"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Flēra izņēma no somas otru kristālu un pasniedza to Erijasam. Nekā savādāk palīdzēt viņa nespēja - visi te bija vienlīdz gudri un nezinoši. Ievietojusi savu kristālu gaismas strēlē, viņa palūkojās, kā veicas Ereijasam un citiem, ko no šejienes varēja saskatīt. Tagad atlika gaidīt. Veroties augšup uz vietu, kur jāatrodas Svētnīcai, Flēra prātoja, kā gan Sīlija tur iekļūs, jo kādam viņa bija jāieved. Droši vien tas būs pats Gabriels. Viņa saasināja sajūtas, lai nepalaistu garām īsto brīdi.

[echo3]

Paņēmis kristālu no Flēras, Ereijass aizgāja līdz otrai vietai, kuru dziedniece bija izvēlējusies, un nolika kristālu gaismas starā. Katram gadījumam karotājs palūkojās visapkārt, vai kāds nedomā patraucēt vai pat apdraudēt Flēru. Tagad jāgaida. Kad sāks veidoties simbols, tas būs redzams, un tad būs jārīkojas. Ereijass bija gatavs burt Metatrona vārdā.

[Sindra]

Un tur jau viņa nāca.
Tādā pašā izskatā, kā senajā mājā. Baltā, gaisīgā kleitā. Gariem, izlaistiem matiem. Basām kājām... It kā lietus un tumšie laikapstākļi Sīliju nemaz neietekmētu. Viņa izskatījās gaiša. Pārāk gaiša šai pasaulei. Ardas tumsa nespēja viņu nomākt. Vai arī viņa vienkārši tā vēlējās izskatīties.
Serafe, ja vien viņu tā varēja nosaukt, nāca pie sava mīļotā.

Kā Gabriels bija teicis, viņa nemanīja citus serafus un nemanīja kristālus. Taču likās, ka viņa nemana arī Svētnīcas ēku. Sieviete pārkāpa simbola robežas un apstājās. Viņas skatiens vērās uz priekšu. It kā viņa uz kaut ko skatītos, taču, priekšā nekā nebija. Tikai mājas siena.
Tur arī viņa palika.

Taču serafi redzēja, kā Svētnīcas ēka, lēnām izirst no augšas. It kā smilšu graudiņi izplūstu un paceltos pret debesīm. Ēka pilnībā noārdījās un simbola vidū bija palikuši tikai viņi divi.
Sīlijas skatiens nepārprotami raudzījās uz Gabrielu. Un viņš lūkojās viņai pretī.

Kristāli sāka klusi dūkt un griezties savos gaismas stabos.
Tas laikam jau bija tas signāls, par kuru serafi paši sapratīšot, ka jāsāk rīkoties.

[Romija]

Brīdī, kad parādījās Sīlija, Flēra sastinga kā baidītos radīt kādu nodevīgu skaņu, tomēr viņas skatiens sekoja gaišajai būtnei. Patiešām neticējās, ka kas tāds ir jāiznīcina. Sākot irt Svētnīcai, Flēra dziļi ievilka elpu un to aizturēja, līdz acu priekšā stāvēja Gabriels, sveiks un vesels. Abu vērošanu iztraucēja kristāla dūkšana. Tikai tad Flēra novērsās.

"Ar Metatrona doto spēku, es, Flēra, aktivizēju šo kristālu," viņa tikko dzirdami nočukstēja, ja nu skaņa varēja iztraucēt un pievērst Sīlijas uzmanību. Dziedniece rokas bija sakļāvusi kā kausā, pavēršot tās pret kristālu, it kā to turētu. Caurstrāvojot visu augumu un izplūstot cauri rokām, Metatrona spēks tika raidīts pret kristālu. Tā bija jādara, tā bija pareizi, vai ne?

