"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

"Ja mēs nevaram iznīcināt te, bet atburt zemi ir pārāk bīstami, mēs nevaram kaut kā to zvanu dabūt ārpus nolādētās zemes un tad iznīcināt?" Flēra ieminējās. Jā, protams, liels un smags, bet vai bija citu variantu, ja viņiem pietrūka Gaismas spēka? "Vai arī zini, ko atsaukt no Astindelas?" Flēra iesāņus uzlūkoja Taju, ja jau viņš teicās zinām vismaz piecus spēcīgus orākulus, kas derētu tik pat labi, kā Gabriels. Viņu spēks, kopā ņemts, iespējams, pārmāktu nolādētās zemes pretspēku.

Ja nu katrs tur grasījās savu maģiju šaudīt atsevišķi, tad Flēra netērēja savējo, tomēr, ja biedri gatavojās kopā vienlaicīgi burt, tad arī viņa bija gatava piedalīties ar savu daļu.

[Roviela]

Meja dusmojās. Viņa izskatījās skaista, kad dusmojās un pozēja, bet tas tik un tā bojāja viņas dvēseli.
Joels, joprojām atbalstījies pret auksto sienu, jo tā bija vieglāk stāvēt, prātoja, kāda daļa no serafes teiktā bija patiesība. Pats viņš bija izrīkojis vienīgi Gabriela mašīnu, un tā zināja, kā nokļūt Svētnīcā. Kā viņš to darītu pats? Orākuls bija pārliecināts, ka ar siksnu ap kaklu, nejūtot maģiju, viņš to izdarīt nevar.

Tagad Maikls aizsmēķēja, un Meja arī pieprasīja cigareti. Vai Joels tādu gribēja? Viņš apdomājās un konstatēja ka nē.

Orākulam bija auksti, zosāda klāja ķermeni, bet viņš to neņēma vērā. Lai ir auksti. Fizisks aukstums nav nekas pret dvēseles aukstumu, un tas te bija ledains. Kāpēc?
Un priekš kam viņam Svetnīcas vieta?

[Mattiass]

— Naivi, — Arists domīgi pamāja. — It kā Alvera tīšām sevi iegāztu. Kļūtu par grēkāzi un kāda cita aizsegu.
Tam, ka Alvera uztraukumā pieļautu tik rupjas kļūdas, serafam īsti negribējās ticēt. Pārāk vienkāršs skaidrojums. Dubultspēle Karotājos prasīja dzelžainus nervus, diezin vai tie uzdotu tagad.

— Reta reize, kad priesterim var piekrist, un man tas nepatīk. Maikls ir aizgājis par tālu. Lika brālim nogalināt pats savu tēvu. Viņam ir pajāt par visu, izņemot savas bērnišķīgās iegribas. Vai tu vēlies teikt, ka grasies piesegt Aleksu?

Pateikt paldies… Arists īsi pamāja. Pat, ja šo iespēju vispār apsvērtu, serafiem bija savs darbs veicams Vatrā, cerams, Flēra bija ar viņiem, un nevarētu teikt, ka Deina klātbūtne tur būtu īpaši vēlama. Nodot Flērai pacienta vārdus gan derētu — jādomā, dziedniekam ir patīkami ko tādu dzirdēt no izārstētā, īpaši tādā pasaulē, kā šī.

[echo3]

Pēc Taja aicinājuma Ereijass neko jaunu sev klāt nebūra, jo aizsardzību bija jau sev uzlicis. Kad orākuls skaitīja Metatrona vārdus, karotājs pievienojās, reizē ar Taju raidot uz zvana pusi gaismas staru. Nekas nenotika, un pirmajā brīdī Ereijasam likās, ka viss ir kārtībā, jo arī abās iepriekšējās reizēs uzreiz nekas nenotika.

Diemžēl šoreiz nebija vis kārtībā. Maģiskais spēks tika iztērēts bez rezultāta. Brīdi vēlāk to pašu izmēģināja arī Liana, pie reizes paskaidrodama, kāpēc maģija varētu nenostrādāt - nolādētā zeme. Amulets bija zvanā, neredzams. Atdalīt to no zvana diez vai ir iespējams, katrā ziņā Ereijass neko tādu neprot izdarīt. Zvans, savukārt, ir ļoti smags, pat visi četri kopā viņi to panest nespēj.

