"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Urdrunir]

Tajs pašķielēja uz Joelu, kas pēc labākās sirdsapziņas centās izpildīt Lianas rīkojumu dibināt kontaktus. Un tad uzmanīgi paglūnēja uz Flēru. Viņam laikam pienācās pa orākulu modei ciešāk sadraudzēties ar abām meitenēm, bet nebija jābūt dziedniekam, lai uztvertu, ka Flēra jūtas nelāgi. Puisis nolēma pirmo saikni nostiprināt ar Meju, dodot laiku otrai serafei nomierināties.

Tā, Meja! Redzi ko Joels ar Ereijasu dara? Tajs nopietni uzlūkoja Meju, bet atskārta, ka tā varētu sanervozēties un tāpēc veikli uzbūra ģīmī savu žilbinošo diplomātisko smaidu. Vai tu saproti kas te notiks? Redzi, orākuli spēj nodibināt kontaktus no liela attāluma ar dažādiem ļaudīm. Tas prasa laiku un koncentrēšanos. Bet ar ierobežotu personu skaitu orākuls var nodibināt tādu saikni, ka kontaktēšanās notiek ātri un nepiespiesti. Kā telefonā. Es tevi ierakstīšu savā adresu grāmatā kā mīļāko kontaktu. Respektīvi, es tevi neizspiegošu, nelikšu tev pakļauties man. Es vienkārši radīšu priekšnoteikumus tam, ka, ja tu atkal nošķirsies no grupas, tad es spēšu ar tevi sazināties, noskaidrot kur tu esi un vai tev nav vajadzīga palīdzība. Skaidrs? Dod roku! Orākuls aicināja jauno karotāju piedalīties rituālā, kādu veica abi viņu biedri tepat netālu.

[Rouzijs]

Meja pasmaidīja Ereijasam, kad serafs atdeva viņai jauno telefonu, tas bija jauki zaļš un pietiekami mazs, lai to ieliktu kabatā. Tieši to arī serafe izdarīja, meitene jau vēlējās pievērsties savas planšetes pētīšanai, kad Tajs bija izlēmis par labu saiknes dibināšanai. Nu labi, vien nobolījusi acis tumšmate pastiepa savu roku orākula virzienā.
- Es zinu, ko Joels ar Ereijasu dara. - Tas, ka serafe bija karotāja nepadarīja viņu par aptaurētu plānprātiņu.

- Tad tik uz priekšu, bet pacenties neaicināts nelīst manā prātā, jo man tas nepatiks... - Meja to pateica ar smaidu uz lūpām, bet balsī ieskanējās brīdinājuma notis, kuras Tajam vajadzēja uztvert nopietni, ja viņš nevēlēsies ar serafi liekus strīdus.
Flēras aizvainotais noskaņojums palika neievērots, pie tā Meja jau bija pieradusi un netaisījās izrādīt dziedniecei kādu īpašu uzmanību, te visiem bija kādas problēmas, bet nevajadzēja tās uzgrūst citiem.

[Urdrunir]

Esi nu prātīga! Tajs Mejas brīdinājumu uztvēra kā koķetēšanu. Tu savā jaunības maksimālismā esi stipri atklāta. Nevienam nav jālien tavā prātā, lai zinātu ko tu domā. Un mēs esam pazīstami cik? Trīs dienas? Pa to laiku tu esi it kā apsolījusies kopā ar mums doties darbos, bet vismaz četras reizes esi vienkārši nozudusi. Es jau neko. Manis pēc tu vari cilpot pakaļ vējam. Bet, ja tu nokļūsi nepatikšanās, tad vismz būs kāds, kas tev varēs sniegt palīdzīgu roku. Tagad tev uz brīdi jākoncentrējas uz mani un viss būs galā. Orākuls aizvēra plakstus un viegli sarauca pieri.

Kad saite ar Meju bija nodibināta, puisis domīgi pataustīja kabatu, kurā bija iegrūtis Flēras doto pergamentu. Klau', kad jūs planšetē meklējat kādu vietu, kā jūs to darāt? Vai tās ir kaut kāds koordinātes? Un kā tās izskatās? Tajs uzlūkoja dziednieci, jo tā visbiežāk bija redzēta ar degunu ardiešu planšetēs un noteikti vislabāk zināja kā ar tām apieties. Un... ē... Flēra... Vai tu būtu ar mieru nodibināt ciešāku saiti starp mums, ja nu gadījumā kas? Orākuls viegli minstinājās, jo no Flēras viņš netika līdz galam gudrs. Ja Meja strauji nozuda un tad kādam viņu nācās pestīt ārā no ķezas, tad Flēra mēdza pēkšņi pagriezties un doties savās darīšanās, bet atpakaļ nāca pati un ar kaut kur sagrābstītu informāciju.

