"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Joels pētīja simbolu, līdz bija to labi iegaumējis.
Gabriels gan teica, ka Renši zina, kāds simbols jāvelk, un šai iegaumēšanai var nebūt nekādas jēgas.

Viņš pacēla galvu un ieinteresēti lūkojās uz Meju. Ko tieši viņa grasās darīt? Tas bija jautājums. To, ka atkal skriet, to viņi te jau sen zināja. Bet tālāk? Ko tālāk?
Ja ir zināms, ko tālāk, tad var palīdzēt un var darīt, bet savādāk? Nu, aizskries viņi tur. Nu, stāvēs un skatīsies kā Meja apliecina savu mīlestību Aleksam cerībā, ka Renši sapratīs, ka Aleksu nevajag nogalināt? Drausmīgi. Visiem drausmīgi, ieskaitot Aleksu, kurš Meju taču nemīl. Ja vien Meja negrasās palūgt, lai Renši atstāj Aleksu un iemiesojas viņā, lai ietu bojā pati.

- Man šķiet, tādas visus apmierinošas izejas no šīs situācijas nemaz nav, - viņš bija ticis galā ar domām.
- Jebkurā gadījumā kāds ies bojā. Prātīgākais tiešām būtu tragad mums visiem doties projām. Klau, te ir Maikls. Aleksa brālis. Cilvēks, kas nekad nav domājis par pasauli, ne savu, ne citām, tikai par sevi. Cilvēks, kas nogalināja savu tēvu. Attīrītāju virspriesteris, kam visa tā būšana ir tikai aizsegs tam, lai viņš būtu kaut kas svarīgs, citādi - vienaldzīga. Cilvēks, kas spīdzina citus nedomājot un nepārdzīvojot. Cilvēks, kas grib kaķi. Tagad Arists viņu ir pieslēdzis gultai ar rokudzelžiem un, kā sapratu, grasās spīdzināt. Iesim parunāt ar viņu. Katrā gadījumā viņš ir jāpalaiž vaļā, ja mēs dodamies prom.

[Romija]

Flēra atgriezās virtuvē tieši brīdī, kad Gabriels ierosināja atgriezties Astindelā. Un tūlīt pat Meja iespītējās, lai paliktu. Vai viņa bija devusies uz Astindelu, lai atvestu Gabrielu un pierunātu viņu šeit darīt ko vairāk kā atrast Aleksu? Flēra nezināja, ko teikt, jo pusi sarunas nebija dzirdējusi. Bet, kad Joels noraksturoja Maiklu, viņai atlika vien nopūsties. "Viņš guļ," Flēra vienkārši atbildēja. Strīdēties nebija jēgas. Šķita, ka šeit tiešām visi pārējie viņam vēl ļaunu. Kaut gan Joels vismaz piedāvāja parunāt, nevis uzreiz spīdzināt. "Par ko? Viņš izstāstīja par Aleksu. Ko mums vairāk vajag?" viņa paraustīja plecus. "Atbrīvot, ja tas ir iespējams," Flēras skatiens pievērsās Gabrielam. Ja kāds varēja, tad varbūt viņš. Viņš taču gribēja, lai viņi dodas atpakaļ uz Astindelu un vairs nejaucas darīšanās. Tādā gadījumā atbrīvošana būtu labākais.

[Roviela]

- To Tu paprasi Aristam, - Joels nopūtās. Droši vien tās bija kādas Ardas lietas, gar ko viņiem tiešām nebija nekādas daļas.
- Man no Maikla vajag tikai to, lai viņš atbrīvo Liliju un viņas puisi, viņiem nenocērtot plaukstas un neizgriežot mēles, kā Maikls pats mums pagājušajā naktī teica.

