"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Liekas, ka viņiem visiem tagad ir kāds brīdis miera, pirms atjaunojas Svētnīca un katrs godīgi izdomā, ko darīs tālāk. Viņi ir brīvi un var atgriezties Astindelā, kad vēlas. Tātad?

Gabriel, paziņo, lūdzams, maniem vecākiem, ka es vairs neesmu Izraidītais. - Ereijass nespēja nedomāt par tiem, kam, kaut nevilšus, ir nodarījis pāri. Lai vecāku sirdis ir mierīgas vismaz par to, ka dēla pārkāpums ir izlīdzināts.

Kas nozīmēja, ka Ereijass ir izlēmis palikt.

[washulis]

Viss beidzies. Tāpat kā Sīlija un viņas pelni, tā arī maģija izplēnēja, bet to nedarīja aizkustinošās jūtas un emocijas. Tās visus klātesošos pavadīs vēl ilgi. Sariša varētu būt pateicīga, ka nekad nesatika Sīliju tieši sejā, jo, ja tā būtu noticis, iespējams viņa tagad pārdzīvotu arī viņas, ne tikai Gabriela dēļ. Protams, nožēla bija, bet noteikti ne tik liela, kā draudējusi kļūt. Šis bija uzdevums un nu tas ir padarīts. Viņai vēl bija kāda dvēsele, kurai ir nosolīts palīdzēt.

Serafe nedevās Gabrielu mierināt, jo jau Alekss tika pierādījis, ka kāda mīlētā zaudēšana nav mierināma ar vārdiem vai pieskārieniem. Tā vietā viņa pievērsās Aristam un pārējiem, kas piekrita par vēl nepabeigtajiem pienākumiem. Es jums pievienošos. Es solīju, ka paziņošu jums par Aleksa situāciju un atradīšu jūsu palīdzību. Es mūžam nožēlotu, ja tagad dotos mājās, lai kā to vēlos. Astindelas siltums, ģimenes mīlestība. Esot tik ilgi Ardā, viņa jau sāka aizmirst, kā tieši tas ir. Bet ja viņa iztur sāpes Ardā, tad viņa varēs kādreiz pārrasties mājās ar apziņu, ka ir spēcīga. Gana spēcīga. Vismaz ciešanām. Es uzzvanīšu Aleksam. Viņa paziņoja, izvelkot telefonu un uzspiežot Aleksa numuru.

[Rouzijs]

Gabriels devās prom, serafe piecēlās un vēlējās jau paspert pāris soļus uz tā portāla pusi, iziet tam cauri, bet kaut kas meiteni atturēja. Viņa nespēja tā vienkārši aiziet, pamest šo pasauli. Tas nozīmētu atstāt savu sirdi šeit, lai asinskāri ielas suņi to saplosa. Pat ja protams, Ardā suņi nebija, atskaitot dīvainos skābi spļaujošos briesmoņus.
- Es palieku. - Tumšmate palūkojās uz visiem un Sarišai tika veltīts tāds nedomā, ka es tev tik viegli ļaušu dabūt Aleksu skatiens. Draudzene atradusies, bija lietas, ko pat draugiem nevarēja piedot un acīmredzot Meja bija izvēlējusies nepareizo serafu, kam uzticēties.

[Mattiass]

Nepazina? Nu protams. Deinam taču rādījās gaiša, ēteriska būtne, kura nebūt neatgādināja Flēru, kāda viņa bija parasti. Tomēr gluži nemanot Arista sejā uzziedēja atzinīga smaida atblāzma. Padomā tik, Deins nenojauš, cik tuvu bijis!

— Viņš man pastāstīja, ka patiesībā viņi ar Aleksu abi izlikušies, ka Deins viņam nevēl labu, lai viņš varētu iedraudzēties ar Alu Alveru, zināmu arī kā Papucīti. Domāju, ka Alekss apstiprinātu. Bet paturiet to pagaidām noslēpumā, jo Alvera vēl nav aiz restēm. Meja un Sariša viņu jau ir redzējušas. Viņš tur bija, kad jūs aizturēja, meitenes.

Gabriela portāls joprojām bija vaļā.

— Flēra, tu nāc ar mums, vai aizej?

[Romija]

Flēra palūkojās uz Aristu ar mazliet uzrauktām uzacīm. Vai tagad bija īstais brīdis iepazīstināt ar karotāju iekšējām intrigām un darīšanām? Vai tam vajadzētu izšķirt Flēras lēmumu? Viņa negrasījās iefiltrēties karotājos, kad to bija kaut kādā ziņā darījusi jau Attīrītājos. Un vispār... dziedniece samulsa. Viņai joprojām Gabriels šķita svarīgāks par Deinu.

