"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

- Skumjas ir diezgan īstas. - Gabriels domīgi novilka.
Viņš necentās atrauties no Flēras apskāviena. - Es nebiju plānojis iegriezties šeit tik drīz. Man nav problēmu, ka tu guli manā gultā. - par to noteikti nevajadzēja atvainoties.
- Meja man palūdza, lai es sameklēju Aleksu. Un tā kā man negribējās graut viņas tā jau neesošo ticību Gaismai... - uz mirkli apskāvis Flēru ciešāk, viņš uzspieda vieglu skūpstu meitenes pierei.
- Man jāatrod to zēnu. - Gabriels centās atraisīties no meitenes skavām. Šobrīd tam īsti nebija laika.

Aizgājis līdz istabas vidum, valdnieka dēls apsēdās meditācijas pozā un aizvēra acis. Ap viņu iezaigojās gaišs, kupolveidīgs vairogs.
Gabriela elpa plūda pavisam mierīgi.

Tas neaizņēma pārāk daudz laika. Vienā mirklī Gabriels vairogu nodzēsa un piecēlās.
Izgājis no telpas, viņš aizgāja līdz virtuvei informēt tur esošos serafus.
- Tā vieta saucas Smeilvila. Viņš ir tur. - sameklējis papīru un rakstāmo, serafs aizgāja līdz virtuves galdam un nolika to serafu priekšā. Uz baltās lapas viņš uzzīmēja visai sarežģītu simbolu.
- Viņam ir jāuzvelk šis simbols un jāuzbur maģija, kas sasauc Sēlas esenci. Pēc tam to jānogādā atpakaļ uz savu pasauli. - Gabriels nolēma lieki nesaukt pasauļu nosakumus. Tas serafiem tāpat šobrīd neko daudz nepalīdzēs.
- Tomēr, jau tas, ko es teicu iepriekš. Pirms... - viņš pieklusa, nervozi aplaizījis lūpas. - Notikumi, kas izmaina lielas, ierastas lietas, prasa samaksu. - sīkāk gan viņš neko nepaskaidroja.

[Roviela]

Joels bija ticis galā ar savu tēju, un tagad prātoja, vai nedoties lejā meklēt Aleksu, kā Sariša bija ieteikusi. Nē, tomēr jāpagaida, ko teiks Gabriels.

Gabriels bija noskaidrojis, kas jādara, ja ne vien mēle, kas pārlaidās lūpām.
- Kāda ir samaksa? - viņš pavaicāja. Varbūt nevajadzēja vaicāt. Varbūt nezinot būtu vieglāk un labāk. Žēl, ka saites vairs nav, un nevar paprasīt domās.
- Ja negribi teikt visiem, lūdzu, pasaki man vienam.
Viņam bija aizdomas, ka tas nozīmēs visai pamatīgu katastrofu, vai kā viņi paši ies bojā. Vai Alekss. Ja nu pietiek ar vienu? Varbūt Joels var tas būt, lai citi ir laimīgi?

[Romija]

Flēra priecājās par to, kas bija, kaut arī tikai īsu brīdi, un tad jau Gabriels no viņas apskāviena raisījās vaļā. Protams, bija darāmas lietas. Kamēr viņš meditēja, Flēra klusiņām saģērbās un netraucējot gaidīja. Uz gultas malas joprojām stāvēja grāmata, pēc kuras dziedniece pasniedzās, bet brīdī, kas viņa grasījās atšķirt lappuses ar simboliem, Gabriela kupols pazuda. Flēra sekoja uz virtuvi, paņēmusi grāmatu līdzi.

Izrādījās, ka ar neilgo meditāciju pietika, lai uzzinātu to, ko viņi bija centušies uzzināt dažādiem savādākiem līdzekļiem. Flēra klusām vēroja, kā Gabriels uz lapas velk līnijas, kas izveidoja simbolu. Tas bija vēl viens, ko varētu pārbaudīt grāmatā, ja jau bija saistīts ar vecāko Mārvinu. Viņa vēlreiz atvēra grāmatu, lai pāršķirstītu lappuses, meklējot vismaz kaut ko līdzīgu.

