"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Ak vai! Alekss netrāpīja, un tas bija slikti.

Meja mēģināja sist viņam, un tas bija stipri negaidīti. Orākuls parāva galvu sāņus, strauji, un pasita pretī savu otru roku. Turošā rokas neatlaidās, Joels bija iekrampējies Mejas rokā tā, ka tur paliks zilumi.
Nelaidīšu vaļā, un viss.

[echo3]

Ereijass palika, kur stāvējis, un reizē ar Taju sāka skaitīt Gaismas vārdus, piesaucot Metatronu. Katram gadījumam viņš bija gatavs, ka arī šis amulets sprāgs, tāpēc - ja sajuta, ka burvestība darbosies - metās tālāk prom no zvana.

[Mattiass]

No Gabriela tātad nebija jēgas.

— Esmu atpakaļ Stonā. Sariša ir Karotāju slimnīcā, — pēc kā atslēdza sakarus. Katram gadījumam atstāt ziņu varēja izrādīties laba doma.

Vēl kādas minūtes, un karotājs bija piebraucis pie savas mājas, un, atstājis spēkratu pazemes autostāvvietā, nokļuvis pie sevis augšā.

Viņam patika viņa virtuves tīrie, gaišie toņi, kā arī lampa, kas griestus atstāja pustumsā, visu pārējo gaiši izgaismojot. Viņam arī patika saulainie vannasistabas toņi. Tomēr priekšnamā un istabās varētu būt arī dzīvespriecīgāk, un to varēja panākt ar citādāku interjera krāsu un noslēpumaināku, veiksmīgāk izvietotu apgaismojumu, serafs sprieda. Ar iespēju visu padarīt gaišu pēc noskaņojuma. Pārģērbies ērtās mājas drēbēs un atzīmējis idejas, viņš pievērsās amuleta taisīšanai. Ja rīt nebūs nekas būtisks darāms, varēs veikt nepieciešamos iepirkumus — karotājam reiz izlemto nepatika atlikt uz nenoteiktu laiku.

[Romija]

Flēra juta, kā zem kājām stabilu pamatu sniedz svētīta zeme. Un, lai arī ne viss bija skaisti un rožaini, tomēr kaut kāds apmierinājums par tikšanu tik tālu bija, tāpēc Flēras lūpās parādījās apmierināts smaids, kad viņa izteica Gaismas vārdus un piesauca Metatronu, lai raidītu viņa spēku pretī zvanam.

[washulis]

Smaids, redzot Joela līdzīgo atbildi bija plats, tomēr tas sarāvās, apjaušot, ka Meja uz viņu pat nelūkojās, tik... auksti, atturīgi. Vai es laižu garām ko svarīgu? Serafe satraukti vaicāja, bet tad Meja jau vērsās pie Aleksa ar jautājumu. Par pārgulēšanu. Par pārgulēšanu? Kur viņa ko tādu padz... protams. Maikls. Vienīgais, kas toreiz redzēja viņus skūpstāmies, droši vien pieļāva, ka ar to viss arī nebeidzās. Arī viņa jutās pārsteigta par šo jautājumu, līdzīgi, kā Alekss. Sariša pus sava laika esot prom no pārējiem raizējās, vai Meja, izkļūstot no Karotāju aresta, gadījumā jau nav mirusi, jebšu tik draņķīgā vietā, ka vēlētos tāda būt! Un te draudzene, draudzene ļaujas tīrai greizsirdībai, vēl pietam nepatiesai. Ticēt Maiklam? Tik muļķīgi. Mārvins tomēr atbildēja viņas vietā un viņa cerēja, ka nu viņi varēs ķerties pie serafu uzdevuma, tai skaitā pie noskaidrošanas, kas tieši Aleksā ir iemājojis, bet nē, Meja bēga arī šoreiz. Zudusi mīlestība, Sariša varētu tikai iztēloties, kā tas ir. Varētu, bet nevēlētos. Par to pieminēto kapsētu būs jāvaicā vēlāk.