"Un ko tas maina, ja viņš redzēs to gaišo būtni? Tas neko neatrisina. Un tas nav sagādājis nekādas problēmas... es ceru," mazliet nedroši viņa nobeidza teikumu, paskatīdamās uz pārējiem. Vai viņiem rūpēja Karotāji un Deins? Te runa bija par Aleksu un Sauli, par to savādo būtni, bet ne par kārtības sargu problēmām. Savādi šķita arī tas, ka vienmēr tik piesardzīgais Arists pēkšņi piedāvāja viņai atklāties. Tā vienkārši... un aizdomīgi. Flēra cieši vērās Aristā, cerot iereudzīt, kāpēc viņš pēkšņi ir pieminējis tieši Deinu.

[Sindra]

Pavisam nemanāmi Gabriels bija apstiprinoši pamājis uz Ereijasa lūgumu informēt viņa vecākus.
Tad viņa stāvs pazuda portālā. Ja kādam bija šaubas par palikšanu vai došanos, tad Metatrona dēlam nekādu šaubu nebija. Viņš devās prom un jaunākie serafi Ardā bija palikuši vieni.
Portāls lēnām vērās ciet. Vēl tajā varēja pagūt ieiet, taču lēmums bija jāpieņem ātri.

Jau tad, kad visi izgāja laukā no simbola vietas, Svētnīcas ēka sāka atjaunoties. No pamatiem tā "cēlās" atpakaļ un nemaz neprasīja tik ilgu laiku, lai ēka būtu tajā pašā vietā, kur iepriekš. It kā šeit nekas nebūtu noticis. It kā ēka nemaz nebūtu pazudusi.

Kad Sariša zvanīja Aleksam, pēc pāris signāliem zvans tika savienots.
Taču klausules otrā galā neviens neatbildēja. Nekādu jā vai hallo. Klusums.
Persona, kas zvanu bija savienojusi, klausījās.

[washulis]

Savienojumam sākoties, Sariša kavējās, kā gaidot, kā klausules pacēlājs apstiprinās savu ieinteresētību zvanītājā. Tā nenotika, tādēļ acīmredzami bija jāsper solis pirmajai. Aleks? Te Sariša. Varbūt piesardzība nebija pārsteidzoša, jo Aleksam taču uzrādījās nepazīstams numurs. Kur Tu šobrīd atrodies?

[Mattiass]

— Nē, nē, nav sagādājis… Es tikai tev nodevu ziņu. Ja nu kas. Lai tu zinātu, ka izdziedētais ļoti novērtēja tavu darbu, — Arists Flērai uzsmaidīja. — Vai tu vēlies ar viņu tikties un atklāties, un varbūt noskaidrot, kā viņam tagad iet, tā ir pilnībā tava darīšana. Bet es priecātos, ja tu paliktu ar mums. Ja vien nejūti, ka vēlies tomēr doties prom.

[Romija]

Arists bija nodevis ziņu, ka Deins gribētu satikt Flēru. Joels bija nodevis ziņu, ka Flēra nav izpildījusi norunu ar Maiklu. Vēl tikai atlika kādam pateikt, ka arī ar Kaili pusdienās dziedniece nav aizgājusi. Tās bija stīgas, ko Flēra bija cerējusi nocirst, dodoties uz Astinedelu, bet, kad viņa pagriezās, portāls jau bija aizvēries. Vai tā bija zīme, ka pat tādas lietas ir jānokārto pirms doties mājup? Pleci saguma kā zem vilšanās sloga. Viņa bija palikusi Ardā. Protams, varēja jau izmantot serafu simbolu, bet tik pat labi varēja arī uzklausīt, ko ir izdomājuši pasākt pārējie palikušie.

Aristam tika veltīts skatiens, kurā nebija gandarījuma. Viņš joprojām pārāk bezrūpīgi izturējās pret atklāšanos Deinam. Ja citi bija nolēmuši apspriest plānus tepat ārā, tad Flēra pagriezās un devās nost no simbola, lai atkal ieraudzītu Svētnīcu. Vismaz kāds drošais punkts viņiem bija palicis, ko prātīgāk un patīkamāk bija izmantot. Žēl, ka saulsirdītes bija gandrīz beigušās.

