"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Malduguns]

Pie pilsētas vārtiem pārvētusies savā cilvēciskajā veidolā, Morigana droši iesoļoja iekšā, pa ceļam neuzkrītoši nopētot sargus, lai pārliecinātos, vai ar kādu no sarkanajiem pūķiem savlaik nav nācies krustot ceļus.
Tālāk viņa nopētīja ciemata shēmu un nolēma, ka par ļaunu nenāktu doties uz "Trim muciņām". Lai arī cik viesmīlīgi nebūtu baltie pūķi, viņa labāk vēlējās viesoties pie saviem sugasbrāļiem. Tā no Morigana uzņēma virzienu uz noskatītā krodziņa pusi.

[Rouzijs]

Acīmredzot neviens no pārējiem Lilijai nesekoja, meitene devās uz templi un domāja par to zilo pūķi, kurš bija notverts un rīt tiks sodīts, viņa cerēja, ka tad visi drosminieki jau būs devušies ceļā un viņiem nebūs iespējas redzēt un dzirdēt sāpju kliedzienus. Nē, nu varēja jau būt tā, ka Blinka ir spēcīgs un izturīgs, bet acīmredzot, viņš nebija gana labs zaglis.
Par laimi tempļa durvis bija atvērtas un Lilijai nebija jāatduras pret tām.

Klusi soļi ieveda pūķeni lielā zālē, tā protams nevarēja sacensties ar valdnieka zālēm, bet te nebija šauri un par vietas trūkumu viņai nevajadzēja sūdzēties, kā arī nebūs nevienam jāstāv uz galvas, bet likās, ka uz šejieni neviens īpaši nenāca.
Tikai viņa un kāda cita priesteriene, kura izskatījās, ka bija atbildīga par kārtību.

Lilija klusi ieklepojās.
- Es atvainojos, ceru, ka netraucēšu. - Varbūt šī vieta tomēr bija ciet, kamēr otra priesteriene te uzkopa?

[Sindra]

Zelta Lira

- Svešiniekiem ir ļoti paveicies. - sarkanais pūķis bija dzirdējis Marko komentāru un nu uzrunāja krogā ienākušos Marko un Hallu. - Šovakar uzstāsies Lestas jaunkundze. Ticiet man, tas būs īsts baudījums. - viņš laipni noteica un likās, ka šim pūķim nudien nav nekādu problēmu ar citu klanu pūķiem. Viņam bija tikai problēmas ar nekārtību cēlājiem, kas draudēja izārdīt Hēlas kundzes krogu. Un tad nu bija vienalga kādas krāsas matu kušķis šim nekārtību cēlājam rēgojās uz galvas. Viņš no Tarda saņēma pēc nopelniem.

Hēlas kundze pasmaidīja melni baltajam pārītim un par Marko doto naudiņu, pastūma viņu virzienā divas vīna glāzes.
- Ja jaunkundze vēlas uzstāties, - viņa uzrunāja Hallu, - dod man ziņu. - krodziniece laipni pasmaidīja jaunajai dziesminiecei.
- "Zelta Lira" ir īstā vieta māksliniekiem. -

Arī publika šeit bija novākusies tāda, kas vairāk, kā iskatījās, gaidīja priekšnesumus, nekā iespēju pieliet seju, vai vēl vairāk, sameklēt ar kādu kašķi.
Tardam reti, kad nācās pielietot spēku. Krogus kautiņu meklētāji jau bija iemācījušies, ka savu alku apmeklēšanai jāmeklē kāds cits no Arkvilas krogiem.


Burvja veikals

- Par laimi ir jau vakars. - puika atbildēja Atorma sveicienam, un piecēlies no savas sēdvietas, atspiedās pret leti, lai pircējam radītu priekšstatu, ka viņš ir tā kā ieinteresēts sarkanā pūķa vēlmēs.

