"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Sariša

Alekss izskatījās tik apmulsis un apjucis, ka neiebilda pret Sarišas nokāpšanu arēnas laukumā. Meitenei tikai vajadzēja izvairīties no tiem skābes pleķiem, kuri vēl joprojām kūpēja uz zemes un viņa pavisam mierīgi varēja tikt līdz savam samulsušajam cīņu biedram.
Lai gan... samulsis pat nebija pareizais apzīmējums. Alekss izskatījās nelaimīgs un pilnībā izsists no sliedēm. Puiša lūpas bija izkaltušas, seja līķa bālumā.
- Tas ir mans tēvs. - Alekss klusi nočukstēja, ieskatījies Sarišai acīs. Mārvinu plosīja vispretrunīgāko emociju buķete un serafei pat nebija jāiespringst, lai sajustu viņa jūtas. Alekss bija pārskaities, nobijies, apjucis, bēdu sagrauzts. Viņš vēlējās kādu nogalināt un tajā pat laikā varēja sabrukt zemē un izplūst asarās.

- Mūs visus nogalinās, ja mēs necīnīsimies. - viņš noteica un nikni nosvieda zemē dunčus. Tie iedūrās arēnas smiltīs. Tikai spali palika ārā.
Bet laikam jau tā bija taisnība, ko Mārvins teica. Jo pēc šāda žesta, kas vilka tā kā uz atteikšanos no cīņas, pusi, skatītāji sašutuši sāka aurot un pieprasīt asinis.
Maikls sēdēja savā "tribīnē" un apmierināts noskatījās sava brāļa mokās. Jā, šī bija ģeniāla ideja. Tas taču Aleksam sāpēja vēl vairāk, kā pātagu cirtieni, kurus trenētais brālis itin labi bija ietrenējies izciest.
- Kā tad būs, Alekss? - viņš pats pie sevis klusībā apjautājās, vērodams brāli. - Mainīsi savu dzīvību pret veča dzīvību? Vai arī pats kļūsi par dēlu, kurš nogalināja savu tēvu? - Maikls vienkārši jutās ar sevi apmierināts un netraucēja pat līdz galam nesadzijušās traumas.

Gluži, kā dzirdēdams Maikla klusās runas, Alekss palūkojās uz Maiklu un noliecies, izrāva dunci no zemes un svieda to Maikla virzienā. Duncis precīzi izlidoja caur restēm, neaizķeroties aiz tām un iedūrās koka balstā, kura turēja sienu, kas atšķīra Maikla "ložu" no citām skatītāju vietām. Duncis iedūrās balstā tieši blakus Maikla galvai. Virspriesteris pārbīlī salecās.
- NOGALINIET VIŅUS! VISUS! - viņš nokliedzās, norādīdams uz Aleksu un pārējiem Būrī esošajiem.
Un cilvēkiem jau to tikai vien vajadzēja. No skatītāju puses pa Būrī esošajiem sāka lidot dažādi veci, sasmirdējuši produkti. Arī dunči.
Viens no dunčiem trāpīja Sarišai plecā. Vēl vienu Alekss noķēra, pasargājot serafe no vēl vairāk ievainojumiem. Beigās viņš paķēra blāsteri un izšāva pa to skatītāju, kurš bija metis dunčus pa serafi. Cilvēks sabruka zemē.
Daļu no agresīvi noskaņotajiem skatītājiem tas gan apturēja. Taču daļa likās, ka tika sadusmota vēl vairāk.



Pārtijs

Meditējot Joels redzēja kādu savādu vietu. Debesis šeit krāsojās sārtos toņos. Bija nedaudz grūti elpot, tā, it kā trūktu gaisa.
Tā bija savāda celtne, kas atgādināja piramīdas veida akmeņu bluķu krāvumu. Kā melna mute, kas grasītos aprīt visus, kas uzdrošināties ieiet šajā ejā, melnēja ieeja piramīdā. Bet no turienes skanēja sievietes balss. Laipna. Aicinoša. - Nāc... - viņa sauca. - Nāc pie manis... -

Diemžēl ne uz ko citu Joelam sakoncentrēties neizdevās. Šī savādā vieta bija vienīgais, ko orākuls spēja atrast meditējot.

[Roviela]

Joels attapās no meditācijas. Izstaipījās un atkal nopūtās, tad paskatījās apkārt - vai ir kāds, kas klausās vispār.

- Te nav kāda papīra lapa un zīmulis, lai varu uzzīmēt, ko redzēju? - viņš pajautāja, ceļoties kājās un sākot meklēt tikko pieminētos priekšmetus.
- Es redzēju vietu, kur debesis bija sārtas un bija grūti elpot. Tur bija nams, līdzīgs piramīdai, un tajā bija tumša eja, pilnīgi melna, un no turienes aicināja sievietes balss, kas teica, lai nāku pie viņas, - re! te bija papīrs un zīmuļi arī, un orākuls, paņēmis to visu, apsēdās, lai uzskicētu to, ko bija redzējis.
- Itin neko citu meditējot es nespēju atrast, itin kā pasaulē vispār nebūtu nekā cita.

Beidzis, viņš zīmējumu parādīja citiem serafiem, pēc tam to atstādams visiem pieejamu.
Orākuls domāja, ka Gabrielam bija taisnība - Sīlija spēja noburt visu tā, ka Joelam, ar viņa mazo pieredzi un nelielajām spējām nebija nekādu cerību apiet Sīlijas radīto ilūziju, vai kas tas bija.

[washulis]

Viņa tēv... tēvs? Nopietni? Sariša negrasījās slāpēt savu pārsteigumu, pašaujot galvu, lai ar skatienu uzmeklētu Maiklu. Vai Aleksa brālis ir jucis? Gatavas upurēt savu tēvu kādēļ? Atriebība? Pāraugusi vēlme iespītēt paša miesai un asinīm? Labi, tad mums kaut kas ir jāizdomā... ir jābūt... Serafe izlaida pirkstus cauri matiem, palūkojoties sev apkārt. Tobrīd tas bija "lielākā labuma" jautājums. Viena dzīvība pret divām, lai arī cik nežēlīga dilemma, tomēr pirms nākt klajā ar kādu morāli pieņemamāku ideju, Sarišai paceļot skatu pret Aleksu, viņš jau meta dunci. Nē..! Bet lidojošu priekšmetu neapturēsi, tikai pavadīsi ar skatienu, kad tas tika cauri restēm un ietriecās tuvu Maiklam. Sariša lieliski zināja, ka Alekss būtu spējis trāpīt arī tos dažus centimetrus sānis, ja tikai būtu vēlējies. Un neapšaubāmi, to pašu apzinājās arī pats Maikls.

Tagad? Nebija jādomā par dilemmām, jo viņiem izvēle atstāta vairs nebūs. Maikl! Esi taču saprātīgs! Serafe nokliedzās viņa ložas virzienā, bet kāda gan jēga? Veikt kādu norunu? Darījumu? Sarišai nebija nekā, ko piedāvāt. Arī aizdomas, ka Maiklam patīk Flēra, neko nepalīdzēs. Apelēt pie Maikla sirdsapziņas, ka līdz ar Sarišas un Aleksa nāvi, viņam pietuvoties un kaut cik iepatikties sarkanmatei nespīd? Sasodīts, nav vērts. Sariša klusi nošņācās, pagriežoties pret Aleksu un viņa tēvu, tieši nelaikā, nepamanot šurp lidojam dunci. Tam ietriecoties plecā, serafe nenovaldīja sāpju kliedzienu, satverot naža spalu, bet neiedrošinoties to vilkt laukā. Ne tagad, tad sāksies pamatīgāka asiņošana. Stulbais noteikums, ka sevi nav iespējams sadziedēt! Vismaz papildus ierocis, vai ne? Sakodusi zobus, viņa pacēla augstāk savu pirmo dunci, satverot to necietušajā rokā, jau uzmanīgāk lūkojoties apkārt, nostājoties saviem abiem nelaimes biedriem tuvāk.

