"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Avengedmike]

Kas mani novedis pie šādiem lēmumiem ? Elriks pie sevis nodomāja Tas gan ir tieši jautāts. Elriks jutās mazliet pārsteigts par šādu jautājumu un skatoties uz sarunu biedreni domāja, kas gan būtu tas, ko sarunu biedrenei teikt. Šajā brīdī pa durvīm ienāca 3 svešinieki , kuri nepārprotami bija valdnieka ļaudis.
Klausoties viņu ziņās Elriks reizē sajuta bailes un centās apslāpēt smieklus, kas plosījās prāta dzīlēs: Nu kur gan vēl citur mums būtu jāmeklē risinājums briesmām; vēl pietrūkst nepieciešamība nogalēt neskaitāmus akmens milžus, lai no viņu atliekām uzbūvētu jaunu Pīlāru. Dzīve laikam nekļūst ironiskāka par šo brīdi , Elriks pie sevis nodomāja. Jo laikā, kad viņš nesen kā bija kļuvis par karotāju viņš arī bija vairākkārt lidojis uz milžu zemes robežām un prātojis, kas gan par pūķiem atrodas šajā cietoksnī , ka tam par "apsargiem" nepieciešami akmens milži.
Vienreiz viņš arī jaunības muļķības balstītā drosmes uzplūdā mēģināja pacīnīties ar vientuļu akmens milzi . Pēc tās reizes gan vēlme to atkārtot pazuda.
Kad Halla, zaļais un sarkanais pūķis bija teikuši atvadu vārdus , Elriks nostājās Moiras, Malevona un Vēja priekšā, un skatoties viņai acīs teica:Es, Elriks, Gervina dēls , esmu valdnieka rīcībā un darīšu visu, kas nepieciešams, lai valdnieks un Pīlārs atkal atlabtu. . Šos vārdus teicis, Elriks dziļi paklanījās katram no viņiem un devās ārā no zāles.
Laukumā iznācis, viņš pārlaida acis pār sarkano, zaļo un melno pūķi. Šādi izmēri noteikti nāks par labu tam, ko mēs grasamies darīt, viņš pie sevis nodomāja.
Pasmaidījis viņš arī pagāja nedaudz nostāk un pārvērtās par lielu balto pūķi, kam spārnu malas bija nosētas ar dzelkšņiem un acīs mirdzēja uguns.

[Urdrunir]

Redzot, ka arī citi pūķi sāk gatavoties lidojumam, Batirs izpleta spārnus un pacēlās gaisā. Nesteidzīgi, lai taupītu spēkus un ļautu atpalikušajiem viņu noķert, melnais pūķis stūrēja uz ziemeļiem. Šad un tad viņš ceļā izmeta nelielus lokus un katru reizi pie sevis nosprauslājās. Pēc kāda laika kļuva skaidrs, ka Batirs vēro zemi sev sevis. Ja pamanīja kādu trusi vai zemes putnu ligzdu, tad noteikti centās pārlaist tiem pāri savu ēnu, bet pats nievīgi ņirdza par pārbiedētajiem radījumiem.

[Romija]

Uzklausījis atbildes, Marko paklanījās Devana sūtņiem. Pūķis bija kļuvis nedaudz domīgs, vēlreiz pēc kārtas noskatot valdnieka galma locekļus. Pateicies par sniegto informāciju un izteicis cerību, ka laika pietiks, Marko devās ārā no zāles. Šoreiz viņa soļi bija apņēmības pilni. Uzmetis ātru skatienu katram, kas vēl nebija pametis zāli, melnais pūķis pameta zeltā greznoto telpu.

Ārpus Pīlāra Marko vēlreiz apskatīja pūķus - nu jau viņu īstajās formās. Lai netrāpītos nevienam masīvākam pūķim ceļā, Marko pagāja mazliet nostāk no sava ciltsbrāļa un pārvērtās par pūķi. Viņš bija augumā nedaudz mazāks, slaids un spēcīgs, īstā darvas krāsā. Izplešot spārnus, gaisā pacēlās uz ziemeļiem vērsta, apņēmīga šautra.

[Sindra]

Pa to laiku, kuru pūķi pavadīja pilārā, ārā nekas nebija mainījies.
Vēl joprojām bija jauka, saulaina diena un no tiesas, nekas, neliecienāja, ka pūķu pasaulei varētu draudēt kādas briesmas.

Tik vien dīvaini izskatījās tas, ka vienkopus, vienā barā, kopā lidoja tik daudz dažādu nokrāsu pūķi. Tas nudien nebija ierasts skats.
Ne tikai zvēriņi, kurus baidīja Batirs, labāk izvēlējās pamukt malā. Šur tur, no šāda bara arī nobijās pa kādam jaunam pūķēnam, kuri bija izgājuši laukā rotaļāties.

