"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Kad Flēra ierunājās par transportu, Ereijass pajautāja Aristam, - Vai nav iespējams sazināties ar konkrētas mašīnas dvēseli un likt tai braukt uz noteiktu vietu? Mūsu mašīna palika Hatrā. Liela mašīna, Kīra vārdā. Numuru un koordinātes varu nosaukt.

Liftā karotājs brauca klusējot, un, augšā ticis, jau bija izdomājis vēl vienu jautājumu Sarišai, - Pastāsti, lūdzu, kā jūs ar Aleksu aizgādāja līdz Būrim. - Nupat Ereijass bija sācis apdomāt iespējas iekļūt Rozes Vārdā ne pa parādes ieeju.

[Rouzijs]

- Lai tā paliek mūsu darīšana. - Meja atteica Aristam, tā nudien nebija karotāja darīšana par ko Meja vēlējās Sarišu nožņaugt. Bet par iekšējiem kašķiem viņa pamāja ar galvu, tādu nebūs, ja vien kāds pārlieku daudz nevēlēsies uzkāpt serafei uz galvas.
Bet izskatījās, ka Joels to tieši vēlējās izdarīt.
- Oi... neglaimo sev, tevi es visu šo laiku ignorēju un nesatraucies turpināšu to darīt. - Naids? Vai Meja juta pret orākulu naidu? Nē, drīzāk viņa bija apvainojusies, bet naids pret saviem tā teikt kolēģiem tas noteikti nebija. Acīmredzot Joelam bija grūtības ar biedru izprašanu, vai arī viņš redzēja tikai to, ko vēlējās redzēt.

Tumšais skatiens palūkojās uz dziednieci.
- Neej pie Maikla. - Meja klusi noteica. - Pēc Sīlijas nāves vai tad viņš nav kļuvis par Attīrītāju vadoni? Tādā gadījumā viņam būs visas iespējas izrēķināties ar mums. - Lai cik tas liktos briesmīgi, tā bija patiesība, visticamāk.

[Roviela]

- Atvaino, lūdzu, ja esmu kā aizvainojis, - orākuls atvainojās Mejai, - bet sajūtas neviļ, un es jūtu ja ne naidu, tad milzīgu nepatiku gan, un tu joprojām neesi paskaidrojusi - par ko. Tā mēs nesastrādāsimies.
Ignorēs un turpinās to darīt. Nu bērns! Tīnis. Tikai Joels nav ne aukle, ne māmiņa, kam būtu pienākums pieciest šādas izdarības.

Lifts brauca uz augšu, un drīz viņi bija koridorā. Ā!
- Mūs ar Meju Maikls ārā arī izveda pa sētas durvīm, - Joels iestarpināja, - Un tur, pazemē, gaiteņos viņiem ir maģiskas lāpas.
Laikam citu neko jaunu viņš pateikt nezināja.

Ticis virtuvē, orākuls vispirms pievērsās kaut kā ēdama sadabūšanai. Pirmīt bija tēja, tā bija ļoti laba un pietiekami daudz, bet tagad gribējās ēst. Nez, viņiem ir vēl palicis kaut kas ēdams?

Un pēc tam viņam bija nodoms gulēt. Tā kārtīgi.

[Romija]

"Attīrītāji varētu arī nezināt par Sīlijas nāvi. Vismaz pagaidām. Kad runāju ar Maiklu, šķita, ka Sīlija ar savām interesēm ir tā kā atsevišķi, organizācija ir pati par sevi. Sīlija, protams, viņiem deva maģiskās spējas, bet vai tās ir saglabājušās arī tagad, es nezinu. Stiprākas tās diez vai ir kļuvušas. Un arī Maiklam ir savi plāni un mērķi. Viņš katrā ziņā necerēja spēt ieņemt Sīlijas pozīciju," Flēra atbildēja Mejai, pastāstot, ko viņa bija uzzinājusi par Sīlijas un Attīrītāju attiecībām.

