja, kad tu iemācīsies arī redzēt, ne tikai skatīties? - Gabriela balsī tiešām nebija ne miņas no pārmetuma. Pat ne no noguruma.

Jautājums par Sīlijas nāvi nudien nebija gluži vietā. Bet nebija tā, ka Gabriels nesaprastu, kāpēc tāds nāca. - Es nespēju. - viņš atteica. Iespējams, ka ar šo arī valdnieka dēla paskaidrojumi arī beigtos, tomēr, kā jau bija pierādījies, tad ar Meju pusaprautos teikumos nebija vērts runāt.
- Man ir ļoti smagi. Es droši vien jūtos tikpat slikti, kā tu. Tomēr, man ir savi pienākumi un iet šādu ceļu bija Sīlijas izvēle. Ne visos ceļos mēs varam sekot saviem mīļotajiem. Un ne arī vienmēr vajag. - Gabriels piecēlās. Viņš piegāja pie Mejas un notupās viņas priekšā. Serafa plauksta uzgūla uz Mejas pieres. No dziednieka plaukstas plūda mierinošs spēks. Tas noņēma nogurumu, deva spēku un viesa cerību.
- Kamēr vien pienāk rītdiena, mūsos ir cerība un gaisma. Pat ja tev liekas, ka esi iestigusi mūžīgā tumsā. - viņš taču spēja palīdzēt Mejai, pat ja jutās tikpat slikti, kā karotaja. Tad jau Mejai vajadzēja saprast, ka arī viņa spēja palīdzēt citiem, neskatoties uz savām skumjām.
- Dodies mājās. - bija atbilde uz jautājumu, ko viņai darīt.

[Romija]

Pirms sarunas beigām Maikls paspēja pateikt vēl kaut ko, kas dziednieci uztrauca, tomēr viņa nolēma vairs puisi netramdīt. Jau tas, ka viņš bija runājis un izstāstījis tādas detaļas, bija daudz. Neko neteikusi, dziedniece devās uz durvīm. Aiz tām nez kāpēc stāvēja Joels, it kā gaidītu rindu, kad tiks parunāties. Flēra papurināja galvu un pameta ar roku, lai orākuls nāk līdzi. Viņa uzkāpa uz otro stāvu un ieraudzīja, kā Gabriels rūpējas par Meju. Protams... Apņēmusies tomēr sevi nenovirzīt no mērķa, Flēra pagāja garām un iegāja virtuvē.

"Maikls man šo to pastāstīja, ko vismaz es nezināju. Izrādās, ka Valdniece ir apsolījusi, ka Ardā atgriezīsies Saule un dzīvība, kad svešais pazudīs. Vienkārši tā. Aizkavēt Aleksu būtu kā kavēt Ardai atgūt to, ko tā ir zaudējusi," viņa stāstīja. Tas tā kā sasaucās ar to serafu vēlmēm, kas gribēja te atgriezt Sauli. "Toties viņai interesējot mūsu dvēseles, ko viņa cenšoties iegūt ar kaut kādu starpnieku palīdzību," dziedniece turpināja. Viņa paskatījās uz Gabrielu. Varbūt tas bija skaļi nepateiktais iemesls, kāpēc viņš aicināja doties mājup?

"Ja Alekss pats aizgādās to būtni uz otru pasauli, tad mums droši vien būtu jāpazūd no šejienes pēc iespējas ātrāk, ja vien nav vēlēšanās savu dvēseli atdot Valdniecei." Laikam jau saruna ar Maiklu bija atgriezusi kādu daļu Flēras spara. Bet tagad viss salikās savos plauktiņos, kuros serafiem vietas vais nebija. Viņa gan neizstāstīja Maikla motivāciju rīkoties tā, kā viņš bija izdarījis. Varbūt pietiks bez tā, ja jau Mārvins nebija gribējis, lai vēl kāds to zina. Ja vien viņš neteica to Flērai ar mērķi, lai viņa tomēr pastāsta citiem. Tomēr pagaidām dziedniece neko par to nebilda.

[Roviela]

Joelam nebija domas iet iztaujāt Maiklu, toties viņam interesēja, ko Maikls varētu būt pastāstītījis Flērai.
Viņš bez iebildumiem sekoja dziedniecei augšā uz virtuvi cerīgā, ka, kad Arists ieradīsies, viņš uzreiz neskries pie Maikla.

