"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[washulis]

Sākoties numuru ceļošanai, arī Sariša steidzīgi sameklēja sev jaunu, ierakstot pārējo biedru numurus un iedodot savu jauno. Jo īpaši parūpējās, lai tur pievienojas arī Aleksa kontakts, ja jau Meja tik neapdomīgi to saplēsusi, neinteresējoties par citu vajadzībām, jo, sasodīts, varbūt Meja negribēja ar Aleksu runāt, tad Sariša gan. Viņa solīja palīdzēt. Tu neatbildēji par Aleksu un sauli. Ja jau serafi ir tie, kas glābj - mēs nevaram šo pasauli pamest novārtā. Sariša paziņoja, uzlūkojot Gabrielu. Viņa negrasījās tā vienkārši padoties. Šis ir tas, kur viņa var palīdzēt, ietekmēt. Vismaz censties.

[Roviela]

- Mhm, - Joels pamāja. Jā, Alekss pats iedeva savu telefonu.
Viņš numuru ielika savā telefonā, un pievienoja arī jauno Sarišas. Tā sacīt, līdz nākošajai reizei, kad viņiem tos atņems.

- Man jau pietiktu grāmatu izlasīt, nav bieza, - orākuls atteica, - tikai tam pašlaik nav laika. Tad es varētu to atdot Tev, lai paglabā, līdz Aleksam to vajadzēs. Es tikai to gribu izlasīt.
Ardas saules problēmas interesēja arī Joelu, un viņam interesēja Alekss un Lilija un viņas puisis. Nu nē, viņi ir jādabū laukā no Attīrītāju pagrabiem, un veseli.

- Jā, mani arī interesē citas iespējas, ja vien tādas ir. Un kā ir ar sauli te.

[Urdrunir]

Pārējie cēli un draudzīgi rosījās apkārt dāļājot telefonu numurus un izvēloties mīļāko vietu, kur sargāt kristālus, bet Tajs sēdēja kaktā un klusēja. Ar lūpām. Bet viņa acis auroja ar spīvu liesmu. Orākuls bija dusmīgs. Satracināts. Un knapi valdījās. Domas traucās pa galvu apsteidzot lamas un apvainojumus, kuri izteikti nekad vairs neļautu salabot sabojātās attiecības.

Mans darbs šeit ir pabeigts. Es atgriezīšos mājās. Veiksmi jums! Puisis pārlaida acis jaunajiem serafiem, apzināti izlaižot Gabrielu. Pēkšņi viņš bija piecēlies kājās. Roka sataustīja jakas kabatā priekšmetu, kas visu laiku bija vienu apģērba stūri ar savu svaru novilcis uz leju. Atskanēja kluss un ass šņāciens. Orākulam roka pacēlās pie mutes un kāri guldzieni saviļņoja rīkli. Ar klusu knikšķi priekšmets nogūla uz galda un kā uz burvju mājienu serafa rokā ielēca ķemme, kura izvijās cauri īsajiem matiem uz īsu mirkli radot ilūziju, ka ir cerības, ka kādreiz frizūra būs perfekta.

Tad Tajs pazuda ārā pa durvīm. Un vientuļa brūna lāse notecēja gar sānu nelielai sarkanai skārdenei ar uzrakstu "Coke".

[Romija]

Flēra nosarka un pavisam drīz sajuta dusmas. Vai tiešām viņas noruna bija sliktāka kā ar dēmoniem? Pacēlusi skatu un ieraudzījusi Taju, viņa samulsa, jo orākula vārdi nesaskanēja ar emocijām, kas teju vēlās pāri virtuvei. Bet varbūt Flēra tik spēcīgi tās izjuta tāpēc, ka bija mēģinājusi noprast apkārtējo un īpaši Gabriela attieksmi pret viņas darījumiem ar Maiklu.