Sariša bija cerējusi, ka ir kāds labāks veids, kā Meju nokontrolēt, bet pieredze taču rādīja, ka to var tikai ar spēku. Iekodusies dūrē, viņa bezpalīdzīgi nolūkojās tālākajā, cerot, ka viņai vismaz tiks dota kāda iespēja sevi paskaidrot, arīdzan Aleksa vietā.

[Sindra]

Ereijass, Tajs, Flēra

- Jā, protams. - Liana atrauca pēc Taja mēģinājumiem no viņas atbrīvoties. Viņa veikli pielēca kājās un pakāpās nostāk no Rāla brāļa dēla.
Kad pārējie serafi jau bija sākuši burt svēto maģiju, arī viņa pavērsa savu roku pret zvanu un no tā izplūda balta maģiskas gaismas plūsma.

Serafu uzburtā maģija ieskāva zvanu gaišā oreolā un viens mirklis un zvans sabirza putekļu kaudzē. Pavisam klusi, bez kādas sprāgšanas. Vien putekļu kaudze un kā izskatījās, tad Sīlijas pēdējais amulets bija iznīcināts.
Serafi bija paveikuši to, ko Gabriels no viņiem bija prasījis.

- Lieliski! - Liana saberzēja rokas. - Tas nu būtu padarīts. Varam doties uz Svētnīcu. - pēc tā laikam jau varēja noprast, ka vismaz karotāja uzskata, ka viss ir izdarīts un kārtībā.



Meja, Joels, Sariša

Jā, nu labi... Alekss netrāpīja. Tomēr, pat šī kļūda jaunekli nepārsteidza tik ļoti, kā tas, ko viņš redzēja acu priekšā notiekam.
- Pārtrauciet. - Mārvins noteica. Taču, kaut kā neatstāja sajūta, ka cīņas karstumā diez vai serafi uz viņu īpaši reaģēs.
Situācija bija vairāk, kā muļķīga. Beigās nopūties, jauneklis strauji parāva blāsteri augšup un izšāva apdullinošo lādiņu pa abiem serafiem.
Jā, lai viņi abi atslēdzas. Tā bija daudz vieglāk.

Kad Joels un Meja pakrita zemē, Alekss palūkojās uz Sarišu.
- Pēc pusstundas viņi atgūsies. Aizved viņus uz Svētnīcu. Lai kārto savas attiecības tur, nevis uz ielas. Es vienkārši nespēšu jums palīdzēt, ja atkal nokļūsiet gūstā. - un ātri, kamēr te vēl nebija saradušās kolēģu ordas, Alekss pacēla un aiznesa līdz ārstes mašīnai Meju un pēc tam arī Joelu. Abus iesēdinājis aizmugurējos sēdekļos, karotājs ieslēdza mašīnas intelektu un pamāja Sarišai, lai pārsēžas. - Viņām patīk, ja sēž vadītāja vietā. Nu, mašīnām... mašīnas intelektam. - puisis paskaidroja.

Paķēris no mašīnas bardaciņa papīru un rakstāmo, Alekss uzrakstīja savu telefona numuru un iedeva Sarišai. - Iedod to Mejai. Pasaki, ka viņa var ar mani aprunāties vēlāk. Un ne uz ielas. Es, protams, nezinu, kā man ies ar Maiklu. Var gadīties, ka mani nevarēs sazvanīt. Nu, tu jau zini. - un tas arī viss. Mārvins atstāja Bobu Sarišas rīcībā un pats devās uz "Rozes Vārdu" pa ceļam ievietojis blasteri atpakaļ makstī un no kabatas izņēma mobilo telefonu.



Arists

Nākamajā rītā, kad Arists pamodās, viņa telefonā mirgoja pienākusi ziņa.
No Gabriela.
Nē. Viņa nav Karotāju slimnīcā. Un man vajag tevi Svētnīcā. Ātri.

Aiz loga bija uzaususi kārtējā, pelēkā Stonas diena. Un arī bez lietus periods bija beidzies. Tas jautri pakšķināja uz palodzes, gluži kā ļauni atgādinot: tev taču jāiet ārā...