[Romija]

Varbūt viņai vajadzēja nopirkt planšeti vai meklēt Svētnīcā citu, ja jau pēkšņi tās, kas bija viņai, kādam savajadzējās. Jā, Joels Flēras planšeti laikam bija kaut kur pazaudējis. Ko nu vairs...

"Koordinātes, nosaukumu vai atrodi avāriju vietu pēdējo 10 gadu laikā," Flēra īsi atbildēja, ja jau Tajs nez kāpēc ko tādu jautāja tieši viņai, nevis blakus sēdošai Mejai ar planšeti rokās. Parādīt gan viņa nevarēja. "Vai paprasi mašīnai."

Tad dziedniece bez ceremonijām pastiepa roku Taja virzienā, lai viņš izveidotu saikni.

[Roviela]

Pēc saites nodibināšanas nekādas īpašās sajūtas vai svešas domas galvā neuzradās. Nav jau tas tā domāts arī.
- Jā, un kad saite ir, tad spēku viens otram varam dot nepieskaroties, - orākuls piebilda vērodams, kā Tajs buras. - Es gan nezinu, cik lielā attālumā tas darbojas, nekad neesmu pārbaudījis.
Gabriels bija netālu toreiz tur, lauka vidū, kur Sīlija viņus bija ievilinājusi, bet viņš nepieskādās Joelam, kad atdeva savu spēku.

Viņš paņēma pirmīt malā nolikto planšeti, ieskatījās tajā un nopūtās. Neko daudz serafs atradis tur nebija, bet viņam jau arī nebija tāda pieredze kā, piemēram, Flērai.
Uh! Joels iebrauca ar pirkstiem matos, tos sajaukdams. Kāds auns, atvainojiet. Proti - Joels.
Orākuls pacietīgi gaidīja, kā būs ar Flēras un Taja saikni, lai tad atdotu planšeti Flērai.

[Sindra]

Sariša

Ja jau viņam nebija ļauts runāt, attīrītājs uz Sarišas nikno sprauslāšanu, mēģināja serafei iespert, taču Aleksa reakcija bija zibenīga un puiša kāja paspēra malā uzbrucēja kāju. Tā ka viņš netrāpīja meitenei.
- Nevajag... - Mārvins klusi noteica. Viņa skatiens pārmaiņus uzlūkoja gan Sarišu, gan arī attīrītāju. Tā ka tas bija domāts uz abiem. Viņiem vienkārši nebija nekādas nepieciešamības pēc liekiem kašķiem.

Brauciens arī bija pietuvojies mērķim un pazemes vilciens apstājās.
- Kustās! - un blāstera stobri atkal tiešāk pavērsās pret viņiem. Pēc komandas gan nebija nekādas nepieciešamības. Alekss jau bija piecēlies un gatavs doties tur, kur nu viņus vedīs.

Tālākais ceļš veda pa tumšiem tuneļiem un kā izskatījās, tad dienas gaismu tik drīz vien viņiem ieraudzīt nebūs lemts. Bet droši vien, ka tā... jo Būris taču bija pagrīdes cīņu vieta, un pagrīdes laikam jau bija vārda vistiešākajā nozīmē.
Ejot pa diezgan šauru un pustumšu eju, abi karotāji nonāca pie durvīm, aiz kurām varēja dzirdēt troksni. Tur cilvēki kaut ko bļaustījās un izklausījās, ka aiz durvīm bija sapulcējies visai liels pūlis.

Rejs tālāk viņus neveda. Tik vien pavēris durvis, attīrītājs ieskatījās telpā, no kurienes arī nāca pūļa radītie trokšņi. Viņš pamāja kādam un durvis atkal aizvēra.
Pēc mirkļa gaitenī ienāca kaut kāds nošņurkusa paskata vecis un nopētījis Aleksu un Sarišu, pasmīnēja.
Abiem Būra upuriem, tika dota zīme sekot tikko atnākušajam vecim. Tikai pirms, Alekss un Sariša bija izgājuši trokšņainajā telpā, Rejs satvēra Aleksu aiz pleca. - Veiksmi, Mārvin. - viņš novēlēja, skatienam aizkavējoties pie karotāja acīm. Attīrītāja skatienā pat bija jaušama zināma līdzjūtība. Un nopietnība, bez nekādas ņirgāšanās atblāzmas.
Alekss viegli pamāja un sekoja Sarišai.