[Romija]

Flēra, gribēdama Maiklam palīdzēt, bija izdarījusi viņam lāča pakalpojumu. Arists nebija pats notvēris Maiklu, Flēra viņam to bija iedevusi, gandrīz vai uzdāvinot iespēju risināt pavisam citas problēmas. Vai tā bija pareizi? Tik ļoti gribējās noticēt Gabrielam, ka nevajag jaukties. Tik ļoti gribējās no Valdnieka dēla sagaidīt apstiprinājumu, ka viņš var Maiklu atbrīvot un ļaut Ardai pašai risināt savas problēmas. Kas gan Flēra būtu par dziednieci un serafi, ja neticētu, ka mīlestība varētu mainīt daudz ko. Ne jau tāda apsēstības mīlestība, ar ko, šķiet, bija pārņemta Meja, bet vienkārša, laipna, bez nosacījumiem. Kā pret kaķi, ja neviena cita mīlama vairs nebija. Un ja nē, vai viens sagūstīts Maikls varēja palīdzēt visai pasaulei? Diez vai...

"Tagad bez simboliem viņam diez vai ir jebkāda vara tur kādam kaut ko pavēlēt. Ja būtu simboli, viņš būtu šobrīd tur galvenais un droši vien kaut ko varētu darīt," Flēra drūmi atbildēja Joelam. "Bet drīz tāpat Attīrītājiem neviens vairs neticēšot un viņi pajukšot."

[Mattiass]

Aiz gara laika karotājs aizrakstīja divas ziņas. Pirmā Sarišai: Esmu galā, nekas nenotiek. Otrā Flērai: Kā virzās lietas? Viņu interesēja klienta veselības stāvoklis. Un arī morālais. Iespējams, viņš jau dziedniecei ar Sarišu ir izstāstījis gandrīz visu, kas Aristu interesēja. Tad saruna ar to mēslu būtu maksimāli īsa.

Kādu laiku sēdējušam un vērojušam izpētes centru, Aristam sāka rasties aizdomas, ka viņš te tērē laiku. Gaidīšana, saprotams, bija visu izmeklētāju dienišķā maize. Taču Arists pats Aleksa vietā jau sen būtu esenci savācis. Tā būtu viena no pirmajām lietām, ko darītu, ar to, lai no Stonas patiešām pazustu iespējami ātri. Viņš vēlreiz ieskatījās izdrukās, šoreiz jau konkrēti meklēdams, vai kādā brīdī Alekss bijis šeit. Ja nē, vēl parādīsies. Ja jā, tad atrašanās te ir tīrākā laika zaudēšana. Jāmeklē citur. Kur, nebija ne jausmas. Būtu jāpēta leģenda — iespējams, tur ir kādas norādes.

[washulis]

Ko gan piebilst? Šeit valdošā dilemma bija skaidra. Kāds mirs. Kad Joels ieminējās, ka kaut ko ir jāsāk ar Maiklu, serafe sāka prātot, vai Maikls nepiekristu upurēties Aleksa vietā. Ja jau šis Mārvins vienmēr sapņojis pēc diženuma? Ja tas būtu viņa pēdējais pienākums, pēdējais cēliens un atgriezt pasaulei sauli un citai pasaulei maģiju... Ko tieši Maikls vēlējās, neskaitot sevis žēlošanu? Bet Flēra noteikti Sarišu gribētu novākt par šādu ierosinājumu.

Vismaz uz mirkli viņa no sarunas novērsās, saņemot ziņu no Arista. Droši vien pienāktos sniegt atbildi: Gabriels paziņoja, ka Alekss esot Smeilvilā, tur būtne jeb Renši, lai sasniegtu savu mērķi, Aleksu upurēs. Gabriels vēlas mūs no šī atrunāt. Nezinu, ko iesākt. - Š. Tāpat, kā Meja, Sariša nevarētu tā vienkārši padoties. Dzīve eksistē pārmaiņās. Gaisma atrodas riskā. Tam viņa ticēja. Tātad jāriskē arī pašai. Es zinu, ka tas ir ļauni, bet... ja Maikls šobrīd ir tik izmisis un zaudējis teju visu, cerībā gūt diženumu, vai viņa atdošanās, lai atgūtu Aras sauli un Veniras maģiju, nebūtu cēlākais, kas šajās piecās paaudzēs iespējams? Tā viņš būs pārspējis Aleksu, ja nu tas patiesi Maiklam bijis tik svarīgi. Tas būtu augstākais labums. Dot mērķi pazudušajiem un izglābt tos, kas vēl cer uz turpinājumu ar jēgu. Turklāt tad nemirs Mejas mīlestība, lai arī cik šaura un ievainota. Pat ja par šo nāks Metatrona sods, Sariša nekad sevi nevainos par pasivitāti.