Vai mums ir jāuzmanās tikai no skatītājiem, jebšu te tiks iesūtīts iekšā vēl kāds? Platformas noteikti būtu drošākā vieta, bet nu uzrāpties augšā būs krietni sarežģītāk, pūlim ārdoties. Protams, var censties panākt skatītāju atkāpšanos, uzberot viņu virzienā zemē noslacīto skābi, kopā ar smiltīm. Rokas neapdedzināt, satinot kreklā. Vismaz dažas sekundes darbotos. Turklāt, arī pašā mirušajā zvērā noteikti ir vēl skābe. Šis gan nebija labākais plāns, viegli spējīgs noiet greizi. Vai Tev ir kāds plāns? Ja mēs varētu kaut mirkli patverties uz platformām. Vai arī... ar skābi izkausēt ceļu, pa kuru tikām šeit ievesti iekšā. Viņa satraukti vaicāja, cenšoties palikt rāma. Uz priekšu steigties mudinās bailes no nāves. Bet ne jau tikai no savējās. Sarišai bija maģija, ja nu kas. To rādīt... tas jau vairs nebūtu nekas zaudēts, ne tā? Viņa gan nebija orākuls un dziednieks, vienmēr vairāk koncentrējusies uz fizisko, ne garīgo. Turklāt vienmēr pastāvēja iespēja izpildīt Brīnumu. Pēdējais salmiņš. Vai ar blāsteri tās durvis varētu izšaut? Viņa pavērsa skatienu turp. Protams, arī tur esot, viņi visticamāk joprojām būs sprostā, bet ne tik redzami uz delnas, kā te, turklāt nomētāti līdz nāvei. Tik... briesmīgas beigas.

[Sindra]

Sariša

Likās, ka Sarišas jautājumus īsti līdz galam Alekss neuztvēra. Viņa skatiens kavējās pie dunča spala, kurš rēgojās no Sarišas pleca. Līdz viņš strauji pagriezās pret vietu, kur atradās Maikls. - Es cīnīšos. - viņš noteica.
- MĒS CĪNĪSIMIES. - Alekss atkārtoja, nokliedzies. Kad likās, ka vispārējā burzmā viņa paziņojumu nedzirdēja.
Bet laikam jau dzirdēja, jo telpā atskanēja tāda kā gonga skaņa, kas paziņoja par cīņu un skatītāji kļuva mierīgāki. Tie necentās nomaitāt cīnītājus paši savām rokām.

Duncis nozibēja Aleksa rokā. - Piedod... - viņš nočukstēja, skatienam uzmeklējot tēva acis. Vecais vīrs viegli pamāja. Jau nākamajā mirklī asmens bija ietriecies Aleksa tēva kaklā un viņš bez dzīvības sabruka zemē.
Tukšu un trulu skatienu jauneklis skatījās uz mirušo tēvu. Likās, ka visa apkārt esošā drūzma un trokšņi viņam neeksistēja. Viņš dzirdēja tikai vienu skaņu. Vienu plaukstu pāri, kas viņam applaudēja par paveikto slepakavību. Maikls. Virspriesteris sēdēja, erti atslīdzis savā krēslā un applaudēja savam brālim. Jā, cīņa bija beigusies un it kā jau ar Aleksa uzvaru. Taču Maikls zināja, ka šobrīd Alekss jūtās tik ļoti zaudējis, kā nekad dzīvē.

Karotājs paspēra tos pāris soļus mirušā virzienā un sabruka zemē, blakus tēva ķermenim. Alekss vairs nespēja valdīt pār sevi. Viņš sāka raudāt. Rokas apskāva tēva augumu un galva noslīga uz viņa, nu jau vairs neelpojošajām krūtīm. Asaras aizmigloja skatienu. Aleksa ķermenis drebēja no elsām un histērijas. Neizturamas sāpes plosīja karotāja dvēseli. Un Sariša to visu juta. Viņas pašas ievainojums vēl daudzkārt smagāk lika sajust visas emocijas. Aleksa sāpes. Šeit sanākušo cilvēku naidu, kuram pat īsti nebija iemesla. Tik skumji un smagi. Diez vai tādas sajūtas Sariša jelkad agrāk bija jutusi. Bet viņai tik ļoti bija žēl šo cilvēku, viņu visu. Arī tos, kuri vēlējās redzēt viņu nāvi. Tik žēl visas šīs pasaules.
- Tu nedrīksti raudāt. - kādas sievietes balss atskanēja serafes prātā. - Tu nomirsi, ja padosies vēlmei raudāt. - viņa brīdināja.

Likās, ka skatītāji saprata, ka izklaide beigusies un daļa steidza pamest savas vietas. Daļa gaidīja vēl turpinājumu un nozākāja Aleksu ar dažādiem lamu vārdiem. Un nē, ne jau par to, ka puisis bija nogalinājis pats savu tēvu. Bet tādēļ, ka viņš tagad raudāja. Bija tik nespēcīgs un nožēlojams.
Aleksam bija vienalga.

Maikls izbaudīja savu triumfu, skatienam kavējoties pie abiem radiniekiem cīņas laukumā. Līdz attīrītāja uzmanību piesaistīja kaut kas dīvains. Proti, tā bija tāda, kā melna dūmaka, kas tagad pacēlās no viņa tēva ķermeņa un lēnām ieplūda Aleksa ķermenī. Laikam jau Alekss to nemanīja. Taču tas bija visai skaidri saredzams.
- BURVESTĪBAS! - Maikls iesaucās, pielēcis kājās un pieplacis pie režģotās sienas. Viņa roka norādīja uz brāli. - Aizturiet viņu! - virspriesteris deva pavēli. Galu galā, šim bija daudz liecinieku. Beidzot! Viņam bija ne tikai izdevies brāli salauzt. Pat vairāk! Pateicoties tēva pesteļošanām ar visām tām grāmatām un pirmavotiem, Maiklam būs izdevies iznīcināt Aleksu un viņa kajeru reizi par visām reizēm.

Pēc Aleksa uzvarētās pēdējās cīņas, kas viņu un Sarišu padarīja par Būra uzvarētājiem, durvis, tās, pa kurām tika sūtīti iekšā viņu pretinieki, bija atvērtas. Kas laikam jau nozīmēja, ka Būra uzvarētāji varēja doties un iegūt kāroto brīvību.
Taču Alekss bija histērijā un tā arī tupēja blakus mirušajam tēvam, to apskāvis. Viņu neinteresēja iespējas izkļūt brīvībā. Tāpat likās, ka viņš nemana neko no apkārt notiekošā.
Melnā migla, kas bija pametusi vecā Mārvina ķermeni bija savienojusies ar Aleksa ķermeni. Un skatītāji, kas to bija redzējuši, kā apmāti stāvēja savās vietās, līdz attapušies no nekad tamlīdzīga, neredzēta skata, sparīgi piekrita Maiklam. Alekss izmantojis maģiju, lai uzvarētu cīņās. Kaut kur skatītāju rindās sarosījās attīrītāji, kas bija gatavi doties un izpildīt sava priekšnieka pavēli.

