"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Ereijass ļāva Aristam būt tik piesardzīgam, cik vien viņš vēlas. Karotājs bija noguris, un uz vietas palika vienīgi, lai uzzinātu, ko darīs pārējie. Kad Maikls bija noguldīts dziednīcā, Flēra apgūlusies, Arists jau aizgājis, un vienīgi Sariša vēl runājama, Ereijass ieminējās, - Es labprāt viņam novāktu tos simbolus no rokām. Viņa veselībai tas taču nekaitēs. - Te, protams, bija veseli divi "ja" - ja tiešām nekaitē un ja ar Ereijasa spēkiem pietiek. Viņi šodien jau bija krietni būrušies un Sīlija bija bijusi krietni spēcīgāka par viņiem visiem kopā.

Tomēr Ereijass mēģināja. Uz Maikla kreiso plaukstu aizlidoja baltās maģijas stars. Izdzēst simbolu.

[Sindra]

Pēc noguldīšanas gultā, Maikls gulēja pavisam mierīgi. Tā gan bija bezsamaņa, nevis miegs. Taču puisim vismaz nekas nesāpēja un novisām rūpēm uz mirkli viņš bija atslēdzies. Uz cik ilgu mirkli? To nevarēja paredzēt.
Maikls neiebilda, ka viņa roka tiek pieslēgta pie gultas. Varbūt iebildīs, kad atgūsies, bet šobrīd tas nekādi viņa veselības stāvokli neietekmēja. Tas saglabājās stabils.

Arī pēc Ereijasa uzburtās maģijas, Maiklam sliktāk nepalika. Vismaz ne acīmredzami.
Tumšie simboli no puiša rokām pazuda. Viņš to nepamanīja. Nepamodās.

[Rouzijs]

Meja palūkojās uz bezsamaņā esošo Maiklu. Flēra arī bija izlēmusi iet gulēt, nevarētu teikt, ka Meja būtu atpūtusies, iespējams, viņai arī vajadzēja iet uz savu istabu un nedaudz atpūsties. Un ja jau Sariša palika šeit visu pieskatīt, tad kāpēc gan ne.
- Es iešu nedaudz pagulēt. Ja kaut kas notiek, ja ir kaut kādas ziņas par Aleksu, nekavējoties modiniet mani augšā. - To pateikusi tumšmate bija izgājusi ārā no telpas, pat nepalūkojusies uz Sarišu. Bija lietas, ko pat Meja nespēja piedot. Un tā bija draudzenes nodevība un tīša sāpināšana.

[Mattiass]

— Kaķumīlis, — Arists konstatēja. Padomā tik… Ardā taču kaķu sen vairs nav. — No publiskām galerijām būs savilcies?

— Vai vari izdarīt, lai jaunākās koordinātas sāk pienākt uz manu telefonu? Tad man nebūs tev ik pa piecām minūtēm jāzvana. Jā, un… drīksti nemeklēt kļūdas sistēmā. Labāk atrodi brīdi, kad sāka rādīt divas atrašanās vietas reizē, un, ja to ierakstīja kāda no kamerām, video atsūti. Varēsi?
Ja koordināšu sūtīšanu automatizētu, nekas netraucētu Džeisam turpināt gremdēties virtuālu nezvēru iznešanā.

[Sindra]

Džeiss palūkojās uz Aristu ar tādu jautājošu izteiksmi. Vai viņam tiešām ir jāmeklē no kurienes ir ņemtas telefonā esošās kaķu bildes.
- Nu... tīklā jau ir daudz un dažādas bildes. - programmētājs mēģināja atkratīties no šī pienākuma. Tas tiešām nebija nekas īpašs. Sadabūt bildes.
Arī Ardā sen vairs neeksistējošu dzīvnieku bildes bija atrodamas.