Šo rakstu rediģēja Romija: 25.01.2014 12:56

[echo3]

Sīlija nāca tik gaiša un nepiederīga Ardai. Vai viņa gribēja apmānīt Gabrielu? Pati sevi? Pēc visa, ko Ereijass bija jutis Ardā, viņš neuzticējās izskatam. Cilvēki te staigāja melnā apģērbā, un vairums dvēselē bija gaiši. Varbūt te nedzīvoja ļoti drosmīgi ļaudis - kā to pierādīja lidvagona pasažieri - bet viņi nebija ļauni. Viņi spēja būt jauki, jautri, viesmīlīgi un nesavtīgi. Viņus nedrīkst atdot dēmoniem!

Ar Metatrona doto spēku es, Ereijass, aktivizēju šo kristālu. - Gaišās maģijas stars no karotāja krūtīm sasniedza kristālu. Ja Sīlijas dvēsele ir tikpat gaiša kā izskats, Gaismas maģija viņai nekaitēs. Kas notiks pretējā gadījumā, Ereijass nezināja, tāpat kā to, ko, galu galā, būs izlēmis darīt Gabriels.

Lai arī kā tas beigtos, Svētnīcas Stonā vairs nebūs. Atšķirībā no dēmonu tempļa... ja par tādu uzskata to dīvaino māju Hatrā.

[Roviela]

- Es nezinu, Sariša, - jau kārtējo reizi šodien nācās nopūsties.
Viņš būtu gribējis, lai Sīlija netiek iznīcināta, viņš būtu gribējis, lai Maikls nav vienaldzīgs patmīlis (reizēm orākulam uzmācās doma, ka Maikls vienkārši ir jucis, bet tad viņu vajag ārstēt), viņš būtu gribējis, lai... jā. Te varēja daudz gribēt, bet izdarīt varēja maz.
Joels nopūtās un ielika kristālu gaismas stabā.

Te arī bija klāt tas brīdis. Sīlija ieradās. Sīlija, kam nebija nekādas auras. Varbūt viņai nebija dvēseles! Kurš zina.

- Ar Metatrona doto spēku, es, Joels, aktivizēju šo kristālu, - orākuls teica, pastiepis pret to rokas.

[Rouzijs]

Nu labi, ja jau Arists nebaidījās par savu mašīnu, tad viņi var aiziet kājām. Un tieši to arī Meja darīja. Viņa devās uz priekšu un vairs pat nepalūkojās uz tā Aleksa numura atliekām. Viņiem pašreiz bija cits uzdevums. Meja novietoja kristālu tam paradzētajā vietā, viņa klusi nopūtās lūkojoties uz to. Šajā dienā bija pārāk daudz skumjas. Gan viņas, gan citu, gan Gabriela, jo kurš gan vēlētos iznīcināt savu mīļoto.

- Cerams, ka viss būs labi. - Tumšmate piebilda un vairāk neko neteica. Tad jau redzēs kā viņiem veiksies un ja veiksies.

Tur nāca Sīlija, viņa izskatījās neparasti gaiša uz Ardas tumšā fona. Viņa noteikti būtu varena serafe, ja vien nebūtu padevusies tumsai. Meja novērsās. Viņa gan mazliet uztraucās, jo ja nu Sīlija viņus ierauga? Ja nu iznīcina, jo to viņi vēlējās izdarīt ar viņu?
Bet likās, ka kritušais eņģelis neko neredz. Un Svētnīca pazuda, gluži kā Gabriels teica.

Uzmanību piesaistīja kristāli, tie neuzvedās klusi un tas laikam bija mājiens, ka vajag rīkoties.
Serafe pastiepa savu roku pret kristālu un izteica vārdus, kas nedaudz smagi pārslīdēja pār lūpām. - Ar Metatrona doto spēku es, Meja, aktivizēju šo kristālu. - Drīz tam visam būtu jābeidzas.

[Mattiass]

Aristam nenācās tricināt gaisu. Tā vietā no viņa, radies kaut kur krūšukurvī, cauri rokai, kas joprojām bija pavērsta pret kristālu, aizšāvās gaišs impulss, kura sūtība bija kristālu aktivizēt.

Pēc tam tikai atlika vērot, pie kā tas viss novedīs. Karotājs nebija pilnībā atslābis, gluži otrādi, vērīgs; ja notiktu kas negaidīts, tam vajadzētu būt tuvākajā laikā.