[echo3]

Tātad. Gabriels piedāvāja visiem doties uz Astindelu un neiejaukties. Renši ārpus cilvēka ķermeņa nespēj eksistēt. Maģijas trauku atpakaļ savākt var, uzzīmējot simbolu. Gabriels, simbolu zīmējot, maģijas karafi šurp atlidinājis nebija, arī mākoņi nebija izklīduši, kas norādītu, ka tumšā maģija aizplūst atpakaļ uz trauku. Gan jau tas nebija tik vienkārši - uzzīmēt simbolu, un viss.

Sarišas ierosinājumam Ereijass arī tā īsti nespēja noticēt. Maikls lai šādā veidā pierādītu, ka ir labāks par Aleksu? Bez fanfarām un pūļa pielūgsmes? Ja viņam ko tādu šobrīd piedāvātu, pirmais Maikla secinājums būtu - "jūs mani tāpēc savācāt, lai piespiestu to darīt"!

Šo rakstu rediģēja echo3: 09.02.2014 18:49

[Romija]

Flēra noskatījās, cik mierīgi Sariša piedāvā Maiklu upurēt Aleksa vietā. Kaut gan "upurēt" nebija īstais vārds. "Piedāvāt upurēties" būtu pareizāk.

"Tad piedāvājiet to viņam," dziediece pamāja gaiteņa virzienā, bet pati nesteidzās tādas ziņas nogādāt Mārvinam. Varbūt Sarišas teiktajā bija jēga. Flēra gan apšaubīja, vai Maikls tam piekristu, vismaz uzreiz, kad būtu to izdzirdējis. Viņa nezinātu, kā to piedāvāt savādāk. Un dziedniecei joprojām šķita, ka pat vēlmei būt pārākam par brāli pamatā ir pavisam vienkāršs mīlestības trūkums. Pret kādu vai sevi pašu. "Bet viņu diez vai interesēs cita pasaule," viņa piebilda. Sākt ar piedāvājumu būt pārākam būtu efektīvāk, nekā aicināt glābt svešas pasaules.

Flēras telefons un planšete bija palikuši Gabriela istabā, tāpēc ne apskatīt Smeilvilu, ne saņemt Arista ziņu viņa nevarēja. Dziedniecei tāpat šķita, ka, ja tiks nolemts doties pie Aleksa, viņai būs jāpaliek tepat, ja te paliek saslēgts Maikls. Kādam būs viņš vismaz jāpabaro, jo serafi taču bija līdzcietīgāki par cilvēkiem. It kā...

[washulis]

Tu minēji, ka Maikls atkal guļ, ne tā? Sariša pārvaicāja Flērai. Jādomā, ka vārdos ielijusī apņēmība liecināja, ka atbilde ir jā - viņa dosies Maiklam to piedāvāt. Lai cik smaga pēc tam vai pirms nav varētu tapt vainas apziņa. Viņa nespētu neko nedarīt. Jādomā, ka viņš neiebildīs, ja nu tiks mirkli patramdīts, bet pirms to darīt, es vēlos zināt - ja es viņam to lūgtu, vai jūs uzskatītu, ka es pieņemu sliktu lēmumu? Viņa vēlējās zināt citu viedokli. Vēlējās zināt, vai viņas nepatika pret šo Mārvinu neaizmiglos uzskatus par to, kas patiesi ir pareizi. Vai Tu, Flēra, mani par to neienīdīsi, ja nu viņš piekristu? Jo līdz šim sarkanmate ir bijusi Maikla aizstāve. Kas tāds nemēdz strauji pazust. Man jau pietiek ar to, ka mani ienīst Meja. Balss iedrebējās rūgtumā.

