"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[washulis]

Es domāju, ka persona, kas Tev ar šo varētu palīdzēt vislabāk, ir Alekss. Sariša godīgi atzina. Jo, nē, tā nebūs viņa. Viņai par šo nemaz nevajadzētu domāt un zināt, tik personiska un sveša tēma. Ja ne dot mīlestību, tad cerību un mieru. To viņš Tev ir parādā. Ar ko viss sākas, ar to arī vislabāk ir beigties.

Tajs. Tajs? Sarišai vajadzēja laiku lai atcerētos, kas tas bija par zvēru, bet atmiņa tomēr nebija tik švaka, lai arī šis serafs satikts salīdzinoši īsu laiku. Drīz pēc tam Sariša jau sekoja Mejai un viņai nebija tās privilēģijas drīz atgriezties. Labi. Ja viņiem mūs vajadzēs, sazināsies vēlreiz. Serafe ieminējās, palūkojoties uz priekšējo paneli, kad tumšmate vaicāja par viņu nomēroto ceļu. Mums vēl kāds gabals ir palicis. Ļoti nespecifiska atbilde, bet viņa tomēr vēl nebija pilnībā adaptējusies šejienes visām modernajām sistēmām. Ir uzradies kāds... vai arī precīzāk, kaut kas, Sariša pie sevis iesmējās, patiesi nezinot, kā labāk uzrunāt melnos dūmus, Kas ir, ja ne spējīgs, tad ļoti ieinteresēts saules atgūšanā. Citas pasaules būtne, kas, kā noprotu, bez saules nevar atgriezties savā pasaulē un ir te iestrēgusi jau krietnu laiku. Pastāstīšu plašāk, kad arī Joels būs uzmodies. Man noderētu viņa zināšanu krātuves. Kādas Joelam nešaubīgi bija izveidotas.

[Sindra]

Flēra, Ereijass, Tajs

- Nu jā... mēs laikam varam teleportēties. - Liana izklausījās visai laipna. - Tikai... - pirms viņa piedāvāja biedriem vienoties teleporta aplī, serafe piegāja pie pelniem, kuri bija palikuši pāri no iznīcinātā zvana un pamāja pār tiem ar roku. Čupa izkaisījās pa vējam. Tikai necik tālu jau neaizlidoja. Stonas smagās lietus lāses pelnus nospieda pie zemes. Bet nu tie vismaz vairs nebija vienā kaudzē.

Pagājusi nostāk, Liana pastiepa rokas un gaidīja, kad Tajs, Flēra un Ereijass pieķersies pie viņas rokām, lai karotāja varētu uzburt teleportu.
Kad visi bija gatavi doties, Liana nomurmināja burvestības frāzi un serafus jau atkal uz mirkli ieskāva tumsa.

Pēc mirkļa viņi atradās pie Svētnīcas.
Nelikās, ka te kaut kas būtu mainījies. Viss pa vecam.


Arists

Aristam, piebraucot pie Svētnīcas, viņš pamanīja, ka tieši šajā mirklī te atteleportējās vēl bariņš serafu. Tajs, Flēra, Ereijass un kāda blondīne, kuru, ja karotājs tā centīgāk nopētīja, tad atpazina, kā Anila māsu Lianu. Kura arī bija karotāja.
Galmā klīda baumas, ka Metatrons vēlas Lianu izprecināt Gabrielam.


Svētnīca

Pie Svētnīcas neatradās neviens auto. Nē, nu tagad tur atradās Arista auto. Bet citādi neviena paša auto.
Taču lifts strādāja un nelikās, ka pa serafu prombūtni te būtu kaut kas mainījies.
Uzbraucot augšā, serafi nonāca virtuve. Un paskat tik! Tur atradās Gabriels.
Metatrona dēls sēdēja pie virtuves galda. Viņam blakus bija kafijas krūze un priekšā atradās pelnu trauks. Kurā jau atradās kādi desmit izsmēķi, kuri bez šaubām bija izsmēķēti tepat, virtuvē. Un to viņš darīja arī tagad. Turpināja nervozi smēķēt.
Gabriela sejā bija tāda nenolasāma izteiksme. Viņš likās tā kā satraukts, tā kā skumjš. Tad atkal vienaldzīgs un bezrūpīgs.

Liana ienākusi virtuvē, uzkrītoši saviebās. - Te smird! - gaišmate noteica.
Gabriels viņai nepievērsa uzmanību. Viņš vispār nevienam nepievērsa uzmanību.
Karotāja piegāja pie ledusskapja un atvēra to. - Te bija tie dīvainie sprunguļi. - viņa izvilka burku ar skābētiem gurķiem un sāka tos vienu pēc otra ēst.

Virtuvē uz galda vēl joprojām atradās Grāmata. Aleksa dotā.

[Roviela]

OOC - Es tomēr atļaušos pieņemt, ka neguļu bezsamaņā nez cik ilgi (tas tāpēc, ka jūs izdomājāt spēlēties pa nakti, tā man atņemot gājienus), bet gan tieši tikpat, kā Alekss teica - pusstundu. Varbūt Meja kaut kādu mistisku iemeslu dēļ attopas pāris minūtes ātrāk, bet ne jau nu visu to laiku, kuru abas karotājas tur nesteidzīgi pļāpā.

Joels dzirdēja Aleksa pavēli pārtraukt kautiņu, bet nevarēja to izpildīt. Meja rāvās laukā, viņu nevarēja laist prom! Bez palīdzības, bez naudas viņa nenoies to milzīgo attālumu, vienalga, uz kuru pusi ietu, vai uz to kapsētu, vai Svētnīcu. Joels bija īsts draugs un to nevarēja pieļaut. Labi, Meja nebija īsti gudra, bet tas nav iemesls, lai viņu aizlaistu postā.