[Urdrunir]

Nu, ja uz Svētnīcu, tad uz Svētnīcu! Piekrita Tajs un paspēra soli uz priekšu, bet tad neziņā apstājās un jautājoši palūkojās pārējos. Vai kāds zina kurā virzienā ir Svētnīca? Viņš nedroši apvaicājās.

[Rouzijs]

Joels arī nevēlējās padoties, bet Mejai bija vienalga, viņa vēlējās aizbēgt un nolīst kādā klusākā stūrī. Iespējams, upurēt sevi, lai atdotu gaismu šai pasaulei. Brīnums... bet nevarēja jau zināt, vai tas līdzētu, toties tumšmate būtu mēģinājusi un kaut ko darījusi Ardas labā.
Serafes nagi iecirtās Joela rokā, lai viņš atlaistu viņas rokas vaļā, jo tā vien likās, ka rokas drīz paliks zilas no orākula spītēšanās.
Kāda gan viņam starpība, kur viņa dodas.

Jau vēloties iesist serafam stiprāk tas neizdevās.
Apkārtni pārņēma tumsa, viņa neko nejuta, neko nedzirdēja... un varbūt tā pat bija labāk.

[Mattiass]

Arists izstaipījās un paņēma rokā telefonu. Ahā, pamodās… Kur? Tur, ārā? Galva atkrita atpakaļ uz spilvena. Pēc īsa brīža viņš vēlreiz ieskatījās telefonā. Nē, nebija rādījies. Ar nepatiku noliekot to malā, nācās celties. Tomēr nekāds ātri Aristu neatturētu no ieiešanas dušā. Viņš tādu steidzināšanu bija jau atklausījies. Nebija jau tā, ka no viņa klātbūtnes būtu atkarīga kāda dzīvība…

Pēc stundas ceturkšņa Arista mašīna atstāja stāvvietu un uzsāka ceļu Svētnīcas virzienā.

Vēl pēc laika viņš brauca augšā Gabriela liftā, grasīdamies noskaidrot, kas prasa tik steidzamu viņa klātbūtni. Ja Vatras amulets bija iznīcināts (kā serafs cerēja), tad viņu darbs te bija galā. Tūristu, protams, jo pašu Aristu diez vai kur pārvirzītu. Ja nē… Tas varēja nozīmēt glābšanas operāciju. Un tāds iznākums būtu visai kaitinošs, jo ar apskaužamu regularitāti kāds kaut kur ieķēpājās un no tā jau būtu īstais laiks sākt nogurt.

[Romija]

Tas bija gaidīti, pat ļoti, un tomēr nedaudz neticami, ka zvans sabirza putekļos viņu acu priekšā. Vai tiešām pēc visiem piedzīvojumiem viņi bija izdarījuši vismaz to, kāpēc bija te? Vai pārējo varēs paveikt Gabriels? Vēl mirkli neticīgi noskatījies uz vietu, kur zvana vietā tagad bija tāda kā pelnu čupiņa, Flēra tai nepieskārās. Nepameta sajūta, ka kaut kas vēl var notikt. Viņa pacēla skatienu un ar dzirkstošām acīm noskatīja visus šeit esošos. Nevarēja noslēpt prieku par izdarītu darbu.

"Jā, uz Svētnīcu!" viņa paspēra soli Lianas virzienā, ja nu viņa grasījās visus teleportēt kā iepriekš ar Flēru. Tomēr dziedniece bija gatava arī doties sameklēt taksometru. "Ja šī tiešām ir Stona, tad domāju, ka es zinu, kā atrast," viņa atbildēja Tajam. Precīzu virzienu gan Flēra nosaukt nevarēja, bet pietiekami bija skatīts kartēs, lai vismaz atrastu rajonu un kaut vai to aptieku, kas atradās netālu no Svētnīcas.

Un papildus priekam par iznīcinātu amuletu, Flērā gailēja cerība satikt Gabrielu. Tagad vai pēc brīža, bet tālākajam darbam viņu vajadzēja. Pat ja blakus stāvēja Liana, kurai bija visas tiesības uz Valdnieka dēlu, Flēra gribēja viņu vismaz redzēt, uzsmaidīt, pateikt kādu labu vārdu un varbūt, varbūt sagaidīt kaut ko pretī. Un, lai to izdarītu, viņa bija gatava pat atgriezties Astindelā.