Bet to, kas bija nepārprotami lūgums... reizi par visām reizēm Džeiss saņēmās noraidoši pakratīt galvu.
- Nē, Morgan. Es to nevaru izdarīt. Man būtu jāraksta jauna programma, lai apdeitotu tev koordinātas. Bez tam... pat neskatoties uz to, ka tas aizņemtu laiku, es to nedarīšu bez Kārtera rakstiskas pavēles. Piedod... - viņš noplātīja rokas, ērtāk atslīdzis savā krēslā, skatienam kavējoties pie Arista acīm. - Ja vadība uzzinās, ka es kaut ko tādu esmu darījis... - Džeiss nopūtās. - Mani izslēgs. - un viņš nebija pārliecināts, ka ir gatavs mirt Arista personīgo interešu dēļ. Jo ja nebija Kārtera pieprasījuma, tātad tās bija personīgās intereses.
- Bez tam... - Džeiss pamāja uz izdrukātajām lapām. - Pēdējās koordinātas nav mainījušās nu jau kā gandrīz divas stundas. Varbūt viņš tur vēl joprojām ir. -

[Mattiass]

Aristam pieleca, ka Džeiss to uztvēris kā norādījumu.
— Nē, nē, tev nekas nav jāmeklē, es tik skaļi domāju…

Nevar sataisīt programmu. Nu ja, Arists jau nezina, cik drošības protokolus Džeisam pie tam būtu jāpārkāpj. Varētu izrādīties, ka visai daudz. Tas nebija kolēģa zaudējuma vērts.
— Abas vietas nav mainījušās? — karotājs uzmanīgāk ar acīm pārskrēja pāri pēdējai lapai.

— Neriskē tā, protams. Bet, ja viņa tur nebūs, es tev zvanīšu. Ja nu tikmēr kas izmainās. Esi tik labs un pacel.
Karotājs noglabāja Maikla telefonu un savāca izdrukas.
— Tu man ļoti palīdzēji. Paldies.

[Sindra]

- Pēdējā vieta ir tikai viena. - Džeiss vēlreiz palūkojās uz izdrukām.
- Dublējas kaut kur pa vidu. - tā ka pat ja tā bija kaut kāda sistēmas kļūda, Aristam par to nevajadzēja uztraukties. Pēdējais punkts. kas Aleksu reģistrēja bija tikai viens.

Vispār šausmīgi. Labi, ka birojā sēdētājiem čipus nelika.

- Ņem par labu. - Džeiss atteica, pie sevis atviegloti nopūties, ka Arists tomēr nebija tik uzstājīgs.

- Es ceru, ka viņš nav kaut kādā slepenā misijā un tava ierašanās visu nesajās. Jo tad būs sūdi. - datoriķis vēl noteica, labi apzinoties, ka viņi ne vienmēr tika informēti par to, ko dara kolēģi.
Iespējams arī tas izskaidroja iespējamo parādīšanos divās vietās. Varbūt kāds Aleksu dublēja, lai kaut kam jauktu pēdas. Visādi varēja būt. Džeiss izskatījās norūpējies. Bet gan jau būs labi. Tiklīdz kā viņš varēs atgriezties pie spēlēšanas, domājams, ka visas rūpes aizmirsīsies.

[echo3]

Ereijass jutās viegli izbrīnījies, ka simboli no Maikla rokām pazuda tik viegli. Bet nu, cik tad viņš vispār par tādiem simboliem zināja? Karotājs pamāja Sarišai, klusi, lai neiztraucētu Flēru, pateica, - Es eju gulēt, - un izgāja no dziednīcas.

Ereijass kāpa augšā uz istabu un, cenšoties nepamodināt Joelu, likās gulēt.

[Mattiass]

— Nav misijā. Un jau ir sūdi. Tādēļ nevienam nestāsti. Lai tev laba diena, — Arists atsveicinājās un tempā devās otrā virzienā. Pamājis Rozei, viņš izmetās ārā un, ielēcis mašīnā, devās uz vietu, kurā, pēc idejas, joprojām atradās Alekss. Divas stundas… diez, ko viņš tur darīja?