[Romija]

Flēra vērās ārā pa logu. Joels tikmēr meditēja, un dziedniece netraucēja. Jā, ziņas par Sarišu uztrauca, bet neko izdarīt šobrīd nevarēja, atlika vien cerēt. Kad orākuls bija beidzis un pat uzzīmējis ieraudzīto, Flēra to apskatīja. Savos iepriekšējos meklējumus tādu piramīdu viņa nebija redzējusi un nekādu līdzekļu tās atrašanai šobrīd nebija serafes rīcībā, tāpēc viņa padeva lapu tālāk. Varbūt to pašu bija atradis Tajs, kas neko konkrētāk paskaidrojis nebija.

"Hatrā ir oranžas debesis un piesmacis gaiss, tas noteikti ir tur. Iespējams, ka tā ir viltus norāde," viņa secināja. Kaut kādu iemeslu dēļ tas šķita sasaucamies ar Sīlijas balsi Flēras pašas galvā.

Flēras skatiens atkal pievērsās ārā pa logu. Domas par to, kas notiek Stonā, Astindelā un kas gaida Hatrā, jaucās un uztrauca, no tām bija jātiek vaļā. Vairāk orākulu apspriedē dziedniece nejaucās. Ja viņiem abiem bija skaidrs, kurp doties, tad tam bija jāuzticās.

[Urdrunir]

Tajs nolūkojās kā Joels zīmē vīzijā redzēto un raustīja plecus. Tas var būt daudz kas. Es teiktu, ka mums jānokļūst pie tās mājas, ko es atradu kartē. Varbūt tā izskatās līdzīga Joela redzētajai. Varbūt dēmonu maģija to ir paslēpusi ardiešu acīm. Bet varbūt Joela vīzija ir simboliska, un tā māja patiesībā tā neizskatās, bet viņš vienkārši to tā uztver. Un sievietes balss arī būtu loģiska. Sīlija izmisīgi cenšas sasaukt Gabrielu. Caur šo vēstulīti. Caur burvestībām. Caur vēstījumiem mums, kas piespiedīs mūs iekulties nepatikšanās un liks Gabrielam doties mūs glābt.

Katrā gadījumā aizbrauksim un tad skatīsimies tālāk. Starp citu. Runājot par aizbraukšanu. Mašīna, cik vēl ilgs ceļš līdz Hatrai? Orākuls līdz galam nebija pārliecināts, ka tas ir pareizais veids, kā pajautāt laiku viņu mašīnmājai, bet varbūt, ka tā sapratīs.

[Roviela]

- Mēs uz turieni braucam jau, vai ne? - Joels ieteicās, - Es nemaz nezinu, kas tas ir, un kam vajag, bet neko citu neatrodu. Piekrītu domai par lamatām mums. Divas jau bija, kāpēc lai nebūtu trešās?

Ja, tiešām? Cik ilgi vēl? Orākuls nezināja, cik ilgi meditējis. Īss tas brīdis nebija, viņš jutās noguris, jo bija centies tik, cik bija spēka, bez taupīšanas.
- Iešu pagulēt, ja vēl ir laiks.

[washulis]

Citos apstākļos Sariša varbūt pārmestu, ka Alekss tik steidzīgi dara vienu, tad nolemj nākošo un serafe jūtās tik lieka viņam līdzās, bet tie būtu citi apstākļi, cita situācija, citi iemesli. Tobrīd viņa būtu gatava nākt klajā ar vēl kādiem pieciem variantiem, kā izcīnīt trīs dzīvības, lai arī cik mazticams būtu šis variants, jo drīz jau kaujas biedrs paziņoja, ka ir gatavs turpināt. Aleks, Tu taču... Nedomā to nopietni? Bet kā gan serafe varētu par to neiedomāties, ja pirmīt apsvēra to pašu. Kas skaitītos lielākais labums. Divi dzīvie vai arī neviens. Tas bija tik loģiski un racionāli. Tieši tādēļ smagi. Aleks... Viņa vēl izdvesa, pirms vēl pēdējo reizi krietni ilgā laikā strauji ieelpotu, aizklājot muti ar plaukstu, kad karotājs nodūra savu tēvu. Jau tad viņa izjuta pirmo sāpīgo emociju vilni, it kā dūriens būtu veltīts viņai. Tiesa, fiziskās sāpes plecā šobrīd tika piemirstas, tik nenozīmīgas uz lielā trokšņa fona. Ķermenis apjauta, ka šīs ir cīņas beigas, nu adrenalīns var vadīt savu enerģiju kam citam. Viņa nepamanīja, kurā mirklī noslīga uz ceļiem, sinhroni vecākā Mārvina krišanai. Sasodīts, tas sāpēja un pēc tam palika tikai sliktāk, kad arī Alekss ļāva sev vaļu, lai sērotu. Cīņa beigusies, vismaz ārējā. Fiziskā.

Lai liktu sev domāt par ko citu un kur citur koncentrētu savu enerģiju, serafe pacēla skatu augšup, kur atradās Maikls - tik apmierināts. Uzvarējis, nemaz nedomājot par to, ko būtu zaudējis, ja tikai viņam rūpētu. Tu... Viņa piespieda sevi atkal pieslieties kājās, pasperot dažus soļus Aleksam garām, joprojām pievērsusies viņa brālim. Tu! Zemiskais briesmoni! TAS BIJA TAVS TĒVS! KĀ GAN TU SPĒJ NOLIKT PAŠA BRĀLI TĀDĀ SITUĀCIJĀ? CIK SLIMS TU ESI? Gribējās izkliegt to, kas krājās, pirms galva sāks pulsēt, pirms straujās un īsās ieelpas nesāks garšot sāļas. Tieši uz to norādīja klusā, bezmiesiskā balss, liekot Sarišai salekties, palūkoties sev apkārt kā meklējot runātāju, pat ja tie bija tikai čuksti, skaļi tikai viņai vienai. Tas atgādināja, ka apkārt joprojām ir dzīvība. Skatītāju tribīnes kļuvušas pustukšas, daži vēl uzkavējušies, nolūkojoties viņuprāt nožēlojamajā Aleksa traģēdijā. Kā tas bija iespējams, neizjust ne kripatu līdzcietības un sirdssāpju? Ja to nedarīs viņi, tad kas? Sariša to spētu, pavērtajām lūpām nodrebot, joprojām lūkojoties apkārt un redzot tikai cietsirdību un tumsu. Tas sāpēja. Bet kā lai es neraudu? Emociju kakofonija, tik divas dažādas dabas, uzbriedušas un spēcīgā koncentrācijā nu lija pāri viņas domām. Kā lai palieku te vai jebkur citur, apjaušot, ka joprojām eksistēs šī vieta?

Šobrīd vienīgais, kas viņai vēl ļautu kavēties ļaut acīs izspiesties mitrumam, bija pārsteigums un pašas, nevis no cita aizgūtas bailes. Jo nu viņai bija iemesls baidīties par Aleksu, ne tikai ciest līdzi. Kad parādījās melnā migla, nosēžoties uz viņa un tur arī pazūdot - iekšienē. Tas saslēdzās kopā ar Maikla izsaucienu par burvestībām. Nē... Serafe izdvesa, nezinot, kas nupat noticis, bet viņa nedrīkstēja palikt malā un noraudzīties. Viņa nedrīkstēja būt skatītājs, kā to darīja Maikls vai visas anonīmās sejas tribīnēs. Viņa nedrīkst krist tik zemu. Ne tagad. Varbūt vēlāk. Aleks! Gaišmati izsaucās, aizsteidzoties pie viņa sākumā pieskaroties nedroši, kā nezinot, vai melnā migla neparādīsies atkal, lai pēc tam jau sparīgi satvertu sava biedra plecus. Aleks! Lūdzu! Mums ir jādodas. Mēs nevaram šeit palikt. Maikls... Plāno Tevi nogalināt? Jādomā, ka tas ir ticamākais variants, par cik variantu "sliktāk par nāvi" kaķus mīlošais dvīnis jau ir paspējis piespriest. Serafe noliecās tuvāk Aleksa sejai, cenšoties aizskart viņa vaigu, simboliski noslaucīt asaras, vēloties, kaut tā spētu nedomāt arī par savējām. Lūdzu. Viņa lūkojās bēdu sagrautajam acīs, cerībā tikt uzklausīta. Savādāk Alekss viņai neatstās daudz izvēļu. Vārti bija vaļā, bet viņa neiedrošinājās pa tiem doties laukā. Tāpat, ka'to nebija darījis Alekss, kad izdevība tikt brīvībā bija viņam. Serafe jutās parādā, turklāt, nekas nepalīdzēja tik labi saprast šo pasauli un tai skaitā Aleksu pašu, kā šis mirklis. Tas nogalināja un parādīja, ko nozīmē dzīvība. Tas notiek, kad dzīvības tiek zaudētas.

