"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Ereijass nostājās blakus Flērai, pagriezās atpakaļ un arī sāka skatīties uz tumšo namu. - Tajs teica, ka esot meklējis Kaliosu. Ka gribot saprast un ka centīšoties aizvilināt viņu līdz nolādētās zemes malai. Kāpēc - nezinu.

Viņš uz mirkli pameta acis uz Flēras pusi, - Nezini, kas bija sieviete, kas mums pavēlēja doties prom?

[Romija]

"Tur bija Kalioss?" Flēra uztraukti paskatījās uz Ereijasu, pēc tam uz sabrukušo namu. Lielo, tumšo ļaunumu tas varētu izskaidrot, jo Flēra nekad neko tādu iepriekš satikusi nebija. Un tagad Tajs to grasījās vilkt uz šejieni?

"Tā? Es nezinu. Nepazinu balsi!" Flēra paraustīja plecus par atbildi. Tajā brīdī nešķita galvenais atpazīt runātāju. Sīlija tā nebija. Bet tagad, redzot, ka ārā ir tikai viņi divi vien, Flēra bija uztraukta. Vienalga, vai jāiet atpakaļ vai Kalioss nāks šurp - tas nebija ne labi, ne droši. Kaut nu Tajs zinātu, ko dara!

[echo3]

Jā, tur aiz tām otrajām durvīm bija Kalioss. Dēmona izskatā, ar spārniem. Vismaz es domāju, ka tas bija viņš. - Ereijass saprata, ka Flēra nav paskatījusies pa pavērušos durvju spraugu. - Sēdēja uz vēl viena simbola. Diez, vai šī nav vieta, pa kurieni Ardā ierodas dēmoni? - Tik zinošs serafs nebija, lai to apgalvotu noteikti. - Jā, un es nācu uz šejieni, jo Tajs acīmredzami vēlējās kaut ko paveikt viens pats. Bet es apsolīju, ka bez viņa prom nebrauksim.

[washulis]

Jāļaujot atpūsties. Šajā mirklī, kad Diksons skaidri norādīja, ka lai Arists seko viņam, Sariša sajutās nedaudz neērti, apjaušot, ka atkal paliks viena. Ja nu vienīgi svešinieku kompānijā, kas nešķita tik mierinoša. Protams, viņa nedrīkstēja iebilst, tāpēc palika savā vietā, noskatoties Arista mugurā, kā viņš aiziet. Piecēlusies no gultas, viņa aizgāja iedzert vēl glāzi ūdens. Tikusi līdz tās dibenam, viņa jau dzirdēja ierodamies ārsti. Nē, varēja būt arī sliktāk. Šai ārstei tomēr bija tā nomierinošā un cīņas spara un rūpju pilnā būtība, kas toreiz Būrī šķita tik koša un mierinoša, pašai esot grūtā situācijā.

Serafe paklausīja, noliekot glāzi vietā un noguļoties uz gultas, ziņkāri sekojot līdzi dakteres darbībām, tomēr neliedza sev iespēju uzsākt sarunu. Cik ilgi es te tikšu vēl paturēta? Un kā šobrīd jūtas Alekss? Es pieļauju, ka man nebūs iespējas viņu apciemot. Un pat ja šāda iespēja būtu, ko gan Sariša maz vēlētos teikt vai darīt? Tas ir tik sarežģīti, viņa nemācēja mierināt. Nekad netika to darījusi. Astindelā tik daudz bēdu nav.

[Rouzijs]

Meja sajutās gaužām tizla, viņa pat iespert kā nākas nevienam nevarēja, jā, iespējams traucēja tas, ka serafe bija piesaistīta sienai un važām, kas spēcīgi turēja rokas, bet tomēr... visa šī situācija lika meitenei atslīgt pret sienu un lūkoties kaut kur projām no Joela un Maikla. Tumšmate nevēlējās redzēt Maikla sejā izsmieklu un uzjautrinājumu. Tā jau viss šis likās kā briesmīgs murgs, kura beigās viņus upurēs, lai varētu iegūt maģiskas spējas. Ko gan viņa varēja teikt? Neko. Vien padoties.