Nākošajā mirklī bija tā pati sajūta, kas lidaparātā, šoreiz Alekss bija trāpījis. Pēdējā doma bija cerams, arī Mejai!, pirms orākuls saļima uz slapjās ietves.

----

Joels atjēdzās. Viņš noteikti bija kaut kādā auto, un abas balsis, kas atskanēja, bija Mejas un Sarišas. Uz kurieni viņi brauca, tas gan nebija zināms. Sajūtas arī bija tādas pašas, kā pamostoties lidvagonā. Galva sāpēja, nogurums, un šķita, ka pa ķermeni bradājis kaut kas liels.

.. Gabriels ir pie Sīlijas, tāpēc mūs palaida vaļā, apmaiņā pret viņu. Bet es ticu, ka Gabriels zina ko dara...
Joels mazliet sakustējās. Lai nu kā, bet tā Maikls teicis nebija. Atkal Meja ar saviem pieņēmumiem! Nē, tā Maikls neteica! Gribējās uzsaukt, bet tas taču tāpat neko nedotu. Tomēr, varbūtu dotu? Sariša taču bija prātīga, viņa saprastu, ka tas ir nepārbaudīts apgalvojums. Iespējams, bija tieši tā, bet, iespējams, nebija.

Labi, bija skaidrs, ka meitenes domā, ka Joels vēl ir bezsamaņā un neko nedzird, un viņu saruna ir tāda stipri personiska. Vai vajadzētu atvainoties, ka sanāk dzirdēt?
.. Mēs šobrīd dodamies uz Svētnīcu.
Tā bija Sarišas balss. Vismaz skaidrs, kurp viņi brauc.

Pirmavots? Alekss? Saule? Būtne? Grāmata! Tas viss tur ir rakstīts.
- Khmmm... - Joels sakustējās jūtami un iekrekšķējās.
- Es jau brīdi esmu uzmodies, piedodiet, meitenes. Diemžēl, neesmu lasījis grāmatu, līdz manīm tā nenonāca, tāpēc neko skaidri pateikt nevaru.

[Romija]

Flērai nebija nekādu iebildumu uz Svētnīcu doties ar teleportu. Mašīnas viņiem vairs nebija, arī vieta nebija pazīstama, bet darbs šeit bija pabeigts. Pieķērusies Lianas rokai, dziedniece sajuta jau zināmo teleporta reiboņu, kas izklīda, viņiem veroties uz jau zināmo Svētnīcas vietu.

Sajūta bija mazliet kā atgriežoties pēc labi padarīta darba. Lai arī kādi pārmetumi bija saņemti un pašas Flēras lietderību amuleta iznīcināšanā varēja apšaubīt, tomēr gandarījums par paveikto ielija arī viņas sirdī. Drošu soli dodoties uz Svētnīcu, Flēra smaidīja. Stāvvietā gan bija tikai Arista auto, bet serafes pirksti nepacietīgi nospieda lifta logu.

Ieraugot Gabrielu, lai arī ne gluži smaidīgu un atplestām rokām, Flēras sirds apmeta kūleni. Daļa viņas pacēlās spārnos, bet smaids kļuva vēl plašāks.

"Mēs to iznīcinājām," Flēra paziņoja, lai arī daudz labprātāk teiktu pavisam citus vārdus, piesteigtos klāt un apskautu Gabrielu. Bet viņai bija jāvaldās, lai neizsauktu dusmas. Lai nebūtu gluži jāstāv un dumji jāblenž uz Valdnieka dēlu, viņa sarosījās un devās pie jau ierastās tējkannas. "Kādu tēju kurš vēlas?" viņa vaicāja, ja nu vēl kāds pievienosies viņas vēlmei. Kārtīgu, nesteidzīgi gatavotu saulsirdīšu tēju Flēra nebija dzērusi mūžību. Vismaz tā šobrīd šķita. Un te, kur Ardas fons nenospieda, tā šķita gandrīz vai kā deserts.

Flērai tur pat blakus Liana bija izņēmusi no ledusskapja kaut ko, ko tikai pēc burkas apskatīšanas Flēra atpazina. Kaut kad tikko ierodoties Ardā, dziedniece bija nogaršojusi šos "sprunguļus" un atzinusi par stipriem un skābiem, bet tagad tie ieguva pavisam citu nozīmi. Skatienam no burkas pārslīdot Lianas vēderam, tad paskatoties uz karotāju, kas dūšīgi stūķēja iekšā vienu pēc otra, Flēra neviļus pasmaidīja mazliet savādāku smaidiņu. Tādu kā zinošu, saprotošu. "Labu apetīti," viņa novēlēja karotājai un pievērsās tējas maisiņu sameklēšanai.

Savas apmācības laikā Flēra, protams, bija mācījusies arī par grūtniecību un bērniņa laišanu pasaulē, un viņa zināja, ka tas var izsaukt gan pēkšņas garastāvokļa maiņas, ko Liana jau bija demonstrējusi, gan arī likt ķermenim alkt pēc stiprākiem ēdieniem. Ja tiešām Liana bija stāvoklī, tad visticamāk, ka no Gabriela, kas, protams, nebija tā jaukākā doma, tomēr jauna dzīvība pasaulē bija ļoti vēlama, un Flēra kā dziedniece par to nevarēja nepriecāties. Tomēr vairāk komentārus viņa neizteica, tā vietā izvilka no somas dažādus tēju maisiņus un sāka izvēlēties, ko pagatavot. Tikmēr fonā tējkanna lēnām sildīja ūdeni siltam dzērienam.