Zvana skaņas aizdzen ļaunos spēkus, tā esmu kaut kur lasījis. - Vispirms cerīgas pārdomas, tad tikai praktiskas. - Tornis ir tik sagrabējis, ka zvanīšana zvanu var nogāzt zemē, bet tālāk nezinu. Pieāķēt mašīnai un aizvilkt? - Droši vien ne tikai zvans nokritīs, bet arī sagrūs viss tornis.

[Sindra]

Meja, Joels

Maikls tomēr nebija tik laipns un Mejai cigareti neiedeva. Pats savējo gan turpināja smēķēt, skatienam visai cieši kavējoties pie serafes vīpsnājošā smaida.
- Ak vai... - viņš visai samākslotā pārsteigumā izsaucās. - Tad jau jūs nemaz nav vērts laist ārā. Jūs tāpat nezināsiet, kur iet un visticamāk nokļūsiet Karotāju gūstā, kā klaidoņi, jo nespēsiet arī paskaidrot, kur atrodas jūsu mājas.
Vai arī... - tagad bija Maikla kārta pavīpsnāt. - ... tas ir tieši tas, ko tu vēlies? Nokļūt karotāju gūstā, jo ceri, ka Aleksītis tevi izglābs.
Neesi nu naiva. Aleksam tevis glābšana un tavas problēmas šobrīd interesē vismazāk. - bez tam, nevarēja jau zināt vai Alekss vispār nav no sava amata nomests. Karotājiem nepatika problēmu radītāji. Arī iekšienē. Un Mārvins radīja daudz problēmu. Gan pats, gan ar citu palīdzību.

- Ir jau daudz sliktākas lietas par nāvi... - Maikls, tā, starp citu, noteica.
Viņa skatiens aizklīda līdz Joelam.
- Tu gan pēkšņi ļoti pieklusi... - priesteris domīgi uzrunāja serafu puisi. - Tas tiešām ir tik neticami. Ka tu zini tik daudz par mūsu pasauli. Par maģijām, saules pazušanām un vai manos pagrabos vajag vai nevajag Mejas minētās suņu siksnas, bet nezini, kur atrodas jūsu mājas. Nudien... neticami...
Jūs taču man piedosiet, ja es teikšu, ka neticu tam, ka jūs nezinātu kā nokļūt līdz Svētnīcai, ja jūs atbrīvotu. - nometis izsmēķēto cigareti zemē, Maikls piemina to ar kāju.



Flēra, Tajs, Ereijass

Liana nesteidza izteikt kaut kādus pieņēmumus, vai variantus. Serafe bija pakāpusies nostāk no zvana un lūkojās uz to, it kā censtos uz tā sāniem izlasīt kādu slepenu ziņojumu, bet nekā jau tur nebija. Droši vien, karotājai bijai visai grūti atzīt, ka viņa īsti nezin kā rīkoties.
Arvien vairāk uzmācās doma, ka neizdosies ar šo visu tikt galā, nenonākot konfliktā ar Kaliosu. Bet, tad atkal... viņa bija karotāja. Un cīņas bija viņas specializācija. Varbūt tas bija labākais ko Liana no sevis spēja piedāvāt?

- Jūs varat mēģināt iekustināt zvanu. - viņa domīgi noteica. Taču nelikās, ka serafe būtu pārliecināta, ka tas kaut kā palīdzēs. Vai pat zvana skaņas liks Kaliosam, kā ļaunajam spēkam, pamest šo vietu. Tad jau drīzāk ļaunais spēks varētu palikt dusmīgs par miera traucēšanu.

Viegli nopūtusies, serafe viegli ar roku pārlaida pār saviem ieročiem. Kā pārliecinoties, ka tie atrodas savās vietās.
- Ja zvanīšana nelīdz. Atbursim zemi. - viņa noteica un pakāpusies uz soliņa, pārlēca pār zvanu torņa malai un izpletusi iespaidīgus, melnus spārnus, nolaidās lejā pie vecās ēkas ieejas.



Arists

- Alvera jau sevi ir iegāzis. - Deins paziņoja. - Viņu izglābt var tikai brīnums. Un ar brīnumu es domāju Mārvina pēkšņa bojāeja vai kaut kas, kas padarītu viņu nespējīgu atbildēt par savu rīcību. Alvera cerēja, ka Būris sīko piebeigs. Bet tur Maikls izspēlēja savas spēlītes. Viņa plānos, kā jau tu redzēji, bija par brāli paņirgāties, nevis viņu piebeigt. Alvera to nezināja. Galu galā, tas zvērelis un tie rīkļurāvēji izskatījās visai cerīgi... vēl saniknots pūlis... Tagad viņš saprot, ka nespēj tikt klāt Mārvinam, lai viņu piebeigtu. Atliek tikai tas, kas nu atliek. Sist pa vājākajām vietām, cerībā, ka sīkais tomēr salūzīs. Drauga nāve klāt tam emocionālam tēva fonam. Iespējams, ka vēl kaut kas. Rozei pieķersies... - Deins uz mirkli pieklusa. - Vai manai māsai. - šis fakts Kārteram acīmredzami nepatika.