- Nē, man par šo nekas nav zināms, - orākuls īsi noteica, kad bija noklausījies Flēras teikto.
Par starpniekiem viņš nesaprata. Kādi starpnieki?

- Es nezinu par dzīvību... Kā var atgriezties tas, kas ir pavisam zudis? Saule, jā, tā turpat aiz mākoņiem vēl ir, bet dzīvnieku un augu vairs nav, un tie neradīsies paši no sevis.

[Romija]

"Es nezinu, kā dēmoni tādas lietas dara, bet šāds apsolījums pavisam noteikti daudziem var likt mūs pārdot," Flēra atbildēja. "Vatrā dzīvība ir, Saule palīdz tai vairoties. Es nezinu," viņa paraustīja plecus. Flērai nešķita, ka KĀ šobrīd ir īstais jautājums, ko uzdot. Fakts, ka Valdniecei viņi īpaši interesē, bija svarīgāks un lika bažīgi paskatīties apkārt, it kā tepat Svētnīcā varētu ienākt kāds nodevējs. "Tik pat labi viņa var gaidīt Smeilvilā, lai mūs dabūtu," dziedniece izteica minējumu.

"Vai tas ir pareizi vai nē, bet Arda uz to ir gājusi jau vismaz kopš brīža, kad te nonāca tā esence. Arda pazaudēja Sauli, bet atrada Mārvinu tēvu. Viņš tika nogalināts, lai aiznestu esenci tur, kur tai bija jau pašā sākumā paredzēts nokļūt. Un iespējams, ka Attīrītāji, mēs un viss šeit notikušais ir tieši tāpēc noticis," Flēra nopūtās. Viņi laikam gaidīja Aristu, lai pratinātu Maiklu, lai arī bija skaidrs, ka tas neko būtiski lielajā pasaules plānā nemainīs, varbūt tikai apdraudēs serafu dzīvības.

Flēra bija pārliecināta, ka lielie notikumi ies savu gaitu, neatkarīgi no viņu darbībām. Kas tad viņi bija — čupiņa jaunu serafu, kas te ieradās, lai izpildītu Valdnieka uzdevumu, nevis izmainītu pasaules likteni. Un kā lai pasaka, ka Renši tāpat aiznesīs esenci ar vai bez Aleksa, ar vai bez serafiem? Ka Valdnieces pareģotā dzīvības atgriešanās varbūt notiks, bet varbūt nē, tomēr to neietekmēs serafu lēmumi. Flēra neredzēja, kā viņi varētu izmainīt Mārvinu ģimenes lomu šajā pasaules liktenī. Viņi tur bija savu vai augstāku spēku dēļ iesaistīti, un tam noteikti bija iemesls.

[Mattiass]

Ap to laiku Silva glīti iebrauca autostāvvietā, un no tās izkāpušais Arists brauca augšā ar liftu. Tā durvis atvērās tieši laikā, lai saklausītu Joela un Flēras sarunas beigu daļu. Joela prātuļojumus par it kā neatgriezeniski zudušo dzīvību, un Flēras visai trāpīgu apcerējumu par notikušo Ardā pēdējo piecu paaudžu laikā.

— Sveiki! Pirmkārt, Joel, izbeidz, lūdzu, runāt muļķības! Vatrā ir rezervāti, tur ir dzīvnieki un augi. Ja Arda spēs uzturēt dzīvību, tā ar laiku atjaunosies. Otrkārt… O, sveicināts, Gabriel! Ko no šeit notikušā esmu palaidis garām?
Ja, runājot ar Joelu, balsī viegli jautās nepacietība (apvienojumā ar tikpat vieglu aizkaitinājumu), tad, uzrunājot valdnieka dēlu, tonis kļuva, kā agrāk, pozitīvi neitrāls. Karotāja plānos bija izjautāt pārējos serafus, un tad ķerties klāt Maiklam. Tomēr, ja Gabriels ir šeit, var gadīties, ka tajos nāksies ko mainīt.

[Roviela]

- Ja? Arī kaķi tur ir? - Joels 'naivi' pajautāja. Ja jau Arists ir tāds viszinis, tad lai atbild. Otrais... nez, vai visu, kas zudis, ir bijusi iespēja sabāzt rezervātos, lai kas tas arī nebūtu. Tam viņš neticēja, bet nestrīdējās.
Nav vērts.