[washulis]

Palēnām, lai arī ar vēl agresīvākām metodēm, kā iepriekš, situācija tomēr tika atrisināta. Nolāpīts. Serafe nošķendējās, kad arī Joels saļima. Tātad par kādām kapsētām un pārējiem biedriem noskaidrot nevarēs. Kad nekustīgā "bagāža" tika iestiepta iekšā "Bobā", viņa pieņēma Aleksa numuru, grasīdamās to lietot arī pati. Tiks darīts. Viņa sparīgi atsaucās, pārsēžoties uz vadītāja vietu un noglabājot numuru... nu, viņai šobrīd īsti nebija kabatu, tādēļ turpat, mašīnas salonā derēs. Tik neaizmirst.

Es Tev pēc kāda laika noteikti uzzvanīšu. Centīšos noskaidrot pēc iespējams vairāk par to, kas Tevī sēž. Un ko ar to iesākt. Sariša paziņoja arī pa savu daļu, vairs negrasoties ilgi vilkt garumā, aizverot visa mašīnas durvis, pametot skatu uz abiem bezsamaņā esošajiem, lai "saldumiņam Bobam" nosauktu Svētnīcas koordinātas un ļautu autopilotam paveikt pārējo. Pilnīgs murgs. Viņa vēl nopūtās, paberzējot pirkstus pret deniņiem. Viņa nekad nebūtu iedomājies, ka kas tāds notiks. Vai Sarišai vajadzēja justies vainīgai? Ka ļāvās Aleksa skūpstam? Nē, it nemaz. Viņa uzskatīja, ka mirs un tas skūpsts un daudzie pēc tam, lai cik patīkami, šobrīd nejauks viņai galvu. Kad Meja pamodīsies, viņām abām būs nopietna saruna jebkurā gadījumā. Mejai jāsaprot, ka Alekss nav viņā iemīlējies un lai viņa beidz savas patmīlības dēļ pakļaut citus riskam.

[Rouzijs]

Bija pagājis kāds laiciņš, visticamāk jau minētā Aleksa pusstunda, kad serafe sāka atgūties. Kluss vaids pārslīdēja pār lūpām un acis lēnām atvērās, lai ieraudzītu, ka viņa sēž mašīnā un kaut kur brauc. Ainas mainījās, bet drūmās sajūtas nekur nepazuda.
Palūkojusies uz Joelu, serafe nopūtās, tur priekšā varēja manīt Sarišu, bet vai Meja vēlējās ar kādu runāt? Nē, noteikti nē.

Viņa klusēja, vien lūkojās ārā pa logu un cīnījās ar tām galvassāpēm, kuras šķita izlēmušas meiteni lēnām nogalināt.

[washulis]

Braucot uz priekšu, Sariša pētīja vienveidīgās pilsētas ainavas, ļaujot izklaidībai palēnām pārņemt savas domas. Centieni relaksēties nebija tie veiksmīgākie, jo viņa pūlējās izdomāt, ko iesākt tālāk, kāds ir tālāko darbību saraksts. Jāatrod sev svētnīcā jauns telefons, jāpārģērbjas, jānotīrās. Noteikti gribēsies jaunu maltīti. Jānopratina pārējie, jāizrunājas ar Meju, jāsazinās ar Aleksu...

Aizmugurē sākās kustība, tādēļ Sariša pameta skatu turp, redzot Meju pamostamies. Kā karotāja, dabiski, viņa bezsamanu spēja nokratīt ātrāk. Tikmēr, ja iepriekš klusums bija rāms un mierīgs, tagad, ar Meju pie saprašanas, salona iekšējais tonis tapa daudz drūmāks par šīsdienas ainavu. Pirms sāc atkal ārdīties, ļauj man pastāstīt, kas tieši notika. Nevis, ko Maikls iztēlojās notiekam. Serafe strikti paziņoja, negrasoties tikt ignorēta. Jā, es pāris reizes Aleksu noskūpstīju, no turienes varēja sākties šīs baumas, bet ar to arī viss beidzās. Mēs nepārgulējām. Tas no mūsu abu puses bija izmisums, jo tik pat labi dažas stundas vēlāk mēs varējām nomirt Būrī. Ak, jā, starp citu - mēs nenomirām. Varbūt jutīsies par to iepriecināta. Serafe samākslotā priekā izsaucās, atkal pievēršoties priekšējam stiklam. Varbūt vajadzētu būt iejūtīgākai, bet nav jau tā, ka Meja šobrīd būs noskaņojumā, lai to novērtētu.