Zem viņiem palika ciemati, kuros arī debesīs pavērās pa kādai izbrīnītai galvai. Tad lauki un pļavas, ūdens tilpnes. Tam visam nācās mērot pāri ceļu.
Un pat kad pūķu vēderi sāka atgādināt par pusdienslaiku, viņi vēl joprojām priekšā neredzēja neko, kas liecinātu, ka milžu zemes tuvojas. Lai arī varbūt ne visiem pūķiem bija nācies redzēt, kādi izskatījās akmens milži, taču tie zināja, ka viņu zemes izskatās, kā pelēks, izmiris tuksnesis ar akmens grēdām. Ne pārāk jauks skats un ne tā vieta, kur pūķiem patiktu uzturēties.

Taču šobrīd zem viņiem atradās jauka zaļa piemeža pļava un netālu pat saules starus atstatroja neliels ezeriņš.
Vieta būtu jauka, kur apmesties, lai ieturētu kādu ēdienreizi, ja vien pūķi to vēlējās.
Ja nē, tad varēja lidot arī tālāk.
Tā nebija, ka spēki jau bija izsīkuši.

[Rouzijs]

Lilija bija gatava doties, viņa paklanījās valdnieka sūtņiem un pagriezās, lai ietu uz izeju. Laiks viņiem bija diez gan maz, vismaz priesterienei tā likās un viņa vēl saprata to, ka īsti neko no vajadzīgajām lietām nebija paņēmusi līdzi, iespējams, domāja, ka uzdevumu nevajadzēs pildīt uzreiz. Būs iespēja iegriezties mājās un paņemt vajadzīgās mantas. Nu labi. Nekas, viņa iztiks tāpat. Svarīgākās lietas meitenei bija līdzi un tieši tāpēc viņa neskuma. Un galu galā... Lilija bija pūķis, varēs parūpēties par sevi, pat ja iespējams, viņa izskatījās pēc tādas, kura neko nespēj izdarīt, bet tā nebija. Meitene pasmaidīja.

Soļi pārdomāti veda prom no zāles, pagājusi nedaudz nostāk no citiem pūķiem meitene pārvērtās par zilu pūķeni. Netālu arī Marko bija pārvērties, zilās pūķa acis nopētīja darvas krāsas radību. Pie sevis pasmaidījusi, priesteriene pacēlās spārnos un arī lidoja uz ziemeļiem.
Lidot pār ezeriem, un upēm, tas bija tik skaisti. Vairākas reizes Lilija nolaidās tik zemu, ka ar spārnu galiem varēja aizskart ezeru ūdeni un tad atkal kā bulta uzšāvās gaisā, lai pievienotos pārējiem. Kāpēc gan liegt sev izklaides? Viņa gan zināja, ka neviens šo apsēstību ar ūdeni te nesaprata.

Tomēr vienā brīdī arī viņas vēders sāka atgādināt par to, ka gribas kaut ko apēst. Bet vai pārējie apstāsies, tas pūķenei nebija skaidrs.
Bet šī bija brīnišķīga vieta. Zaļa pļava un re... tālāk ezeriņš, kurā viņa varētu uz brīdi pazust no pārējo skatieniem.

[echo3]

Kenolts lidoja vienmērīgi, nespēlēdamies ne ar vēju, ne koku galiem, ne ūdeni. Druīda lidojums bija taisns kā svītra, tieši uz ziemeļiem. Lielie spārni zaļo pūķi nesa uz priekšu ātri. Bija jāatzīst, ka neviens gan te netūļājās. Raibā grupa turējās kopā, krietni izbrīnīdama visus, kam lidoja pāri.

Pus dienas lidojums pūķus vēl nebija nogurdinājis, tomēr Kenolts, ieraudzījis pietiekoši ērto apstāšanās vietu mežmalas pļavā, kur piedevām bija arī ūdens, apņēmīgi laidās lejā. Jāpaēd, vai vismaz jāpadzeras. Zaļais pūķis līgani nosēdās zaļajā zālē, pagājās uz meža malu un pārtapa par cilvēku.

[Urdrunir]

Batirs apmeta loku ap pļavu, nolaidās zemē un pārvērtās par cilvēku. Pusdienas viņam bija ļoti svarīgas. Ūsainais tēvainis nosēdās zālītē un noguldīja blakus vāli. Īsu brīdi pagrābstījies pa tarbu, viņš atrada puskukuli maizes un šķiņķa gabalu, kurus bez prasīšanas viņa azaidam bija ziedojis zeltainais slimnieks. Asi nošķindēja asmeņi pie cimdiem un karotājs nošņāpa biezu riecienu maizes un pamatīgu šķēli gaļas. Labpatikā piemiedzis šaurās ačeles, Batirs lēnām košļāja.

