"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Braucot uz karotāju slimnīcu, Arists bija izvēlējies vadītāja blakussēdētāja vietu. Viņam patika redzēt ceļu.

Pēc Diksona norādes viņš arī nekavējās un aizveda Sarišu uz 502A palātu. Kad viņa uzdeva savu jautājumu, karotājs tikai pasmaidīja.

— Pirms ķeramies pie tevis iztaujāšanas, ej, sakopies. Tur ir tualete un duša, — viņš pamāja uz sānu durvīm, — un skapī ir tīras drēbes. Citādi, skatoties uz tevi, man ir sajūta, ka joprojām esam Būrī.

[echo3]

Vieta, kur viņi bija nonākuši, bija slikta. Nolādēta vieta. Soļi gandrīz sāpēja. Vai kaut kas būtu noticis tajā namā? Bet karotājs pacentās apspiest nepatīkamās sajūtas, jo šobrīd neko te līdzēt nevarēja.

Ticis tuvāk, Ereijass saprata, ka ēka nedeg, sārtās atblāzmas nerodas no uguns liesmām. Tas bija tikai oranžs apgaismojums. Diezgan dīvaini bija tas, ka gaisma bija, bet nevienu cilvēku (vai dēmonu) iekšā nemanīja. Ne redzēja, ne juta, līdz atskanēja Sīlijas balss. Ereijass netērēja laiku, lai nopūstos par Mejas izdarībām. Tā vietā viņš sāka pētīt telpas griestus - vai tur neredz kaut ko no ardiešu tehnikas. Nu, ierakstu aparatūru, līdzīgu kā bija lidvagonā. Sīlijai nemaz nav pašai jābūt te! Un balss var skanēt no skaļruņiem. Ja karotājs pamana ko aizdomīgu, tad pacenšas to iznīcināt - no sākuma ar blāsteri (aparatūrai nepatīk, ja to karsē), ja neizdodas, tad ar maģijas triecienu.

[washulis]

Eh, labi. Viņa nebija noskaņojumā iebilst un būt nepiekāpīgai savās prasībās. Ja viņa to uzzinās šajā minūtē vai dažas minūtes pēc tam, nekas nemainīsies, tādēļ viņa palūkojās sev apkārt, atverot skapi, izvelkot laukā dažus sev piemērotus apģērba gabalus, lai tad dotos uz nelielo vannasistabu, durvis aizverot, lai Arists lieki nelūr, ja nu šādu iespēju maz apsvērtu. Vecās drēbes novilkusi, apsvērusi, vai nebūtu uzreiz ērtāk tās arī izmest, viņa aši izbaudīja īsu dušas kūri, samitrinot matus, notīrot galveno daļu netīrumu un palikušās asinis uz pleca un rokas, lai saģērbtos tīrajā kārtā, to visu darot, cik veikli un ātri spēja. Būtu nepieklājīgi likt Aristam gaidīt sasodītu mūžīgu, kamēr sievietes izcakinās ar savām vajadzībām, ne tā?

Iznākot no dušas telpas, viņa mirkli pievērsās otram serafam, lai tad aizsoļotu pie ūdens kannas ielejot sev glāzi. Labi, tātad... Vai vari man kaut ko pastāstīt par pārējiem? Es neesmu guvusi teju nekādas ziņas, kopš šķīros no pārējiem tajās alās, meklējot otro amuletu. Tik zinu, ka Flēra bija apciemojusi Maiklu un Meja pirms tam izbēga no Karotāju ieslodzījuma. Tas būtu paplašināts viņas pirmais jautājums. Iedzērusi tīro ūdeni un ievelkot dziļāku elpu, viņa bija gatava ķerties arī pie savas daļas. Man sākt no sākuma? Jebšu par mūsu arestu un tad nodošanu Attīrītāju rokās jau zini?