Es tikai vakar uzzināju, ka pēc izbēgšanas no Karotāju aresta, Tu nonāci atpakaļ pie pārējiem. Es tiešām raizējos, ka varbūt ir noticis kas cits, kas sliktāks. Tagad skaidrs, ka raizes bija visnotaļ vienpusīgas. Nedaudz žults, kā gan bez tā. Vēl viena smaga nopūta.

[Rouzijs]

Klusums turpinājās pat tad, kad Sariša bija pabeigusi runāt, Mejas skatiens joprojām lūkojās ārā pa logu. Uz lietu, un to kā slīd garām ēkas. Viņai nebija ne jausmas uz kurieni Sariša viņus ved, bet nebija jau tā, ka meiteni tas īsti interesētu.
Ak, tad redz kā viss notika no Sarišas skatu punkta, tomēr tas, ka viņa ir skūpstījusi Aleksu, serafei nepatika. Tikpat ļoti, kā viss pārējais.

- Un skūpstot Aleksu tu protams, neiedomājies par mani, ka man tas varētu sāpēt, vai ne? - Tumšmate neizturēja un iesāka runāt. - Visu šo laiku es par tevi uztraucos, jo man likās... ka tu esi mana labākā draudzene, mana vienīgā draudzene... - Meja nelūkojās uz Sarišu tomēr serafes sajūtas visticamāk varēja ļoti labi sajust. To, ka viņa jutās nodota, izmisusi un sāpināta.
- Jā, tu protams, teiksi, ka Alekss taču mani nemīl. Es zinu, ka tā ir... tieši tāpēc tas ir vēl sāpīgāk. - Karotāja nopūtās. - Un es laikam pareizi darīju nevienam neuzticoties, jo pat ja draudzene spēj ko tādu nodarīt... tad, kāda jēga ir dzīvot? - Mejas balsī skanēja nolemtības notis, bet nāve varbūt bija vienīgais veids kā izbeigt savu nožēlojamo eksistenci.

- Es patiešām uztraucos par jums... - Kā gan viņa varēja neuztraukties.
Un Maikls... - Un Maikls man sastāstīja tik daudzas lietas, es redzēju murgus, kas to visu apstiprināja... kā es varu vēl ticēt tam labajam, ja ar mani nenotiek nekas labs? Es patiešām vēlos vairs nejust neko. - Skatiens noslīga līdz rokām uz kurām bija parādījušies zilumi.
- Un tagad... tas Aleksa skatiens bija tik salts un viņš... viņš tā vienkārši spēja man iešaut... - Un tieši tāpēc Meja zināja, ka puisim ir vienaldzīga.
- Bet es mīlu viņu... -

[washulis]

Patiesībā, domāju gan. Sariša nopurināja galvu, cenšoties palikt pie mierīgā toņa. Krietns izaicinājums negriezt zobus. Es pat vaicāju Aleksam, vai viņam pret Tevi ir jūtas, lai zinātu, vai es gadījumā negrasos pieļaut kļūdu. Vai Tu spēj noprast, kāda bija viņa atbilde? Iespējams, ka viņa spēja gan un šī rūgtā apziņa bija tā, kas šobrīd indēja Meju nost. Labākais, ko Sariša šobrīd varēja darīt, būtu pilnīga atklātība. Lai kā tā sāpētu. Vienīgā? Man ir žēl, ka Tu vienmēr tik steidzīgi noraidi citu iejūtību. Es nekad neesmu bijusi vienīgā Tavā tuvumā. Viņa vēlreiz palūkojās pāri plecam uz Meju.