"Paldies!" dziedniece atbildēja Tajam. Nebūtu šī orākula, viņi vēl tagad ķēpātos ar trešo amuleti. "Par drosmi un palīdzību! Lai Gaisma vada tavu ceļu!" viņa atvadījās no biedra, ko bija pazinusi īsu brīdi. Un tomēr viņš bija pierādījis, ka ir īsts Gaismas bruņinieks.

Noskatoties aizejošajā Tajā, pār Flēras lūpām izlauzās nopūta. Iespējams, ka viņiem vairs nevajadzēs viņa vadību, padomu un drosmi. Iespējams. Bet telpa kļuva mazliet bālāka, viņam aizejot.

[Sindra]

- Sīlija neredzēs kristālus. Neredzēs jūs. - Gabriels noteica, atbildēdams uz Flēras jautājumu. - Viņa domā, ka jūs esat prom. Ka mēs šeit būsim divatā. - Kritusī serafe tā jau bija akla uz zināmām lietām. Viņa būs vēl aklāka uz lietām, kuras domā neesam. Vai nemaz nevēlas redzēt. Serafiem nebija jāuztraucas, ka viņus pamanīs, ka pamanīs kristālus. Gabriels bija parūpējies, lai ilūzija to visu slēptu. Viņš šeit ar Sīliju būs divatā.

Viņa skatiens viens uz īsu mirkli aizkavējās pie Flēras, kad dziedniece paziņoja par vakariņu parādu.
Metatrona dēls izvilka no paciņas vēl vienu cigareti un to aizsmēķēja.
- Neej. - viņš noteica, uzlūkodams Flēru. - Tev nepatiks tas, ko viņš vēlēsies tev parādīt. - bet vairāk arī neko nepaskaidroja. Tas bija tikai ieteikums. Protams, Flēras lēmums bija, iet vai neiet.

- Kas ir labāks un pareizāks veids? - Gabriels palūkojās uz Aristu. Kā viņš varēja atbildēt uz šo jautājumu.
- Vai nu viņa, vai es. Cita ceļa nav. - vai karotājs spēja pateikt, kurš ir pareizākais? Ja ta, tad, lai klāj vaļā. Pat būdams orākuls, valdnieka dēls bija gatavs uzklausīt citu viedus domu gājienus. Ja viņiem tādi bija.

- Tie ir tikai neapdomīgi solījumi. Nekas tāds. - Gabriels atteica Ereijasam. Viņam nevajadzēja satraukties par biedru aurām un citām likstām, kas varētu liegt ceļu atgriezties viņa tēva paspārnē.
Viņš mēmi pamāja, kad karotājs ierosināja, ka vajadzētu tā kā doties.
Varbūt pat bija jau gatavs nodzēst cigareti, lai celtos un dotos, kad Sariša atkārtoja savu jautājumu, Joelam piebalsojot.
Gabriela skatiens aizkavējās pie Sarišas. - Jā, es neatbildēju. - viņš pamāja.
- Ar nolūku. Kāpēc? Jūs to sapratīsiet, ja izlemsiet, ka tas ir jūsu pienākums, rūpēties par šīs pasaules sauli un sakopšanu aiz citiem. - arī šoreiz vairāk nekādi paskaidrojumi nesekoja. Katrs varēja saprast, kā vēlējās.

- Jā, ir laiks. - Gabriels noteica, kad Tajs bija pametis Svētnīcu, lai atgrieztos Astindelā. Viņš nodzēsa cigareti un piecēlās. Piegājis pie loga, pa ceļa, no galda paņēma Taja atstāto dzēriena bundžiņu. Gaidīdams, kamēr serafi dosies tikt galā ar kristāliem, viņš to iztukšoja līdz galam.

