"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Tā kā Joelam tika atstāta zīmīte, bet pārējie bija gatavi doties, arī Flēra devās uz liftu, lai brauktu lejā uz stāvvietu. Ieraudzījusi Bobu, serafe novērtēja tā ietilpību un nolēma, ka visprātīgāk būs sēdēt aizmugurē, lai Sariša ar Ereijasu sēž priekšā. To, ka Meja varētu nevēlēties sēdēt otrai karotājai blakus, Flēra pieņēma kā zināmu.

Dziedniece iekārtojās aizmugures sēdeklī un izvilka telefonu no kabatas. Koordinātes bija Sarišai zināmas un ievadītas automašīnā, tāpēc tagad vissvarīgākā varētu būt kāda ziņa no Arista vai Maikla, ko Flēra negribēja nokavēt, meklējot telefonu dziļi kabatā. Mūzikas piedāvājumam, ēkām aiz loga un ceļam viņa nepievērsa daudz uzmanības, jo apziņā kā pulkstenis tikšķēja nosauktā pusstunda, katrā minūtē uzburot kādu nepatīkamu ainu, kas varētu būt noticis vai sagaidītu, kad mazā mašīnīte savu ceļamērķi sasniegs. Runāt un apspriest katru no šīm varbūtībām šķita pārāk uztraucoši, it kā vārdi spētu iedomu pārvērst par realitāti. Pirksti nepacietīgi bungāja ritmu pa telefona korpusu neapzināti cenšoties pasteidzināt laiku.

[echo3]

Ereijass apsēdās priekšā, pasažiera sēdeklī. Viņš joprojām bija pārliecināts, ka zvans ir lamatas, tikai nebija skaidrs, kam un kādas. Tā kā galamērķī varbūt jau ir, vai tūlīt būs, ieradies Arists, tad vispirms varbūt pienāks vēsts no viņa.

Ereijass skatījās pa logu uz Stonas ainavām un gaidīja.

[Mattiass]

— Tā, tā, — karotājs zem deguna noņurdēja, pārbaudīdams, ka telpā neviena cita nav, un tad, pārliecinājies, ka uz zemes arī nekas nepatīkams nav atstāts, pietuvojies Maiklam. — Smuki, — viņš pie sevis novērtēja. Izskatījās pēc paņēmiena, ko viņš pats tuvcīņā izmantotu, un, tātad — Karotāju treniņa sekām. Vislabprātāk Arists Maiklu tā arī atstātu. Taču Alekss acīmredzot bija kaut kur notinies, un šis te bendesmaiss, iespējams, varētu izstāstīt ko interesantu. Katrā ziņā, serafiem šī bija laba iespēja pašu Maiklu nodabūt malā ar tīrām rokām — sagūstīt un kaut kur ieslēgt, lai nemaisās pa kājām, un neviens nevainotu viņus.

Pārliecinājies, ka Maikla telefons ir izlādējies, Arists uz ātru roku Maiklu pārmeklēja (viņš neuzticējās ne par mata tiesu Attīrītāju virspriesterim pat tad, kad pēdējais bija par soli no nāves), un, ja atrada ko potenciāli bīstamu vai interesantu, to konfiscēja. Telefonu, starp citu, arī. Nākamā darbība bija — novērtēt žmurika spēju noturēties līdz zaigo papildspēku atbraukšanai, kura būtu vērtējama uz pusstundu labākajā gadījumā, ja pārējie serafi ātri izkasīsies. Karotājs nevērtēja savu spēju dziedēt pārlieku augstu. Viņš arī īsti vairs neatcerējās pēdējo reizi, kad bija to lietojis. Viss, uz ko viņš varēja cerēt — saglabāt Maikla dzīvības dzirksteli, līdz atbrauc kāds kompetentāks, tomēr serafs labprātāk neburtos, ja vien bez tā varētu iztikt.

Pēc cietušā veselības stāvokļa novērtēšanas gan Sarišai, gan Flērai aizgāja viena un tā pati ziņa: Atradu tikai Maiklu. Līdz medpalīdzībai nav pārvietojams. No Aleksa ne miņas. Serafs labi saprata, ka nocelt virspriesteri no stieņiem tagad nozīmē viņu norakstīt. Vilinoša perspektīva, tomēr godīguma atliekas saglabājušas būtnes necienīga.