[echo3]

Tas tiešām nebija ilgi. Virtuvē atgriezies Gabriels pateica, kur meklējams Alekss, un kas jādara, lai būtne savāktu Ardā atnesto maģiju un tiktu prom uz savu pasauli. Problēma gan laikam bija tajā, ka būtne ir Aleksā. Varbūt tā spēj tikt prom tikai no mirušajiem...

Jautājumu par samaksu Joels jau bija uzdevis. Arī Ereijass gribēja dzirdēt atbildi.

[Rouzijs]

Meja nepacietīgi stāvēja un gaidīja, kad Gabriels atgriezīsies un pateiks, kur ir Alekss. Viņai tas bija ļoti svarīgi un tieši tāpēc viņas pirksti satraukti bungāja pa virtuves leti, kamēr tumšais skatiens lūkojās uz virtuves izeju. - Nu taču! - Viņai nebija laiks. Aleksam nebija laiks, un no tā, ka viņi te sēdēs nekas nemainīsies.
Un beidzot serafe sagaidīja valdnieka dēlu.

Skatiens pievērsās tam simbolam, ko Gabriels uzvilka uz papīra.
Tomēr Joela jautājums par to, kāda ir samaksa lika Mejai palūkoties uz orākulu ar jautājošu skatienu. - Vai patiešām sēžot bibliotēkā tu neko neesi iemācījies? - Vai arī Joels izlikās stulbāks nekā bija? Jebkurā gadījumā viņai nebija laiks, ķēpāties ar orākuliem, kuri neko nesaprot.
- Samaksa ir dzīvība. - Tumšmates skatiens pievērsās grīdai, bet nākošajā mirklī viņa straujiem soļiem pagāja uz priekšu un paņēma Metatrona dēla zīmēto simbolu.

- Vai tu vari mani aizteleportēt uz turieni? - Meja cerīgi jautāja Gabrielam, pat ja viņš lūgtu, lai viņa paliek šeit... Meja to nespētu. Un Gabriels taču to zināja, ne?
Viņa nevēlējās pieļaut Aleksa nāvi. Un tāpēc nokļūs pie puiša jebkurā gadījumā, ar vai bez palīdzības.

[Roviela]

To Joels nevarēja pieļaut. Atkal apvainojumi, pie tam nepelnīti.
Viņš piecēlās no krēsla un aizgāja līdz Mejai.
- Lūdzu, parādi man to simbolu, - balsī nevarēja dzirdēt aizvainojumu.
Viņš gribēja to iegaumēt, un, rekur, Flēra vēl meklēja grāmatā, vai nav kāds līdzīgs, varbūt tieši tāds ir.

[Sindra]

Tieši tādu simbolu Flērai neizdevās atrast, taču kaut ko līdzīgu. Zem tās bija nosaukums "Aises zvaigzne". Ko tā zvaigzne dara un kādam nolūkam to izmanto, nekā tāda grāmatā nebija.
- Tā grāmata nav reāls zināšanu avots. - Gabriels noteica uz Flēras pūliņiem meklēt. - Tajā ir stāsti un tie ir tikai stāsti. Tie nav vēsturiski fakti, simboli ir aptuveni un pat reāli neekstistējoši. - kamēr serafi cīnījās ar amuletiem, viņš bija ieskatījies grāmatā, kuru bija savācis no Arista mājas.
Un domājot par Aristu... un Arista gūstekni, Gabriels paskatījās uz Flēru. - Mūsu ciemiņam, stāvu zemāk, gribas nokārtot dabiskās vajadzības. Viņš ir apjucis un nezin, ko darīt. - kādam droši vien vajadzētu parādīt, kur atrodas tualete.

Bet, uz jautājumu par samaksu... Gabriels nopūtās.
- Tā nav mūsu cīņa, nav mūsu darīšana. Tas mūs neskar un tā ir ardieša paša izvēle. - viņš atbildēja.

- Un? - Metatrona dēls apsēdās pie galda un viņa skatiens pievērsās Mejai. - Ko tad tu darīsi, kad nokļūsi tur? - viņš ieinteresēti apjautājās, no jakas kabatas izvilcis cigarešu paciņu un aizsmēķēja vienu no tām. Nevienam no serafiem viņš gan cigareti nepiedāvāja.

[Romija]

Flēra aizvēra grāmatu. Protams, nevarēja taču būt tā, ka Ardā vienkārši pieejama kādu laiku ir bijusi grāmata ar īstām dēmonu zināšanām. Un tomēr bija labi, ka Gabriels to pateica, lai vismaz nav jāmin.

