"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Mattiass]

Ieradies kopā ar Diksonu, Kārteru un Mārlu, Arists (Morgans, kā viņu pazina karotājos) ārējā izkata ziņā izskatījās, kā parasti. Drēbju kārta bija svaiga, tīra. Ja kāds piekasīgi nopētītu, iespējams, secinātu, ka atšķiras krekls… Taču tas bija apakšējais apģērba gabals, un, kā tāds, diezin vai kādu interesētu. Karotājs izskatījās savākts un nopietns, un kolēģiem noteikti — tāds, kā agrāk. Tuvumā pagadījies serafs, kurš būtu apveltīts ar ļoti saasinātu spēju just savējos, un būtu pazinis Aristu agrāk, iespējams, ievērotu kādu tikko manāmu, gandrīz nenosakāmu izmaiņu.

Sāpes Sarišas plecā (labi, ka duncis arī turpat), morālas sāpes Aleksā, viņa tēva līķis. Vairāki citi līķi, kas kalpojuši par apvalku tik nožēlojamām dvēselēm, ka tā, kā šobrīd, noteikti ir labāk. Sarišai pašai uzmanība tika veltīta minimāli — bija skaidrs, ka būs dzīvotāja, un viņai pašai, šķiet, veselā saprāta vismaz šobrīd pietika muļķības nedarīt. Mārvini… žēl, protams. Kad priekšniecība devās skaidroties ar virspriesteri, aģents Morgans palika turpat uz vietas. Viņam būtu liels vilinājums ietriekt Maiklā dažus blāstera šāviņus, tomēr tā lietas nekārto. Par nožēlu. Tiesa, kad pēdējais sāka brēkāt, karotājs vēsi palūkojās tai virzienā. Viņa izpratnē, arēnas uzraudzīšana iekļāva punktu nelaist attīrītājus pie Aleksa, un, ja kāds tomēr te bāztos, dabūtu to gauži nožēlot papildus paredzamai ekstremitāšu un sāpīgo vietu auklēšanai, ja vien vēl būtu spējīgs to darīt patstāvīgi. No klātesošajiem, Maikls tobrīd izturējās kā psihs, un priesteris Rejs — negaidīti saprātīgs. Bīstami bija abi.

Tas par buršanos bija visai interesants paziņojums. Tomēr ne pārāk ticams. Ja kāds būtu būries, tas būtu Mārvins vecākais, jo Aristam bija tā teorija par pirmavota sargātāja pienākuma un spēju nonākšanu dvīņu tēvā, kurš nu bija miris. Bet Maikls bija apsūdzējis Aleksu.

Un tad jau Maikls ar savām meitenēm bija notinies, un Sariša sākusi izlēkt. Aristam atlika tikai iekšēji novaikstīties, jo šī īpašība acīmredzot bija viņas nešķirama sastāvdaļa.

Nākamais jaunums bija pakāpe, kādā Alvera sadarbojas ar attīrītājiem. Viņš ar viņiem pārlieku draudzējās… vai arī no sirds ienīda Aleksu. Vai arī uzskatīja viņu par tik bīstamu traucēkli — tikai traucēkli kam? Vai viņš būtu vainīgais pie visām karotāju nebūšanām, īstais kurmis, kuram zeme sākusi svilt zem papēžiem un kurš sācis raustīties? Vai viņš baidījās, ka Alekss uzodīs, ko nevajag? Vai viņš bija noorganizējis to negadījumu uz ceļa, no kura Aleksu izglāba Meja? Galu galā, motocikls atradās karotāju stāvvietā. Un otro pēc nozīmes, bet pirmo pēc pieredzes slepenpolicijas vadībā slepkavam bija izdevies izslēgt no spēles uz palikšanu. Prasītos apdomāties, mēģināt iegūt kādus pierādījumus… Tomēr, ņemot vērā Alveras resursus un šībrīža situāciju Ardā, nelikās, ka Aristam spīdētu vienatnē ko tādu dabūt gatavu. Tad jau drīzāk vajadzētu aprunāties ar Rozi — viņai ir labas pazīšanās.

Savākt ķermeni — ķēpīgs darbs, skatoties, tieši kādā veidā Alekss bija izvēlējies savu radītāju piebeigt. Noderētu līķu maiss. Uz vietas toties bija ārste, bet ar to nepietika, un Deins noteikti nevēlētos smērēt savas rociņas. Serafs bija gatavs doties mis Mārlai palīgā. Roka kabatā uztaustīja cimdus.

[Urdrunir]

Tajs sēdēja Kīras priekšgalā un centās sadalīt uzmanību starp pelēko ārieni un darbīgo iekšieni. Būdams uzmanīgs vērotājs, puisis ik pa brīdim ar sajūsmu konstatēja izmaiņas mašīnas darbībā, pavisam niecīgas, bet orākula acim pamanāmas. Savukārt vienmuļā ainava ļāva sakārtoties domām. Tā bija fons trauksmainajām idejām, kas reizēm sagriezās galvā. Varbūt tāpēc murgi un priekšnojautas uz viņu atstāja mazāku iespaidu nekā uz pārējiem.