Šo rakstu rediģēja Urdrunir: 31.01.2014 20:54

[Roviela]

Droši vien no malas tas izskatījās skaisti - visu esošo krāsu pūķi vienā lidojumā. Atorms turējās mazliet citiem aizmugurē, kā sargādams visu baru. Skaidrs, ka šeit viņiem vēl nevajadzēja nevienu sargāt, un tomēr, bija jāpierod, ka nebūsi viens, ka barā ir kādi, kurus vajadzētu aizsargāt, kas nav karotāji. Kaut vai tie paši druīdi vai priesteriene.
Viņš nepievērsa uzmanību citu izbailēm tur, uz zemes, karotāju interesēja ceļš.

Parādījās ērta pļaviņa, un citi pūķi ar zaļo ceļvedi priekšgalā tur nolaidās atpūsties. Arī Atorms grasījās to darīt, tikai vispirms bija jāsagādā pusdienas. Viņš pikējumā ielaidās mežā, kur tā kā bija samanījis briedi. Vismaz viņam šķita, ka tur ir medījums, nevis kāds maziņš pūķis, kuram uzbrukt apēšanas nolūkos nebūtu pareizi.

Nodoms bija medījums-pacepināt ar uguni-pārvērsties par cilvēku, un tad vai visiem būtu pusdienas nodrošinātas, jo cilvēka izskatā viņš viens pats briedi apēst nekādi nevarēja.

Diemžēl, no tā nekas nesanāca. Ieraudzītais nebūt nebija briedis, vai vispār kaut kas ēdams, un tāpēc pūķis drīz bija atpakaļ pie pārējiem, lai vienkārši padzertos, atpūstos un pēc tam lidotu tālāk. Nāksies iztikt neēdušam.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 01.02.2014 10:20

[Romija]

Marko lidojumā vēroja apkārtni, centās iegaumēt pārlidoto ciematu laukumus vai kādas citas zīmīgākas vietas. Apkārne ne ar ko īpaši nepārsteidza. Arī grupa pārsteidzošā vienprātībā virzījās taisni uz ziemeļiem, un garām zibošie meži, ūdeņi, pauguri pārvērtās vienmuļā ritmā. Tikai pēc vairākām stundām, kad saule viņu platos spārnus apspīdēja tieši no aizmugures, daži pūķi nolaidās kādā laukumiņā. Marko apmeta slaidu loku, pēc visai garlaicīgās taisnvirziena kustības atļaudamies šerpākus līkumus.

Laukumiņā nekā īpaša nebija, parasta piemeža pļaviņa, ezeriņš... Ievērojis, ka daži šo vietu ir nolūkojuši, lai ieturētos, arī Marko nolaidās, sakļāva spārnus un pārvērtās par cilvēku. Melnais pūķis ielāgoja apkārtni, lai arī te nekā īpaša nebija. Daži ēda, citiem laikam nebija, ko ēst, vai arī tie vienkārši atpūtās, kas gan spēcīgiem karotājiem pēc pāris stundu lidošanas būtu... ne gluži glaimojoši. Marko bija Pīlārā paēdis, nebija pārlieku noguris, kā arī ar pārtikas nēsāšanu viņš sevi neapgrūtināja, jo priekšā bija jābūt vēl ciematiem, kur iegriezties kādā krodziņā, nolikt monētu uz galda un ļaut turienes krogusmeitām parūpēties par vēdera apmierināšanu, acu pamielošanu un varbūt kādu izklaidi, tāpēc nokādu dižo jēgu no kavēšanās šajā vietā viņš nejuta. Varbūt zaļie un zilie pūķi šo vietu baudīja pavisam savādāk, bet melnajam pūķim tas bija vienkārši praktisks laukums, kur nosēsties, padzerties un doties tālāk.

"Paēst apstājāties?" viņš drīzāk konstatēja nekā jautāja. "Te kaut kur pa ceļam noteikti ir kāds ciemats, kur par to varētu parūpēties citi," viņš nedaudz vīzdegunīgi piebilda, skatoties, kā otrs melnais pūķis bez aizspriedumiem tiesā no somas izvilktu, nedaudz apbružātu maizi un šķiņķi. Droši vien Marko arī par to būs jāparūpējas, kad viņi būs tuvāk ziemeļiem. Vēl ne.