[Sindra]

Arists

Ievadot dotās koordinātas sistēmā, Aristam nācās secināt, ka kamera, kas Aleksu reģistrējusi, atrodas teju pie pašām Stonas robežām. Tātad, tas nozīmēja, ka nevis Mārvins tur sēž divas stundas, bet gan visticamāk, viņš ir izbraucis no pilsētas un šobrīd atrodas kādā vietā, kur vienkārši nav kameru, kas viņu fiksētu.


Svētnīca

Bija pagājušas aptuveni kādas divas stundas, varbūt nedaudz vairāk, kopš Arists bija pametis Svētnīcu.
Maikls atguva samaņu. Jaunekļa elpa kļuva nedaudz straujāka.
Lai arī viņš bija apārstēts un apkopts, tomēr ne pilnībā atlabis un ievainojumu vietās, Mārvins sajuta sāpes. Protams, tās ne tuvu nebija tik spēcīgas, kā pirms tam.

Pagrozījies gultā, viņš mēģināja saprast, kur atrodas. Tiesa, pamanījis rokudzelžus un apkārt esošos serafus, Maikls atslāba un vairāk netērēja spēkus, lai izzinātu savu situāciju.
- Man slāpst... - viņš klusi noteica.

[washulis]

Laiks aizslīdēja, cik ātri, reizē arī lēni, tomēr, kad nu gulētājs sakustējās, tāpat darīja arī Sariša, paverot plašāk acis, ar kurām izklaidīgi pēdējo pusstundu bija vērusies griestos un knibinājusi savu zodu. Kājas no krēsla novākusi, viņa izvilka telefonu, kamēr pieslējās, lai aizietu līdz gultai, kur iekātojusies Flēra, pabakstot viņu aiz pleca. Maikls pamodies, tikmēr ar otru roku jau atvēra ziņas logu, lai šo paziņojumu sniegtu arī Aristam, kā jau karotājs to lūdzis:

"M. pamodies, pie pratināšanas vēl neķērāmies. Viņa stāvoklis šķiet stabils. Jaunumus ziņošu. -Š."

Kad Flēra jau sarosījusies, tad Sariša beidzot pievērsās arī pašam Maiklam. Tūliņ atnesīšu, serafe paziņoja, jau dodoties uz virtuvi, lai sameklētu kādu ūdens trauku, to, protams, piepildot, un arī tīru ūdens glāzi, ar abiem priekšmetiem drīz atgriežoties, noliekot ūdens krūzi līdzās pie Maikla gultas, ielejot nedaudz glāzē, lai to pasniegtu Maiklam, vismaz viņa nepieslēgtajai rokai.

[Romija]

Flēras ķermenis viegli slīdēja pa ezeriņa virsmu, līdz vienā brīdī spēji uzplūda auksta ūdens straume, it kā viņa būtu uzpeldējusi uz zemūdens avota. Kā akacis tas sagrieza dziednieci, liekot viņai pamosties no meditācijas. Tā bija Sariša. Maikls? Pirmajā brīdī Flēra pavērās karotājā ar samulsušu skatienu, bet tūlīt viņa sarosījās. Pareizi, Maikls!

Kamēr Sariša darbojās ar telefonu un devās pēc ūdens, Flēra piecēlās un piegāja pie Maikla gultas. Cietušā redzeslokā pavērās jau kādreiz redzēts skats ar šo seju un sarkano matu oreolu. Uzlikusi siltu plaukstu Maiklam uz pieres, Flēra uzrunāja gulošo. "Kā tu jūties?" viņa vaicāja, lai arī pašas sajūtas lieliski pateica priekšā, kā Maikls jūtas. Tomēr tas bija rūpju pilns jautājums, maiga, gādīga balss un silts glāsts.