Visbeidzot, viņš pamēģināja sazvanīt Aleksu. Viss kas var būt.

[Romija]

Telefona vibrācija liecināja par jaunu ziņu, kas tūlīt arī tika apskatīta. Tā bija no Arista. Flēra nolasīja ziņu skaļi pārējiem.

"Bob, cik mums vēl laika ir atlicis līdz galamērķim?" viņa uzrunāja automašīnu. Pat ja tas bija Maikls, viņš bija lūdzis palīdzību. Ievainots, bet dzīvs. Tas bija reizē atvieglojums un jauns uztraukums dziednieka sirdsapziņai, jo no Arista ziņas varēja spriest, ka stāvoklis ir smags.

Mēs braucam, būsim pēc mazāk kā pusstundas. F+S+E+M Flēra iebakstīja telefonā atbildi un nosūtīja to Aristam.

[Sindra]

Maiklam acīmredzami nepatika Arista klātbūtne. Taču neko jau viņš nevarēja iebilst. Vien jaunekļa elpa kļuva seklāka un saraustītāka. Nekā diža starp Maikla mantām nebija. Mobilais telefons, ID karte, mašīnas atslēgas. Viens mazais blāsteris, paslēpts drēbēs.
Mirklī, kad Arists Maiklam pieskārās, tetovējumi, uz Maikla plaukstām, iezīmējās spilgtākos toņos. Acīmredzot, neskatoties uz to, ka Sīlija bija mirusi, priestera maģija vēl joprojām strādāja un viņš spēja atpazīt maģiskas būtnes, ja tām pieskārās.
Taču šobrīd tam īsti nebija nozīmes. Maikls nebija spējīgs nekā reaģēt.
Jaunekļa veselības stāvoklis bija nestabils. Un likās, ka viņa dzīvība var izdzist teju jebkurā mirklī.

Mēģinājums sazvanīt Aleksu bija neveiksmīgs.
Mārvina telefons bija izslēgts vai atradās ārpus uztveršanas zonas.


Uz Flēras jautājumu, mašīna atbildēja, ka jābrauc vēl vismaz piecpadsmit minūtes.
Taču nojaušot, ka pasažieriem laiks ir svarīgs, Bobs ieslēdza ātrās palīdzības sirēnas un uzsāka braukt kā operatīvā dienesta mašīna. Laiski pārkāpjot noteikumus.
Tas samazinājā braukšanas ilgumu aptuveni uz pusi.
Beigās viņi nonāca pie mājas, kura tika minēta, kā galamērķis.

[Romija]

Atomašīnas sapratne un atsaucība bija pārsteidzoša. Tagad viņi nevis brauca, bet lidoja pie Maikla, lai kas tur arī nebūtu noticis. Flērai šobrīd svarīgāka bija iespēja palīdzēt nekā piesardzība. Kad automašīna apstājās pie ēkas, Flēra nekavējoties pameta automašīnas salonu un devās uz māju. Ja Arists nebija ziņojis par citām briesmām, tad dziedniece īpaši negaidīja karotājus, kas dotos pa priekšu. Jau pie ielas varēja justa asas sāpes ķermenī, tāpēc solis tika paātrināts. Nojaušot aptuveno virzienu, kurp jādodas, Flēra staidzās uz otro stāvu, kur atrada gan Maiklu, gan Aristu.

"Ārprāts," viņa noelsās un piesteidzās pie ievainotā Mārvina. Plaukstas pieskāriens Maikla krūtīm ātri pārmeklēja, vai bez armatūras stieņu radītajām brūcēm Maiklam ir vēl kāds vērā ņemams ievainojums. Viņš bija jānoņem no stieņiem, taču tas bija jādara prātīgi, tāpēc vajadzēja sagaidīt arī pārējos karotājus.