6WC 4EF būs precīzas koordinātas, Kīra. Tā derēs, vai vajadzīga cita formāta adrese? Serafs nodeva rīkojumus mašīnai tā it kā tā būtu dzīva būtne un tai būtu tiesības izteikt savu viedokli. Jūs mēģiniet tās visas domas izmest no galvas ārā. Mēs tuvojamies dēmonu mītnei. Tādas sajūtas ir dabīgas. Ja nevarat citādi, tad mēģiniet pasēdēt zem vairoga. Pārējais noteikti bija domāts biedriem, jo diezin vai mašīnmāja satrauktos par atnācējiem no ārpus Ardas.

[Sindra]

Pārtijs

- Jā, paldies. Ar šo informāciju būs pietiekoši. - mašīnas dvēsele pateicās par norādītajām koordinātām un uz vadības paneļa arī iezīmējās Hatras karte, kurā tika atzīmēts galamērķis. Tiesa, pat virspusēji palūkojoties uz karti, bija redzams, ka Taja nosauktā vieta atrodas visai nomaļus no pilsētas centra.
Taču jau tagad varēja just, ka šajā pilsētā ir grūtāk elpot un arī sārtās debesis bija pieņēmušas spilgtāku toni.
Tāpat šeit bija parādījušies koki. Taču tos gan bija grūti nosaukt par kokiem. Drīzāk mirušas to ēnas. Melni stāvi, ar nokareniem zariem, kas tā vien likās, ka draudēja kuru katru brīdi sabrukt zem šīs pilsētas smoga.

Ceļā pagāja vēl aptuveni kādas minūtes četrdesmit līdz mašīna apstājās ceļa malā. Apkārt bija visai klajš lauks. Tikai ceļa otrā pusē, tālumā atradās viena pati māja. Tā acīmredzot atbilda Taja nosauktajām koordinātām.

(IMG:http://i58.photobucket.com/albums/g274/Minciite2/WC_zpsc7438878.jpg)



Arists

Pamanījusi Arista vilcināšanos attiecībā uz Aleksa tēva mirstīgo atlieku savākšanu, ārste no sava koferīša izņēma arī maisu, kuru pasniedza Aristam. Tajā mierīgi varēja ievietot mirušo ķermeni. Nu, tas principā tādam nolūkam arī ir domāts.

Jo kā jau karotājs bija nojautis, Deins nudien negrasījās smērēt rokas. Viņš devās pie Aleksa. Lai gan... nevarēja teikt, ka nest Aleksu bija diži tīrāks darbs. Arī Mārvins bija pamanījies nosmērēties ar tēva asinīm. Tomēr nelikās, ka Deinu tas īpaši uztrauktu. Viņš paņēma bezsamaņā esošo jaunekli uz rokām un bija gatavs doties uz mašīnu. Viņa skatiens nogaidoši vērās uz Diksona kungu.

[Rouzijs]

Meja bija saģērbusies un tikusi galā ar korseti. Sakārtojusi arī savu izskatu serafe secināja, ka neizskatās nemaz tik slikti, pat ja gulētas joprojām bija maz stundas, nu normāli gulētas, viss šis ceļš, kuru serafe bija pavadījusi murgos nekādus spēkus nebija devis. Viņa nopūtās atceroties murgu, pamostoties tās sajūtas bija dīvainas, it kā ķermenis pēc kā ļoti alktu, un viņa zināja pēc kā... pēc Aleksa pieskārieniem, gluži kā viņš bija pieskāries tām meitenēm. Sapurinājusi galvu, tumšmate ļāva matiem brīvību, tie brīvi krita pār muguru un pleciem vieglās lokās, gluži kā melns ūdenskritums, kuru naktī neapgaismo mēness un zvaigznes.

Pēc Flēras dziedēšanas serafe jutās daudz labāk, un kad atgriezās pie pārējiem viņa izskatījās būtībā lieliski, nekādas fiziskas vainas viņai nebija, vienīgi tās skumjas un sirdssāpes mocīja kā kāds ļauns lāsts.
Izdzērusi Flēras vārīto tēju, nācās secināt, ka patiešām paliek vieglāk elpot, pat ja tas joprojām šķita grūti, šī bija dīvaina vieta.

Un vēl jo vairāk tas pierādījās nokļūstot galamērķī, serafe palūkojās ārā pa logu uz to savādo māju. - Man šī vieta nepatīk. - Bet visticamāk visiem bija līdzīgas sajūtas, ne jau viņai vienīgajai. Tumšmate izkāpa no mašīnas un palūkojās debesīs, tad uz tiem nokaltušajiem kokiem. - Hmm... - Viņiem taču nebūs jāiet iekšā tajā mājā? Lai gan... visticamāk būs, ne jau par velti viņi atbrauca šurp.

[echo3]

Tas bija interesanti, ka Tajs spēja nosaukt koordinātes. Kā viņš tās ir uzzinājis? Tiesa, orākuliem ir savas iespējas. Ereijass vēroja, kā, Hatrai tuvojoties, mainās ainava, un, protams, juta, kā gaiss paliek arvien smagāks un smacējošāks. Savukārt, ar sliktajām domām karotājs tika galā veiksmīgi. Tieši otrādi - dēmonu tuvums modināja Ereijasā cīņas prieku. Viņu nenomāca ne doma par nāvi, ne zaudējumu, no tā karotājs nebaidījās. Tāpat taču bija zināms, ka Kalioss ir daudz spēcīgāks, un, ja vēl arī Sīlija pievienosies - ko pret viņiem var iesākt divi nepieredzējuši serafu karotāji, divi jauni orākuli un viena dziedniece?