[Rouzijs]

Meja atrāvās no savas palodzes un pagāja uz Gabriela pusi. Serafe paņēma vienu no kristāliem un bija gatava to novietot tam paredzētajā vietā.
Vien vajadzēja sagaidīt pārējos, bet domas kavējās pie Aleksa. Tumšmatei nepatika pēkšņā Sarišas interese par Mārvinu un šķita, ka meiteņu draudzība izirst, un turas tikai uz pēdējiem pavedieniem, kas tūlīt, tūlīt pārtrūks. Nebija jau tā, ka Meju neinteresētu atgriezt sauli Ardā, bet ne jau kopā ar šiem serafiem.
Viņai nebija ko teikt.

[Mattiass]

— Labākais veids ir tāds, kurā Sīlija ir mūsu pusē un darbojas Gaismas labā. Un jūs abi izdzīvojat. Vai arī, sliktākā gadījumā, tiek sagūstīta ar cerību, ka viņu varēs savest kārtībā. Salabot, izdziedēt, nezinu, kā to nosaukt. Agrāk viņa taču tāda nebija. Kāpēc nebūtu iespējams veikt pretēju izmaiņu?

Ja varēja mēģināt palīdzēt tādai pasaulei, par kādu bija kļuvusi Arda (kura senāk tāda nebija), kādēļ lai tas nebūtu iespējams ar serafu?

— Es vēlētos, lai viņa izmainās. Tāpat, kā vēlētos, lai izmainās Arda, — tas laikam jau nozīmēja, ka karotājs visai nopietni uztvēra iespēju rūpēties par šīs pasaules sauli. Viņš gana ilgi te sabija. Un jau sen kopa pēc citiem. Šī beidzot būtu iespēja arī ko sasniegt. Turklāt, serafs pieļāva iespēju, ka, palīdzot Ardai, viņš palīdzēs arī pats sev.

Turklāt, šis reiz bija darbs, ar kuru, viņaprāt, serafiem kā reiz pienāktos nodarboties. Ja viņi negribēja palīdzēt pasaulēm, kurās valda tumsa kā uz zemes, tā dvēselēs, tad jēgas no viņiem nebija nekādas. Jo šie nu reiz bija perēkļi, ieskrējiena joslas ļaunumam. Tādam, kā Sīlija ar saviem Attīrītājiem un dēmoni. Un Arists uzskatīja, ka pietiekami labi zina Ardu, lai tiktu ar to galā labāk, kā nākamā ekskursantu varza, mežonīgās tūristu ciltis, ko šurp nosūtītu.

— Ierosinu dalīties trīs grupās. Pirmā: es ar Meju. Otrā: Joels ar Sarišu. Trešā: Flēra ar Ereijasu. Katrā grupā viens aktivizē kristālus, otrs, kas ir karotājs, tikmēr šo vienu piesedz. Ja nevienam nav iebildumu, tad ņemam kristālus un taisamies prom.

Arista vārdi saskanēja ar darbiem. Viņš noglabāja grāmatu par simboliem, un tad, savācis vēl vienu no kristāliem, padevās lifta virzienā, un, ja gadījumā iebildumu pret ierosinājumu nebija, gaidīja, vai Meja nāks līdzi. Ja nāk, un, ja Gabrielam vairs nekas nav sakāms, izsauc liftu, lai dotos lejā, uz mašīnu.

[Romija]

Gabriela atbilde bija savādāka, kā Flēra būtu gaidījusi, bet tā rosināja pārdomas. Maikls kaut ko grasījās parādīt? Un nevis izdarīt? Kaut gan abiem variantiem sekas varēja būt vienlīdz sliktas. Un tomēr viņam bija kāds plāns saistībā ar Flēru, bet viņa, naivā, bija iedomājusies, ka Mārvins vēlas pavadīt laiku viņas sabiedrībā. Apziņa bija rūgta, bet uz kopējo cilāto problēmu klāsta tā izplēnēja.

Tagad un tūlīt tāpat dziedniece negrasījās nekur skriet. Viņus gaidīja kristāli. Un ja arī Arists vēl pēdējā brīdī centās piedāvāt citus variantus, Flēra uzticējās Gabriela lēmumam. Viņa centās nedomāt par to, ka viņi sagatavo laukumu serafa bojāejai, pat ja tas bija kritušais eņģelis.