Aiz durvīm viņu skatienam pavērās neliels gaitenītis, kuru no visām pusēm sargāja restes. Nedaudz uz priekšu, šīs restes pārauga lielākā telpā, kas bija Būra arēna. Kad viņi bija iegājuši restotajā gaitenī, durvīm, kuras aiz karotāju mugurām bija aizvērušās, arī priekšā nokrita restes. No pretējās puses bija vēl viens tāds pats gaitenītis. Acīmredzami no turienes vajadzētu parādīties viņu pretiniekiem.

Aleksa skatiens rūpīgi nopētīja viņu cīņas telpu.
Pa Būra restotajām sienām varēja diezgan viegli uzrāpties. Caurumi starp restēm bija tik lieli, ka skatītāji, kas bija saspiedušies gar sienām mierīgi varēja izbāzt cauri rokas un viskaut ko mest uz laukuma, kā arī sagrābt kādu no cīnītājiem, ja vēlējās.
Laukuma grīdu sedza smiltis. Laukumā bija arī izveidoti daži šķēršļi. Uz tiem varēja pakāpties, vai aiz tiem varēja paslēpties. Pie griestiem bija divas nelielas platformas, uz kurām varēja uzrāpties un tupēt.

Pirms viņi vēl bija ieraudzījuši savus pirmos pretiniekus, Alekss satvēra Sarišas roku un parāva viņu, lai pavērstu meitenes skatienu pret sevi.
- Uzkāp tur augšā. Un paliec tur. - viņš pamāja uz vienu no griestu platformām. - Nekādā gadījumā neskrien iekšā mazajos gaiteņos. Un ja tev kāpjot pa sienu kāds no skatītājiem traucē, droši dur viņiem rokās. Lai nebāžās, kur nevajag. - Alekss pat pasmaidīja Sarišai. - Sargi sevi. - viņš nočukstēja un puiša lūpas uzspieda īsu skūpstu serafes lūpām. - Augšā. - Alekss pamāja uz platformām.
Bet viņa skatiens klejoja pār skatītāju rindām, kuras radīja visai neciešamu troksni, bļaujot un pieprasot asinis.
Vien uz mirkli Aleksa skatiens aizkavējās pie Maikla, kurš sēdēja atsevišķā, no parastiem ļautiņiem norobežotā sektorā un izskatījās visai vienaldzīgs un garlaikots. Un bāls...


Pārtijs

Vinsa mašīna bija uzklausījusi nākamo pavēli doties uz Hatru. Mašīna bija uzsākusi kustēt. Cauri pilsētai izripinoties prātīgā ātrumā. Taču aiz pilsētas robežām, automašīnas braukšanas ātrums pieauga un mākslīgais intelekts informēja braucamrīkā esošos, ka viņi ir uzsākuši braucienu uz Hatru un ja nekas ārkārtējs neatgadīsies, tad galā nonāks pēc astoņpadsmit stundām.

[washulis]

Pat ja spēriens bija neveiksmīgs, Sariša tomēr sarāvās, sakožot zobus vēl ciešāk un Attīrītājam uzšņācot, pieri izgludinot un glūnēšanu pārtraucot tikai pie Aleksa lūguma pārtraukt. Palūkojusies sava biedra virzienā, atskanēja vēl pēdējā nopūta, bet serafe no jauna pievērsās tumsai aiz stikla. Gaidot. Līdz viņi jau stājās, līdz jau devās uz arēnu.

Tā apņēmība, kas iepriekš vēl bija te, no jauna sāka ļodzīties. Diafragma vēlējās satīties mezglā, tiklīdz viņa saklausīja pirmās, slāpētās skatītāju gaviles. Zvēru bars, tā lūk. Tomēr soļi turpināja vest uz priekšu. Atkāpšanās nav bijis un nebūs. Šie varētu būt labi mirkļi, lai izteiktu kādas lūgsnas. Bet kam? Metatronam, ka Mejai un pārējiem biedriem ir labāks liktenis, ka ja ne viņa, tad vismaz Alekss spēs no šejienes izkļūt. Ja tas varētu nenotikt, Sarišai vienmēr bija kāds pēdējais stiķis, ko neliedza šobrīd neesošie maģijas ierobežojumi. Pēdējais cēliens, ja tas būtu nepieciešams, ja patiesi neredzēs citas izejas.