[echo3]

Zvans sabruka pelnos, nekas nesprāga, un tas Ereijasu darīja aizdomīgu. Jā, to bija paveikusi Gaismas maģija, tātad kaut kas no dēmoniskā zvanā bija bijis, bet - vai amulets? Karotājs nezināja, tāpēc īstu prieku nejuta. Bet kurš zinās? Gabriels? Kāds no orākuliem?

Ereijass iznāca no akmens pieminekļa aizsega un noskatījās, kā Liana izdzenā pelnu kaudzīti. - Joels man neatbildēja par to, vai var tikt šurp vai nē. Un tagad vairs viņu nevaru sasaukt vispār. - Kas atkal atgadījies? Tomēr palikt kapsētā nebija jēgas, un Ereijass satvēra Lianas roku teleportam uz Svētnīcu.

Svētnīcas stāvvietā reizē ar viņiem iebrauca Arista automašīna. Nekādu citu transporta līdzekļu tur nebija. Ereijass pamāja sveicienu Aristam un gāja uz liftu, kuru jau bija izsaukusi Flēra. Augšā, Gabriela dzīvoklī patiešām bija pats Gabriels, viens pats, ar cigarešu izsmēķu kaudzi pelnutraukā uz galda. Uz galda bija redzama arī kāda grāmata.

Ereijass Gabrielu pasveicināja pēc pilnas etiķetes. Neko stastīt karotājs nesāka. Ar pateicību paņēmis no Flēras saulsirdīšu tēju, Ereijass apsēdās un ik pa laiciņam centās sasaukt Joelu. Joel?

[washulis]

Arī Joels atģidās, tas labi. Apliecināja, ka tik daudz nezinot. Labi, tad šis mums vēl būs kopīgi jāatšķetina. Sariša smagi nopūtās, drīz jau nonākot galā. Paņēmusi Aleksa numura lapiņu, viņa devās uz liftu, atpazīstot Arista mašīnu. Lieliski, jo vairāk galvu, jo labāk, Sariša šobrīd nevēlējās sēdēt vientulībā un garlaicībā.

Ar Meju un Joelu uzbraucot augšā, Sariša iesoļoja virtuvē, viņa vēlējās pasmaidīt, bet tā vietā vairākas reizes nokāsējās, nonākusi tuvējā dūmu mākonī, kas virtuvē arvien biezēja. Varbūt atvērt logu? Viņa piedāvāja, pa priekšu gurdeni nosēžoties pie galda, tagad nokārtojot arī smaida daļu, nopētot pārējos. Te jau bija Ereijass un Flēra, gatavojot tēju. Man, lūdzu. Un sveika. Sariša atsaucās, vēlāk ievērojot arī svešo sievieti. Viņai tā izdevība satikt Liānu, nu, tiešām satikt un skatīt tuvplānā nebija joprojām sanācis. Un Jūs būtu? Ja jau atvilkta te, tātad jāuztver par sabiedroto. Salīdzinoši īsajā laikā tādu bija savākts pārsteidzoši daudz.

Un visbeidzot skatiens apstājās pie grāmatas. Droši vien tā pati, ko pirmīt pieminēja Joels. Aleksā, pēc sava tēva nāves, ir iemājojusi kāda svešas pasaules maģiskā būtne, kas ir apņēmusies atgūt Ardas sauli. Kamēr būtne joprojām ir tur, Alekss var fiziski ciest. Sariša pāris teikumos izspēra vienu no šajā laikā svarīgākajām, gūtajām atziņām, vēloties zināt apkārtējo reakciju. Ja jau visi, gandrīz visi, ir te, tad atpūta un sakopšanās varēs pagaidīt.

[Romija]

Liftā parādoties arī pēdējai pazudušo serafu grupiņai, Flēra priecīgi visus sagaidīja ar sveicieniem. Katram, kas vēlējās, tika sarūpēta krūzīte, kurā dziedniece sabēra dažādu zālīšu maisījumu. No Mejas un Joela joprojām bija jūtama sajūta, it kā abi būtu pārcietuši kaut ko nepatīkamu, tāpēc viņu tējās tika iebērts mazliet dziedējošāks saturs. Savukārt Sarišai, kas laikam jau bija atkopusies vai nemaz nebijusi Būrī, tika uzmundrinošs dzēriens. Smarža, kas izplatījās no tējas krūzītēm, vismaz mazliet nomāca cigarešu smārdu.

Noliekot dažas krūzītes uz galda, Flēra tikai tagad pamanīja grāmatu. "Tā ir tā grāmata," viņa apliecināja un pameta skatienu uz Joelu, kas iepriekš bija vēlējies izlasīt. Varbūt tagad bija iespēja, ja vien no tā vairs bija jēgas. Flēra pati šobrīd neķērās pie lasīšanas, bet noklausījās Sarišas teikto.

"Aleksa tēvs bija dzīvs?" viņa pārjautāja, bet tas nebija vienīgais neskaidrais karotājas teiktajā. "Kas tā par būtni? Kā tu zini?" Kaut gan varbūt jāsāk bija ar kaut ko citu. "Jūs bijāt būrī? Kas tur notika? Vai Maikls spīdzināja Aleksu pēc tam, kad biju viņu izdziedējusi?" tās bija bažas, ko Sīlija bija iesējusi Flēras prātā. "Kas notika?" viņa gribēja zināt vairāk, bet skatiens uz Joelu un Meju liecināja, ka arī viņu stāstu dziedniece labprāt uzklausītu. Un Arista, ja viņš stāstīs, jo ar īpašu runīgumu izmeklētājs neizcēlās. Ja nebija citas svarīgākas lietas, tad Flēra labprāt uzzinātu vismaz aptuveni notikušo. Arī viņa bija gatava pastāstīt par saviem piedzīvojumiem ar Maiklu, lidvagona avāriju, Lianas satikšanu un došanos pie citiem serafiem. Bet pats galvenais joprojām bija: "Šķiet, ka amuleti ir iznīcināti!" Flēras balsī varēja saklausīt gan apmierinājumu, gan mazliet lepnumu. Un tam par godu viņa pacēla savu tējas krūzi kā tostā.

