"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Joels neko nesaprotot noskatījās Mejas demonstrāciju, tad paraustīja plecus.
- Neesmu pārliecināts par Maikla glābšanas iespējām, - viņš beigās nopūtās, -un tieši tāpat - par tavējām. Jūs abi to spējat izdarīt vienīgi paši.

- Ejam. Uz kurieni? Hatru?
Viņš neko nebija dzirdējis, protams.

[Romija]

Flēra samirkšķināja acis tā, it kā spētu samirkšķināt visas sajūtas reizē, un palūkojās apkārt. Šeit nebija ne Kaliosa, ne savādās ēkas, ne nolādētās zemes. Gluži otrādi. Lai arī viņi joprojām bija Ardas fonā, te zeme dzelošās sajūtas vietā dāvāja mierinājumu. Tā bija svētīta. Flēras saspringtie muskuļi, kas bija viņu bezmaz stindzinājuši, dzirdot Taja piekrišanu, Kaliosa garām paiešanu, piedzīvojot tumsu, tagad atslāba. Dziedniece pasmaidīja. Sapratusi, cik muļķīgi izskatītos, ja viņa tagad pietuptos noglāstīt zemi, serafe pievērsās aktuālākām problēmām.

Apgājusi zvanam apkārt, Flēra pašūpoja galvu. Situācija mazdrusciņ šķita pat komiska, lai arī viņa nezināja, kā Lianu dabūt ārā. "Mēs esam Stonā?" tā vietā Flēra vaicāja, nopētīdama akmens plāksnes. Šādā vietā viņa nebija bijusi, bet apkārtējā debesu krāsa un sajūtas šķita nedaudz pazīstamas. Atmiņā uzausa nakts katedrālē.

Noklausoties Taja un Lianas vārdu apmaiņu, Flēra paraustīja plecus. "Ja mēs izdabūjam Lianu un gaidam, kamēr Tev ir spēki, kādu var ieinteresēt, kāpēc te pēkšņi ir uzradies zvans. Bet vai mūsu spēki, " viņa atlieca četrus pirkstus, pa vienam katram klātesošajam, "nepietiktu, lai to iznīcinātu uzreiz?" Joela, Mejas un Sarišas ar viņiem nebija un tāpēc viņu spēku pieskaitīt nevarēja, bet četri varbūt bija gana? Lianas spēks varbūt atsvērtu Taja nogurumu.

[Mattiass]

— Un kā lai es zinu? — Arists beidzot bija ticis pie savas kafffijas.

— Es zinu, ka Deinam viņu no Būra vajadzēja aiznest. Mēs viņu, atslēgušos, atvedām furgonā. Pēc tam Diksons man lika pratināt to Silviju Smitu, kura bija Būrī kopā ar Aleksu. Līdz tai kaujai viņa veselības stāvoklis bijis ļoti labs. Pēc tam mani painformēja, ka Alekss ir čupā, un pasūtīja līdz rītdienai. Un kā tavā galā? — karotājs ieņēma vietu, kurā vēl pirms brīža atradās tā kiborgizētā ofisa aparatūra. Iespējams, vajadzētu Rozei mēģināt uzlabot garīgo, ja vien viņa uz vietas netiks no viņa vaļā.

Un pēc tam? Hmm… Zvans draugam. Vai, pareizāk, vajadzēs zvanīt Tajam. Noskaidrot, kur ir tūristi un painformēt, ka Sariša pagaidām ir kārtībā.

[echo3]

Noklausīties Ereijasam bija izdevies tikai Taja piekrišanu kaut kam un Kaliosa atbildi. Karotājs nemaz necentās tēlot, ka nav klausījies, kad viņiem ar Flēru garām pagāja dēmons. Un tāpat vienkārši devās uz kāpnēm un laikam jau uz torni. Par to, kas īsti notika tālāk, Ereijass varētu pateikt tikai vienu - ļoti spēcīga maģija, jo viņš, Flēra, Tajs, zvans un Liana zem zvana pēc pavisam īsa (droši vien, bet varbūt ilga, jo nebija nekādas nojausmas par pagājušo laiku) brīža attapās pavisam citā vietā. Tajs apgalvoja, ka Stonas kapsētā, un tad gan Ereijass rūpīgāk palūkojās apkārt, jo bija taču ar Joelu kopā meklējis pietiekoši vientuļu vietu, kur orākulam meditēt, un tieši Stonas kapsētā viņi arī bija bijuši. Pēc idejas vajadzētu atpazīt. - Stonas kapsētā mēs ar Joelu vienreiz bijām. Izskatās līdzīgi. - Skaļi ierunājies par Joelu, Ereijass atcerējās par maģisko saiti ar orākulu. - Joel?