"Bet ne jau tas ir iemesls iet vai neiet. Mums ar Maiklu bija noruna, ka es izdziedēju Aleksu un par to aizeju uz tām vakariņām," šoreiz Flēra vairs nesarka. "Ja Alekss ir atkal pie Maikla un mana norunas puse nav izpildīta, tad tas var viņu sadusmot un vēl ļaunāk izturēties pret brāli. Ja mēs nevaram viņu no turienes izdabūt, vai mums nevajag vismaz pēc iespējas novērst sliktas sekas? Kaut gan Alekss ir tāds pats kā..." Flēra apklusa. "Nu, viņu izpestī, viņš atkal aiziet. Kā tāda prece, naudas vienība, ar ko izpirkt visu pārējo. Viņu izglābt īsta nozīme būs tad, kad nekas vairs nebūs jāizpērk," viņa skumji paraustīja plecus. "Vai arī kaut kas būtiski mainīsies viņu attiecības un attieksmē."

Flērai nebija īsti skaidrs, kas tieši tur ar Maiklu un Aleksu tagad ir noticis, tāpat viņai īsti nebija plāna, ko šādā neziņā piedāvāt. Vakariņas ar informācijas uzzināšanu šķita noderīgas, bet arī bīstamas.

[Mattiass]

Nu ja… Vajadzētu ar Meju par to parunāt, bet līdzšinējie citu gudru serafu (Gabriela) mēģinājumi bija izgāzušies, aizliegt Arists pat gribēdams neko nevarētu, ja nu vienīgi izpildīt draudus, ievietojot meklēto huligāni izolatorā; nekāda mamma viņš Mejai netaisījās būt, lai nepārtraukti ganītu. Kad viņa pati sajutīs, kā čakarējas veselība, cerams, Flēra būs tuvumā, lai palīdzētu. Tas arī viss, ko viņas labā varētu darīt.

— Var. Ja jums ir tās mašīnas atslēgas, caur tām var nokomandēt. No Hatras gan tai ilgi būs jābrauc. Bet jums tur lejā vēl kaut kāda balta mašīna stāv?

Par Mejas atbildi atlika tikai viegli paraustīt plecus. Nebija gluži tā, ka Aristu ļoti interesētu viņu darīšanas. Viņu interesēja, lai viņas nekašķējas.
Un atkal. Ar Joelu… Karotājs pielika plaukstu pie pieres. Nē, šie divi salabt acīmredzot nevarēs. Meja bija iecirtīga un nespēja rimties. Un Joels uzdeva Meju tracinošus jautājumus. Nāksies ar orākulu aprunāties atsevišķi.

Maģiskas lāpas? Interesanti.
— Izskatās, ka Attīrītāji, teorētiski maģiju apkarodami, praksē nebūt nevairās to pielietot paši, — karotājs konstatēja. — Turklāt viņu interesēs ir, lai Ardā maģija pastāvētu. Jo, ja tās nebūs, viņu organizācijai nebūs jēgas. Ja nu vienīgi izliekoties, ka tā joprojām ir, un pārliecinot par to citus. Maikls varētu. Viņam taču vajag justies svarīgam.

Par to, ka Maikls varētu par Sīlijas nāvi nezināt, atlika pamāt. Aristam nebija radies priekšstats, ka kritusī serafe tā nu steidzās sapazīstināt Attīrītājus ar visiem saviem plāniem. Ja paveiksies, viņiem ir dažas dienas.
— Mums nevajadzētu būt tiem, kas viņiem pavēsta šo prieka vēsti. Un mums vajag Aleksu, jo viņā tagad ir tā otra būtne. Lai izpilda, ko tai vajag, un, kad atkal piederēs pats sev, varēs skriet, kur grib. Tā atkal būs tikai viņa darīšana. Flēra, pirms kaut kur skrien, vismaz pagaidi ziņu no manis, labi? Ja nu uzzinu darbā ko noderīgu. Tā kā man būtu laiks doties. Joel, nāksi uz brīdi aprunāties divatā?