"Ja mums ir jādodas kopā, tad tiekamies tuvākajā miestā," pēc kādas pauzītes puisis pameta ar roku ziemeļu virzienā. Pat ja līdz nākamajai apdzīvotajai vietai bija jālido vairākas stundas, tomēr tas būs silts ēdiens ērtā krogā, nevis kaut kas sagrabināts mežmalā. Daudz nedomājis, Marko ieņēma atkal pūķa formu, lai dotos tālāk vajadzīgajā virzienā.

[echo3]

Kenolts, īpaši nevērodams, ko dara citi pūķi, aizgāja līdz ezeram un padzērās, ūdeni pasmeldams tāpat ar roku. Par ēšanu viņš šobrīd neraizējās, un vispār pārāk nemēdza raizēties, nu, kas gan tur tāds, pagavēt mazliet? To, ko zaļais pūķis bija gribējis sasniegt, te apstājoties, viņš arī bija dabūjis - ūdeni un brīvu dabu visapkārt. Druīds palaida Nūku ezermalas zālē - lai papēta, varbūt noķers kādu peli.

Melnajam pūķim Marko gan, šķiet, šāda atpūta īsti nepatika, viņš sāka runāt par krogu. Kenoltam nekas tāds ceļojot pat prātā nebija ienācis. Rūpīgi apdomājot, viņš nemaz nespēja atcerēties, ka jel kad būtu bijis kādā krogā. Bet to gan bija dzirdējis, ka tur par ēdienu jāmaksā. - Varam tikties tuvākajā ciematā, ja tāds ir pa ceļam līdz vakaram atrodams. - Kenolts atsaucās Marko teiktajam. Katram savi ieradumi. Un vienmēr ir labāk, ja ļaudis ir apmierināti.

Tiesa, tad būtu jānolemj, kur tikties, ja neviena ciemata pa ceļam nav, vai arī ciematnieki kādus no ceļotāju bariņa nevēlēsies uzņemt.

[Rouzijs]

Nebija tā ka Lilija būtu nogurusi, bet acīmredzot pārējie gribēja paēst, izņemot Marko, kurš vēlējās kaut kur skriet. Bet... redzēt citus ciemus meitene gribēja vairāk par ēšanu, jo ko gan viņa bija savā dzīvē redzējusi? Vecāki vienmēr bija bijuši stingri, bet tomēr... viņi ne vienmēr spēja paslēpt viņas un drauga skatienam pasauli. It īpaši tad, kad uznāca piedzīvojumu garastāvoklis, pēc kura nākas lāpīt brūces un laizīt ievainojumus.
Zilās pūķenes skatiens aizkavējās pie tās ūdenskrātuves, kas bija tuvu pļavai. Varbūt prātīgāk būtu iemesties tur, noķert kādu zivi un paēst, lai vēlāk negribās, bet tā vietā, viņa nemaz nepārvērtās par cilvēku un cēli piesoļoja klāt Marko, kurš jau atkal bija pārvērties par pūķi.

- Tev nav iebildumi, ja es došos tev līdzi? - Viņa lietoja telepātiju, un darvas pūķim vajadzētu sadzirdēt viņas balsi savā prātā. - Es vēlos redzēt ciematus, kā ir citur. - Varbūt pat pūķenes balsī varēja dzirdēt smaidu. Priesteriene izstaipīja spārnus, apliecinot to, ka ja Marko ņem viņu līdzi, tad ir gatava lidot.

[Romija]

Marko grasījās atsperties un pacelties gaisā, kad izdzirdēja jau pazīstamo balsi. Melnais pūķis pagrieza ragaino galvu pret zilo pūķeni. Ja Pīlāra zālē Lilijas klanu nodeva tikai gaiši zilie mati, ko attiecīgā apgaismojumā varēja noturēt par baltiem, bet pārējais viņas veidols netraucēja izbaudīt skaistas sievietes klātbūtni, tad te Marko blakus stāvēja zilais pūķis ar visām no tā izrietošajām sekām. Jā, viņš zināja, ka tā ir tā pati zilmatainā daiļava, tomēr nespēja noslēpt instinktīvo nepatiku pret šī klana locekļiem. Nošņācies un aizgriezies galvu, viņš pacēlās spārnos. Slaidais pūķa augums viegli turējās gaisā, it kā palicis pussolī un nevarētu izlemt — doties vai palikt.

"Ja gribi, tad lido, aizliegt nevaru, bet es nelidoju uz ezeriem un okeāniem," viņš atbildēja zilajai pūķenei. Marko balss nebija tik laipna un pieklājīga kā iepriekš. Tagad tajā jautās skarbums, nepieradinātība un liela deva darvas. Vai puisis iebilda pret Lilijas līdzi došanos vai arī viņa balss tāda bija dēļ pūķa formas, to diez vai varēja uzreiz pateikt. Arī pēc skata viņš izskatījās bīstamāks, nedaudz spurains un nepieradināts — tāds, kādam melnajam pūķim pieklājas būt.