Bet jā, Meja patiesi jau zināja, ko domā pats Alekss. Tad viņai bija jāsaprot, ka Sariša no Mejas neko nav atņēmusi un Mejai nekad nav bijušas tiesības pieprasīt. Es atzīstu, tas bija mans mirkļa vājums un tieši Alekss man pateica "nē". Un man patiesi nebija nekādu garantiju, ka es Tevi kaut reizi maz satikšu. Man nebija ko zaudēt. Šie noteikti nebija vārdi, ar ko sevi attaisnot, bet arī ne tas bija viņas mērķis. Godīgums. Meja! Serafe izsaucās, kad tumšmate pat ķērās pie "kāda jēga dzīvot" kārts. Vai Tu maz dzirdi, ko runā? Ja Tev Alekss patiesi ir tik svarīgs, tad iekaro viņa sirdi, nevis apsver tik absurdas idejas, kā nomiršanu! Turklāt, atceries, ka Tev te ir uzdevums. Mums Tevi vajag. Skarbi, zinu, bet savāc sevi kopā. Es ticu, ka Tu esi daudz spēcīgāka par vienu dzīves traģēdiju. Tu esi karotāja. Jo pat ja viss šķiet bezjēdzīgs, cerība joprojām ir. Tieši tādēļ Sariša nesāka raudāt Būrī. Jo bija kāda balss, kas viņu izvilka no tā laukā. Viņa vēlējās, kaut spētu būt šī balss arī Mejai. Ja vien viņa vēlētos klausīties.

Maiklam ticēt nevajag. Viņš irskaudīgs liekulis, kas darīs jebko, lai dabūtu savu. Sariša strikti paziņoja. Murgi. Murgi neapstiprina neko. Tikai bailes un viņiem nebija laika bailēm. Ja Tu vēlies pieredzēt labas lietas, tad beidz atraidīt citu palīdzību un padomu. Un Tu Aleksam neatstāji citu izvēli. Viņš daudz vairāk novērtētu, ja Tu rīkotos saprātīgi, neievelkot sevi vairāk nepatikšanās, kā tajās, kas mums joprojām ir garantētas. Jo vēl palicis trešais amulets un tad pati Sīlija. Tieši tā grūtākā daļa.

[Rouzijs]

- Gabrielam bija taisnība. - Serafe nopūtās. - Man nevajadzēja iemīlēties un ļauties šīm jūtām. Tās padara mani vāju, par neko... tās iznīcina mani. - Tā nu tas bija. Meitene nopūtās un īsti nezināja, ko iesākt. Viņa bija pārgurusi, iztukšota un joprojām mocījās ar savu nelaimīgo mīlestību. Varbūt vajadzēja vērsties pie kāda serafa, kurš spētu pazudināt viņas atmiņas... viņas jūtas. Un tad būt kā tukšai, baltai lapai. Bet iespējams, tas būtu labāk, nekā dzīvot šādu dzīvi.

Alekss pateica "nē?"
Tumšmate neticēja savām ausīm, bet puisis to noteikti darīja ne jau viņas dēļ. Gan jau Rozes, vai tā kolēģa māsas dēļ. Jo, kas gan serafe bija uz šīs pasaules fona? Otrā plāna aktrise, kuras lomai nav vērtība.
- Es to nespēju. Kā gan es varētu iekarot viņa sirdi? Ja tajā vieta priekš manis nav paradzēta? - Tas bija neiespējami.
- Nē... es neesmu spēcīgāka. - Viņa nejutās spēcīga, jo bez serafes visi varēja iztikt. Viņa radīja problēmas un iegāza pati sevi, toreiz ļaujot Sarišai doties Aleksa glābšanas misijā, jo ja viņa būtu devusies viena... tad varbūt viss būtu bijis savādāk un tā, kas skūpstījās ar Aleksu būtu Meja, nevis Sariša.
Ak... tas joprojām pārāk stipri sāpēja, jo kaut kā bija sanācis, ka draudzene Aleksa klātbūtni bija baudījusi ilgāk un daudz vairāk nekā Meja.

