"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Urdrunir]

Lai cik slapjš un dīvaini izgaismots Ardas atmosfērā nebūtu zvanu tornis, Tajam tas likās pievilcīgāks nekā iekštelpas. Pāris aukstās lāses, kas aizpilēja aiz apkakles, tikai deva spītīgu spēku. Orākuls jutās pavirzījies uz priekšu savos meklējumos. Roka pārbrauca pāri soliņam visā tā garumā. Serafs nedomāja, ka uz tā vienkārši būtu novietots neredzams amulets, tomēr droši paliek nedrošs neatstāja šo iespēju neizslēgtu. Un tad ziņkārīgi nopētīja zvanu no iekšpuses un ārpuses. Tam vajadzēja būt amuletam! Tas bija tik zīmīgi. Pie trešā amuleta Sīlija gribēja satikties ar Gabrielu. Kā vēl skaidrāt varēja padot ziņu par gatavību randiņam, ja ne ar signālu? Zvanam noteikti bija pievienota maģija, ka lika tam skanēt ne tikai apkārtnē, bet arī svarīgu adresātu ausīs neatkarīgi no attāluma.

Flēra! Meja! Man liekas, ka es atradu trešo amuletu. Nāciet šurp! Kaliosam līdz šim Tajs bija licies nekaitīgs. Nezin kas notiks, ja viņš sāks netālu no dēmona sparīgi burties. Drošāk bija sasaukt biedrus. Un godīgāk. Nezin kāpēc Tajam likās, ka citi ir pelnījuši būt klāt. Tikai savās pārdomās viņš pavisam aizmirsa faktu, ka biedriem nav ne jausmas, ko nozīmē nākt šurp. Viņš taču līdz zvanu tornim bija aizlīdis viens pats!

[Sindra]

Meja, Joels

- Jā, reizēm ir gan... - Maiklam tikai atlika piekrist Mejai. Lai gan Mārvins vairāk nepaskaidroja, ko viņš tieši bija domājis, tā teikdams.
Vien uz mirkli jaunekļa skatiens aizkavējās pie melnmatainas serafes, kad viņa ņēmās apgalvot, ka Sīlija no viņa atbrīvošoties.
Nebija jau Maikla pienākums skaidrot savas un tā dēvētās, Svētās Anetes attiecības. Meja droši drīkstēja domāt, ko vien vēlas.

- Attīrītāji Ardā pastāvēja jau pirms šeit ieradās Sīlija. - bija vienīgais iebildums no priestera puses. To viņš bija jau skaidrojis Flērai. Taču šobrīd, Maiklam nelikās, ka ir vērts cilāt visus šos jautājumus vēlreiz.

Tāpat viņš neko arī neatbildēja par Anetes leģendu. Vai nu tas Maiklam nelikās būtiski, vai arī viņam nebija zināšanu, lai paskaidrotu, cik sena ir leģenda par meiteni, kas pārvērtās par liesmām. Tāpat nelikās, ka Mārvinu īpaši aizrautu fakts, ka arī serafi spēj ko tādu. Nu un...

- Jūs neesat mani gūstekņi. - ja vien tas spēja Meju nomierināt.
Maikls pasmaidīja. - Līdz ar to jums nav jābaidās par savām dzīvībām manis dēļ. - Bet Sīlijas dēļ?
Iespējams, ka arī ne Sīlijas dēļ. Visticamāk, viņa jau sen ir paspējusi aizmirst par šiem te pliknīšiem pagrabā.



Ereijass, Tajs, Flēra

Liana nesekoja Ereijasam.
Karotāja palika ēkas otrajā stāvā un pētīja kaut kādas mantas, kuras atradās sena rakstāmgalda atvilknē.

Senās kāpnes nudien neviesa pārāk lielu uzticību. Taču, Ereijasam, tāpat kā Tajam diez vai bija bailes no krišanas. Galu galā, viņi bija spārnotas radības un spēja lidot, ja nu pēkšņi pamats zem kājām zustu. Te gan nebija pārāk daudz vietas, lai brīvi izplestu spārnus, taču gan jau kaut kā varētu izlīdzēties, ja nu kaut kas atgadītos.
Taču kāpnes izturēja. Un lai arī spocīgi krakšķēja un brakšķēja zem katra soļa, tomēr karotājam bija veiksmīgi izdevies nonākt līdz zvana platformai. Turpat, kur atradās Tajs.

Flēra sadzirdēja Taja aicinājumu.
Taču Meja gan nē. Jo serafe atradās cietumā un viņas maģijas spējas uz laiku bija atņemtas. Arī saiknes nestrādāja. Un Tajs sajuta, ka tikai viena no viņa "ziņām" sasniedza adresātu.

Citādi nekas nemainījās ne ēkā, ne tās apkārtnē. Tur, ēkas pagrabā patiešām sēdēja demons. Taču nelikās, ka viņu īpaši interesē serafu darbošanās pa mājas augšējiem stāviem.



Sariša

Mirklī, kad Sariša pieskārās Aleksa rokai, viņa sajuta dīvainu enerģijas triecienu. Tas noteikti bija kaut kā saistīts ar maģiju. Un tā pavisam noteikti nebija noticis iepriekš, kad serafe bija pieskārusies Aleksam.