Kad Atorms bija izteicis savas vajadzības, zēns noskatīja karotāju no galvas līdz kājām. - Kad iesper zibens, tad jau nemaz nav auksts. - jaunais burvis noteica pasmīkņādams, jo viņam pašam savs joks ļoti patika.
Tomēr, viņa sejas izteiksme ātri vien palika nopietna. - Tomēr, es nesaprotu, ser. - puika atzina. - Kādi tieši zibeņi jūs uztrauc? Vai burvju raidītie, vai laikapstākļu. Un kas tas par aukstumu? Vien vienkārši laikapstākļi vai burvju raidītas maģijas? Nu, tikai nepārprotiet, es nemaz neesmu ziņkārīgs un nevēlos bāzties jūsu darīšanās, taču, ja jums salst, tad prātīgāk ir iegādāties siltāku apģērba kārtu. - jaunais prātvēders paskaidroja. Viņam nebija žēl padoma jau pieaugušajam karotājam.


Templis

Ja arī priesteriene bija pamanījusi Liliju pirms tam, savu uzmanību viņa pievērsa atnācējai tikai tad, kad pūķiene bija priesterieni uzrunājusi.
- Nē, nemaz. - viņa pasmaidīja. - Šis ir templis. Šeit neviens nevienu netraucē. - skatiens aizkavējās meitenes stāva.
- Tu esi no Verina māceklēm? - viņa apjautājās. Verins bija Alakira klana virspriesteris. Protams, Lilija zināja Verinu. Zilo pūķi. Tiesa, gluži viņa audzēkne Lilija nebija. Jo Verinam bija tikai viens māceklis. Tas bija Alakira dēls. Tomēr, ja Lilija bija no klana, tad attiecīgi skaitījās virspriestera mācekle.

- Es esmu Alma. - priesteriene stādījās priekšā. - Dzīvoju šeit jau sen. Vai tu ieradies, lai šeit paliktu? - viņa, protams, nevēlējās traucēt Lilijas vēlmei pabūt lūgšanās ar savu dievību. Tikai daži jautājumi, kas Almu interesēja.


Trīs muciņas

"Trīs muciņas" bija otrs populārākais Arskvilas krogs. Lai gan, to īsti pat nevarēja salīdzināt ar "Zelta Liru". Muciņas nudien bija krogs, pēc visiem parametriem. Te bija pilns ar alkoholu patērējošiem un skaļiem apmeklētājiem. Tie sabrēcās savā starpā un gluži vai sacentās, kurš kliegs skaļāk. Kaut kur stūrī kāds baltais pūķis vientuļi pūta stabuli. Un pat ja viņam sanāca visai neslikti, tā īsti neviens viņu nedzirdēja. Nevienam šeit nerūpēja māksla un mūzika.

Krogs bija samērā plašs. Galdi lieli un pamatīgi un pie tiem arī žūpoja pamatīgs ļaužu pūlis. Te bija visādu klanu pūķu. Taču likās, ka zilā un sarkanā krāsa dominēja. Vēl pa kādam zaļam pūķim, kas izskatījās pēc medniekiem un visticamāk bija ieklīduši pilsētā, lai tirgotos ar veikalniekiem. Tagad apslacīja veiksmīgos darījumus.
Te bija viens melnais pūķis. Kas bija aptuveni četrdesmit gadus vecs vīrietis, skarbiem vaibstiem un kā izskatījās, tad apkārt esošie centās viņam pielīst un izdabāt. Viņu uzrunāja par Žmogu. Viņš bija cienījamais pilsētas bende. Un lai neviens to nepiemirstu, pūķim ap vidu bija apjozta pātaga, kuras rokturis karājās pārmests pār plecu. Viņš tukšoja visai makanu alus kausu un ar apkārt sēdošajiem dalījās savos bendes stāstiņos.

Pie letes stāvēja divi sarkanie pūķi. Viens vecāks un otrs jaunāks, kurš kā izskatījās varētu būt vecākā pūķa dēls. Viņi nepaguruši steidza dalīt alus kausus nepacietīgajiem apmeklētājiem. Un gribētāju bija tik daudz, ka pūķi knapi spēja visiem izdabāt. Brīžiem pat nespēja un atskanēja pa kādai uzmundrinošai frāzei, kā: kusties ātrāk! kur mans sasodītais alus! un tā tālāk. Taču, tā kā te atradās arī Arskvilas bende, tad neviens uz tādu tiešu kašķi nerāvas.