[Romija]

"Ir arī kaķi," Flēra atbildēja Arista vietā un vēroja izmeklētāja tālākās darbības, ja nu viņa plānos ir runāt ar Maiklu nemiermīlīgā manierē. Tomēr vismaz gaidītais bija sagaidīts, un Flēra cerēja, ka viss notiks mierīgi.

[Roviela]

- Paldies par ziņām, - Joels noteica un aizgāja ierīkoties 'savā' krēslā.
Ir patīkami, ja biedri visu zina, bet ir nepatīkami, ja viņi tev neko nesaka, un pēc tam izturās kā pret muļķi.
Viņš bija nolēmis paklusēt, lai gan arī klausīties nebija vērts. Tāpat atkal vēlāk informāciju saņemsi tikai apvainojuma formā. Vismaz līdz šim tās tā bija.

[Rouzijs]

Redzēt, ne tikai skatīties, tas bija grūtāk kā varēja likties. Viņa bija karotāja, orākulu uzdevums bija redzēt, bet ne visi orākuli redzēja, par to serafe bija pārliecināta, Joels bija labs piemērs un viņam noteikti bija jāaug līdz Gabriela līmenim. Metatrona dēls spēja saprast citus, kamēr viņš... nē. Tāpat kā Metatrons dzīvoja un uzskatīju, ka uz viņu nekas neattiecas.
Meja nopūtās, viņa bija nogurusi no visa, vēlējās vienkārši aizmirst un nedomāt. Nejust...

Viņš nespēja tik pāri? Serafes skatiens pacēlās, lai palūkotos uz valdnieka dēlu. - Piedod, man nevajadzēja jautāt. - Tumšmates balsī ieskanējās atvainošanās tonis, kurš sajaucies kopā ar žēluma pieskaņu. Viņai patiešām nevajadzēja tā darīt, uzplēst brūces, kuras nebija sadzijušas bija nežēlīgi.
Skatiens pavadīja to, kā Gabriels piecēlās un notupās viņas priekšā. Meitene neatrāvās no pieskāriena, tas bija patīkams, uz brīdi viņas acis pat aizvērās. Mierinājums, spēks un neliela cerība. Bet tik un tā, serafe jutās pārāk skumji, lai spētu atgriezties normālā dzīvē.
- Tu esi stiprāks par mani. - Varbūt tāpēc Gabriels spēja pievērsties saviem pienākumiem, bet viņa... sēdēja sakņupusi zemē. Viņš spēja dot cerību, pat ja tās nebija, bet meitene pamāja ar galvu. - Es došos mājās. - Un tur mēģinās pagātni pārvērst pelnos, ko izkaisīt vējā, lai aizmirstu.

Skatiens aizslīdēja līdz Flērai, kura bija ienākusi virtuvē. Protams, ka šeit visur bija iesaistīta Valdniece, tumšmate pat nebija pārsteigta par to. Arī Aristam tika veltīts skatiens, bet tikai uz īsu brīdi. Meitene palūkojās atkal uz Gabrielu un piecēlās kājās.
- Paldies, tev. - Tāpat viņa bija laimīga, ka neviens nedzirdēja viņas un Metatrona dēla sarunu. Serafe uzbūra portālu un neatskatoties izgāja tam cauri.

[Romija]

Starp Meju un Gabrielu pavisam noteikti bija notikusi kāda saruna. Ar vārdiem vai bez, bet viņu starpā kaut kas notika. Un tāpat savdabīga saruna bija notikusi starp Joelu un Aristu vai viņu pašu, kam arī bija rezultāti, ne tie labākie. Meja iekāpa portālā, jau otro reizi, bet Joels sarāvās krēslā. Lietas pavisam noteikti nenotika tik labi un operatīvi, kā varētu gribēt.