Laikam jau tāpēc Metatrons viņus bija pametis, jo zināja, ka no viņiem nav nekādas jēgas, turklāt serafes prātu joprojām nodarbināja jautājums par to, kāpēc viņas aura ir tumšāka kā citiem. Tas nebija normāli... varbūt tas drīzāk bija Metatrons sods par to, ka Meja toreiz bija pārgulējusi ar Aleksu? Jo galu galā valdnieks taču sodīja viņu arī ar nepilnīgu meditēšanu, kur visa Astindela novērsās no serafes.
Tātad vismaz bija skaidrs, ka Alekss un Sariša būrī bija izdzīvojuši.

Tas lika palūkoties uz Maiklu ar jautājošu skatienu.
- Kur tagad ir Alekss? - Pat ja Meja dusmojās, viņa nespēja palikt vienaldzīga pret Karotāju un par to serafe ienīda sevi.

[Urdrunir]

Es gribu amuletu. Tev taču tas nav vajadzīgs, vai ne? Tajs uz mirkli sajutās izsists no sliedēm. Viņš gaidīja, ka Kalioss draudēs viņam vai vismaz augstprātīgi centīsies norādīt uz savu pārākumu. Bet dēmons likās iekūlies situācijā, kuru viņš gribēja atrisināt pēc iespējas ātrāk, lai atgrieztos pie savām svarīgajām darīšanām. Tāpēc orākuls daudz neprotestēja par to, kas notiek, un skaidri un gaiši paziņoja, ko viņš vēlas.

[Roviela]

- Tu viņiem esot apsolījis viņus izlaist, ja dabūsi mani, - Joels neatlaidās, - Pareizāk, Lilija mani grasījās nodot, lai tu viņus atlaistu. Tu mani dabūji, tad kāpēc viņi nevar iet? Tikai vienā gabalā, ne sakropļoti?
Tas bija tipiski orākulam.

- Tu viņiem, ko, pateici, ka tev vienalga?
Joels vēlreiz bija izbrīnījies tā, patiešām.
- Kā gan tas var ko mainīt? Nu un, ka tev vienalga, tu tāpat dari to, ko dari, ne tā? Bet nu jā... es jau nesaprotu. Un nezinu.

Viņš atspiedās pret sienu, neliekoties ne zinis, ka ādu vēsuma dēļ pārklāja zosāda. Tā bija vieglāk domāt. Iepriecināja ziņa, ka Alekss un Sariša ir izdzīvojuši.
- Jā, es zinu, ka Pirmavotu apsargā Karotāji, un pie tā tikt tāpat vien nevar, - tas nebija jaunums. Domājams, arī Maiklam nē. - Bet, esmu pārliecināts, dēmonu valdniece Tevi piekrāps, un Tu nekādas maģijas spējas nedabūsi. Mēs nevaram iedot savas, es jau teicu, kāpēc. Ar tām ir vai nu jāpiedzimst, vai šajā pasaulē zinu vienīgi Pirmavotu, kas to varētu dot, un par to arī ne visu. Tas ir, nezinu, kas tas ir un ko tieši dod. Saproti, maģijas ir stipri dažādas, nav tikai viena. Grāmatu nedabūju, tad, varbūt, zinātu. Tev nav tā grāmata?
Serafs domīgi lūkojās uz Maiklu.
- Ja Tu nebaidies no manis, mēs varētu izmēģināt, vai es pēkšņi neieraugu kādu vīziju, Tev pieskaroties. Priekš tam man vajag spēju lietot maģiju, bet nevajag brīvas rokas. Apsolu vispār neburties un apsolos nebēgt, tiesa, nevaru galvot par rezultātu, - viņš nopūtās. - Vīzijas nav izsaucama parādība, bet, ja ir, tad patiesas. Es nezinu, ko redzēšu, ja vispār kaut ko.