"Mums viņš ir jānoņem, bet tikai tad, kad es teikšu," Flēra paskaidroja. "Es vispirms centīšos apturēt asiņošanu, tad jūs viņu nocelsiet un tad es mēģināšu vismaz kaut cik sadziedēt. Pilnībā visu izdarīt man var nepietikt spēka, bet vismaz tik daudz, lai..." Flēras balss aizlūza, un dziedniece apklusa, nepiesaukdama nāvi. Ar šādiem ievainojumiem bija jāapietas ļoti uzmanīgi, lai svešķermeņa izņemšana neradītu pārāk lielu risku. Pie tam ķermenis, kas ir tik smagi caurdurts divās vietās, varēja neizturēt.

[Mattiass]

Maikla mantas tika savāktas. Karotājs nebija ieinteresēts viņam atstāt ne saziņas līdzekli (izlādējies, neizlādējies, viens pīpis), ne dokumentus, ne pārvietošanās iespējas, ne, jo īpaši, ieroci.

— Pacieties vēl mazliet, — serafs liegi pasmaidīja. — Pavisam drīz mēs tevi nodabūsim no tavas armatūras gultiņas, uz kuras tev tā negadījās sagurt. Un tu mums pastāstīsi, kā tev tā nelāgi gadījās. Visu, visu. Es tev palīdzēšu atcerēties, ja būsi ko piemirsis, — balss bija maiga un mierinoša. Apgrieztā situācijā Arists pats labāk vēlētos nobeigties, taču nevarēja zināt, vai Maikls ko filtrēja, un būtiskākās bija intonācijas. Viss pateiktais gan bija domāts nopietni.
— Starp citu, tavs bračka neceļ. Varbūt tādēļ, ka esi viņam atņēmis telefonu, ko, nejaukais puisīt?
Īsziņa bija uzmundrinoša.
— Nu re, palīdzība jau ceļā. Vēl tikai mazliet.

Karotājs, ar sajūtām turpinādams pieskatīt Maikla stāvokli, ieklausījās un piegāja pie loga. Vēl daži mirkļi. Un tad istabā iebruka dziedniece, kura sāka rīkoties.

— Pilnībā mums nemaz nevajag. Tikai, lai ir pie samaņas un nemirst. Šī ir iespēja viņu iztaujāt.

[Rouzijs]

Tiklīdz kā mašīna apstājās tā arī Meja no tās izlidoja kā bulta, karotāja sekoja Flērai un ieejot mājā tās sāpes, kuras viņa sajuta šķita raujam uz pusēm. Vajadzēja sevi piespiest iet uz priekšu, jo gribējās nejust Maikla ciešanas, tās bija pārāk spēcīgas.
Bet soļi sekoja dziedniecei. Ieejot telpā, kurā atradās ievainotais Mārvins, elpa aizrāvās, viņa ievainojumi bija smagi un tās dusmas, kuras tumšmate bija glabājusi pret puisi nu šķita, ka ir izšķīdušas pret sienu. To vietā bija parādījies žēlums, jo kā gan viņa varētu dusmoties uz cilvēku, kurš cīnās par savu dzīvību?

Tumšais skatiens pievērsās Aristam.
- Kur ir Alekss? - Serafei bija jāzina, vai ar viņu viss ir kārtībā, meitene pagāja tuvāk Flērai un bija gatava palīdzēt, kā vien spētu.

[Mattiass]

— Alekss ir ārpus uztveršanas zonas, gan jau tādēļ, ka viņa telefons ir Rozes Vārdā, — Arists laipni paskaidroja, taču nākamajā brīdī šī laipnība no toņa jau bija pagaisusi.
— Un tādēļ man vajag nopratināt šito draņķagabalu. Vislabāk būs, ja uz laiku viņu pieturēsim privātām vajadzībām. Esmu drošs, ka viņš izstāstīs daudz interesanta un noderīga.

[Sindra]

Nevarēja saprast vai Maikls apzinās, ko Arists viņam teica. Viņa stāvoklis īpaši neizmainījās un viņš arī nedeva nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka Mārvins sapratis serafa teikto. Vien asaras ritēja pār Maikla vaigiem. Taču tās jau varēja būt sāpju izraisītas, nevis tādēļ, ka priesteris apzinājās, ka nu ir kritis pretinieku gūstā.