Patiesībā - jā, tas ir jautājums. - Taj, kāds ir plāns? Ejam iekšā un ceram, ka mums laipni atdos amuletu? Kas notiek tālāk, to nav grūti iedomāties, tomēr - Tu esi drošs, ka Gabriels netiks mūs glābt, ziedojot sevi un Astindelu? Un vai Flērai un Tev pašam tomēr nebūtu jāturas nostāk? Jūs neesat Izraidītie. - Karotājs cerēja, ka Flēra un Tajs neaizvainosies par tādu priekšlikumu. Galu galā viņiem ir visas tiesības cīnīties par savu pasauli.

Ereijass tā īsti nespēja izprast Ardas notikumus - Gabriels ir Astindelas eksistences ķīla, tomēr tiek jaukts tajos iekšā, nekāda Līdzsvara, vismaz Ardā, nav, glābt Astindelu (ne vairāk, ne mazāk!) tiek sūtīti tikko Pirmo soli spērušie - un atkal, nekāda Līdzsvara!

[Mattiass]

Uzvilcis cimdus un paņēmis no ārstes līķu maisu, Arists to atvērtu izklāja zemē blakus Mārvina vecākā atliekām, lai tās ieceltu maisā, pēc kā maisu aizvilktu ciet. Jādomā, večuks nevarēja būt pārāk smags. Karotājs savu darbu darīja ātri un uzmanīgi, īpaši pieraugot, lai zemē nepaliktu mētājamies kaut kas, kas šeit nonācis kopā ar mirušo. Atkārtotas iespējas to pārbaudīt var arī nebūt.

[Roviela]

- Paldies, Flēra! - Joels dzēra tēju un darīja kā Tajs ieteica - mēģināja tās domas izmest no galvas. Dziednieces vārītā tēja palīdzēja. Enerģiju viņš nebija atguvis, miegs nesniedza atpūtu. Tāda jau laikam ir šī vieta.

Jā, Joels arī bija pārliecināts, ka viņi dodas pa tiešo pie dēmoniem. Nemaz nevajadzēja skatīties ārā pa logu, vai atcerēties Kaliosu tur, lidvagonā, pietika ar nepatīkamajām sajūtām. Te tiešām bija grūtāk elpot, un debesis bija sarkanas.

Tikai pēc tāda brīža orākuls iedomājās paprasīt, kā Tajs uzzinājis koordinātes. Ziņkāre bija pamodusies.
- Taj, kā tu uzzināji precīzu vietu?
Aina pa logu gan nebija skaista. Pussabrukusi ēka un vēl ar sarkaniem liesmu atspīdumiem iekšā. Tu baidies! Aha, jā, protams, ka baidos. Visvairāk no tā, ka neizdarīšu to, kas jāizdara, Joels prātoja. Protams, viņš negribēja nokļūt cietumā, bet vai tad kāds cits to gribētu? Neviens taču!

- Man arī nepatīk, - Mhm... viņš piekrītoši pamāja Mejas domai un Ereijasa jautājumam. Kāds mums ir plāns?

[Romija]

Atgriezusies pie pārējiem un pārliecinājusies, ka visi, kas vēlas, savu tēju ir dabūjuši, arī Flēra izdzēra savu tiesu. Kopumā viņa jutās nedaudz labāk, kā no tāda Ugunspilsētas tuvuma varēja gaidīt, tāpēc skatiens pievērsās ārpusei, ar interesi vērojot, kurp Tajs viņus būs aizvedis.

Kad mašīna apstājās norādītajās koordinātēs, Flēra noskatīja apkārtni. Vairāk par to, kā Tajs ir uzzinājis par šejieni, viņai interesēja - kāpēc. Kad citi kāpa ārā no mašīnas, arī Flēra izkāpa un ievilka plaušās pirmo Hatras gaisa malku. Spēji piešāvusi roku mutei priekšā, Flēra ieklepojās. Tas tiešām bija briesmīgs! Ja pirms tam šķita, ka Stonas putekļi ir nejauki, tad šeit tie bija kā kvēpi, kas lika kņudēt kaklam un degunam. Flēra nošķaudījās. Tomēr pēc kāda brīža organisms pārstāja tik aktīvi protestēt. Dziedniece savāca savu somu un pavērās uz vienīgo celtni tuvākajā apkārtnē.

"Šeit ir amulets?" viņa skaidri noprasīja orākuliem. "Vai arī kas cits svarīgs? Vai mums būtu kaut kas jāzina par šo vietu? Kas tur ir? Ko gaidīt? No kā uzmanīties?" Tie visi bija svarīgi jautājumi pirms spert soli savādās celtnes virzienā. Flēra gan bez īpašas vajadzības negrasījās palikt ārpusē. Ja nu iekšā tieši viņas palīdzību vajag? Jā, viņai nebija daudz spēka, bet tomēr to mazumiņu viņa kā dziedniece ārstēšanai izmantotu visefektīvāk. Viņiem bija jābūt ātriem un precīziem, kļūdas un kavēšanās varēja maksāt pārāk dārgi.

"Nedomāju, ka tam ir īpašs sakars ar to, vai esam izraidīti vai nē? Vai tad tāpēc jūsu dzīvības mazāk vērtas?" viņa pavērās uz Ereijasu, kas bija izteicis šādu domu. Tas vien, ka sodīti, nenozīmēja, ka pārējie serafi ir jāizmanto kā ēsma vai pamesls dēmoniem. Un ne jau viņiem vieniem jācieš, ja uz spēles likta Astindela.

