"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Necik tālu Flēra nebija paspējusi tā prātīgi aiziet. Izdzirdējusi Lianas balsi, viņa tūliņ apstājās. Ereijass izstāstīja galveno, kam Flēra šobrīd nevēlējās neko piebilst. Viņai bija radies priekšstats, ka ar Lianu nevajag lieki vārdus tērēt, tāpēc, ik pa brīdim pametot skatienu uz ēku, vai tur nerādīsies kaut kas bīstams vai svarīgs, viņa nolēma labāk gaidīt Lianas lēmumu un spriedumu šajā jautājumā. Abi karotāji noteikti būtu labāka Taja glābšanas komanda, nekā jauna dziedniece ar jaunu karotāju.

[Mattiass]

— Aleksu izārstēja? — Arists pats savu bijušo (?) priekšnieku tā kārtīgi nebija apskatījis. Viņš gan saprata, ko nozīmē rētu izzušana. Kāds atkal būs ķēpājies ar dziedēšanu. Un, ja vien sarafiem papildspēkos nenāca vēl kāds dziednieks, bija pat skaidrs, kurš. Jautājums tikai — kurā brīdī, ja jau Sariša dabūja redzēts šo šausmīgo skatu. Par dziedēšanām Diksonam neko nevajadzēja zināt, protams. Taču viņš noteikti centīsies noskaidrot.

— Iespējams, viņu Būrī neievainoja. Var arī būt, ka Attīrītāji atraduši veidu, kā ārstēt vecus ievainojumus. Galu galā, ar injekcijām un ieročiem viņi viņus nodrošināja, — lūk, vēl viena mīkla, par ko Diksonam palauzīt galvu. Vai Attīrītāji ir tikuši pie Pirmavota, vai arī tas abos gadījumos bija kas cits — un tad var sākt domāt, kāds Deinam ir sakars ar Attīrītājiem.

— Es varu pajautāt par transportēšanos un Aleksa mīklaino izdziedināšanu. Cik ilgi Smita šeit vēl būs?

Roze parūpēsies… Sarežģīta dzīve šai meitenei.

[Roviela]

- Un? - Joels atvaicāja pretī, - Tu taču to zināji, tad kāda starpība vai es to pasaku vai nē? Es neesmu pieradis slēpt to, kas esmu. Nu re, un tagad te pēkšņi ir viena pasaule ar visādām problēmām, kurā cilvēki neko nezina par to, kādi ir eņģeļi. Un baidās. Domā, es smējos par Tevi? Nē, par šo situāciju, ka baidās ne no dēmoniem, kas šajā pasaulē ir un grib to paņemt pavisam sev, bet gan no eņģeļiem, kas mēģina glābt, kas glābjams! Iespējams, Tev vienalga par citiem cilvēkiem, pieņemu. Man nav vienalga. Iespējams, Tev ir vienalga par Ardu, bet, redzi, man nav vienalga, un vēl jo vairāk man nav vienalga, ka kāds no eņģeļiem pāriet dēmonu pusē un grib iznīcināt manu pasauli.

Viņš mēģināja vēlreiz. Iespējams, Maikls nesapratīs, tas tā var būt, bet ir jāmēģina paskaidrot.
- No Lilijas? Neko es no viņas negribēju, ja nu to, lai viņa neskumst vairs. Tāpēc paņēmu viņas skumjas sev. Nekas vairāk tur nebija un nav arī jāmeklē.
Joels nopūtās.
- Visiem nepietiek spēka. Sanāk, ka tos, kas ir tuvāk, kas ir pa ceļam, kam nejauši uzej virsū. Ir šausmīgi grūti paiet garām. Tu esi te, un Tu taisni pats lien sevi pazudināt pie dēmoniem. To nevar noskatīties. Ja ne palīdzēt, tad brīdināt... bez kādas ietekmēšanas. Lēmējs jau tā būsi Tu pats, ne es. Un, zini, ir vienalga, ka no eņģeļu viedokļa Tu nebūt neesi pati tā jaukākā persona. Laikam jau tas ir vienīgais, kas ir vienalga.
- Un, nē, ja es kaut ko solu, tad daru, tikai to jau nevar pierādīt, pirms neuzticas un neizmēģina, piekrītu. Tu man glaimo, salīdzinot manas iespējas ar Sīlijas. Sīlija ir ļoti spēcīga, man vēl kāds tūkstotis gadu būtu jādzīvo un jāmācās, lai tam tuvotos. Ja tā nebūtu, viņa mūs te nebūtu spējusi atgādāt.

Serafs rūgti pasmējās.
- Grāmatu no Lilijas? Viņai tās nav, tas ir skaidrs. Toties par to, ka tā joprojām pie kāda ir atrodama, es esmu pilnīgi pārliecināts. Pilnīgi noteikti daudzi to mēģināja slēpt un pilnīgi noteikti kādam tas izdevās. Ja jau pat pa šo īso brīdi, kopš esmu te, ir gadījies dzirdēt kaut kādas aprautas baumas par to, kas tur rakstīts. Žēl, ka Tev tās nav. Tiešām.

[Rouzijs]

Aleksīša draudzenīti? - Es neesmu viņa draudzenīte. - Joprojām lūkojoties uz telpas grīdu Meja salti noteica. Viņa pati sabijās no tā cik auksta bija kļuvusi viņas balss, bet visas tās runas, visas domas par Aleksu... tas viss bija meli, izņemot serafes jūtas, kuras meitene vēlējās nobēdzināt vistālākajā prāta nostūrī. Tāpat kā tās dusmas pret Sarišu, bet... to meitene vienkārši nespēja. Biedrene bija iespļāvusi tumšmates dvēselē un tagad visticamāk par to smaidīja un pielīda Aleksam.
Iespējams, tāpēc Sariša bija devusies Mejai līdzi, nevis lai palīdzētu draudzenei, bet gan tiktu tuvāk Karotājam. Un acīmredzot, viņai tas bija ļoti labi izdevies.