[Sindra]

Ar nedaudz skaļāku dūkoņu kristāli atbildēja serafu maģijai un sāka gaismas staros griezties ap savu asi vēl ātrāk un sūtīja gaismu tālāk, uz priekšu. Spožas gaismas strēles izplūda no kristāliem un savienojās, izveidojot tādu kā kupolu, kurš saslēdzās kopā virs vietas, kur atradās Gabriels. Acīmredzot, viņš zināja, kur jāstāv, lai atrastos centrā.

Taču Sīlija... viņa nepamanīja arī gaišo enerģiju, kas izveidoja kupolu. Vai nu nepamanīja, vai arī nevēlējās pamanīt.
Viņa paspēra pāris atlikušos soļus līdz Gabrielam, līdz nonāca viņam pretī. Serafe pacēla roku un noglāstīja valdnieka dēla vaigu. Viņa skatiens vērās pretī sievietes acīm. Viņa kaut ko teica... lūpas pavisam klusi kustējās. Taču serafiem Sīlijas teiktais palika nedzirdams.
Gabriels noraidoši pamāja. Viņš noliecās pie viņas lūpām un noskūpstīja tās.

Skūpsts nebija ilgs. Un Gabriels soli atkāpās. Sīlijas roka tā arī palika pastiepta viņa virzienā, kamēr Gabriels pavērsa savu roku gaisā, pret kupola vidu un maģiskā gaisma tiecās pretī viņa rokai. Tad viņš to pavērsa pret Sīliju.
Serafi ieskāva gaišas liesmas. Uz mirkli parādījās viņas spārni. Tie aizdegās un nodega ar zilu liesmu. Tad liesma pārsviedās uz serafes augumu un pēc mirkļa Gabriela priekšā bija palikusi vien sudrabainu pelnu kaudzīte.

Kupola maģiskā gaisma izdzisa. Kristāli bija pazuduši. Nekas vairs neliecināja, ka te būtu bijis kāds simbols.
Gabriels nokrita uz ceļiem, līdzās pelnu kaudzītei. Viņa rokas aizsedza seju un serafi spēja sajust Metatrona dēla izmisumu un sāpes.
Viņam nerūpēja apkārt notiekošais. Nekādi norādījumi nevienam netika doti.

[Rouzijs]

Bija pat grūti noskatīties uz Gabrielu un Sīliju. Viņi mīlēja viens otru, bet viņiem nebija lemts būt kopā, tas bija skumji. Meja bija novērsusies, jo negribējās uz viņiem lūkoties, jo šķita, ka šie pēdējie Sīlijas dzīves brīži ir kaut kas pārāk privāts, kur viņiem nevajadzētu jaukties. Bet viņi bija iejaukti, viņi bija palīdzējuši, lai iznīcinātu nevis lai glābtu. Tas bija nepareizi.

Bet Gabriela sāpes un viņa skumjas, tas viss tik spēcīgi atbalsojās prātā un sirdī, ka šķita, ka šīs sāpes pieder viņai pašai. Tas izmisums, kas smēlās pāri trauka malai draudēja noslīcināt...
Serafe apsēdās turpat uz zemes ar muguru pret Gabrielu. Viņa nezināja kā rīkoties. Iet pie valdnieka dēla, vai palikt tepat, bet lai iet Flēra, tumšmate paliks tepat un lūkosies uz Ardu. Meitene cerēja, ka lietus spēj aizskalot tās skumjas, pat ja tas bija naivi.
Varbūt bija jābur portāls uz Astindelu, bet piespiest sevi piecelties bija grūti. No matiem pilēja lietus, lāses slīdēja pār seju, gluži it kā lietus raudātu viņu vietā. Skumjas, par serafa iznīcināšanu bija spēcīgas, jo ja nu varēja būt cits variants? Vai viņiem tagad jājūtas vainīgiem?
Jānožēlo?