Rēzas sils

Pēc kāda brīža meitenes smiekli tā kā apklusa. Taču nevarēja saprast vai viņa ir devusies prom, vai arī nē.

Ugunskuriņš, pie kura Batirs sildījās, bija teju jau padzisis, kad no krūmu puses nošvīkstēja bulta un iedūrās zemē blakus melnajama pūķim.
- Nākamā trāpīs. - meitenes balss atskanēja no krūmu puses. - Kas jūs esat un ko jums šeit vajag? - viņa uzsāka iztaujāšanu.

Likās, ka viņa tā kā runātu no vienas puses, bet apkārt kaut kur čabēja lapas un zari. Kenolta Nūks tā kā sajutis briesmas, veikli nolīda no druīda vēdera, lai paslēptos viņa tarbā. Tur Nūks jutās drošībā.
Visticamāk, tas kas čabināja lapas bija kāds meža zvērs, kuru mazais dzīvnieciņš arī bija sajutis.

[Rouzijs]

Lilija pasmaidīja, protams, tempļos visi bija gaidīti, bet tomēr nevarēja zināt, vai šī priesteriene nevēlas klusi sakārtot visu un tad doties pie miera. Pūķenei noteikti negribējās traucēt citus, viņa tikai vēlējās aizlūgt par saviem mīļajiem, par drošu ceļu un tad sameklēt naktsmājas.
Zilais skatiens pievērsās otrai priesterienei, meitene noraidoši pamāja ar galvu. - Ne gluži. Verins ir mana klana vadoņa dēla skolotājs, mūsu virspriesteris. - Bet to jau visticamāk šī pūķene zināja, ja jau mācēja nosaukt Verina vārdu. - Mans skolotājs ir Ametists. - Varbūt viņi bija pazīstami, to nevarēja zināt.

- Esmu Lilija, Nalaka meita. - Zilmate nosauca savu vārdu un viegli pielieca galvu.
- Man žēl, ja mana atbilde jūs apbēdinās, bet nē, es šeit nepalikšu, vēlējos tikai aizlūgt par drošu ceļu un rīt ar saules gaismu doties tālāk. - Priesteriene skumji pasmaidīja un palūkojās uz to pusi, kur atradās viņas dievībai atvēlētā vieta. Viņai nebija grūti atbildēt uz šīs pūķenes jautājumiem.

[Roviela]

Sarkanais pūķis uzjautrināts pasmaidīja par baltā pūķupuikas jociņu, no kā varēja saprast, ka Atorms gluži nebija apdalīts ar humora izjūtu.
- Man jātiek Pusnakts Cietoksnī. Darīšanas. Jūs te tuvāk dzīvojat, labāk zināsiet, kas par zibeņiem šaudās violetajos mākoņos virs cietokšņa. Jā, un akmens milži pa ceļam arī tā kā ir paredzami.

Drosmes sarkanajam karotājam netrūka, bet viņš centās, lai tā nebūtu muļķa drosme, proti, nav jēgas līst kaut kur, no kurienes nevarēs tikt ārā.
- Tātad man vajag kaut ko, lai es bez papildus problēmām tiktu turp un atpakaļ.

Atorms galīgi nepārzināja burvju lietas, bet kādus tīstokļus, teiksim, veiklībai un spēkam šajā gadījumā nekautrētos lietot.

[Sindra]

Templis

- Es zinu. - Alma mīļi pasmaidīja. - Es jautāju vai tu vispār esi no Alakira klana. - priesteriene paskaidroja. Un, nu jā, Lilija to jau bija paskaidrojusi.
- Es pazīstu tavu skolotāju. Mēs aptuveni vienā laikā mācījāmies. - redz, arī Alma bija nākusi no Lilijas dzimtās vietas.