- Man viņam vajadzētu atvainoties. - Serafe klusi noteica. Pateikt, ka bija kļūda puisim uzklupt uz ielas, un lai viņš ir laimīgs ar tām pārējām sievietēm. Un ka Karotājam par Meju vispār nav jāuztraucas.
- Es domāju, ka pārējie ir trešo amuletu iznīcinājuši. - Viņu uzdevums bija izpildīts. Laiks posties mājās. - Tikai... cik es sapratu no Maikla, Gabriels ir pie Sīlijas, tāpēc mūs palaida vaļā, apmaiņā pret viņu. Bet es ticu, ka Gabriels zina ko dara. - Nu jā. Kaut kā tā. Bet tomēr Meja joprojām nespēja palūkoties uz Sarišu.

[washulis]

Varbūt, ka Gabrielam bija taisnība, vismaz šobrīd tā izskatījās. Meja bruka, kā no ārienes, tā iekšēji un beigās Sarišai būs tikai vārdi, ne pieredze vai pilnīga draudzenes izjūtu saprašana, lai spētu darīt ko citu. Mīlestība viņai bija mistērija. Ja mīlestība bija daļa no pasaules, tad tai joprojām ir jāļauj pasaulei elpot, ne nožņaugt to visu uzreiz. Varbūt, ka Gabrielam ir taisnība, bet te Sariša varēja tikai nolaist skatienu un klusēt.

Kā iekarot? Sākt ar apdomību? To viņa gan skaļi nepateica. Tas jau šautu pāri strīpai. Es godīgi nezinu. Varbūt šādas iespējas nav, bet šobrīd Tu patiesi neko neiegūsi, ja nolemsi padoties. Ja neesi gana spēcīga, tad kļūsti tāda. Un arī tad - kā? Tikt pa priekšu galā ar uzdevumu un, ja viņi būs veiksmīgi, tad Meja būs palikusi vēl visa pārējā viņas dzīve, lai veltīto to lauztai mīlestībai. Kas īsti ir tas, kas Tevi pie Aleksa pievelk? Viņa tomēr šo Mārvinu pazina... cik ilgi? Vai viņa Aleksu maz pazina? Jebšu beigās visa pievilkšanās tomēr ir tikai fiziska? Arī Sariša mirkli tur tomēr bija pazudusi.

Atvainošanās bija labs plāns. Viņš atstāja savu numuru. Serafe paziņoja. Tu varēsi viņam uzzvanīt, bet iesaku pagaidīt. Viņš šobrīd strostē Maiklu un kādu laiku nebūs pieejams. Tā lūk, vismaz telefoniski Mejai būs iespēja ar Aleksu sakontaktēties. Tikmēr, kas vērtīgāk, Meja pastāstīja par pārējo progresu. Tātad palikusi tikai Sīlija pati. Tās ir labas ziņas. Ja neskaita to, ka Gabriels ir pie viņas. Sariša iesāka. Kur ir pārējie? Neviens cits taču nav nonācis kādā Būrim līdzīgā vietā vai vēl lielākās ziepēs, ne tā? Kad bija pēdējā reize, kad viņi visi bija vienkopus? Vispār laiks, kad viņa redzējusi Flēru vai Ereijasu šķita kā mūžību atpakaļ. Ko Tu zini par Pirmavotu?

[Rouzijs]

Kas pievilka Meju pie Aleksa? Šis bija sarežģīts jautājums.
- Ja godīgi es to nemāku izskaidrot. Tās ir savādas sajūtas, viņa klātbūtnē mana sirds sitas kā negudra un es jūtos dzīva. Es vēlos, lai viņam nekas nekaitētu, pasargāt no visas pasaules ļaunuma un vēl daudz, kas nav vārdos aprakstāms. Bet tai ir jābūt mīlestībai, tā nav patikšana, jo Astindelā man patika viens serafs un es zinu, kā izpaužas patikšana, un šis viss ir savādāk. Tā nav vēlme pēc kaisles, vai pēc kaislīgas nakts, kur glāsti padara traku. Drīzāk, lai viņš mani apskauj un tur savās rokās, jo tur es justos patiešām laimīga, pasargāta no briesmām. Dzirdētu viņa sirdpukstus... - To Meja bija dzirdējusi tikai tajā naktī, kad atdevās puisim. Un ja tā padomāja tas bija briesmīgi, jo... Alekss bija cilvēks, viņš nebija serafs, bet tumšmatei bija vienalga, viņa nevēlējās nevienu citu.