Viņa nevarēja doties prom viena. Ja ceļš līdz pēdējai izejai būs jāizlauž ar varu, tad viņa ir gatava. Viņai bija maģija un viņai bija spārni. Un vēl viņai bija duncis un blāsteris. Var savākt arī pātagas un pārējo ekipējumu. Tieši ar šo domu viņa aizstiepās līdz blāsterim, ar ko pavisam nesen Alekss vēl bija šāvis uz satrakotajiem skatītājiem. Jā, tas atgādināja, ka nedrīkst aizmirst - tai skaitā ar noziedzniekiem, šodien ir miruši vairāki, bet visvairāk sāpēja tieši šis. Jo visnegodīgākais. NENĀCIET VIŅAM KLĀT! Viņa vēlreiz iekliedzās, veltot brīdinošu skatienu Attīrītājiem un beigās arī Maiklam, paceļot blāsteri pret viņu. Ja cauri restēm tika duncis, tad tiks arī šis. Vai arī Tu un jebkurš, kas nāks klāt, pievienosies Tavam tēvam! Viņa apjauta, ka riskēja. Ka tiks nošauta, pirms paspēs izpildīt draudus, kā arī, ja Maikls patiesi mirs, tad Alekss viņu par to ienīdīs. Jo tas tomēr bija viņa brālis. Bet tam šobrīd nebija nozīmes. Sariša šobrīd nealka būt mīlēta.

[Sindra]

Sariša, Arists

Sarišas kliedzieni, kas tika veltīti vecākajam Mārvinu dvīnim kaut kā nesasniedza mērķa ausis. Laikam jau. Maikls izskatījās visai garlaikots un vienaldzīgs pret meitenes izkliegtajiem jautājumiem. Nē, nu nebija jau arī tā, ka viņam būtu daudz ko atbildēt uz jautājumu, cik slims viņš ir. Vispār Maikls sevi neuzskatīja par slimu. Ja šeit bija runa par garīgajām slimībām. Ja par fiziskajām, tad deguns, kuru sasodītais Beils bija sadragājis teju driskās, vēl joprojām sāpēja. Pampums gan par laimi bija jau nogājis.

- Tāda nav tikai šī pasaule. Tādas ir visas cilvēku pasaules. - sievietes balss atbildēja Sarišai. Tajā bija saklausāma tāda kā auksta nolemtība. Kā aicinājums samierināties. Jo vienkārši... neko daudz jau Sariša nevarēja darīt. Pat ziedojoties, atdodot savu dzīvību, nebijas viņas spēkos mainīt visu pasauli. Nemaz nerunājot par tām citām pasaulēm, kuras jaunā serafe pat vēl nebija skatījusi. Vai pat nojautusi par to eksistenci.

Likās, ka Alekss nekā nereaģēja uz meitenes pieskārienu.Spēcīga histērija un nervu saspringums traucēja gan uztvert Sarišas centienus viņu aizdabūt prom no šīs vietas, gan apzināties briesmas. Tukšu skatienu tumšās acis raudzījās pretī Sarišas acīm. Neko neredzot. Vien spējot likt izplūst jaunām un jaunām asarām. - Es nevaru... es... es.. - Alekss murmināja un mēģināja atbrīvoties no Sarišas tvēriena.
Maikla norāde par buršanos bija kā atslēgas vārds, kas lika cilvēkiem uzbrukt arēnā esošajiem. Jo viņi taču bija drauds Ardai. Maģijas praktizētāji. Aleksa un Sarišas virzienā sāka lidot ne tikai sasmirduši ēdieni, bet arī akmeņi. Taču pat to trāpījums nelika Aleksam izkustēt no savas vietas. Savā ziņā viņš jutās pelnījis tikt nomētāts ar akmeņiem.

Pa durvīm, kuras Sarišai un Aleksam vajadzēja izmantot, lai dotos prom, ienāca četri cilvēki.
- Pietiks ņirgāties par manu zēnu. - noteica šīs četrotnes vecākais vīrietis. Misters Diksons bija Karotāju vadības galva. Viņš bija tērpies garā, melnā ādas mētelī. Neskatoties uz sirmajiem matiem un bārdu, vīrietis tik un tā izskatījās labā fiziskajā formā. Viņš bija arī bruņojies. Lai gan pēc blasteriem viņa rokas nemaz nestiepās.
Līdz ar viņu kopā bija kāda sieviete, kas karotāju vadībā pārstāvēja mediķu sektoru. Mis Mārla bija ārste. Un ar Karotāju vadību kopā bija atnākuši arī Deins un Arists.
Šos ieraugot skatītāju rindas visai strauji iztukšojās. Acīmredzami neviens nevēlējās nepatikšanas ar karotājiem. Vien mirklis un te bija palikuši tikai Attīrītāji.
Maikls sēdēja izlaidies savā krēslā un raudzījās uz arēnu.
Misters Diksons apstaigāja mirušos, ciešāk nopētīdams abus nogalinātos tēvaiņus. - Olīvij, parūpējies par Aleksu. - viņš noteica sievietei un gluži kā zinādams, ka Maiklam šāda lietu kārtība nebūt neies pie sirds, devās uz viņa tribīnes pusi.
Sieviete pamāja un piegāja pie Aleksa. Viņa necentās mierināt raudošo puisi. Ārste nolika zemē nelielu koferīti, no kura izņēma iznjekciju pistoli un bez kādām ceremonijām pielika to pie Aleksa kakla un iešpricēja kaut kādu serumu, kas jaunekli acumirklī noveda bezsamaņā.
Viņas skatiens aizkavējās arī pie Sarišas un dunča meitenes plecā. Paņēmusi savu zāļu koferīti, mis Mārla piegāja pie serafes. - Jums nekas nedraud vairāk. - viņa uzlika roku uz Sarišas rokas, lai piespiestu meiteni nolaist šaujamo. - Es tev palīdzēšu. - sieviete laipni pasmaidīja Sarišai. Jau nākamajā mirklī viņa satvēra dunča spalu un veikli izrāva to no serafes pleca. Tas gan sāpēja, bet nevarēja noliegt, ka ārste tomēr labi zināja, ko dara. Viņas kustības bija ātras un precīzas. Lieki nemocīja ievainoto. Sameklējusi savā koferītī dezinfekcijas līdzekli, viņa iztīrīja brūci un uzlīmēja tai virsū plāksteri, kas piekļāvās gluži kā ādas strēmelīte, neļaujot dziļajam ievainojumam asiņot. - Iešpricēšu tev pretsāpju līdzekli. Tas pagaidām. Kamēr tiksim līdz slimnīcai. - viņa painformēja un noliekusies pie savas somas, sameklēja attiecīgo zāļu ampulu, kuru ievietoja injekciju pistolē.
Nevarētu gan teikt, ka Sariša uzreiz atveseļotos, kā tas bija gadījumos, kad dziedēja izmantojot maģiju. Taču šīs sievietes darbošanās serafē izsauca savādas sajūtas. Tādu kā atvieglojumu. Viņai patiešām kļuva labāk un vieglāk, pat neskatoties uz to, ka ievainojums ne tuvu nebija sadzijis. Tomēr, skumjas atkāpās un sajūtās pat bija manāms kāds cerību stariņš, ka varbūt viss tomēr beigsies labi.