Paga, Liana taču prot teleportēties. - Ja Tajs var serafi izdabūt no zvana apakšas tā, kā izdabūja viņus visus no lidvagona, tad tā vienalga ir maģija. Kāpēc Liana pati nevar papūlēties? Pie vainas būtu maģiski noburtais zvans? Tad lai tā arī pasaka, nevis niķīgi ārdās. Karotāja, ko neteiksi!

Pirmajam amuletam pietika ar trijiem serafiem. - Kas tur ko pārtot, pietiks, nepietiks. Te, uz svētītas zemes, varbūt pat ar vienu jauniņu serafu pietiek. Jādara tikai.

[Sindra]

Arists

- Es nezinu... - Roze godīgi atbildēja, kad Arists bija apsēdies pie galda. Viņai pretī. - Es domāju, ka tev varbūt pateica, ka tās ir tikai ziņas, kas jāizplata, un ka vispār viņam viss ir kārtībā. - lai gan... ja jau tā padomāja... kāds gan tur varētu būt kārtībā, ja jau Aleksam bija jānogalina tēvu.
- Nemaz nezināju, ka viņš ir dzīvs. - Roze domīgi novilka, skatienam visai tukši veroties datora ekrānā. - Nu, Aleksa tēvs. - viņa precizēja, kad apjauta, ka sarunbiedrs iespējams nevar tā izsekot viņas domu lēcieniem.
- Visi taču runāja, ka Maikls viņu... - un tagad sanāca, ka to izdarījis Alekss, nevis Maikls. Roze visai labi zināja, ko Alekss izjuta pret savu brāli tieši par šo nodarījumu, jo kaut kā jaunākajam Mārvinam ģimene vienmēr bija likusies svarīga un mīļa. Laikam jau tāpēc, ka pašam vairāk laika sanāca pavadīt karotāju kazarmās, nevis kā normāliem bērniem. Kopā ar savu ģimeni.

Roze neizskatījās pārāk iepriecināta. Tad jau drīzāk bija apzīmējams stāvoklis: apjukusi. Viņas rokas pa galda virsmu stumdīja izdzerto krūzi, brīžiem radot visai uz nerviem krītošu skaņu. Līdz beigās viņa piecēlās un aiznesa netīro trauku līdz izlietnei.
- Labi. Paldies, par to pašu. - tāda apņēmība ieskanējās rudmates balsī.
- Manā galā... nekā... - viņa neizteiksmīgi paraustīja plecus. - Braukšu mājās. Izgulēties. - lai gan... diez vai viņai izdosies aizmigt.

Vēl pirms Roze bija paspējusi savākt savas virsdrēbes, priekšnieka kabineta durvis pavērās. - Roze, ienāc. - Deins paicināja meiteni. Tad nu viņa arī pazuda aiz durvīm. Arists palika viens priekštelpās.



Flēra, Tajs, Ereijass

Vismaz pagaidām likās, ka uz vietas, kur serafi atradās, pusi, gluži vis nesteidzas kaut ādi karotāju. vai citi kārtības uzturētāju bataljoni, kas tā vien alktu noskaidrot no kurienes šeit uzradies dīvainais zvans. Un tā apstāvētāji.
Vispār apkārt bija samērā kluss. Cilvēkus nemanīja.
Brīvdienas rīts. Tas varētu būt tas laiks, kad pa kapsētām, lai vai kādos nosaukumos tās būtu nosauktas, neviens īsti neklejoja.
Tikai, ja tas bija rīts, kā serafiem likās, tad sanāca, ka līdz ar Kaliosa burto maģiju, viņi bija zaudējuši arī vairākas stundas. Visu nakti un varbūt vēl mazliet... Bet diez vai varēja sūdzēties. Galu galā, tikpat viņi iespējams būtu pavadījuši ceļā, ja uz Stonu dotos atpakaļ ar Vinsa mašīnu.

Vienīgās skaņas nāca no zvana apakšas, kur Liana laikam jau centās cīnīties ar zvana smagumu, lai to paceltu... apgāztu... kaut kā izlauztos brīvībā. Taču izskatījās, ka serafei tas nekādi neizdodas. Viņas maģija acīmredzami nestrādāja. Ja jau viņa nespēja izteleportēties laukā.
- Es uzburšu maģiju. Tikai dabūniet mani laukā. Te nav ko elpot! - Liana informēja visai satrauktā balsī. - Un es nevaru aizdoties uz Astindelu. Es nekur nevaru aizdoties.. kas tā par muļķīgu iedomu, slēgt darījumus ar demoniem! Taj! Es tev galvu noraušu! - gaišmate izklausījās pikta. Lai neteiktu vairāk.