- Es zinu, ka Alvera bija tas, kurš lika saviem bandītiem mani spīdzināt. Un es zinu, ka man jāpateicas Aleksam par veselības atgūšanu. Bez viņa es būtu kroplis, kurš atlikušās dienas vadītu eksistējot par valsts naudu citiem uz kakla. Varonis pēc nosaukuma. Un kura nobeigšanos ar nepacietību gaidītu tie, kam mani būtu jākopj.
Jā, es grasos darīt visu, kas manos spēkos, lai Alvera netiktu Mārvinam klāt. - jādomā, ka viņš bija atbildējis uz Arista jautājumu. Iespējams, ka pat vairāk, nekā Morgans bija jautājis. Tas ietvēra arī to, ka Deins labprāt sameklētu to dziednieku, kurš izārstēja viņu, lai tas palīdzētu arī Aleksam.

[Romija]

Iespējams, ka Flēras ideja tiešām bija stulba. Un iespējams, ka tik vienkārši tas viss nebeigsies. Atkāpusies no zvana tik daudz, cik nu mazā tornīša platforma ļāva, Flēra uz brīdi aizdomājās, braucīdama zodu ar īkšķi un rādītājpirkstu. Neizskatījās, ka kāds īpaši vēlētos iet uzkauties ar Kaliosu, ja pat spēcīgākā karotāja piedāvāja atburt zemi. Bet arī tur galvenā teikšana būs orākulam. Flērai Spēka bija atlicis pārāk maz, lai to neapdomīgi tērētu. "Kaliosam tas varētu nepatikt," noskatoties pakaļ Lianas tumšajiem spārniem, Flēra noteica. Tāpat kā viņiem nepatika nolādēta zeme, tā Kaliosam varēja nepatikt nenolādēta.

"Vai nesanāk tā, ka Kalioss sēž tieši te apakšā?" viņa iedomājās, skatīdamās apkārt un cenzdamās saprast mājas plānojumu. Ja dēmons tupēja tieši zem torņa, tad tas izskaidrotu daudz ko un liktu atmest domu atburt tikai gabaliņu. Bet vai viens orākuls, divi karotāji un pustukša dziedniece varēja cerēt atburt visu šo zemi?

[Mattiass]

Papucītis. Aizdomas izvērtās par pārliecību. Vismaz, ja Deinam bija taisnība… Un pie Endrjū nāves arī tas m­ērglis būtu vainīgs. Līķa nozušanu noorganizēt Alveram bija visērtāk. Bet motīvs? Vai Endrjū kaut ko sāka nojaust?

— Alvera joprojām var cerēt, — Arists pacentās atvēsināt Deinu. — Tu pats minēji Pirmavotu. Ja liecinieku stāstītais ir patiess, un īsti nav iemesla tam neticēt, tad vēl jautājums, kāds viņš būs, kad pamodīsies. Un vai nebūs ticis pie šizofrēnijas. Viņa tēvam, ja nekļūdos, bija kas līdzīgs.

— Un kāds tam sakars ar tavu māsu? — viņš painteresējās.

Deina karstasinīgā atbilde lika aizdomāties. Tā varēja būt patiesība. Tā, saprotams, arī varēja būt viltīga spēle, kuras mērķis bija atrast mistisko dziednieku, nodot viņu Attīrītājiem, šādi pierādot, ka Mārvins sasējies ar ķeceriem, un radot kaudzi nepatikšanu. Arists jau sen bija iemācījies būt piesardzīgs Ardā. Tomēr viņš bija un palika serafs. Viņš ticēja labajam. Viņš nopriecātos, skaidri uzzinot, ka Deins saka patiesību. Nemaz nerunājot par to, ka izdziedēt Deinu patiesībā būtu bijusi laba doma. Un, ja Pirmavota lieta izrādīsies serafiem svarīga, tad būs par vienu sabiedroto vairāk. Lai gan… arī norāžu trūkuma no augšas dēļ Arists tur bija gatavs iesaistīties.