Viņš notrīsēja pēc meitenes pieskāriena un Aleksa acis, tumšas, kā nakts, raudzījās pretī serafei. - Palīdzi man! - puisis klusi nomurmināja un viņa pirksti cieši sažņaudzās ap serafes pirkstiem, it kā viņš baidītos, ka viņa pēkšņi varētu izzust. Atstāt viņu vienu.
- Viņš runā. Manā galvā... es nezinu, ko darīt. - vārdi pār Mārvina lūpām plūda saraustīti un no jaunekļa visai spēcīgi staroja gan bailes, gan neizpratne par to, kas ar viņu noticis.
- Viņš man liek meklēt rītausmu... - Alekss apzinājās, ka viņš visticamāk izklausās pēc jukušā. Taču, ja kāds viņu spēja saprast, tad tā bija Sariša. Viņa taču bija redzējusi. Viņa zināja, kas notika.



Arists

Deina braucamrīks atradās slimnīcas stāvvietā. Sporta tipa mašīna. Tumši sarkanā krāsā. Protams, bez kādiem marķējumiem, kas liktu noprast, ka auto pieder karotājam. Acīmredzot, Kārters savu privāto auto bija aizsūtījis uz slimnīcas stāvvietu, gluži labi zinādams, ka vēlāk to vajadzēs, lai nokļūtu atpakaļ Stonas centrā.

Redz. Uz biroju.
Tā nebija problēma. Arists droši varēja ieņemt pasažiera vietu, kamēr Deins pats apsēdās pie stūres. Un tā nebija tikai sēdēšana vadītāja vietā. Deins arī pats vadīja savu braucamrīku. Auto mākslīgā intelekta balss, viņiem iekāpjot un uzsākot braukt, neatskanēja.
Deina braukšanas prasmēm nebija ne vainas. Sēdeklī iekrampēties nebija nepieciešams.
- Alvera pieprasījis Beilam nāvessodu. Nu, par to uzklupšanu Maiklam. - Deinam laikam jau bija pļāpājamais garstāvoklis. Un viņš informēja Aristu par svaigākajiem jaunumiem.
Tas, kā Deins to pateica, lika domāt, ka Kārters Alveru uzskata par pilnīgāko idiotu.
- Nevajag Rozei teikt. Ja nu gadījumā viņa jautā, saki, ka neko nezini. - visticamāk Morgans arī nezināja. Tomēr, Deins bija izlēmis nodrošināties. Katram gadījumam.

[Romija]

Flēra vēroja, kā lietus lāses pamazām izraibina automašīnas logu, kad viņas galvā atskanēja nepārprotams aicinājums. Tas bija tieši tas, ar ko viņa bija rēķinājusies, ka tiks pasaukta, kad būs tāda nepieciešamība. Lieki nekavējusies, Flēra pameta sauso mašīnas salonu, aizvēra durvis, bet atstāja braucamrīku tāpat neaizslēgtu. Drošiem soļiem viņa devās pa nolādēto zemi uz māju, tikai šoreiz nepatīkamās sajūtas šķita kā apliecinājums, ka ceļš ir pareizais.

Ieejot ēkā, Flēra paskatījās apkārt un, kad neredzēja nevienu serafu, ar sajūtām uzmeklēja savus biedrus. Pagrabā viņu nebija, arī pēdas uz kāpnēm liecināja, ka jākāpj augšup. Arī tas bija pozitīvs aspekts.

Sajūtas veda Flēru augstāk, līdz viņa nonāca pie aizdomīgajām kāpnēm, uz kurām pēdu nospiedumi liecināja, ka vismaz divu būtņu svaru tās jau ir izturējušas, tāpēc gan jau izturēs arī mazāko Flēru. Cenšoties soļus likt mīksti un prātīgi, dziedniece kāpa tornītī, kur satika abus biedrus.

"Tas ir te?" Flēra paskatījās apkārt ar violetām acīm. Iespējams, ka tikai orākuls varēja atrast pašu amuletu, tomēr alā vieta bija redzama arī citiem.

[echo3]

Liana, pateikusi savu sakāmo, pati uz torni nedevās. Diez, ko viņa gribēja vēl atrast šajā vecajā mājā? Ereijasu tas nekavēja, viņam šobrīd galvenais bija saprast, kur palicis Tajs.

Pa kāpnēm kāpt nebija ne īpaši viegli, ne īpaši grūti. Bija tikai jāuzmanās no pārāk satrunējušiem pakāpieniem. Spārnus izmantot Ereijasam nenācās. Drīz viņš bija iznācis uz torņa platformas un ieraudzīja tur Taju. Vienu pašu, Kaliosa te nebija. - Ko Tu te dari? - Nekādas maģiskas lietas Ereijass te, augšā, nemanīja. Arī no dēmona bēdzis (vai "vilinājis uz robežu") Tajs nebija.

Un tad jau viņiem pievienojās Flēra, un viņas jautājums liecināja par to, ka, hmm..., - Te atrodas trešais amulets?

[Roviela]

- Zinu, - Joels atteica uz Maikla komentāru par Attīrītāju esamību pirms Sīlijas, - Ar domu, lai nepieļautu vēlreiz tādu lietu, kā notika tad, kad te iestājās tumsa un mūžīgais lietus. Tolaik tas, iespējams, bija labi. Tagad leģendā paredzētais laiks iet uz beigām, un esat jūs vai neesat, traucējat vai palīdzat, tik un tā notiks tas, kam paredzēts notikt. Vai Attīrītāji vēl pēc tam vispār būs, to nezinu.