Tomēr tie Joela runas plūdi un viņa izmuldēšanās par grāmatu lika Mejai nemierīgi sagrozīties.
- Joel! Nav vērts. Paklusē vienreiz, cilvēki ir nodevīgi, riebīgi, viņi piekrāpj un pēc tam izmet mēslainē, kāpēc tu mēģini brīdināt Maiklu, ja viņš tāpat ir izlēmis, ko ar mums iesākt? Vienkārši nav vērts. - Tumšmates skatiens gan bija palicis tāds, ka serafam vajadzētu saprast to, ka Meja gluži ar tiem vārdiem būtu izkliegusi JOEL! AIZVERIES!
Vismaz par grāmatu serafs varēja neko neteikt.

[washulis]

Ļāvusies mieram un klusumam, Sariša neievēroja, kurā mirklī bija iemigusi, nedz arī pavisam specifiski ievēroja savu mošanās brīdi, tikai vēlāk apjaušot, ka lūkojas pretī zaļajai gaismai, prātojot, kādas īsti ir šīs gaismas funkcijas. Jānoprot, ka gaisma šeit pati par sevi bija ārstēšanas metode, jo pelēkais smogs aiz loka nebija pateicīgs šādiem mērķiem, tomēr jādomā, ka gaisma darīja kaut ko vēl. Viņa nezināja.

Iemesls izkustēties nāca tikai ar durvju atvēršanos, ierodoties kādam no, pieņemsim, medpersonāla, ko viņa nepazina. Iespējams medmāsa, asistente vai jebkas no šīs kolekcijas. Paldies, labi. Patiesībā pat lieliski. Serafe atzina, pieslejoties sēdus un izstaipoties, sākumā ar plecu apieties uzmanīgi, bet ja neskaitīja ekstrēmāku ādas un muskuļu stiepšanu, par savainojuma eksistenci bija viegli aizmirst. Turklāt miers un puslīdz pozitīvais skats uz apkārtni arī šādus vēl palikušos sīkumus spēja remdināt. Un prieks arī par ko vairāk, kā tabletēm. Tiešām ēdam ēdiens. Labi, viņa nevarēja tik ļoti sūdzēties, arī pārējie serafi, kad esot Svētnīcā, pie plīts gatavoja kārtīgu ēdienu, bet papildus sajūsmu noteikti radīja fakts, ka pēdējās dienās ir tikušas izlaistas sasodīti daudz maltītes. Pirms ķerties klāt, Sariša vēlreiz palūkojās uz mediķi. Jūsu kolēģe vakar teica, ka man būtu iespēja apmeklēt Aleksu Mārvinu. Protams, netraucējot Karotāju darbam. Jāatceras, ka ar viņu noteikti vēl vēlēsies runāt.

[Urdrunir]

Tajam iespējams bija savāda izpratne par laiku un prioritātēm, taču augšstāvu plašums viņu nemulsināja. Meditējot pagrabā orākuls bija noskaidrojis, ka kāda vara neļauj viņam uztaustīt amuletu ar serafa maģiju, tādēļ viņš bija jau samierinājies ar faktu, ka meklēšanā nāksies izmanto acis un rokas. Rezignēti nopūties puisis sāka metodiski pārmeklēt katru kaktu, plaisu sienā un vaļīgu dēļa galu. Iespējams, ka šis bija tikai vēl viens pārbaudījums viņa karjerā, kuram vajadzēja apliecināt Taja piemērotību Metatrona ideju izplatīšanai pasaulē.

Šo rakstu rediģēja Urdrunir: 07.01.2014 22:07

[Sindra]

Joels, Meja

- Ir starpība vai es zinu, vai tu skaļi pasaki. Jo es jau varu tikai spekulēt, pieņemt vēlamo par esamo, bet kad tu pats esi atklājies, tad man vairs nav nekādu problēmu ar tevi tikt galā. Tāda tā starpība. - Maikls paskaidroja.
Un tad vēl visa tā globālā pasaules glābšanas problēma.
- Aha, aha... - Mārvins novilka. - Varbūt Ardai nemaz nevajag, lai jūs to glābjat? Viņa visnotaļ labi iztiktu bez tādiem glābējiem, no kuriem jau četri varētu būt iznīcināti, ja vien kādam, kurš to varētu, būtu vēlme noraut jūsu galviņas līdz galam. Varbūt jūs esat sevi pārvērtējuši un sajutušies pārāk vareni, ka nemaz nepamanījāt, ka visa ņemšanās nemaz nav vienas pilsētas, kur nu vēl pasaules vērtē?
Kas tad mums īsti ir?
Sīlija, kas sakašķējusies ar savas pasaules valdnieku un jūsu tētiņš nolēmis par to viņai noplūkāt spārniņus. Viņai, protams, negribas,lai spārniņu tiktu noplūkāti, tādēļ viņa spirinās pretī kādā veidā nu spēj.
Bez tam... ja jau tu pats uzsver, ka esat tikai jauni un nemākulīgi un naivi, tad tiešām tētiņš jums liktu glābt pasaules un vēl piedevām ieliktu jūsu rokās arī jūsu pasaules likteni? - Maikla lūpas ciešāk sakniebās un viņš uzsvērti noraidoši pakratīja galvu.

- Bez tam... iespējams, ka tev liksies ironiski, taču šobrid vienīgā persona, no kuras es tiešām baidos ir Sīlija. Un viņa ir... ak, vai patiesi? Eņģelis! Tie labiņie, kas nāk glābt un kuriem man jāuzticas, bez šaubu ēnas. Neko citu es neesmu ne sastapis, ne redzējis.
Un kas attiecas uz parastu Ardas iedzīvotāju... viņam būtu bail gan no eņģeļiem, gan no demoniem, vai kādiem citiem monstriem. Par laimi, viņi nezin par šādu radību eksistenci un var naktis pavadīt mierā. - likās, ka viņš jau vēl kaut ko grasījās piebilst, kad ierunājās Meja.