[Romija]

"Kad es pēdējo reizi biju pie mašīnas, atslēgas palika turpat," Flēra noplātīja rokas. Brīdī, kad Kalioss būra savu maģiju, viņi visi bija pie mājas, tā kā diez vai kādam bija aizķērušās Kīras atslēgas.

"Attīrītāji lieto maģiju, jā. Tie simboli ir ne tikai Maiklam. Vismaz Rejam arī tādi bija. Lāpas, spēku slāpējošā aura. Viņi to tiešām lieto," viņa piekrita.

"Es nekur neskrienu!" Flēra nolika somu uz letes. Nepaēdusi un neatpūtusies viņa nekur neplānoja doties. Tagad, kad bija iestājusies pauze, uzmācās nogurums. Gulta sāka šķist arvien vilinošāka. Ja Joels būrās pa virtuvi, bet Arists plānoja braukt uz darbu, tad Flēra varēja savākt grāmatu. "To grāmatu droši vien ir labāk atstāt te," viņa ieminējās, ja nu kāds grasījās nest prom. Flēra nedaudz aizdomīgi paskatījās uz Aristu. Karotājs dažos jautājumos laikam uzskatīja, ka piesargāties nevajag, bet par grāmatu savu solījumu tomēr bija devusi Flēra, un arī grasījās to turēt.

[Roviela]

- M? - Joels pievērsās Aristam, un izskatījās, ka viņš ies un runāsies divatā, ja Aristam tā vajag.
Pašam orākulam vajadzēja vienīgi mieru sev apkārt, bet tas acīmredzami nebija panākams, vismaz ar vārdiem nē. Ko tad, kauties? Nu nē, viņš no dabas nebija kareivīgs, un prasmes arī nekādas. Tur nekas nesanāks tāpat.

Kad viņi bija aizgājuši tur, kur Arists gribēja, Joels ierunājās; -Ko tu man gribi teikt?

[Mattiass]

Ā, jā, grāmata. Joels gribēs to izlasīt. Nevajadzētu orākulam liegt to prieku. Arists nolika grāmatu uz galda, turpat, no kurienes paņēma iepriekšējā Svētnīcas inkarnācijā.
— Tikai lai nekur nepazūd.
Lai ko Flēra domātu, visticamāk, tas būs Arists, kuram nāksies lasāmo atdot īpašniekam.

Viņš kopā ar Joelu nobrauca stāvu zemāk.
— Par Meju. Es kļūdījos. Man izskatās, ka jūs šobrīd nevarēsiet salabt. Redzi, tu viņu tracini. Pamācības, jautājumi kāpēc un par ko, viss kopumā. Viņa saasināti reaģē. Tādēļ gribēju ieteikt — samazini komunikāciju ar Meju līdz obligāti nepieciešamajam, līdz kaislības norimst. Zinu, ka grūti, bet pacenties, labi? Tikai strikti par lietu. Ja nu vienīgi, ja redzat, ka atkal viena kaut kur skrien, tad iešaujiet ar apdullinošo un zvaniet man, sarunāts? Un nenograujiet Svētnīcu, kamēr esmu prom.
Orākulam noteikti nepietiks ar šādu nostādni, jo viņš visā gribēja aizrakties līdz galam. Tomēr Arists cerēja, ka viņš spēs šo tieksmi savaldīt. Vismaz uz laiku. Mīļā miera labad.

[washulis]

Apmaiņā pret Beila apsūdzības atcelšanu. Maiklam citus iemeslus nemaz nevajadzēja un Alekss arī nav pretojies. Tas patiesi bija vienīgais, ko Sarišai paskaidrot. Nekādu oficiālu arestu, tikai Maikla sagaidīta izdevība un Aleksa labā sirds, kas padevusies. Un Mejas glūnēšanu, domāju, ka spēšu paciest. Ne ar lielu prieku, protams. Serafe mierinoši teica, palūkojoties Mejas virzienā. Viņa nejutās pelnījusi šos piktos skatienus. Sariša viņai neko nebija atņēmusi. Alekss viņai nekad nemaz nav piederējis, turklāt viņa neloloja cerības, ka Alekss būtu ieinteresēts arī pašā Sarišā. Neviens neko neiegūst. Ja nu vienīgi galvassāpes.