Deins uzraudzīja arēnā notiekošo. Karotāja blāsteri bija izvilkti un viņš acīmredzami bija gatavs tos izmantot nepieciešamības gadījumā.
Kad Diksona kungs devās Maikla virzienā, Deins viņam sekoja, pamājis Aristam, lai viņš uzrauga arēnu.
Maikla padotie bija apstājušies, tā arī netuvojoties karotājiem. Viņi apjukuši raudzījās uz Maiklu, nezinot, ko iesākt.
- Ko jūs gaidāt? - Virspriesteris apjautājās, ar skatienu nomērojis attīrītājus. Reju to skaitā. Taču Rejs vispār izskatījās ļoti neieinteresēts notiekošajā. Un nebūt negrasījās būt pirmajās rindās, kas skrien aizturēt Aleksu.
- Tā vis nebūs, virspriestera kungs. - misters Diksons uzrunāja Maiklu. - Godīgi sakot, man ir apnikuši tavi centieni izrēķināties ar brāli. Mani neinteresē viņa iemesli, vai tavi iemesli. Taču šīs bezpamata cīņas par varu, ietekmi, vienalga... stipri traucē manas vienības darbu. Tādēļ... es, protams, nevēlos tev draudēt, taču ja tu vēlreiz mēģināsi apsūdzēt Aleksu bezpamata pesteļošanā, man nāksies tevi aizturēt, kā personu, kas veikusi uzbrukumus karotājam. Un kā jau tev ir zināms, tas ir smags pakāpums. Tu vari izbaudīt savu triumfu. Varu galvot, ka pat Aleksa nāve tev nesniegtu tik lielu gandarījumu, kā tas pazemojums un terors, ko tu viņam nodarīji šodien. - vien uz īsu mirkli vīrietis palūkojās uz zemē guļošo Aleksu. Viņa skatiens uzreiz arī atgriezās pie Maikla. Uz kuru bija jāskatās uz augšu, jo virspriesteris sēdēja augstāk.
- Viņš būrās. Visi to redzēja. Visi, kas šeit bija. - likās, ka Diksona izteiktie draudi neko daudz neuztrauca Maiklu. Viņš saglabāja mieru.
- Ja? - karotājs pārjautāja un no mēteļa kabatas izņēma stīpiņu - melu detektoru. - Un kurš to ir gatavs atkārtot? Tu esi? - viņš pastiepa stīpiņu Maikla virzienā. Taču Maikls nesteidzās to paņemt. Viņa skatiens aizkavējās pie Diksona acīm, līdz vairāk neko neteikdams, Mārvins strauji piecēlās un pamāja saviem padotajiem. - Ejam. - Maikls pameta telpas. Attīrītāji viņam sekoja. Reja skatiens uz mirkli satikās ar Karotāju līdera skatienu, taču arī viņš devās prom, līdz ar pārējiem attīrītājiem.


Pārtijs

Laikam jau veids, kādā Tajs bija uzrunājis mašīnu, bija visai pareizs, jo mašīna atbildēja cik ilgu laiku vēl būs jāpavada ceļā, kā arī piebilda, ka viņa esot nevis mašīna, bet gan Kīra.
Tiesa, ceļā vēl bija jāpavada visai daudz laika, taču likās, ka ne tikai Joela meditācija bija lemta neveiksmei. Arī tiem, kas mēģināja gulēt, ar šo nodarbi neveicās īpaši labi. Rādījās murgi. Pie tam ļoti reālistiski.
Meja redzēja sapnī Aleksu. Tā bija kaut kāda telpa, kurā tinās visai tumšā apgaismojumā. Te praktiski nebija nekā cita kā vien liela gulta. Krāsainas segas, spilveni, baldahīna aizkari, kas slēpa grēcīgos piedzīvojumus. Puisis kails gulēja gultā un ar viņu mīlējās vismaz desmit meitenes. Tās, kuru bildes Meja bija redzējusi planšetē, kad meklēja informāciju par Aleksu. Viņas, tikpat kailas, kā Alekss, sniedza viņam savus glāstus, baudu. Un savā prātā Meja dzirdēja kādu sievietes balsi, kas visu laiku atkārtoja: viņš ir mans. viņš ir mans...

Arī Joelam ar gulēšanu neveicās labāk. Arī viņu vajāja murgi. Orākuls redzēja tumšu telpu. Tā atgādināja pagrabu, vai ko tādu. Aukstums, drēgnums... viņš pats bija kails un serafa rokas bija iekļāvuši auksti roku dzelži, kas neērti turēja rokas saslēgtas virs galvas. Tepat netālu bija manāms arī Ereijass. Un Flēra... iespējams, ka arī pārējie biedri, vienkārši Joels tos nespēja saskatīt. Arī Ereijass un Flēra bija kaili un saslēgti roku dzelžos. Piekauti... noguruši. Un bez maģijas.
tu baidies... tu baidies... tā pati sievietes balss, kuru viņš bija dzirdējis meditējot, izteica šos vārdus Joela prātā.

Aiz mašīnas logiem bija vērojama vienmuļa ainava. Un laikam jau tāpēc arī mašīnā bija pieejama teju visa iedzīve, lai būtu ko darīt un nenāktos kavēt laiku ar pelēki dubļainas ainavas vērošanu.
Tiesa, jo tuvāk viņi pievirzījās Hatrai, jo vairāk izmainījās debesis. Līdz tās no pelēkām bija kļuvušas pelēcīgi oranžas un izskatījās, kā liesmu atblāzma.
- Lūdzu norādiet precīzas gala mērķa koordinātas. - pieprasīja mašīnas mākslīgais intelekts. Līdz Hatrai viņi tā kā laikam bija nokļuvuši. Vajadzēja zināt, kur doties tālāk.

[Romija]

Brīdī, kad automašīnas salons bija noklusis un aiz loga redzamā ainava savā pelēkajā vienmuļībā bija izslīdējusi no uzmanības, Flēra ierīkojās ērtāk atspūtas krēslā un aizvēra acis. Viņiem vēl bija laiks līdz Hatrai.

Bet drīz vien viņa uztrūkās no snauda, kurā bija ieslīgusi. Lai arī krēsls šķita ērts, tomēr miegā bija uzmākusies netīkama sajūta, it kā kāds vēlētu ļaunu un uzbruktu. Ne tikai viņai, bet visiem serafiem. Varbūt tās bija sajūtas, kas plūda no citiem, vai arī apkārtne, atvien tuvojoties Ugunspilsētai, kļuva netīkama arī emocionāli. Varbūt pat sēdeklis bija mānīgi ērts, bet patiesībā slēpa Ļaunos Sapņus. Dziedniece piecēlās, izstaipījās un aizgāja uzvārīt tēju, ja jau automāja piedāvāja šādas iespējas arī brauciena laikā.

Kamēr ūdens vārījās, Flēra izkrāmēja zāļu maisiņus no somas. Pavisam nelielā tumšas krāsas auduma sainītī glabājās gabaliņš vēja ķērpja. Augdams augstu koku zaros un kā nokarena bārda plīvodams vējā, šis ķērpis bija pazīstams ar savām dziedējošajām īpašībām. Dziednieki to mēdza dot gan smokošajiem, gan ugunsnelaimi pārdzīvojušajiem, jo tas atviegloja elpošanu un mazināja bailes, kas rodas, kad elpu ievilkt nav iespējams. Hatra ar savām ugunīm un dūmu pilnajām oranžajām debesīm šķita īstā vieta, kur noderētu kaut kas, kas spētu atvieglot serafu uzturēšanos šeit.