Tas nozīmētu, ka labajam šai pasaulē vēl ir nozīme. Šādu varbūtību nedrīkstēja ignorēt. Pārbaudīt ar melu detektoru…? Tas noteikti būtu aizskaroši. Ticēt uz vārda? Riskanti.

[Roviela]

- M? - Joels tā kā attapās no domām un pievērsa uzmanību Maiklam.
- Es prātoju par to, ka šī pasaule vispār vēl var mainīties. Nē, Makl, visi tur, ārpus šīm sienām nav tādi kā tu. Tur vēl ir saglabājies kaut kas labs, par spīti kopējiem pūliņiem to iznīcināt. Nu, tiem pašiem pūliņiem, kuros Tu, šķiet, mēģini dabūt galveno vietu. Tev vismaz tas patīk? Tas, ko Tu dari?
Orākula teiktais tā īsti neatbildēja uz virspriestera teikto. Vai uz to vajadzētu atbildēt?

- Nē. Ja Tu mūs tagad, kā esam, izlaistu ārā, mēs neatrastu. Vismaz es - nē.
Viņš paskatījās uz savām kailajām pēdām. Jā, tieši tā! Tā, kā viņš ir tagad - neatrastu. Bez siksnas? Noteikti. Jautājums vienīgi, vai meklētu, ja zinātu, ka seko. Nē, nemeklētu, drīzāk dotos uz Astindelu, lai sēdētu serafu cietumā, jo neko šeit jau tāpat vairs nespētu palīdzēt, lai kā gribētu.

[Urdrunir]

Man liekas, ka šīs vietas svētīšanu Kalioss tieši uzskatītu par aicinājumu izkauties. Un es teiktu, ka, ja jau karotāju dāvanas mūsu vidū ir vairāk, tad tās jāizmanto pienācīgi. Ja Tajs arī svārstījās par savu risinājumu, tad šaubas viņa balsī sadzirdēt nevarēja. Tornis ir satrunējis. Un zvans ir augšā. Ja mēs piespiedīsim torni gāzties uz sāniem, tad ir lielas cerības, ka zvans nokritīs ārpusē. Un tad mēs to kaut vai ar Kīru aizvilksim kādu gabalu nostāk. Ar vārdu sakot, tinamies no šejienes! Orākuls sekoja Lianas piemēram un saplivināja spārnus, lai izšmauktu no zvanu torņa un palidotu nedaudz zemāk. Ereijas, šeit vajadzētu sabojāt torni. Kur beidzas augšstāva jumts. Savukārt mēs ar Flēru nedaudz pagrūdīsim zvanu, kad tornis sāks grūt, lai tas krīt šajā virzienā. Vienkārši! Serafs izklausījās sajūsmināts par savu plānu, lai gan "vienkārši" nebija vārds kuru parasti lietoja, kad gribēja sagraut ēku ar kailām rokām un Ereijasa šaujamieroci.

[Romija]

Ja tinamies, tad tinamies! Tā kā Flērai nebija padomā nekas tāds, ar ko būtu vērts iebilst un uzkavēties ilgāk, viņa sekoja Taja un Lianas piemēram. Spārnus gan izmantoja tikai uz mirkli un ātri tos atkal noslēpa — ne jau nepievilcīgās krāsas dēļ.

"Mēs to pagrūdīsim?..." viņa domīgi vērās uz torni. Vai Tajs bija domājis lidot augšā un grūst? Apdomājot savas fiziskās spējas un nespējot vienoties, vai viņas spēks vispār ir vērā ņemams, Flēra pašķielēja uz Taju. Viņa negrasījās iebilst orākula entuziastiskajam piedāvājumam, lai arī gluži par vienkāršu un drošu šādu variantu neuzskatīja. "Nu labi..." dziedniece tik pat nepārliecināti piebilda. "Varbūt pavilkt?" viņa pie sevis balsī prātoja, paskatīdamās apkārt, vai šeit nebūtu jebkas, ko apmest ap zvanu un pavilkt. Vai kāds āķis. Vienkārši — vilkt šķita drošāk, nekā iebāzties tornī un stumt brīdī, kad tas grūst.