[Rouzijs]

Kad Joels pamodās un sāka runāt, Meja apklusa. Viņai orākulam nebija ko teikt, līdz ar to... viņš tika vispār ignorēts. Un tā visticamāk būs kādu laiku.
Vien kad serafi piebrauca pie Svētnīcas tumšmate palūkojās uz Sarišu. - Iedosi man Aleksa numuru? - Ja jau viņš to bija atstājis, tad Meja vēlējās to iegūt savās rokās, lai vēlāk mēģinātu piezvanīt un izrunāties, pat ja nebija nekas daudz ko runāt.

Serafe joprojām nejutās diži labi, viņa bija nomākta un apvainojusies uz dažu labu orākulu.
Un uzbraucot ar liftu augšā Svētnīcā pārsteigums bija tas, ka te viss bija tik piepīpēts, bet ieejot virtūvē meitene sastinga. Tur bija Gabriels, bet kā. Tumšais skatiens jautājoši uzlūkoja Metatrons dēlu.
- Maikls teica, ka tu esi pie Sīlijas un padevies. - Tumšmate vairs neko nesaprata.

- Paldies. - Meja pateicās par tējas krūzi Flērai un mēģināja pasmaidīt.
Tomēr Gabriels nebija vienīgais, kurš vēlējās smēķēt, varbūt Meja nevēlējās tik daudz un bieži to darīt, bet serafes pirksti mēģināja paņemt cigaretes, kuras turpat pie Metatrona dēla stāvēja. Viņai vajadzēja... varbūt tad paliks labāk.
Protams, ka serafe uztraucās par Aleksu, bet mēģināja to neizrādīt.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 20.01.2014 17:27

[washulis]

Pēc Mejas lūguma, Sariša iedeva Aleksa atstāto numuru viņai. Vēlāk norakstīs, lai sazinātos ar Mārvinu pati. Pēc tam jau pievērsās Flērai, kas pasteidzās ar pirmajiem jautājumiem. Labi, sākšu no sākuma. Sariša pamāja ar galvu, pieņemot tējas krūzi un ieelpojot tās garaiņus. Kamēr Meja izbēga no Karotāju aresta, es joprojām biju pie viņiem, līdz mani aizveda pie Attīrītājiem. Tur bija arī Alekss. Tad mums iedeva ērtākus apartamentus, gatavojoties Būrim. Pa vidu bija Tavs apciemojums. Te serafe palūkojās Flēras virzienā. Starp citu, paldies par tām tējas zālītēm, ko atnesi. Palīdzēja. Tikai žēl, ka pārpalikumi palika Attīrītāju rokās. Nešķita, ka tie kādas zāļu tējas īpaši novērtēs.

Vienu mirkli ar Aleksu sazinājās Toms Beils, viņa kolēģis un draugs. Viņš bija saņēmis gūstā Maiklu, cerot Aleksu izpirkt brīvībā, bet Alekss atteicās manis dēļ. Viņš negrasījās mani atstāt vienu. Tad mūs iemeta Būrī. Mums tur tika genētiski modificēts zvērs, daži Aleksam pazīstami noziedznieki un tad Maikls nolēma par Aleksu paņirgāties, Būrī ievedot Mārvinu vecāko. Jā, viņš bija dzīvs. Izskatījās visai noskrandis un noguris. Jau atkal šo atstāstīt, atkal atcerēties. Nepatīkami. Arī Sarišas seja to pauda, skumjas un rūgtumu. Ultimāts bija visai vienkāršs - vai nu izdzīvojam mēs divi, vai arī mirstam visi trīs. Alekss nogalināja savu tēvu. Serafe pacēla pie lūpām tējas krūzi iedzerot krietni lielāku malku, ļaujot šai informācijai citu apziņā nosēsties. Aleksa tēvam mirstot, no viņa ķermeņa uz Aleksu pārceļoja melna migla. Visi klātesošie to redzēja, Maiklu ieskaitot. Maikls jau pasūtīja mūsu vēl vienu arestu par buršanos, bet drīz pēc tam ieradās Karotāji, mūs aizveda prom, aprūpēja Karotāju slimnīcā. Tur es jau satikos ar Aristu. Tā kā šis bija viss, ko Arists jau zināja, bet šodien Sariša bija ieguvusi vēl jaunas zināšanas, tieši melnās miglas sakarā. Tā Būra pārdzīvojumi kļuva mazvērtīgāki, lai arī ne kripatu mazāk traģiski un spraigi.

Kamēr mēs vēl bijām Karotāju slimnīcā, šorīt, man bija iespēja palikt ar Aleksu divatā. Melnā migla lika viņam palēnām justies kā jūkot prātā. Man, kopā ar Aleksu izdevās ar melno miglu runāt. Tai ir saprāts un kā šī būtne apgalvoja, tad viņa šeit sen nonāca no citas pasaules un tai vajag sauli, lai atgrieztos. Būtne ilgi mitinājās Aleksa tēvā un tic, ka šoreiz ar Aleksa starpniecību savu mērķi spēs panākt. Būtne joprojām ir Aleksā, tikai šobrīd sēž pasīvi, netraucējot Aleksam kontrolēt sevi pašu. Tagad Alekss devās atpakaļ pie Maikla, cerībā pierunāt brāli, lai viņš atceļ apsūdzības pret Beilu, savādāk Beilam izpildīs nāvessodu. Un tās bija viņas stāsta beigas. Izlaižot tuvību ar Aleksu un strīdu ar Meju. Tie bija personiski temati, ne citu ausīm. Es apsolīju Aleksam, ka centīšos palīdzēt tikt skaidrībā ar šo svešzemes būtni, ceru arī uz jūsu palīdzību. Pieļauju, ka šajā grāmatā varētu būt kādas atbildes. Bet, tātad... kādi jautājumi?