"Diez vai ciemati ir pats aizraujošākais, ko mums nāksies redzēt," viņš dobji iesmējās, savēcināja spārnus un pacēlās augstāk. Kāpēc zilā pūķene neizbaudīja varbūt pēdējo neaizsalušo ezeru viņu ceļā, ja pirms tam tā jūsmoja par spārnu galu pieskārieniem ūdens virsmai. Vai arī tas bija tikai aizbildinājums, lai lidotu līdzi Marko? Lilija bija apgalvojusi, ka neesot tāda, kā citi šī klana pārstāvji, ka viņa esot savādāka. Bet šāds apgalvojums viesa šaubas. Vai kāds spēj tik tālu aiziet no savas iedzimtās būtības? Ja spēj, tad kādu iemeslu vadīts? Tas katrā ziņā apgrūtināja viņas izprašanu, jo īsti uz pieņēmumiem un stereotipiem balstīties nevarēja. Dziedniece, kas alkst slavas. Zilā pūķiene, kas lido prom no ūdens. Ja viņas dzinulis ieraudzīt jaunus ciemus bija tik spēcīgs, ka pat dzimtā stihija nespēja aizkavēt, tad varbūt tiešam viņai nevajadzētu līst pie akmens milžiem. Tomēr šo trīs dienu laikā īsti nevienu nekas nekavēja lidot un uzvesties tā, kā pats vēlas, kaut vai dzīties bez atpūtas līdz pašam cietoksnim. Tāpēc Marko negrasījās iesaistīties ķīviņos un tērēt spēkus aizliegumiem.

[Rouzijs]

Marko reaģēja negaidīti, vismaz Lilija satrūkās it kā kāds viņai būtu ar kaut ko iemetis. Pat Pīlāra zālē viņš nebija pret viņu tā izturējies. Varbūt tas bija tikai aiz nejaušības, bet pūķene atkāpās pāris soļus uz aizmuguri, jo pēkšņi viņa jutās apdraudēta un darvas pūķis bija pārāk neparedzams. Ak, ko gan viņa iedomājās, ka viņi visi kļūs laipni viens pret otru? Tas bija pārāk naivi, pat viņai, varbūt tā bija kļūda prasīties līdzi? Zilā pūķene pie sevis nopūtās un novērsās no melnā pūķa it kā viņš būtu izdarījis kaut ko sliktu.

Gribējās vēl piebilst, lai Marko neieķep savā darvā, aiz tā lepnuma, kas bija dzirdams viņa balsī, kā arī tā iedomība... Bet mīļā miera labad viņa neko neteica, nevēlējās pēkšņi cīnīties ar kādu, jo kādas gan izredzes viņai ir pret stiprā dzimuma pārstāvi, kurš ir lielāks un spēcīgāks par viņu? Nekādas un Lilija to apzinājās. Turklāt tas skarbais balss tonis Marko balsī vien norādīja uz to, ka viņai labāk nevajag kaitināt darvas pūķi.
- Es saprotu. - To, ka viņš nelidoja uz ezeriem un okeāniem.

- Nesatraucies, es varu arī viena aizlidot. - Un līdz ar vārdiem sekoja arī darbība, zilā pūķene izplēta spārnus un kā bulta aizšāvās garām Marko. Devās uz ziemeļiem, spītīgi un ātri, Ardoss vienmēr bija teicis, ka viņa ir veikla un izveicīga, bet diez vai varētu sacensties ar darvas pūķi.
Bet savā ziņā meitene cerēja, ka Marko sekos, viņa apmaldīties nevēlējās.

[Romija]

Marko nosprauslojās par tādu Lilijas izturēšanos. Ne nu viņam vajadzēja, lai pakaļ lido, ne virziena rādītāju. Varēja skriet, kur acis rāda! Jau zelta zālē tik asi reaģējusi uz sīkumu, zilā pūķene parādīja savu trauslo, bet visai paredzamo dabu. Tāda nebija sieviete, kam pakaļ skriet. Pie sevis novīpsnājis un citiem uzrēcis, ka būs sastopams tuvākajā ciemā uz ziemeļiem, Marko pacēlās augstāk. Viņš apmeta loku ap klajo laukumu, bet brīdī, kad lidoja virs ezera, palūkojās lejup. Melnais atspīdums izskatījās gandrīz kā spalvas gals, kad tas slīd pāri papīram. Marko bija darva, tumsa, viņš pārvilka skaudru līniju spožajai ūdens virsmai.