"Piedod, ka viss ir tā, kā ir, bet te tu esi drošībā," viņa reizē atvainojās un paskaidroja. Nebija jau tā, ka Maikls varētu gribēt ko diži vairāk, ja pēdējais, ko viņš varbūt atminējās, bija pamesta māja un divi armatūras stieņi, kas nelaida viņu no tās prom dzīvu. "Padzeries, lēnām," kad Sariša bija sagādājusi ūdeni, Flēra palīdzēja Maiklam tikt pie kārotās valgmes. Paldies! teica skatiens karotājai, līdz pamanīja, ka uz Maikla plaukstu virspusēm vairs nav simbolu. Šoreiz pret Sarišu tika pavērsts ļoti neizprotošs skatiens, neuzkrītoši pamājot viņa roku virzienā, lai arī skaļi vaicāt Flēra neuzdrīkstējās. Ja Maikls pats to nav pamanījis, viņa negribēja puisi šokēt šādā stāvoklī. Tas taču bija vienīgais maģiskais, kas viņam piederēja. Vienīgais spēks, kas lika Maiklam justies kaut mazliet īpašam. Un nu tā vairs nebija. Uz mirkli prātā pazibēja doma, vai tas patiesībā nav Alekss, kaut kāda neizprotama notikumu pavērsiena rezultātā pilnīgi sajaucis savu un serafu prātu. Taču pamestajā mājā simboli bija, pa ceļam Flēra sēdēja turpat blakus, ja vienīgi gulēšanas laikā...

Šo rakstu rediģēja Romija: 03.02.2014 20:53

[Mattiass]

Īsu brīdi Arists gudroja, ko iesākt. Tad ar visām izdrukām devās atpakaļ pie Rozes. Iespējams, viņa zinās kādu Aleksa slēptuvi ārpus Stonas. Meitene vispār daudz zināja. Ja nē, vēl bija variants izstāstīt Deinam. Sliktāk no tā vairs nekļūtu.

Ceļā viņam atnāca īsziņa. Karotājs apstājās pie ieejas un pārliecinājās, ka tas ir par Maiklu. Aha, jaunumus ziņos, ļoti labi. Sarišai atnāca arī atbilde: Alekss pirms divām stundām pametis Stonu. Esam viņu pazaudējuši.

Aizgājis līdz Rozei, Arists, ja nepieciešams, pagaidīja, līdz viņa atbrīvosies.

[Sindra]

- Es... es nezinu. - Maikls izdvesa par atbildi. Savā ziņā, tā bija taisnība. Viņš tiešām nesaprata, kā jūtās. Pārāk daudz dažādu emociju un vēl piedevām sāpes. Kaut kā Mārvins to visu bija iedomājies savādāk un nekas nebija noticis pēc viņa prātā. Pilnīgi nekas. Tādēļ arī apjukums. Apmulsums.
Un Flēra atvainojās.
Drošībā? Maikls veltīja dziedniecei neizpratnes pilnu skatienu. Viņš pakustināja pie gultas pieslēgto roku. Vai tāda bija drošība? Flēra viņam piedāvāja tādu pašu drošību, kādu viņš meitenei bija piedāvājis "Rozes Vārda" pagrabā?

Maikla roka pastiepās pēc ūdens krūzes. Ar Flēras palīdzību, viņš iedzēra pāris malkus un tad priesteris to pamanīja.
Ja vien būtu iespējams nobālēt vēl vairāk, tad laikam jau jauneklis to būtu izdarījis. Viņa acis iepletušās raudzījās uz pacelto roku, kā nespējot noticēt tam, ko viņš redz...
- Kapēc? - viņš klusi nočukstēja uzlūkojis Flēru, it kā viņa varētu zināt atbildi.

No jaunekļa puses plūda spēcīgs emociju sajaukums. Viņš bija apjucis, nobijies, izmisis un vēl piedevām ļoti aizvainots.
Maikls aizvēra acis un aizgriezās no visiem prom, cik nu viņam to ļāva saslēgtā roka.