Flēra uz mirkli koncentrējās uz savām sajūtām, Mejas ciešanas šobrīd atbīdījusi otrā plānā. Tomēr viņa centās netērēt spēkus, neburties lieki, lai gadījumā neiztraucētu, ja nu tuvumā ir kāds, kas jūt. Vien tik daudz, lai saprastu, vai tuvākajā apkārtnē nav vēl kāda dzīva būtne bez viņiem, kam varbūt kāda sāpe nodeva viņa atrašanās vietu. Tas varēja būt svarīgi.

[echo3]

Vieta, kur apstājās mašīna, izskatījās gandrīz pamesta. Un tehnoloģiskajai Ardai pat tāda kā nepiederīga - skatam pavērās liels, pussagruvis nams, no kura iekšienes atspīdēja sārta gaisma. Tur kaut kas deg? Māja atradās pietiekoši tālu, lai nevarētu īsti saprast.

Arī Ereijass izkāpa no mašīnas, iekšķīgi priecādamies par savu plaušu noturību - te elpot bija tāpat, kā visu laiku smēķēt. Viņš bija nolēmis saburt aizsardzību orākuliem un Flērai, un arī sev (Meja spēj pati sevi tā aizsargāt), pirms visi dodas mājas virzienā. Tikai vajadzēja saprast, vai tas ir tas, ko viņi šobrīd darīs. - Piedod, Flēra, ka tā teicu. Tomēr, lūdzu, atceries par savu iespēju doties mājās.

[Urdrunir]

Koordinātas? Vienkārši! Viņa(!) tās uzrakstīja uz vēstulītes mūsu namatēvam. Tajs novicināja gaisā Flēras atrasto pergamentu, kurā aiz dzejas bija tukšs laukums, tā, it kā tā būtu ikdienišķākā lieta pasaulē. Kas tur ir? Nu, es varu kļūdīties, bet man saskaitot divi un divi sanāk, ka tur priekšā ir Kalioss un pie viņa ir amulets. Attiecīgi gatavojieties cīņai līdz nāvei pret neizmērojamu pārspēku. Serafs par spīti visaptverošajai smakai un šermuļus uzdzenošanai ainavai neizskatījās īpaši sabijies, drīzāk enerģiska satraukuma pilns.

Joel, tev ir divi uzdevumi. Pirmais,- palikt dzīvam. Otrais - atrast amuletu. Pārējie, ne brīdi neiesaistieties atklātā cīņā! Mēs zaudēsim, ja to darīsim. Viltus un uzmanības novēršana. Jums jādara viss, lai Joels paspētu atrast amuletu. Tērpiniet, sasaistiet un vazājiet apkārt pretinieku. Sajauciet tam prātu! Un, ja jūs jūtat, ka vairs nespējat tālāk cīnīties, jums visiem ir atļauja mukt un glābt savu dzīvību. Es to nopietni. Par mani nesatraucieties! Tam nav nekāda sakara ar izraidīšanu. Man šeit ir lemts būt. Šeit sākas mana nākotne.

Gājuši! Ķemme pati no sevis ieleca Taja rokā un viņš ar nu jau pierastu kustību izlaida to cauri matiem. Lēniem, bet drošiem soļiem viņš tuvojās vietai, kuru varētu uzskatīt par ieeju dīvainajā ēkā.

[echo3]

Nu gan pateici! - Ereijass devās pakaļ Tajam uz tumšā nama pusi, nekādi neapstrīdēdams rīkojumu, bet būdams nesaprašanā, ko īsti Tajs vēlas, lai visi dara. - Vai man sākt zīmēt puķes uz sienām, līdzko ieiesim pa durvīm? Vai arī Tu ko citu domāji ar prāta jaukšanu? - Puķes uz sienām, protams, bija tikai piemērs. Vēl varētu apskaut Meju vai Flēru, izrādot patiku par slepenas randiņvietas atrašanu. Tikai runātājs gan Ereijass bija nekāds, tā ka, ja jāmuld, tad būs slikti.

[washulis]

Uzreiz sekot norādēm un nesatraukties Sariša droši vien nespēs, bet piekrītoši pamāja ar galvu, izkustinot savu ievainoto plecu, lai saprastu, cik liels tas vēl būs traucēklis. Vismaz gūstot garantijas, ka situācija uzlabojas, viņa noteikti alka pamest šo briesmīgo vietu. Protams. Bija arī viss, ko viņa atbildēja Diksonam, apliecinot, ka ir gatava arī sniegt liecības. Tas tad radīs dilemmu, vai pieminēt arī melno miglu. Tā, Aleksa labad, varētu būt izlaižama detaļa. Puspatiesībās noslēpjama.

Vēl uzmetusi skatienu arēnā atstātajiem ķermeņiem, Aleksa tēvam, kas nu tika "pakots", serafe bija gatava sekot, īsi arī palūkojoties Arista virzienā. Pārējie serafi šķita nesatikti veselu mūžību. Šajā mirklī Sariša jau bija pieradusi, ka jāsadarbojās ar svešiniekiem, prom no tiem, ko saukt par draugiem. Vismaz tagad viņa iedrošinātos par draugu saukt Aleksu. Ironiski, skatoties uz viņu pirmo sarunu, kad viņa it nemaz nebija pozitīvi noskaņota, izjūtot skepsi pret visu šo pasauli. Tagad tas nebūtu iespējams, kad nu ir redzējusi šīs pasaules sāpes priekšplānā. Nav iespējams palikt vienaldzīgai, pat ja tas neizslēdza bezpalīdzību.