[Sindra]

Pārtijs

Mejas mestais duncis nesasniedza mērķi.
Lai gan, nē... tas nebūtu pareizi teikts. Mērķi tas tieši sasniedza. Taču neizpildīja savu mērķa funkciju. Kāpņu augšgalā parādījās Sīlijas stāvs. Viņa bija tērpusies baltā garā klietā. Viņas gaišie mati izlaisti skaistās lokās vijās līdz pat viduklim. Uz serafes galvas bija neliela diadēma un uz šīs tumšās ēkas fona likās, ka no viņas auguma pat staroja balta gaisma. Viņas rokās atradās Mejas mestais duncis. Gluži tāpat, kā toreiz uz lauka, viņa to bija noķērusi. Taču nebija metusi atpakaļ.
Serafes slaidie pirksti viegli spēlējās ar ieroci, kamēr viņa kāpa zemē pa kāpnēm. Zem viņas soļiem putekļi vēl joprojām palika savās vietās. It kā viņa slīdētu pār pakāpieniem un tos nemaz neskāra. Taču nelikās, ka tā būtu ilūzija. Viņa likās gluži īsta. Sīlijas skatiens vērās uz Meju. Uz Ereijasu, kurš kaut ko laikam jau meklēja pa mājas stūriem. Taču pat ja karotājam rokās bija blāsteris, nelikās, ka Sīlija baidītos, ka Ereijass varētu šaut pa viņu.

Mirklī, kad Joels pieskāras simbolam, līdzīgi, kā toreiz uz lauka, pie sagruvušās rūpnīcas, orākulu pārņēma vīzija. Viņš ieraudzīja šo pašu ēku laikos, kad tā vēl nebija sagruvusi. Tā bija iekārtota, tīra, sakopta. Un te pulcējās cilvēki. Oriols bija viņu grupējuma nosaukums un uz grīdas uzvilktais simbols, viņu simbolika.
Ardiešu bariņa vidū stāvēja vīrietis, kuru citi uzrunāja par Maiklu vai Mārvinu. Un tas acīmredzami bija Aleksa un Maikla tēvs. Un šī mītne bija mistiskā Oreola pulcēšanās vieta. Simbols bija viņu, nevis šīs vietas pašreizējo iemītnieku uzvilkts.
To jau varēja arī noprast, kad uz simbolu palūkojās. Tas izskatījās sen uzkrāsots. Ne svaigs. Tas nebija ne ļauns, ne labs. Neitrāls drīzāk. Un tas pavisam noteikti neko nepalīdzēja šeit esošajiem Oreola biedriem. Jo šiem cilvēkiem nepiemita maģiskas spējas. Izņemot Maiklu Mārvinu. Savā vīzijā Joels redzēja, ka Mārvinam bija savāda aura. Maģiska.

[Roviela]

Cik savādi! Tātad Mārvins vecākais un Oreols. Joels atrāva plaukstu no simbola un piecēlās stāvus paiedamies tā, lai redzētu Sīliju un pagraba lūku arī.
- Labdien, - viņš teica, un balsī neskanēja ne dusmas, ne izsmiekls.

Serafa acis vērtās baltas. Orākuls vēlējās redzēt, kā te īstenībā izskatās. Kaut kā neticējās gaisīgiem gariem, kas neatstāj pēdas un citiem, kas tās atstāj.

[Rouzijs]

Nē! Tas nevarēja būt, Meja lūkojās uz savu mesto dunci, kurš nu dusēja Sīlijas rokās. Serafe rupji nolamājās, laikam jau Meja bija saklausījusies lamuvārdus no Ardas iedzīvotājiem, bet tas nemainīja faktu, ka nu nodevēja devās viņu virzienā. - Nu sasodīts, ne jau atkal! - Kādas gan bija viņu iespējas stāties pretī Sīlijai, ka pat duncis nebija spējis sasmērēt Sīlijas gaišo stāvu ar sārtām asinīm.
Tumšmate izturēja Sīlijas skatienu, nenovērsās no viņas paturot Gabriela mīļoto redzes laukā. Serafe nostājās kāpnēm priekšā, gatava cīnīties tuvcīņā, ja tāda nepieciešamība būtu, jo mētāties ar dunčiem acīmredzot nebija nekāda jēga, tā tikai varēja zaudēt ieročus.