Sariša, Joels, Meja

Nevarēja noliegt, ka Alekss saprata Sarišas raizes. Pats itin labi apzinājās, ka skrien atpakaļ uz lauvu bedri, no kuras kaut kā, dīvainā kārtā viņam bija izdevies izmukt. Tomēr, skatiens, kuru puisis veltīja Sarišai izteica visu. - Es nevaru neko nedarīt. Es nevaru pieņemt, ka mana dzīvība tā vienkārši ir svarīgāka par Toma dzīvību. Viņš iekūlās nepatikšanās, jo centas man palīdzēt. - Alekss nekad sev nepiedotu, ja pat necenstos Beilam kaut kā palīdzēt. Un viņam jau tā bija pāris lietas, kuras sev nekad nepiedot. Diez vai tām vajadzēja pieplusot vēl kaut ko.

- Paldies par rūpēm. - Alekss pateicās Sarišai. Palūkojies uz serafi puisis pasmaidīja.
Tiesa, ieilgušais skatiens gaišmates virzienā, iespējams, ka arī bija par iemeslu, kādēļ iebraucot kādā peļķē, Mārvins no galvas līdz kājām nošķieda divus stāvus, kas tikko bija izgriezušies no "Rozes Vārda" vārtrūmes.

- Oh... - Alekss nopūtās un ielūkojās spogulī, lai paskatītos uz tiem abiem...

Kas to varēja zināt, cik glābjams vai neglābjams bija Maikls. Katrā ziņā, priesteris neko vairāk abiem serafiem neatbildēja. Viņa skatiens pavadīja durvis, kas aizvērās aiz Mejas un Joela muguras. Tikai tad viņš nolaida blāsteri un devās atpakaļ uz savu kabinetu.

Joelu un Meju neviens neaizkavēja.
Tik vien kā abi serafi bija lāga paspējuši izgriezties no vārtrūmes, viņus abus pmatīgi apšļakstīja garām braucoša, balta mašīna.

- Tā ir Meja. - Alekss konstatēja, skatienam kavējoties pie trūcīgi apģērbtajiem stāviem, kurus vēl piedevām viņš tagad bija pataisījis par slapjajiem stāviem.
Mārvins strauji apturēja mašīnu ceļa malā un izkāpa no tās.
- Es nepamanīju. Man žēl... viņš noplātīja rokas, uzrunādams abus serafus. Jo otrā personā bija sazīmējis vienu no tiem vīriešu kārtas eņģeļiem, kuri arī bija atradušies Svētnīcā, kad viņš tur bija bijis kopā ar Meju.
- Tur... - Alekss pamāja mašīnas virzienā. - ir Sariša. Jūs varat izmantot auto. - tad viņiem vismaz slapjiem nebūs jāklīst apkārt.
Un par slapjumu runājot, Mārvins juta, kā viņa paša slimnīcas čības paliek slapjas, stāvot uz ielas. Viņš vispār izskatījās dīvaini. Ja Meja un Joels bija trūcīgi ģērbti, tad ar Aleksu bija vēl sliktāk. Kaut kāds vecs, nostiepies krekls un tāda paša līmeņa bikses. Un tas viss vēl ar nu jau sažuvušām asinīm. Ne miņas no tumšajiem, modernajiem tērpiem, kuri parasti izcēla karotāja slaido augumu un noteikti deva pāris plusiņus klāt viņa harizmai.
Tiesa, neskatoties uz nošņurkušo apģērbu, Mārvins bija bruņojies. Pie puiša sāniem bija gan dunči, gan blāsteri.

Joels sadzirdēja Ereijasa saucienu. Nu, to, izmantojot serafu sakaru saiknes.

[Romija]

Tur, no kurienes bija uzradies Kalioss un Tajs, galvas noraušana laikam bija populārākā metode, kā neitralizēt neērtus personāžus.

"Dabū viņu laukā," Flēra pamāja Tajam. Ja orākuls teica, ka var, tad nebija jēgas meklēt veidu, kā savādāk pacelt zvanu, jo ar rokām, spārniem un to vientuļo, nekur nepiestiprināto virvi viņi diez vai to spētu.

Tikmēr Flēra vēlreiz apskatīja apkārtni. Roka kabatā uztaustīja telefonu, kurā ielūkojoties, viņa sarauca uzacis. "Šodien ir...? " viņa domīgi pakasīja aiz auss. Kaut kā bija sajukuši rēķini ar teleportiem, vienveidīgi drūmajām dienām un notikumiem. Apkārtne mazliet atgādināja rītu, kaut arī tas vairs nebija gluži rīts, kad viņi bija nonākuši pie mājas. "Mēs laikam pazaudējām kaut kādu laiku," dziedniece konstatēja, ar plaukstu pieskārusies pierei. Mazliet reiba galva, bet tas varētu būt ne tikai dēļ Kaliosa maģijas, bet tāpēc, ka nolādētā zeme bija izsūkusi spēkus, kas tagad gandrīz vai nepacietīgi gribēja ielīt atpakaļ dziednieces ķermenī. Ja netraucētu Lianas neapmierinātā balss un vajadzība viņu izdabūt ārā, Flēra pat varētu tepat apsēsties pie kāda kapakmens un pameditēt.