Vien Flērai ierodoties, jauneklis tā kā nedaudz atdzīvojās. Viņa elpa kļuva ātrāka un viņš klusi ievaidējās, kad dziedniece viņam pieskārās.
Neizskatījās, ka Maiklam būtu vēl kādas traumas. Viņš bija kritis, jo visticamāk spēcīgi pagrūsts un uzdūries uz armatūras stieņiem. Tie arī bija izraisījuši priestera bēdīgo stāvokli. Tas, kurš caurdūris plecu, nebija nāvējošs ievainojums, taču stienis, kurš izdūries cauri vēderam beidza Maiklu nost lēnā un sāpīgā nāvē.
- Man sāp... man sāp... - viņš klusi murmināja, sūdzot Flērai savas bēdas.
Maikls pacēla roku, likās, ka viņš vēlējās Flērai pieskarties, taču spēka pietrūka un tā nespēkā atslīga atpakaļ uz grīdas. Smaga nopūta līdz ar asiņu tērcīti izlauzās pār viņa lūpām un puiša ķermenis spēji atslāba. Mārvins zaudēja samaņu.

[echo3]

Ereijass no mašīnas ārā izkāpa tikpat veikli kā pārējie, toties uz ēkas augšstāvu, no kurienes staroja sāpes, uzreiz nedevās. Lai arī Arists namu, visdrīzāk, bija jau apsekojis, karotājs gribēja būt drošs, ka te tomēr nav lamatas. Pagaidām viņš bija noskaņots sargāt. Flēra un Meja jau bija uzskrējušas augšā, tur bija arī Arists. Ja vajadzēs - pasauks.

[Romija]

Flēra centās izgnorēt Arista toni, kas liecināja, ka Maikls pa labam nekā neizspruks. Iespējams, ka tā bija īstā pieeja situācijai, tomēr sāpes, ko dziedniece juta, un dziednieka aicinājums ļāva to laist gar ausīm.

Ar acs kaktiņu manījusi, ka palīgi jau ir klāt, Flēra piegāja Maiklam no sāna, lai dotu vietu arī karotājiem, kas viņa ķermeni varētu pacelt. "Turies," viņa nočukstēja kā apsolījumu palīdzēt. Balsī bija jaušamas patiesas rūpes, ja vien tas Maiklam šādā stāvoklī jelko nozīmēja.

Rokas iemirdzējās, tāpat arī acu skatiens, ko Maikls vairs neredzēja. Aplikusi plaukstas ap ievainojumiem, Flēra uz mirkli pievēra acis un lika Spēkam apturēt asiņošanu vismaz tik daudz, lai armatūras izņemšana neliktu puisim noasiņot līdz nāvei. Pēc brītiņa dziednieces violetās acis atvērās. "Celiet viņu, bet ļoti prātīgi, taisni nost," viņa nokomandēja, pati neatraudama rokas no ievainojumiem. Vietas pilnīgi pietika diviem palīgiem, kas spētu saskaņoti darboties un neievainot Maiklu vēl vairāk. Lai arī Mārvins vairs nebija pie samaņas, rūpes par viņa ievainoto ķermeni uzņēmās Flēra.

[Mattiass]

Un tieši laikā. Izskatās, ka jaunieša izturības pietika sagaidīt Flēru. Īpatnējas simpātijas?

Lai arī kādas izklaides Arists ar Maiklu bija paredzējis (patiesībā, ja jaunietis sadarbotos, viņš sev aiztaupītu lielāko tiesu to), vispirms vajadzēja nodrošināt, ka apkalpojamais klients pāragri neaizmūk uz garu valstību, tādēļ karotājs no sāniem pietuvojās Maiklam, tā, lai netraucētu Flērai, un pagaidīja, kad kāds pienāks no otras puses (visticamāk, Ereijass). Viņš bija gatavs pēc apstiprinoša samājiena reizē ar otru palīgu cietušo nocelt.

[Rouzijs]

Maikls zaudēja samaņu, Mejas skatiens palika norūpējies, jo pat ja priesteris bija ļauns un samaitāts cilvēks, serafe neticēja, ka viņu nav iespējams glābt, galu galā lodi pierē viņš tumšmatei nebija ielaidis un viņam bija tāda izdevība.