- Mhm, to, ka neesam Tavā pagrabā, es arī nojautu. Sprādžu dēļ, - arī otrais paziņojums gluži nebija pārsteigums.
- Kuram vēl mūs vajag, nezinu, bet, ka pareizi darīju runājot Sīlijai pretī, tas man ir pilnīgi skaidrs kopš brīža, kad attapos te. Viņa teica, ka izmēģināšot, vai mēs nederam Gabriela vietā. Tā kā es nekādā gadījumā negribu, lai Gabriels būtu šeit, tad viss ir pareizi.

Viņš pameta tādu kā vainīgu acu skatienu uz Mejas pusi. Viņa varēja šeit nebūt. Pietiktu ar Joelu vienu pašu.
Tad acis pievērsās Maiklam.
- Žēl, ka nesaprotu, ko īsti Tu no mums gribēji.

[Mattiass]

Arists pie sevis atzinīgi novērtēja, ka Deins ir viens no tiem, kas savu likteni ņem pats savās rokās, nevis paļaujas uz elektroniku.

Par vadītāja teikto viņš viegli pašūpoja galvu. Alvera izturējās stulbi, un šai ziņā Deinam varēja piekrist. Alvera ir idiots.
— Nedomāju, ka tik tālu aizies, — Arists izteica viedokli, taču šobrīd sīkāk to nepaskaidroja. Par Rozi viņš tikai viegli pamāja.

Arists bija sācis nojaust, ka Roze pienes ziņas Alveram, kurš, savukārt, vāra krietni lielus mēslus, un viņš patiesībā labprāt zinātu vairāk par notiekošo, taču sākt izprašņāt Deinu nebūtu gluži laba ideja. Pacietība, kā nekā, ir tikums. Turklāt visam vajadzēja izskatīties tik ikdienišķi, cik vien iespējams. Un tādā gadījumā Roze pati painteresēsies par Aleksu.

Karotājs pie sevis pasmīnēja. Tie bija pieņēmumi, bet notikt īstenībā varēja jebkas. Tikpat labi (hipotētiski iztēlojoties) visa organizators varēja būt, piemēram, Diksons, kurš izmanto Alveru kā piesegu, un tagad, kad Alvera ir aptraipījies, viņš tiks nomests kā čūskas vecā āda, ar ko arī izskaidrojami idiotiskie izlēcieni. Vai jebkāds cits mazticams scenārijs. No galīgiem spriedumiem pagaidām nācās atturēties.

Vēl arī paliek jautājums par Rozi. Tiešām? Arists juta viņas jūtas pret Aleksu, tās nevarēja būt viltojums. Vai meitenei beidzot būtu apnicis gaidīt un vākt pēc Aleksa izklaidēm?

Atlika vien darīt savu darbu un gaidīt izdevību kaut ko noskaidrot sīkāk. Lūk, kur būtu noderējis orākuls. Kārtīgs orākuls.

[washulis]

Viņš notrīsēja pēc meitenes pieskāriena un Aleksa acis, tumšas, kā nakts, raudzījās pretī serafei. - Palīdzi man! - puisis klusi nomurmināja un viņa pirksti cieši sažņaudzās ap serafes pirkstiem, it kā viņš baidītos, ka viņa pēkšņi varētu izzust. Atstāt viņu vienu.
Jūtot triecienu, Sariša būtu atrāvusies, ja vien Aleksa roka nebūtu uzstājīgāka. Tiesa, no iepriekšējā miera, ar ko viņa pie Mārvina vērsās, vairs nebija ne miņas. Viņa palūkojās apkārt, palātas saturā, atkal pievēršoties Aleksam, redzot viņa tumšās acis. Nevajadzēja daudz prātot, lai saprastu, ka tas ir melnās miglas rezultāts. Es palīdzēšu. Serafe drošsirdīgi apliecināja, lai arī nezinātu uzreiz - kā. Roka no Aleksa atlaista netika.

Viņš runājot Aleksa galvā. Viņš noteikti bija domāts Mārvins vecākais. Kad tavs tēvs mira, no viņa ķermeņa uz tavējo pārceļoja migla. Noteikti maģiska. Visticamāk saistīta ar Pirmavotu. Tagad tas, kas bija tavam tēvam, nu atrodas pie tevis. Acīmredzot arī tava tēva un Pirmavota mērķi. Rītausma. Ja Arda bija bezgalīga nakts, tad Aleksa tēvs meklēja veidus, kā atgūt Sauli. Nu šis lūgums nonāca pie nākošās paaudzes. Tas neietilpa serafu pamata uzdevumā, bet tas Sarišai sāka rūpēt arvien vairāk un vairāk. Kad tu atkratīsies no šobrīd aktuālajiem pienākumiem, mums ir jāsatiekas ar pārējie serafiem. Viņi iesāka pētīt šīs lietas un nešaubos, ka viņiem ir radušās vairāk atbildes, kā man. Kopā mēs varam šo atrisināt! Tas ir tas tālākais punkts, kur viņa joprojām varētu dot solījumus, nepārspīlējot cerības.

[Rouzijs]

Mejai vairāk īsti nebija ko teikt, viņa bija atslīgusi pret sienu un vairāk domās dominēja fakts, ka sāp rokas, ka viņai nav ērti, ka te ir riebīgi. Un šīs sajūtas bija pārāk spēcīgas, lai kaut cik loģiski vēl domātu, drīzāk jau gribējās ļauties dusmu lēkmēm un vēlmei kādam sadot pēc nopelniem.
Arī Joels kaitināja ar savu izrunāšanos, kāpēc viņš kā saprātīgs serafs nevarēja turēt muti? - Joel, vai tev ir kāds mācījis nerunāt tik daudz? - Labāk klusēt, lai Maikls paņirgājas un dodas prom, nevis apstāstīt sīki un smalki visu par serafu dzīvi.