Serafe nopētīja šurpu atvesto skrandaini. Vai tas būtu viņu trešais cīņu partneris, jebšu jau pirmais pretinieks. Viņa arī pašķielēja Reja virzienā, kad tas Aleksam deva savu novēlējumu. Bez sarkasma. Aleksa un daudzu Attīrītāju attiecības patiesi bija savādas. Kas draugs, kas ienaidnieks, neatkarīgi no pusēm, kurās stāv. Varbūt vēlāk būs laiks pavaicāt. Tikmēr viņi jau devās tālāk un viņa spēja nopētīt viņu skatītāju pulku. Gribējās uz tiem sakliegt par nežēlību, bet tas būtu ironiski, ja tā būs viņa, kas izdzīvošanas vārdā apsvērs izliet asinis.

Kad tikusi uzrunāta, Sariša palūkojās uz Aleksu, mirkli pārsteigta par īso skūpstu, uz ko, lai arī pusceļā, tomēr centās sirdīgi atbildēt, tikai tad pašķielējot uz platformām. Lai cīņā atstātu Tevi vienu? Aleks, man tā nešķiet laba ideja. Viņa godīgi iebilda, norādei vēl nesteidzoties sekot, uzlūkojot savu biedru raižpilnām acīm.

[Urdrunir]

Likās, ka Tajs uzmanīgi ieklausās Flērā, kad abi bija pieskārušies viens otram. Nē, no dibināmās saites tur nekas nebija dzirdams. Vienkārši viņš centās šo serafu saprast. Pierast pie viņas. Tomēr uzreiz, kad buršanās bija beigusies, tad puisis steidzīgi atvirzījās nost no dziednieces un bez pātraukuma paziņoja visiem. Vai es varētu uz īsu brīdi dabūt kādu planšeti? Man liekas, ka es precīzi zinu kur mums jādodas savos meklējumos.

Orākuls nevainīgi mirkšķinājās. Vai tiešām viņš kaut kā slepeni būtu izdabūjis no Flēras informāciju, par kuru tai pašai nebija ne jausmas?

[Romija]

Kolīdz Tajs bija atrāvis roku un nodibinājis saikni, Flēra to iemēģināja, cenšoties domās uzrunāt orākulu. Mēs atradīsim amuletu par spīti aizliegumiem un kaliosiem, vai ne?

Varbūt viņas vēlme risināt uzdevumu mazinās Taja niknumu, kas pirmīt bija parādījies un pēc tam kļuvis pilnīgi nemanāms orākula sarunā ar Meju. Jā, to, ka pret Meju visi izturās savādāk, Flēra jau bija ievērojusi. Lai kādās nepatikšanās iekultos, Gabriels viņu glāba, Tajs veltīja mierinošus vārdus. Savukārt Flērai visi pārmeta, kaut arī viņa pati ar savām problēmām bija tikusi galā. Šī bija Arda, nesaprotama zeme ar nesaprotamiem likumiem.

Astoņpadsmit stundas šķīra viņus no Taja idejas, lai kāda tā arī nebūtu. Ja viņš tiešām varēja piedāvāt jau gatavu variantu, ko pasākt, kad ceļš būs pievarēts, tad tas varētu vismaz šķist īsāks. Ja nē, tad vajadzēja izmantot šīs stundas prātīgi.

[Roviela]

Ā! Saikne, šķiet, bija, bet planšeti gribēja Tajs.
- Lūdzu! - Joels pastiepas, lai padotu Ardas brīnumlīdzekli Tajam.
Tas, nudien, nebūtu slikti, ja viņu līderis zinātu, kurp tieši viņiem jādodas. Tik un tā serafs nolēma, ka dubults neplīst, un viņš mēģinās meditēt.

Lai būtu stabilāk, Joels nosēdās uz auto grīdas un ierīkojās meditācijas pozā. Kamēr Tajs meklē to savu domāto vietu, tikmēr Joels meklēja Sarišu. Nē, droši vien, tas neizdosies, tālu un nemaz nav zināms, vai viņa nav Attīrītāju cietumā, kur nez vai varēs viņu sajust. Orākuls mēģināja tik un tā. Kas viņi par biedriem, ja vismaz nemēģina noskaidrot, kas atgadījies ar otru!

Nekas varēja neizdoties, jo Joels neapzināti ausījās, ko viņiem pavēstīs Tajs. Nē, tā nav labi! Un serafs savam uzdevumam koncentrējās kārtīgāk.

[Rouzijs]

Meja neko neatbildēja Tajam, vien pasmaidīja, kad saikne ar viņu tika nodibināta. Jā, tagad viņu nepatikšanu gadījumā viegli varēs atrast, bet ja serafe to nevēlēsies... tad diez vai tas būs iespējams, jo reizēm... šie komandas biedri bija daudz par daudz. Meitene nožāvājās, šķita, ka pēdējā laikā viņa ir gulējusi par maz, tās pāris stundas iepriekšējā naktī bija nedaudz atjaunojušas spēku rezerves, bet ne pietiekami.