Meja piegāja Maikam blakus, gatavībā viņu celt nost no stieņiem. Skatoties uz nelaimīgo puisi atmiņā atausa Alekss, kad viņš bija nokritis no motocikla, tas bija bezmaz vai tikpat briesmīgi, kā tagad.
Pretī viņai bija Arists, Mejas skatiens uzlūkoja karotāju. - Uz trīs? - To taču vajadzēja darīt reizē.

[echo3]

Kaut kas tur, augšā, notika - sāpju sajūta pēkšņi pazuda. Neko bīstamu nepamanījis, Ereijass kāpa uz otro stāvu noskaidrot, kas gadījies.

Aina, kas pavērās acu priekšā, nepavisam nebija skaista - uz dzelzs stieņiem uzdūries Maikls. Maikls, jā, par to liecināja simboli uz rokām. Arists stāvēja Maiklam vienā pusē, otrajā bija piegājusi Meja. Flēra bija aiz Arista.

Jāceļ nost? - Apstiprinošs jautājums, uz kuru nav pat jāatbild. Ereijass piegāja tieši no priekšas un satvēra Maiklu tā, lai nost celšana neplēstu brūces, ķermenim dabiski slīdot uz leju. Tad viņš gaidīja Flēras signālu.

[Romija]

Maikla bezsamaņa vismaz pārtrauca durošās sāpes un palīdzēja koncentrēties uz darāmo. "Viens, divi, trīs," Flēra noskaitīja, ļaujot karotājiem parūpēties par ievainoto.

Kad viņa ķermenis bija noņemts no stieņiem un nolikts turpat blakus uz plakanas virsmas, Flēra iekārtojās ērtāk un piespieda plaukstas katru savam ievainojumam. Ap viņas pirkstiem iemirdzējās balta līnija, kas pamazām pletās pa augumu līdz vienā brīdī abi plaukstu zīmējumi satikās. Šajā mirklī Flēra cieši aizvēra acis un aizturēja elpu. Spēks no viņas ķermeņa strāvoja cauri pirkstiem, cauri ievainojumiem, līdz saslēdzās vienā ciklā, nodrošinot dziedējošu rotāciju. Flērai spēka bija maz, tāpēc viņa centās novērst tikai pašu kritiskāko, nedaudz apturēt asiņošanu, lai varētu izlīdzēties ar pārsējiem, kas viņai joprojām atradās somā, nomestā turpat blakus, lai netraucē.

Tikai tad, kad tas bija paveikts, ar gurdu izelpu Flēras elkoņi saļodzījās un viņas augums saguma pār Maikla ķermeni. Viņa smagi elpoja, bet darbs vēl nebija padarīts. Izslējusies tupus, dziedniece pasniedzās pēc somas, kur sāka meklēt pārsēju rullīšus. "Mums ir jāuzliek pārsēji, jo vairāk man nav spēka palīdzēt. Viņš nenomirs," Flēra klusā balsī paskaidroja. Ne Aristam bija jāuztraucas, ka viņa informācijas avots varētu izdzist, ne pārējiem. Tomēr šādi bezsamaņā viņš tāpat nebija pratināms. Varbūt tā arī labāk. Vismaz pagaidām, kamēr brūces nav apsietas, Flēra viņu netaisījās modināt.

Palūgusi karotājiem palīdzēt ar apsiešanu, jo neko smagāku par pārsēja rullīti Flēra šobrīd pacelt nevarēja, viņa sāka otro daļu glābšanas misijai.

[Mattiass]

Atbalstot ķermeni tā, lai tas noceltos, nevis vilktos pa stieņiem, Arists reizē ar abiem pārējiem (ja vajadzīgs, tempā pielāgojoties) cēla Maiklu nost. Jāsaglabā iespējami veselāks — nav, ko apgrūtināt dziednieces darbu. Stieņi, visticamāk, būs smuki sarkani. Izteiksmīgs skats.

Kad reiz nost, cietušo derēja noguldīt kādā no drupām relatīvi tīrākā vietā uz zemes (sliktākā gadījumā kādu atsevišķu traucēkli aizvācot ar kāju).