Ak... tad viņi nav Maikla gūstekņi.
- Tad sanāk, ka mēs šeit varam sapūt, kamēr Sīlijai parādās vēlme pēc kāda asinīm? - Vai tas bija tas, ko Maikls vēlējās pateikt?
- Jauki. - Tumšmate nopūtās.

[Sindra]

Flēra, Ereijass, Tajs

Flērai palūkojoties uz zvanu, ar maģisko skatienu, pavisam droši atklājās, ka tas patiešām bija apburts. Kaut kādas burvestības. Iespējams, ka pat vairākas. Arī kaut kāda tumša aura nāca no zvana puses.
To, patiesībā, varēja manīt jebkurš no serafiem, kurš izmantoja maģisko redzi, lai aplūkotu vietu, kurā viņi bija nonākuši.
Taču īpašs bija tikai zvans. Pārējais viss iekārtojums bija visai ikdienišķs un nekā uzmanību nepiesaistīja.



Joels, Meja

- Ā, nē... - Maikls noraidoši pamāja. - Ja ar manu pagrabu, tu domā "Rozes Vārdu", tad jūs esat gan manā pagrabā. - Mārvins pasmaidīja. Tomēr, tālāki paskaidrojumi, kādēļ serafiem ir "kaklarotas", kamēr Flērai tāda nebija, nesekoja.

- Es nedomāju, ka Sīlijai bija nepieciešams Gabriels, lai viņu kailu ieslēgtu pagrabā. Viss, protams, var būt. Neesmu tik smalki informēts par viņu mīlas rotaļām, taču... diez vai... - Maikls noraidoši pakratīja galvu. - Visticamāk jūs te esat tādēļ, ka Gabriels varētu piekrist maiņai. Padoties, lai jūs atbrīvo. - vismaz nevienu citu iemeslu Maikls tā uzreiz izdomāt nespēja. Diez vai Sīlija grasījās savus sugas brāļus piebeigt. Viņai te bija gana daudz citu cilvēku šādiem nolūkiem.

- Pareizi! - pēc tam, kad Meja jau atkal bija pārmetusi Joelam pļāpību, Maikls gluži vai atminējās. - Man no jums vajadzēja uzzināt, kur atrodas jūsu mājvieta.
Jā, jā... es jau sapratu, ka jūs nezinat adresi, ka tā ir maģiski paslēpta un ka es principā varu iet ieskrieties. Taču... jūsu pašu labsajūtas dēļ... es ieteiktu tomēr pastāstīt, kā tur var nokļūt. Lai nu paliek adrese. Mēs varam arī savādāk...
Pieņemsim, ka jūs tiekat izlaisti no "Rozes Vārda", pastāstiet man, kā jūs tālāk rīkotos, lai nokļūtu vietā, kur jūs Stonā dzīvojat. - nu labi, Maikls varbūt šobrīd neizskatījās pārāk draudīgi, taču, ja serafi pārlieku spītēsies un kļūs dikti jau nu pēkšņi nerunīgi, viņš to varēja visai ātri mainīt...

- Tātad... kurš no jums būs saprātīgāks? Lai mēs ātri ar šo varam tikt galā? - Maikla skatiens klejoja no Joela pie Mejas. Tad atkal atpakaļ. Lai gan likās, ka pie kailās Mejas tas pavisam noteikti aizkavējās biežāk, nekā pie kailā Joela.



Arists

- Tas dēļ Aleksa. - Deins paskaidroja. - Laikam kaļ dzelzi, kamēr karsta. Grib, lai Alekss justos vainīgs arī par Toma bojāeju. Droši vien cer, ka Mārvins sajuks prātā. Un tad viņa liecības neviens neņems par pilnu. - krustojumos, pie sarkanās gaismas, Deina pirksti nervozi bungāja pa auto stūri. Viņš vispār izskatījās nomākts un norūpējies. Tas pašpārliecinātais smaids, ar kuru viņu allaž varēja manīt Alveras sabiedrībā, no Kārtera lūpām bija nozudis, un viņš izskatījās teju vai pēc noguruša cilvēka, kuram vajadzētu kādas pāris brīvdienas.

- Kas mani izdziedēja? - Deina skatiens visai cieši palūkojās Arista acīs. - Es zinu, ka tu zini. Jo man slimnīcā pateica, ka tu biji kopā ar Aleksu, kad jūs mani savācāt. Un es zinu, ka Mārvins man meloja. Viņš teica, ka tas ir Pirmavots. Bet tas nav...
Man zvanīja Rejs. Nu, tas Attīrītājs. Maikla kolēģis. Viņš teica, ka vecais Mārvins bija sarijies Pirmavotu. Un viņš esot murgojis visu laiku. Vismaz pēdējos gadus. Viņš teica, lai mēs uzmanam Aleksu. Ka iespējams viņš arī varētu murgot.
Es neko tādu nejūtu. Es gribu zināt. - Deins jau sen bija vēlējies pajautāt. Kaut kā visu laiku nebija sanācis. Šī bija vienkārši lieliska izdevība. Līdz birojam vēl bija ko braukt.