Maikls skatiens uz mirkli pievērsās melnmatei. - Taisnība. Es nekorekti izteicos. Tu esi Aleksa m.auka. - ja jau Mejai tas bija tik svarīgi. Un saukšana par draudzenīti pie sirds negāja.

- Jā, jā... mētājoties pa Atkritēju midzeņiem no grāmatas baumām nekādi neatkratīties. - Maikla nostāja gan nebija mainījusies. - Kā tu zini, ka tās baumas ir kaut nedaudz patiesība? Es tev arī tagad varētu sastāstīt, ka grāmatā ir aprakstīts rituāls, kā likt sunim dancot uz trīs ķepām. Kā tu zināsi, vai es stāstu patiesību? -



Ereijass, Flēra

Ereijasa atskaite nebija nekāda iepriecinošā. Lianas sejā ievilkās īgna grimase. It īpaši pie paziņojuma, ka Sīlija jau atkal savākusi prom kaut kādus no viņiem. Tas viss sāka likties, kā cīņa ar vējdzirnavām. Jaunuļi viņu tāpat neklausīja. Par sevi parūpēties nespēja. Un viņai tikai bija jāskraida no viena pasaules gala uz otru, cenšoties visus izdabūt ārā no nepatikšanām, kurās šie līda iekšā nepārspējamā ātrumā.
- Man vajadzēja jūs visus ieslēgt Svētnīcā. Tas būtu bijis daudz vērtīgāk. - viņa īgni novilka un vairāk neko neteikdama, pagriezās un devās nemīlīgās mājas virzienā. Liana nebija pārliecināta, ka tur atrodas amulets, taču nevarēja arī izslēgt šādu iespēju. Tur katrā ziņā atradās Tajs, kuru vajadzēja no turienes savākt. Kamēr vēl ir ko vākt.

Nonākot atpakaļ mājā, izskatījās, ka nekas īpaši te nebija mainījies. Tajs laikam bija devies uz augšstāviem. Tā vismaz izskatījās pēc pēdām, kuras bija palikušas uz trepēm.



Arists

- Nu, laikam jau. - Diksons atbildēja uz Arista jautājumu. - Katrā ziņā, ja Attīrītāji bija viņu spīdzinājuši, pirms Smita pie viņa nonāca, tad līdz cīņai "Būrī" kāds viņu ir izārstējis, jo viņam uz ķermeņa nav nekādu brūču. Kāds viens vai divi nobrāzumi, kas ir iegūti Būrī. - vai Attīrītājiem bija iespējas šādi izārstēt smagi savainotus cilvēkus? Ka lāga nevarēja pateikt, ka tie vispār ir bijuši savainoti? Tas likās aizdomīgi un neizskaidrojami. Vai nu meitene meloja par Aleksa stāvokli, kad pati tikusi līdz viņam nogādāta. Vai arī... kaut kas cits tika slēpts.

- Injekcijas jā... - asins analīzes bija uzrādījušas serumu klātesamību asinīs. Taču ieroči... - Trīs aprūsējušus dunčus diez vai mēs varam uzskatīt par ieročiem.
Tie slepkavnieki gan bija labi bruņoti. - to Diksons bija pamanījis.

- Pie viņas tagad ir Mārla. Lai paliek uz rītdienu. Smitas jaunkundzei vajag atpūsties. - priekšnieks apturēja Arista centienus doties uz otrreizējo iztaujāšanu.

Telpas durvis pavērās un pa tām ienāca Deins. Aizgājis līdz Diksonam, viņš nolika tam priekšā uz galda divas planšetes.
- Pateicos. - sirmais kungs viegli pamāja ar galvu, pavilcis planšetes uz savu pusi.
- Dein, aizved Aristu uz biroju. Un jūs varat būt brīvi šovakar. - viņš atvēlēja.

Deins devās uz durvju pusi. Protams, sagaidīja savu kolēģi, pirms iziet no kabineta.



Sariša

Sarišas paziņojums, ka viņa jūtoties labi, acīmredzami priecēja jauno mediķi un viņa pasmaidīja.
- Jā, es zinu par Aleksu. Tikai no sākuma tev vajadzētu paēst. Un man ir jānoskaidro vai Alekss ir pamodies. - tad arī viņu tikšanās būs iespējama.
Kamēr medmāsa runājās, viņa piegāja pie Sarišas, izmērīja viņas temperatūru, ar elektronisku ierīci, kuru vienkārši vajadzēja uz mirkli pielikt pie pieres.
Satvērusi serafes roku, viņa savāca arī asins analīzes. Lai arī adatas dūriens bija visai nemanāms, tomēr šī procedūra atstāja nedaudz nepatīkamu sajūtu.
Rūpīgi tika nopētīta arī brūces vieta. Taču izskatījās, ka tur patiešām viss bija kārtībā un nebija vairs jāuztraucas par sāpēm. Likās, ka pat rēta nepaliks.

Kamēr Sariša brokastoja, mediķe devās prom. Lai nogādātu analīzes uz laboratoriju, kā arī noskaidrot, kā ar miegu sastāv Mārvinam.



Tajs

Vecā ēka bija putekļaina un aizaugusi. Puvuma smārds mācās virsū un tad atkal pa caurajiem pakšķiem iekšā lauzās saltākas vēja plūsmas. Veci skapji un lādes. Pat galdi. Plaukti. Vietas varēja būt daudz un dažādas.
Kad kustināja vecos grīdas dēļus te vietām no apakšas pat iznira kaut kādi puvi mīloši kukaiņi. Diezgan gaļīgi un nobarojušies. Laikam jau tiem patika tumšā aura, uz kuras šī ēka atradās.
Taču likās, ka vajag meklēt kaut kur augstāk. Un vienīgā vēl augstāk vieta šajā ēkā bija, zvanu tornis. Tiesa gan, ar nopuvušām un pusnobrukušām kāpnēm.