- Kur tu dosies? - priesteriene apjautājās. Nācās atzīmēt, ka Lilija jau tā bija visai tālu prom no mājām. Alma gan pieļāva, ka meitene pilsētā nav iegriezusies gluži viena. Vienkārši viņas ceļabiedri noteikti vakaru pavadīja pēc viņu ieskatiem lietderīgāk, kādā krogā.


Maga veikals

- Ū! Pūķu cietums! - puika manāmi atdzīvojās un viņa acis gluži vai iemirdzējās. Redz, tas bija daudz interesantāk, nekā tā grāmata, kura jaunulim atradās priekšā, studēšanai.
- Tie zibeņi līdz zemei nenonāk. Bet tā kā Pusnakts cietoksnī jūs nevarat lidot, tad diez vai par tiem ir vērts satraukties. - redz, tie nebija ne burvju mesti, ne laikapstākļu ietekmēti zibeņi.

- Akmens milži ir muļķīgi radījumi. Esmu dzirdējis, ka karotāji ar tiem tiek galā pat manā vecumā. - viņš domīgi paraustīja plecus noskatījis Atormu. - Diez vai tie spēj sagādāt jums problēmas, ser. - jaunais burvis paglaimoja karotājam.

Puikas skatiens aizrautīgi vērās uz karotāju, bet tad gluži, kā attapis, ka meistars gluži nepriecāsies, ka viņš palaidis prom klientu neko tam nenopārdevis, jauneklis izvilka no galda apakšas pāris tīstokļus.
- Nu, man te ir. Piemēram, šis... - viņš pacēla gaisā vienu no tīstokļiem, kurš bija rūpīgi apsiets ar melnu lentīti, - ... liks jūsu zobenam kļūt asākam uz pāris stundām. Bet šis... - jaunais burvis pacēla citu tīstokli, - ... šis liks kļūt izturīgākai jūsu ādai. Tā kļūs gluži vai par akmeni uz neilgu laiku. Vēl te ir kaut kas, kas ļautu veiklāk un ātrāk kustēties. - nometis demonstrētos tīstokļus atpakaļ kaudzītē savā priekšā un astutējis zodu uz rokām, puisis pievērsa skatienu karotājam. - Katrs no tiem maksā divus zelta gabalus. - viņš paziņoja cenu.
Tas katrā ziņā bija ļoti dārgi. Bet tā jau maksāja burvju pakalpojumi. Dārgi.

[Malduguns]

Ienākot "Trīs muciņās", kroga kņada Moriganu teju vai apdullināja. Kā jau bija gaidāms, pūlis bija raibs un troksnis pamatīgs, tomēr tas bija sarkanā pūķa krogs un te varēja kaut nedaudz vairāk sajusties kā mājās.
Morigana devās pie bāra letes, atrada kādu ne pārāk ņudzošu stūri un, kad krodziniekiem atradās brītiņš priekš viņas, pasūtīja sarkano vīnu, vērojot apkārt notiekošo un izvērtējot kārtu sistēmu krogā, pie viena arī neuzkrītoši nopētot Žmogu.

[Urdrunir]

Bezkaunīgā runātāja bija viena, bet mežā skaņas radīja vēl kāds. Batirs novērtēja bultas lidojuma virzienu un vietu, kur vistuvāk čabēja lapas. Svešie nebaidījās no pieauguša melnā pūķa. Vai nu bija muļķi vai sajutās stiprāki. Karotājs pasmaidīja, sajūtot iedomātu kautiņa radīto asiņu smaržu. Viņš nebija zaudējis nevienu cīņu, toties viņa pretinieki bieži nekad vairs nebija spējīgi iesaistīties citā ķīviņā.

Izdzisušais ugunskurs un cauri kokiem izmisīgi izlauzties centušās zvaigznes nedeva pietiekošu apgaismojumu, lai samanītu melnās zvīņas sakustamies un izvijamies. Pūķis saspringa lēcienam un viņa muskuļi savilkās dzelzs mezglos. Zobi atiezās melnumā un tikai ūsas rādīja virzienu pretēju tam, kurā lēca karotājs. Jau atstājot zemi, uz kuras gulēja, pūķis pārvērtās par cilvēku, taču nebija vēl skaidrs, kurš no abiem ir lielāks briesmonis. Batira ēna klusējot metās mežā uz vietu, kur trokšņoja nerunīgais pretinieks. Ķetnas centās sagrābt nezināmo, pirms tas bija paspējis aizmukt.