[Mattiass]

Ieteleportējusies serafu grupa Aristu īpaši negaidīja un devās uz liftu, vēl tikai Ereijass sveicinot pamāja, un viņam tika atmāts. Pēcāk Arists aizslēdza mašīnu un uzbrauca augšā uzreiz pēc pārējiem. Viņam jau bija tikai jāaprunājas ar Gabrielu. Tomēr kārtējo reizi viss pārauga lielapjoma pasākumā. Sanāca palaist garām Flēras tējnīcas aktivitātes, taču viņš paspēja tieši uz Mejas muļķībām. Maikls teica, ka tu esi pie Sīlijas un padevies. Ko tu neteiksi.

— Tu vairāk uzticies Maiklam un klausi tam, ko viņš saka, — sarkastiska piezīme varēja piederēt tikai serafam, kurš kāpa ārā no lifta. Nupat sāka likties, ka tūristu sievietes Maiklu ir iecienījušas. Flēra, un tagad arī Meja. Maikls to, Maikls šito, vai tu re, kā. Blenderī to Maiklu.

Sarišas stāsts likās krietni interesantāks un karotājs nostājās maliņā, lai paklausītos. Viņas stāstā bija neprecizitāte — Arists bija Būrī, un pats savāca Mārvinu vecāko, nevis sagaidīja viņus slimnīcā. Taču tobrīd Sarišai bija citas problēmas, un nebija arī tā, ka šis apstāklis šobrīd būtu tik svarīgs, lai stāstījumu pārtrauktu.

Alekss tātad arī pieļāva muļķību. Beils šobrīd ne tuvu nebija galvenais.

— Cik daudzi no jums to grāmatu ir lasījuši? Leģendu par Pirmavotu? — Arists pārlaida skatienu pāri virtuvē esošajiem. Un, visticamāk, viņam nācās nosecināt, ka necik daudzi. Par spīti tam, ka grāmata mīklainā veidā atradās tepat, nevis pie Arista mājās, kur viņš to bija atstājis. — Un kurš pabija pie manis mājās?

Lai gan, tas pēdējais šobrīd nebija būtiskākais.
— Marš, lasīt obligāto literatūru. Leģendas nosaukums: Melnā esence, baltā esence. Jautājumus uzdot būs jēga pēc tam.
Ja neviens nepasteidzās pirmais, karotājs atvēra grāmatu vajadzīgajā lappusē un to atdeva Tajam. Lai lasa citiem priekšā skanīgā orākula balsī. Viņš taču tā rūpējas par savu tēlu. Gan jau arī uzstāties prot.

[echo3]

Savukārt mēs devāmies uz Vatru, bet nokļuvām Hatrā. Lidvagonu nolaupīja dēmonu valdnieces dēls un laikam jau gribēja, lai tas ar visiem ļaudīm nogāžas Hatrā. Neredzu citu iemeslu viņa rīcībai. Bija kautiņš, dēmons aizteleportējās, sabojājis lidvagona elektroniku, un vispār visu elektroniku. Brīdi karājāmies gaisā uz vietas, kamēr atlidoja Karotāji, kurus komandēja Toms Beils. Viņam izdevās nosēdināt lidvagonu, bet pats būtu gājis bojā, ja Tajs nebūtu palīdzējis. Tad Beils mūs palaida prom, un tad uzzinājām, ka amulets ir Hatrā. Atradām. - Par to, kā zvans nonāca Stonā, lai stāsta Tajs, ja vēlas. Tā bija orākula avantūra.

Vai mēs tiešām iznīcinājām trešo amuletu? - Ereijass izteica skaļi savas bažas. Gabrielam to vajadzētu zināt.

[Romija]

Šķita, ka te teju katram bija savs gabaliņš stāsta, kas kādam citam bija nezināms.

"Tad, kad es pametu jūs lidvagonu stacijā, es aizbraucu pie Maikla. Mēs vienojāmies un viņš man ļāva sagādāt brokastis, piekrita, ka es iedodu jums tēju un izdziedēju Aleksu, ko es arī izdarīju. Un man ir prieks, ka viņš tomēr neko Aleksam pēc tam neizdarīja," Flēra padalījās arī ar savu daļu stāsta. Viņa palika pie virtuves letes un netraucēja citiem apsēsties, kas to vēlējās. "Es atgriezos Svētnīcā un tad satiku Lianu," pieklājīgs galvas mājiens karotājai, "bet pēc tam devos izpildīt savu daļu norunas." To, ka tās bija vakariņas, Flēra izlaida. "Maiklu pārtvēra ziņa, ka jādodas uz lidvagona avāriju, tā arī bija tā pati, kur jūs iekļuvāt. Es kopā ar viņu un vēl vienu attīrītāju ar lidojošu mašīnu tur nokļuvu, bet jūs neatradu. Tad arī Beils savāca Maiklu un lika man paziņot maiņas noteikumus otram attīrītājam, bet viņš aizbrauca un es paliku. Atpakaļ es nokļuvu ar Deinu un viņa māsu." Pieminot Deinu, Flēra paskatījās uz Aristu, bet neko neteica. Viņa nebija izpaudusi savu identitāti. "Es atgriezos Svētnīcā, dabūju grāmatu un no rīta ar Lianu mēs devāmies pie jums." Tas arī īsumā bija viss.