[Rouzijs]

Sīlija nevēlas pazaudēt spārnus un tāpēc ir noslēgusi kaut kādus sasodītus līgumus ar Valdnieci? Tumšmate vairs neko nesaprata, bet Meju sāka kaitināt viss kas notika, arvien vairāk likās, ka šī pasaule nav domāta priekš serafiem un lai tie cilvēki tiek paši galā ar savām problēmām. Pat ja serafi gribēja palīdzēt tad no tā nebija nekāda jēga, ar pliku vēlmi tas nebija iespējams.
Un redz kā... izrādījās, ka Maiklam ir bail no Sīlijas.
- Ja jau tev ir bail no Sīlijas... - Melnmates tumšās acis pievērsās Aleksa brālim. - Tad kāpēc tu mums nepalīdzi? Mūsu uzdevums ir viņu iznīcināt, pēc tam mēs pazudīsim no šīs nolādētās pasaules, jo neviens serafs te no laba prāta nevēlētos palikt. Un tu varētu kļūt par Attīrītāju vadoni un nezin ko vēl, jo uz mums tas neattiecas.
Ja gribi zināt patiesību, mēs esam izraidīti, mēs nevaram atgriezties mājās neizpildot šo uzdevumu un jo ātrāk mēs tiksim galā ar Sīliju, jo ātrāk tu atkratīsies no maģiskām būtnēm. - Viņa paraustīja plecus, bet tajā pašā brīdī kluss vaids pārslīdēja pār lūpām. Tā nebija laba doma. Šķita, ka rokas jau ir palikušas nejūtīgas un vēlas vienkārši nokrist. - Bet ja tu vēlēsies upurēt kādu no mums, tad es baidos, ka pēc tam ar tevi izrēķināsies pieredzējušāki serafi, kas nosūtīs tavu dvēseli taisnā ceļā pie Valdnieces, kur tu mieru negūsi. Bet ir otrs variants, palīdzēt mums, palīdzēt Gaismai, nevis Tumsai. - Serafe nezināja kādēļ to saka, varbūt viņa vēlējās noticēt tam, ka Maiklu vēl var glābt, bet iespējams, no šiem vārdiem tāpat nebija nekādas jēgas.

Bet... Aleksa m.auka? Serafe atslīga atpakaļ pret auksto sienu. Augumu pārklāja zosāda un šķita, ka aukstums pazām ir sasaldējis visu, ko vien spēj aizsniegt. Visas tās sarunas, kas Maiklam bija ar Joelu diži meiteni neinteresēja, bet nācās klausīties, jo nu... citas izvēles nebija, tomēr viņa pamazām nožēloja to, ka bija sākusi iesaistīties, jo ko gan glups karotājs saprot no miera vešanas sarunām? Bet Meja nudien uzskatīja, ka Joels par daudz runā un kāda gan jēga no tā visa, ja Maikls viņus nepalaidīs vaļā? Bet vēl cerība bija... jo viņi bija dzīvi, šeit un tagad, pat ja ļoti neērtos apstākļos.

- Tu kļūdies. - Serafe klusi noteica. - Es pat neesmu viņa m.auka. Es esmu nekas. - Tumšmate skumji pasmaidīja, bet par visu šo domājot Mejai arvien vairāk likās, ka viņa vēlas atgriezties mājās, vienā gabalā, nevis degt liesmās un klausīties Valdnieces smieklos. Vajadzēja tikai nogalināt Sīliju...

Pag... Mejai ienāca prātā doma. - Maikl... kā būtu ja tu upurētu Sīliju Valdniecei? Vai viņu nogalinātu? - Serafe piemīlīgi pasmaidīja. - Pirms kāda laika sanāca neliels negadījums un es nokļuvu savādā vietā, kur satiku Valdnieci. Viņa man solīja spēku, ja vien es nogalināšu Sīliju. Es no tā atteicos, bet toreiz viņa teica, ka Sīlija ir vāja, jo mīl Gabrielu un tas acīmredzot viņai neder. Iespējams, ja tu pieņemtu tādu piedāvājumu no tā labums būtu visiem. Mēs iznīcinām amuletus, tu nogalini Sīliju un visi eņģeļi pazūd uz mājām. - Un pārējais jau vairs nav serafu problēma.

[Roviela]

- Arda ir uzdevumam pa ceļam, bet jāglābj mums ir mūsu pašu pasaule, nevis jāpārtaisa Arda, un ar to arī cenšamies nodarboties, - orākuls atteica. Kā jau bija paredzams, Maikls neko nesaprata. Viņš gan bija redzējis tikai Sīliju, un vai tad tas ir kāds brīnums? Sīlija bija eņģelis tikai pēc vārda, būtības vairs nebija.- Un, nē, atkāpšanās ceļa nav, lai arī, kā Tu izteicies, mūsu tētiņš nebija tas, kas mums deva šo uzdevumu. Un Tu pareizi no Sīlijas baidies, bet tāpēc jau nav jālien pie dēmonu Valdnieces, ar kuru tai pašai Sīlijai ir norunas. Viņas abas Tevi nodos, kad vairs nebūsi vajadzīgs. Sīlijai vajag tikai Gabrielu, bet Valdniecei cilvēki ir izklaide, un nekas cits.
Lūk, par to gan Joels bija pārliecināts, un to varēja dzirdēt.