"Maikls izstāstīja, ka Valdniece grib iegūt serafu dvēseles un tāpēc meklē dažādus starpniekus, lai piekļūtu mums. Un Viņa ir apsolījusi, ka tad, kad svešais pametīs Ardu, te atgriezīsies Saule un dzīvība, tāpēc Mārvins vecākais tika nogalināts tieši tā, jo Alekss ir vienīgais, kas ar to būtni var sarunāties," tas bija īsais pārstāsts, jo Arists ieradās mazliet vēlāk. "Un Maikls bija savācis Aleksu, lai viņu spīdzinātu, bet tā būtne uzdarbojās un aizlidināja Maiklu pa gaisu, savāca viņa mašīnu un aizbrauca. Kā Gabriels teica, uz Smeilvilu zīmēt simbolu," tas bija otrs pavisam īss pārstāsts, jo Flēra nezināja, kāda sarakste ir notikusi starp Aristu un Sarišu.

"Valdniece var mūs gaidīt jebkur ārpus Svētnīcas, jo īpaši Smeilvilā, bet tā būtne diez vai pamestu Aleksu, jo ar citiem sarunāties nespēj," šie gan bija minējumi, tomēr vismaz izteica Flēras nostāju un bažas par došanos iejaukties Renši plānos.

[echo3]

Valdniece ir Ardā? Vai kaut vai ir bijusi Ardā? Gabriel? - Nu arī Ereijasam bija jautājums. Kā tad tur bija ar pasauļu robežām? Un vēl solījusi sauli, kas ir pilnīgā pretrunā ar to, kas patīk dēmoniem?

[Sindra]

Gabriels piecēlās līdz ar Meju.
Viņš atzinīgi pamāja par karotājas lēmumu doties mājās.

Tikai kad portāls aiz Mejas bija izzudis, viņš pagriezās pret parējiem virtuvē esošajiem. - Jā, sveiks Arist. Jaunumi ir tādi, ka te pārējie runā, ka tu grasoties spīdzināt cilvēku. - serafs pasmaidīja tādu, neizdibināmu smaidu.
- Vatrā ir kaut kādi rezervāti. Taču tā nav taisnība, ka tur būtu atrodami visi dzīvnieki, kas jelkad Ardā dzīvojoši. Tāpat, kā augu paraugi. Taču tā pārtika, kas ir īstā, nevis kapsulas, nāk no Vatras, jā.
Kaķi tur ir. Kādi pāris. Taču cilvēkiem tos nav iespējas iegūt savā īpašumā. Tāpat, kā suņus. Un vēl es nezinu, kā ir ar karotāju eksperimentiem. Biju padzirdējis, ka viņi eksperimentēja ar dzīvniekiem un Renšī planētas esenci, lai radītu kaut kādas dzīvības formas. Kas viņiem arī šad tad izdevās. -

Gabriels atgriezās pie galda un paņēmis alus bundžu no tā, atspiedās pret galda malu. Vēl bija tā Valdnieces problēma.
- Valdniece īsti nesolīja zēnam saules atgriešanos. Tas, ko viņa vēlējās dot Maiklam, ja tas viņai pretī dotu kādu no serafa upuriem, bija Aleksa izdzīvošana.
Valdniece nekad nav bijusi Ardā. Viņa uzrunā savus potenciālos darījumu partnerus kaut kur, kādā citā plānā. Tā gluži nav, ka viņa var kaut kur gaidīt jūs un vākt dvēseles. Tur runa bija par upuriem. Teiksim, kad jūs bijāt gūstā pie Maikla, nespējīgi pretoties, viņš jūs varēja upurēt Valdniecei un iegūt viņas solītos labumus. Tas arī viss. - tā gluži nebija, ka serafiem ir jābaidās iziet uz ielas.


Meja

Meja bija nonākusi Astindelā tajā pašā vietā, kur iepriekš. Un tāpat, kā iepriekš, drīz vien viņu uzrunāja divi karotāji.
Tas pat nebija ierastais: seko mums. Abi jaunekļi uzlūkoja Meju, līdz vienam no tiem izspruka: - Atkal tu! - otrs iebikstīja savam kolēģim un pamāja Mejai ar galvu. Virzienā, kur atradās lidojošā sala - cietums.
- Mums jānogādā tevi līdz salai. Līdz kāds ar tevi aprunāsies. - viņš paziņoja un pamāja Mejai, lai tā seko.

Jau pavisam drīz Meja atkal atradās uz tās pašas saliņas. Karotāji viņu atstāja, paši dodoties prom. Protams, Meja nespēja pamest savu cietumu.