"Grāmatu varat tagad izlasīt, nav vairs vērts otrreiz stāstīt," Flēra paraustīja plecus un padzērās tēju. Gabriela nerunīgums mulsināja, bet to dziedniece centās neizrādīt. Viņa pat pārliecinājās, ka visiem gribētājiem joprojām ir tēja, tad aizgāja pameklēt ledusskapī kaut ko, ko Liana vēl nav apēdusi, un ķērās pie maizīšu sasmērēšanas. Tas bija ātrākais, ko tagad varēja sagādāt, bet vēders jau prasīja savu tiesu.

Šo rakstu rediģēja Romija: 20.01.2014 20:04

[Roviela]

Nu jā, tā bija. Joels neko pašlaik nevarēja palīdzēt. Tā viņš sēdēja klusēdams, tikai jūtot, kā Meja klusībā iekšienē 'vārās'.
Atlikušo laiku orākuls mēģināja pagulēt, lai tiktu vaļā no galvassāpēm, ja izdosies.

Svētnīcas virtuvē bija neelpojams gaiss, Joela galva uzreiz atsāka sāpēt, viņš enerģiski piekrita domai par vēdināšanu.
Gribēja jau vērrt vaļā muti par 'Maikls teica!' tēmu, sakot, ka nē, neteica vis! Bet Arista komentārs visu pateica daudz labāk. Šim arī serafs enerģiski piekrita.

Turklāt nebija izslēgts, ka bija gan gūstā, gan vēl kaut kas notika, un gan tas noskaidrosies.
Viņš ar pateicību paņēma tējas krūzi un ierīkojās 'savā' lielajā krēslā, lai paklausītos. Nudien! Kas tikai nebija noticis, to mazliet vajadzēja papildināt ar to mazumiņu, kas bija noticis ar Meju un viņu pašu.

- Mūs ar Meju kā aizbūra Hatrā, tā attapāmies kaili pagrabos zem Rozes Vārda, ar pretmaģijas siksnām ap kaklu un virs galvas saslēgtām rokām. Pēc laika ieradās Maikls, kas gribēja, lai pasakām, kur ir Svētnīca, pēc tam viņš mūs atstāja uz visu nakti, un no rīta izlaida laukā, jo Viņai jūs vairs nevajag. Plāns nostrādāja. Viņš padevās. Tie ir precīzi Maikla vārdi. Pie izejas Meja sāka kauties ar Maiklu, viņš tomēr mūs izdabūja laukā piedraudot ar šaujamo. Kamēr vēl bijām pie izejas, ar auto atbrauca Alekss un Sariša, un tad Meja uztaisīja skandālu Aleksam, un atkal skrēja projām. Mums nebija ne karšu, ne naudas, itin nekā, jebkur aiziet ļoti talu, un lidot nevar. Skrēju pakaļ, - Joels nopūtās un iedzēra vēl malciņu tējas, - Alekss šāva, mēģinot Meju atturēt, tas nesanāca, un viņa sāka kauties ar mani. Alekss paralizēja mūs abus.
Tas bija īsumā viss. Izklausījās gan tā, ka Mejai pakaļ Joels vairāk neskries, un, visticamāk, ar šādu savu uzvedību viņa ir pilnībā sabojājusi visu savu pievilcību Aleksa acīs, jo, pat ja vīrietis ir pēdējais lupata, viņš necieš, ja viņu publiski pazemo un taisa skandālus sabiedrībā. Bet, nu jā. Lai skrien, un lec kaut akā.
Gribējās atvainoties Tajam par to, ka Joels nav ievērojis ieteikumu neskriet pakaļ karotājai. Gribējās paglābt, sirds neļāva atļaut skriet nepatikšanās. Vai tas tiks novērtēts? Spriežot pēc tā, ka orākuls tika ignorēts - noteikti nē.

Grāmata? Grāmata! Tā ir tepat uz galda! Orākuls strauji sakustējās, nedaudz aplejoties ar karsto dzērienu, tā viņam gribējās izlasīt, kas tur ir teikts!
Grāmata nonāca pie Taja, un Joels atslīga atpakaļ krēslā.
Nu? Nu taču!

[Urdrunir]

Tajs vienaldzīgi pārlaida acis virsrakstam un tekstam apakšā, paraustīja plecus un padeva grāmatu Joelam. Otram orākulam bija nācies izciest ieslodzījumu kopā ar Meju. Viņam pienācās neliela kompensācija. Pats serafs tikmēr koncentrēti pievērsās matu ķemmēšanai un klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.

[Roviela]

Joels slaucīja slapjumu no sava krekla un uzreiz pat nepamanīja, ka viņam pasniedz grāmatu.
- Ō! - viņš bija pārsteigts, bet pasniedzās uz priekšu un, paņēmis, atvēra.
Kā teica Arists. Melnā esence, baltā esence.

- Pasauļu pasaules, varbūtības un realitātes sakļaujas viena ar otru kā ziepju burbuļi. Audekls starp tām ir plāns un pārplēšams, tāpēc ir iespējas ceļot no vienas uz otru tiem, kas zina, kā to izdarīt. .. - Joels iesāka lasīt Stāsta pirmos teikumus diezgan klusā un patīkamā balsī.
Viņš turpināja, līdz bija pabeidzis.

[Romija]

Lai arī Flēra šo leģendu bija lasījusi, viņa uzmanīgi klausījās Joela balsī, lēnām malkodama tēju. Ja pirms tam tā vairāk šķita kā alegorija, kā pasaka, tad tagad katrs pavērsiens ieguva citu jēgu.