[Rouzijs]

Lilija mulsi pasmaidīja, bet jā viņa bija no Raju pūķiem, kas mita okeānā. Un redz kā, izrādījās, ka šī pūķene bija no viņas klana, tikai zilmate kaut kā nespēja atcerēties viņu, nelikās, ka agrāk Lilija būtu Almu redzējusi, bet viņa pavisam noteikti bija jauka.
- Mans skolotājs par jums nav neko stāstījis. - Nekad jau nevarēja zināt, vai viņi nebija labi draugi un tieši tāpēc Lilijas balsī ieskanējās atvainošanās notis.

- Uz ziemeļiem, man ir kāds uzdevums, kurš jāpaveic, mani ceļa biedri izlēma izklaidēties krogā. - Nē, nē, Lilija noteikti šeit nebija viena pati.
- Ja drīkstu jautāt, kāpēc jūs esat tik tālu prom no klana? - Vai Alma te bija atradusi mieru? Savu sūtību? Kaut kam taču bija jābūt.

[Roviela]

- Tiek galā, jā. Ja atgriežas vispār, - Atorms pasmīnēja, piekrītoši pamājis.
- Muļķi viņi ir, bet spēka un precizitātes netrūkst, un, ja trāpa ar klintsbluķi, tad nekas vairs neglābs no milža pēdas, kas saspiedīs kā pankūku, - viņš paskaidroja.

Viņš aplūkoja tīstokļus, kuriem gan no ārpuses nevarēja redzēt, cik labi tie ir iekšpusē.
- Tātad zobena asumam, akmens ādai un veiklībai. Kopā 6 zelta gabali. Vai tikai man tas izklausās pārāk dārgi? - mazliet apdomāties nācās, jo tas tiešām bija dārgi. Atormam, kas nekad tīstokļus pircis nebija, vien zināja par tādām lietām no stāstiem, tas šķita vēl dārgāk, nekā īstenībā bija.

Tomēr sarkanais karotājs nebija skops, tāpēc pēc neilga apdomas brīža sāka meklēt pēc maka.
- Es ņemtu visus trīs. Tikai cena ir tā kā par augstu. - Neizlēmību pūķim nevarēja pierakstīt. Izdomā un izdari, šaubas pa vidu izlaižot.

[Sindra]

Maga tornis

- Aha... - jaunais pūķis domīgi novilka klausīdamies karotāja stāstu par milžiem.
Nu, visādi varēja būt. Viņš pats nekad nebija tos ne redzējis, ne arī domāja, ka tuvākajā laikā viņam gadīsies redzēt. Meistars neļāva vazāties prom no torņa. Un milži uz šejieni nenāca. Laikam jau par laimi.

- Jums tikai izklausās, sēr... - jaunulis atbildēja, skatienam nekaunīgi blenžot karotājam acīs. Viņš nemaz nejutās vainīgs par tīstokļu cenu un galu galā! - Tie ir mana meistara rūpīgi rakstīti tīstokļi. Viņš ir patērējis daudz sava dārgā laika un pieredzes, lai tos radītu. Vai jūs spētu parādīt vietu, kur tīstokļus var iegādāties lētāk? - jaunekļa acis nedaudz samiedzās. Izskatījās, ka viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka Atorms neko tādu nosaukt vai parādīt nespēj.

- Labi. - viņš beigās izspļāva. - Pieci zelta gabali par visiem trim. - jaunais burvis nosauca nedaudz lētāku cenu.

[Roviela]

- Mhm, mhm, izklausās, un ausis arī nepareizā vietā uzaugušas, - Atorms norūca, izliekoties, ka sāk dusmoties. Bet ne nu bija, nekā. Parasta kaulēšanās.