Liana apgalvoja, ka nespēj neko uzburt, tāpēc Flēra pamēģināja sajust karotāju un pārbaudīt, vai viņa nav ievainota. Ja nu zvans darbojās kā barjera Gaismas Spēkam, tad arī tādā virzienā varēja neizdoties.

[washulis]

Pašaizliedzīgums. Protams. Serafe tikai mēmi pamāja ar galvu. Viņa saprata. Arī viņa draugu dēļ būtu gatava uz daudz ko. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņa maz nonāca Būra tuvumā. Rūpes patiesi šobrīd bija labākais, ko sniegt. Protams. Sariša pamāja vēlreiz, arī kādu figūru tuvošanos pamanot par vēlu, Joelam un Mejai jau esot izmērcētiem. Tomēr, tiklīdz biedrus atpazinusi, viņa juta sirdī uzplaukstam sajūsmu. Beidzot! Beidzot viņa atgriezās pie pārējiem. Vismaz daļas no tiem. Un noskaidros visus jaunumus, daudz plašākā klājumā, kā to atļāvās darīt Arists.

Tuvumā varēja samanīt arī Maiklu, bet tur Sariša šobrīd nebūs spējīga rīkoties. Tas būs Aleksa pienākums, lai kā viņai tas nepatiktu. Atvērusi savā pusē esošās durvis, viņa izliecās laukā, lai varētu ieskatīties abiem serafiem sejā. Meja! Joel! Man ir tāds prieks Jūs atkal redzēt. Serafe priecīgi izsaucās. Līdzīgi kā Aleksam, arī viņas apģērbs nebija pārlieki sedzošs, bet vismaz tīrs, balts - krekls un bikses. Jūs tagad plānojat doties uz Svētnīcu, jebšu kur citur? Bet, iekams Alekss vēl pazudis no skata tāpat, kā viņa brālis, Sariša uzsauca viņam nopakaļ: Lai Tev veicas! Varbūt lietas tomēr iegrozīsies labāk, kā līdz šim. Naiva cerība.

[Urdrunir]

Meja, es nezinu koordinātes. Un tu esi ilgāk pilsētā. Sameklē kaut kur karti! Man te ir citas problēmas. Tajs nepacietīgi pārraidīja ziņu Mejai. Viņam šobrīd negribējās meklēt kartes un korrdinātes, kad Liana nikni plosījās zem zvana, un katru brīdi tik atklātā vietā varēja uzrasties kāds, kuru ieinteresētu serafu darbošanās ap nezin no kurienes uzradušos antīku torņa zvanu.

Labi, es mēģināšu izvilkt to fūriju. Un jūs tad centieties tikt galā ar zvanu. Ja Ereijasam izdotos ātri sadabūt rokā Joelu, tad mums būtu pat darboties spējīgs orākuls. Meja izklausās brīva un pie saprāta. Varbūt tāds ir arī Joels. Orākuls vārds vārdā nepārstāstīja savu domu apmaiņu ar Meju, bet lika pārējiem nojaust, ka ir ar viņu veiksmīgi sazinājies.

Tad puisis vēlreiz novērtēja zvanu un tuvāko apkārtni. Lēnām viņš pastiepa roku pret metāla izstrādājumu, kas bija ieslodzījis karotāju, sakoncentrējās un nočukstēja klusu, bet zīmīgu vārdu. Liana. Prātā viņš iedomājās, ka burtiski izvelk dusmīgo serafu no zvana apakšas, un viņa plauksta iemirdzējās ar blāvu gaismu. Svētītā zeme patīkami sildīja. Tajs pasmaidīja un saļima. Atlika vien cerēt, ka Liana neizpildīs savus draudus par galvas noraušanu.

[echo3]

Izskatījās, ka Liana saviem spēkiem laukā netiek. Ereijass arī apstiprinoši pamāja, kad Flēra atbildēja Tajam par vecākās serafes ārādabūšanu. Cerams, Tajam izdosies. Ja nē, tad būs jātaisa svira, lai zvanu apgāztu uz sāniem. Vai jāparok kādā malā bedre. Gan jau vēl kaut ko var izdomāt. Bet, ja orākulam izdosies, tas būs ātrāk.

Stāvot uz svētītās zemes, sajūta bija kā lidojot. Spēks nāca klāt, un pat Ardas kopējais skumjais fons tam netraucēja. Ereijass gaidīja atbildi no Joela - ja jau Meja tagad Tajam bija sasniedzama, cerības sazināties ar orākulu strauji pieauga.

Pirms Tajs sāka burties, arī Ereijass rūpīgi noskatīja apkārtni gadījumam, ja tuvumā tomēr ir kāds cilvēks. Karotājs pildīja savu pienākumu sargāt.