[washulis]

telefonsaruna izspēlēta ar GM starpniecību
Sariša paspēra dažus soļus nostāk no pārējiem, lai Arista un Flēras saruna neskanētu tik skaidri fonā, bet vērotājs no malas varētu redzēt, kā viņas izteiksme, sākumā no rāmas, kļūst visai noskaitusies. Maikl. Viņa ar smagu nopūtu izdvesa. Es neesmu ieinteresēta sarunāties ar Tevi. Ko Tu esi izdarījis ar Aleksu? Telefons tika sažmiegts ciešāk un piere saraukta. Tad atļaujies būt liekvārdīgāks un pastāsti, kas tā ir par vienošanos, savādāk es nopietni apsveru doties pie Tevis ciemoties un izdauzīt Tavus zobus pati ... Nē, bet Tev acīmredzot ir talants mūsos izsaukt šādas vēlmes. Tātad - kas par vienošanos?

Serafe nepacietīgi izkustējās, sākot lēni riņķot, nopētot pārējos tuvumā esošos biedrus. Ciemiņu? Vai arī pareizāk būtu teikt - gūstekni? ... Es gribu Aleksu. Tā pieklājīgi tālu no Tevis un bez brīvības ierobežojumiem. Arī pēdējos vārdus viņa bija izteikusi ar gana lielu sparu uz zobu griešanu, tikai pēcāk atceroties, ka Meja joprojām bija te, turklāt glūnot gana naidīgi. Iespējas viņai ieskaidrot, ka Sarišai nekad nav bijuši plāni rīkoties pret viņu, cerams, vēl būs. Jāšaubās, ka biji tik iecietīgs, atstājot viņam daudz izvēles. Bet ko darīt? Pārdomāt. Pārmaiņas pēc būt iecietīgam brālim, nevis skaudīgai sāpei pēcpusē.

Drīz Sariša nolaida telefonu, joprojām to nikni mīcot rokā, klusi pie sevis ierūcoties, lai jau ar pilnu uzmanību pievērstos pārējiem. Alekss ir pie Maikla. Atkal. Maikls piekrita atcelt apsūdzības pret Beilu, pretī savācot Aleksu pie sevis, ko Alekss par šo samaksu viņam nav liedzis. Serafe īsi izklāstīja svaigākos pagriezienus. Viņa jutās dusmīga, bet ne pārsteigta. Arī pats Alekss noteikti lieliski zināja, ar ko riskē, dodoties pie sava brāļa. Tas nozīmē, ka viņi ir "Rozes vārdā", ja vien pēc Aleksa ierašanās nedevās vēl kur citur. Pēdējais skatiens skaidri pauda jautājumu - ko mums iesākt tālāk?

[Mattiass]

Skatiens kavējās pie dziednieces. Jā, viņa bija palikusi… Tomēr izskatījās pārgurusi. Par to arī nevajadzētu pārlieku brīnīties, Arists sev atgādināja. Tomēr tagad vajadzēs rūpēties par vienīgo atlikušo dziednieci. Tāpat kā orākulu, Joelu. Lai ko Arists pie sevis par naivo serafu bija domājis, tas bija viss, kas bija atlicis. Un šis orākuls bija palicis šeit, lai palīdzētu. Patiesi, viņi vairs nebija gluži jaunuļi-tūristi. Drīzāk — kolēģi.

Karotājs arī padevās nost no simbola. Gabriela vairs nebija, portāla — arī, un palikt turpat uz vietas vairs nebija īsti jēgas.

[Rouzijs]

Nevarēja noliegt, Meja patiešām bija visu šo laiku glūnējusi uz Sarišu un viņas skatiens nebija nekāds laipnais, it īpaši tad, kad Sariša runāja pa telefonu. Kāpēc tas prasīja tik daudz laika? Jebkurā gadījumā serafe sāka uzvilkties, viņa pati nesaprata savas sajūtas.
Bet tā laikam bija greizsirdība. Milzonīga greizsirdība.

Kad karotāja atgriezās atpakaļ un paziņoja jaunumus, Meja nopūtās. Alekss atkal bija gūstā un par ko? Par to, ka vēlējās glābt draugu, kur gan bija pasaules taisnība? Gabriels šeit vairs nebija, tumšmate vēlējās uzsmēķēt. - Kādam ir kāda cigarete? - Meitene apjautājās.
Viņa nepievērsa vairs Sarišai nekādu uzmanību it kā viņas tur nebūtu. Skatiens bija pievērsies Aristam. - Vai Karotāji kaut kā nevar izdabūt Aleksu no Rozes Vārda? - Varbūt viņiem bija gana lielas rīcības iespējas.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 26.01.2014 22:56

[Mattiass]