[Romija]

Flēra vēroja notiekošo ar aizturētu elpu. Viņu skūpsts uz mirkli lika aizvērt acis, bet jau drīz Flēra tās atvēra. Kad Gabriels pasniedzās pēc kupola spēka uz ar to aizdedzināja Sīlijas spārnus, atmiņā atausa leģenda par kritušo Gabrielu, tikai šeit tas bija otrādi. Toties brīdī, kad arī pati Sīlija tika aizdedzināta, Flēra atminējās leģendu par Svēto Aneti. Vai Sīlija apzināti vai neapzināti bija iezīmējusi savu likteni?

Flēra pat nemanīja, ka visu notiekošo bija vērojusi kā vīziju, kā leģendu. Arī par šo noteikti kādreiz kāds dziesminieks varētu sacerēt stāstu. Bet tagad Flēras apziņā kā šautra ietriecās Gabriela sāpes. Dziedniece vairs nespēja vienaldzīgi notupēt pie kristāla. Viņa strauji piecēlās un skrēja uz kupola vidu, kur nometās uz ceļiem un cieši apskāva Gabrielu. Vārdi bija lieki. Dziedēt spēja tikai laiks, lai gan eņģeļiem arī tas ritēja savādāk.

Flēra viegli noglāstīja Gabriela plecus un pavisam klusām iedziedājās melodiju bez vārdiem. Maģija šādas sāpes nedziedēja, bet senā dziesma par aizlaikos zaudēto mīlestību pat bez vārdiem apliecināja, ka aiz sāpēm aust jauns rīts.

[Roviela]

Tad tā tas notiek.
Joels vēroja, acis nenolaidis un viss viņa izskats pauda sāpes par notiekošo. Pienākums un mīlestība, un pirmais svaru kausā pārsvēra otro. Vai tā bija pareizi? Iespējams, ka jā, lai cik nežēlīgi tas neskanētu. Un bija vēl trešais - draudzība, kas palīdzēja tikt pāri sāpēm, ko nodarīja pirmais vai otrais.
Joelam tas atgādināja par Aleksu, kurš nogalināja savu tēvu tāpēc, lai vispār kāds no viņiem paliktu dzīvs, un viņš mīlēja savu tēvu. Gabriels nogalināja Sīliju, kuru mīlēja, lai tiktu izglābta Astindela. Aleksam Ardas glābšana vēl ir priekšā, Gabrielam - jauna mīlestība, ja tā būs. Tik atšķirīgi, un tik līdzīgi! Pašlaik viņiem abiem visvairāk vajadzīga draudzība. Tā, kuru neiemanto, nepērk, bet kuru nopelna ar to, kas un kāds esi. Vismaz Joels tā domāja.

Simbols pazuda, un orākuls steidzās uz bijušo Svētnīcas vietu. Viņš nokrita ceļos otrā pusē Metatrona vecākajam dēlam un uzlika viņam roku uz pleca. Dalies ar mani savās sāpēs un izmisumā, šīs žests teica. Es paņemšu daļu, un tev paliks vieglāk. Es būšu blakus, kamēr vien tev mani vajadzēs.

[echo3]

Vērot notiekošo bija reizē aizraujoši un sāpīgi. Un tas nebija arī nekas tāds, ko gribētos redzēt. Tomēr Ereijass acis nenovērsa, mazāk, lai saskatītu, ko dara Gabriels un Sīlija, vairāk - sargājot. Kupols, ko uzbūra maģiski savienotie kristāli, droši vien bija ļaudīm neredzams, tāpat kā iepriekš Svētnīca. Par to varēja neuztraukties. Bet, ja kāds kaut ko neredz, tas vēl nenozīmē, ka nevar nejauši uzskriet virsū.

Gabriels izdarīja to, ko vajadzēja izdarīt, un neziedojās pats. Tas bija ļoti smags, bet labs lēmums. Līdz pēdējam brīdim Ereijass bija raizējies par Valdnieka dēlu. Tiesa, ciešanas, kas tagad staroja no Gabriela tik spēcīgi, ka karotājam uz mirkli palika nelabi, liecināja par dziļo kaislību, kas bija savienojusi kritušo serafi ar Gabrielu.