[Romija]

Šis pavisam noteikti nebija brīdis meditācijai. Ziņa par Meju tikai vēl vairāk apstiprināja aizdomas, ka Kaliosa maģijā ir pazudis laiks, jo pirms brīža mājā vēl ar abiem Sīlijas gūstekņiem sazināties nevarēja. Iespējams, ka pa šo laiku ir kaut kas noticis. Atlika vien cerēt, ka kaut kas labs. Vispirms gan lai Ereijass mēģina sazināties caur saikni, pēc tam varēja domāt par telefonu.

Tikmēr Flēra vēroja Taja darbošanos, un brīdī, kad orākula augums saļima, dziedniece jau bija paspērusi pēdējos soļus, lai būtu viņam blakus. Flēras plauksta nogūla uz Taja pieres, lai pārbaudītu, vai viņam kaut kas nekaiš fiziski. Tikt cauri dēmonu maģijai jau vien bija daudz prasīts. Par to, vai izdevās dabūt ārā Lianu, Flēra interesēsies pēc tam. Te bija saļimis orākuls, kas bija dziednieces prioritāte.

"Taj," viņa uzrunāja serafu, bet atbildi nesaņēma. Laikam jau bija tā, kā Tajs bija teicis, ka viņš nevarēs vairs piedalīties zvana iznīcināšanā. Tikai tagad Flēra paskatījās apkārt, vai Liana ir ārpus zvana.

[Rouzijs]

Par Mejas glābšanas iespējām? Vai Joels bija kaut kur galvu iespiedis? Serafe uzskatīja, ka viņa pavisam noteikti nebija jāglābj. Kāpēc, lai būtu? Domas neko nemainīja, katrs varēja dusmoties uz ko vēlas un tas jau nelika palikt aurai tumšākai, lai gan... ja arī lika, tad tumšmati tas pavisam noteikti neuztrauca.

- Nē... Tajs un pārējie ir kaut kur Stonā. - Vajadzēja tikai saprast, kura kapsēta ir domāta. Ja vien viņai būtu telefons... vai planšete, tad uzdevums būtu vienkāršāks.

Serafe bija uzsākusi iet, bet netiekot pārāk tālu, meiteni apšļāca mašīna.
- Sasodīts! Vai patiešām šī diena nevarēja palikt vēl sliktāka? Ienīstu Ardu! - Plaukstas noslaucīja no sejas dubļu un lietus ūdeni. Meitene jutās briesmīgi, tumšie mati nu krita slapjās pīckās ap seju un Meja pavisam noteikti nebija laimīga,

- Gaismas vārdā! - Tumšais skatiens vērās uz Aleksu, kurš bija izkāpis no mašīnas, kā viņš pamanījās viņu vienmēr apšķiest ar kaut kādu netīru ūdeni? Un vispār... meitene nevēlējās nemaz uz viņu skatīties. Un tas puiša man žēl neko nemainīja.
Un ak... Sariša, kopā ar Aleksu... pat ja draudzenes balsī bija dzirdama sajūsma par to, ka viņa ir satikusi atkal serafus Meja pat nepalūkojās otras karotājas virzienā. Tumšās acis ielūkojās Aleksa acīs un pagaidām serafe nevēlējās izmantot auto. Un drīzāk viņa ies kājām, nekā brauks kopā ar to nodevēju.

- Tu pārgulēji ar Sarišu? - Jautājums, pats atrada veidu kā pārrāpties pār serafes cieši sakniebtajām lūpām.
- Un tu mani izmantoji, lai pēc tam vienkārši izmestu mēslainē? Un kā ar Rozi? Vai Maikla minēto kolēģa māsu, kura tev patīk? - Serafe lika noprast, ka Maikls ir daudz ko pastāstījis viņai.
- Kā tu drīkstēji tā izrīkoties... - Meitene novērsās, viņa nespēja pārmest kaut ko Aleksam redzot viņu tādā izskatā, bet... Mejai bija jāzina. Pat ja tāpat serafe zināja, ka viņas mīlestība ir vienpusēja, un tas nežēlīgi sāpēja.

Arī Tajs šajā brīdī nepalīdzēja, bet orākulu meitene bija nobīdījusi otrajā plānā.

[Sindra]

Flēra, Ereijass, Tajs

Mēģinot saprast, kāds ir Lianas veselības stāvoklis, Flēra varēja pārliecināties, ka it kā jau karotājai nekas nekaiš. Tikai nu... viņa bija ļoti dusmīga. Bet savā ziņā tas jau nebija nekas pārsteidzošs. Karotāja nekad un nevienā brīdī nav bijusi nekāds saulstariņš.

Apkārtne vēl joprojām likās mierīga. Un nelikās, ka serafus kāds grasītos īpaši traucēt.