Atkal ieņēmis kursu uz ziemeļiem un ļāvis saulei karsēt muguru, Marko lidoja savā ērtākajā ātrumā. Viņš neskrēja zilajai uzmestajai lūpai pakaļ. Viņš pat īpaši nepētīja, vai tālumā ir redzams pūķa apveids. Arī citur ik pa laikam pazibēja kāds lidotājs. Melnais pūķis iegrima pārdomās par uzdevumu un to, ko viņam vēl vajadzētu, pirms tiks sasniegtas milžu teritorijas.

[Malduguns]

Morigana lidoja nedaudz augstāk par pārējiem, lai varētu ērtāk pārskatīt apkārtni un, iespējams, nedaudz ātrāk pamanītu briesmas, kas viņiem varētu draudēt. Viņa izvēlējās ne ar vienu nesarunāties, jo tas lielākoties tikai novērsa domas un uzmanību. Bija interesanti vērot raibos pūķu rakstus zem sevis. Morigana neatcerējās, ka kaut kad iepriekš būtu redzējusi, ka visu klašu pūķi dotos viena virzienā, kur nu vēl sadarbotos. Lai gan par pēdējo, protams, vēl nekas nebija zināms arī šajā kompānijā, jo bija jau novērojami tādi indivīdi, kuri teju vai netaisījās sarunāties ne ar vienu. Nemaz nerunājot par sadarbošanos. Bet arī to vēl laiks varēja rādīt.
Kad daļa no grupas pamazām laidās zemāk, Morigana tiem pievienojās, lai arī atspirdzinātos pie ezera. Sieviete noskaloja seju un padzērās. Tiesa, jau šeit parādījās pirmās šķelšanās pēdas un jauno pūķu niķi. Zilā pūķene, sazin ko iedomājusies, uzplijās melnajam pūķim, kurš, acīmredzot, nemaz nebija tik jauks un pūkains kā viņa bija iedomājusies. Nu abi kā mazi bērni šāvās uz tuvāko ciemu, lai arī kur tas būtu, it kā kopā, bet tomēr atsevišķi, jo pūķene savā sievišķībā bija uz sazin ko apvainojusies. Morigana par to tikai pasmīnēja. Viņa ērti apsēdās, atbalstījusi elkoņus pret ceļgaliem un gaidīja, ko pasāks pārējie.

[Sindra]

OOC - Par telepātiju. Tos telepātijas saruntekstus dzird tikai tas, kuram tas tiek teikts. Visi nē.
Morigana nevar zināt, ko zilā pūķene un melnais pūķis runājās un kāpēc kur aizskrēja.
Tas no malas izskatītos, ka melnais teica, ka ies uz ciemu, zilā turpat pamīņājās un vienkārši aizlidoja. Melnais pēc brītiņa sekoja tajā pašā virzienā, pirms tam painformējot visus, ka dodas meklēt ciemu.

Klajumiņš, kuru pūķi bija izvēlējušies atpūtai, nudien bija patīkami mierīgs un jauks. Neviens viņus te netraucēja. Likās, ka arī nenāca skatīties, kas te sapulcējušies un ko dara.
Viņi mierīgi varēja atpūsties un ieturēt maltīti.
Ja kādam no pūķiem sagribējās zvejot, tad dīķīti bija zivis un ienirstot tās visai viegli varēja noķert.


Apdzīvota vieta nudien bija. Pietika pārlidot pāri mežam, un tad vēl nelielu gabaliņu uz priekšu, ziemeļu virzienā. Tas pat vairāk izskatījās pēc ciemata, nekā kaut kādas kopienas. Lilija un Marko savā priekšā redzēja diezgan zolīdas, saceltas mājas, no dūmeņiem kūpēja dūmi un sadzirdēt varēja rosības skaņas.
Ciematam nebija nekāda apjosta sēta. Tas vienkārši sākās smilšanai ceļa galā ar pāris mājām, kuras ejot uz priekšu kļuva biežākas un arī ceļš bija izlikts ar bruģakmeņiem. Vietas nosaukumu gan nevarēja pateikt. Vismaz ne no attāluma. Tad vajadzēja laisties zemē un iet ar kādu runāties.
Ciemats nebija tik liels, lai pa ielām klīstu pūķu formā.
Tāda viena centrālā iela, māju ieskauta, no kuras atdalās dažas mazākas ieliņas.

[Romija]

Pamanījis kūpošos skursteņus, Marko samazināja lidošanas augstumu. Viņš pieplanēja pie ciema robežas un turpat arī pārvērtās cilvēka formā, lai pa ielu dotos ar kājām.