Atgādinājums par Maiklu lika arī Flērai sarosīties. Protams, tās bija normālas vajadzības, kas tagad pilnīgi lieki bija sarežģītas. Un kas gan cits par tām parūpēsies, ja ne Flēra, kas bija solījusi būt blakus, ja kaut ko vajag. Lai gan nevarētu teikt, ka gribējās iet. Jebkuram taču būtu skaidrs, kurš svaru kauss vinnētu, ja vienā ieliktu iespēju būt kaut vai tikai blakus Gabrielam un notikumiem, vai palīdzēt ne īpaši iecienītam cilvēkam nokārtot dabiskās vajadzības. Baidīdamās, ka Gabriels varētu pa to laiku atkal pazust, Flēra iekoda lūpā. Laikam Meja bija devusies viņu atsaukt no Astindelas, ja jau abi atkal bija atgriezušies. Ne pirmā reize, kad Valdnieka dēls atveda atpakaļ noklīdušo avi. Bet viņš varēja arī paņemt Meju pie rokas un atkal viņu aizvest tur, kur karotāja vēlas.

Flēra uz brīdi palika turpat virtuvē, rokas turēdama uz aizvērtās grāmatas vāka. Pieturēdamās, sargādama un reizē noliegdama tajā rakstīto. Tomēr tad, kad Gabriels apsēdās un aizsmēķēja, dziedniece nopūtās kā apņēmībā parūpēties par neērto situāciju un ātri noskrēja uz pirmo stāvu, cerēdama, ka tiks ātri galā un varēs atgriezties virtuvē.

Dziednīcā viņa vispirms devās apskatīties, vai kaut kur nav atrodams vajadzīgās formas trauks. Atslēgt Maiklu no gultas un parādīt tualeti nebija iespējams, bet ar visu gultu viņš netiktu nekur diži tālāk, tāpēc nāksies vien samierināties ar ne to pievilcīgāko risinājumu.

[echo3]

Aleksam ir izvēle? - Ereijass pacēla galvu. - Kāda? - Ardas Karotājam neviens nebija prasījis, vai viņš vēlas to būtni sevī. Nekādas izvēles tad nebija bijis. Šobrīd vispār vairs nav zināms, kurš "valda" puiša ķermenī. Runas par "ne mūsu cīņu" bija liekas, serafi te bija vienīgie, kas vispār apjauš, kas notiek. Un var kaut ko darīt. Kaut vai ļaut Aleksam apzināti izvēlēties...

Smeilvila. - Karotājs paskatījās uz Sarišu. Viņa var to ātri paziņot Aristam, un, droši vien, tā vajag izdarīt. - Kur tas ir? - Pie kā bija planšete? Lai gan bija pat ļoti ticami, ka būtne spēj teleportēties. Kā gan tā vispār ļāvusies sagūstīties, būdama tik spēcīga? Te taču toreiz nebija maģijas?

Liekas, vismaz tik daudz Gabriels parūpēsies, lai Meja atkal bezjēdzīgi kaut kur neskrien, un, arī, teiksim, nesaplēš lapu ar simbolu tāpat, kā iepriekš Aleksa telefona numuru. Tas laikam liecināja, ka viņai rūp Alekss? Viņai rūp tikai viņas pašas iegribas. Gluži kā Maiklam, tikai nedaudz citādās izpausmēs.

[Sindra]

Flēra

Gluži vajadzīgās formas trauku Flērai atrast neizdevās. Taču kaut kādu trauku, ar kuru varētu izlīdzēties, to gan varēja dabūt.
Flērai ierodoties dziednīcā, Maikls izskatījās apmulsis. Kā jau Gabriels bija teicis.
Tomēr, meitenei ienākot telpā, viņš ātri nomurmināja: - Man vajag uz tualeti. - ko tālāk iesākt, Mārvinam ideju nebija. Nekur aiziet taču viņš nevarēja.