Bet par laimi karotājai ieroči vēl negrasījās beigties. Lai cik Sīlija izskatītos gaiša, Meja bija visa melnā un gatava cīnīties. Blāsteri noteikti neko daudz nelīdzētu, bet ja jau Ereijasam kāds no šiem ieročiem bija rokās, viņš varēja izmantot savu veiksmi. Varbūt tā līdz.
Tumšās acis lūkojās Sīlijas acīs un serafe atbīdīja otrajā plānā visas savas sāpes un ciešanas, pašreiz par to domāt nebija laiks un bija jākoncentrējas cīņai. Kas neizbēgami tuvojās, kā nevaldāma vētra...

[Romija]

Viss atkārtojās. Meja trakoja, Sīlija izturējās kā situācijas noteicēja, bet Joelu pārņēma savādas sajūtas. Flēra gan nebija cerējusi šeit satikt pašu Sīliju, drīzāk jau Taja solīto Kaliosu, bet arī šādi šķita, ka cīņa varētu būt pietiekami briesmīga. Ja vien Sīlija grasījās cīnīties. Viņa šķita mierīga, pārliecināta. Bet Flēra tikmēr lēnām bīdījās aiz stenderes, lai pēc iespējas ātrāk pazustu no kritušās serafes skatiena. Tas gan varēja arī nepalīdzēt, bet gluži Sīlijas rokās mesties dziedniece negrasījās. Viņa vilcināja laiku.

[Urdrunir]

Tajs patiesībā bija ļoti saprātīgs par spīti savai pozēšanai un plāniem, kas no malas izskatījās pašnāvnieciski. Tiklīdz viņš manīja, ka ēkā neatrodas vieni, serafs steidzās nozust no Sīlijas skatiena. Meja beidzot darīja tieši to, ko vajadzēja, proti, pievērsa sev saimnieces uzmanību. Joels darīja to, ko viņi bija plānojuši, varbūt ne tik veiksmīgi kā vajadzēja, bet viņš jau bija ķēries klāt pētīšanai.

Tajs pārlaida acis ēkas, kura atgādināja kādu pussagruvušu svētnīcu, iekārtojumam. Parāvies ēnā, kur oranžie gaismekļi necentās noķert viņu savā uzmanības lokā, orākuls vērtēja kur vēl te varētu būt staigājuši iemītnieki. Viņš bija pārliecināts, ka te kaut kur uzglūn Kalioss, tādēļ gribēja atrast dēmonu pirms tas atrada grupas biedrus. Noskaidrojis, ka tie, kuriem iešanai bija nepieciešamas kājas, visticamāk devušies uz pagrabu, Tajs piezagās pie tuvākā gaismekļa un pamēģināja, vai to nevar apgāzt un saplēst.

[Sindra]

Pārtijs

Nekādu ilūziju šeit nebija. Vismaz maģija, kas ļāva redzēt patiesību, bez ilūzijām, neko jaunu Joelam neatklāja. Tur, pa kāpnēm zemē nāca Sīlija. Iespējams, ka viņa bija uzbūrusi kādu maģiju, kas lika viņas pēdām neskart zemi, taču serafe bija pavisam īsta. Un, nu jā... viņa tur bija.
- Labvakar! - viņa atbildēja uz Joela sveicienu. Un pasmaidīja. Rokas vēl joprojām spēlējās ar Mejas mesto dunci.
Ak, jā... patiesībā, bija gan kāda lieta, kuru Joels redzēji. Proti, Mejas aura... tā bija tumšāka, nekā citiem serafiem. Un Sīlijai auras nebija vispār. Ne gaišas, ne tumšas.