[Romija]

"Viņš taisījās gulēt, bet droši vien nebūs vēl aizmidzis," Flēra atbildēja. Sarišas apņēmība bija nojaušama, un dziedniece negrasījās viņu kavēt.

"Es neuzskatu, ka tas ir kas slikts - piedāvāt cilvēkam iespēju izvēlēties. Kāpēc lai es tevi ienīstu? Par to, ka tu viņam piedāvāji iespēju? Es gribu ticēt, ka viņš pats spēj pieņemt lēmumus," Flēra mazliet pat pasmaidīja. Sarišas bažas bija nevietā. Flēra negrasījās aizstāvēt Maiklu tik tālu, ka sargāt viņu no izvēlēm. Tām bija jābūt, un pareizo lēmumu varēja pieņemt tikai viņš pats. "Bet rēķinies, ka viņš varētu to neuztvert kā lielisku piedāvājumu," viņa piebilda, izteiksmei atkal kļūstot nopietnākai.

[Mattiass]

Izlasījis atbildi, Arists nosūtīja Sarišai: Dodos uz Svētnīcu. Par Gabrielu, lūdzu, sīkāk. Pēc sarunas ar Maiklu — Smeilvila. Uz vietas redzēs, varbūt nemaz nenāksies iejaukties. Jebkurā gad. tam Renši jāļauj rīkoties. Serafiem atliek diplomātija.

Attiecībā uz Smeilvilu nebija pamata Gabrielam neticēt. Ja Alekss ir tur, Stonā vairs nekas nav darāms, neskaitot drazu vārdā Maikls Mārvins. Maiklu vajadzēs aizgādāt prom no Svētnīcas un pieturēt, ja vien viņš nepiekritīs sadarboties un visu nepastāstīs uzreiz. Viņš varēja arī pagaidīt. Šis Renši — ne.

Arists pilnā gaitā devās uz Svētnīcu.

[washulis]

Jebkurš saprātīgais neuzskatītu to par lielisku piedāvājumu. Sariša godīgi atzina, pamājot ar galvu. Šo viņa pieņems kā Flēras svētību. Tā arī tika saņemta nākošā ziņa no Arista. Arists dodas šurp, lai nopratinātu Maiklu, tad arī varēs izteikt šo piedāvājumu, viņam nekāda gulēšana nesanāks. Viņa skaļi paziņoja pārējiem. Tad arī kopīgi lemsim, ko iesākt ar Maiklu un Aleksu. Šoreiz viņa padomus Gabrielam nelūgs, zinot, ka Metatrona dēls neatbalsta neko no šī. Viņiem jābūt spējīgiem veikt arī savus lēmumus.

Aristam tika rakstīta atbilde: Meja izsauca Gabrielu, prasot palīdzību. Gabriels saka, ka šī nav serafu darīšana, neiejaucoties nebūs arī pārmaiņu, uz labu vai sliktu. Es gribu Maiklam piedāvāt ieņemt Aleksa vietu, kopā ar Renši. Sīkākās detaļas viņi jau varēs norunāt šeit, uz vietas esot. Tad varēs ķerties klāt pie šīs te diplomātijas.

[Romija]

"No Arista mutes šāds piedāvājums viņam gan varētu nepatikt," Flēra nogrozīja galvu. Bija vai nebija viņš solījis Maiklam spīdzināšanu, Mārvinam karotājs nepatika. "Piedāvāt, protams, var, bet... man šķiet, ka viņš to uztvers savādāk." Jā, pat neliela izmaiņa piedāvāšanas apstākļos varēja sniegt pavisam citu rezultātu.