Virtuvē

- Vai darīt to, ko Renši vēlas, vai arī nē. Renši ir tā būtne, kas viņā iemājojusi. No Veniras. Pasaules, kura gaida maģijas atgriešanos. Nu, grāmatā, jūs aptuveni izlasījāt.
Alekss Mārvins, atšķirībā no sava tēva, spēj ar Renši sarunāties. Jo Viņam vienīgajam Ardā ir īpatnējas prāta spējas. Ar to es nedomāju gudrību, bet gan spēju, piemēram, apmānīt ardiešu pašu taisītos melu detektorus.
Aleksa tēvs sajuka prātā, jo Renši ar viņu runāja, bet viņš nespēja garu saprast. Alekss spēj. Tādēļ viņš arī spēs uzzīmēt simbolu un izpildīt maģiju, kas sasauc tā dēvēto Pirmavotu kopā, lai aizgādātu to prom no šīs pasaules.
Es gan pieļauju, ka Renši ir stipri vien uzstājīgs savās vēlmēs. un ja jums šķiet, ka tas ir galīgi nepareizi, tad jūs, protams, varat garu no zēna izdzīt. Taču tad tas aizies bojā un šajā pasaulē nekas vairs nemainīsies. - Gabriels centās paskaidrot notiekošo.

- Smeilvila ir vieta, kas atrodas ārpus Stonas. Vatras virzienā. - bet to jau serafi paši varēja planšetē apskatīties.

[Romija]

Flēra bija centusies ienākt klusām, ja nu tomēr Maikls gulētu, tomēr viņa jautājums liecināja, ka puisis ir nomodā un Gabriels nav kļūdījies.

"Jā, saprotams," Flēra nomurmināja, meklēdama trauku. Atradusi kaut ko izmantojamu, viņa to pasniedza Maiklam. "Atslēgas rokudzelžiem būtu patīkamāk, bet tas ir labākais, ko es šobrīd varu piedāvāt. Piedod," žēls skatiens pavērās Maiklā un tad aizgriezās. Flēra izgāja no dziednīcas, lai netraucētu un neliktu mulst. Tikmēr viņa devās uz durvīm gaiteņa otrā pusē, kur noliktavā starp drēbēm uzmeklēja kādu kreklu, ko piedāvāt Maiklam, jo viņa drēbes bija cietušas no armatūras stieņiem. Jā, pieslēgta roka gan traucētu to uzvilkt, bet tagad tam nebija tik būtiska nozīme, drīzāk tad, ja viņu atslēgtu un izturētos civilizēti.

Flēra sprieda, ka meklēšana varētu aptuveni aizņemt vajadzīgo laiku, tāpēc devās atpakaļ uz Dziednīcas telpu, pirms tam pieklauvējot pie durvīm.

[Roviela]

- Tas Renši spēj pārņemt Aleksu un likt viņam darīt to, ko Alekss nedarītu, - Joels paskaidroja.
- Viņš bija tas, kas uzgrūda uz armatūras stieņiem Maiklu un atstāja, lai nomirst. Varbūt Alekss tagad Renši ienīst. Lai kāds briesmonis Maikls ir, viņš ir brālis, un Alekss tā nedarītu nekad. Tik un tā viņi abi ir jāatrod, un tad redzēs, kā būs.

Tas tā kā būtu skaidrs, proti, ko darīt tālāk. Jādodas turp, uz Smeilvilu.

- Kas notiks ar šo pasauli, ka Renši izdarīs visu, ko viņam vajag? Vai pēkšņo izmaiņu dēļ nenotiks lielas katastrofas?

[Sindra]

Flēra

Noskatījies uz Flēras sagādāto trauku, Maikls īsi nopūtās. Nē, viņš lieki nepozēja un arī negrasījās tēlot apvainotu, vai mulstošu cietēju. Galu galā, tādi bija spēles noteikumu un priesteris tos pieņēma. Viņš bija gūsteknis un tas ka viņam iedeva vēl kaut kādu podu bija žēlsirdības izpausme, kuru viņš saviem gūstekņiem mēdza arī neizrādīt.