- Es došos nedaudz pagulēt, pamodiniet mani, ja ir tāda vajadzība. - Ceļš bija garš un serafe cerēja vismaz pusi no tā nogulēt. Aleksa dotā planšete netika izlaista no rokām, pašreiz meitene nevienam citam to negrasījās dot.
Piecēlusies tumšmate nokļuva līdz tām pāris gultām un apgūlās. Tikai pirms miega viņa vēlējās pameklēt informāciju par Aleksu, ziņkārības pēc, varbūt kaut ko interesantu raksta par šo Ardas Karotāju.

Ak, Dievs! Tas bija tik muļķīgi mēģināt sev iestāstīt, ka nav nekādu jūtu, tās bija... tāpēc sirds tik ļoti sāpēja un šķita izrauta ārā un pamesta suņiem apēšanai. Serafe atbrīvojās no korsetes, kas šķita viņas augumam jau pieaugusi. Tā bija labāk... vieglāk elpot, pat ja... viegli nekas nebija šajā nolādētajā pasaulē.

[Urdrunir]

Paldies! Tajs priecīgi pagrāba planšeti no Joela un brītiņu to no visām pusēm aplūkoja. Pabakstījies pa ekrānu, puisis apmierināti ieņurdējās un iespieda planšetē simbolus.

6WC 4EF

Neviens mums nav aizliedzis atrast un iznīcināt amuletu, Flēra. Gluži otrādi, tas ir mūsu pienākums. Vienkārši nedomā par lietām, kuras nevari mainīt. Tās tikai sāpina. Nodibinātā saikne nebija domāta, lai nepārtraukti murmulētu savā starpā. Orākuls runāja balsī.

[Romija]

Kurš tos orākulus var saprast? Pie sevis nobolījusi acis par tādu Taja atbildi, Flēra nopūtās. Ja iepriekš viņai bija šķitis, ka no serafu grupas viņa ir tā, kas domā uz priekšu un nepieķeras nemaināmām pagātnes lietām, tad Taja komentārs viņu atsvieda atpakaļ. Laikam dziedniekiem nebija lemts saprast augstos domu lidojumus. Pašķielējusi uz meditējošo Joelu, Flēra nopūtās vēlreiz. Labi, ja saikne nozīmēja to, tad nāksies kaut kā izturēt.

Atstājusi domāšanu gudrāko ziņā, Flēra iekārtojās tā, lai vērotu ainavu aiz loga.

[Sindra]

Sariša

Uz mirkli Aleksa skatienā iezagās apmulsums. Laikam jau par to, ka Sariša apsprieda viņa pavēli. Bet nu ja... Sariša jau nebija viņa padotā. Nu ja... Alekss apstiprinoši pamāja un vēlreiz norādīja uz augšējo platformu. - Jā. Es zinu, ko daru. Man būs vieglāk, ja tu būsi augšā. Tu vari piesegt mani no turienes. - puisis centās ātri paskaidrot, kamēr vēl arēnā nebija uzradušies viņu pretinieki.
- Es negrasos šeit mirt. - ja nu gadījumā Sarišai likās, ka Alekss te grasās viens izdarīt pašnāvību.

Tikmēr vecais skrandainis bija ticis līdz otram Būra gaiteņa galam un pazuda aiz mazākām durvīm. Taču nākamajā mirklī lielākās metāla durvis pacēlās un no turienes arēnā izskrēja savāds dzīvnieks.
Ieskrējis arēnā, tas atieza zobus un tūlīņ pat tam no mutes izlauzās pamatīga strūkla ar indīgi zaļganas nokrāsas šķidrumu, kurš saskaroties ar smiltīm kūpēja.
Alekss gan visai veikli izvairījās no radības spļautās skābes. Puiša plaukstā iegūla viens no dunčiem.

Skatītāji, pamanot radību, manāmi attālinājās no Būra sienām. Viņi acīmredzami zināja, ka radības pūstā skābe ir visai nepatīkama, ja nonāk uz ādas.


Pārtijs

Joelam meditējot izdevās noskaidrot, ka Sariša atkal ir sajūtama. Serafe atradās kaut kur Ardā. Tas gan arī bija viss, ko varēja noskaidrot. Ja nu vēl vienīgi to, ka atradās visai tālu no serafiem, kuri devās Hatras virzienā.