[echo3]

Ereijass uzlēca uz margām un pēc mirkļa jau lidoja. Ticis blakus Tajam, viņš paskaidroja, - Vēl drošāk zvanu mēs varam dabūt lejā, to iesvārstot tā, ka tornis sabrūk vai zvans noraujas. Protams, varam arī mazliet piepalīdzēt, sabojājot balstus, tomēr, ja Tu ceri uz blāsteri, tad nekas tur neiznāks. Tie ir domāti dzīvu būtņu iznīcināšanai. Drīzāk tad maģijas trieciens. - Viņš palidoja atpakaļ uz augšu - paskatīties, vai zvanam ir mēle, un vai pie zvana mēles ir virve. - Flēra, nepaliec tur, celies spārnos! Ja jūs abi ar Taju iešūposiet zvanu, tad es vajadzīgajā brīdī pacentīšos iebojāt siju, pie kuras zvans piestiprināts. Vai arī torņa kolonnu. - Vispirms jāpaskatās, kas ir vārgāks. Ereijass devās kārtīgi nopētīt abas iespējamās graušanas vietas.

[Romija]

Tehniskās konstrukcijas nebija Flēras stiprā puse, tāpēc viņa drošības pēc pagāja malā. No ārpuses tornis izskatījās vēl sliktākā stāvoklī kā tad, kad vajadzēja lemt, vai kāpt augšā. Eņģeļiem, protams, bija priekšrocība — spārni.

"Rādiet, kur un ko grūst," viņa ļāva izlemt abiem pārējiem serafiem, būdama gatava celties spārnos un palīdzēt, kur varēs.

[Rouzijs]

- Skopulis. - Tas bija viss, ko serafe noteica attiecībā uz cigaretes neiedošanu, jo vai tad Maiklam bija žēl vienu cigareti priekš viņas? Nu kā izskatījās tad jā, un par kādu pretīmnākšanu te vispār varēja būt runa? Nekāda. Tikai kad ļaunais brālis ierunājās par Karotājiem un Aleksu, serafes tumšais skatiens pievērsās viņam.
- Labāk būt kailai uz ielas nekā tupēt šajā briesmīgajā vietā. Iespējams, ka Karotāji pret mums izturētos ar vismaz kaut kādām cieņas paliekām, neļautu nosalt un viņu kamerās ir silti un ērti. - Par to Meja bija informēta, pat ja toreiz, kad devās Aleksa glābšanas misijā šīs ērtības meitenei nebija nepieciešamas un nebūt neinteresēja.
- Es neesmu naiva un par Aleksu vairs neko nevēlos dzirdēt. - Skatiens novērsās no Maikla, labi apzinoties, ka tie bija meli, kurus serafe vēlētos pārvērst īstenībā. Puisis viņu bija pamatīgi sāpinājis un tieši tāpēc pašreiz prātā nekādas pozitīvas domas attiecībā uz viņu nebija atrodamas, tāpat kā Sarišai labāk neatrasties tuvāk par pāris kilometriem, jo Meja par savu rīcību neatbildētu.

Sliktākas lietas par nāvi? Nu jā, piemēram sadegšana liesmās, kamēr fonā skan Valdnieces smiekli, tas varētu būt briesmīgi. Bet vai Maikls tagad viņiem draudēja? Tumšmate palika piesardzīga.
- Mēs nezinām. - Viņa apstiprināja.
Bet iespējams, ka Joels patiešām nezināja, kā tikt atpakaļ? Nu ja tā, tad tas bija ļoti labi.

[Sindra]

Meja, Joels

- Ak, nu! - Maikls nopūtās, paraudzījies uz Meju. - Smēķējošs eņģelis. Gana pretīga aina, lai es nevēlētos to redzēt. - priesteris paskaidroja iemeslu, kāpēc viņš Mejai cigareti nepiedāvāja. Iespējams, ka Mārvinam pašam bija kaut kādi savi priekšstati par eņģeļiem. Un vēl jau viņš bija redzējis arī Sīliju. Bet, lai nu kā... acīmredzot eņģeļi kopā ar cigaretēm puiša prātā nelikās. Tādēļ Mejai nāksies iztikt. Lai piekopj sliktās meitenes tēlu tad, kad būs palikusi par slikto meiteni.

- Labi... - beigās viņš noteica, atrāvies no durvīm. Laikam jau Maikla plānos neietilpa atbildēt uz Joela prātulām vai Mejas paziņojumiem, ka viņu vairs neinteresējot nekas saistībā ar Aleksu. Lai nu tā būtu.
- Atstāšu jūs apdomāties. Varbūt pēkšņi atceraties ceļu, vai ko tādu... - Maikls noteica un vairāk nekādās sarunās neielaidies, pameta tumšo pagraba telpu.

Serafi palika vieni. Neviens par viņiem neinteresējās un ērtākus apstākļus arī nepiedāvāja. Stundas gausi vilkās.