Taja maģija bija izdevusies un Flēra pat lāga nebija paspējusi noskaidrot Taja veselības stāvokli, kad Liana bija parādījusies orākula pastieptajās rokās. Gluži viņam uz rokām. Tas izskatījās nedaudz komiski. It kā puisis būtu meiteni nesis, tad paklupis un nogāzies un viņa tā arī palikusi uz viņa rokām. Tik vien kā dibens pret zemi atsities.
Lianai gan tas nemaz komiski nelikās.
Taču viņa arī nelikās dusmīga. Serafes plauksta uzgūla uz Taja rokas, kur atradās serafu simbols un orākuls atguvās, jo karotāja viņam bija atdevusi daļu sava spēka.
- Paldies Taj... - viņa piemīlīgi noteica, kad Tajandriels bija atdabūts pie vismaz kaut kādiem spēkiem. Lianas rokas apvijās ap jaunekļa kaklu un viņa uzspieda orākula vaigam pateicības pilnu buču. Un kā izskatījās nemaz negrasījās rausties augšā, lai mēģinātu izrēķināties ar Sīlijas amuletu.



Sariša, Meja, Joels

Veiksmes novēlējums, protams, bija patīkami. Tomēr, Alekss jau būtu iebildis, ka ar veiksmi tam īsti nav nekāda sakara. Tikai... nu jā...
Mejas pēkšņie jautājumi puisi acīmredzami apstulbināja.
Viņš pameta skatienu uz Sarišas pusi, kur atradās tur, mašīnā un uzrunāja savus biedrus, būdama tāda pozitīva un priecīga par satikšanos. Un tad tur bija Meja, kas viņam uz ielas uzbruka ar jautājumiem, kurus Mārvins nevēlētos apspriest pat daudz komfortablākā vietā. Par ielu nemaz nerunājot.

Aleksa skatiens atgriezās pie Mejas. Viņš pavēra muti, lai kaut ko teiktu. Un atkal aizvēra. Tad atkal pavēra... un aizvēra. Nedaudz atgādināja zivi, kas izmesta no ūdens un cīnoties pēc gaisa plātīja muti.

Mārvinam pavisam noteikti nepatika, ka viņu nostāda neērtās situācijās. Un šī tāda bija. Neērta situācija.
- Es nedomāju, ka man būtu jātaisnojas. - jauneklis klusi noteica, skatienam kavējoties pie Mejas. Tomēr, īsi vēlreiz palūkojies uz Sarišu, Alekss noliedzoši pamāja ar galvu. - Un nē. Es neesmu gulējis ar Sarišu. - karotāja skatiens atgriezās pie Mejas acīm, taču Mārvina acīs bija manāma salta atblāzma.

[Rouzijs]

Alekss neko nenoliedza, tāpat kā nepaskaidroja. Un Mejai likās, ka klusēšana ir piekrišana, ka viņš patiešām guļ ar visu pasauli un serafi tikai izmantoja. Tumšmate piespieda sevi ielūkoties Aleksa acīs un viņa satrūkās ieraugot tik saltu atblāzmu. Sirds sāka sāpēt vēl spēcīgāk un bezcerība nomāca.
- Kaut es tevi nekad nebūtu satikusi... - Serafe nočukstēja un ja Aleksa acīs bija redzams saltums, tad viņas sāpes un ilgas, pēc puiša mīlestības. Serafe pagrieza viņam muguru un bija gatava doties prom.

Viņa zināja, ka būtu jāpilda uzdevums, bet to nespēja. Nespēja pārkāpt savām ciešanām un sāpēm, viņa atdotu visu, lai tikai tik ļoti nesāpētu.
- Joel, kāp mašīnā, Tajs ir kaut kādā kapsētā uzmeklējiet viņus, izpildiet uzdevumu. - Tas bija viss, ko meitene noteica un tad... vienkārši devās uz priekšu. Mejai bija vienalga, ka viņa izskatās, kā bezpajumtniece, bet soļi lēni veda tālāk pa Stonas ielām.

Meja vēlējās palikt viena.
Iespējams, pat izbeigt savas ciešanas, jo kuram gan viņu vajadzēja? Nevienam.
Un cilvēks, kuru serafe mīlēja... viņš nebija labāks par savu brāli.

[Roviela]

Lija, un krekls kļuva pavisam ātri slapjš, un tad vēl balta mašīna, kas viņus nolēja līdz pilnīgam slapjumam. Kaut vai velc visu nost un izgriez.

Ereijass! Ar viņu bija sasaucies Ereijass!
Ereijas, mēs ar Meju esam Stonā pie Rozes Vārda, kur jūs esat?