- Pa pusotru katrs, un tad tā lieta iet uz Tava meistara labu veselību, - viņš mēģināja nokaulēt vēl, nemaz nepūloties saukt kādas vietas, kur varētu lētāk iegādāties tīstokļus. Nav jau grūti nosaukt jebkuru vietu, kas no šīs atrodas pietiekami tālu, un kuras cenas nevar pārbaudīt.

- Man citas lietas vairāk prātā, jāsaka. Neesi dzirdējis par vienu jaunu sarkano karotāju, kas pāris dienas iepriekš kaut kur uz šo pusi esot devies? Itin kā ar mērķi apmeklēt akmens milžu zemes,- Atorms ievaicājās. Baltais jaunulis bija, nu, jaunulis, un tie parasti pamanās visu uzzināt, kas jauns atgadās, vai savāds.

[Sindra]

- Nē, nē! Ko jūs! - puiša balsī bija saklausāms pat atvainošanās tonis. - Ausis jums pavisam pareizā vietā. - viņš nopietni noskatīja karotāju un lai vēl vairāk uzsvērtu savu vārdu patiesumu, nopietni pamāja ar galvu.

- Pusotru? Ēee... - jaunais burvis domīgi novilka, skatienam kavējoties pie pergamentiem. - Tāda muļķīga summa. Četri piecdesmit. - viņš savilka seju neapmierinātā grimasē. - Lai būtu pieci un es klāt piesviedīšu šo izsmalcināto pergamentu. - viņš nolika uz letes divas loksnes, neaprakstīta papīra. Pavisam nevainīgs skatiens pievērsās Atormam.

- Un informāciju. - viņš strauji piemetināja, pēc karotāja jautājuma. Nevienam taču nebija noslēpums, ka informācija maksā naudu.
- Viņu, nu, to jaunuli, rīt pērs pilsētas laukumā. Divas stundas pēc saullēkta. Piecpadsmit cirtieni. Visai skarbi... - jaunais burvis noteica un pārliecinoši pamāja ar galvu.

[Roviela]

- Tas nu gan būtu dīvaini! Viņš nav zilais pūķis, bet gan sarkanais. Pie dēļa bija ziņa par zilu. Un vārds nav tas, tā kā nez, vai tas būs tas pats, ko es meklēju, - Atorms bija vīlies.
- Un par ko tad? Tur nebija rakstīts.
Bija skaidrs, ka sarkanais karotājs ir izlasījis ziņas galvenajā laukumā.

Pergaments par pusi zelta! Karotājs nenoturējās un sāka smieties.
- Nu labi. Lai būtu visi pieci par tīstokļiem, dīvainām ziņām un pergamentu.
Labs joks ir tā vērts, lai par to maksātu, un pašreiz notiekošais tā izskatījās.

Atorms noskaitīja uz letes 5 zelta gabalus un pastiepa roku, lai baltais jaunulis viņam iedotu nopirkto, ko iebāzt somā.

[Sindra]

Jaunuļa acis samiedzās un viņš izskatījās aizdomājies.
- Taisnība. Jaunuli sauc Blinka un viņš ir zilā klana pūķis. Sīkais ielīda vietvalža mājā. Liekas, ka centās izpildīt kaut kādus zagļu ģildes uzdevumus. Taču iekrita. - tāda lūk vēl bija informācija jaunā burvja rīcībā.
- Ja jau kungs meklē sarkano pūķi, tad tas nebūs īstais. Jums paveicies. - viņš pasmaidīja.

Baltais jaunulis pieklājīgi paķiķināja līdzi Atorma smiekliem un veikli savāca naudu un pagrūda tīstokļus un arī pergamentu uz karotāja pusi.
- Paldies, sēr! Nāciet vēl! - viņš pasmaidīja piemīlīgu smaidu un neatkāpies no savas vietas, sagaidīja, kad karotājs pamet veikalu. Tikai tad atgriezās savā vietā, pie garlaicīgās grāmatas lasīšanas.