Pārsiet Arists labprāt palīdzēja.

— Idejas, kur viņu novietot? Varbūt tai pašā Svētnīcā, apakšstāvā? Bet tad jābūt drošam, ka netiks iekšā vai ārā, būdams pie samaņas. Tikai tādā veidā tā vieta kļūs viņam nezināma. Redziet, viņš ir atcēlis savas apsūdzības pret Beilu, bet var ļoti maisīties pa kājām, ja palaidīsim vaļā. Savukārt dažas atzīšanās var noderēt, lai Karotāji Attīrītājus beidzot varētu paņemt pie žaunām. Nu, un, protams, mums jāzina, kas ar Aleksu notika. Tādēļ labāk būs kādu laiku viņu pieturēt.
Pārējiem serafiem derēja zināt par iespējām, pat ja dažu no tām realizēšanas paņēmieni viņiem nepatiktu.

[Romija]

Flēra apsaitēja Maikla ievainojumus rūpīgi, neaizmirsdama spiedienu, kas atturētu brūces no asiņošanas. Šādi darbojoties, pirkstos atkal atgriezās dzīvība. Lai arī nogurusi, Flēra jutās nedaudz labāk. Viņai bija izdevies izglābt Maiklu no drošans nāves, kas viņu gaidītu, ja Bobs nebūtu pasteidzies.

"Ja tu vēlies kaut ko uzzināt, būs mazliet jāpagaida. Viņa ķermenis vēl ir šokā, tāpēc prāts ir nemaņā. Pēc kaut kā tāda..." Flēra nogrozīja galvu. "Bet viņu vajadzētu pārvietot, te uz grīdas noteikti nav labākā vieta," Flēra piekrita. Atspiedusies pret ceļgaliem, serafe piecēlās. Viņas locekļi joprojām bija nedaudz stīvi no noguruma. Pārvietot Maiklu gan nāksies karotājiem. Vislabāk ar nestuvēm, lai gan te nekā tāda nebija. Kā pacientu Flēra viņu noteikti gribētu nogādāt Svētnīcā, tomēr Maikls nebija persona, ko tik droši turp vest. Noklausījusies Arista teikto, dziedniece paraustīja plecus.

"Pagaidām viņš ir bezsamaņā, bet pēc tam varbūt var pieslēgt pie gultas, ja ar to pietiktu," Flēra ieminējās. Tas nebija ļoti cilvēcīgi, bet vismaz droši gan viņiem, gan Maiklam. Un Svētnīcā Flēra pati varētu par viņu parūpēties. Varbūt pat Arists nerealizētu balsī saklausāmos draudus.

[washulis]

Tad nesam viņu uz mašīnu. Sariša steidzīgi piekrita, vērojot notiekošo no malas, neiedrošinoties jaukties tur, kur nespēs palīdzēt. Viņu var nolikt Boba aizmugurē. Tās medicīniskās palīdzības sirēnas šoreiz būs vairāk, kā atbilstošas. Šis gan nebija īstais laiks jokiem, tas tiesa. Tikmēr tiem, kam nepietiks vietas Bobā, varēs iesēsties pie Arista. Sarišai Svētnīca šķita gana labs variants, kur doties. Vide, ko pazina viņi, bet ne Maikls, un ir droša no teju jebkura, īpaši jau, kad Sīlija ir iznīcināta.

[echo3]

Palīdzējis Maiklu apguldīt, kur Flēra norādīja, Ereijass sāka rūpīgāk pārmeklēt ēku, meklējot kādus dēļus vai varbūt ne pārāk sarūsējušu armatūras pinumu, vai vēl kaut ko, kas derētu par nestuvēm. Ja nekas neatradīsies, viņš bija gatavs izmantot savu ādas jaku, jo te nederēs variants "aiz rokām un kājām". Vai arī viņi ar Aristu var Maiklu nest divatā, uz rokām.

Ja mēs viņu neaicinām palikt vai ciemoties, vai vēl ko tādu, viņš Svētnīcu pats vairs neatradīs. - Atgriezies pie grupas, karotājs atgādināja. Vienīgais, par ko būs jāparūpējas - lai Maikls netiek pie ieročiem.