Sīlija necentās izsekot, kur nu kurais serafs pamuka. Viņa tuvojās Mejai un pasniedza dunci serafei atpakaļ... Arī viņa visai pētoši noskatīja jauno karotāju.
- Jā... Viņa prot izteikt kārdinošus piedāvājumus. - Sīlija pasmaidīja Mejai un pagāja viņai garām uz Joela un simbola pusi.

Tajam izdevās apgāzt vienu no gaismekļiem, kurš atradās tuvāk pagraba ieejai. Tas patiešām saplīsa un no cilindra iztecēja kaut kāds šķidrums, kurš mirkli vēl spīdēja, taču laikam jau lai degtu tam bija nepieciešams atrasties saplēstajā cilindrā. Pie lūkas palika nedaudz tumšāks. Pat ja cilindra plīšanas skaņu varēja dzirdēt, Sīlija tai nepievērsa uzmanību.

- Es jums atdošu amuletu. Ja jūs pasauksiet Gabrielu. - serafe piedāvāja savu darījumu. Viņas skatiens raudzījās uz Joelu. Ja jau orākuls bija tas, kurš bija tik pieklājīgi apsveicinājies.

[Urdrunir]

Gaismeklis saplīsa, un Tajs zināja, ka šajā situācijā katrs sīkums ir jāpieņem par veiksmīgu uzvaru smagā kaujā. Aši aizsteidzies pie cita gaismekļa, kas bija nostāk no ieejas pagrabā, viņš apgāza arī to. Un tad klusām atgriezās, lai pamēģinātu attaisīt vaļā lūku un apskatītu eju uz pagrabu.

[Romija]

Lai arī kā Sīlija necenstos pati izteikt kārdinošus piedāvājumus, tas bija pilnīgi skaidrs, ka bez Gabriela amulets ir bezvērtīgs. Ja vien... dabūt amuletu, atsaukt Gabrielu un visu nokārtot tepat uz vietas... Tas šķita pārāk vienkārši. Un tas, kā Sīlija nesadusmojās par Mejas dunci, šķita aizdomīgi.

Izdzirdot kaut kādu plīšanu, Flēra centās cauri durvju spraugai saskatīt, kas tur notiek, bet tad Sīlija bez ceremonijām nāca uz viņas un Jeola pusi, liekot dziedniecei parauties vismaz nost no ceļa. Protams, ka bija naivi iedomāties, ka Sīlija varētu nejauši kaut ko nepamanīt.

Skatoties uz gaišajiem matiem, mirdzošo tērpu un šejienei tik nepiederīgi gaišo tēlu, Flēra saprata, ka tos vārdus tiešām bija rakstījusi viņa. Un Gabriels varēja Sīliju te sakaut — ar vai bez amuletiem. Ja vien tas nebija slazds. Ja Flēra varētu, viņa droši vien nodotu šādu ziņu Valdnieka dēlam, bet viņai saikne bija tikai ar lampas gāzošu Taju.

[echo3]

Karotājs stāvēja telpas vidū, jo nebija iedomājies kaut kur slēpties, kā to izdarīja Flēra (klusi) un Tajs (diezgan skaļi, bet tas noteikti bija tīšām). Nekādas ardiešu ierīces Ereijass nesaskatīja, tāpēc blāsteris palika makstī neaiztikts. Tāpat kā dunči. Toties pa kāpnēm, pēdas neatstājot, nokāpa Sīlija - tas gan bija labi saskatāms oranžajā gaismā. Bet vai tas bija patiesi? Atcerējies, ka alā, lai atrastu amuletu, bija nepieciešams lūkoties maģiski, arī Ereijasa acis kļuva violetas. Tāpat te nav neviena, kas nezinātu par maģiju. Pat, ja pagrabā sēž visi virspriesteri, un tas ir tieši tas pagrabs, no kura tie būrās, uzturēdami maģisko sasaistošo simbolu toreiz, lamatās lauka vidū.

Un ko tagad varēs saskatīt? Sīlijas izturēšanās un vārdi, ko viņa teica Mejai, bija dīvaini. Kas ir pieminētā "viņa"? Dēmonu valdniece? Taču ne jau Liana. Ereijass paraudzījās uz Meju rūpīgāk.