— Pirmkārt, lūdzu, pārstāj tā skatīties uz Sarišu, — Arists palūdza Mejai. — Īsti nesapratu, par ko tu uz viņu tā esi uzēdusies, bet labāk to atrisiniet uzreiz. Mums, papildus visam, nav vajadzīgi iekšējie kašķi.
Par cigareti viņš neko neteica, vien domīgi turpinādams pētīt karotāju. Vai varēja būt tā, ka viņa jau bija atkarīga? Un, ja tā, ko viņa darītu Astindelā? Varbūt tādēļ arī šeit palika? Lai kā arī nebūtu, serafs visus vedināja Svētnīcas virzienā. Nebija vajadzības te tā stāvēt.
— Ja viņš tur ir, varbūt. Man vajadzēs aizbraukt uz darbu. Cerams, uzzināšu ko sīkāk, — viņš viegli nopūtās. — Iespējams, man vajadzētu par šo vienošanos painformēt priekšniecību, ja tā vēl nezina. Lai cik skarbi, Alekss šobrīd ir svarīgāks par Tomu Beilu. Flēra… vai tu, gadījumā, nenojaut, ko tādu tev gribēja parādīt Maikls?

[echo3]

Ar kādu pamatojumu Maikls aiztur Aleksu? - Ereijasam interesēja vēl viena sarunas detaļa. Sīlijas vairs nav, vai viņas burtā maģija vēl ir? Simboli uz Attīrītāju rokām un maģijas slāpēšana Rozes Vārdā?

Karotājs pakāpās nostāk un vēroja, kā atjaunojas Svētnīca. - Braucam augšā un kārtīgi izrunājamies tur. Ja mēs gribam kaut ko panākt, mums jāpastāsta viss, ko katrs zinām.

[Romija]

Flēra nezināja atbildi uz Arista jautājumu, tāpēc paraustīja plecus. "Es nezinu. Es pat nezināju, ka viņš man kaut ko grib rādīt. Es varu tikai minēt. Varbūt tas ir atkal spīdzināts Alekss. Varbūt kāds cits man svarīgs vai vienkārši nelaimīgs cilvēks," dziedniece minēja. Vismaz tas bija pirmais, kas varētu saistīties ar Maiklu un to, kas Flērai varētu nepatikt. Kaut kur fonā saklausāmā Sarišas balss izteiksme saskanēja ar šādām aizdomām.

Kolīdz bija iespējams, Flēra nospieda lifta pogu, lai brauktu augšā.

[Roviela]

Joels bija izgājis no simbola līdz ar Gabriela došanos portālā, lai Svētnīca varētu atjaunoties.

- Atkal! - viņš gandrīz ievaimanājās, izdzirdis jaunumus par Aleksu. - Tas Maikls pilnīgi noteikti nav normāls. Tā jau ir slimīga apsēstība, nevis tur tikai skaudība un citas tādas īpašības.
Lūk, par šo viņš kļuva pārliecinātāks ar katru brīdi vairāk. Cilvēki, kur cilvēki, Arda, kur Arda, tik un tā tas jau ir par daudz.
Vēl tikai atliek Maiklam Aleksu nogalināt, un tad viņš pats dabūs izbaudīt, kā ir, kad tevi kontrolē kāds cits, kam vajag sauli. Un kā ir, kad pašu vajā bijušie kolēģi, jo tā tas arī būs. Šādu scenāriju Joels gan negribēja piedzīvot, jo tas ietvēra Aleksa nāvi.

- Jā, un uz mani arī, - serafs papildināja Arista teikto par skatīšanos uz Sarišu, - Nav pārāk liela patika just visu laiku blakus esošu naidu. Es vismaz gribu zināt - par ko. Un, nē, es nedošu tev cigaretes, Meja, pirmkārt tāpēc, ka man to nav un, otrkārt, tāpēc, ka Gabriels tev aizliedza smēķēt. Beidz taču būt bērns un izdabāt visiem saviem untumiem!

Orākuls gāja visiem līdzi uz liftu. Darīt, ne darīt, bet viņš tomēr bija nesen desmit stundas nostāvējis ķēdēs, un atpūties pēc tam nebija, un visa kristālu būšana arī prasīja spēku. Starp citu, Mejai arī derētu atpūsties.

[Sindra]

Svētnīcas ēka atjaunojās pilnībā un pavisam drīz serafi varēja nospiest jau viņiem labi zināmo lifta pogu, lai izsauktu liftu, kurš uzvizināja uz telpām, kuras varēja dēvēt par mājvietu.

Te nekas nebija mainījies. Pat atstātie trauki bija palikuši savās vietās. Kā tas bija iespējams, to gan bija grūti saprast. Vai tā bija kāda spēcīga ilūzijas maģija, vai arī Gabriels spēja ēku pārcelt uz citu vietu, kamēr veica rituālu.
Lai nu kā... ēka atkal bija vietā un serafi varēja sapulcēties pie virtuves galda, lai izrunātu, kas nu viņiem bija runājams un saplānotu tālāko rīcību.
Neviens netraucēja.