Pēc meklējumiem, planšete Tajam parādīja Hatras karti. Un tajā vienu konkrētu vietu, kas bija pieprasītās koordinātas. Tā gan izskatījās pēc vietas, kas atrodas nedaudz nomaļus no pilsētas centra. Un tajā nebija nekādu zīmīgu vietu. Nekas tāds, ko ieteiktu apskatīt tūristiem, vai kas tāds. Īsāk sakot, nekas īpašs.

Meklējot informāciju par Aleksu, Meja atrada visai daudz ierakstus un arī bildes. Bija, protams, pieklājīgie saiti, kas sniedza ziņas, ka Alekss Mārvins ir karotājs. Viņa dosjē un karjeras panākumi. Tur bija atrodama adrese birojam, kurā Mārvins strādā arī kaut kāds telefona numurs, uz kuru iespējams, viņu varētu sazvanīt.
Tāpat tīkla dzīlēs bija atrodami visai padaudz Aleksa attēli. Dažādi. Gan puskails Alekss, gan pilnā karotāja bruņojumā, gan kopā ar meitenēm.
Viņam ir arī veltītas vairākas fanu lapas, kurās meitenes liek viņa bildes un raksta sajūsminātus komentārus. Izskatās, ka Alekss ir visai populārs puisis Ardā.

[washulis]

Piesegt. Viņa vēlreiz palūkojās augšup. Noteikti nepatika distance, ko nāktos mērot mirklī, kad Aleksa piesegšana kļūs vitāla. Serafe vēl kavējās, bet nācās drīz apjaust, ka diemžēl pārdomām daudz laika nav un nebūs. Tika atvērti otri vārti. Skatiens apstājās pie savādā dzīvnieka. Tātad tas ir Aleksa pieminētais modificētais zvērs, ar kādu līdzīgu visticamāk saskārās arī viņas biedri dienā, kad Flēra tika nogādāta pie Maikla.

Sasodīts... Viņa klusi nošņāca, izvelkot rokā esošo dunci, lai tas ir pa rokai, kamēr Sariša skrēja uz tuvāko Būra restoto sienu, priecājoties, ka nebūs jāraizējas par skatītāju rokām, kas bīstoties no skābes, atkāpušies. Cik pirksti ātri ļāva, viņa līda augšup, pat ja rokā esošais duncis vienu no plaukstām ierobežoja, bet šo procesu vairāk kavēja regulāra palūkošanās pāri plecam, lai zinātu, kā veicas Aleksam.

[Rouzijs]

Informācija par Aleksu nebija skopa, bet... Meja nožēloja, ka kaut ko tādu bija meklējusi. Vien uzspiedusi uz saites, kas aizveda pie kaut kāda telefona numura serafe to ierakstīja savā telefonā. Viņa gan nebija pārliecināta, ka tas ir Aleksa numurs, bet kas gan cits viņai atlika. Iespējams, ka prātīgāk būtu to izdzēst un nemēģināt nemaz pielietot dzīvē. Bija grūti to izdarīt, bet tajā pašā laikā viņa apzinājās, ka bija Karotājam atdevusi sevi, bet viņš pat nebija pēc tam licies ne zinis par Meju. - Viennozīmīgi... tā bija mana kļūda, mana vaina... man nevajadzēja ļauties. - Tad tagad vismaz viņas sirds varbūt pukstētu kāda serafa dēļ. Prāts būtu skaidrs un tumšmate spētu pievērsties uzdevumam, bet nekā tāda nebija, domās dominēja Alekss un nekas vairāk, par amuletiem viņai bija vienalga. Vien nācās secināt, ka šīs sāpes, kas mocīja sirdi bija pārāk spēcīgas un tās izsūca visus spēkus, visu enerģiju un dzīvot vēlmi, kas vēl pavisam nedaudz turējās serafes prātā.

Gribējās nejust. Nedomāt.

Un visas tās fanu lapas, tie Aleksa attēli...
Meiteņu komentāri... tas bija kā spēcīga pļauka, kas izsit pamatu zem kājām. Serafe izslēdza planšeti un sarāvās mazā kamoliņā, rokas aptvēra ceļus, un gribējās ļauties miegam, lai nebūtu jādomā un jājūt. Tas bija vienīgais glābiņš, kas meitenei atlika.
- Es gribu aizmirst... -

[Sindra]

Sariša

Pavisam mierīgi Sariša varēja uzrāpties augšup pa Būra sienu un nonākt uz vienas no platformām. Viņa tikai juta, ka kaut kas no skatītāju puses tiek mests pa viņu. Kaut kādi ēdieni vai kaut kas tāds, kas sašķīda pret tā jau trūcīgo apģērbu un atstāja nepatīkami slapju pleķi.
Bet nevienas rokas necentās Sarišu sagrābt vai kaut kā aizkavēt serafes meklējumus pēc glābiņa.