Bet pēc brīža Ereijass piespieda sevi sarast ar šo sajūtu un būt spējīgam darīt to, kas karotājam jādara - sargāt. Kupola vairs nav, Svētnīcas nav, kristālu nav, arī simbols pazudis. Varbūt šobrīd viņi visi te stāv, apkārtējiem redzami. Kas zina, vai Sīlija nāca viena. Tuvumā var būt Maikla cilvēki. Savu maģiju Ereijass neslēpa - burties nebūrās, bet acis bija violetā krāsā. Tā ir labāk redzams. Flēra, Joels un Gabriels ir kopā centrā, Arists, Sariša un Meja vietās, kur bija kristāli. Arists noteikti nepiemirsīs par piesardzību, uz vecāko karotāju var paļauties. Par Sarišu un Meju nav zināms. Ereijass palika uz vietas un rūpīgi skatījās, vai nav gaidāmas kārtējās nepatikšanas.

[Mattiass]

Kas par ugunsšovu…

Aristu nepameta sajūta, ka viss ir nepareizi. Ka viņi bija rīkojušies zemiski, un, ka citai izejai bija jābūt. Viņš apzinājās, ka viņi visi Metatronam ir bandinieki, un viens no tiem bija iedomājies, ka var spēlēt savu spēli, tādēļ kļuvis nevēlams. Un tā nu citi bandinieki bez īpašas piespiešanas izrēķinājās ar atkritēju. Viss varēja, protams, būt arī citādāk, taču šādu iespēju karotājs neizslēdza un pārlieku nebrīnītos, ja kādreiz izrādītos, ka tā arī bija. Un tas viņus bija atstājis ar cita serafa asinīm uz rokām. Kā līdzdalībniekus. Prātā iešāvās doma, ka, nonākot mājās, vajadzēs ieiet dušā. Un tad otra, kura atgādināja, ka pret šo nekāda duša nelīdzēs.

Viņš aizgriezās. Ne jau tikai tādēļ, ka viņam negribējās vērot Gabrielu un vēl tos serafus, kuri izdomāja pamest posteņus un pie viņa spriņģot. Vajadzēja pārliecināties, ka, līdz viņi būs prom, te neatgadīsies nelāgi pārsteigumi. Nejauši garāmgājēji bija maz ticami, Karotāju patruļa, kurus tā vien interesētu notiekošais — arī, toties Attīrītāji, kas svaigi zaudējuši savu vadītāju, un varētu sajust maģisku izlādi šai vietā — visnotaļ. Viņi noteikti nezināja par visām Sīlijas gaitām. Tomēr Arists deva 50% varbūtību, ka tā vai citādi te kāds var uzpeldēt. Pietiekami augsta, lai neatslābtu un turpinātu uzturēt perimetru, kamēr Gabriels nebūs saņēmis sevi rokās.

Karotājs pagājās pretī Mejai.
— Neatslābsti, — tika klusā balsī ieteikts. Vismaz kamēr viņi tur čupojas. Nudien situācija sāka mazliet atgādināt Būri.

[Sindra]

Lai arī serafiem bija aizdomas par Maiklu un viņa cilvēkiem, tomēr nekas nenotika. Stona likās gluži vai izmirusi. It kā viņi te būtu vienīgie visā pasaulē. Pat garām braucošu auto skaņas nebija dzirdamas.
Neviens nenāca. Un modrie sargi nemanīja neko aizdomīgu. Pat ne Ereijass, raugoties ar maģisko skatienu. Tomēr, serafi bija maģiskas radības un viņi juta tādu kā savādu maģijas klātbūtni, kas ieskāva gan viņus, gan... daudz plašākas āres. Varētu pat likties, ka visu Ardu.

Gabriels izskatījās pēc sastingušas statujas. Viņš nepakustējās, ne kad viņu apskāva Flēra, ne kad pieskārās Joels. Metatrona dēls nedalījās savās ciešanās. Vien kad viņš atrāva rokas no sejas, Gabriela roka pastiepās uz priekšā esošās pelnu čupiņas pusi. Viņš tai pieskārās. Viegli, ar pašiem pirkstu galiem. Tad gan viņa augums notrīsēja un acis samiedzās.