Taisnība. Tieši Maikls bija tas, kurš neiznīcināja viņus tad, kad varēja to izdarīt, nevis mistiskais kāds, ka Maikls izteicās.
- Atkritēji visi runā apmēram kaut ko vienādu, bet stāsts par suņiem - vai te vispār ir kāds īsts suns? - kas dejo uz trīs ķepām, būtu tikai pēc Taviem vārdiem zināms. Informācija ir jāpārbauda. Vienmēr. Ja tā daudzās vietās runā apmēram par vienu un to pašu, tad ir zināmas cerības, ka kaut kas tāds tajā grāmatā arī bija rakstīts. Neesmu lasījis grāmatu, nevaru pateikt, kam taisnība. Pat to ne, vai tur rakstītais ir pagātne vai nākotnes paredzējums.

Ak žē! Meja! Tagad Joelam šķita ka viņš skaļi kliedz - Meja, attopies! Ko tu dari!
- Nedari to, Maikl! Sīlijai jau nav dvēseles, tu arī gribi palikt par pameslu dēmoniem uz mūžīgiem laikiem? Un Tu, Meja, Tu nekad neatgriezīsies mājās, ja tā izdarīsi, pie tam spārnus pazaudēsi, un vēl beigās pie dēmoniem arī paliksi!

Jā, jā. Ideālais pasaules glābējs. Kā lai attur no krišanas bezdibenī, ja krītošais nevēlas pieķerties palīdzīgai rokai? Te sanāk krist pašam līdzi, bet... nē. Joels paliks uz bezdibeņa malas. Kaut vai uz mūžīgiem laikiem, ja jau neizdodas atturēt. Lai viņi dara, ko vēlas, viņš nepiekritīs slēgt līgumus ar dēmoniem.
- Dariet, ko vēlaties, jūsu plāns pat varētu nostrādāt. Šaubos vienīgi par vienkāršu Sīlijas iznīcināšanu, - viņš nopūtās, - Esmu jūs brīdinājis, un es nepiedalos šādos līgumos. Es savu dvēseli nepārdodu.

[echo3]

Ejam mēs arī. - Ereijass teica Flērai, noskatoties Lianas mugurā. Nekādas pavēles vecākā serafe tagad nebija devusi, savukārt palikt un kaut ko gaidīt nebija nekādas jēgas. Tajs nenāca, Kaliosu nemanīja. Tātad jāiet noskaidrot.

Karotājs gāja atpakaļ uz tumšo namu. Tiešām, nekas tur ļoti mainījies nebija, pagraba lūka bija vaļā, toties no tās veda skaidras svaigas pēdas uz augšstāvu. Vienas.

Varētu būt Tajs. Iepriekš pēdu nebija. - Ereijass parādīja uz nopēdotajiem pakāpieniem un kāpa pakaļ, sekojot nospiedumiem. Namā bija gluži aizdomīgi mierīgi, ne pēc kādām cīņām neizskatījās, un arī dzirdams īsti nekas nebija.

[Romija]

Jau otro reizi sarūgtinājusi Lianu ar savu darbību divu dienu laikā, Flēra nolēma vairāk neriskēt. Tā kā viņa jau bija apstājusies, tad ceļu uz māju neturpināja, tā vietā pagriezās atpakaļ.

"Es pagaidīšu te ārā," viņa noteica un pamāja uz auto pusi, cerēdama, ka Liana atzīs to par pietiekami drošu vietu, kur pagaidīt un neieķēpāties liekās problēmās. Galu galā, ja viņu vajadzēs, tad varēs pasaukt, savādāk viņa būs vēl viens, par kā drošību uztraukties tur iekšā.

Flēra negrasījās nekur braukt un neko īpašu pasākt. Drīzāk pastāvēt sardzē, ja tā varēja izteikties. Veltot nedaudz uzmanības apkārtnei un ciešu skatienu mājai, dziedniece atspiedās pret mašīnas sānu un gaidīja.

[washulis]

Nebija iemeslu nesekot norādījumiem, tādēļ Sariša pieķērās pie savām brokastīm, pamājot ar galvu uz ārstes norādījumiem. Ka par Aleksu ir zināms un lai viņa pa priekšu parūpējas par sevi. Paralēli ēšanai, nebija arī problēma nodot tās visas analīzes. Pie asins parauga noņemšanas, serafe nedaudz sarāvās. Šis patiesībā bija labs mirklis aizdomāties, vai serafu asins sastāvs atšķiras no ardiešiem raksturīgā. Vai šī šobrīd nebūtu kļūda? Bet ar šaubām, būtu neapdomīgi protestēt. Kā Arists viedi norādīja, labāk būt apdomīgai.

Brokastis viņa pabeidza jau vienatnē, noliekot tukšo paplāti malā, lai izlīstu no gultas un izstaipītu kaulus tā kārtīgāk un pieietu pie vēdlodziņa, palūkojoties laukā. Varbūt nelija, bet visa pilsēta tik un tā šķita trūdam un rūsējam. Katru dienu te, Sariša arvien vairāk ilgojās pēc saules. Tas atgādināja par viņas un Aleksa sarunu. Viņš jau nezināja, kādas zvaigznes mēdz būt. Bet šī ir Arda, varbūt arī Sariša nezināja, kādas piedien šeit. Tas nebija viņas uzdevums un diez vai serafi to kādreiz redzēs. Vēl tikai viens amulets un tad pati Sīlija. Iespējams viņi dosies prom daudz ātrāk... ātrāk, kā Sariša varētu vēlēties. Viņi tomēr bija paspējuši sevi iesaistīt šejienes notikumos jau tik cieši.

[Urdrunir]

Kukaiņi, zirnekļu tīkli, putekļu plēksnes... Tajs cītīgi nedomāja par smārdu un netīrumiem, bet tikai turpināja meklēšanu. Tomēr arvien vairāk viņa domas pievērsās kādai ēkas daļai. Kas tas bija? Vai zvanu tornis? Kājas pašas no sevis aizveda viņu pie augstākās vietas ēkā. Ar purngalu orākuls aizdomīgi pabakstīja satrunējošos dēļus un tad vienaldzīgi paraustīja plecus. Serafs nebija ne pārlieku uzmanīgs, nedz arī kādreiz bija izjutis bailes no krišanas. Galu galā viņam taču bija spārni. Cenšoties pēc iespēja vairāk izlīdzināt savu svaru un kārtīgi turoties pie sienām, Tajs pamēģināja, vai zvanu tornis tomēr nepadodas stūrgalvīgu orākulu iekarojumiem, un sāka kāpt augšā.