Sekojot pārējiem nopakaļ, uz Svētnīcas virtuvi, viņa pievērsās Aristam, kad tika uzrunāta, piekrītoši pamājot ar galvu, iegūstot norādi pieskatīt Svētnīcu. Turēšu telefonu tuvumā. Viņa arīdzan apliecināja. Vismaz tagad beidzot būs mirklis atvilkt elpu, nomazgāties, pārģērbties, sajusties kā cilvēkam[serafam]. Bet līdz tam vēl nedaudz būtu jāpagaida, kamēr vēl sekoja jautājumi, tai skaitā Ereijasa vaicātais. Par ceļu līdz Būrim. Attīrītājiem ir savs pazemes vilciens. Es nezinu, vai vesels sliežu tīkls, bet vismaz viena līnija noteikti. Visai parocīgi, ja nu tas ir palīdzējies viņiem uzrasties dažādos pilsētas punktos, turklāt slepeni. Es gan šaubos, ka šis ceļš ir atstāts novārtā bez apsardzes. Ja vien, protams, mūs pavadošā kavalērija nebija īpaša dāvana mums. Vismaz Būrī nav maģijas ierobežošana.

Tā baltā mašīna pieder Aleksa paziņai. Mašīnu sauc Bobs. Domāju, ka varam šobrīd to izmantot, gan jau saimniece pārdzīvos. Sariša vēl apliecināja, kad konkrētais transporta līdzeklis tika pieminēts.

Šo rakstu rediģēja washulis: 28.01.2014 00:50

[Roviela]

Aha. Par Meju. Joels pamāja un pacietīgi noklausījās, kas karotājam sakāms. Pareizi Arists nojauta - Joelam vajadzēja visur izrakties līdz galam, jo viņš bija cieši pārliecināts, ka labākais ceļš uz saprašanos ir visu izrunāt pēc iespējas sākumā. Jo ilgāk krāj emocijas, jo tikai sliktāk paliek, līdz beigās ir katastrofa, pēc kuras nekāda salabšana vairs nav iespējama.
- Domāju, ka Tev taisnība, - viņš atteica, - lai gan man labāk patiktu zināt tieši kādā veidā esmu sakāpis Mejai uz nerviem. Tas noteikti palīdzētu to neizdarīt vēl kādu reizi.

Par ieteikumu serafi apdullināt orākuls pasmaidīja.
- Es zinu, ka Ereijass ir gatavs to izdarīt jebkurā brīdī, tikai brīdinu, ka Mejai ir pamatīga muļķa laime! Viņa pamanījās izvairīties no Aleksa paralizējošā šāviņa pie tā, ka tobrīd rāvās ārā no manas rokas un nemaz neredzēja, kas notiek apkārt.

- Labi, tad gaidām ziņas no Tevis, - atsveicinājies no Arista, Joels brauca atpakaļ augšā, kur beidzot devās atpūsties.

[echo3]

Dīvains pamatojums. Ereijass tādu nesaprata. - Arist, kā ir, Attīrītājiem tiešām nevajag nekādus iemeslus, lai arestētu cilvēkus? Pat ne apsūdzību maģijas lietošanā? Ar ko viņi atšķiras no mafijas? Varbūt viņi tieši tie arī ir?

Vispār jau jautājumu par Ardas pasaules klajo neloģiskumu bija sakrājies padaudz. Katrs simtais ir Karotājs, bez izvēles. Un neviens vēl nav pamanījis, cik šāda sistēma ir neefektīva, neraugoties uz neiedomājami lielo Karotāju skaitu? Kam tas ir izdevīgi? Attīrītāji pilnīgi atklāti terorizē nevainīgus iedzīvotājus. Un atkal, - kam tas ir izdevīgi? Bet laikam jau te nebija neviena, kurš varētu uz to atbildēt.