Sariša

Ja? No tēva ķermeņa kaut kas bija nokļuvis Aleksa ķermenī? Neticības pilnas acis raudzījās uz Sarišu. - Savādi. Es neko nemanīju. - Alekss klusi nomurmināja. Tomēr, tas ko meitene teica izklausījās visai ticami. Tik vien tas, ka neko daudz šī apjausma nepalīdzēja.
Patiesībā, tas visu padarīja vēl sarežģītāku.

- Es nespēju normāli domāt. - Mārvins sūdzējās. - Es nerunāju ne ar vienu, jo es mēdzu skaļi paust viņa domas, nevis savas. Un man bail.
Bail, ka priekšniecība nodomās, ka esmu zaudējis prātu. - tumšās acis bažīgi vērās uz Sarišu. Kā tieši, lai viņš atkratās no saviem tiešajiem pienākumiem? Viņš pat nespēja izskaidrot, kas noticis un tagad vēl piedevām vajadzēja runāt par visu to Alveras lietu. Aleksam likās, ka viņa galva vienkārši eksplodēs.

- Vai tu nevari likt tam likties mierā? Nu, uz kādu laiku? Kaut uz pāris dienām? Vai tu nevari dot man mieru? - viņa taču bija eņģelis. Vai Sariša nespēja vienkārši uzlikt savu plaukstu viņam uz pieres un likt justies labāk?
- Varbūt tu vari likt tam pamest mani? Manu ķermeni? - tā būtu vislabāk. Jo nu.. rītausmas vienkārši bija pēdējais, kas Mārvinam šobrīd vēl pietrūka.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.01.2014 05:14

[Romija]

Apkārtnē neko citu maģisku nesaskatot, Flēra pievērsās zvanam. Viņa apgāja tam apkārt, vērojot to ar violetām acīm. "Ja arī tur nav amulets, kāds ir pacenties," dziedniece novērtēja un pārtrauca tērēt spēkus. "Pēc stāstiem gan nešķiet, ka Oreolam būtu bijušas tik spēcīgas maģiskās spējas, lai tā apburtu un tik ilgi saglabātos," viņa piebilda. "Bet vai būtu kāds cits svarīgs iemesls, lai apburtu tieši zvanu šādā mājā?"

Pastiepusi roku, Flēra ar pirkstu galiņiem pieskārās zvanam, kas bez maģijas izskatījās vienkārši sens un pamests. Mēģināt iekustināt nebija viņas plānos, tikai pārbaudīt, vai šis nedzels kā durvis pagrabā.

[Rouzijs]

Aha, tātad viņi bija "Rozes Vārdā", bet īsti uzzinot šo faktu nekas nemainījās, Meja joprojām palika pieķēdēta pie sienas un bezcerības nomākta. Acīmredzot Aleksam un Sarišai bija bijuši labāki apstākļi, tāpat kā toreiz Flērai. Nu jauki, tumšmate varēs te nomirt un visiem būs vienalga, lai gan kāds tur brīnums. Pat Metatrons viņus ignorēja nepārtraukti, laikam jau tās bija viņa plāns jau no paša sākuma, atkratīties no tiem, kas maisīja gaisu Astindelā. Viņš nebija labāks par Valdnieci.

Gabriels varētu piekrist apmaiņai? Bija tikai viena problēma, Gabriels nebija Ardā un Metatrons viņu noteikti tik viegli nelaidīs atpakaļ, turklāt... lai jau... kāda starpība, iespējams, būtu labāk nomirt un vairs nemocīt sevi. Upurēties Gaismas vārdā, vai arī atdot Ardai sauli. Jā, tas skanēja jauki. Jēga dzīvot? Nekāda, ja dzīvē ir tikai vienas vienīgas ciešanas. Tas pats vienīgais brīdis, kad serafe bija jutusies laimīga bija klaji meli. Viņa nebija iedomājusies šādu savu dzīvi un neredzēja izeju ne no šī pagraba, ne no šīs situācijas.

Meja ierunājās pirms Joels, lai viņš neizstāstītu to ko nevajag, orākulam vispār vajadzētu stāvēt ciet klusu.
- Tas ir sarežģīti. Mēs patiešām nezinām kur atrodas mūsu mājvieta, turklāt mēs tur nemaz neuzturamies. Bet no turienes, lai nokļūtu līdz šejienei man liekas, ka ir nepieciešamas vairāk kā divas stundas. - Vajadzēja taču ar laiku arī nedaudz pamānīties. Kas gan ir stunda pa virsu?
- Koordinātas ir W14 0AD, tas ir viss, ko es zinu. - Alekss gan toreiz bija teicis, ka Meja neprot melot, bet viņai pašai likās, ka tas izklausās ļoti pārliecinoši. Pat ja adrese tika nosaukta pilnīgi uz dullo, pirmie burti un cipari, kuri iešāvās prātā.

[Roviela]

- Nu re, un tad ir skaidrs, ka Sīlija meloja, - orākuls nebūt nešķita par to ļoti pārsteigts, - bet es nebrīnītos arī par variantu ar ieslēgšanu, pēc tā, cik labprāt viņa viņu klajā laukā, ievainotu iemina ar kāju dubļos. Burtiski.

Orākulam nebija ne jausmas par Svētnīcas vietu, kur nu vēl izteiktu Ardā pieņemtajos burtu un ciparu apzīmējumos, tāpēc Mejas paziņojums no viņa puses izpelnījās vienīgi pārmetošu: - Paklusē!
Ja nu tā ir taisnība, ko viņa saka? Šādi, ar siksnu ap kaklu viņš nevarēja neko pateikt, vai viņa melo vai nē. Nejuta.