Ereijass, Tajs, Flēra

Nolaidusies no zvanu torņa, Liana klausījās Taja idejās. Nu, arī pārējo serafu ieteikumos. Un varēja redzēt, ka karotājai ne visai patika plāns ar zvana kustināšanu. Tomēr, viss ko viņa noteica: - Es nezinu vai likt zvanam zvanīt, ir laba doma. - bet tas arī bija viss. Vairāk viņa jauno serafu plānos neiejaucās.
Nolaidusies uz zemes, Liana vēlreiz devās iekšā ēkā, kur pazuda pagraba virzienā.

Cik nu aptuveni varēja saprast, tad gluži zem zvana torņa Kalioss vis nesēdēja. Pagrabs varēja atrasties zem kādas citas ēkas daļas. Vai gandrīz zem zvanu torņa.

Zvans bija vecs un smags. Starp citu, izskata ziņā nedaudz atgādināja to zvana pieminekli, kuru serafi bija manījuši Stonā, netālu no lidvagonu stacijas.
Pie zvana mēles nekāds striķis nebija atrodams. Acīmredzot, to neviens zvanīšanai neizmantoja. Tāpat arī ar vienkāršu pagrūšanu, serafiem nācās pārliecināties, ka iekustināt seno zvanu, nebūs tik viegli. Tad jau plāns par sijas laušanu varēja likties reālāks. Sagāzt torni? Lai tas gāztos uz sāniem ar visu zvanu? Diez vai serafiem tas būs pa spēkam. Un ja tiks salauzta sija, tad zvans, visticamāk, vienkārši kritīs lejā. Pa taisno. Cauri grīdām. Iespējams līdz pat pagrabam.



Arists

Deins pamāja.
Jā, jā... viņš bija dzirdējis par Pirmavota problēmām un vēl taču arī bija Reja brīdinājums. - Jā, es ceru, ka sīkajam ir spēcīgāks prāts, nekā bija viņa tēvam. Bet vienalga. Roze nodos tālāk ziņas, ka Mārvins ir sajucis un Alvera atslābs. Vislabāk viņš, protams, justos, ja Aleksu nosodītu un piebeigtu. Vai vismaz iebāztu cietumā. Bet, nu nekas. Mēs pateiksim, ka viņu no soda pasargā tikai uz laiku, kamēr no slimnīcas izrakstīs. - izlikties un melot, tas bija tas, ko no viņiem prasīja.

Kad Arists apjautājās par Deina māsu, karotājs palūkojās uz kolēģi. Kārtera lūpās bija parādījies viegls smaids. - Sīkais, protams, jutās vainīgs par to, kas ar mani notika. Taču, tas bija arī Klaudijas dēļ. Alekss izraka nez kādu dziednieku nezin no kurienes, lai izpatiktu Klaudijai. Lai viņa nepārdzīvotu par brāli.
Alekss mīl Klaudiju. - Deins paskaidroja, kāds tieši bija sakars ar Kārtera māsu. Vai, pusmāsu, ja viņi vēlējās būt precīzi.

- Cerams, ka Diksons apturēs Alveras vēlmi izrēķināties ar Beilu. Toms ir viens no labākajiem reģionālās pārvaldes darbiniekiem. Pārāk daudz upuru, lai apturētu vienu patmīlīgu noziedznieku. - Nebija gan tā, ka Deins atbalstītu Toma pēkšņo patvaļas lēkmi, taču.. Viņš noteikti nebija par to pelnījis nāvessodu.

[Roviela]

Situācija nebija smieklīga, pavisam nē, rokas bija pilnīgi notirpušas un gandrīz nejūtīgas, un bija auksti, tomēr, kad Maikls atstāja viņus vienus, Joels klusītēm pasmējās.
- Tam es piekrītu. Smēķējoši eņģeļi ir nepareizi.

Viņš paskatījās uz Meju.
- Tu tikai nesadomā noticēt visam, ko viņš mums teica. Nu, par Aleksu un Sarišu. Es tam neticu, un ar to pietiek, bet tev iesaku nepadarīt vēl tumšāku to auru, kas Tev jau ir, velti dusmojoties uz citiem. Vispirms pameklē, vai vaina nav Tevī pašā.
Te varēja runāt droši. Meja netika viņam klāt, lai iespertu vai jel vispār kaut ko nodarītu. Serafes centību izrādīt savas emocijas uzreiz kaujoties orākuls bija pamanījis, un kur viņai vienmēr prāts visu darīt tikai uz savu galvu, itin nemaz neklausoties citu padomos! Pati vainīga. Diemžēl, tikai pati.