Marko skatiens slīdēja pār mājām abās bruģētās ielas pusēs. Viņš meklēja to, kas izskatītos pēc krodziņa, ieskrietuves vai vismaz veikaliņa. Mājas nemēdza būvēt vienkārši tāpat kopā, bet šāda iestāde kalpoja kā svarīgs un vienojošs elements vietējai kopienai. Lai arī kāda klana pūķi šeit mita, Marko nebaidījās. Viņš bija ceļinieks, kas vēlas ieturēties un ir gatavs par to maksāt. Ja arī šeit nez kāpēc prom no kalniem un lavas mita sarkanie pūķi, Marko uzskatīja, ka ir tiesīgs vismaz zināt, ka šeit viņš nav gaidīts. Puisis droši lika soļus uz saules sildītajiem bruģakmeņiem, meklējot, kur paēst vai iegādāties kaut ko ēdamu. Gaišais stāvs mazliet tālāk uz ielas bija pazīstams un vairs neraisīja tādu nepatiku, tomēr meiteni panākt Marko nesteidzās. Viņa bija ieteikusi melnajam pūķim neuztraukties. Un viņš patiesi neuztraucās par to, ko Lilija grasās darīt. Mežam, acīmredzot, viņa bija spējusi pārlidot bez traumām vai pārbīļiem, Marko pie sevis pasmaidīja.

Šo rakstu rediģēja Romija: 02.02.2014 00:27

[washulis]

Jau šķiršanās? Halla nogaudās, redzot vismaz divus stāvus lidojam tālāk uz priekšu, bet nedz iespējams to liegt, nedz varbūt arī vajag, ja nu tie, kas steidzas, priekšā redzēs ko jaunu, kā tie, kas vēlējās savus spēkus taupīt. Halla neiebilda pret spēku taupīšanu, lai vēders tālākajā ceļā nerūktu skaļāk, kā to spētu pati.

Esot mazākai augumā, bija savas priekšrocības. Nedz viņa spētu, nedz gribētu nokost lielus zvērus, lai remdētu sev apetīti, tādēļ esot cilvēka formā, varēja uzlasīt pazīstamas ogas, bet sagribot ko treknāku, atkal atplest pūķa spārnus, lai aizlidotu tuvāk koku galotnēm, uzmeklēt kādas putnu ligzdas, kur varētu uzmeklēt kādu putnu olas. Ar barību, kas nebēga, viņai tomēr veicās vislabāk. Īpaši, ja nepacietība liegtu kavēties ilgi. Kaut cik sevi apmierinājusi, viņa atgriezās pie pārējiem, lai noliektu svaigo kaklu pie ūdens un krietni padzeroties. Dodoties uz bezdzīvām pasaules nomalēm, tieši ūdens būs tas, kas atgādinās par savu iztrūkumu.

Un tagad? Mirkli atelpas, pievēršoties pārējiem līdzās esošajiem. Esmu dzirdējusi stāstu par sarkanu pūķu karotāju vārdā Jeriss. Viņš ir bijis izcils cīnītājs, bet liesmas viņam piestāvējušas vairāk un biežāk, kā savā elpā vien. Halla iesāka stāstīt. Protams, kas gan būtu bards bez stāsta, ko dalīt citiem. Dzirdēts no svešām mutēm un arī tālāk aizceļos. Viņa skolotājs vienmēr teicis, lai Jeriss ir pacietīgāks, ka lai nu kas, bet cīņa un sūrais karotāja pienākums ir kas tāds, kas nevienam viņa ārodā esošajam nepaies garām, jo nav pasaules bez cīņas, tomēr Jeriss nav klausījis un no citiem līdzbiedriem dzirdējis, ka viens draugs, kas no sava nesena ceļojuma atvedis lielu akmens bluķi. Teica, ka tas bijis akmens milža deguns, bet pašu akmens milzi viņš pievārējis cīņā. Jeriss alcis tādas pašas slavas un lidojis uz šīm sausajām zemēm, mēroties ar akmens milžiem pats. Nav zināms, vai viņam tas kādreiz izdevies, bet skaidrs viens - Jeriss nekad neatgriezās. Kāds būtu šī stāsta vērtējums? Lai katrs spriež pats, bet tas noteikti nebija vienkāršs uzdevums, kas viņiem dots. Lepnums ir pēdējais, kas viņus paglābs, kad nāks briesmas. Un arī steidzība būs viena no lietām, kas viņus spēs pazudināt. Cīņas būs, tikai jājautā - kad?