[Roviela]

- Aha, - Joels apstiprināja Taja plānu, iedams uz nepatīkamo, melni sarkano ēku.
- Nevaru garantēt ne vienu, ne otru, bet centīšos, - tik daudz gan viņš varēja apsolīt. Cenšanos. Kā izpildīt šo plānu - viņam nebija ne mazākās jausmas. Ja tas prasīs lēkt vai līst kādā tumšā caurumā, tad orākuls grasījās tā darīt, atcerēdamies Asitndelas bibliotēkā lasītu cilvēku pasaku, kurā viens no Gudrajiem padomiem skanēja šādi - "Esi drošs, un lec visur iekšā!"
Tikai kā gan atrast amuletu? Jāmēģina ieraudzīt, ja jau meditēšana nelīdz, un ja nevarēs ieraudzīt, ko tad? Kā atrast?
Nekas, Joels bija apņēmības pilns atrast. Tā vienkārši ir jāizdara, cita ceļa nav.

[Romija]

Redz, kā! Zīmītē tiešām bija vairāk, kā sākumā šķiet. Tajam to pavicinot, Flēra neko neteica. Nevajadzēja vēlreiz izsaukt pārmetumu lavīnu. Viegli pamājusi par zīmi, ka sapratusi, Flēra pievērsās savādajai celtnei.

Tas, ko Tajs solīja tur iekšā, noteikti nebija tas, ko kārotos visvairāk satikt. Šobrīd Flēra nožēloja, ka spridzekļus no somas bija izkrāmējusi. Viņai šobrīd nebija pilnīgi nekādu ieroču, vien ātras kājas, lai muktu. Tomēr viņa centās nekā neizrādīt, ka ir nobijusies vai pārdomājusi. Flēra sekoja Tajam un drošības pēc centās izskatīties bezrūpīga un ieinteresēta, lai arī roka, kas turēja somas lenci, bija visai saspringta.

Šādās vietās diez vai ciemiņus sagaida pie parādes durvīm. Bet viņi jau nebija ciemiņi, tā kā viss bija kārtībā...

[Rouzijs]

Meja palūkojās uz Taju, viņai laikam nudien pietrūka šī orākulu gudrība, lai saskatītu koordinātas uz kaut kādas lapiņas, kura izskatās, kā parastākais papīrs uz visas šīs nolādētās pasaules. Tumšmate nopūtās un vēroja to māju. Savādas sajūtas, vēlme uz turieni neiet, pat netuvoties. No ēkas mācās virsū tumsa, kurā viņa tā jau slīka un noslīkt pavisam negribējās. Gaismai vajadzētu būt spēcīgākai, izturīgākai, bet tā zuda skatienam līdz ar sāpēm, kas plosīja sirdi un šo pasauli, it kā viņas ciešanas kļūtu arī par pasaules ciešanām. Plakstiņi uz brīdi aizvērās, domājot par visu, kas viņai ir svarīgs. Prātā atausa mātes norūpējusies seja, tēva mīlestības pilnās acis, viņa drošās rokas, vecāki nemūžam neļautu, lai kāds viņu bērnam nodara pāri, bet... viņi te nebija, tēvs bija izcils karotājs, viņai vajadzēja mācīties no viņa... bet Meja bija pieļāvusi tik daudz kļūdu, ka tās visticamāk nevarēja labot. Un arī Alekss, viņa skūpsti un glāsti, atmiņas joprojām lika parādīties zosādai uz auguma, bet atvērusi acis serafe spēra soļus pretī savam liktenim.

Tumšmate devās uz mājas pusi, rokās satvērusi dunčus, tik cieši ka pats ļaunums tos nespētu izraut no rokām, šķita, ka no tiem ir atkarīga viņas dzīvība, bet ja ir tā kā Tajs teica un tur priekšā gaida Kalioss, tad viņš zina, ka viņi ir klāt un nākuši pēc amuleta.
Serafe gan cerēja, ka viņa kļūdās, bet Mejai bija aizdomas, ka jebkurā gadījumā viņiem draud lielas briesmas.

- Kaut es spētu šajā tumsā ieraudzīt Gaismas staru, kā zīmi, ka viss būs labi... ka es nepadošos... - Nesanāca sevi iedrošināt, bet viņai iedrošinošus vārdus tagad vajadzēja vairāk kā jebkad agrāk, pat ne tad, kad Meja stāvēja Valdnieces priekšā un cīnījās ar vēlmi noslēgt līgumu, par nebijušu spēku un varu... pat tad viņa nejutās tik nedroši kā tagad.

[Sindra]

Sariša, Arists

Kad nu viņi beidzot bija gatavi doties prom no Būra, Diksona kungs devās uz to pašu izeju, pa kuru karotāji bija ieradušies.
Te arī Sariša varēja atklāt, ka pat cenšoties izrauties ar spēku, pārāk viegli tikt prom no arēnas viņiem nebūtu. Iespējams, ka Alekss to zināja. Tādēļ arī izšķīrās par tik drastisku soli. Priekšā bija tumšas ejas, kas līkumoja līdz viņi izkļuva ārā.
Bet arī ārā jau valdīja tumsa un lija lietus. Vismaz svaigāks gaiss un apziņa, ka laikam jau viss briesmīgākais bija palicis aiz muguras.