Aleksa un Sarišas jautājums noteikti noskaidrosies vēlāk, bet, ja viņi netiks laukā, tad tam tāpat nebūs nekādas nozīmes.
Joels turpināja balstīties pret sienu, viņš negribēja pārlieku sabojāt savas plaukstas, kas notiktu, ja tajās brīvi karātos pārāk ilgi, un, atbalstījis arī pakausi, centās atslēgties no pasaules. Aizdomāties. Aiziet. Meditēt nevarēja, maģija nestrādāja, bet prātu atbrīvot tieši tāpat varēja. Gan jau būs jāgaida ilgi, un pacietība būs ļoti noderīga. Par to, kā jutīsies pēc lielāka laika šādi nekustīgi stāvot, orākuls nedomāja. Var gadīties, ka, attopoties un mēģinot kustēties, zaudēs samaņu.

[washulis]

Tu tobrīd biji... Sariša saminstinājās. Aizņemts. Jau sācis sērot. Jādomā, ka arī pats Alekss atcerēsies, ka pienāca tas punkts, kad viņš nepiefiksēja neko no apkārt esošā. Šī izdevība palika serafei.

Vismaz noskaidrojās, kādēļ Alekss nerunāja, tikai ar viņu, pat no pirmā pieskāriena. Ah, kā viņa vēlējās satvert Mārvinu savās rokās un nelaist vaļā, cerībā, ka tas vien varētu visas problēmas atrisināt. Pārāk vienkārši un naivi jebkurā gadījumā. Turklāt, ļaut kādam noprast, ka Alekss ir jucis, būs ne tikai neizdevīgi, bet arī neizturami. Bet pazudināt šīs melnās miglas ietekmi pavisam? Viņa neiedrošinātos. Varbūt arī tas būtu neizdevīgi, pat ja pats Alekss priecātos. Es varu mēģināt. Viņa pamāja ar galvu, solot kaut vai tikai to - mēģinājumu.

Sariša satvēra Aleksa roku ciešāk, aizverot acis. Šis noteikti veiktos labāk orākulam vai dziedniekam, bet nāksies iztikt ar to, kas ir. Viņa centās sakopot savu maģiju, lai vadītu to Aleksa virzienā, censties "uztaustīt", kas viņā maz iemājojis, kāds ir maģijas veidojums vai tips. Un, ja iespējams, vismaz uz laiku to neitralizēt, nodalīt no paša Mārvina ķermenī plūstošās enerģijas.

[Rouzijs]

Meja pavadīja Maiklu ar skatienu, kad Mārvins devās projām. Durvīm aizveroties pār serafes lūpām pārslīdēja nopūta, meitene tikai nedaudz izsmejoši pasmaidīja par Joela domām, ka smēķējoši eņģeļi ir nepareizi, kāda strapība, ja viņi tāpat šajā vietā mirs.

Tumšmate nepagodināja Joelu pat ar mazāko skatienu, viņa izskatījās noskumusi un patiešām padevusies.
- Tā ir taisnība. - Serafe nepaskaidroja, kā viņa to zina, bet nojausma bija spēcīgāka par visu citu. Pēc redzētajiem sapņiem Maikla vārdi likās kā patiesība un kāpēc viņam vajadzētu melot? Visticamāk nevajadzēja, jo ja Alekss nebūtu tāds kā bija, tad viņš vismaz būtu sazinājies ar serafi pēc tās kopā pavadītās nakts, bet puisis tumšmati bija izsviedis no savas dzīves uzreiz kā lika Rozei aizvest viņu mājās.

- Dusmas ir vienīgās, kas spēj mani vēl noturēt pie dzīvības, jo es neredzu jēgu vairs dzīvot. Metatrons mani visticamāk nelaidīs atpakaļ Astindelā, ne jau ar manu tumšo auru un domām par to, ka viņš it slikts valdnieks. Izraidīs vēlreiz, vai arī atstās klīst pa Ardu, līdz manai nāvei, slīkstot tumsā un lietū. Mana sirds ir salauzta un es patiešām Sarišai uzticējos. Viņa mani nodeva un man... man likās, ka viņa ir mana labākā draudzene. Mana vienīgā draudzene. Vai patiešām Joels pēc visa šī domāja, ka Metatrons varētu piedod tādai kā Mejai? Diez vai... ja jau viņš pat dusmojās par to, ka serafe savu nevainību bija pazaudējusi ar cilvēku, bet viss tagad notiekošais bija lielāks sods nekā valdnieka dusmas. Turklāt, kas gan Meja bija? Parasts serafu karotājs, kurš ir viegli aizstājams.
Niecība pat Astindelā.