[Sindra]

Meja, Joels

- Alekss? - Maikls pārjautāja, skatienam atgriežoties pie Mejas. - Droši vien slimnīcā. Kopā ar tavu draudzenīti. Laiza savas brūces. - vismaz tā tam vajadzēja būt. Vai šāda atbilde kaut ko palīdzēja? Nu, nebija jau tā, ka Maiklu tas pārāk interesētu.

Toties Joela runas plūdi gan pārsteidza. Maikls teju vai izskatījās pārsteigts par vīrieša pļāpīgumu, jo nu, kaut kā jau parasti nonākot šādās situācijās viņa upuri tik vaļsirdīgi vis nekļuva. Likās, ka šis laikam centās viņu apvārdot un izlikties, ka viņu šausmīgi interesē Maikla vēlmes un problēmas un piedevām vēl nesavtīga vēlme Mārvinam palīdzēt.
Jā, jā... tikai atdodiet maģiju un sazin ko vēl. Nu nē. Kaut ko stipri līdzīgu Maikls bija jau dzirdējis arī Flēras izpildījumā. Tā laikam bija lielākā viltība uz kādu šī savādā rase bija spējīga.

- Tu esi ļoti runīgs. - Maikls secināja, no jakas kabatas izņēmis telefonu. - Tas ir labi. Jo man kā reiz vajadzēja, lai jūs atbildat uz pāris jautājumiem. - puiša pirksti ātri slīdēja pār sakaru ierīces virsmu, līdz skatiens atgriezās pie Joela.
- Kur jūs uzturaties Stonā. Man vajag precīzu adresi. -



Flēra, Ereijass

Mājas apkārtne likās mierīga. Nelikās, ka serafus te kaut kas varētu apdraudēt. Tomēr, te arī īsti nebija nekādas dzīvības. Nebrauca citas mašīnas. Un šī laikam jau galīgi nemaz nebija no tām populārākajām vietām ne Hatrā, ne arī visā Ardā. Serafi gan nebija manījuši nekādus aizliegumus tuvoties vecajai, pussagruvušajai ēkai. Tā ka laikam jau atrasties šeit drīkstēja.
Klusums... nekas nenotika.

OOC- pārējiem rīt uzrakstīšu. Nāk miegs.

[Rouzijs]

Ja Joels bija runīgs, tad Meja stāvēja ciet klusu. No meitenes vairs neatskanēja neviena skaņa, viņas skatiens urbās telpas grīdā, vien augums bija sasprindzis klausoties Joela un Maikla sarunu. Iespējams, viņa spētu atviegloti nopūsties, par to, ka Alekss ir drošībā, bet tā piebilde par viņas draudzenīti visu prieku nogalināja. Pašreiz serafe Sarišai spēja vēlēt tikai ļaunu, jo viņa bija vienīgā, kurai Meja spēja uzticēties un šo pašu uzticību tā nodevēja bija pazudinājusi.

Serafe domīgi nopūtās un mēģināja izmest visas tās domas no prāta. Kopš kura laika viņa bija kļuvusi tik atriebīga? Tik ļaunatminīga? Arda izmainīja serafus līdz nepazīšanai. Tā dzīve, kas bija Astindelā salīdzinājumā ar šo bija rožu dārzs. Tumšmate nekad nebūtu domājusi, ka kaut kur citur var būt tik slikti. Vismaz pašreiz apkārtējās emocijas nenospieda prātu un viņa nespēja sajust citu emocijas, kas laikam jau bija labi. Bet savā ziņā Meja jutās iztukšota.

Vien kad Maikls sāka uzdot jautājumus Mejas skatiens uz brīdi aizslīdēja līdz Joelam un kad serafe bija droša, ka orākuls ir pamanījis viņas skatienu, pamāja noraidoši ar galvu, lai viņš klusē un vairāk neko neatbild. Svētnīcas atrašanos vietu viņi nedrīkstēja izpaust. Samelot un nosaukt citas koordinātas jā... varbūt, bet diez vai Maikls viņiem ticēs.