Pazemes vilciena līnija, ak tā. - Ereijass sāka prātot. Ja Karotāji par to neko nezina, tad, jāsaka, viņi nav tie, kas pārvalda situāciju šajā pasaulē. - Novārtā nav atstāts, ja jau ir lietojams. Bet, ja par to zina tikai daži, visā līnijā noteikti nav apsardzes. Var būt pie paša Attīrītāju cietuma, un arī tikai var būt.

[Sindra]

OOC - ierakstīšu jau Aristam. ja nu viņš gadienā atbild, kamēr es guļu.

Pametot Svētnīcu, nelikās, ka Stonā kaut kas īpaši būtu mainījies pēc Sīlijas iznīcināšanas. Te ikdiena ritēja savu gaitu. Ielās bija cilvēki. Tikpat tumšās drānās, kā parasti. Auto brauca pa ielām, veiksmīgāk, vai mazāk veiksmīgi apšļakstot garāmgājējus.
Jā, arī lietus lija. Viss, kā ierasti.

Aristam veiksmīgi izdevās aizkļūt līdz darba vietai.
Neviens karotāju ceļā netraucēja. Pat ne telefona zvani, kuri idejiski varētu atskanēt, jo serafs bija nokavējis tikšanos ar priekšniecību, karotāju slimnīcā.
Taču nekā... neviens viņam nezvanīja.

Biroja ēka atradās savā vietā. Arī te nekas nebija mainījies.

[Romija]

Flēra paņēma grāmatu un aizgriezusies nobolīja acis. Vai tiešām viņa te bija izpelnījusies tik neuzticamas personas slavu? Tā kā Joels devās parunāt ar Aristu, Flēra pati sev sagādāja tējas krūzi, šoreiz ar nomierinošu padzērienu, dažas maizītes un devās ārā no virtuves, atstādama nedaudz tējas lapiņu arī citiem, ja nu vēl kāds vēlēsies sev padzērienu pirms atpūtas. "Grāmata būs pie manis. Es būšu Gabriela istabā. Manā istabā var kāds gulēt," to teikusi, Flēra uzmeta skatienu Mejai un Sarišai. Ja abas karotājas šobrīd īsti nesatika, tad diez vai viņas gribēs gulēt blakus gultās. Bet tā kā viņu bija mazāk, tad vietas pietika.

Pasitusi grāmatu padusē, vienā rokā turēdama krūzi ar tēju, otrā maizītes, Flēra devās uz istabu. Viņa nolika visu atnesto uz galdiņa un kādu brīdi vienkārši vērās ārā pa Svētnīcas logu — tā kā to bija darījis Gabriels. Pēc tam dziedniece devās uz dušu un sameklēt sev jaunas, tīras drēbes. Viņa bija nodomājusi nomazgāties, nedaudz vēl pašķirstīt grāmatu, iedzert nomierinošu tēju un doties izgulēties. Vajadzēja atjaunot spēkus, lai pēc tam varētu darīt to, kāpēc viņi vispār šeit bija palikuši. Un kaut arī Gabriela šeit vairs nebija, Flēra tomēr labāk jutās šajā istabā.

[Mattiass]

— Formāli vajag, — Arists pirms aiziešanas no virtuves bija atbildējis Ereijasam. — Vismaz līdz šim vajadzēja. Viņi agrāk nekas vairāk par kaktu kantori nebija. Izauga tikai Sīlijas paspārnē, pēdējo divu gadu laikā, par lielu prieku Maiklam. Cerams, drīzumā izdosies spārniņus kaut mazliet apgriezt.
Sarišas ziņa par pazemes vilcienu bija noderīga. Tas taču pierādīs sakaru starp Rozes Vārdu un Būri!

Sarunas beigās Arists Joelam pamāja.
— Tā gan. Lai labi lasās!

Pagaidījis, līdz orākuls uzbrauc augšā (viņš noteikti bija pārāk noguris, lai lietotu kāpnes viena stāva pārvarēšanai), Arists vēlreiz izsauca liftu un nobrauca lejā, lai brauktu, kā arī bija pārējiem serafiem teicis, uz darbu.