"Tas izklausās ļoti atbilstoši tam, ko stāstīji," Flēra uzrunāja Sarišu, kad Joela balss bija pieklususi. "Ja ir tā, kā tur rakstīts, tad ir jāpalīdz tai būtnei nokļūt atpakaļ viņas pasaulē. Tikai no kādas pasaules tā ir? Un vai to būtni var dabūt ārā no Aleksa?" dziedniece vaicāja, lai gan tie vairāk bija prātojamie jautājumi. Viņa necerēja, ka karotāja zinās atbildes. Gabriels vai Liana gan varētu zināt. "Leģendā gan nebija teikts, ka ir jāatgriež saule Ardā, bet varbūt tā būtne jūtas vainīga, ka uztaisīja to pleķi te."

Flēra nolika pusizdzerto krūzi un beidzot aizgāja atvērt logu. Ar rokām pāris reizes pavicinājusies, liekot biezajam gaisam kustēties laukā, serafe atgriezās pie tējas un iekodās vienā maizītē.

[washulis]

Stāsts patiesi atbilda. Aleksam bija taisnība, kad viņš apgalvoja, ka šai būtnei bija savādāks veids, kā saukt Pirmavotu. Vienkāršības labad Sariša to sauks par karafi. "Iemājos pienākums atgriezties." Tas iepriekš bija Aleksa tēvam, tādēļ viņš šo sarakstīja un pēc viņa nāves pienākums nonāca pie Aleksa. Sarunā ar šo būtni, tā teica, ka lai atvērtu vārtus, ir jāatbrīvo saule. Un iemesls, kādēļ būtne cer, ka šis izdosies Aleksam, nevis viņa tēvam, jo Mārvins vecākais ne pilnībā to saprata. Neuztvēra kā atsevišķu būtni ar savām vajadzībām. Vismaz tā es sapratu. Varbūt tas nemaz nebija tik svarīgi, galvenais jau ir fakts tas, ka Alekss bija nonācis šajā situācijā un tajā arī paliks, iekams karafe netiks nogādāta atpakaļ šajā pasaulē. Kad Alekss runāja ar viņa vārdiem, viņa acis bija vērtušās melnas. Ja nu kādam vajadzētu apliecinājumu, lai radītu pareizās krāsu asociācijas. Uz to bija jāiedzer. Tēju, protams.

[Mattiass]

— Kāpēc tu kāvies ar Maiklu? — Arists ar interesi pameta skatienu Mejas virzienā. — Tik ļoti gribējās atpakaļ?

Kādēļ bēga prom, viņš pat nejautāja. Tādēļ, ka stulba zoss un mīl piedzīvojumus uz savu galvu. Tādus, no kuriem visbiežāk velk ārā citi. Viedoklis par ar kāju pa pakaļu un uz Astindelu prom par sievieti nebija mainījies. Ardā palikt viņai nevarēja ļaut.

Joelam bija laba balss un entuziasms. Jāielāgo. Jaunākais orākuls noderēs brīžos, kad visiem priekšā būs kas jāizlasa.

— Ir pagājušas piecas paaudzes. Ne tikai šeit, bet arī tur, no kurienes nāk karafe, — serafs pārliecināti izklāstīja savu versiju. — Iespējams, Mārvins vecākais vēlāk visu saprata, bet tad jau atradās pie Attīrītājiem. Nav tik būtiski, kā tas notika. Un, visticamāk, tā būtne Aleksu atlaidīs pati, līdz ko vērtīgā krava būs nonākusi galapunktā. Ja Sīlijas jautājumā mums vairs nekas nebūtu darāms, tad jādabū rokā Alekss un jācenšas noskaidrot, no kurienes tā būtne ir nākusi. Aleksam pašam arī būtu vislabāk Pirmavotu savākt. Tikai… Mums viņu nāktos pieskatīt. Viņš ir jauns. Var sadarīt muļķības ne sliktāk par jums. Viņam nevajadzēja bāzties pie Maikla tagad.

Šādi viņš tikai ļāva savam bračkam turpināt ņirgāties.

[Sindra]

- Paļdies! - Liana atrauca ar pilnu muti, košļājot gurķus. Viens vēl bija rokā, kad no burciņas tika zvejots ārā nākamais.
- Es arī gribu kaut kādu tēju. - viņa paziņoja un uz mirkli palūkojās uz Gabrielu. Nu jā... piepīpējis visu virtuvi. Karotājai tas acīmredzami nepatika. Taču viņa vairāk neko neteica. Vien īsi paraustījusi plecus, ļāva Metatrona dēlam tālāk komandēt parādi. Jo ja jau te bija viņš, tad viņa arī varēja mieloties ar sprunguļiem tajā dīvainajā mērcē. Un godīgi sakot, Lianas domas šobrīd vairāk nomocīja doma, kā šo izstrādājumu varētu paķert līdzi uz Astindelu, lai ierādītu Antelai. Viņu galma pavārei.
Nu, savā ziņā, karotāja atbalstīja Sarišas domu, atvērt logu. Uz ko arī tika apstiprinoši pamāts. Līdz atskanēja tas jautājums, par to, kas tad viņa esot.
- Tava saprāta balss tuksnesī. Vai precīzāk sakot "Būrī." - viņa paziņoja, ļaujot saprast, ka Liana bija tā, kura bija runājusi Sarišas domās. Mudinot viņu nepadoties izmisumam.
- Liana. - viņa arī stādījās priekšā, ja nu gadījumā tā bija gadījies, ka jaunā karotāja nezināja viņas vārdu un izcelsmi.

Gabriels īpaši neiesaistījās atnācēju sarunās. Arī nekomentēja Mejas teikto, ka lūk Maikls esot teicis.
Taču viņš visai zibenīgi reaģēja, kad karotāja vēlējās paņemt cigareti, uzsitot Mejai pa roku. - Es neatceros, ka būtu tev atļāvis smēķēt. - vīrieša tumšās acis nopietni raudzījās uz Meju, liekot saprast, ka valdnieka dēls nejokoja. Viņš nevēlējās ļaut Mejai smēķēt. Un paņēma cigarešu paku prom no galda. Lai lieki nekārdinātu atkarībā kritušos serafus.