[Roviela]

Joels paskatījās uz Maiklu un pasmējās. Tas nebija ne sarkastiski, ne ļauni. Vienkārši tāpat.
- Nu jā, tā tam arī vajadzēja būt. Tu baidies, un līdz ar to zaudē iespēju tikt pie tā, ko gribi. Tad es nevaru nekā palīdzēt. Tā tava izvēle.

Orākuls samirkšķināja acis, tad vēlreiz. Tu baidies! Un tad? Meja rādīja zīmes, bet tās jau tāpat nebija vajadzīgas.
- Nē. Nekādas precīzas adreses nebūs. Es to nezinu, un, ja zinātu, nevarētu nosaukt. Tā tā vieta ir izveidota. Es pat nevaru paskaidrot, kā tur nokļūstu.
Jautājumu - priekš kam tev to vajag zināt? viņš neuzdeva. Tāpat jau neteiks.

[Romija]

Nekādas trauksmes sajūtas no Taja nenāca. Šķita, ka ar viņu vēl viss ir kārtībā, tomēr arī tas nebija nekāds ļoti nomierinošais fakts. Oranžīgā gaisma turpināja degt nama logos, apkārt pletās izmiris klusums, un priekšā melnēja nolādētā zeme. Tas piederējās dēmoniem un amuletiem, bet nepavisam neviesa mieru.

Apšaubīt Taja spējas Flēra negrasījās. "Viss ir pārāk mierīgi," viņa ieīdējās, uztraukti mīņājoties un nenolaižot skatienu no ēkas. "Ja te ir durvis no demonu pasaules, tad nav brīnums, ka apkārtne klusa," dziedniece centās sevi piespiest mazāk raizēties un vairāk domāt. "Tas, ka Sīlija mums nojauca ceļu, pārvietojot amuletu no Vatras un Hatru, esot tieši tāpēc, lai mūs aizsūtītu pie Kaliosa. Vai nu viņa grib, lai viņš tiek ar mums galā, vai arī tur ir kas cits. Un mēs uzskrējām tieši virsū!" Flēra nogrozīja galvu. Lai gan pagaidām tas nebija izvērties par tādu traģēdiju, kā varēja. Meja un Joels bija pie Sīlijas, viņa pati ar Ereijasu gatavi braukt, pie Kaliosa palicis tikai Tajs. Tās vēl nebija beigas.

[Sindra]

Tajs

- Nav gan vajadzīgs. - Kalioss atteica.
- Bet man arī nav ne jausmas, kur tas ir. Varbūt kaut kur augšstāvos. - viņš noteica un aizvēra acis. Atgriežoties savā meditācijā, vai pēcpusdienas nomidzītī. Ar ko nu demoni tur nodarbojās.
Durvis Taja priekšā atkal aizcirtās un Kalioss palika tur iekšā. Sēžam savā telpā, kamēr Tajs bija palicis pagraba centrālajā telpā.



Sariša

Tiklīdz kā Sariša apgūlās, ārste ķērās pie ievainojuma apkopšanas. Tur, Būrī, laikam jau serafei tika sniegta tikai tādā palīdzība uz ātru roku. Tagad ārste daudz rūpīgāk iztīrīja brūci un parūpējās, lai meitenei nerastos nekādi sarežģījumi pēc nepatīkamā ievainojuma.
- Es īsti nezinu. - Mārlas kundze godīgi atbildēja. - Mums jānoskaidro, kas īsti ar jums notika un mums vajadzēs informāciju no tevis. Lai mēs varētu tādas vietas, kā "Būris" izskaust pavisam. - viņa paskaidroja.
Beigusi apkopt ievainojumu, viņa piecēlās un ieslēdza virs kristālu lampas, kas atradās virs gultas. Tās dega zaļā krāsā un no tām plūda patīkami nomierinoša un dziednieciska gaisma.
- Alekss guļ. Es viņu nepamodināju. Ja tu vēlēsies, rīt varēsi viņu apciemot. Jo šobrīd tev arī jāpaguļ un jāatpūšas. - ārste pasmaidīja un grasījās Sarišu atstāt vienu, ja meitenei vairāk nekas nebija jautājams.