Hei! Tas taču bija Alekss un Sariša!
- Cik labi, ka esat dzīvi! - orākula balss līksmes ziņā neatpalika no Sarišas balss, bet tad Meja uzsāka vēl vienu savu drausmīgā rakstura demonstrāciju. Nupat jau Joelam šķita, ka vēl nesen redzētā Lianas izturēšanās bija medusmaize, salīdzinot ar Mejas egoismu un patmīlību. Viņa mīlot Aleksu? Ka tikai ne tā!
Tie vārdi, kurus viņš pats viņai nesen bija teicis, bija aizmirsti, itin kā nekad nebūtu teikti. Muļķe! Spītīga, egoistiska muļķe. Joelam palika Aleksa ļoti žēl. Tā kļūdīties! Itin kā citu nepatikšanu nepietiktu.

- Aleks, lūdzu, neļauj viņai aiziet. Kaut vai paralizē, un ar pārējo mēs tiksim galā, - orākuls apņēmīgi ļoti klusi noteica Karotājam un iesāņus metās pakaļ serafei, lai viņu sagrābtu aiz rokas un nelaistu vaļā.
Nē. Šoreiz pēc izlutinātās mamzeles prātiņa nenotiks!

[echo3]

Tad reizē notika divas lietas - atsaucās Joels un Liana piepeši atradās ārpus zvana. Tieši Taja rokās, un, pārmaiņas pēc, gluži laipna. Kamēr viņi tur vēl kūņojās pa zemi, Ereijass atsaucās Joelam. Mēs esam Stonas kapsētā, atceries, reiz jau tur bijām. Klusais Piemiņas Parks. Jūs varat pie mums atkļūt?

Skaļi viņš pateica, - Joels atsaucās. Viņš un Meja esot pie Rozes Vārda. - Tad Ereijass piegāja pie Flēras un uzbūra dziedniecei aizsardzību. Tad tūlīt to izdarīja arī sev. Tūlīt būs jāsper gaisā amulets, bet šoreiz tas ir metāla zvans, kas var ievainot ne pa jokam. Jo te jau nevarēs celties spārnos, lai ātri tiktu prom.

Karotājs vērtējoši noskatīja tuvākos akmens pieminekļus - cik ērti būtu aiz tiem noslēpties. Un tad palūkojās uz Lianu un Taju. Ļoti ilgi viņš netaisījās gaidīt, tikai tik, lai orākuls attaptos.

[Romija]

Lai arī kā Tajs panāca Lianas izdabūšanu no zvana, jau pavisam drīz viņa atradās Taja rokās. Flēra tikai pārliecinājās, ka ar Taju viss būs kārtībā, un tad atkāpās.

"Tas bija ātri," viņa apmierināti noteica un atkal piegāja pie zvana, pieskārās tam, lai pārliecinātos, ka tas nedzeļ vai nerada kādus citus nepatīkamus efektus. Apgāja apkārt. Paskatījās uz apakšu un uz augšu. Svētītā zeme nomierināja, ar viņiem viss bija kārtībā un pat Liana teju dūdoja. Flēra apstājās zvanam otrā pusē, pacēla pret to roku, bet vēl neko nepasāka. Viņasprāt, nebija iemesla kavēties, ja visi ir atguvušies. Bija jāmēģina amuletu iznīcināt, lai tad var doties glābt Meju, Joelu, Sarišu, sazināties ar Gabrielu un domāt par tālāko uzdevuma daļu.

"O, viņi ir brīvībā?" Flēra nopriecājās par Ereijasa ziņu. "Rozes vārda pagrabā maģija nestrādāja, telpās arī ne, tikai pašā klubā. Un Maikla kabinetā," Flēra apdomāja, ko varētu nozīmēt būšana pie "Rozes vārda". Nācās secināt, ka jebko. Bet tieši tāpēc vajadzēja tagad tikt galā ar zvanu. Saņēmusi Ereijasa aizsardzību, Flēra bija gatava rīkoties.

[Mattiass]

Arists brauca mājās.

Viņš būtu priecājies, ja tās būtu bijušas tikai nododamās ziņas. Bet Alekss bija nelietojams. Viņš pats to bija redzējis. Savukārt dzirdēts bija par to, ka Maikls savu veco nožmiedzis. Un šodien redzētais to apstiprināja. Maikls tiešām savu veco nožmiedza — šodien, ar Aleksa rokām. Slepkavība, kas atstāj paša rokas tīras, taču ne mazāk asiņaina, un, varbūt tieši tādēļ vēl neģēlīgāka. Serafs no sirds uzskatīja, ka Maiklam ir jāmirst, un nebūt neizslēdza domu, ka pats kādreiz tam pieliks roku.

Nabaga Roze.

No domas izklaidēties kādā no klubiem Arists pēc īsām pārdomām atteicās. Pēc Astindelas īsti neprasījās bāzties tik piepīpētā vidē. Prasījās apsekot savu dzīvokli un apsvērt pārdekorēšanu. Un nopietnāk pievērsties otra amuleta lietai. No vienas puses, spēļmantiņa, no otras — pasargās no tāda psiha, kā Maikls, un tas jau būtu ko vērts. Tikai, nu jā, Flēra pie viņa bija jau ieķēpājusies. Tomēr var noderēt kādam citam.