Gabriels klausījās serafu sarunās, kā viņi atstāstīja notikumus. Taču, nelikās, ka viņu tas pārāk interesētu.
Tomēr, skaidrs bija tas, kas viņš dzird apkārt notiekošo, jo uz Arista jautājumu, kurš savācis grāmatu no viņa mājas, Gabriels pacēla roku. - Es. Man vajadzēja. - bet kapēc vajadzēja. Kur vajadzēja... tas paskaidrots netika.

Nākošā lieta, kas izpelnījās kādu reakciju no serafa, bija jautājums par amuletu. Visai smagnēji, Gabriels apstiprinoši pamāja ar galvu. - Jā, jūs to izdarījāt. Paldies. - tas paldies gan bija tāds absūbējis un neskanīgs. Gluži vai liktu domāt, ka no sirds nemaz nenāca.

Tiesa, viņš arī īpaši neiejaucās serafu vēlmē izzināt par Pirmavotu un svešo maģisko būtni un pasauli. Vien, kad Arists sāka diktēt plānus, kas saistījās ar visu šo lietu, Gabriels visai tieši noteica: - Nē. -
Nodzēsis izsmēķēto cigareti, viņš pamāja uz telpas stūri, kur atradās kristāli.
- Pirmkārt, es neesmu gūstā pie Sīlijas. Taču par Mejas un Joela atbrīvošanu, es viņai ļāvu uzzināt, kur atrodas mana mājvieta. Svētnīca.
Tādēļ mums ir tālāk jādara darbs.
Liana dosies uz Astindelu. Un ja kāds no jums jūtas ļoti slikti, nez ar ko pārņemts un nespējīgs tālāk pildīt uzdevumu, dodieties kopā ar viņu. Man nav nepieciešamas liekas problēmas. Ticiet man... man jau to pietiek.
Un es negrasos jūs ganīt.
Tādēļ, esiet tik laipni... ieskatieties savās dvēselēs un izlemiet, ko jūs vēlaties darīt. Vai doties uz Astindelu, vai tikt galā ar kristāliem.

Kristāli ir jāizveido simbolā ap Svētnīcu. Tur ir tikai seši kristāli un es esmu atzīmējis vietas, kur tiem jāatrodas. Palūkojoties ārā pa logu, jūs redzēsiet, kā izskatās atzīmētās vietas.
Tas ir viss, ko es no jums prasu. Izmētājiem kristālus pa vietām. Kad Sīlija atnāks, jums uz kristāliem jākoncentrē maģiskais spēks. Tas pats, ar kuru jūs iznīcinājāt amuletus.
Bet man nevajag sešus serafus, kas koncentrē enerģiju. Man pilnībā pietiktu ar trijiem. Jo kristāli ir saistīti un enerģija pa tiem izplatīsies uz priekšu. Izveidojot simbolu.
Viss. - ar to laikam bija teikts, ka Gabriels vēlējās, lai lietas sāktu notikt.

Liana domīgi nopētīja serafus, kā mēģinot saprast, vai šeit ir kāds, kurš dosies kopā ar viņu, vai arī nē.
Savukārt, palūkojoties pa logu, ar serafu redzi, varēja manīt tādus kā gaiši liesmojošus gaismas stabus, kuri tiecās pretī Ardas tumšajām debesīm. Tās bija vietas, kur vajadzēja novietot kristālus.

[Rouzijs]

Serafe paņēma no Sarišas Aleksa telefona numuru un uz to nedaudz skumji palūkojās. Lapiņa palika satverta pirkstos, kamēr domās valdīja haoss. Un sirdī tāpat. Varbūt nemaz nevajadzēja zvanīt viņam? Varbūt, vienkārši izlikties, ka nekas nekad nav bijis? Tā būtu vienkāršāk, turklāt Aleksam nebija nekas jāpaskaidro, viņš nebija devis nekādus solījumus, vai pat cerības.
Meja nopūtās.

Un Joels nodevējs, protams, nevarēja turēt muti, lai gan kāda starpība, ja nekāda dzīvot griba serafei nebija. Viņa bija pārāk nomākta, varbūt saules gaisma spētu līdzēt, bet te tādas nebija un likās, ka Gaisma ir pametusi viņas sirdi, prātu un domas.
Bet Arists... ko viņš vispār atļāvās.
- Kas tu vispār esi, lai man kaut ko pārmestu? - Tumšmates balss bija salta un skatiens tāpat palūkojoties uz Karotāju. Ko viņš vispār iedomājās. Pazuda, nepalīdzēja viņiem, pat ne mazāko pirkstiņu nepakustināja amuletu iznīcināšanā.
Vismaz Meja tā domāja.

Stāsts par Aleksa apakšīrnieku, protams, bija daudz interesantāks, bet savā ziņā ļoti baiss.
Varbūt, patiešām nevajadzēja puisi traucēt, ja jau viņam bija tik daudz visādu pārdzīvojumu, darīšanu... tad serafe nevēlējās tērēt viņa laiku, priekš muļķībām.

Un arī Gabriels neļāva smēķēt un nedeva cigaretes.
- Kāda tev starpība, kādā veidā es beidzu sevi nost? - Palūkojusies uz Metatrona dēlu Meja neapmierināti noteica.
Bija kārdinoši doties atpakaļ uz Astindelu, bet tomēr tumšmatei bija pārāk daudz neatrisinātu jautājumu, lai tā vienkārši aizietu no Ardas.
- Es palikšu. - Viņa īsi un konkrēti noteica, un tad atstāja virtuvi, lai ātri sakoptu sevi, jo šādā paskatā pat Ardas ubagi visticamāk nestaigāja apkārt.