Maikla skatiens uz mirkli pievērsās Sariša, taču laikam jau apjautis, ka serafe tikai slēpsies un cīņu atstās Aleksa ziņā, viņa skatiens atkal atgriezās pie brāļa. Nu jau ieinteresētāk.

Lieki nekavējoties Alekss pievērsa radības uzmanību izvelkot no maksts dunci un ar kreiso roku iesviežot to dzīvniekam tieši acī. Tas protams radību ļoti nokaitināja un tā metās puisim virsū. Aleksa kustības bija veiklas. Lai izvairītos no zvēra uzbrukumiem, karotājs gan skrēja, gan leca, gan arī veiksmīgi izmantoja būra režģu sienas, lai apietu radību, izvairītos no spļautās skābes un uzbrukumiem.

Aleksam veicās labi. Un likās, ka šī nebūt nav pirmā reize, kad viņš saskarās ar šādiem zvēriem. Un visticamāk, ka viņam patiešām bija vieglāk, kad Sariša atradās augšā, nevis te lejā, kur viņai netīšām varētu trāpīt radības spļautā skābe. Tāpat arī likās, ka puisis itin labi zin, kur tieši radībai jātrāpa, lai to iznīcinātu. Alekss gan necentās aizmest arī otru dunci. To viņš paturēja rokā, līdz viņam radās izdevība veikt pārdrošu manevru. Karotājs metās radībai pretī un pašļūcis zem tā ķermeņa, uzšķērda tai no apakšas vēderu.
Viņu pirmais pretinieks sabruka zemē, Alekss piecēlās un izrāva no radības ķermeņa arī otru dunci.
Viņš pat nebija ievainots, tik vien kā nosmērējies ar smiltīm un kaut kādu šķirdrumu, kas izplūda no radības iekšām.

Otrā cīņa sākās ātri. Tiklīdz, kā Būra rīkotāji bija sapratuši, ka Alekss veiksmīgi ticis galā ar pirmo pretinieku, arēnā tika ielaisti divi cilvēki. Tie bija divi, paliela auguma tēvaiņi ar visai kriminālu izskatu. Tērpti bruņās un izskatījās visai labi ekipēti. Gan ar blāsteriem, dunčiem, gan pātagām.
Izkliedzot uzbrukuma rēcienus tie metās Mārvina virzienā, pat lāga neievērojuši, ka augšā atrodas arī otrs pretinieks. Nebija gan saprotams, kāpēc uzbrucēji skrien pretī Aleksam, nevis cenšas viņu nošaut no attāluma, taču izskatījās, ka Mārvinam ir visai vienalga. Dunči nozibēja Aleksa rokās un jau nākamajā mirklī tie bija iedūrušies abiem uzbrucējiem precīzi kaklos, kas bija bruņu neaizsargāti. Izdodami gārdzošas skaņas Aleksa pretinieki sabruka zemē un karotājs jau skrēja pie abiem ķermeņiem, lai ātri savāktu no viņiem ieročus.

Taču lāga nepaspējis uzlasīt upuru ieročus, Alekss apstājās, jo bija ieraudzījis nākamo pretinieku.
Tas patiesībā nemaz neizskatījās pēc pretinieka. Būrī tika iestumts vīrs gados. Tērpts skrandās un noaudzis. Viņš izskatījās apjucis.
Ieroču šim pretiniekam nebija un viņš arī neizskatījās agresīvi noskaņots.
Alekss atkāpās.
Karotāja seja bija palikusi bāla un skatiens tāds, it kā viņš būtu ieraudzījis spoku. Uz mirkli, Aleksa skatiens uzmeklēja skatītāju rindās sēdošo Maiklu. Virspriestera sejā bija manāms viegls smīns.

Alekss vilcinājās. Un līdz ar viņa vilcināšanos skatītāji sāka izdvest arvien neapmierinātākas skaņas. Tie bija atkal saspiedušies gar dzelzs režģiem un caur tiem cauri bāzās rokas, kas alka satvert Būra dalībniekus.
Bet Alekss... jaunekļa skatiens visai nolemti lūkojās uz pretinieku. Vien uz brīdi viņš aši pameta skatienu apkārt, lai pārliecinātos, ka no šejienes patiešām nav iespējams tikt prom.
Tikmēr nošņurkušais vīrs bija panācis tuvāk Aleksam un samiedzis acis uzlūkoja jaunekli. - Alekss? - balsī gan bija neliela nepārliecinātības pieskaņa, taču Mārvins viegli pamājot, apstiprināja, ka tas patiešām ir viņš.