Zvanu trūkums varbūt arī likās mazliet dīvains, bet tikai mazliet. Slimnīcā taču vairs nekā nebija. Nekāda Aleksa. Nekādas Sarišas. Tādēļ karotājs gāja iekšā, meklēt Rozīti. Varbūt ka izdodas pirms sarunas ar Deinu uzzināt ko jaunu. Piemēram — vai priekšniecība jau zina, kur ir Alekss.

[Sindra]

Birojā valdīja parasta darba ikdiena.
Arists ienāca un secināja, ka kolēģi atradās savās vietās. Arī Roze.
Karotājam ienākot, viņa viegli pasmaidīja un piecēlās.
- Kafiju vēlēsies? - bet jautājums gan bija tikai formāli uzdots. Meitene jau gāja pie kafijas automāta, lai uzvārītu kafiju. Galu galā, Arists taču bija kofeīnatkarīgs. Kā gan viņš nevēlēsies kafiju.

Tiesa, ar nekādiem jaunumiem Roze Aristam virsū neskrēja.
Vai nu viņai tādu nebija, vai arī sekretāre nevēlējās runāt. Kas gan Rozei bija visai netipiski. Viņa allaž vēlējās runāt.

[Mattiass]

Kafija… Kā iepriekšējā vakarā Roze viņus abus ar Deinu bija nodēvējusi? Nabaga kofeīna atkarīgie? Ne tikai Mejai bija savas atkarības… No otras puses, Astindelā viņš par tādu kafiju bija piemirsis. Acīmredzot turiene uzlādēja, kamēr Arda — nomāca, un daži serafi (kā arī liela daļa šejienes populācijas) to tiecās kompensēt, kā nu kurš prata. Pārsvarā — smēķējot, dzerot, vai, Arista gadījumā, patērējot kafiju litriem vien.

Pirmais impulss bija no kafijas atteikties. Nākamajā brīdī Aristam kļuva vienalga. Ja kafija, tad kafija. Rokās nonāca tasīte. Visādi citādi situācija atgādināja vakardienu, tikai otrādi.
— Kur ir Alekss? — viņš atļāvās nocitēt vakardienu, jautājoši raudzīdamies uz sekretāri. — Man viņš steidzami jāsatiek, un es tā padzirdēju, ka sīkais no slimnīcas ir aizlaidies. Ir redzēts pilsētā, pie Rozes Vārda.

[echo3]

Ereijass vēl brīdi palika virtuvē, cenzdamies izprātot, ko varētu saprātīgu iesākt, lai "atdabūtu" Aleksu un lai atkal nerastos situācija, kad kāds cits Karotājs ziedo sevi Aleksa dēļ, un tā uz riņķa. Centrā šim riņķim ir Maikls. Vai tiešām Maikla dzīves mērķis ir nemitīgi darīt pāri Aleksam? Nu, pret savu tēvu jau gan viņš neizturējās labāk. Kāpēc? Tas atkal bija jautājums, uz kuru neviens neprot atbildēt. Tik nenormāls naids! Ereijass aizprātojās līdz domai, ka to maģiskajo Ienācēju, kas šobrīd iemiesojies Aleksā, būtu jauki iedabūt Maiklā. Tikai diez vai tur ar pierunāšanu pietiks, varbūt tas spēj pārceļot tikai tad, kad iepriekšējais "saimnieks" miris. Nu nē.

Puisis piecēlās un aizgāja pēc karstā ūdens, ko uzlēja dažām Flēras atstātajām lapiņām. Vēl palika citiem arī. Lēnītēm malkodams tēju, Ereijass turpināja domāt par praktiskām lietām - ar ko braukt, cik ir naudas, un kā to sagādāt, ja vajadzēs vairāk. Būs jāpaprasa Aristam, kad viņš atgriezīsies.

