"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Urdrunir]

Jo mums nebija iemesla meklēt Flēru. Es taču teicu,- mūs palaida brīvdienās. Tajs paraustīja plecus un turpināja smaidīt kā odus pārēdies krupis pusdienu saulītē. Puisis ne ar vienu nestrīdējās, viņš apmainījās ar informāciju, lai arī no malas tas varēja izskatīties savādāk.

Un tad es tikai gribēju precizēt. Mēs atgriezīsimies Stonā, lai izdarītu ar Sarišu ko tieši? Respektīvi vietējā tieslietu sistēma ir piespriedusi viņai pēc vietējo izpratnes taisnīgu sodu, un mēs tad tagad... ko?... e? Tie serafi, kas sāka izklīst uzreiz pēc pirmā amuleta atrašanas viņam pārlieku uzticību neraisīja. Un patiesībā Tajs jau bija samierinājies ar mazākiem grupas apmēriem un minimālu šaubīgo elementu skaitu. Serafu karotāji reizēm gāja bojā izpildot uzdevumu un tā varēja gadīties ar jebkuru no viņiem. Taču reti kurš centās apzināti ievilkt nepatikšanās biedrus. Hatrā bija amulets, kas ļautu risināt Gabriela romantiskās problēmas ar otru pusi. Kas bija Stonā?

[Sindra]

Sariša

- Nē, nē... Gulēt uz grīdas nepavisam nebūtu laba doma. - Alekss pasmaidīja. Un pat ja viņi patiešām nespētu sagulēt, tad viņš noteikti būtu tas, kurš gulētu uz grīdas vai krēslā. Neliktu to darīt meitenei. Mārvins domāja, ka viņš jau tā kā ir vairāk pieradis pie nekomfortabliem apstākļiem, nekā Sariša. Viņam būtu vieglāk, it īpaši, ja ņem vērā, ka puisim nekas vairs nekaitēja un kopumā viņš jutās labi.

- Tā būs labāk. - Alekss pamāja, apstiprinādams savu izvēli par labu tam šķidrumam, kurš solīja padarīt spēcīgākas puiša maņas. - Es esmu pieradis pie tādām ķīmijām. Man dažkārt vajag lietot arī darba vajadzībām. - viņš paskaidroja. Sarišas darbošanās nekādu īpašo reakciju no Aleksa puses neizsauca. Viņš nekliedza. Nesūdzējās. Tik vien kā nedaudz saspringa.
- Kad iedarbība beidzas, tad ir nedaudz slikti un vājums, bet tas nav nekas briesmīgs. Ja izdodas pāris stundas pagulēt, tad vispār nekas briesmīgs. - viņš noteica un paberzējis vietu, kurā Sariša bija veikusi injekciju, aizgāja apsēsties pie galda.

- M? - Mārvins jautājoši palūkojās uz meiteni, kad viņa bija informējusi par jautājuma esamību. - Idejiski brīvi un vēl saņemsi daļu no ieejas biļešu iekasētās summas. Bet, tas tu būsi brīva. Man būs jāskaidrojas ar savu Vadību un nevar zināt, kā tas viss beigsies. - Alekss pavilka tuvāk Sarišas pasniegto tējas krūzi un ieelpoja tās smaržu. - Smaržo labi. - viņš noteica.

Neskatoties uz viņu sagaidāmo likteni, Alekss likās pavisam mierīgs. It kā viņu nemaz neuztrauktu kaut kāda gaidāma cīņa.


Pārtijs

Vinss apstiprinoši pamāja. - Haveja nav centrālā pilsēta, tādēļ lidvagonu piestātnes šeit nav. Ja mēs vēlamies izmantot lidvagonus, tad jādodas uz kādu no lielajām pilsētām. Un to var darīt vai nu ar pazemes vilcienu, kas ir ātrākais variants, vai nu savu auto vai autobusu. Ar autobusu būs vislēnāk.
Jūs varat vai nu ar vilcienu braukt līdz Hatrai, vai arī ar vilcienu līdz Stonai un no Stonas līdz Hatrai.
Stona ir mums tuvāk esošā lidvagonu pieturvieta. - tāds bija īsais par transporta iespējām, kādas serafi varēja izmantot.

Bet tas otrs jautājums... Puiša skatiens uz mirkli aizkavējās pie Mejas. Līdz viņš pasmaidīja un paraustīja plecus.
- Nedomāju, ka tas ir tik būtiski. - viņš noteica. - Es jūs nekad agrāk neesmu saticis un jūs neesat Havejas iedzīvotāji. Un tā kā pie manis atradās Meja, kas arī nav vietējā un tā kā viņa bija aizbēgusi no savējiem, tad man īsti nemaz nebija iespēju, kas jūs tādi varētu būt.
Bet ja Meja jums pateica, tad jā, ir tāda lieta, es redzu, ka jūs neesat Ardas iedzīvotāji. - Vinss atzina. Vairāk gan viņam piebilst nebija ko. Puiša gaiši pelēkās acis pētoši raudzījās uz serafiem.