Priekšlikums par Gabriela pasaukšanu bija neizpildāms, bet laikam Sīlija to nezināja.

[Roviela]

Kaut kur tur, sāņus un aiz muguras kaut kas notika. Kaut kas saplīsa, kaut kas nošvīkstēja.
Viņa prot izteikt kārdinošus piedāvājumus? Kas ir viņa? Sīlijas balss bija cita, ne tā, kas skanēja meditācijā, ne tā, kas runāja sapnī. Joelam šķita, ka viņš saprot, kas ir viņa.

Serafs nebēga no Sīlijas, paliekot turpat pie simbola, bet bija gatavs strauji palekt sāņus un uzlikt vairogu tik stipru, cik vien spētu, jo viņa teiktais varētu Sīlijai nepatikt.

- Biedēt viņa arī prot, - Joels ieteicās. Neko citu no viņas puses viņš nebija redzējis.
- Es nevaru pasaukt Gabrielu, - atbilde bija pilnīgi patiesa, - vakar vēl varētu, bet šodien saites vairs nav. Es viņu nevaru pasaukt.

Situācija bija dīvaina. Un ko līdzētu pēdējais amulets, ja viņiem nebija kristālu? Nebija zināšanu par to, kāda simbola stūros tie jāsaliek visapkārt Sīlijai, ja vien sākotnējais uzdevums nav pilnīgi mainīts. Nē, vispār jau amuletu vajadzēja iznīcināt. Varbūt pat tas zināmā mērā atbrīvotu pašu Sīliju? Ja vien Joelu acis nemāna, tad serafei nebija ne gaišas, ne tumšas auras, un tas arī bija dīvaini.

[Rouzijs]

Tumšmate nenolaida acis no Sīlijas, jo tas nozīmētu vēl lielākas briesmas. Skatiens urbās kritušajā eņģelī un serafe apzinājās, ka Sīlija tikai spēlējas ar viņiem, jo viņai nebūtu nekādu grūtību pieveikt Izraidītos pa vienam vien... Bet Meja neļaus sev kāpt uz galvas un ja vajadzēs cīnīsies līdz pēdējam elpas vilcienam, lai tikai nepadotos.

Tomēr tas bija liels pārsteigums, kad Sīlija atdeva atpakaļ viņas dunci, tumšmate nesaprata kāpēc... jo pagājušo reizi tieši šādā veidā viņa bija uzsākusi cīņu, un tagad? Tagad neviens negribēja cīnīties? Pat krituši serafi ne? Toties tas, ko Sīlija pateica... to Meja īsti nesaprata, kā viņa zināja, ka Valdniece bija izteikusi kādu piedāvājumu viņai? Un tā vienkārši paiet garām un neko nepaskaidrot? Iepriekš mestais duncis nu atkal bija iegūlis plaukstā un Meja nezināja kā rīkoties.

- Mēs tev varam piedāvāt tikai Gabriela jauko līgavu... - Meja pasmaidīja, bet Gabrielu Sīlija nedabūs, turklāt Joelam bija taisnība, viņi tik vienkārši nevarēja pasaukt Gabrielu, kurš atradās Astindelā un bija atstājis viņiem suņa naglu pakaļā Lianas izskatā.
Tomēr... tumšmatei nepatika, ka Sīlija dodas Joela virzienā, tas pats duncis, kuru serafe bija viņai atdevusi tika triekts viņas mugurā, tieši starp spārniem, Meja nedrīkstēja pieļaut, ka orākuli tiek savainoti, vai arī Sīlija nodara pāri viņu dziedniecei. Un Flēra pareizi darīja pamūkot malā.
Vienu gan Meja nesaprata, ko Tajs mēģina panākt...