[Rouzijs]

Lilija vairs neskatījās uz Marko, viņa lidoja uz priekšu un pat nedomāja apstāties, ja darvas pūķim kaut kas nepatika, viņš varēja doties uz vietu no kuras nācis. Un re, lai atrastu ciemu viņai nebija nepieciešama, neviena palīdzība. Vienkārši lidot ar kādu kopā būtu bijis nedaudz drošāk, bet meitene uzskatīja, ka spēj pati parūpēties par sevi.
Nolaidusies pie ciemata robežas arī viņa bija pārvērtusies atpakaļ par cilvēku. Gaiši zilie mati plīvoja siltajā vējā, kamēr kājas mina bruģi. Zilais skatiens ieinteresēti slīdēja pār apkārtni. Viņa nemeklēja ne krogu, neko tamlīdzīgu. Drīzāk mēģināja saprast, vai šeit ir kāda vieta, kur varētu samainīt spīdīgus nieciņus, pret kaut ko vērtīgāku.

Un gribējās uzzināt, kur tieši priesteriene ir nonākusi, tāpēc viņa meklēja kādu kam pajautāt interesējošos jautājumus. Jo viņa taču bija vienkārši ceļotāja. Lai gan... varbūt Lilija izskatījās nedaudz par gaišu priekš ceļotājas, vismaz viņas tērps varēja izskatīties nepiemērots, kas liktu domāt, ka pūķene ir apmaldījusies. Bet viņa nesūdzējās.
Vienīgi dusmas un aizvainojums pret Marko nebija pazudis, lai gan drīzāk to varētu nosaukt par izbīli, jo viņas acīm tikko notikušais izskatījās bez maz vai pēc gatavošanās uzbrukumam.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Grišai pienāktos visas tiesības justies sīkai un viegli apceļamai šajā raibajā kompānijā, jo tieši tāda viņa bija. Vismaz pirmā daļu varētu saukt par patiesu - nedz viņas zvīņas klāja dzelksņi, nedz tās pašas par sevi bija kā bruņojums. Un viņas augums? Sīks, stiegrainiem muskuļiem, lai arī cik ātrs būtu viņas lidojums, kad zaļie spārni viņu nesa tālāk uz ziemeļiem. ... Bet tas vairs nebija svarīgi, ne tā? Diena vēl bija agra, un pūķienes kunģis, lai arī vairs ne pilns, bet akurāt pēc maizes nesauca. Kad ceļotāji nolaidās, Griša gan neskādējās un sekoja Kenoltam, lai nobaudītu ezera skaidro ūdeni. Arī pasmeļot to plaukstās un sevi padzirdot. Taču neizbēgams bija tas, kā Grišas skatienu piesaistīja Marko un Lilijas atšķelšanās no grupas. Kas varbūt bija, un varbūt nebija gudri darīts.

"Kenolt, es labāk viņiem sekošu. Ja nu kas notiks, nešaubies, es atpakaļceļu atrast spēšu, un to pašu rādīšu arī viņiem - Saule nekad mani nav pievīlusi, un, ja vajadzība sauks, zvaigznes tāpat." Pamājusi viņam ar galvu, Griša atstāja viņu kā "galveno druīdu" šai kompānijai. Kas nebija nekas savāds, ņemot vērā, ka arī līdz šim Griša daudz labprātāk paļautos uz Kenoltu kā zinošāko dabas zini, kam būtu jārāda ceļš. Lai arī cik apkaunojoši to nebūtu sev atzīt, bet Kenolts šķita esam ceļojis tālāk nekā viņa pati. To pašu atzīt skaļi gan Griša nealka.

Zaļais pūķis nekavējās, kad sekoja nopakaļ abiem "izlecējiem", bet nepūlējās panākt nedz zilo, kurš izšāvās uz priekšu, nedz arī darvas pūķi. Taču Griša arī nepūlējās viņus uzrunāt. Kamdēļ? Ne jau sabārt viņa grasījās. Nedz arī vēlētos.

Un, kad viņi sasniedza ciematu, arī Griša viņiem sekoja. Lilija noteikti bija jāpatur redzeslokā - ciemats bija gana mazs, bet Griša bija mācīta neuzticēties šķietamai drošībai -, bet, ja reiz Marko jau tā sķita no priesterienes atpaliekam, pūķiene nolēma doties pie Marko. Viņa piemēroja soļu ātrumu viņējam, savīstīja plaukstas iekš kabatām, un klusi nopūtās. Neko vairāk gan neteica. Bija jāpatur acīs Lilija.
Garlaicīgi?

Šo rakstu rediģēja Mākoņkaķis Aurēlija: 02.02.2014 01:23