Joels, Meja

Joela smiekli lika Maikla pierei nedaudz saraukties neizpratnē.
Ah, tas bija par viņa bailēm. Nu, labi, labi...
- Un tu tā visiem piedāvā savu palīdzību? Vai arī es esmu kā īpaši izpelnījies Tavu labvēlību? - virspriesteris apjautājās.
- Starp citu, kas par grāmatu? Kur tu viņu tā nedabūji? - Mārvins izskatījās ieinteresēts pačalot ar Joelu.

Spārdeklīgā jaunuve likās pavisam pieklususi. Laikam jau Maiklam bija izdevies salauzt viņas sirsniņu.
Tad nu virspriesteris pievērsās šajā brīdī interesantākajam eksemplāram.

[Roviela]

- Man šķiet, Tu piemirsi Liliju, - Joels atgādināja. Un tas gadījums itin nemaz nebija paredzēts, lai iespaidotu, teiksim, Maiklu, vai kaut vai lai iespaidotu pašu Liliju.

- Es esmu eņģelis, Maikl. Patiešām un pēc būtības. Iespējams, esmu pilnīgs nelga, bet man ir radies iespaids, ka Tev vajag. Protams, varu maldīties.
Joela acis bija pavisam nopietnas, to sakot.

- Grāmatu, kuru sarakstīja Tavs tēvs. To, aizliegto un iznīcināto. Gribēju sameklēt kaut kur, bet nedabūju. Nez kāpēc iedomājos, ka te varētu būt kāds eksemplārs paraugam.
Parādīt pa gabalu jaunapmācamajiem Attīrītājiem, teiksim. Lai viņi zinātu, kas ir tas, kas ir aizliegts.
- Sadabūju tikai kaut kādus mājienus par to, ka tur par Pirmavotu esot, un to es gribēju izlasīt. Kas zina, varbūt tur ir par citām lietām arī kaut kas vērtīgs.

[washulis]

Ļaujot ārstei rīkoties un vērojot viņu metodes, kas serafei, kura radusi pie dziedniecības, nevis pie šādas medicīnas, būtu saucamas par visai interesantām, lai arī ne vienmēr saprotamām, jo kas gan izpratīs to visu iesaistīto ķīmiju, Sariša pamāja ar galvu. Ārste nezināja pilno informāciju, visnotaļ saprotami, bet ja tic viņas teiktajam, tad tas melo detektors un oficiāla pratināšana vēl notiks, tātad nakts šeit noteikti. Jā, būtu jau pēdējais laiks. Viņa nokomentēja, pie sevis īsi pasmīnot, šķietami aizvainojumā, ka par Būra likvidēšanu tiek runāts tikai tagad. Cik sen tas maz jau darbojās. Nešķita gan esam īstā vieta, lai to vaicātu.

Palūkojusies uz iedegto, zaļo gaismu, viņa samiedza acis, tomēr lieki no savas vietas nekustējās, tikai piešķiebjot galvu, kad tika atbildēts par Aleksu. No šādas iespējas neatteikšos. Serafe godīgi atzina, nu jau pasmaidot sirsnīgāk. Paldies Jums. Jūs man palīdzējāt vairāk, kā varat iedomāties. Atgādināja, ka ne viss šajā pasaulē ir tik tumšs. Cauri ēnām vienmēr spīd kāda gaisma. Citu jautājumu nebija. Ja tādi radīsies, tad agrāk vai vēlāk viņa visu sev svarīgo uzzinās. Vislielākie jaunumi noteikti būtu uzzināmi no pārējiem biedriem. Tagad var atgūt spēkus, pirms pasaulē kaut kas atkal atsāktu brukt.