Aristam neko daudz nebija jāgaida.
Kad viņš pienāca pie Rozes galda, meitene viņu jautājoši uzlūkoja.
- Kā varu palīdzēt? - atstutējusi rokas uz galda, viņa uz plaukstām novietoja zodu. Skatiens vērās Aristam acīs.

[Romija]

"Kāpēc..." Flēras lūpas bez skaņas atkārtoja Maikla jautājumu. Viņa nezināja atbildi. Vai tā bija Svētnīcas ietekme, kas lika pazust simboliem? Vai arī kāds par to bija parūpējies? Katrā ziņā, ja par to būtu lēmusi FLēra, viņa nebūtu aiztikusi Maikla simbolus. Vismaz ne uzreiz.

Pārmetumi, kas nāca no Mārvina, nebija patīkami, tomēr kā dziedniece Flēra zināja, ka pacienti reti kad izjūt pateicību tiem, kas par viņu rūpējas. Viņa neaiztika Maiklu, sakārtoja segu un ļāva puisim vismaz uz brīdi būt pašam ar sevi. Dziedniece aicināja Sarišu iziet ārā no Dziednīcas telpas.

"Kas notika ar simboliem? Kad tie pazuda?" viņa vaicāja karotājai. Par Maikla pamošanos viņai tika ziņots, bet par ko tādu nē. Varbūt Sariša pati nebija to pamanījusi.

[Mattiass]

— Sveika vēlreiz. Man tev ir jautājums, — Arists jau krietni klusāk iesāka.

— Iedomājies, ka Aleksam no Attīrītājiem būtu izdevies aizlaisties. Viņš pašiverētos pa Stonu un tad no tās pazustu. Vai tev ir kādas idejas, ko viņš Stonā darītu un kurp dotos?

[washulis]

Kamēr Flēra pievērsās Maiklam, Sariša atkal palūkojās telefonā, izlasot Arista sūtīto atbildi. Alekss notinies no Stonas. Pazudis. Ekrānam atkal kļūstot tumšam, serafe satvēra telefonu ciešāk, sakožot zobus un pieverot acis. Ko tagad? Nevajadzēja, nevajadzēja laist Aleksu uz "Rozes vārdu", nedz Maikls būtu jāaprūpē, nedz Alekss būtu aizmucis ej nu sazina kur.

Bet jā, šobrīd bija tikai viens Mārvins, par ko parūpēties. Nebūt ne tas, pret kuru Sariša izjustu lielākās simpātijas. Pacēlusi skatu pret Flēru, kad viņa sačubināja pacientu un mudināja abas paieties tālāk, viņa sekoja, vēl pametot acis atpakaļ uz Maiklu. Nekur nemuks, nedz spētu, turklāt izskatījās vēl vairāk sašļucis, kā pirmīt. Jautājums par simboliem. Hm, man jāpadomā. Viņa saberzēja pieri, nopētot grīdu. Es simboliem lielu uzmanību nepievērsu. Kamēr viņš gulēja, esmu gan droša, ka tie tur vairs nebija. Kad... Sariša centās izbraukt cauri pēdējām atmiņām. Ereijass runāja par simboliem, kad mēs bijām atveduši Maiklu uz šejieni, iekārtojām viņu gultā. Kad cēlām viņu laukā no "Boba", simboli vēl bija. Varbūt Ereijass pamanīja, kas ar tiem notiek. Laikam jākaunas, ka viņa palaidusi ko tādu garām, vairāk domājusi par to, ka lielajā steigā negribētos savākt Maikla līķi un kur elle ratā būtu licies Alekss. Bet simboli nav vienīgie, par ko mums būtu jādomā. Arists man uzrakstīja, ka Alekss šobrīd ir pametis Stonu. Viņi nezina, kur viņš ir licies. Kā nekā Alekss šobrīd bija galvenais viņu palikšanas mērķis.

[Romija]

Tādu atbildi no Sarišas Flēra nebija gaidījusi, bet laikam jau nevarēja vainot karotāju par visa nepamanīšanu. Serafiem Maikla simboli varēja nešķist paši galvenie. Kā jau Sariša teica, bija arī citas problēmas.