Tumšmate vēlreiz nopūtās.
- Un ne vārda, kur atrodas Svētnīca, ja tu to zini, man gan nav ne jausmas. - Meitene paraustīja plecus un klusi ievaidējās. Viņa nevēlējās teikt skaļi, ka zina kā nokļūt atpakaļ, ja nu šeit ir kaut kādas noklausīšanās ierīces?
Bet arī viņa atbalstījās pret sienu un aizvēra acis. Domāja par mājām, par sauli, kura spēlējas matos, par tēvu un māti. Viņa ilgojās pēc vecākiem, bet atgriešanās nebūs, vismaz Meja par to bija pārliecināta.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 15.01.2014 19:21

[echo3]

Ereijass izpētīja siju un zvanu, un arī zvana laukuma jumta balstus. Reālākā sagraujamā vieta likās sija, bet, ja Liana iesaka zvanu neskandināt, tad kā gan to varētu iesvārstīt, lai smagais metāla gabals negāžas lejā pa taisno? Karotājs laidās lejā pie Taja un Flēras. - Flēra, tev kaut kad bija kaut kādi spridzekļi. Vai šobrīd arī ir? Tiesa, rīkoties ar tādiem gan es neprotu. Un - Taj, vai amuletu nevar no zvana maģiski atdalīt? Ne jau zvanu te Sīlija iekāra, viņa tajā iebūra amuletu. - Nu re, veselas divas idejas.

[Roviela]

Mejas balss izrāva orākulu no meditācijas uzsākšanas. Joels nopūtās, bet neatlaidās.
- To tu zini tikai no Maikla vārdiem. Beidz taču reiz steigties notikumiem pa priekšu. Tu nezini, kas bija, un es nezinu, bet, skat' kas Tev jau par tālejošiem secinājumiem! Apstājies, lūdzu, pie tā, ko zini pati, nevis no citu vārdiem. Es Tavā vietā nevis dusmotos, bet priecātos, ka viņi vispār ir dzīvi. Nu, ja Tu viņu patiešām mīli, tad Tev vajadzētu priecāties.
Tā viņš saprata mīlestību, ko pats gan vēl nebija izjutis. Tā, kā viņam tēvs reiz teica - "Mīlestība nav stāsts par tevi, tas ir par to otro". Un viņa vecāki bija laimīgs pāris.

- Atvaino, ka es tā... bet, nudien, vai tad kāds Tev kaut ko solīja? Tu pati sadomājies, pati izdarīji un pašai tagad ir slikti. Ja tā nav, tad saki, es atvainošos. Zinu, ka Tev sāp, tikai nevaru palīdzēt.
Viņiem bija siksnas un rokas pieķēdētas kaut kur virs galvas. Tieši kur, to viņš vairs nejuta.

- Nu beidz... Vispirms ir jātiek ārā, viss pārējais pēc tam.
Varbūt Meja bija padevusies, Joels negrasījās padoties, un tas nekas, ka viņam bija bail. Viņš atslāba, cik varēja, un turpināja meditēt. Ja ir silta sirds, tad nenosalsi. Viņš tam ticēja, vienalga, vai tā bija taisnība vai nē.

[Rouzijs]

- To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. - Meja nopūtās. Jā, viņa uzzināja kaut kādas informācijas paliekas, pati izdomāja kaut ko un nu bija apvainojusies uz visu pasauli. Tomēr... gribējās ticēt, ka tas viss nav patiesība, jo nevarēja būt tā, ka serafe sajuta toreiz, ka Aleksam darīja pāri un tāpēc devās puisi glābt... tādas lietas nenotiek tāpat vien...
- Es priecājos, ka viņš ir dzīvs. - Par Sarišu tumšmate nevēlējās tagad runāt.

- Jā... tev ir taisnība... - Un Joelam, protams, vajadzēja vēl iebērt brūcēs sāli. Meja pati zināja, ka neviens viņai neko nebija solījis, bet tik un tā sirds sāpēja tā it kā kāds to būtu caurdūris ar šķēpu. Nē... drīzāk lēnām sadurstījis, lai viņa nenoasiņotu tik ātri.

Meitene atstutējās pret sienu un vairs neko neteica. Aizvēra acis un domāja par mājām.
Cerības, ka viņa tur kādreiz nonāks... nebija.