Mēs lemsim... Mēs... Šī izteiksme bija tik pārliecinoša, it kā serafi būtu pārāki par cilvēkiem. Ja arī bija, tad ne jau viņu pašu likteņos. "Mēs neesam šīs pasaules soģi," Flēra vārgi iepīkstējās. Ja arī pārējo domās Maiklam jau bija parakstīts nāves spriedums, tad ko viņi varēja lemt par Aleksu? Ka viņam būs palikt šeit un būt kopā ar Meju? Tas bija tik klaji nepareizi. Cilvēkiem ir jābūt savām izvēlēm. Tāpat izvēlei pārdomāt un laboties. Un arī Maiklam ir jādod iespēja. Flēra apsvēra domu aiziet ar viņu parunāties pirms Arista atbraukšanas, tāpēc viņa uzlika vārīties ūdeni un ar nopūtu sāka ledusskapī meklēt ko ēdamu. Pat Gabriels bija ieteicis ļaut pasaulei tikt pašai galā, bet neviens tam tā īsti laikam nebija piekritis.

Šo rakstu rediģēja Romija: 09.02.2014 20:10

[washulis]

Piedāvāšanu veikšu es. Ko un kā ar Maiklu darīs Arists, es nezinu, bet arī atbalstu to, lai viņš pret Maiklu ir kaut nedaudz iejūtīgs. Kaut vai tādēļ, ka šāda taktika viņiem šoreiz varētu būt izdevīgāka, turklāt Maikls pat gribot, nespētu nekur aizmukt. Kas atliek kā tikai runāt vai klusēt? Piekrist vai nepiekrist. Bet tas komentārs par soģiem? Noteikti ne soģi. Bet mums ir atbildes uz citiem nezināmiem jautājumiem. Tas nedod pienākumu vismaz censties palīdzēt? Viss nāk, protams, ar savu cenu. Sarišai šis nešķita esam daudzkārt vienkāršāk, kā citiem, bet viņa vismaz centās... meklēt.

[Romija]

Flēra piekrītoši pamāja. No Sarišas puses piedāvājums šķita ne tik savtīgs. "Palīdzēt, jā, bet arī dot iespēju izvēlēties," viņa piekrita un apsmērēja dažās maizītes, ko salika uz šķīvja. Tējkanna jau bija sākusi šņākt, tāpēc dziedniece sameklēja arī krūzīti, kurā pagatavot uzmundrinošu tēju. Tā kā saulsirdītes bija palikušas pārāk maz, tad Maiklam tika mazliet cita zālīšu kombinācija. Gaidot ūdens uzvārīšanos, Flēra cerēja, ka paspēs vēl pirms Arista ierašanās. Viņa tomēr gribēja pārrunāt dažus vārdus viena pati, bez nosodošā toņa.

[Mattiass]

Stāvot pie sarkanās gaismas, Arists atrakstīja pretī garāku atbildi: Pēc kamerām, pie pētījumu centra Alekss nav bijis. Pārmaiņas nav sliktas, tās sekmē attīstību. Pienācis laiks mainīties atpakaļ. Doma par Maiklu laba, ja sadarbosies. Viņam kremt, ka nav Aleksa vietā. "Vecākajam" brālim tas pienākoties. Un, spriežot pēc telefona galerijas, patīk kaķi, tātad dzīvā daba.

[Sindra]

Gabriels gan nekur nebija pazudis.
Lai arī serafi naski apsprieda dažādas iespējas un rīcības, tā īsti neviens viņam vairs nepievērsa uzmanību. Tad nu Metatrona dēls arī īpaši vairāk neuzmācās ar saviem padomiem. Viņš sēdēja virtuves krēslā un skatienam klejojot no viena runātāja pie cita, klausījās, ko viņi runā, ko prāto un par ko galu galā vienosies.
Šobrīd viņš necentās serafus apasaukt, noraidīt viņu idejas, vai vēl agresīvāk, piemēram, visus sasviest portālā atpakaļ uz Astindelu, ar ko arī pieliktu punktu visām šīm dilemmām.

Tiesa, viņš gan pieskatīja, lai kāds no serafiem kaut kur neapdomīgi neaizskrien pa šo baru.

[Romija]

Ar pāris maizītēm uz šķīvja vienā rokā un krūzi kūpošas tējas otrā Flēra pameta virtuvi, lai dotos uz Dziednīcu.