[Sindra]

Meja, Joels

- Nu..., Tu pārāk neizklausies pēc Gaismas nesējas šobrīd. - Maikls pavīpsnāja, palūkojies uz Meju. Citādi viņš netraucēja izrunāties ne Mejai, ne Joelam. Un ar zināmu interesi vēroja šo abu serafu vārdu cīņu.
- Es nezinu, vai mani interesē patiesība par jūsu izraidījumiem un nosacījumiem, par kuriem jūs ņems vai neņems atpakaļ. - Maikls noteica. Taču laikam jau viņam izvēle nemaz netika dota, jo viss jau tika izklāstīts. - Tomēr, tev jāņem vērā, ka iespējami ir arī citi iznākumi, ne tikai tas viens, kurā jūs beigās kaut kā esat izpildījuši savu uzdevumu un aizkuļaties uz savu pasauli. Jūs varat arī netikt galā ar savu uzdevumu.
Redz... es, piemēram, varu tagad nogalināt jūs abus. Es varu piezvanīt Flērai un viņa atskries pie manis un es varu nogalināt arī viņu. Kas jums tur vēl palikuši? Gan jau ir iespējams arī viņus kaut kā ievilināt un izrēķināties. Un nevari jau aizmirst pašas teikto: Gabriels. Viņš mīl Sīliju. Viņš nevēlas viņas nāvi. Viņš ir neparedzams. Un jums nevajadzētu uz viņu tik daudz paļauties. - Maikls gan negribēja būt par "labo ideju" aplauzēju, bet neizskatījās, ka Mārvinu kā īpaši uzrunātu iespēja nodot savu priekšnieci.

- Bez Sīlijas, Anetes, Attīrītāji nepastāvēs. - viņš atklāja arī šiem serafiem to pašu, ko bija teicis Flērai. - Viņas bojāeja nav manās interesēs. Bez tam, kad es teicu, ka es no viņas baidos, es ar to nedomāju, ka es dzīvoju pastāvīgās bailēs un nespēju naktīs gulēt. Viņa vienkārši uztur kārtību, iebiedējot savus padotos. Tas ir tā... manuprāt, diezgan normāli. Arī karotājiem ir bail no augstākās priekšniecības, no sodiem, kurus viņiem piespriež. Un jums noteikti ir bijāšana pret savu valdnieku. Neredzu tajā visā neko tādu, ka man vajadzētu apsvērt, kā ietriekt mugurā dunci vienīgajai personai, kas man ir devusi vismaz kaut ko šajā pasaulē.

Un, kas attiecas uz suņiem... - Maikls nopūtās. - Tas, protams, bija tikai piemērs. Absurds piemērs, lai tu saprastu domu. Jo, ja es tev pateiktu, ka grāmatā ir aprakstīts, kā Senta simbols pilnmēness naktīs mijiedarbojas ar Arka simbolu, tu iespējams nesaprastu ziņu, kuru vēlējos nodot. - ja vien šis piemērs Joelam likās labāks, viņš drīkstēja paturēt šo piemēru.



Ereijass, Flēra

Vai nu Liana nepamanīja, kas gan diez vai būtu iespējams, vai arī viņai nebija iebildumu, ka Flēra paliek pie mašīnas. Taču serafe bija aizgājusi uz māju un ja Flēra vēlējās viņa varēja palikt pie Vinsa mašīnas. Te vēl joprojām nekas nenotika un pa šo laiku, kamēr serafi te atradās, garām nebija pabraucis neviens pats transporta līdzeklis.
Tiešām pamirusi vieta. Vārda tiešākajā un pārnestajā nozīmē. Tad vēl, lai nepatīkamā aina kļūtu pilnīgāka, sāka līt lietus. Lielas un aukstas lāses. Saskaroties ar zemi, no tās sāka celties migla un palēnām ietina visu apkārtni.

Nonākusi mājā, Liana nopētīja pirmo stāvu. Palūkojusies apkārt, viņa aizgāja gan līdz simbolam, gan līdz pagraba durvīm. Tikai pēc tam viņa devās uz augšstāviem. Kur arī katrā no stāviem visai centīgi pārbaudīja vietas, kas kaut kā varēja būt saistītas ar maģiju.
- Viņš laikam ir tornī. - Liana painformēja Ereijasu par Taja atrašanās vietu.



Sariša

Neilgi pēc tam, kad Sariša bija pabrokastojusi, medmāsa ieradās pie viņas vēlreiz. No sākuma sieviete savāca netīros traukus un kad atgriezās, bija gatava pavadīt Sarišu pie Aleksa.
- Viņš nerunājot ne ar vienu. - mediķe painformēja meiteni. Nu, protams, bija iespējams, ka viņas klātbūtnē Mārvins izturēsies kaut kā savādāk. Taču, vismaz šobrīd ne kādam no mediķiem, ne arī Aleksa priekšniekiem, nebija izdevies ar jaunekli aprunāties, jo viņš vienkārši neatbildēja.

Karotāju slimnīca bija ieturēta gaišos toņos. Sienas lielākoties bija baltas. Gaišas. Tā ka kopā ar spuldzēm, šajās telpās pat likās, ka ir daudzkārt gaišāks, nekā Ardas pasaulē tas bija pierasts. Arī grīdas segums bija gaišā tonī un veidots no materiāla pa kuru varēja visai nedzirdami pārvietoties. Ganbdrīz pie katrām durvīm bija jāskenē caurlaide. Citādāk tikt uz priekšu nebija iespējams. Tāpat visos gaiteņos atradās kameras, kuras novēroja gaiteņos notiekošos. Uzraudzība bija augstā līmenī. No šejienes aizmukt būtu gandrīz pielidzināms mēģinājumam izlauzties no cietuma.