Kad tējkanna beidza vārīties, Flēra samkelēja krūzes un katrā ielika pa stiegriņai no vēja ķērpja. Pārāk daudz arī tagad nedrīkstēja, lai neradītu situāciju, kad tā vien gribās ievilkt plaušās Hatras dūmus. Klāt ķērpim tika arī pa dažām saulsirdīšu ziedlapiņām un uzmundrinošā lapiņa. Šo tēju nedrīkstēja dzert karstu, tāpēc serafe aplēja zālītes un atstāja uz mirkli padzist. Arī tiem, kas negulēja, viņa piedāvāja tēju kopā ar norādi nesteigties.

Aiz loga pelēcību bija nomainījusi ugunīga atblāzma, atsaucot atmiņā Sīlijas parādīto vīziju par ugunsmelaimes upuriem. Tās nebija patīkamas atmiņas, tomēr cerība, ka viņi tuvojas amuleta iznīcināšanai, ļāva saņemties.

[Roviela]

Joels pamodās pavisam neērtā pozā. Laikam jau miegā bija svaidījies, un tas nebūtu brīnums, ja redz tādus nejaukus murgus.
Viņš piecēlās sēdus un gluži neapzināti paberzēja plaukstu locītavas, itin kā tās sapņa dēļ būtu kļuvušas nedzīvas.
Gribējās nomazgāties, un serafs devās meklēt, vai nevar to te kaut kur izdarīt, vismaz noberzēties ar mitru dvieli.

Ticis ar to galā, Joels pievienojās Flērai un citiem, kas negulēja.
- Mēs braucam uz pilnīgi nelabu vietu. Baisu murgu redzēju, - viņš noteica, apsēžoties krēslā, - mani mēģina iebiedēt, tas ir skaidrs. Redzēju mūs cietumā, ar ķēdēs saslēgtām rokām, bez maģijas, piekautus, un sievietes balss visu laiku man atkārtoja tu baidies, tu baidies, tu baidies. Ak, nē! Visus neredzēju. Redzēju sevi, Flēru, Ereijasu, pārējos nē, tikai bija nojausma, ka tur ir vēl kāds no mūsējiem.
Joels nopūtās. Tu baidies!

Jā, skatītais nekādi nebija patīkams, tikai tie var būt māņi, tāpat kā meditējot redzētais, un, protams! drīzāk tas vai tā, kas sūtīja murgu, baidās no viņiem visiem. Ja jau jāsūta murgi, lai aizbiedētu, lai liktu izdarīt kaut ko, ko darīt nevajag. Šoreiz laikam - baidītos un dotos prom. Ek, nebaidīties ir grūti... un doties prom? Ka tikai ne tā!
Te bija, ko padomāt.

[echo3]

Galu galā Ereijass nebija palūdzis Flērai stastīt par grāmatu, jo Joels pēc meditācijas izskatījās pārāk noguris. Tomēr karotājs turpināja prātot par to stāsta daļu, kas vēstīja par uguns zemi, vai kā nu to varētu nosaukt. Vai kaut kas no visa nav tomēr saistīts ar Ardu? Nevis tikai to pasauli, no kuras maģija šurp atnesta. Bet atkal, - ar nojautām tālu netiksi, vajag zināšanas.

Vienmuļā ainava aiz loga sevi atkārtoja atkal un atkal. Nekā jauna, nekā, kas piesaistītu acis. Tas bija tik neinteresanti, ka arī Ereijass iesnaudās. Īsti aizmigt kaut kā neizdevās, pie tam pēc brīža prātā ielauzās kaut kas svešs, draudīgs un bīstams. Biedējošs. Sapņu nebija, tas drīzāk līdzinājās murgam, kas atkārto pats sevi nebeidzamā riņķa dancī un neļauj no tā izrauties. Beidzot atvēris acis, karotājs konstatēja, ka tomēr nogulējis visai ilgi. Un vismaz pagaidām īstenība ir patīkamāka par sapņiem.

Ereijass palūdza Tajam planšeti, lai mēģinātu atrast Klaudiju. Neko daudz par meiteni viņš nezināja, vien to, ka viņa ir Deina māsa un dzīvo Stonā. Tomēr mēģināja viņu sameklēt.

Paldies! - Ereijass paņēma Flēras piedāvāto tēju. Kamēr viņš to lēnītēm malkoja, piecēlās Joels un pastāstīja savu sapni. - Laikam jau Tev taisnība. Mūs mēģina aizbiedēt prom. Man arī kaut kas slikts lauzās prātā iekšā. - Tas varēja nozīmēt, ka iznīcināt trešo amuletu ir pat ļoti svarīgi. Ienaidnieks sāk raizēties!

Debesis pamazām sārtojās, mākoņos laikam jau atspoguļodamas tuvojošos lielpilsētu.

[Rouzijs]

Pat miegs darīja sāpes, murgi lika augumam svaidīties pa gultu, kamēr prātā kāds ļaundaris bija uzgleznojis nepiedienīgas ainas ar Aleksu. Viņa to visu redzēja, tas sāpēja un visas redzētās meitenes šķita kā visļaunākais murgs. Dusmas auga, sāpes bija neizturamas, kamēr skatam pavērās Aleksa izklaides, kā viņš tā varēja. Kā viņš to drīkstēja? Meja puisim bija atdevusi sevi, to, kas viņai bija visdārgākais, viņas nevainība...
Bet viņš... viņš izklaidējās ar citām meitenēm, ar daudzām meitenēm, kas glāstīja viņa augumu, sniedza tam skūpstus, ko tik ļoti serafe pati alka viņam sniegt. Bet tas nebija iespējams. Un tā balss, kas uzstājīgi atkārtoja, ka Alekss ir viņas... tā lika augumam trīcēt aiz dusmām.

- Nē! - Viņa kliedza, sapnī un realitātē. Strauji piecēlusies no gultas serafe pārkrita pār otrā stāva malai un sāpīgi piezemējās zemē. Viņa jutās apjukusi, nesaprata, kas noticis apsēdusies turpat uz zemes un pielikusi pirkstus pie pieres, Meja uz tiem palūkojās.
Sārtas asinis spīdēja pirkstu galos. - Sasodīts! - Krītot viņa bija pārsitusi pieri pret skapīti, kurš turpat pie gultām atradās. Visticamāk arī viņas kliedzienu pārējie bija dzirdējuši, pat ja viņa nezināja, vai kliedza sapņos vai īstenībā.

Jebkurā gadījumā tumšmates sirds asiņoja un dvēsele slīka viņas asarās. Kamēr tumšās acis lūkojās uz asinīm, kas rotāja pirkstus. Viņa joprojām domāja par to murgu, mēģināja saprast, vai tā ir īstenība un pagātnes atgremojumi vai arī kāds mēģina apmānīt un sāpināt pēc iespējas vairāk.
- Alekss nekad nebūs tavs! Nekad... - Pat ja neviens nedzirdēja viņas domas, Mejai bija vienalga. Vajadzēja piespiest sevi piecelties un saārstēt pārsisto pieri.
Bet viņa nespēja...