[Mattiass]

— Otrs amulets ir iznīcināts. Meja ir pie pārējiem, viņi satikās Svētnīcā, devās uz lidvagonu staciju, un tagad ir Vatrā. Cerams, — Arists īsi informēja. — Par Flēru tas man ir jaunums. No sevis varu piebilst, ka tev vajadzēja Mejā ietriekt apdullinošo blāstera lādiņu, nevis ielaisties ziepju vārīšanā. Meja joprojām ir meklēšanā. Visur ir kameras. Jūs abas esat idiotes.
Šis konstatējums tika pasniegts lietišķi neitrālā tonī. Arists nedusmojās uz Meju vai, jo vairāk, Sarišu. Viņš tikai padalījās savā viedoklī par abu serafmeiteņu mazo piedzīvojumu.

Tad Arists viegli pasmaidīja.
— Tev bija daudz laika pašai to saprast. Par tavu stāsta daļu — neraizējies, ko es zinu, un ko — ne. Stāsti visu, sīki jo smalki, no aizlaišanās brīdim, un līdz tam, kad mēs ieradāmies Būrī. Daļu no tā man nāksies iekļaut atskaitē.

[Sindra]

Pārtijs

Palūkojoties uz Meju, Ereijass redzēja to pašu, ko Joels. Proti, ka Mejas aura bija tumšāka, nekā citiem serafiem. Taču Sīlijai auras nebija vispār.
Neko citu īpaši atšķirīgu burvestība saskatīt neļāva. Lai arī cik neticami tas likās, taču Sīlija likās īsta.

Viņa arī likās pavisam īsta mirklī, kad Meja mēģināja serafei mugurā ietriekt dunci. Lai arī cik mierīga karotāja izskatījās, kā jau serafi bija nojautuši, Sīlija kontrolēja situāciju.
Meja pat nebija paspējusi dunci pietuvināt baltmates mugurai, kad Sīlija strauji pagriezās pret jauno karotāju un sagrāba roku, kurā tā turēja ieroci. Parāvusi Meju līdz tuvākajai sienai, Sīlija izrāva dunci no Mejas rokas un iecirta karotājas plaukstām, pienaglojot Mejas roku, to pašu, ar kuru viņa centās nodarīt pāri Sīlijai, pie sienas.
Sīlijas acis draudoši samiedzās uzlūkoja Meju.
- Zini savu vietu, sīkā sušķe! - viņa uzšņāca karotājai un pameta viņu pie sienas, lai dotos atkal Joela virzienā.

- Jā, jā... tu nevari viņu pasaukt, jo tev nav saiknes un viņš neatrodas Ardā. To es zinu. - Sīlija pamāja ar galvu, turpinādama tuvoties Joelam.
- Bet jūs uzklausa Metatrons. Sasauc viņu. Pasaki viņam, ka es vēlos sastapt Gabrielu. Tagad. - tas jau izklausījās nedaudz pēc pavēles. Lai arī nelikās, ka karotāja būtu kļuvusi neiecietīgāka, vai nepacietīgāka.

Tajam izdevās saplēst arī vēl vienu lampu. Un Sīlija vēl joprojām Rāla brāļā dēlam nepievērsa nekādu uzmanību.
Orākuls varēja atgriezties pie lūkas. Taču to atvērt klusi, gan neizdevās. Durvis vērās vaļā radot pamatīgu čīkstoņu.

[Rouzijs]

Sekundes ritēja Mejas prātā, serafe neuzdrošinājās elpot, pat ne izelpot, roka triecās pret Sīlijas muguru, cieši pirkstos turot dunci, kam bija jāizlej kritušā eņģeļa asinis, tepat šajā nešķīstajā vietā, svētot putekļus ar asinīm, kuras sakaltīs un izkūpēs aizmirstībā, par šo visu notikumu, par Izraidīto atrašanos šeit neviens neko neatcerēsies, pat nezinās, atskaitot tos dažu cilvēkus, kam serafi tik ļoti bija pieķērušies. Bet nekas no tumšmates plāna neizdevās. Melnajos matos šķita, ka iepūstu vēsa vēja brāzma, liekot nodrebēt un bez maz vai bēgt projām. Nojauta... vai drīzāk intuīcija teica priekšā, ka šis uzbrukums Sīlijai neizdosies. Un tieši tā arī bija.
Sīlija rīkojās strauji, piespiežot viņu pie sienas un ļaujot dunča aukstajam tēraudam iecirsties miesā, sev nesot līdzi milzīgas sāpes.