[Mattiass]

— Viņa nosaucās par Silviju Smitu, — Arists tikpat tieši atbildēja. — Kad pagājušoreiz pārbaudīju, viņai bija kārtībā arī dokumenti uz tā vārda. Pirmo reizi šo sievieti redzēju, kad viņai Ellē uzmācās Maleriks Onē, kurš, visticamāk, uzskatīja, ka Smita ir prostitūta. Šoreiz viņa nonākusi nepatikšanās pastulbas draudzenes, vārdā Meja Grīna, dēļ. Šī Meja ir līdz ausīm samīlējusies Aleksā Mārvinā. Kaut kādā veidā dabūjusi zināt, ka Alekss ir nonācis pie Attīrītājiem, viņa devās uz Rozes Vārdu, un Smita šai līdzi, ar sākotnējiem nolūkiem, vismaz teorijā — atturēt draudzeni no muļķību sastrādāšanas. Neizdevās, jo tur pie ieejas Smita sastapa Onē. Viņu saruna ar Attīrītāju tika pamanīta kamerās, ieradās Karotāju patruļa un viņas abas aizturēja, konfiscējot visu, kas bija klāt, ID kartes ieskaitot. Smitu esot pratinājis Toms Beils. Drīz pēc tam viņa padzirdēja, ka Grīna esot aizbēgusi. Pēc apmēram dienas Karotāji nodeva Smitu Attīrītājiem, kuri viņu aizveda, cik varēju noprast, uz Rozes Vārdu, un iemeta vienā kamerā ar Mārvinu, kurš, Smitas vārdiem, bija šausmīgā formā. Nākošajā rītā viņus pārveda uz ērtākām telpām, lai viņi sagatavotos cīņai Būrī. Mārvins tika pie kaut kādām injekcijām. Vēl viņš saņēmis telefona zvanu. Beils esot mēģinājis apmainīt sagūstīto Maiklu pret Aleksu, bet Alekss no tā atteicies. Tad viņus aizveda uz Būri. Tur dabūjuši cīnīties pret vienu no ģenētiskajiem zvēriem un, pēc tā — diviem noziedzniekiem. Pēc kuriem iesūtīja Mārvinu vecāko. Mani vēl interesētu noskaidrot, kā tieši viņus pārveda no Rozes Vārda uz Būri, — serafs nebija aizmirsis par grūtībām, kas saistījās ar pārvedamo pārtveršanu. — Ja drīktu paust savas domas, pārlieku izauguši tie Attīrītāji. Vēl mazliet, un viņi gribēs aizvietot mūs. Ja tādas lietas darītu kāds cits, mēs jau viņus sen būtu paņēmuši pie dziesmas, par organizēto noziedzību. Un vēl — derētu pārbaudīt Alveru, kas viņam par norunām ar Attīrītājiem.

[Urdrunir]

Paldies! Tajam paspruka pirms viņš paspēja aptvert cik nejēdzīgi ir izteikt pateicību dēmonam. Orākula galvās sagriezās jautājumu virpulis. Kaut kur pakausīja niezēja apjauta. Kaliosam bija savas intereses un tās nebija saistītas ar amuletiem un Sīliju. Iespējams pat, ka Sīlijas intereses apdraudēja Kaliosa intereses. Ja serafs sliektos kaut uz sekundi ticēt dēmonam, viņš varētu apdomāt darījumu. Taču pagaidām Tajs priecīgi tesa augšup pa kāpnēm. Ja amulets tiešām bija augšstāvā, tad viņam to vajadzēja pārbaudīt. Patiesībā viss bija loģiski. Sīlija slēpa amuletu. Sīlija neatstāja pēdas. Augšstāvs bija nenopēdots.

Esmu dzīvs. Pirms ķerties pie augšstāvu pārmeklēšanas, Tajs nosūtīja pavisam īsu ziņu Flērai.