Nelikās arī, ka Ardas dzīvē kaut kas būtu mainījies, pēc Sīlijas iznīcināšanas.
Tikpat pelēka diena, tikpat nomācošas lietus lāses, aiz loga.

[Romija]

"Varbūt to, kā Alekss nogalina savu tēvu?" liftā Flēra vēl ieminējās. Viņa bija aizdomājusies, kas vēl varētu būt tāds rādāms. Nonākusi jau Svētnīcā, viņa aplūkoja apkārtni.

"Nez, vai Sīlija ar šejienes adresi padalījās arī ar citiem Attīrītājiem? Iekšā gan viņi var iekļūt tikai tad, ja kāds ieved, bet, ja piespiež Aleksu ievest?..." viņa noskurinājās un iegāja virtuvē. Bez Gabriela šī vieta šķita tukšāka. Protams, te bija patīkamāk nekā ārā lietū, tomēr sajūta bija mazliet cita. "Droši vien vajag atpūsties un kārtīgi nolemt, kas darāms. Pa galvu, pa kaklu skriet var beigties slikti," dziedniece piemetināja, neadresēdama to nevienam konkrēti.

[Mattiass]

Liftā Arists Flērai klusu pajautāja:
— Vai tu spēj noteikt, vai ir iestājusies atkarība no to izraisošām vielām? — ar galvu viegli pamādams uz Meju.

Viņam nebija iebildumu, ka Meja smēķē, iejūkot pūlī. Viņš negrasījās serafei neko aizliegt, bet netaisījās arī veicināt. Aizliegt var ārstējošais dziednieks. Taču nu jau tas izskatījās pēc apsēstības. Viss, ko karotājs vēlējās — būt drošam, ka ar viņa paspārnē esošajiem kā garīgi, tā ķermeniski viss ir kārtībā. Un, ja nu kāds nikotīna trūkuma apstākļos sāktu agonizēt, trīcošu roku stiepdamies pret tuvāko cigarešu paciņu, to par "kārtībā" īsti uzskatīt vairs nevarētu. Visu vajadzēja ar mēru.

Kad viņi nonāca augšā (un pēc paraduma sapulcējās virtuvē), Arists pacentās salikt lietas pa plauktiņiem, lai būtu skaidrāks, ko tālāk darīt.
— Jums tāpat derētu atpūsties. Sariša, pievaktē Svētnīcu, lūdzu, ja nu tiešām kāds atnāk ciemos. Ja man vajadzēs papildspēkus, es tev piezvanīšu. Joel, kad būsi atpūties, ja sadomāsi meditēt, Stonā ir tā jaukā katedrāle, jeb Nezināmā Dieva templis, tā varētu tev patikt. Ja iesiet, iesaku to drošības pēc darīt trijatā, kopā ar Ereijasu un Meju. Tā būs labāk, — viņš paskaidroja karotājai, — jo tev tagad arī derētu atpūsties, un jums vajadzētu salabt. Joel, pacenties, lūdzu, Meju nekaitināt, pat ja būsi pārsteigts, cik daudzas lietas viņu šobrīd spēj satracināt. Viņa ir kā nervu kamols. Meja, nebēdz nekur prom viena, varam tā sarunāt? Lūdzu? Ja paliki Ardā, tad palīdzi.

— Un Flēra. Vai tu domā tikties ar Maiklu?

[Romija]

"Es to varu izārstēt," runājot par Meju, "bet atkarība ir te," viņa piesita ar pirkstu pie deniņiem. "Ja pats grib turpināt, es nevaru neko izdarīt, bet es varu izdarīt tā, lai tā nav fiziska vajadzība," viņa paskaidroja. Ar varu uzspiest savus dziednieka pakalpojumus gan Flēra negrasījās. Un arī spēka šobrīd nepietiktu.

"Mums jau tāpat vairs nav Lilū, varam braukt tikai ar taksometriem, ja kartēs ir nauda," pie Arista norādījumiem Flēra piebilda. Vai visi transporta līdzekļi bija pazuduši ar nodomu? Ja viņiem pieejama bija tikai Arista mašīna, tur visi vienalga nesatilptu.

"Es... es nezinu, man likās, ka nē, bet, ja tas būs jādara mīļā miera labad, tad jā," Flēra atbildēja uz jautājumu par Maiklu. Tūlīt gan viņa negrasījās skriet. Maikls taču viņu tāpat varēja sazvanīt.