[Romija]

"Sīlija mani tad arī aicināja, spēlēja uz manas dziednieka sirdsapziņas," noklausījusies Joela stāstu un sapratusi, kāpēc tik nelāgas sajūtas, Flēra ierunājās. "Vai varbūt tā ir Hatras aura. Vai dēmoni! Laikam jāuzmanās ar gulēšanu," dziedniece secināja. Atlika cerēt, ka ar šo amuletu nenāksies ilgi aizkavēties, jo savādāk bez gulēšanas un meditācijas viņi neiztiks.

Būkšķis kaut kur mašīnas otrajā telpā lika saausīties. Šķita, ka kaut kas ir kritis vai ietriecies viņu braucošajā automājā. Nolikusi tējas krūzi malā, Flēra piecēlās un aizsteidzās uz guļamo daļu.

"Meja!" Flēra iesaucās, ieraudzīdama uz grīdas sēdošo karotāju, kuras pārsisto pieri arī dziedniece sajuta. Viņas balsī bija rūpes un jautājums, lai arī svarīgāks šķita ievainojums. Ātrs skatiens apkārtējā nelielajā telpā neliecināja, ka te būtu vēl kāds, kas uzbruktu. "Kas notika?" Flēra pietupās un pasniedzās, grasīdamās saārstēt Mejas pieri, ja karotāja neiebildīs. Viņa bija uztraukta un bēdīga. Iespējams, ka iemesls bija līdzīgs kā Joelam. Vai arī Alekss, kura tēls, šķiet, nelaida Meju vaļā. Un ziņas par Būri noteikti nepalīdzēja. Tomēr dziedniece neklāstīja savas domas. Viņas uzdevums bija saārstēt un parūpēties, lai Meja jūtas tik labi, cik vien tas ir iespējams šajos apstākļos. Otrā telpiņā arī karotāju gaidīja krūze tējas.

[washulis]

Ja jau visas ir tādas, tad kāda ir jēga tajās dzīvot. Dzīvošana pārvēršas tikai par izdzīvošanu. Viņa domās atbildēja, nezinot, kas ir neredzamais sarunu biedrs, bet tas šobrīd šķita tik mazsvarīgi. Tieši vēstījums sāpēja un neziņa varēs pagaidīt. Kāda tad ir jēga serafu pūliņiem un gaismai? Tā, protams, vienmēr bijusi naiva ideja, salāpīt pasauli, ja ne sasniedzama viņas vai kāda cita laika biedra dzīvē, tad vismaz... kaut kad nākotnē. Nu tas šķita tik muļķīgi.

Sariša bija gatava cīnīties, izaicinoši lūkojoties pretī Maiklam. Protams, tika nopratusi, ka Alekss nepadosies idejai par kustēšanos, ka arī skatītāji, īpaši pēc melnās dūmakas negribēs viegli atlaisties, nu atrodot arī akmeņus. Serafe centās aizsargāt vismaz Aleksa galvu, lai viņš, kamēr nekustīgs, nedabūtu nopietnākas traumas. Pašai ķerties pie maģijas nebūtu prātīgi, vismaz ne uzkrītošai. Un ja nu vienīgi kustībā, bet tā šobrīd nebija opcija. Turklāt kļuva relatīva, ierunājoties svešai balsij. Viņa pašāva skatienu turp, ievērojot nācējus tomēr skatiens jo īpaši cieši piefiksēja Aristu. Tātad arī pārējie bija karotāji. Vai šis ir beidzies? Pat ja nezinot, viņa jutās tiesīga atviegloti uzelpot, lai atkal pievērstos Aleksam un nolaižot blāsteri, noliekot to zemē.

Šķiet, mediķei, dodoties pie Aleksa, serafe sākumā gribēja iebilst, nezinot, kādu tieši efektu šejienes medicīna veidos, bet vajadzēja kripatu uzticības. Man galvenais, lai drošībā ir Alekss. Viņa godīgi atbildēja, no vietas neizkustoties, kad mediķe pievērsās arī viņai, dunci izvelkot. Lai apslāpētu sāpes, viņa iekodās sev dūrē, vērojot tālākās darbības, arī savādā plākstera uzlikšanu. Miera parādīšanās ļāva slogam no pleciem novelties vēl nedaudz. Pievērusi acis, viņa ieelpoja to. Varbūt tās bija mediķa rūpes. Vienkāršā, bet nenoliedzamā apziņa un pienākums, parūpēties par cietušajiem. Kāds, kam ir rūpes un varbūt arī cerība. Turklāt, Alekss būs drošībā. Maikls nedabūs savu atriebību.

Tālākā saruna jau šķita notiekam fonā, lai arī viņa centās to nelaist garām. Maikla spītēšanās un galvenā karotāja stīpas piedāvājums. Sariša nezināja, kas tā ir par ierīci, bet acīmredzot iedarbīga, ja jau visi gatavi atkāpties un doties prom. Paldies Jums. Sariša ierunājās, pievēršoties Diksonam. Ja Jūs būtu ieradušies nedaudz vēlāk, tad visticamāk nebūtu vairs palicis nekā, ko glābt. Viņa gan neiedrošinājās bilst, ka ja viņi būtu laicīgāk, tad iespējams arī Aleksa tēvs nebūtu sagaidījis tik nežēlīgu galu. Par tumšo dūmaku viņa neiedrošinājās neko teikt. Ne jau nu tagad, visu priekšā, iespējams Aleksu apdraudot. Ar šiem jautājumiem būs jāvēršas pie Arista. Kā es sapratu, jūs aizvedīsiet Aleksu uz slimnīcu. Kas ar viņu notiks pēc tam? Par savu likteni varēs noskaidrot vēlāk. Ja Aleksa teiktais atbilda patiesībai, tad pēc īsas pleca aprūpes viņai patiesi nevajadzēs par sevi raizēties, turklāt, kad nu būs iespējams skatīt vaigā vēl kādu serafu. Būra šausmas ir beigušās. Vismaz viņai. Aleksam tās vēl ilgi vilksies līdzi.

[Rouzijs]

Satraukums un skumjas, tās šķita spēcīgākas pat par sāpošo pieri, tumšmate vēlējās izmest no prāta to murgu, nevēlējās domāt par to. Kā arī, ja viņa nejustu tik lielu greizsirdību, tad iespējams, pati justos daudz labāk nekā tagad. Negribējās pat celties, šķita, ka pasaule ir sagriezusies ar kājām gaisā, bet tā tas tik pat kā bija. Turklāt... Meja jutās tik stulbi, viņa bija izkritusi no gultas, gluži kā visneveiklākais serafs uz visas pasaules.

Tumšās acis pievērsās Flērai, kad dziedniece ienāca guļamtelpā.
- Es... es nezinu... - Pirksti ieslīdēja matos, piere sāpēja un šķita, ka asiņot tā īsti nevēlējās beigt, tāpat kā uz pieres parādījās paliels zilums. - Es gulēju un redzēju murgus, tas visu laiku atkārtojās un sievietes balss... tā visu laiku skanēja manā prātā. Un tad es pamodos un... laikam izkritu no gultas. - Meja nevēlējās runāt par to, ko sapņoja, tas bija pārāk briesmīgi, vismaz serafam, kurš tik ļoti alka Aleksa mīlestības.

[Romija]

"Ļauj man," Flēra pašķīra nost Mejas matus, lai piekļūtu pierei. Ar vienu roku saņēmusi karotājas seju pie zoda, ar otru viegli pieskārusies pierei ar pašiem pirkstu galiņiem, dziedniece ļāva acīm iemirdzēties. Ievainojums nebija liels, lai prasītu daudz Spēka, tomēr arī šādu Flēra apkopa ar vislielāko rūpību. Mirdzošie pirksti apvilka līniju ap brūci un zilumu, ietverot tos vienotā aplī. Tad viņa ļāva Spēkam parūpēties par pārējo, līdz pušums aizvilkās un arī zilums izbalēja.