[echo3]

Tajs lūkojās uz zvanu, arī Flēra uz to lūkojās, un Ereijass pacēla savu violeto acu skatienu uz augšu. Jā, zvanā bija daudz maģijas, bet tam bija arī tumša aura. Iepriekšējos amuletos karotājs nebija tādu tik atklāti redzējis. - Mēs gadījumā neatvērsim portālu uz dēmonu pasauli? Kā jauku blakusefektu amuleta iznīcināšanai? - Cik ļoti viņiem pietrūka zināšanu! Kaut kas tāds būtu īsti Sīlijas garā.

Starp citu, Liana palika otrajā stāvā kaut ko meklējot atvilktnēs. - Tajs jau nemaz nezināja, ka viņa ieradusies. Vai Flēra Lianu redzēja šurpnākot, Ereijasam nebija ne jausmas.

[Urdrunir]

Jā, par to vilināšanu. Kalioss mani pamanīja. Un mēs vienojāmies. Man izskatās, ka viņam ir vienaldzīgs Sīlijas amulets. Un mēs viņam neliekamies pietiekami spēcīgi, lai par mums satrauktos. Iespējams, ka viņš ir Lianas problēma. Un es nospriedu, ka tad mēs tik pat labi varam izpildīt savu uzdevumu. Tajs skaidroja savu nebēgšanu projām un viegli nodrebinājās aukstajā lietū un slapjajā vējā.

Bet amulets ir šeit. Tas ir amulets. Orākuls norādīja uz zvanu. Es domāju, ka mēs varam to iznīcināt. Tikai es labprāt uzzinātu kas notiks pēc tam. Jūs Ardā esat ilgāk. Ko Gabriels teica? Pēc trešā amuleta jānotiek kam tieši?

[Romija]

Taja pārliecība iedrošināja. Viņš kā orākuls noteikti bija drošākais avots ziņām par amuletu.

"Viņš neteica, kas notiks. Kad būs trešais amulets iznīcināts, tad Sīlija būs ievainojama ar Gaismas maģiju. Viņš teica, ka meklēšana var izrādīties sarežģītāka, ka tas var prasīt Joela spēkus vai pat dzīvību, bet tas būtu tad, ja meklētu caur meditāciju. Šo vietu jau tā neatradām, tā kā varbūt, ka nenotiks nekas," Flēra nedroši paraustīja plecus. Tas bija drosmīgs pieņēmums, kam pretī stājās gan Taja jautājums, gan Ereijasa minējums."Pēc tam gan mēs nezinam, kā rīkoties tālāk. Būtu jānovieto kristāli noteiktā simbolā, tad jāievilina Sīlija iekšā un viņa jāiznīcina, bet to var izdarīt tikai Gabriels. Tad mums būtu viņam jāpaziņo, ka savu daļu esam izdarījuši," viņa piebilda.

Drošības pēc paskatījusies apkārt, Flēra atkal pievērsās zvanam. "Domā, ka mēs ar Gaismas maģiju varam kaut kā atvērt dēmonu portālu? Var gadīties, ka mums pat priekš amuleta iznīcināšanas spēka pietrūkst, kur nu portālam," Flēra iesmējās, tomēr tie bija tādi nedroši smiekli. Apziņai, ka esi mazītiņš serafēns lielā, draudīgā pasaulē reizēm ir arī savs pozitīvais aspekts - ko gan tik lielu un draudīgu tu varētu izdarīt? Bet tomēr drošas pārliecības nebija.

[echo3]

Nekam nav jānotiek. - Ereijass neatcerējās, ka Gabriels būtu par to ko teicis. - Jā, ir tā, kā Flēra saka. Iespējams, ir jāuzzīmē kāds konkrēts sešstūra simbols, tāpat iespējams, ka tas jāizdara kādā noteiktā vietā. Pēdējā reizē, kad Gabriels par to runāja, viņš teica, ka pats tikšot ar kristāliem galā. Tikai Gabriela šeit vairs nav. Tā ka mēs varam vien gaidīt, ka šis tornis sabruks, un ka kaut kā ļoti slikti izpaudīsies ap zvanu redzamā melnā aura.

Vai maģija atvērs portālu, vai izklīdinās mākoņus un pavērs ceļu Ardas saulei - kas varbūt iznīcinās planētu, jo ko var zināt? -, vai atsauks Gabrielu un piespiedīs viņu nodot Astindelu, vai... minēt var visu ko. Ereijasam nepatika, ka Sīlija bija tik viegli devusies prom no šejienes.

[Mattiass]

Arists iesāņus palūkojās uz Deinu. Neatgādināja parasto izturēšanos. No otras puses, viņš varēja arī sajust, ka Alvera ir grimstošs kuģis un no tā laicīgi pāržurkoties uzvarētāju nometnē. Vai arī, kas arī bija visai ticami, viņš jau no sākta gala pildīja slepenus norādījumus no augšas iedraudzēties ar Alveru, kuru laikam taču kāds būs sācis turēt aizdomās un meklēt pierādījumus. Varēja būt visādi — konjaku gluži ar vadību kopā Arists nemēdza dzert (un nebija arī gluži tā, ka tas ļautu kļūt ļoti apgaismotam, turklāt, ļoti ticami, ka daļā gadījumu nezināšana noteikti bija labs līdzeklis pret bezmiegu).

— Gan jau pārdzīvos. Būs grūti, bet galā tiks. Viņš nevar atbildēt par to, ko Toms dara uz savu galvu.