[echo3]

Hmm. Nu jau laiks ir pagājis diezgan. Nekas nenotiek. - Ereijass skatījās uz ēku. Karotājam likās, ka dēmona ārā vilināšanas manevrs Tajam ir tā kā ievilcies. Varbūt kas nojucis? - Ejam paskatīties?

[Romija]

"Viņš ir dzīvs," ar atvieglotu izelpu Flēra atbildēja. Viņa pat nebija pamanījusi, cik saspringti bija ritējis laiks gaidot. "Tas nebija teikts kā pēdējais salmiņš," Flēra paskaidroja. "Varbūt Kalioss bija tikai vīzija?" viņa ieminējās. Kaut gan iepriekšējā balss galvā bija šķitusi visai pārliecināta, ka viņiem ir jāmūk.

"Varbūt ir vērts..." viņa iesāka, bet nepabeidza, jo skatiens aizslīdēja līdz ēkai. Iet atpakaļ? Tajs taču nemānītos. Piesardzīgi, uzmanīgi klausoties apkārt, Flēra sāka spert lēnus soļus atpakaļ mājas virzienā. Tā, lai varētu atkal mukt, ja pamanītu šurp skrienam orākulu. Vai Kaliosu... Patiesībā — jebko...

[Sindra]

Joels, Meja

- Tu esi eņģelis, ja...Tu man to tā pasaki... - likās, ka Mārvins teju vai bija gatavs nopūsties. - Es pat pilnīgi nezinu, ko iesākt ar tavu naivumu, vai man pat jau to gribētos sākt dēvēt par stulbumu.
Labi, labi... es tiešām domāju, ka patiesībā tu vēlējies mani pierunāt atdot maģijas spējas, protams, lai tu varētu atbrīvoties. Atbrīvot Aleksīša draudzeni... - viņš pamāja uz Mejas pusi. -... un notīties. Izmantojot manu apsēstību. Bet tagad sāk likties... - Maikls nopūtās vēlreiz un neticībā noraidoši pamāja ar galvu.

- Tu esi maģiska radība, tev maģija ir viss tavs spēks. Man nepiemīt maģiskas spējas un es nespēšu kontrolēt situāciju, ja tev atdošu tavas spējas. Protams, ka es neticu solījumam: necentīšos bēgt. Kurš gan necenstos! Pēdējais muļķis. Jā, nelga. Kā jau tu pats teici.
Kādi tad ir tie tavi motīvi upurēties manu iegribu dēļ? Kāda velna pēc manu iegribu dēļ? Nevis kāda cita? Jā, jā... Lilija. Vienalga. Kopš Lilijas gadījuma ir pagājis laiks un nav gluži tā, ka jūs aprūpējat un glābjat katru pretimnācēju, vai ne? Varbūt tev kaut ko vajadzēja no tās Lilijas? Informāciju? Grāmatu?

Grāmatas nav. Kā jau tu pats teici, tā ir aizliegta un iznīcināta. Un nekādus paraugus neviens neglabā. - viņš kategoriski noteica.



Ereijass, Flēra

- Uz kurieni jūs lienat? - tā pati sievietes balss atskanēja vēlreiz, taču šoreiz ne serafu prātos, bet gan tepat līdzās. Netālu no karotāja un dziednieces. Balss īpašniece bija Liana. Kura laikam jau te bija atteleportējusies.
- Kur parējie? - viņa noprasīja pirms serafi bija paspējuši aizdoties atpakaļ uz apsēsto māju.



Sariša

Novēlējusi Sarišai labu atpūtu, ārste pameta palātu. Un vairāk serafi neviens netraucēja. Kad telpā kustības vairs nebija novērojams, apgaismojums samazinājās, līdz pienākot naktij, telpā vispār palika tikai vairs zaļo kristāliņu izstarotā, dziedējošā gaisma. No rīta tā arī bija izslēgusies.
Taču laikam jau tā palīdzēja arī serafiem, jo Sariša jutās pat ļoti labi un savainotais plecs praktiski nedeva par sevi nekādas ziņas.