Karotāji bija ieradušies ar divām mašīnām. Viena no tām bija slimnīcas mašīna. Tajā Diksons pavēlēja iekraut Aleksa tēva mirstīgās atliekas un Deinam tās aizvest uz morgu. Ko Aleksa kolēģis arī darīja, pēc tam, kad Aleksu bija novietojis otrā mašīnā. Šeit gan nebija gultas, taču solu rindā ķermeni varēja pavisam mierīgi apguldīt. Ārste palika līdzās Aleksam pieskatot viņa veselības stāvokli. Viņa pieskatīja, lai arī Sariša atrastos netālu. Diksons ieņēma vadītāja vietu un Arists droši varēja izvēlēties sev tīkamu vietu.
Diksona kungs tāpat auto vadīšanu uzticēja mākslīgajam intelektam, kā galamērķi nosaukdams karotāju kompleksu, kur atradās arī slimnīca.

Arists šeit jau bija bijis agrāk. Pēdējoreiz kopā ar Aleksu, kad viņi savāca Deinu, lai nogādātu pie Flēras.
Ceļā pagāja kādas minūtes četrdesmit. Auto bija sasniedzis gala mērķi.
Lietus nebija mitējies un tumsa tikai pieņēmusies spēkā. Taču, ēka, kas bija slimnīca, bija visai gaiši izgaismota. Un tā radīja visai patīkamas vietas asociācijas.

- Pavadi meiteni līdz 502A palātai. - Diksons palūdza Aristam un pamāja uz Sarišas pusi. Vēl pirms Arists paspēja izkāpt no mašīnas, lai pavadītu Sarišu, Diksona kungs uz viņu paskatījās un viegli pamāja Sarišas virzienā. Kam tā kā vajadzēja nozīmēt, ka karotājam vjadzētu savākt informāciju no Sarišas par notikušo.
Mārlas jaunkundze un Diksona kungs palika mašīnā, pie Aleksa un izmantojot rācijas palūdza atransportēt viņiem nestuves.

Diksona norādītā palāta atradās piektajā stāvā. Tā nebija nekāda slepenā nodaļa, vai kas tāds. Taču bez karotāju apliecības pa šo slimnīcu tik un tā nebija iespējams pārvietoties, jo daudzas durvis bija jāatver izmantojot identifikācijas apliecību.
Palāta, kura bija paredzēta Sarišai, bija gaiša telpa. Pēc Attīrītāju pagrabiem tā gluži likās vai žilbinoši gaiša. Te bija ērta gulta, telpā iekšā bija mazāka telpa ar labierīcībām un duškabīni. Pa logu varēja vērot Ardas satumsušās debesis un tālēs pilsētas gaismas. Klusums. Nekādu lieku trokšņu, nekādu traucēkļu. Bija skapis, kurā atradās tīru drēbju kārta. Krekliņi un bikses. Tīras čības. Bija galds ar ūdens kannu, glāzēm un trauks, kurā atradās Ardā jau pierastās ēdienu kapsulas.
Arists zināja, ka pašu telpu novēro kamera. Tas gan, lai ārstiem būtu vieglāk uzraudzīt, ka slimniekam viss ir labi. Ne tik daudz kā lai izsekotu. Cik nu karotājam bija zināms, tad skaņu no palātām neierakstīja. Pie gultas atradās zvana poga, kuru nospiežot varēja izsaukt kādu no personāla.


Pārtijs

Nemaz nebija nepieciešams būt par orākulu, lai sperot pāris soļus tuvāk dīvainajai mājai, sajustu, ka zeme bija nolādēta. Serafi bija spēruši savu kāju uz nolādētas zemes un tas nekādi neuzlaboja viņu pašsajūtu.
Jā, būtu iespējams šo vietu svētīt un attīrīt. Tad būtu vieglāk. Taču tas prasītu izpildīt rituālu un rituāls atkal patērētu laiku.

Nekāds karstums no mājas nevēdīja, tā ka laikam jau pieņēmums, ka oranžos mirdzumu izraisījusi uguns, īsti nebūs patiess. Sajūtas arī neliecināja, ka tuvākajā apkārtnē būtu kāda persona. Kāda dzīva būtne. Nevienam arī nekas nesāpēja un emocionālais fons nebūt nebija nospiedošāks, kā Ardā citviet.

Durvis bija vaļā. Ēkā tā vienkārši varēja ieiet. Serafus nekas necentās aizkavēt. Un arī nelikās, ka kāds viņiem uzglūnētu vai apdraudētu.
Pirmajā stāvā, kur viņi nonāca, bija vairākas istabas. Un kā izskatījās, tad oranžās gaismas efektu izraisīja kaut kāds savāds apgaismojums, no tādiem kā oranžiem, cilindrveida gaismekļiem. Lai arī pirmajā mirklī tas drīzāk lika domāt par maģiju, tad nākamajā jau varēja pārliecināties, ka tas tomēr ir Ardas izgudrojums. Spīdēja līdzīgi, kā tās daudzās, krāsainās reklāmas pilsētas ielās.

Pirmā stāva lielākajā istabā uz grīdas bija uzzīmēts liels simbols. Zem tā apakšā bija uzraksts: Oreols.
Māja bija visai drēgna un mitra. Oda pēc pelējuma un te nemaz nebija mājīgi. Lielākā daļa mēbeļu bija salauztas un sabojātas. Nelikās, ka te kāds varētu dzīvot.