Neiebildusi pret sadalījumu, Flēra piesavinājās divus kristālus un aiznesa pie somas. Ja arī kristāli citiem vai vismaz Sīlijai nebija redzami, labāk tomēr lieki neriskēt un vismaz pa ceļam turēt somā. Tā bija gan ērtāk, gan drošāk. "Esmu gatava," Flēra paziņoja, pārbaudīdama, ka soma ir kārtīgi aiztaisīta un telefons ir kabatā. Viņa devās uz liftu.

[echo3]

Tajs aizgāja, par kaut ko ļoti noskaities, toties pārējie palika. Seši, tieši pietiekami, lai izvietotu kristālus un burtu maģiju. Ereijasam nebija iebildumu pret Arista plānu. Viņš palūkojās uz Flēru - vai dziedniece piekrīt? Flēra paņēma divus kristālus, tātad piekrīt.

No vienas puses, šis beidzot bija pēdējais uzdevums, un domai par tā izpildi vajadzētu kaut mazliet iedvesmot, bet no otras puses - tā mērķis bija Sīlijas nāve. Ereijasam bija arī aizdomas, ka tas var beigties vēl sliktāk. Viņš to skaļi neizteica, bet, pirms iekāpa liftā, nometās uz viena ceļa Gabriela priekšā, brīvprātīgi izrādīdams cieņu.

[Roviela]

Joels pateicās Tajam un novēlēja laimīgu ceļu. Varbūt tiešām viņa darbs šajā pasaulē bija pabeigs. Tā varēja būt.

Atdevis grāmatu Aristam, lai tas ieliek kādā savā slepenā kabatā, orākuls uzvilka mēteli, paņēma somu, kurā ielika divus kristālus, lai Sarišai nav jānes, un bija gatavs gājējs.

Viņš nebija paspējis izlasīt stāstu par kritušo Gabrielu, un tagad ļoti cerēja, ka viss, kas ir grāmatā rakstīts, lai kas tur būtu, nav taisnība. Un gan jau Gabriels ir izlasījis pats, ja jau atnesis to uz šejieni.

Atvadījies no Gabriela pēc pilnas etiķetes, serafs drīz bija pie lifta, lai brauktu lejā.

[Sindra]

Gabriels mēmi pamāja uz Arista pārdomām par labākajiem veidiem.
Viņš neko neatbildēja. Skatiens domīgi raudzījās tālumā, kamēr rokā vēl bija palikusi Taja atstātā limonādes bundža.
Beigās serafa skatiens uz to palūkojās ciešāk, lai konstatētu, ka dzēriens nebija no šīs pasaules. Tajs to bija paņēmis līdzi no iepriekšējās pasaules, kurā atradies.

Skatiens uz mirkli aizkavējās pie Ereijasa un Joela, kuri atvadoties, viņa priekšā locīja ceļus. Tas likās nedaudz savādi. Lai gan... ne nesaprotami. Viņš viegli pielieca galvu, atņemdams cieņas apliecinājumus un pamāja, ka serafi var doties.

Kristāli aizceļoja, lifts aizbrauca un Gabriels palika viens.

Ārā mazliet līņāja smalks lietus. Taču serafiem būtu bijis daudz nepatīkamāk, ja lītu stiprāk. Šo vareja pieciest.
Jā, arī no šejienes palūkojoties, varēja redzēt gaismas strēles, kur bija jānovieto kristāli. Nekas sarežģīt. Tik vien kā jāaizdodas līdz sešiem punktiem un gaismas strēlē jāieliek kristāli.

Vēl bija agrs rīts un ielās nebija pārāk daudz cilvēku. Iespējams, ka vispār bija brīvdiena un nevienam nekur nebija jāsteidzas.