Par nākamo Deina jautājumu Arists pie sevis pasmīnēja. Jep… Sagaidāmi. Un, ja reiz uz tu, tad uz tu. Jautājumi arī bija sākušies visai neoficiāli, un uz tiem nebija pienākums sniegt atbildi.

— Tas, ko tu jautā, īsti nav par darbu. Galu galā, ne jau slimnīcā tevi izdziedēja, — Deinam tika atgādināts. — Ātrās palīdzības mašīnai noder, ja klāt ir vismaz divi. Un tavas attiecības ar Mārvinu ir jūsu darīšana. Bet tad arī man ir jautājumi. Kāda gan, pie velna, par to darīšana Rejam? Un ko tu pats gribi no tevi izdziedējušā?

[Urdrunir]

Nē, jūs ar to Gabrielu neņemiet visu tik nopietni. Lai cik spēcīgs viņš nebūtu, Astindelā ir vēl vismaz pieci serafi, kas var izdarīt to pašu, ko viņš. Sīlija ļoti grib, lai Gabriels piedalās rituālā. Tāpēc viņa vārds visu laiku uzpeld. Tajs bija pārliecināts, ka tas ir Sīlijas personīgais kvests,- ievilināt Gabrielu savos plānos, savukārt valdnieka dēls visu laiku cerēja, ka spēs pārspēt Sīliju viltībā un nesabojāties piedaloties viņas plānā. Cerība, kuru bija nojautis arī Metatrons un nolēmis savu dēlu nepakļaut briesmām. Gabriels visticamāk nemaz nevarēs piedalīties rituālā, neriskējot ar sava tēva pamatīgām dusmām.

Par dēmonu portāliem man liekas, ka Ereijass ir tuvu patiesībai. Esmu gandrīz pārliecināts, ka Kalioss ir tāds kā vārtu sargs. Bet man liekas, ka amulets un dēmonu portāls nav tieši saistīti. Amulets ir ļauns. Visi iepriekšējie bija. Tātad tas nav šķērslis portāliem. Ja amulets būtu labs, tad tas varētu kalpot kā atslēga portāla atvēršanai. Uzburiet sev vairogus! Mēs mēģināsim iznīcināt zvanu. Jo ātrāk mēs ar to tiksim galā, jo ātrāk mēs varēsim noskaidrot kur ir Meja ar Joelu. Jo šoreiz atšķirībā no citām reizēm, viņi ir nepatikšanās nevis tāpēc, ka darīja muļķības, bet tāpēc, ka rīkojās pareizi. Mums viņiem jāpalīdz.

Tajam apkārt nozibsnīja aizsardzības vairogs un viņš pastiepa pret veco torņa zvanu savu roku, sākot skandēt orākulu burvestības vārdus.

[Sindra]

Meja, Joels

- Tas nekas. Man ir laiks... - Maikls atteica uz Mejas centieniem norādīt, ka izskaidrot, kur atrodas viņu, tā saucamās mājas, esot sarežģīti.
Mārvins atspiedās ar muguru pret vienīgajām durvīm, kuras atradās šajā telpā. Jādomā, ka tās varbūt nebija tik nepatīkami mitras un aukstas, kā akmeņu sienas, ja jau Maikls koka durvis bija izvēlējies par savu atbalsta objektu.
Izvilcis cigareti, Maikls aizsmēķēja.
Pēc tam, kad Meja bija nosaukusi kaut kādas koordinātas, puisis sadabūja no jakas kabatas telefonu un laikam jau tajā ievadīja serafes nosaukto adresi.

- Vai es tev izskatos pēc muļķa? - Maikls apjautājās, kad laikam jau bija guvis apstiprinājumu par vietu, kuru serafe bija nosaukusi.
- Teiksim tā... es tomēr sliecos domāt, ka Joelim, vai kā nu tevi tur sauca, - viņš uzmeta īsu skatienu serafu puisim. - ... bija taisnība. Jūs nezināt adresi. Vismaz ne koordinātu veidā. Tad nu atgriezīsimies vēlreiz pie manis ierosinātā veida. Tātad... jūs izejat no "Rozes Vārda" un vēlaties nokļūt savā mājā. Svētnīca, ja nemaldos to sauca. Ko un kā jūs darīsiet? Pieņemsim, ka jūs izvēlēsieties braukt ar taksi. Tad kāds būs gala mērķis, kuru jūs nosauksiet taksim?
Un nevajag man melot. Mana iecietība nav neizmērojama. - Maikls noteica. Un viņa balsī pat ieskanējās kaut kas no neiecietības. Toņi, kas iepriekš viņa balsī nebija parādījušies.



Flēra, Ereijass, Tajs

Nekas nenotika, kad Flēra pieskārās zvanam. Vismaz viņa neko nesajuta. Zvans nedarīja pāri un tas arī neizkustējās no savas vietas. Tik tiešām ar tādu, mazu pieduršanos būs gauži par maz, lai izkustinātu no vietas seno zvanu.

Taja uzburtā maģija sasniedza zvanu. Ieskāva to... taču, serafam nelikās, ka tas strādātu. Kaut kas nebija lāga. Un Metatrona maģija īsti nevēlējās paklausīt jaunajam orākulam.
Kas tieši bija par vainu...?