[Roviela]

- Man šķiet, ka Būris jau ir sācies, - Joels nomurmināja, no grīdas neceļoties.
- Es jūtu Sarišu.
Bija grūti tā nosēdēt, zinot, nē, nevis zinot, bet gan iedomājoties, kas notiek tur, Stonā. Kāda zināšana! Te darbojās iztēle, un nekas cits. Bezspēcība nogurdināja, līdz ceļa mērķim bija tālu. Pārlieku tālu, lai arī tad, ja viņi tiks galā ar amuletu, tas kaut kā palīdzētu tagad notiekošajam.

Joels nopūtās vēlreiz un mēģināja saņemties. Tajs kaut ko bija atradis, nu tad Joelam vismaz jāpacenšas ar meklēšanu. Jāpacenšas tā, lai viņu nenojauktu. Kā mācīja Tiara? Spēcīgāko vairogu, lai nekas, nekas netraucē, un meklēt.

Ko orākuls arī darīja.
Ļoti žēl, ka tādā veidā amuletu nevar iznīcināt.

[washulis]

Tikusi augšā un veltot visai neizpratnes pilnu skatienu audiencei, kas mētājās ar vērtīgām lietām, bet viņai par nelaimi, Būrī nelietojamām, Sariša pievērsās Aleksam, uzmanīgi vērojot notiekošo, žņaudzījot dunci rokās, cenšoties saprast, kur ir tie punkti, kas skābes zvēram ir vārīgākie. Tiesa, karotājs patiesi rīkojās veikli un beigās serafe drošu apliecinājumu spēs gūt tikai par pavēderi. Lopam gar zemi un ierodoties abiem noziedzinieku tipiem, arī tie tika ātri pievārēti un Sariša jau pavirzījās uz platformas malu, apsverot iespēju rāpties lejā, lai savāktu papildus ekipējumu arī sev, bet tiesa. Tālākais mulsināja no jauna. Vecais vīrs.

Kavējusies, viņa nolūkojās abu sasveicināšanās procedūrā, tikai pēc tam no jauna pievēršoties restēm un vienalga, Alekss iebildīs vai nē, rāpās lejā, vajadzības gadījumā piedraudot skatītājiem ar savu dunci. Piezemējusies smiltīs, serafe uzreiz pievērsās Aleksam, pieejot tuvāk abām mirušajām būdām. Kas notiek tad, ja mēs atsakāmies nogalināt pretiniekus? Visnotaļ pamatots jautājums, jo acīmredzot viņi viens otru pazina un ja tik būtu ārpus šīs nolemtās vietas, neizskatījās, ka viens otru sauktu par pretiniekiem. Turklāt, kāds gan ir gods nogalināt vecu vīru? Lai gan... muļķīgi - Būrī nekāda goda nebija. Bet, lai nevilktu visu garumā, Sariša noliecās, lai savāktu blāsteri, tad vismaz arī uz platformas esot viņa būs noderīga, lai arī veltot vecajam vīram aizdomu pilnu skatienu. Ko gan ar viņu iesākt?

[echo3]

Ereijass sēdēja visai ērtajā krēslā un vēroja ainavu aiz loga. Cik nu to varēja nosaukt par ainavu. Bija pietiekoši agrs, lai miegs nenāktu, un tas šoreiz nemaz nebija labi, jo pa galvu maisījās diezgan nejaukas domas. Karotājs centās tām tikt pāri, nogrūst apziņas stūrī, lai koncentrētos uz svarīgāko, uz amuleta iznīcināšanu, bet - atklāti sakot, Ereijass šobrīd jutās muļķīgi nederīgs. Meklēt amuletu nespēj, jel ko darīt, lai palīdzētu tiem, kam draud Būris (vai kas jau atrodas tur), arī nespēj. Pat Klaudijai nevar piezvanīt, jo nezina numuru. Un, ja zinātu veco, tagad viņai noteikti ir jau jauns. Nez, varbūt var noskaidrot? Varbūt pietiek ar to, ka Klaudija ir Deina māsa, lai viņu varētu sameklēt? Planšetes abas bija aizņemtas, nu tad, iespējams, vēlāk Ereijass mēģinās Klaudiju atrast.

Pēc brīža karotājs aizprātojās līdz Mārvina vecākā grāmatai. Ereijass jau vēra muti, lai palūgtu Flērai pastāstīt, ko viņa izlasījusi grāmatā, un ko Safīra iepriekš nepastāstīja, kad viņš paskatījās uz meditējošo Joelu un atkal muti aizvēra. Joels arī gribēs dzirdēt. Atliekam uz brīdi, kad meditācija beigsies.