Vēl bija iespēja doties uz augštāviem, kā arī nokāpt pagrabā.
Kāpnes, kuras veda uz augšējiem stāviem bija visai apputējušas un nelikās, ka kāds tās būtu izmantojis. Taču no lūkas durvīm, kuras veda pagrabā, gan putekļi bija norausti.
Varētu jau likties, ka jādodas būtu tur, lejā, taču tieši no augšas, no kāpņu augšējā gala atskanēja sievietes balss. - Jūs? - viņa likās izbrīnīta. Sīlijas balss. Pat ja serafe pati skatienam nebija redzama. - Ko jūs šeit meklējat? Un kur ir Gabriels? - viņa ieinteresēti apjautājās.

[Rouzijs]

Pat ja Meja nejutās droši viņa drošiem soļiem atvēra vaļā mājas durvis un ieslīdēja iekšā, pati pirmā, jo galu galā, viņai un Ereijasam kā karotājiem vajadzēja pieskatīt pārējos un pirmos iekšā nevajadzēja laist orākulus, jo nevarēja zināt kādas briesmas var draudēt mājas savādajā gaismā.
Maņas bija tik saspringtas kā vēl nekad, tumšmate teju neuzdrošinājās elpot, lai spētu sadzirdēt katru sīkāko troksnīti, pat ja likās, ka apkārtnē neviena cita izņemot serafus nav.

Tomēr varēja kļūdīties, it īpaši ieraugot trūkstošās putekļu pēdas, kas veda lejā uz pagrabu, tur noteikti kāds bija un tumšmate bija gatava doties turp, ja vien pazīstama balss neatskanētu no kāpņu augšas. Zods izslējās un Meja lūkojās tumsā, it kā spētu saredzēt ienaidnieku caur to. Pat ja tie bija māņi... Meitene labi atcerējās kā iepriekšējā reizē bija izvērsusies tikšanās ar Sīliju, toreiz Flēra tika sagūstīta un aizvesta projām. Cerams, nekas tāds šoreiz neatgadīsies, jo te nebija Gabriels, kurš varētu viņus izglābt.

- Tā nav tava darīšana. - Serafe pati satrūkās no tā cik salti skanēja viņas balss, acis samiedzās lūkojoties tumsā, kamēr dunči Mejas rokās netika atlaisti vaļā, meitene tos bija gatava izmantot un iespējams vajadzēja jau tagad tēmēt un mest pret Sīliju, izmantojot pārsteiguma efektu.
- Aiziet! - Serafe noteica pāris sekundes koncentrējoties uz Taju, lai viņš šo domu sadzirdētu un tad jau viņas abi turētie dunči lidoja Sīlijas balss virzienā, maģija tos pavadīja, tā lika dunčiem traukties ar nebijušu spēku, ar visām tām dusmām, kas Meju plosīja kā sirdssāpes. To visu, viņa vēlējās izlikt pret to serafu nodevēju, kas stāvēja kāpņu augšgalā.

Rokas veikli uzmeklēja vēl divus dunčus, un tie iegūla rokās, gatavībā lidot pret Sīliju, ja nodevēja izdomās aizstāvēties un tā visticamāk būs.

[Romija]

Flēra gāja pa nolādēto zemi, un viņai šķita, ka katrs solis, katra pēdas pieskaršanās zemei liek no tās izlīst ļaunām stīgām, apķerties ap viņas kājām un ieaust sevī, liekot palikt, apstāties. Un dedzinot. Sākumā mēģinot likt mazākus soļus, bet sajūtot to pašu nepatīkamo strāvojumu, Flēra saprata, ka tam nav jēgas. Viņa centās iztaisnot savu gaitu. Vismaz līdz durvīm. Nolādēta vieta patiesi varēja būt īstā priekš amuleta.

Pašā ēkā gan Flēra nelīda pirmā. Viņai nešķita gudrākais uzreiz iet iekšā pa parādes durvīm, ja nav apskatīta apkārtne. Tomēr vajadzēja paļauties uz orākuliem, jo varbūt viņi zināja labāk. Negribīgi iegājusi ēkā, Flēra uzmanīgi skatījās apkārt. Telpa ar simbolu, piesaistīja uzmanību. Cenšoties atminēties, vai kas tāds bija redzēts tajās grāmatas lappusēs, ko viņa bija ātri pāršķīrusi, dziedniece pamanīja arī uzrakstu. Varbūt šī bija bijusi tāda kā pulcēšanās vieta Oreolam? Varbūt viņi bija tīši vai netīši nolādējuši apkārtējo zemi? Bet varbūt to savāca un par tādu padarīja dēmoni vai Sīlija pēc Oreola izzušanas. Mazliet aizkavējusies ar simbola pētīšanu, Flēra izdzirdēja balsi. Tā bija pazīstama, tā bija Sīlija. Flēra nelīda viņai klāt, pat negāja apskatīties, jo tas atkal varēja būt māns. Viņa palika otrajās rindās, kā kārtīgai dziedniecei pieklājas. Šoreiz diez vai viņa nonāktu pie Maikla, ja Sīlija savāktu.