"Labi... tas ir, slikti, bet neko darīt," viņa nogrozīja galvu. "Mēģināšu parunāt." Flēra iegāja atpakaļ Dziednīcā.

"Maikl?" viņa uzrunāja gulošo, piegājusi no mugurpuses un viegli uzlikusi plaukstu uz Maikla pleca. Tīši ģīmī nebāzās. "Kas īsti notika? Kāpēc jūs bijāt tik nomaļā vietā?" viņa vaicāja. "Un kāpēc tu zvanīji tieši man?" Flēra centās runāt mierīgā, nepaģērošā tonī.

[Sindra]

Svētnīca

Maikls nekā nereaģēja uz Flēras pieskārienu. Viņš tāpat palika guļot, aizgriezies prom un nemaz necentās saskatīt, kurš pie viņa atgriezies un kāpēc viņš tiek aiztikts.
Klusums. Tas droši vien jau varēja likt domāt, ka Flēra nesaņems atbildes uz saviem jautājumiem, tomēr, pēc kāda brīža Maikls ierunājās:
- Jo es domāju, ka tu mani izdziedēsi. Ka tu atnāksi pie manis un palīdzēsi man. Bet es kļūdījos. - puiša balsī ieskanējās sarūgtinājums. Viņš vēl joprojām bija aizgriezies un uz dziednieci nelūkojās. - Es jau neesmu Alekss, kuram pat pēdējo rētiņu novāks. - aizvainoto toni pavadīja viegla vīpsna.
- Ko gan es iedomājos! Ka es varētu tev kaut nedaudz patikt... muļķis un nelga! Tādu naivumu. Katrs tavs vārds, pieskāriens... tie visi bija tikai viena apsvēruma vadīti. Lai es tevi atbrīvotu. Pat vēl vairāk! Tu centies izmantot savu sievišķību, savu izskatu, lai sagrozītu man galvu. Lai es darītu to, kas tev ir nepieciešams. Es zināju, ka tu mīli to Sīlijas mīļāko. Un tomēr kaut ko vēl cerēju. Tieši tādēļ vēl lielāks muļķis... - viņa acis samiedzās ciešāk. Bet tās nebija iespējams aizvērt vēl vairāk. Maikls sakustējās cenšoties nokratīt Flēras roku no sava pleca. Viņam gan tas ne visai veiksmīgi izdevās, savainojuma dēļ. Sāpes tikai pastiprinājās. Beigās viņš likās mierā.

- Kā es varēju būt tik akls... - puisis turpināja sūkstīties. - Kā es nesapratu, ka jūs esat Aleksa pusē. Bet tiešām! - viņš pat iesmējās un atvēris acis paraudzījās uz Flēru. - Kāpēc gan, lai kaut kas būtu savādāk, kā citas reizes. Jo Aleksam taču ir viss! Viss, ko es jelkad esmu vēlējies.
Tagad arī... tu runā ar mani, jo sagaidi, kad es pateikšu, kur palika Alekss. - Mārvina tumšās acis neatlaidīgi vērās Flēras acīs. Vērojot viņu. Gribot nolasīt meitenes sajūtas. Vai viņš ir pareizi uzminējis viņas vēlmes.
- Un tad, kad man vajadzēja tevi visvairāk, tu mani nodevi tam karotājam. - Maikls nopūtās. - Flēra... es tevi nesaprotu. - jauneklis novērsa skatienu no sarkanmates.

- Kāpēc tu tā izdarīji? Tu baidījies no manis? Bet kāpēc? Ja es būtu vēlējies tev nodarīt pāri, man bija miljons iespēju to izdarīt. - viņš pacēla savu kreiso roku un aplūkoja neapzīmēto ādu. - Drošībā, tu saki... šī ir pēdējā no vietām, kas man solītu drošību. Bet tu nesaproti, vai ne? Droši vien nesaproti... es tagad esmu karotāju gūstā. Un esmu nolemts lēnai un mokošai nāvei. - viņš nočukstēja, ļaujot rokai noslīgt atpakaļ gultā.