- Labi... es pagaidīšu. - Meja gan noklusēja savas domas, par to, ka pie Maikla doties nav īpaši laba doma, it īpaši zinot, ka Maikls vēlas nogalināt Aleksu.
- Ar pārējiem viss ir kārtībā. Man ir saikne ar Taju, viņš teica, ka mums jādodas uz Stonas kapsētu, bet... es nezinu, kur tāda ir, turklāt esmu pārāk nogurusi, netīra un izsalkusi, lai kaut kur dotos. Un vispār kur mēs braucam? - Tumšmate nepazina šīs ielas.
Bet ko viņa zina par Pirmavotu? - Neko es par to nezinu, kāpēc tu jautā? - Vai Sariša bija dabūjusi kaut ko dīvainu?

[washulis]

Jā, Mejas apraksts bija visnotaļ skaists, tas atbildēja uz viņas jautājumu un reizē nenosedza pat nelielu daļu. Apskāvieni un sirdspuksti joprojām bija fizisks mierinājums. Vai Meja zināja Aleksa kaitinošos ieradumus un nākotnes plānus? Simts smaidus un mīļākos stūrīšus pilsētā? Bet varbūt tie bija sīkumi, triviāla informācija, ja nu kādreiz pienāktu kopdzīve. Tas izklausās skaisti. Sariša bēdīgi nopūtās.

Pieļauju, ka Bobs, ja mēs viņam lūgtu, spētu uzskaitīt Stonā esošās kapsētas. Ja mēs tur nedosimies, viņi taču neiekulsies kādās briesmās? Sariša ieminējās, vēlreiz pašķielējot Mejas virzienā. Mēs šobrīd dodamies uz Svētnīcu. Arī es neiebilstu pret atsvaidzināšanos un tikt pie jauna inventāra. Vislielākā bēda ir par ID karti. Bez tās tagad dažas vietas un iespējas būs slēgtas. Varbūt tomēr varēs iztikt. Jautāju, jo iespējams Alekss ir iekūlies pamatīgās nepatikšanās un manuprāt tas ir saistīts ar Pirmavotu. Un Ardas saules atgūšanu. Jācer, ka Aleksa pašsajūta joprojām ir stabila. Varbūt tā bija kļūda, laist viņu Rozes vārdā vienu. Varbūt...

[Rouzijs]

Jā, tas izklausījās skaisti. - Bet vai tas ir tā vērts visu šo ciešanu dēļ... es nezinu. - Serafe nopūtās. - Es zinu tikai to, ka mēģinot iestāstīt sev melus, ka man Alekss neko nenozīmē, šie mēģinājumi sabrūk kā traulsa ledus kārtiņa, pirmajās ziemas sala naktīs. - Nebija vērts sev melot.
Bet pat Meja nespēja saprast mīlestību, bet arī Gabrielam ar Sīliju neveicās, varbūt tā vienkārši bija jābūt? Bet Sīlija mīlēja Metatrona dēlu, un viņš mīlēja viņu...

- Es domāju, ka ar viņiem viss būs kārtībā, tur ir Tajs un viņš spētu paveikt zilus brīnumus. - Serafe pat nedaudz pasmaidīja. Uzdrošinājās, pat ja smaidīt joprojām negribējās. - Cik ilgi mēs jau braucam? - Apkārtne šķita nedaudz pazīstama, bet tumšmate varēja kļūdīties, turklāt viņa nezināja cik ilgi bija gulējusi Aleksa izraisītajā bezsamaņā.
- Man nav ne jausmas, kā Ardai varētu atdot sauli, ja varētu, es palīdzētu. - Bet bez zināšanām tas nebija iespējams.