Un tad pēkšņi vērošanu un pārdomas pārtrauca Meja, kas atkal uzbruka. Tieši kā toreiz uz lauka, pirms vēl zināms, vai Sīlija pati plāno uzbrukt. Viņi, sīkie serafēni, atkal bija izaicinājuši Sīliju. Flērasprāt, tas nebija prātīgi. Tajs taču teica, lai neiesaistās cīņās, lai novilcina laiku. Lidojošs duncis laiku tikai saīsināja. Flēra saspringa, gatava, ka tūlīt atkal viņi saņems maģijas devu, kas liks locīties sāpēs. Nepameta sajūta, ka viss iet tajās pašās sliedēs, tikai dekorācijas citas. Bēgt? Ja Flēras pienākums kā vienīgajai dziedniecei nebūtu glābt ievainotos, viņa bēgtu. Patvertos no šī izgājiena un mēģinātu vēlreiz. Apdomīgāk, pārliecinātāk, klusāk... Bet šobrīd — labāk turēt muti un neteikt, kāpēc viņiem ir zīmīte, kas bija paredzēta Gabrielam. Flēra jau zināja, ko Sīlija un nu arī Tajs par to visu domā.

[Roviela]

Nolādētā zeme. To varēja sajust ar katru soli, ar katru ķermeņa šūniņu. Joels labprāt apstātos, labprāt patērētu laiku un spēku, lai veiktu svētīšanas rituālu, bet viņi to nevarēja atļauties. Kāpēc laika, kas bija bezgalīgs, dažos brīžos tā pietrūka?

Tuvumā nemanīja nevienu, vismaz cilvēku nē. Par spēcīgākajiem Joels bija pārliecināts, ka tie prastu noslēpties, paliekot viņam nesajūtami.
Māja bija dīvaina, un tas simbols! Oreols. Vai maz kāds no viņiem vēl eksistē? Un vai viņi būtu tie, kas šo vietu padarīja nolādētu?

Orākuls, ātri pārlaidis acis apkārtnei, pamanot, ka pagraba lūka ir aiztikta, pagājās tālāk un pietupās, lai ar plaukstu pieskartos simbolam. Vai tas maz vēl pilda savu uzdevumu, vai arī tagad ir tikai rotājums?
Ja pilda un ja rotas pārliecība, ka simbols ir ļauns, tad neraugoties uz kņadu, ko sacēla Meja klaji neievērojot to, ko lika darīt Tajs, Joels mēģina simbolu izjaukt.

Nekam vairāk jau pašlaik laika nav, nākošais, ko viņš gribēja darīt, būtu paskatīties apkārt ar maģiskām acīm, lai redzētu, kas un kā te patiesībā izskatās.

[washulis]

Jā, patiesi. Tie toreiz izdomātie bēgšanas plāni nebūtu realizējušies, dodoties prom to patiesi varēja redzēt. Tā būtu bijusi sāpīga cerība, ja nu Alekss nebūtu nolēmis par labu stāties pretī galvenajam izaicinājumam. Tam sāpīgākajam. Ceļš līdz Karotāju "štābiņam" bija mierīgs, veltāms pārdomām par notikušo un ko tieši viņa apņemtos stāstīt Karotājiem. Ko teiktu saviem biedriem, kad nu atgriezīsies pie viņiem. Savu laiku viņa arī pavadīja, lūkojoties uz Aleksa nekustīgo stāvu. Salīdzinājumā ar to nelaimes čupiņu, kas viņš bija pirmīt, tagad jaunais vīrietis izskatījās mierīgs. Pārāk mierīgs. Ja viņa spētu, tad paliktu viņam līdzās, līdz Alekss uzmostas, varbūt sniegt mierinošu vārdu vai roku. Varbūt pat glāstu, ja tik viņš to vēlētos. Visticamāk jau nē. Ne jau nu šobrīd.

Nonākot galapunktā un tiekot norīkota Arista uzraudzībā, Sariša varēja atspringt vēl nedaudz. Sarunājoties ar viņu, varēs neraizēties iegrimt detaļās, turklāt viņa noteikti bija Aristam parādā arī stāstu par to, kā viņa kopā ar Meju devās prom, ja vien, protams, Meja nebija veiksmīgi nonākusi pie pārējiem serafiem pati. Sasodīts, Sariša taču neko nezināja, kas pēdējās dienās apkārt paspējis notikt!

Uzticīgi sekodama uz piekto stāvu, tikai tagad aizdomājoties par savu ārējo izskatu, kas nebija tas glaimojošākais - plikas pēdas, netīrumi, asins driskas uz krekla -, bet salīdzinošs sīkums un sakot sevi iespēja būs gana drīz. Jau pašā palātā esot, iespējams lielākajā drošībā, kādā viņa pēdējā laikā bijusi, serafe pagriezās pret Aristu, acīmredzot nevēloties vilkt garumā. Pirms ķeramies pie manis iztaujāšanas, es gribu zināt, vai Mejai viss ir kārtībā. Tu esi viņu saticis? Un pārējiem...? Jo tā bija Sarišas vaina, ka viņa nespēja savu biedreni atrunāt un tā skaitā pievienojās viņas trakajai avantūrai. Bet reizē... ja viņa nebūtu to darījusi, vai Meja tiktu līdz Aleksam pati? Visticamāk nē. Tad Alekss Būrī pret savu tēvu stātos viens. Varbūt tās pasaules sāpes tajā mirklī bija tā vērtas. Jūtot līdzi Aleksa traģēdijai, viņa nespēja neizjust atbildību par notikušo.

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.12.2013 15:28