Sakodusi zobus, tumšmate apspieda kliedzienu, kurš vēlējās izlausties pār lūpām un pārtraukt šo apkārnes klusumu, bet nē. Meja neļaus tumšajiem spēkiem priecāties un berzēt plaukstas aiz prieka, par to, ka kārtējam serafam tika nodarīts pāri. Serafe tā jau cieta katru dienu, tikpat spēcīgi, kā dunča dūriens par nepiepildītajiem sapņiem, kuri visticamāk tiks aizpūsti vējā. Sapņi par mīlestību, patiesību un īstu pieķeršanos. Bet visi murgi, Ardas tumsa, nomāca visu prieku, visu dzīvot vēlmi.
Reizēm gribējās vienkārši krist bezdibenī, paplēst rokas plati un ļauties brīvajam lidojumam, bez spārniem. Neļaut tiem vairs celties augšā, tuvāk saulei... bet te saules nebija, te bija tikai sāpes un pasaules ciešanas, kura to vien darīja kā tikai kliedza. Tāpat kā Mejas dvēsele.

Tumšās acis izvairījās no Sīlija skatiena, ja viņa mēģināja ieskatīties Mejas acīs, nē... parādīt citiem savas sāpes bija kategoriski aizliegts, pat ja apziņā joprojām bija tas, ka pārējie jūt, ka viņai sāp, bet starp šīm sajūtām bija ne tikai sāpes, tur mita arī niknums, dusmas... atriebības kāre. To visu tumšmate juta pret Sīliju, it kā Sīlija būtu vainīga pie visām pasaules problēmām, bet pie daļas jau bija. Pie šī ķepīgā uzdevuma, kura dēļ viņi nevarēja atgriezties mājās. Tā vien likās, ka Metatrons viņus ir izraidījis uz mūžu, cerot, ka viņi te mirs un nekad neatgriezīsies ar savām problēmām. Viņš viņus bija pametis tāpat kā Gabriels.

- Metatrons mūs neuzklausa. - Serafes krūtis strauji cilājās pirms brīvā plauksta uzgūla uz dunča un viņa to izrāva no savas rokas. Sāpes, kas caurstrāvoja plaukstu lika uz brīdi aizvērt acis, cieši cieši, it kā tas līdzētu noslēpt realitāti un sajūtas.
- Viņš mums nekad neatbild... ne man... es tik daudzas reizes esmu vēlējusies dzirdēt viņa padomu, bet mēs priekš viņa esam miruši. Izraidīti, tāpat kā tu. - Meja turpināja, viņai pēkšņi bija vienalga, vai viņa mirst vai dzīvo. Ja šodien bija lemts nomirt, tad tas bija tā vērts, varbūt nāvē būs vieglāk... nejust visu to, ko serafe tagad juta.

Pāris strauji soļi no Mejas puses un nu viņa stāvēja starp Sīliju un Joelu.
- Es zinu savu vietu... tā ir šeit, starp tevi un Joelu. - Tumšās acis ieurbās Sīlijas acīs, asiņainā roka ar visu dunci bija noslīgusi gar sāniem, uz zemes pilēja Mejas asinis, lēnām... tās ritēja pa pirkstiem, gluži kā asaras, lēnām un nesteidzīgi, kamēr tumšmate mēģināja ignorēt sāpes un stāvēt Sīlijai stalti pretī.

[Roviela]

Joels kāpās atpakaļ. Visu laiku, kamēr Sīlija izrēķinājās ar Meju. Sāpes! Tās bija jūtamas.