- Nolādēta zeme. - atskanēja no kāpnēm sievietes balss. Un tās nebija lamas. Tā bija Liana, kas mēģināja Tajam un, protams, arī pārējiem serafiem paskaidrot, kas tieši ir par problēmu.
Karotāja bija uzkāpusi līdz zvana platformai un viņas roka glāstoši noslīdēja pār seno zvanu. - Amulets atrodas uz nolādētas zemes. Metatrona maģija šeit strādā daudz vājāk. Mums diez vai pietiks spēka, lai amuletu iznīcinātu. - viņa paskaidroja. Neko negaidot viņa koncentrējās un arī no karotājas rokas zvana virzienā izplūda baltas maģiskas gaismas plūsma. Taču viņa to neuzturēja ilgi. Tik vien, lai gūtu apliecinājumu, ka tā bija, kā teica.
- Sīlija visticamāk to labi apzinājās. - kas arī varēja būt atbilde uz Ereijasa pārdomām, kādēļ Sīlija šeit visu tik viegli pameta un pati devās prom.
- Protams... mēs varētu atburt šo vietu. Noņemt lāstu... taču es baidos, ka tas nepatiks mūsu draugam pagrabā. - kas nozīmētu, ka viņai nāktos cīnīties ar Kaliosu. Bet kaut kā neizskatījās, ka Liana ļoti rautos uz šo cīņu.



Arists

Deins tikai apstiprinoši pamāja. Nu jā, kas gan cits Aleksam atlika. - Man tikai šķita visai naivi... - Kārters noteica, no mašīnas bardaciņa izvilcis cigarešu paciņu un paņēmis sev vienu cigareti. Viņš, protams, piedāvāja arī Aristam. - Visi zin, ka Aleksam ir spēcīgs prāts. Un tad cerēt, ka viņš sajuks prātā? - Alvera acīmredzot kaut ko nebija līdz galam izprātojis. Laikam jau uztraucies un tā.

Jā, jā. Viņš itin labi apzinājās un saprata visu to, ko Morgans teica. Deins jau nevienā brīdī nebija apgalvojis kaut ko pretēju.
- Rejs domā, ka Maikls ir aizgājis par tālu ar savu brāļa mocīšanas epopeju. Viņam nav nekāda darīšana. Viņš tikai vēlējās pabrīdināt, ka pēc tam kad Pirmavots nonāca Mārvina ķermenī, viņam varētu būt tādas pašas problēmas, kā bija viņa sencim. Un būtu labāk, ja neviens nepamanītu, ka šādas problēmas ir. Lai tas nedotu Maiklam iespēju ar Aleksu izrēķināties pavisam. Viņš acīmredzot bija to vēlējies. -

Bet ko viņš vēlējās no personas, kura viņu izdziedēja? Tas bija sarežģītāks jautājums.
- Es nezinu... - Deins godīgi atbildēja. - Varbūt pateikt paldies. - lai gan, Kārters apzinājās, ka tas diez vai izturēs kritiku Arista acīs.
Jo Arists taču arī viņu uzskatīja par nodevēju un sāpi pakaļā, tāpat kā lielākā daļa slepenpolicijas dienesta biedru.

[Rouzijs]

Nu... diez vai Maiklam bija tik daudz laiks kā Mejai un Joelam, līdz ar to serafiem nebija nekur jāsteidzas un nekas jāsaka, vai jādara. Vien, kad Joels viņai lika paklusēt tumšmate uzmeta serafam indīgu skatienu, lai nemaz viņš nesāk. Pašreiz viņa nudien nebija tajā saulainākajā noskaņojumā un drīzāk vēlējās kādam iespert nekā jauki patērzēt kā pie tējas krūzes.
Tomēr skatiens pievērsās Maiklam, kad viņš izvilka cigareti un aizsmēķēja. - Esi tik laipns un iedod man cigareti. - Un pie velna Gabriela aizliegumu smēķēt, viņa to nebija darījusi jau pārāk ilgi un nu redzot cigaretes, uzvirmoja vēlme pēc tām, turklāt tās nedaudz nomierināja... jā, lai cik tas dīvaini nebūtu.

Tikai jautājums vai Aleksa brālis izskatās pēc muļķa lika Mejai pasmaidīt, kamēr skatiens joprojām kavējās pie viņa. Pavisam noteikti varēja nojaust, ka serafe tā vien vēlas izspert atbildi: jā, izskaties gan, tomēr savaldījusies meitene aprobežojās tikai ar tādu vīpsnājošu smaidu.
- Iedomājies, mēs Ardā neesam ilgi, taksi mēs neizmantojam un iepriekšējo reizi, kad es izkļuvu no Karotāju iecirkņa mani aizteleportēja uz Svētnīcu. Un kā tu iedomājies, lai mēs zinām, kur ir mūsu mītnes atrašanās vieta? Arī citas reizes mašīnu vada kāds cits, ne mēs. Līdz ar to... samierinies, atbildes uz šo jautājumu nav. Vai nav gudri no Gabriela puses nepateikt koordinātas? Laikam jau viņš apzinājās, ka mēs varam krist Sīlijas gūstā. Un vispār! Es nesaprotu, ko tai maitai no manis vajag. - Pat ja meitenes balss bija mierīga acīs dega dusmas.

- Un kā tu iedomājies to? Ka mēs it kā sadarbosimies, kamēr ap kaklu ir šīs suņu siksnas? Nē, nē... tā tas nestrādā un tici man, es no nāves nebaidos. - Serafes tumšās acis samiedzās lūkojoties uz Maiklu, turklāt Meja zināja kā nokļūt līdz Svētnīcai, bet tas nevienam nebija jāzina.