- Man vajag pabūt vienam. - viņš klusi noteica, atrāvis pirkstus no pelniem un viegli pārlaida plaukstu pār tiem, radot vēju, kas pelnu čupu izkaisīja pa vējam.
- Jūs esat paveikuši savu uzdevumu. Jūs varat atgriezties Astindelā. - Gabriels noteica. Viņš nebija gan aizmirsis, ka serafi vēl kaut ko vēlējās darīt šajā pasaulē. Taču, tagad viņi bija brīvi atgriezties un varēja to darīt jebkurā brīdī, kad vēlējās. bet viņš pats... Gabriels noglāstīja Flēras plecus un piecēlās. Viņš veltīja pateicības pilnu skatienu Joelam. - Tā nav jūsu nasta. - valdnieka dēls paskaidroja.

Viņš nopūtās. Un apkārtni ietverošais maģiskais spēks piepeši kā izzuda.
Serafi dzirdēja atdzīvojamies pasauli. Ielas trokšņus. Mašīnas, kas brauca. Šur tur varēja manīt arī pa cilvēku stāvam. Taču, vēl joprojām, neviens netuvojās vietai, kur bija atradusies svētnīca.
- Es došos uz Astindelu. Man jāsatiek tēvu. - Gabriels paskaidroja savu tālāko plānu. - Ja jums vajag Svētnīcu. Tā te būs. Jums tikai jānokāpj no simbola un tā atjaunosies. - vairāk arī nebija nekā ko teikt. Ja nu kāds grasījās doties uz Astindelu, varēja izmantot Gabriela atvērto portālu.

[Mattiass]

— Labu ceļavēju, Gabriel, — Arists novēlēja.

— Es palikšu tepat. Šīs ilgu laiku bija manas mājas, un pamest Ardu, kad, iespējams, varu tai būt noderīgs, man nešķiet pārlieku cēli. Mēģināšu līdzēt savest kārtībā to maģiskās esences un Aleksa lietu.
Un pie reizes nošaušu Maiklu Mārvinu, ja viņš nostāsies man ceļā, to Arists nodomāja, bet skaļi nepateica. Īpaši virspriesteri medīt viņš negrasījās. Taupīt — arī ne.
— Ja šeit kāds arī to vēlas, ir laipni aicināts pievienoties. Bet tikai tad, ja paši esat tam gatavi.
Ja nē… viņus nevarētu vainot. Tie ir tikai jauniņie. Pāragri izsūtītie, līdzīgi, kā viņš pats savulaik. Arists negrasījās kādu kavēt atgriezties mājās, ja viņi tā vēlējās. Jo vairāk, viņš nevarētu neko garantēt tiem, kas te paliktu. Viņš nebija Gabriels, kas varēja par visu parūpēties. Un tieši šī izvēle parādītu, kas šie jauniņie ir — vai atraduši iemeslu, kura dēļ palikt un cīnīties, vai arī steidzīgi atgriezties Astindelas drošajā paspārnē. Otrā izvēle nebija apkaunojoša, tā vienkārši norādīja, ka serafs vēl nav gatavs uzņemties lielāku risku. Bet, ja kāds paliktu, šī būtu arī pirmā reize, kad Aristam vajadzētu ļoti nopietni domāt arī par kāda cita drošību, nevis tikai savējo. Bez lielām cerībām, ka gan jau Gabriels viņus izvilks, ja kas. Tomēr tos, kam rūpēja Arda, līdzīgi viņam, viņš labprāt redzētu sev līdzās.

[Romija]

Flēra neaizkavēja Gabrielu. Tas bija tikai saprotams, ja viņš vēlas būt viens. Jūtot viņa sāpes, dziedniece pat nevarēja iedomāties, cik ļoti sliktāk jūtas viņš pats. Un ja vienatne bija tas, ko Valdnieka dēlam tagad vajadzēja, serafe negrasījās to apstrīdēt. Viņa palika turpat blakus, bet neiejaucās.