Viņa vispirms pieklauvēja un tad iegāja istabā. Krūzi un maizītes Flēra nolika uz galdiņa blakus Maikla gultai. Nebija pagājis tik daudz laika, lai viņš jau būtu aizmidzis. "Es atnesu mazliet kaut ko ēdamu," viņa uzrunāja Mārvinu. "Tas nav daudz, un nav nekas īpaši gatavots, bet vismaz kaut kas. Un tēja," Flēra piedāvāja sagādāto. Viņa gan nevarēja tagad realizēt vakariņu plānus un arī gatavot īstu maltīti nebija laika, bet maizītes bija kaut kas mazliet labāks par kapsulām, kas dziedniecei tā arī nebija iepatikušās.

"Drīz ar tevi gribēs parunāt citi. Ne visi ir noskaņoti pozitīvi," dziedniece centās mīkstināt faktu, ka praktiski neviens tā īpaši jauki pret Maiklu varētu neattiekties. "Bet ja tu atbildētu uz jautājumiem, tad diez vai kāds pasāktu kaut ko sāpīgu," viņa skaidroja, apsēdusies uz gultas malas. Flēra nejutās ne īpaši ērti, ne priecīgi ko tādu pasakot, bet viņai šķita, ka tomēr vajag ko bilst. "Piedod, bet es nevaru novērst to, kādas sekas ir radījušas tavas iepriekšējās darbības, bet tas varētu būt no tevis atkarīgs, vai kāds centīsies pielietot nepatīkamus paņēmienus."

[Sindra]

Maikls nebija aizmidzis un kad Flēra ieradās, puisis apsēdās uz gultas malas. Blakus Flērai. Tā bija ērtāk, nekā sēdēt gultā. Ērtāk rokai.
Viņa skatiens pavadīja atnesto ēdienu un Maikls viegli pamāja, kam tā kā vajadzēja nozīmēt pateicību. Tomēr viņš nesāka ēst, vien skatiens uz mirkli aizkavējās pie šķīvja un krūzes.
- Paldies, jā... - viņš noteica. - Es jau vienreiz pateicos. - puisis klusāk noteica.

Ko viņam vairāk bija piebilst. Maikls paraustīja plecus.
- Manas darbības? - viņš pārjautāja skatienam atgriežoties pie Flēras acīm. - Es neatminos, ka būtu jums kaut ko izdarījis. Ne es jūs vajāju, ne vilku uz pagrabu. Ne es jūs situ, vai mocīju. Jūs nekad neesat bijuši mani upuri. Jā, Sīlijai ar jums bija kārtojami rēķini, bet kāds tam sakars ar manām darbībām, es nezinu. Tieši otrādi. Es tevi paglābu no Sīlijas naida. - Maikls acīmredzami nejutās vainīgs. Un viņa paša darīšana ar Aleksu, bija viņa paša darīšana.

[Rouzijs]

Ne tikai Gabriels klusēja, arī Meja klusēja, viņas skatiens bija vērsts pret zemi, kamēr domās valdīja haoss, gribējās skriet un darīt kaut ko nevis ļauties izmisumam, kurš pieauga ar katru brīdi atrodoties šeit. Vai varbūt viņi speciāli vilcināja laiku, lai varētu ieraudzīt, ka Ardā ir aususi gaisma un nekas nav jādara?
Bet tas nozīmētu tikai vienu. Aleksa nāvi.

Meitenes skatiens pacēlās no zemes, lai palūkotos uz Gabrielu.
Viņa nevēlējās runāt skaļi, negribēja, lai citi to dzird. - Ļauj man doties prom, uzmeklēt Aleksu un būt viņa vietā. - Tumšmates skatiens mēģināja ieurbties Metatrona dēla acīs, viņa bija izlēmusi, tas būtu vispareizāk un tad... tad visi varētu būt laimīgi. Gan serafi, kuri varētu atgriezties mājās, gan Alekss, kurš turpinātu mīlēt vien pašam zināmas personas.
- Turklāt tā mani neskars Metatrona sods. - Meja skumji pasmaidīja, bet viņa patiešām vēlējās darīt to, ko bija izlēmusi. Tā arī meitenes ciešanām pienāktu gals. Tas būtu viss...