"Tā būs labāk," Flēra mierinoši uzsmaidīja. Lai arī viņa nevarēja palīdzēt izārstēt Mejas skumjas un izmisumu, vismaz par ievainojumu viņai nebūs jāuztraucas. "Nāc, ir tēja, varbūt nedaudz palīdzēs. Joelam arī sapnī bija kāda balss, tā kā droši vien Sīlija cenšas mūs ietekmēt," viņa bilda, cerot, ka tas varētu būt neliels mierinājums, un aicināja līdzi, pati piecēluses un pasniegusi roku karotājas virzienā. "Mēs vairs neesam tālu!"

[Rouzijs]

Meja atļāva Flērai izdziedēt pārsisto pieri, nepretojās pret dziednieces pieskārieniem un atviegloti uzelpoja, kad brūce bija sadzijusi. Jā, maģija neatņēma sirdssāpes un skumjas, bet tomēr... pat tāds nieks spēja palīdzēt. - Paldies. - Meja noteica un tumšmates balsī varēja dzirdēt patiešām pateicību, nevis ierasto sarkasmu un neiecietību, pret saviem biedriem.

- Tā nebija Sīlija. - Serafe neapdomīgi izspļāva un piecēlās kājās, pieņemot Flēras palīdzību. Apzinoties, ko viņa tikko pateica vienīgā doma, kas ienāca prātā bija sekojoša. - Valdniece... - Bet kāpēc? Tas bija savādi, toreiz... vēl pavisam nesen Valdniece bija teikusi, ka Sīliju viņai nevajag, ka serafe ir vāja, un ka viņa došot spēku iznīcināt amuletus. No šī spēka viņa atteicās, bet... Meja bija teikusi, ka iznīcinās amuletus, tad kāda jēga bija viņus apturēt?
Bija iestājies klusuma brīdis, viņa izskatījās aizdomājusies, līdz palūkojās uz Flēru. - Es vienkārši spētu atpazīt Sīlijas balsi jebkur. - Vai arī murgi rādījās tikai tāpēc, ka viņi tuvojās amuletam, tam noteikti bija kāda specifiska aizsardzība.

- Es.. jā, tūlīt. Gribu tikai saģērbties. - Tad jau sanāca, ka tumšmate bija visai ilgi nogulējusi. Un vēlme pēc tējas, kas varētu palīdzēt bija ļoti vēlama, tāpēc serafe veikli uzģērba atpakaļ visas novilktās drēbes un uzlika jostu, pie kuras atradās visi viņas ieroči.

[Sindra]

Sariša

- Alekss būs drošībā. - sieviete mierinoši noteica. - Neuztraucies. - viņas skatiens uz mirkli aizkavējās pie Sarišas, pirms viņa atgriezās pie Aleksa. Notupusies līdzās karotājam, Mārlas kundze sameklēja savā koferītī vēl dažādas ampulas, kuras iešpricēja Aleksa ķermenī. Viņa arī pārbaudīja Mārvina temperatūru un viņa kopējo veselības stāvokli. Apkopa tos dažus ievainojumus, kurus puisis bija sadabūjis cīnoties ar viņu pirmo pretinieku.

Diksona kunga skatiens aizkavējās pie Sarišas. Nedaudz samiedzis acis, viņš nopētīja meiteni. Viņš neatvainojās par neierašanos ātrāk un arī netaisnojās par Būrī notikušo un nespēju notikušo novērst.
- Jā. - viņš noteica un pamāja. - Mēs vedīsim Aleksu uz slimnīcu. Un tev arī vajadzēs braukt līdzi. Mums nepieciešamas liecības gan par notikušo Attīrītāju mītnē, gan arī par šeit, Būrī, notikušo. - nelikās, ka viņš dotu Sarišai jelkādas izvēles iespējas.

Diksona kunga skatiens aizkavējās pie Deina un viņš pamāja uz nogalinātajiem. - Tu viņus atpazīsti? - protams, bija domāts par abiem tēvaiņiem, nevis Aleksa tēvu. Par Maikla izspēlēto nejaucību Diksonam viss jau bija skaidrs.
Deins apstiprinoši pamāja. - Tie ir Aleksa aizturētie sērijveida slepkavas. -
Diksons pamāja. - Es gribēšu zināt, kā viņi tika ārā. Līdz šejienei. Kurš deva pavēli. - Deins mirkli minstinājās, līdz beigās noteica: - Alvera. -
Likās, ka šī ziņa vadītāju nedaudz pārsteidza. Viņš nebija gaidījis izdzirdēt šo vārdu. Tomēr, neko neteica. Vien pamāja.

- Mēs varam doties? - viņš apjautājās gan ārstei, gan pārējiem kolēģiem. - Un savāciet arī Mārvina tēva ķermeni. - Diksons nokomandēja.


Pārējie

Meklējot informāciju par Klaudiju, Ereijass uzzināja, ka Deina māsa ir dziedātāja. Viņa uzstājās dažādos naktsklubos Stonā. Tīklā ir diezgan daudz meitenes bildes. Viņai ir arī veltītas speciālas lapas, kuras uztur dziedātājas fani. Ir iespējams arī noklausīties viņas dziesmas un noskatīties videoklipus.
Tiesa, viņas personīgo informāciju, kā telefona numuru, piemēram, nav iespējams atrast. Sazināties var tikai ar viņas aģentu.
Var atrast arī ziņas, ka Klaudija ir Deina Kārtera māsa. Un ka Deins Kārters šobrīd ir Karotāju slepenā izmeklēšanas dienesta vadītājs.
Ziņas par tuvākajiem Klaudijas koncertiem gan nav atrodamas. Saraksts gan ir. Taču tuvākie pieci koncerti ir atcelti dziedātājas personīgo iemeslu dēļ.

Visiem, kuri mēģināja Vinsa mašīnā gulēt rādījās slikti sapņi. Un pats ļaunākais, ka šāda murgošana neatgrieza spēkus. Lai arī it kā bija nogulētas daudzas stundas, iztērētā enerģija nebija atgriezusies ne mazākajā mērā.

[echo3]

Skat, kā. Klaudija izrādījās diezgan slavena, vismaz Stonā. Daudzie attēli liecināja, ka lidvagonā sastaptā meitene ir dziedātāja (un ka Ereijass ir sameklējis pareizo meiteni, nevis kādu citu Klaudiju). Telefonu gan nevarēja noskaidrot, bet viņš taču zināja, ka, ja arī tāds būtu atrodams, tas pēc vagona avārijas tik un tā nebūtu pareizs. Koncertu saraksts bija daudzsološāks, un karotājs to kārtīgi izpētīja, iegaumēdams naktsklubu nosaukumus un koncertu laikus. Pēc brīža Ereijass nopūtās, jo viņam šķita, ka ir sapratis piecu atcelto koncertu iemeslu. Atziņa sāpīgi iedūrās sirdī, - prātā ienākušais minējums bija Klaudijas un Deina mātes nāve.

Ereijass bija zinājis, ka pienāks brīdis, kad visi viņa pūliņi izrādīsies veltīgi, un viņš nespēs glābt. Viņš zināja arī to, ka nāksies tam tikt pāri, lai turpinātu karotāja ceļu. Nevar teikt, ka skolotājs būtu viņu slikti apmācījis, tomēr zināt ir viens, bet sajust - otrs. Pāris minūtes Ereijass sēdēja nekustīgi, pārņemts ar savām domām, bet tad nolika planšeti un pievērsās Hatrai. Turpināt, izdarīt to, kā dēļ viņš ir Ardā. Kurp tieši braukt, lai nosaka Tajs. Viņš bija planšetē atradis kaut kādu precīzāku vietu.