Kādu brīdi Arista domas pakavējās minējumos, ko Deinam tai vakarā no Rozes savajadzējies. Varēja būt jebkas. Kā nekā, tā ir viņa sekretāre. Viņam pašam katrā ziņā tagad bija sagaidāma noņemšanās ar tūristiem, un arī ar Sarišu slimnīcā. Serafs viegli nopūtās un izsauca Gabriela numuru. Telefonam bija ieslēgts skaļrunis — karotājs bija pievērsies ceļam. Vismaz pārmaiņas pēc nelija.

[Sindra]

Sariša, Meja, Joels

Aleksa skatiens kavējās pie Mejas un, ja godīgi, viņš tā īsti nezināja, kā justies.
No vienas puses puisi māca vainas apziņa, ka viņš toreiz bija tā neapdomīgi rīkojies. Viss šis bija tikai un vienīgi viņa paša vaina.
No otras puses, Aleksam nepatika, ka viņu nostāda šādās situācijās. Kaut kāda skaidrošanās. Uz ielas... pavisam muļķīgi.
Un tad vēl bija tā trešā puse, ka vispār jau viņam bija jāiet pie Maikla. Jo Beila lieta negaidīja.
Tad, kā nu viņam tagad būt... skriet pakaļ Mejai nebija laika, lai arī varbūt meitene pat būtu pelnījusi kaut kādu sarunu. Pat neskatoties uz šo visu scēnu. Bet Alekss nevarēja.

Joela lūgums...
- Piedod. Bet man šobrīd nav laika skaidroties. - karotāja roka visai zibenīgi izrāva blāsteri, otra roka viegli noslīdēja gar tā sānu, ieslēdzot apdullināšanas režīmu un Alekss izšāva pa Meju.
Tiesa, tā kā Joels aizsteidzās pie Mejas, tad lai neapdullinātu arī Joelu, Aleksam nācās šaut nedaudz sāņus. Un tas nozīmēja, ka uz ilgu laiku Meja apdullusi nepaliks.



Arists

Kad Arists izsauca Gabriela numuru, atskanēja pavisam parasts signāls. Telefons bija ieslēgts. Tikai neviens uz zvanu neatbildēja.
Pēc kāda mirkļa ieslēdzās automātiskais atbildētājs. Gabriela balss paziņoja: Izstāsti savu sāpi pēc signāla. Nu, un pēc šī paziņojuma arī atskanēja signāls, pēc kura tad bija jāizklāsta, ko tad zvanītājs no Gabriela vēlas.

Visādi citādi, vakars bija mierīgs. No darba Aristu neviens nemeklēja. Un serafs droši varēja nodoties amuleta taisīšanai.

[Urdrunir]

Galvu nost nerāva. Bija vēl sliktāk. Liana aizdomīgā laipnībā līda bučoties. Tajs steidzīgi raisījās no viņas skavām vaļā. Jā, jā, mēs jau tikai visi darām to, kas mums jādara. Viņš nopurpināja zem deguna un pievērsās zvanam. Svētītās zemes enerģija ļāva atgūties ātrāk nekā cerēts un orākuls bija pat gatavs izmēģināt tumšo amuletu spridzināšanu. Tas ir, - nē, spridzināt varbūt nevajadzētu. Ja nu te tiešām ir kapsēta, tad tā būtu liela necieņa pret apglabātajiem.

Metatrona vārdā... Tajs uzsāka skandēt burvestības vārdus, ar kuru palīdzību serafu orākuli mēdza iznīcināt dēmonu centīgi sarūpētās dāvaniņas.

[Rouzijs]

Kāpēc tad, kad bija tik skumji neviens neļāva viņai palikt vienai, kopā ar savām domām un ciešanām? Serafe neļāva Joelam tik vienkārši sevi apturēt. Ja orākuls domāja, ka viņa ir vāja, pēc pavadītās nakts Attīrītāju pagrabos, tad viņš maldījās.
Bet kamēr viņa rāvās ārā no Joela tvēriena, tikmēr Alekss darīja to, ko viņa nebija gaidījusi.

Skatiens uz brīdi aizkavējās pie Mārvina.
Viņa šoreiz nezināja, ko teikt... kā viņš tā varēja? Vienkārši šaut uz viņu, tas bija cietsirdīgi, pat ja puisis nebija trāpījis.

Un ja nu viņš tā dara vēlreiz?
Nebija laika domāt kaut ko, serafe mēģināja iesist Joelam, pietiekami spēcīgi, lai orākulu iemestu bezsamaņā un viņš atkrampētos vaļā.
Un tad bēgt projām, ko kājas nes. Jo kāda starpība, nevienam viņa šeit nerūpēja un tumšmate vēlējās palikt viena. Neīstu draudzību meitenei nevajadzēja.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 19.01.2014 21:51