Kad Flēra atgriezās, Maikls bija nokārtojis savas darīšanas un sēdēja uz gultas malas.
- Zini... es tā iedomājos... - viņš uzrunāja Flēru, kad viņa bija atgriezusies. - Tavā pasaulē droši vien ir kaķi, vai ne? Varbūt tu varētu man vienu atnest? - puiša skatiens ar tādu cerību un ilgu skatienu vērās uz sarkanmati. - Tagad, kad man nekā cita vairs nav, es varētu audzināt kaķi... -


Virtuve

- Man nāksies atzīt, ka es tā īsti Aleksu nepazīstu. - Gabriels domīgi noteica. - Man grūti spriest, ko viņš darītu vai nedarītu. - viņš nodzēsa cigareti pelnu traukā, skatienam kavējoties pie orākula, kurš centās no Mejas savākt zīmējumu.
- Lai nu kā... Renši pats prot uzvilkt simbolu un manuprāt lapai nav nozīmes.
Problēma ir tajā, ka es neesmu pārliecināts, ka man vajadzētu atbalstīt jūsu jaukšanos šajā lietā. Jo arī tas ir tā... virspusēji, no jūsu puses. Labi, es saprotu Mejas vajadzības. Viņai vajag to zēnu. Lai gan arī par to Metatrons galviņu neglaudīs.

Bet jums... jūs Ardā padzīvojāt dažas dienas. Jūs uztrauc katastrofas, kas varētu būt. Piemēram, tevi, Joel... Kāpēc tevi satrauc iespējamā katastrofa Ardā, bet nesatrauc iespējamā katastrofa Venirā. jo turienes ļaudīm maģiskas spējas nav bijušas piecas paaudzes. Ja Renšī nogādā atpakaļ esenci, tur arī ir iespējama katastrofa, bet tevi tā neuztrauc, jo tu šajā pasaulē neesi bijis? - orākula skatiens kavējās pie Joela.

- Tad jau manuprāt labākais risinājums ir, pārķērt zēnu, pirms viņš veicis rituālu, iznīcināt viņa apsēdušo garu un atstāt visu kā ir. Jo šādi šeit ir pieraduši cilvēki. Gan Ardā, gan Venirā nekas nemainīsies. Un dažkārt neko neaiztikt ir labākais risinājums. Vai arī ļaut lietām risināties savu gaitu un arī tās neaiztikt.

Kāds tad vēl būtu risinājums? Ļaut zēnam izpildīt rituālu un tad viņu augšāmcelt upurējot sevi? Arī par to Metatrons galvu jums neglaudīs. - viņa roka jau pastiepās pēc vēl vienas cigaretes, taču beigās Gabriels tomēr pārdomāja un cigareti tā arī nepaņēma.

[Romija]

Flēra iegāja atpakaļ dziednīcas telpā un nolika uz Maikla gultas stūra rūpīgi salocītu tumšu kreklu. "Es atnesu tev kreklu, ja nu kādā brīdī vajag. Tavējais bija sabojāts," viņa noteica.

"Jā, mums ir kaķi," Flēra domīgi pavērās Maiklā. Viņam tiešām šie dzīvnieki bija tik svarīgi. Varbūt tā bija vienīgā, vārdos nodefinējamā vēlēšanās, ko viņš spēja izteikt. Tai noteikti bija saistība ar mīlestību, ko iepriekš Ereijass bija minējis. Bet vai ar mīlestību pret kaķi pietiktu, lai izmainītu cilvēka būtību vai vismaz noslāpētu tās sliktākās izpausmes? "Bet tie ir nedaudz savādāki kā šeit," viņa piebilda. "Vismaz tik, cik es redzēju bildēs tajā vienā grāmatā," dziednieces lūpās parādījās viegls smaids. Jā, viņa bija izlasījusi Maikla sagādāto literatūru gandrīz visu. "Mums viņiem pie ķepiņām ir spārniņi," Flēras pirksti attēloja mazmazītiņus spārniņus, it kā ar tiem varētu kaut tūlīt pacelties gaisā. "To varētu šeit nesaprast," viņa piebilda, bet gluži uzreiz šo Maikla domu nenoraidīja. Tas varbūt varēja būt risinājums, ja vien nepakļautu nabaga dzīvnieku šai smagajai pasaulei. Ja tā padomāja, tad, protams, bija dažādi sarežģījumi, bet mīlestība taču varēja būt atbilde uz dažādiem jautājumiem, vai ne? Šķiet, Maikls arī bija apjautis, ka gluži mierīgi no šejienes aiziet viņam neļaus. Un tāpat vairs nav daudz, pie kā iet.

"Mēs vēl nezinam, kas notiks. Tā būtne Aleksā var izdarīt kaut ko negaidītu," dziedniece klusāk noteica. Smaids no viņas sejas bija nozudis, taču tā joprojām bija laipna. "Pagaidām es neko vairāk piedāvāt nevaru," viņa paraustīja plecus un pagriezās uz durvīm.