"Uz mani tu vienmēr vari paļauties," viņa noteica Gabrielam un ļāva viņam doties savās gaitās, pavadot Valdnieka dēlu ar līdzjūtīgu skatienu. Gribēt noskūpstīt un apskaut šķita egoistiski, lai arī savaldīties nebija viegli.

Lai arī Ardā joprojām bija daudz iesāktu pavedienu, Flēras domas vairāk kavējās pie Gabriela un tā, kas viņam ir bijis jāizcieš. Viņa bija Gabriela dziedniece, tāpēc lēmums šķita vienkāršs — sekot uz Astindelu. Savā ziņā pat šķita, ka palikšana Ardā, kaut kā darīšana un iekulšanās vēl kādās nepatikšanās visu vērstu tikai uz slikto pusi, ja Gabrielam vai kādam citam nāktos viņus glābt, un šis uzdevums bija pierādījis, ka bez glābšanas viņi vieni galā netika jau ar Sīliju, kur nu visu Ardas Sauli. Sīlija tagad bija mirusi, Attīrītājiem īsta spēka vairs nebija, ja varēja ticēt Maikla teiktajam. Saule gan te joprojām nespīdēja, toties Astindelā to bija veselas divas.

Pēc kārtas klusi uzlūkojusi pārējos, Flēra vilcinājās. Arī šoreiz viņa ne piekrita, ne uzreiz noraidīja katru no iespējām. Izejot cauri portālam, viņa otrā pusē kļūtu atkal pelēka un necila. Tomēr viņa būtu mājās. Paliekot šeit viņa varbūt palīdzētu vēl kādam. Varbūt...

Tā stāvot zem Ardas lietus, Flēra juta, ka dvēselē dzimst dziesma. Skumja, klusa, tomēr ar solījumu un cerību, ka būs labāk. Un tagad Flērai bija kas īpašs. Tas bija krāšņs stāsts par viņu piedzīvojumiem. Varbūt tas arī viņas iepriekšējā pelēcīgajā būtībā bija pietrūcis un dzinis prom no mājām — kaut kas košs un pārsteidzošs. Tagad pat izteiksmīga āriene nebija tik svarīga, lai kaut uz brīdi justos līdzsvarā.

[Mattiass]

Karotājs noskatīja pārējos, kurus, ļoti iespējams, redzēja pēdējo reizi. Arī Flēru. Būtu žēl redzēt dziednieci aizejam. Viņa šeit bija daudziem palīdzējusi. Un tas atgādināja kaut ko, viņaprāt, svarīgu.
— Flēra! Deins ir ļoti pateicīgs par izdziedēšanu. Viņš teica, ka vēlētos satikt dziednieku, lai pateiktu paldies.

[Romija]

"Viņš jau mani satika," Flēra atbildēja. Vai Deina vēlēšanās varēja noteikt Flēras likteni? Vai tas vispār bija gudri tagad viņam rādīties, ja tad, dziedēšanas laikā, tik ļoti bija jāslēpjas. "Nepazina!" viņa piebilda, un balsī bija mazliet pat lepnuma par labi padarītu darbu.

[Roviela]

Joels piecēlās kājās un piekrītoši pamāja ar galvu. Ja Gabrielam ir jābūt brīdi vienam, tad jābūt.

- Es palikšu te vēl kādu brīdi. Ir nenokārtotas lietas, - orākuls teica. Pats jau vien bija izraisījis tās lietas, Gabriels tad, kad viņi ieradās, bija brīdinājis nepieķerties cilvēkiem. Gluži pieķēries Joels nebija, bet savā ziņā vainīgs pie notiekošā jutās, un tā to nevar atstāt.

Astindela var vēl pagaidīt, bet te ir Vinss, kuram vajag sauli, ir Alekss, kurš ir nepatikšanās, un kuram arī vajag sauli, un vispār, šai pasaulei ir laiks to atgūt. Vienīgais, kuram sauli nevajag, laikam ir Maikls. Pats tā teica. Glābšanu nevajagot. Vajag!

Flēra un Arists runāja par Deinu. Nepazina! Kā gan viņš to varētu? Ja dziedēja Flēra, tad viss bija izdarīts vislabākajā iespējamā veidā.