Viņš noraidoši papurināja galvu, baltajās drānās tērptajai serafei no jauna pievēršoties viņam. Tā bija otrā reize, kad viņš meloja? Šoreiz apstiprinot Mejas vārdus par to, ka Metatrons viņiem neatsaucas. Orākuls taču to nezināja, jo nekad mūžā nebija vērsies pie Valdnieka! Bet viņš bija Izraidītais, un tas nebija noliedzams.
Tomēr. Sīlijas tonī jautās pavēle. Viņai nebija auras, un viņa neatstāja pēdas. Kas tas bija? Joelam nebija ne jausmas, un Gabrielu saukt viņš negrasījās.

- Nevaru, - vēl viens mēģinājums apstiprināt sargājošās karotājas vārdus. Orākuls turpināja kāpties projām, nostāk no vietas, kur Tajs kaut ko darīja.

[echo3]

Ereijasam neviens nepievērsa uzmanību, savukārt viņam bija laiks visu maģiski nopētīt. Mejas aura bija tumša, citiem - gaiša, bet Sīlijai nebija vispār. Nekādu citādu maģiski iezīmētu vietu telpā nemanīja. Varbūt ir tajā pagrabā, kura lūku šobrīd ver Tajs?

Iespējami klusi, Sīlijai aiz muguras, karotājs devās palīgā Tajam. Pa ceļam viņš sarāvās no sāpju uzliesmojuma brīdī, kad Mejas roku caururba duncis. Viņa zaudēs spārnus! Un tad tikai sapratīs, ka Valdnieks seko visam. Ne tāpēc, ka centās nogalināt Sīliju, bet tāpēc, ka iedegās naidā un dusmās, atriebības alkās un vēlmē nodarīt citiem sāpes.

Ereijass pameta skatu atpakaļ - Joels atkāpās, tas bija pareizi. Runā, aizkavē Sīliju vēl! Mēs nespējam viņu nogalināt, bet spējam iznīcināt amuletu.

Pēc dažiem soļiem karotājs jau bija pie pagraba lūkas. Kas tur redzams?

[Romija]

Lai arī Flēra bija nolīdusi aiz stenderes, Mejas sāpes viņa juta ļoti tieši. Arī dziednieces rokā ietriecās neredzams duncis, liekot Flēras augumam sarauties. Cieši aizkniebtās lūpas pasargāja no vaida. Un ja arī karotāja spēja ignorēt savu ievainojumu, izraut dunci un turpināt strīdēties ar Sīliju, tad Flēra nespēja uz to pievērt acis.

Turpat telpas stūrī stāvot, ierāvusies kaktiņā FLēra lika acīm iemirdzēties. Ar otru roku viņa satvēra to, kurā juta Mejas sāpes. Ļaujot spēkam cirkulēt starp abām, Flēra koncentrējās uz Meju. Viņa nedziedēja pavisam, vien tik daudz, lai asinis pārtrauc tecēt un sāpes notrulinās. Spēks bija jātaupa, bet, ja vajadzēs, Flēra dziedēs līdz galam.

Tikai pēc tam dziedniece saprata, par ko īsti ir saruna. Ja arī saiknes ar Gabrielu viņiem vairs nebija un, kā apgalvoja Meja un Joels, Metatrons viņus neuzklausa, tad Flēra apzinājās, ka iespēja paziņot ir. Vismaz viņai tāda bija — uzburt portālu uz Astindelu un pašai iet runāt ar Gabrielu vai Metatronu. Ja pirmajā gadījumā viņa vēlējās kaut vai tūlīt aizskriet, jo tas dotu iespēju satikt Valdnieka dēlu, tad tūlīt saprata, ka patiesībā viņa grūstu Gabrielu un visu pasauli iznīcībā.

Atkal cenšoties atvirzīties pēc iespējas tālāk no Sīlijas, Flēra izlīda pa durvīm ārā un atkal noslēpās aiz stenderes. Ar acīm viņa vēroja Taja darbošanos, bet ar sajūtām — visus pārējos serafus.