[Roviela]

- Alekss ir cēlsirdīgs. Viņam eksistē solījums, viņam eksistē draudzība, viņam eksistē pienākums.

- Nē, nē, - Joels papurināja galvu.
- Mani uztrauc abas pasaules. Gan šī, gan tā otrā, un mūsējā arī, protams.
Viņš vienkārši nebija pateicis visu, kas viņam dara raizes.

- Mani uztrauc arī tie, kurus šeit esot, esmu zināmā mērā iegāzis, proti, Lilija un viņas puisis, kuru es pat nepazīstu. Mani uztrauc Maikls un tas, ka viņš grib kaķi, kuru te nemaz nav, un tas, ka Arists ir tāds, kāds ir, un es pavisam nezinu, kā būtu darīt labāk. Es tikai zinu, ka Alekss negribēja, lai mēs šai pasaulei atgriežam sauli. Tā viņš teica, kad šeit bija. Gan jau ne velti tā teica.

Ļaut veikt rituālu un tad augšāmcelt upurējoties pašam? Tam, kurš to darīs, nez vai vairs kaitēs Metatrona dusmas. Tikai... viens cilvēks, lai cik labs, nav iemesls Brīnumam. Ja notiks katastrofas abās pasaulēs, tad daudzas dzīvības pret vienu ir savādāk.

[echo3]

Nav šeit līdzsavara, un pie tā nevar vainot ardiešus. - Ereijass teica. Lai arī kādus apsvērumus šobrīd izteica Gabriels, karotājs nevarēja visam piekrist. Labi, viņam nebija tādas pieredzes, viņam nebija tādu spēju un zināšanu, bet tomēr - tas, kas bija šeit, Ardā, nebija pareizi. Maģija bija šeit atnesusi ļaunumu. Daļa cilvēku to instinktīvi juta, baidoties. Citi, tādi kā Attīrītāji un Atkritēji, maģiju izmantoja varas un ļaunuma vairošanas nolūkos. Nav vajadzīgs ļaudis pārliecināt, ka ir arī citāda maģija, citādi nolūki un darbi - vajag aizgādāt maģiju prom. Turp, no kurienes atnesta. Kaut kā Ereijasam nebija pārliecības, ka Venirā bez maģijas klājas labi.

Vai Renši nespēj pastāvēt bez ķermeņa? - Kaut kā taču būtne ieceļoja Aleksā? Tas nenotika uzreiz.

[Rouzijs]

Neizskatījās, ka Gabriels atbalstītu serafu lēmumus. Meitene pasmīkņāja.
- Metatrons ne par ko galviņu neglaudīs. - Nebija jau nekāds noslēpums, ka valdniekam Meja nepatika, vismaz tumšmate tā domāja, jo kā gan varēja izskaidrot to, ka viņš tik neganti reaģēja pēc tam, kad viņa bija pārgulējusi ar Aleksu? Turklāt meitene nesaprata viņu, kā Metatrons varēja tik mierīgi nolūkoties uz visu, kas notiek pasaulēs? Kāpēc neizmanto savu spēku, lai palīdzētu, bet tā vietā viņš sēž Astindelā kā sapūties pūķis un uzmana citus, kuri grib kaut ko mainīt.

Serafe neatbildēja uz jautājumu par to, ko viņa iesāks, iespiedusi Joela rokās papīra lapu, meitene pameta virtuvi, aizgāja uz glabātavu pēc planšetes un pa ceļam iegriezusies savā istabā uzvilka jaku. Viņa bija gatava doties projām un ja Gabriels nevēlējās teleportēt nevienu, tad meitene aizbrauks pati.
Atgriezusies virtuvē viņas deguns bija iebāzts planšetē, meklējot Smeilvilu. Ja kāds vēlējās Mejai pievienoties, tad laiks sataisīties bija maz, tik cik serafei vajadzēs, lai atrastu koordinātas.

[Sindra]

Flēra

Maikls gan īsti nespēja iedomāties, kā izskatītos kaķis, kuram pie kājām ir spārniņi, tomēr puisis paraustīja plecus. - Tas jau būtu mans kaķis. Es to varu nevienam nerādīt. - viņš noteica, skatienam pavadot Flēru, kuru acīmredzami jau taisījās prom. Pamest viņu.