Mejai, minot Stonas ielas bruģi, vēl turpat pie Svētnīcas, sanāca uzmīt uz kādas papīra strēmelītes. Pazīstamas. Tās, kuru viņa pati vēl nesen bija izsviedusi pa logu. Uz tās bija redzami cipari: 853 un daļa no noplīsuša cipara, kas varēja izskatīties pēc sešinieka vai nulles.

[Romija]

Flērai kaut kā bija šķitis, ka Gabriels nāks līdzi vismaz līdz lejai, lai arī nekāda pamata tādai domai nebija. Vienkārši... tāda atvadīšanās. Bet tagad ārā stāvvietā, kur viņus atkal apņēma Ardas fons un līņājošais mitrums, Flēra apzinājās, ka varbūt tā bija pēdējā reize, kad viņa Gabrielu redzēja. Pat ja viņam nekas slikts nenotiks no simbola, kas gan zināja, kā viss notiks pēc tam. Viņa nebija atvadījusies.

Papurinājusi galvu, lai izkratītu nelāgas priekšnojautas, Flēra pavērās apkārt. "Mēs varētu iet uz tiem diviem," viņa norādīja uz divām redzamām strēlēm dienvidu virzienā blakus vienu otrai. Ja nebija nekādas īpašas atšķirības, tad, jo ātrāk viņi izlems un dosies, jo labāk.

[Mattiass]

Izskatījās, ka Gabrielam labāka risinājuma nebija. Neko darīt.

Nobraucis lejā, Arists pat īsti neievēroja to smidzekli. Parasta lieta. Mēdza būt nepatīkamāk. Kaut gan redzamībai, protams, par labu nenāca.

— Mēs būsim tur, — viņš pārējiem norādīja uz divām strēlēm ziemeļrietumos, un devās uz Silvu. Ja Meja sekoja, viņai spīdēja iespēja tikt aizvizinātai. Protams, tas nebija brauciens ar moci, bet tad atkal… sēžot priekšā, ātruma izjūta arī bija tīri laba.

[echo3]

Laika apstākļi Stonā šobrīd bija ne pārāk briesmīgi, bet nebija labi. Vidēji stiprs lietus, kas viesa cerību, ka cilvēki labprātāk braukā mašīnās nekā staigā pa ielu. Tiešām, cilvēkus apkārt tikpat kā nemanīja.

Labi, ejam turp. - Ereijass atsaucās Flērai. Tad palūkojās uz biedriem. Vai būtu kādi iebildumi? Gaismas stabi bija izvietoti vienādā attālumā no Svētnīcas, tā ka izvēlēties varētu nebūt nekāda problēma. Taisni, pa labi, pa kreisi šoreiz nozīmēja vienu un to pašu.

Ereijass domāja, ka kavēties gan nevajadzētu.

Šo rakstu rediģēja echo3: 24.01.2014 13:36

[Rouzijs]

Meja sekoja Aristam, viņai bija vienalga ar ko būt vienā grupā, galvenais, lai nav jāsadarbojas ar Joelu, jo orākulu serafe nevēlējās redzēt. Meitene izkāpa no lifta un palūkojās uz Aristu. - Man jau liekas, ka tie gaismas stabi nav tik tālu, lai būtu jābrauc ar mašīnu. Vai arī tu baidies, ka tai kaut kas notiks? - Tumšmate apjautājās, bet viņa sekoja vecākajam serafam.
Ejot uz mašīnu skatiens bija noslīdējis līdz zemei un tur acis ieraudzīja Aleksa numuru, to pašu, ko serafe bija saplēsusi. Bet tā bija tikai daļiņa un tas noteikti nebija nekāds mājiens tam, ka meitenei vajadzētu puisim zvanīt. Nē, nē... izpildīs uzdevumu un visticamāk pazudīs Astindelā caur portālu.