Pēc kāda laika krūze bija tukša, un Ereijass, to izmazgājis, devās uz savu istabu. Vispirms gan duša, tad jāpadomā par apģērbu - nekas sevišķs, šis ir tikai dubļains, tātad jāizmazgā, - un tad karotājs bija nolēmis gulēt. Pirms Hatras nevarēja pagulēt, un viss kas pēc tam ir noticis. Ja nu sapnī kaut kas spožs iešaujas prātā.

Ja nekas netraucē, Ereijass pēc ne pārāk ilga laika jau guļ.

[washulis]

Jebkurā gadījumā lietot tos pazemes vilcienus varētu būt liels risks. Sariša domīgi nogrozīja galvu, nolūkojoties, kā Arists pārtrauca savu privāto sarunu ar Joelu un devās prom. Jā, paldies, es pieņemšu šo piedāvājumu. Vēl tika bilsts Flēras virzienā. palikt vienā telpā ar Meju šobrīd patiesi nešķita veselīgi. Sarišai vēl nāksies raizēties par tikšanu nožņaugtai.

Drīz serafe izgāja no virtuves, dodoties uz savu istabu, kuru dalīja ar Meju, savācot savu nelielo mantu krājumu, pārnesot to uz iepriekšējo Flēras "stūrīti", noliekot tur, lai tālāk dotos uz dušu, kārtīgi noskalojoties, tad arī sameklējot jaunas, tīras drēbes, piemērotākas šīs pasaules krāsu gammai. Mazāk "slimnīcīgas". Visu laiku tuvumā tika turēts telefons, gaidot zvanu no Arista, bet viņš vēl ar to nesteidzās, tādēļ Sariša varēja pievērsties citām lietām, piemēram, uztaisot sev ašu maltīti un paēdot, pēc tam dodoties uz Gabriela stabu, pieklauvējot pie durvīm, uzrunājot Flēru: Neiebilsti, ja es papētīšu pārējo, kas tajā grāmatā rakstīts? Tas stāsts, kas it kā attiecās ar Aleksu, bija jau ar Joela starpniecību izpētīts, bet varbūt izdotos uzmeklēt vēl kādus pavedienus.

Šo rakstu rediģēja washulis: 28.01.2014 19:52

[Romija]

Flēra neiebilda, ja Sariša paņem palasīt grāmatu. "Kad beidz, atnes atpakaļ. Vai vismaz paliec sev zem spilvena," viņa noteica, ļaujot karotājai iepazīties ar tās saturu, tomēr nezaudējot atbildību par sējuma drošību.

Flēra jutās nogurusi, tāpēc neko vairāk nepasāka. Palīdusi zem segas, viņa iedomājās, ka tās skāvieni ir Gabriela. Domās nonākusi savā meža dīķītī, dziedniece centās nomierināties un smelties spēku. Šķita, ka visiem pārējiem ir savi plāni, tāpēc viņa atļāvās atpūsties un vienkārši būt par atbalstu. Vismaz pagaidām...

[Sindra]

Pasniegusi kafijas krūzi Aristam, Roze atspiedās pret galdu, skatienam kavējoties pie atnākušā karotāja. Proti, Arista.
Kaut kas līdzīgs: kā kur? grasījās atskanēt pār meitenes lūpām, viņas sejai jau pieņemot pārliecības izteiksmi, līdz Arists paturpināja savu sakāmo un Roze tā arī neizmeta savu jautājumu, ne arī atbildi par slimnīcu. Arī meitenes sejas izteiksme no pašsaprotamas nomainījās uz pārsteigtu.

Viņa klusēja, skatienam kavējoties pie Arista, kā neticot tam, ko dzirdējusi. Iespējams, ka viņa gaidīja, ka karotājs atzīsies, ka jautājums ir joks. Vai pareizāk sakot, joks ir tas turpinājums par "Rozes Vārdu", taču tā kā nekādi joku apliecinājumi neatskanēja, Roze mulsi pakratīja galvu un domīgi novilka: - Es nezinu... - vairāk viņai nebija ko piebilst. Skaidrs, ka par Mārvina gaitām neviens Rozi informējis nebija.