Palāta, kurā atradās Alekss, atradās krietni augstāk, bet pēc lifta brauciena, nevarēja tā īsti pateikt, cik stāvus augstāk viņi uzbrauca. Vien pa gaiteņu logiem pavērās ainas, pēc kurām varēja spriest, ka viņi atrodas augstu. Te arī apsardze bija vēl augstākā līmenī. Lai atvērtu durvis, mediķei netika vien ar kartes skenēšanu, viņa lika uz lasītājiem savu plaukstu un atsevišķas durvis vēlējās noskenēt arī viņas acu saturošu informāciju.
Beigās viņas bija atkļuvušas pie palātas, kurā atradās Alekss un atvērusi durvis, mediķe ielaida Sarišu palātā.

Aleksa palāta bija lielāka, arī ainava pa logu pavērās jaukāka, taču nelikās, ka telpas īpašnieku šīs ekstras īpaši interesētu. Alekss gulēja gultā. Bāls, noguris. Blakus gultai atradās sistēma un pa vadiņiem šķidruma pilieni lēnām pilēja viņa vēnā. Lai arī varēja dzirdēt, ka veras durvis, Alekss pat nepaskatījās uz durvju pusi. Viņu neinteresēja, kas atnācis un ko no viņa atkal kādam vajag. Brokastis bija neēstas. Tās vēl joprojām atradās uz galdiņa, blakus gultai. Mārvins nebija izrādījis par ēšanu interesi. Tāpat kā par citām, viņam apkārt notiekošām lietām.



Tajs

Lai arī vecās kāpnes pamatīgi čīkstēja un īdēja. Gandrīz ik uz katru Taja sperto soli, beigu beigās serafam tomēr bija izdevies uzkāpt līdz zvanu torņa nelielai platformai, kurā vēl joprojām atradās senās ēkas lepnums - zvans. Laika zobs gan to nebija žēlojis. Tāpat, kā visu šo ēku kopumā. Tas bija vecs un apsūbējis. Pat saplaisājis. Taču savā vietā vēl joprojām atradās stabili un iespējams, ka bija pat gatavs pildīt savus pienākumus, ja vien kāds mēģinātu to iekustināt.

Nekā cita īpaši interesanta šajā vietā nebija.
Lietus meta aukstas lāses nelielajā telpā, jo jumts jau nespēja pasargātm ja lietu dzenāja sānu vējš. Gar telpas malu apkārt vijās vecs soliņš. Uz tā droši vien vēl varēja apsēsties, ja nu gadījumā uznāca tāda vēlme.
Jumtu uz sevis turēja sešas kolonnas. Margas serafiem sniedzās aptuveni līdz viduklim. Un tām priekšā bija jau minētais soliņš. Visapkārt telpai. Tas iztrūka tikai vietā, kur telpa ienāca trepes, pa kurām Tajs bija uzkāpis.

[Rouzijs]

- Reizēm ir jādara, tas kas nepatīk. - Meja pasmaidīja pretī Maikla vīpsnai, bet nu... viņa patiešām vēlējās, lai šim uzdevumam pienāktu gals un serafe mierīgi varētu dzīvot nebaidoties no tā, ka tiks izmesta no Astindelas un mūžīgiem laikiem.
- Es zinu par Gabrielu... tādas bija manas aizdomas, tāpēc uzdevuma ziņā es viņam diži neuzticos. - Bet to, ka viņš bija labs serafs to nevarēja noliegt. Viņš tumšmati bija vairākas reizes izglābis un visticamāk pat tagad spētu sameklēt kādu veidu kā sagūstītos serafus izglābt, ja vien viņam nebūtu jākaro ar tēvu. Visu vareno Valdnieku, kurš nelikās par citiem ne zinis, kamēr nebija kaut kur iesaistīta viņa ģimene.
- Sasodītais egoists! -

Skaidrs, tad sanāk, ka Maikls nenodos Sīliju.
- Labi, sēdi vien zem Sīlijas tupeles, jo viņa no tevis atbrīvosies, ja būs tāda nepieciešamība. - Tumšmate pasmaidīja, bet tūlīt pat smaids pazuda no lūpām. Viņa skumji nopūtās. - Es gan negribētu mirt tik jauna, neko neredzējusi no pasaulēm. Bet mēs jau tavas domas nevaram nekādi mainīt. - Viņa neuzdrošinājās lūkoties uz Maiklu, bet ja jau Mārvins bija izlēmis, ko iesākt ar diviem serafiem, tad ko tur daudz. Galvenais, lai viņš neaizrijās no tās maģijas, ko Valdniece viņam sniegs, un nenosprāgst no laimes.
Jā... serafe pašreiz nudien jutās kā īsts eņģelītis un miera nesējs pasaulei.

[Roviela]

Joels pilnībā bija gatavs šobrīd piekrist Maiklam. Meja, nudien, neskanēja kā Gaismas nesēja šobrīd. Tā tas arī bija, ne velti viņas aura bija tik tumša, neraksturīgi tumša serafiem.
- Jā, mēs zinām, ka varam neizpildīt savu uzdevumu, - viņš klusi atsaucās, - Tik un tā mums tas ir jāmēģina izdarīt, un es zinu, ka Gabriels mīl Sīliju, un nemaz negrib viņu iznīcināt, lai arī viņam ir likts to darīt.