Arists

Uzsākot sarunu ar Aristu, Roze smaidīja. Taču karotājam runājot tālāk, smaids no meitenes lūpām izdzisa. Beigās viņa nopūtās.
- Labi. Es nemaz nejautāšu, kas īsti ir noticis. Es tāpat saprotu, ka man neviens neko neteiks. - viņa atvēcinājāss, samierinādamās ar domu, ka nāksies cīnīties ar uztraukumu, nezināšanu. Nebija jau tā, ka tas būtu kaut kas jauns Rozes darbā.

Atbildēt uz Arista jautājumu, Roze nesteidza. Viņa domīgi klusēja, laikam jau prātojot atbildi.
- Ja godīgi... es nezinu... es domāju, ka viņš nebrauktu prom no Stonas. - Roze noteica, skatienam kavējoties pie Arista acīm.
- Viņš dotos mājās. Bet ja tu saki, ka ārpus Stonas... hmm... - meitene domīgi novilka, paberzējusi pieri.
- Ja nu vienīgi pie mātes. Bet diez vai... viņš neapdraudētu viņu. Bez tam, viņš allaž centās darīt visu iespējamo, lai māte neuzzinātu par viņa un Maikla attiecībām. Vienīgi... varbūt viņš ved apglabāt savu tēvu? - Roze izteica minējumu.


Visiem serafiem

Bija pagājušas jau vairākas stundas, kopš Sīlijas nāves. Taču tikai tagad serafi sajuta nomācošu skumju sajūtu. Tas bija savādi un jaunie serafi nekad agrāk neko tādu nebija izjutuši. Visaptverošas skumjas. Eņģeļi skuma, jo kāds no viņējiem bija gājis bojā. Viņi sēroja par Sīliju.
Astindelā droši vien būtu vieglāk. Taču šeit, Ardā, skumjas bija smagas un nomācošas. Un no tām nevarēja atkauties. Šo mazo niansi, Gabriels laikam bija piemirsis pavēstīt.

[Romija]

Savā ziņā pārmetumi bija pelnīti. Visi. Maikla teiktais iedzēla stiprāk, kā pieklātos. "Es tev izglābu dzīvību," viņa nočukstēja. Arī viņas balsī sarūgtinājums bija neveiksmīgi slēpts. "Un man pietrūka spēka vairāk... Es tevi izdziedēšu, pavisam, bet man vajag atpūsties," teikto pavadīja gurda nopūta.

Flēra novāca roku no Maikla pleca, pakāpās divus soļus atpakaļ un pagurusi atslīga pret otru gultu. Viņš pārmeta rokudzelžus, simbolus, Aristu, brūces, Aleksu. Viņš nezināja, ka ir palicis viens. Un ka Flēra, iespējams, ir pēdējā dvēsele, kam viņš rūp. Nenovērtēja, kad krūtis vairs necaururba armatūras stieņi, kad asinis nodevīgi necentās pamest viņa ķermeni, kad viņam blakus bija vēl kāds. Flēra apgūlās blakus gultā, skatīdamās griestos un juzdamās tik pat nožēlojami.

Viņi bija iznīcinājuši Sīliju, viņu pasaulē bija par vienu eņģeli mazāk, bet Maikla pasaulē... arī viņa pasaulē bija par vienu eņģeli mazāk. Smagas skumjas uzgūla sirdij, neļaujot rast mierinājumu pat iespējā dziedēt. Flēra gulēja un nekustējās. Vai tas pāries? Tas jebkad pāries? Vai būtu godīgi solīt Maiklam, ka viņu negaida nāve, vismaz ne no serafu rokas. Nē... Šobrīd nekas nebija ne godīgi, ne taisnīgi, ne iespējams...