[Romija]

Uzstāšanās jautājumus Marko ļāva nokārtot Hallai pašai. Viņš savu interesi jau bija izteicis, un vakars bija pietiekoši garš, lai nobaudītu gan Lestas jaunkundzes, gan Hallas labumus. Pacēlis pret gaismu vienu no vīna glāzēm, ar atzinīgu galvas mājienu novērtējis tā dzidrību - gan stikla, gan vīna - un izbaudījis smaržu buķeti, Marko iemalkoja tumšsarkano dzērienu. "Šķiet, ka neesmu kļūdījies ar labākās vietas izvēli," viņš apmierināti noteica un uzsmaidīja žilbinošu smaidu krodziniecei.

Skatiens pievērsās krogus publikai, kas šķita tik pat izmeklēta kā vīna piedāvājums. Kauties un taisīt nepatikšanas nebija Marko plānos, viņš vēlējās patīkami pavadīt vakaru, jo nevarēja zināt, ko viņiem piedāvās nākamās dienas. Diez vai milžu zemēs vai Pusnakts cietoksnī būs jebkas tik labs, baudāms un ierasts kā "Zelta liras" atmosfēra.

"Es gribēšu arī labas vakariņas," uzrunājot krodzinieci, viņš pameta skatienu Hallas virzienā, ļaujot arī viņai izteikt savas vēlmes, ja meitene tā gribēja, "istabiņu vienai naktij un karstu vannu pēc labākajiem priekšnesumiem," Marko darīja zināmas savas vēlmes. Roka atkal aizskāra maku, apliecinot, ka par visu tiks samaksāts. Melnais pūķis neredzēja iemeslu, kāpēc lai šāda prasība varētu tikt noraidīta, tāpēc viņš atspiedās pret leti, lai izklaidīgi vērotu apkārtni. Viņam nekur nebija jāsteidzas. Vīns, jauka kompānija, maltīte, kulturālas izklaides, relaksācija vannā un, iespējams, karsts vakara nobeigums - Marko bija ļoti apmierināts ar patreizējo notikumu gaitu un iespējām.

[Roviela]

- Es vairāk priecātos par ziņām, kas manu meklējamo palīdzētu atrast, veiksme vai ne veiksme, - Atorms atteica. Nu jā! Ielīst paša vietvalža namā un tikt pieķertam - tas varēja beigties vēl sliktāk.

Joprojām smaidīdams par jaunā pārdevēja blēdībām, ieslēdzis tīstokļus un pergamentu somā, lai nejauši neizkrīt un nerēgojas, sarkanais karotājs atvadām pamāja ar galvu un atstāja veikalu.
Nupat tiešām jau bija vakars, visu dienu lidots, un Atormam negribējās kroga skaļo troksni, tāpēc izvēle, kurp tagad, krita par labu "Zelta Lirai".

Jau tuvojoties krogam bija skaidrs, ka tas ir labs un diezgan dārgs iestādījums, toties no tā neplūda parastie skaļi kroga trokšņi, bet gan tīkama ēdiena smarža.

Atorms sveicienam pamāja krogu sargājošajam sarkanajam pūķis, tā apliecinot, ka negrasās celt nekārtības un nav nīgrā noskaņojumā, un iegāja telpā. Tas, ko viņš ieraudzīja, viņam patika. Jā, tieši tas, kas šim vakaram vajadzīgs.

Piegājis pie letes, viņš pasveicināja saimnieci, pamāja Hallai un Marko un pasūtīja vakariņas ar labu dzērienu, pie reizes ierunājās par naktsmājām, vannu un brokastīm.
Ticis ar to galā, Atorms pievērsās ceļabiedriem.
- Ko labu esat redzējuši pa šo laiku? - viņš ievaicājās. Laiks nebija pagājis daudz, bet kurš zina, kādi jaunumi kuram uzkrīt uz galvas un kurā vietā?

[Romija]

Pārlaižot skatienu telpai, Marko manīja ienākam Atormu, bet sarkanajam pūķim netika veltīta manāmāka sasveicināšanās, kā vien pavisam neliels galvas mājiens par apliecinājumu, ka ir pamanīts. Viņš arī nekā neiejaucās Atorma un krodzinieces sarunā, bet gan noskatīja galdiņu, kas būtu pietiekami tālu un reizē tuvu ieejai un skatuvei, no kā būtu labi pārredzama un dzirdama uzstāšanās, kur nepūstu caurvējš un vakars varētu izvērsties nesteidzīgs un patīkams. Jau grasīdamies doties tā virzienā, melno pūķi aizkavēja jautājums.