Meja neuzticās! Jaunums! Gribot nevarēja noslēpt sarkastisku smīnu. Cik orākuls bija novērojis, Meja neuzticējas vispār nevienam, vai arī viņi abi ar šo vārdu saprata pilnīgi kaut ko citu.
- Es uzticos Gabrielam, - pavisam vienkārši. Jā, Gabriels tur, laukā, bija aizsargājis Sīluju, kas viņu pašu pēc tam iemina dubļos.
- Un pavisam mani nesatrauc tas, ka viņš pēkšņi varētu pārdomāt vai kā tā, tas būtu normāli. Pilnīgi stulbs ir tas, kas iegūstot jaunas ziņas spītīgi paliek pie veciem lēmumiem, tā kā tas ir atļauts jebkuram - pārdomāt un darīt savādāk, - kāda filozofija! Maiklu nez vai interesēs.

Paga!
- Kas ir normāli? Paklausību iedzīt ar sodiem? Nu taču! Sīlijai vajag spēku, kuru viņa var dabūt tikai spīdzinot ļaudis, jo savādāk viņas būtība traucē darīt ļaunus darbus. Viņa nevar savādāk, tāpēc arī ir jūsu priekšniece, nevis kādā citā vietā. Jūs visi viņai tikai palīdzat dabūt spēku. Kāpēc tad savādāk pasaulē, kur maģija ļaudīm no dabas nepiemīt, vajag Attīrītājus?
Maikls pieminēja Aneti.
- Kad dzīvoja Svētā Anete? Cik sen? Vai arī tā ir jauna leģenda? Jo, redz, to, ko viņa izdarīja, pārvērtās par liesmu, kas iznīcināja ienaidnieku, var paveikt arī serafi. Un tur ir vēl viens āķis.

[echo3]

Tā izskatās. - Ereijass atsaucās Lianai par Taja atrašanās vietu. Viņš arī bija centīgi skatījies apkārt, bet vairāk gan meklējis pašu Taju. Serafs skatījās ar maģisko redzi - tā ir gaišāk. Neko maģisku gan viņš nemanīja.

Nu, ja jau tā izskatās un Liana tā saka (un viņa varētu precīzi zināt), tad Ereijass arī kāpa augšā tornī. Kāpnes bija gauži vecas un sagrabējušas, tāpēc kādu brīdi viņš pat apdomāja, vai nevajadzētu lidot. Īsti vietas nebija, tāpēc - jākāpj vienkārši uzmanīgi, un to karotājs darīja.

[Romija]

Flēra palika pie mašīnas. Sajūtot pirmās lietus lāses, viņa joprojām palika gaidīt, vien nobrīnījās, ka Ugunspilsētā arī līst lietus. Kaut kā bija radusies vīzija, ka šeit ir savādāk kā Stonā. Bet pēc kāda brīža neatlaidīgas līņāšanas, nokrišņi iedzina Flēru mašīnā. Ne tāpēc, ka dziedniece būtos lietus, bet viņa bija kļuvusi nedaudz piesardzīga. Ja nevarēja atpūsties un atgūt spēkus, tad varbūt arī nebūs laika izžāvēties, tāpēc labāk nesamirkt aiz tīras spītības.

Iekāpusi mašīnā un iekārtojusies tā, lai pa logu varētu vērot māju, Flēra turpināja gaidīt. Kaut kur tur, iespējams, pazemē bija pārējie trīs serafi.

[washulis]

Neskatoties uz to, ka viņas palāta bija jauka un mājīga, sekojot ārstei līdzi cauri gaiteņiem, Sariša tomēr sajutās... labāk. Vairāk kustībā, vairāk informēta par apkārt notiekošo, kā arī kārtīgāka kāju izstaipīšana. Serafe neatpalika, tikai ziņkāri lūkojās apkārt, uz interjeru, uz drošības sistēmām. Ja jau Meja spēja izbēgt no Karotāju aresta, tad tik lieliska tā sistēma nav. Ja vien abiem iestādījumiem nav savas metodes.

Dodoties augšup tātad varēja saprast, ka kad viņa tiks no šejienes izlaista, būs atkal grūti pierast pie apkārtējās pustumsas. Viņiem nonākot līdz Aleksa palātai, Sariša sāka satraukties, jo viņai nebija plāna. Durvīm atveroties un dodoties iekšā viņa apjauta, ka viņš patiesi nebija labā formā, bet mazāk fiziski, kā emocionāli. Neēdis un neieinteresēts. Paldies. Viņa īsi pateicās medmāsai, kamēr devās tuvāk Aleksa gultai, tramīgi saliekot plaukstas kopā. Sveiks. Serafe izdvesa, lēni nosēžoties uz Aleksa gultas malas, nopētot viņam pieslēgto aparatūru. Kādas zāles viņam tur deva? Tev vajadzētu par sevi parūpēties. Paēst. Savādāk... Uz gultas malas, sev līdzās noliktā roka tika lēni noguldīta uz Aleksa paša plaukstas, cerībā, ka tas sniegs... mierinājumu? Savādāk varētu padomāt, ka no Būra izgāja tikai viens cilvēks.

[Mattiass]

Arists nemaz tā nebija steidzies atpakaļ pie Smitas. Viņš tikai bija paudis nodomu tuvākajā nākotnē uzdod dažus papildjautājumus, tādēļ viņam nebija ne mazāko iebildumu ar to uzgaidīt. No vienas puses, tas, ka Sariša bija salīdzinošā drošībā, varēja nozīmēt, ka varbūt pienācis laiks noskaidrot, kā klājas Taja ganāmpulkam. Galvenais bija, ka viņa ir izvilkta no Būra. Ja viņa uzkavējas pie Karotājiem, vismaz ir pluss, ka par vienu serafu mazāk, kas vāra nepatikšanas.

Par Diksona teikto serafs tikai pamāja. Uzzinājis, ka Deins šovakar būs viņa šoferis, Arists atvadījās un devās uz izeju, ar nolūku eventuāli nonākt pie Deina braucamrīka.