Aiz loga bija uzaususi jauna, pelēka Ardas diena. Vismaz nelija.
Neilgi pēc tam, kad Sariša bija pamodusies, telpā ienāca jauna meitene, tērpusies gaiši zaļā formas tērpā. Viņa atnesa Sarišai paplāti, uz kuras atradās siltas brokastis. Kafijas vietā gan bija tēja. Un kapsulu vietā bija dārzeņu omlete. Un brokastu maizītes.
- Kā jūties? - mediķe apjautājās un piegājusi pie loga, atvēra nelielo vēdlodziņu.



Tajs

Kā jau orākuls bija nopratis, tad tas patiešām varēja būt iemesls, kāpēc Sīlija slēpa pēdas augštāvā. Jo ne jau pēdas bija tas, ko viņa slēpa. Taču, tas viss nebija tik vienkārši. Ēkas augšstāvi bija visai plašas telpas. Te bija gan otrais stāvs, gan trešais un vēl pussgaruvis tornis. To visu rūpīgi pārmeklēt noteikti prasītu daudz laika. Un nebija tā, ka amulets pats gluži vai lēktu acīs.



Arists

Diksona kungs apsēdās pie galda un klausījās, kas Aristam ir stāstāms. Viņš ļāva karotājam izklāstīt visu sakāmo, tikai tad pievērsās jautājumiem.
- Ja jau Alekss bija šausmīgā formā, kas tad viņu izārstēja? Viņam īsti pat nav nekādu ievainojumu pēc Būra cīņām. Par vecākām brūcēm nemaz nerunājot. Viņam pat vairs nav uz muguras tās Maikla sasistā rētas. - Diksona skatiens jautājoši palūkojās uz Aristu.
Te kaut kā sāka atgādināt par to gadījumu ar Deina mistisko atlabšanu. Vai Aleksam kāds bija iebarojis Pirmavotu? Tas diez vai būtu iespējami.

- Es zinu par Beilu. -Diksons pamāja. - Viņam tā nevajadzēja darīt. Tā bija patvaļa. Un šādi izgājieni nav akceptējami. Bet ar viņu es tikšu galā vēlāk.

Tu jau varēji viņai pajautāt, kā Attīrītāji nogādāja viņus līdz Būrim. - Smitas jaunkundze noteikti to zināja. Laikam vienīgi būs savā stāstījumā aizmirsusi pieminēt.

- Alveru pagaidām neaiztiec. Lai viņš lieki nenoraustās. Man no sākuma ar Aleksu jāaprunājas. Un vēl būtu jauki, ja tu šovakar aizbrauktu līdz birojam un pateiktu Rozei, ka Alekss atrodas slimnīcā un viņa veselības stāvoklis ir stabils, taču Mārvinam ir nervu sabrukums un viņš nav īsti adekvāts. Roze parūpēsies, lai šī ziņa nonāktu līdz Alveram. - par Attīrītāju visatļautību... nu, ko viņš tur daudz varēja piebilst. - Ja mēs spēsim pierādīt, ka viņi ir saistīti ar Būri, varēs viņus nedaudz ierobežot. -

[echo3]

Uz vietu, kur ļoti ticami atrodas trešais amulets. - Ereijass nepūlējās īpaši smalki sveicināties, un atbildēja tieši uz jautājumu. - Tāpat tur atrodas dzīvs Tajs un laikam tikpat dzīvs Kalioss. Sīlijas tur vairs nav, tāpat kā nav Joela un Mejas, kurus viņa aizbūra prom. Laika ir pagājis pietiekami, lai Tajs būtu paguvis izdarīt, ko nu viņš tur gribēja izdarīt viens pats, nupat Flēra saņēma ziņu no viņa, un tāpēc mēs ejam atpakaļ.