Maikls neiebilda. Viņš palīda atpakaļ zem segas.
- Paldies, Flēra. - puisis noteica. - Nu, par visu. - par viņas rūpēm, par sagādāto kreklu.
Vairāk arī neko. Maikls aizvēra acis un mēģināja aizmigt. Lai gan nevarētu teikt, ka puisim nāca miegs.


Virtuve

- Nē, viņš nevar gan. Viņam vajag ķermeni, lai veiktu rituālu. - Gabriels atbildēja uz Ereijasa jautājumu, kurš bija konkrēts un visvieglāk atbildams. Viss pārējais bija vainas apziņas, filozofijas un vēlme visu sakārtot ideāli pa plauktiņiem. Diemžēl, tā varēja tikai sakārtot lietas, piemēram, virtuvē. Pa skapīšiem. Bet ne pasaulēs. Ne pasauļu kārtību.
- Es nedomāju, ka no tā, ko zēns izdarīs, būs kāds ļaunums šai pasaulei. Tā vienkārši mainīsies.
Vairāk mani uztrauc tas, ka dažs labs, - viņa skatiens pievērsās Mejai, kura bija atskrējusi atpakaļ ar planšeti rokās, - domā, ka aktīva aizvainojuma izrādīšana, tā sakot man nav laika atbildēt uz taviem dumjajiem jautājumiem, neliedz man saprast, ka tu nespēj atbildēt uz manu jautājumu, Meja. - Gabriela roka grozīja cigarešu paciņu, skatienam kavējoties pie karotājas. - Es ierosinu, ka mēs metam šim visam mieru un vācamies atpakaļ uz Astindelu. Lai nesanāktu vēl lielākas problēmas ar vietējo problēmām un arī ar valdnieku. Es varu pavisam droši apsolīt, ka nekādas katastrofas nenotiks ne šeit, ne arī Venirā. - viņa skatiens palūkojās uz sagurušajiem serafiem. Tas bija pavisam nopietns ierosinājums.

[Rouzijs]

Aizvainojums? Nē, Mejai tāds nebija pret Gabrielu, pret viņu serafe izjuta cieņu un lielu pateicību, bet meitene uzskatīja, ka viņiem nav laiks, lai vienkārši sēdētu virtuvē un neko nedarītu. Serafes skatiens pacēlās no planšetes un viņa palūkojās uz Metatrona dēlu. - Man nav aizvainojums pret tevi. - Bet jā, tumšmate nespēja atbildēt uz Gabriela jautājumu un viņš to bija ļoti labi sapratis.
- Man nav atbildes, bet man ir jābūt tur. - Serafes skatiens nolaidās un viņas rokas sāka trīcēt. - Varbūt, es spēju kaut ko mainīt. - Serafe uzgrieza visiem muguru, lai pārējie neredz tās sāpes, kuras atspoguļojās viņas sejā.

Pirksti iekrampējās letes malā un sirds lēnām asiņoja iedomājoties par to, ka Alekss, ka viņš... varētu nomirt. Tā bija pārāk liela samaksa, bet dziļi sirdī meitene apzinājās, ka nespēj neko darīt, ka nespēj palīdzēt, bet viņa šīs domas apspieda, mēģinot sev iedvest mazāko cerības stariņu.
Bet Gabriels pat to atņēma.

- Es nevaru tā vienkārši aiziet... - Tumšmates balss aizlūza.
- Es nespēju, Gabriel. -

[Sindra]

- Es jau teicu... - Gabriela balss skanēja klusi un pacietības pilni. - Ka jūs varat mainīt. Pat vairāk! Ir dažādas iespējas, ko darīt. Es jautāju tādēļ, ka vēlējos uzzināt, ko tieši tu grasies darīt un mainīt. - nebija nepieciešamības pret emociju izvirdumiem un lieki izspēlētām traģēdijām. Tie bija tīri racionāli jautājumi.
- Es gribu zināt, cik lielā mērā tev draud Metatrona sods. - viņš noteica, nopūties un strauji savācis cigarešu paku, iebāza to jakas kabatā.

- Mums reizēm ir jādara lietas, kuras nevēlamies darīt. - Gabriels noteica. Viņa balsī bija saklausāmas skumjas.