Marko pagriezās pret runātāju. Nekas daudz jau nebija noticis. Viņš apdomāja, kā interesantāk lai apraksta taisnu ielu.

"Redzētais var būt mānīgs," beidzot Marko noteica un pacēla glāzi tā, ka starp abu pūķu skatieniem bija tumši sarkanais vīns. Gandrīz kā asinis, kas vienam otra acīs sarunbiedru būtu notraipījušas. "Iespējams, ka šis ir pēdējais vakars, var var atļauties neko neredzēt," novērsies no glāzes un nopaidis to zemāk, melnais pūķis to pacēla kā tostu kādai zālē ieraudzītai skaistulei. "Šī ir laba pilsēta, te rūpējas par kārtību," Marko pasmīnēja, atcerēdamies lapiņu pie ieejas vārtiem, un cerēdams, ka par to šovakar nebūs jāuztraucas. Pārējais viņu uztrauca mazāk. Līdzņemamās lietas bija sagādātas.

[Roviela]

Nu jā. Nekur citur melnais pūķis nebija gājis, un Halla tāpat. Atorms piekrītoši pamāja.
- Man arī nekas jauns, un pret pilsētu nekādu iebildumu. Neiebildīsi, ja Tev pievienošos pie galdiņa? - vispirms jāsagaida Marko atbilde, tad varēs saimniecei norādīt, kurp jānes vakariņas. Vai nu turpat, kur būs melnais pūķis, vai citur, ja melnais sarkano nevēlēsies sev blakus.

Viņam šovakar nekur nebija jāskrien, viss tā kā bija, un varēja atpūsties, pirms rīt lidot uz Pūķu cietumu. Un taisnība. Nekādi mīkstie pēļi viņus turpmāk negaida, jāizmanto, kamēr var.

[Romija]

Par atbildi Marko paraustīja plecus. Droši vien sēdēt pie viena galdiņa nav ļaunākais, ko varētu gaidīt no sarkanā pūķa. Nebija jau tā, ka Marko nespētu izturēties civilizēti, pie tam vēl šādā vietā. Nebija ne vajadzības, ne iemesla iebilst, tāpēc viņš paņēma savu vīna glāzi un devās uz nolūkoto galdiņu.

Izvēlējies labāko sēdvietu uz dīvāniņa, Marko atslīga brīvā pozā un pamāja uz pārējām vietām, no kurām Atorms varēja izvēlēties sev tīkamāko. Protams, ierēķinot vietu Hallai un varbūt vēl kādam vakara ciemiņam. Pelēkās acis ātri pārceļoja visiem no šejienes redzamajiem, mirkli ilgāk pakavējoties pie sieviešu kārtas apmeklētājām. Interesanti, kura no tām ir izslavētā Lestas jaunkundze? melnais pūķis pie sevis prātoja.

"Pasaulē nekas būtiski nemainās. Pirms pāris dienām vispār nebija ne jausmas, ka kaut kas ir mainījies," nobraukdams pa vīna glāzes malu, radot smalku dzirkstošu skaņu, Marko filosofēja. Šeit sanākušie droši vien pat nenojauta neko vairāk, ja vispār bija saņēmuši valdnieka ziņu. "Un varbūt tā arī ir labāk, lai dzīve rit mierīgi un netraucē," viņš piebilda. Ja tagad visi kristu panikā un katrs uz savu roku gribētu kaut ko darīt, droši vien sāktos haoss. Kāds jau to bija pamanījies izdarīt. "Es kaut ko dzirdēju par vienu drosminieku?" Marko ieminējās. Viņš iepriekš nebija īpaši rūpīgi klausījies šajā sarunā, tāpēc dzirdētas bija tikai druskas. Labāk lai Atorms pats pastāsta, jo kaut kā vajadzēja kavēt laiku līdz priekšnesumiem.