Šī nebija Mejas vieta, viņas pasaule, nebija nekas, kas vairs piesaistītu. Par ja aizceļojot prom, viņas sirds paliks šeit un visticamāk tiks izmesta kādā Ardas izgāztuvē.
- Es uzticos Gabrielam, bet ja nu viss nenorit kā vajag? - Ko tad viņi iesāks? Nevarēja jau zināt kādas neģēlības Sīlija ir sadomājusi.

[Mattiass]

— Nē, nebaidos… — Arists novērtēja, ka viss ir tepat blakus. — Man likās, ka būs tālāk.

Viņš devās uz sevis nozīmētām vietām. Tāpat, kājām.

— Piemēram, kas? Ja nenotiks, tad arī domāsim. Izejot no tābrīža apstākļiem. Vai arī labāk, es improvizēšu, bet tu man klausīsi uz vārda, — serafs uzskatīja, ka uz priekšu neko nevar izdomāt. Jo noiet greizi varēja… nu, jebkas. Viņi īsti nesaprata, kā viss notiks, vismaz ne sīkumos. Viņaprāt, tas viss plāns varēja tikpat labi turēties uz puņķiem un būt muļķa mierinājums. Viņi to izmēģina, jo nekas cits tāpat neatliek. Vismaz Gabriels ir radījis tādu iespaidu.

[Romija]

Pamājusi par apstiprinājumu, Flēra devās uz noskatītajām vietām, neatpaliekot no Ereijasa. Kristāli somā šķita kā kaut kas gaišs un labs, it kā viņa nestu svētītu velti, un tomēr apziņa par nāvi lika somai šķist smagākai. Flēra devās taisni uz pirmo gaismas strēli, lai saprastu, kā tur ir jānovieto kristāls, lai tas atrastos pareizā pozīcijā un varētu doties pie nākamā. Labāk bija ātri tos novietot vajadzīgajās vietās un tad gaidīt īsto brīdi. Šķita, ka Sīlija teju teju varētu ierasties.

[Roviela]

Joels noskatīja, uz kuriem gaismas pīlāriem grasās iet otri divi pāri, lai tad savus nestos kristālus (vienu iedodot Sarišai), varētu novietot atlikušajās divās vietās.

Kā viņi zinās, kad aktivizēt maģiju? Ā. pareizi. Tad, kad ieradīsies Sīlija, un, ja kristāli būs savās vietās, tad simbols sāks veidoties no tā, kurš maģiju lietos pirmais, un tad arī pārējiem to vajag samanīt.

Divas vietas un kristāli, kas tika ielikti gaismas stabā. Joels palika pie tās vietas, kas ar abiem pārējiem būrējiem veidoja trijstūri - vienu pīlāru izlaižot.
Un gaidīja, nedomādams vairs ne par ko citu.

[washulis]

Gabriela atbilde bija izvairīga un tieši tādēļ nekādi negāja viņai pie sirds, bet šobrīd bija jātiek galā ar Sīliju. Pēc tam varēs atgriezties pie Aleksa problēmas. Tikai vilšanās skaidri vīdēja viņas sejā, tomēr Sariša pieņēma Joela sniegto kristālu un devās laukā, ieraujot galvu plecos, Joelam nopakaļ, līdz sasniedza sev norādīto gaismas stabu. Visai iespaidīgs pēc skata, tas tiesa. Viņa ievietoja kristālu tajā, pašķielējot Joela virzienā. Visi lielie pūliņi nu drīz tuvojas beigām. Kaut kā neticās. Vai šis nešķiet pārāk vienkārši? Gabriels jutās pārliecināts, bet... nav jau tā, ka Gabriels nav spējīgs kļūdīties.

[echo3]

Dod man vienu, ātri aiziešu to nolikt nākošajā vietā. - Ereijass teica Flērai, kad viņi bija sasnieguši pirmo gaismas stabu. Tam nevajadzētu būt nekam sarežģītam. Un tad Flēra varēs vajadzīgajā brīdī burt Gaismas maģiju. Vai arī viņi abi to darīs - ja nekādu apdraudējumu nemanīs.