- Aha, aha... - Liana pavīpsnāja par Flēras atzīšanos, ka Gabriels viņai esot aizliedzis meditēt. - Klausīt Gabrielam ir ļoti prātīgi. - viņa vēl piebilda. Un tā īsti nevarēja saprast vai tā bija ironija, vai arī serafe to bija domājusi nopietni.
Viņas skatiens jau pievērsās Tajam, kuram arī bija ko teikt.
- Protams. Jo jūs cietāt avārijā, izrādījāties cilvēkiem, principā pastāvēja iespēja, ka jūs varat iet bojā, bet jūs nemeklējāt dziednieci, pat ne lai painformētu, ka jums viss ir kārtībā. Un pat ja jūs nevēlējāties viņu apgrūtināt ar savām problēmām, man liekas, ka jūs zinājāt, ka viņa viena aizdevās pie nedraudzīgas personas. Tātad, principā, jums bija vienalga, kas ar viņu notiek. Tikai vēlāk, kad viņai kāds mēģinātu noraut galvu, jūs pajautātu man, vai es grasos par viņu parūpēties. Tāpat, kā par Sarišu, vai ne?

Redz, tas arī atbild uz jautājumu. Ko tieši jūs darīsiet ar Sarišu? Jā, interesanti, kā lai es to zinu? Un kāpēc, ja jūs dodaties uz Hatru, jums liekas, ka man tā kā kaut ko vajadzētu darīt ar Sarišu un ka manas iespējas ir diži lielākas, nekā jūsējās. Ja ņem vērā to, ka es šeit atrodos īsāku laiku nekā jūs. Es tikai piedāvāju, ka jūs paši varat doties atpakaļ uz Stonu un parūpēties par Sarišu tieši tādā pašā veidā, kā Flēra iedomājas, ka to varētu izdarīt es. - kā izskatījās, tad Lianas Stonā darāmo lietu sarakstos Sarišas glābšana neietilpa.

[Roviela]

Joels stāvēja turpat netālu un uzmanīgi klausījās. Vinss bija... bija grūti pat pateikt, kāds. Savāds noteikti, bet ne sliktā nozīmē.

- Žēl, ka mums te nav sava auto. Nu, tas tāpēc, ka lidvagonus mums pašlaik negribas, pietika ar to, kas te vakar netālu nokrita, - viņš paskaidroja. Var jau būt, ka lidvagoni te krīt katru dienu, bet orākuls par to šaubījās, un pēc tādas nesenas avārijas, vai bija brīnums, ka uzreiz negribas sēsties citā lidvagonā?
- Paldies! Būs jāizmanto pazemes vilciens, laikam.

Viņš pasmaidīja pretī.
- Jā, tā ir taisnība. Es gan ceru, ka tev tāpēc nebūs nekādas nepatikšanas, - serafs turpināja pavisam nopietnā tonī.
- Kā tas izskatās, ka redzi? Es ne tīras ziņkāres pēc prasu, bet tāpēc, ka mums ir šai pasaulē uzdevums, ir jāatrod viena tumša lieta un jāiznīcina. Šejienei tam vajadzētu nākt par labu un mūsu pasaulei - pavisam noteikti.

Orākuls paskatījās uz Meju. Tu gribēji runāt par dziedēšanu, vai man to teikt? tas nozīmēja. Meja teicās paprasīt, galu galā, nevar jaukties un līst citiem pa priekšu.

[echo3]

Pareizi, sakaru problēma. - Ereijass pievērsās Flērai. Karotājs izvilka no kabatas savu jauno telefonu. - Tā kā vecos nācās izmest, nopirkām jaunus. Vienīgi Mejai vēl nav, bet te ir veikali uz katra stūra. Šoreiz iegaumējām numurus no galvas. Nosaukšu, ieraksti savējā, un nosauc savējo, lai zinām. - Secinājumi no vakardienas notikuma un atbilstošais Joela priekšlikums par numuru atcerēšanos tagad tika likti lietā.

Vienu īsu brīdi Ereijass tā kā vēlējās iebilst Lianas runai, bet telefonu numuru apmaiņas procedūra ļāva apdomāties. Varbūt Liana patiesībā nemaz nav tik spēcīga, un visa runāšana slēpj to, ko varētu pateikt vienā teikumā - "Es nespēju to izdarīt"? Jo viņas rīkojumi bija (varbūt) nosaucami par stratēģiskiem, bet ne par taktiskiem. Izklausījās, ka vecākā serafe ir tikai komandējusi, bet nav darījusi pati, un, galvenais, nekad viņai neviens nav runājis pretī. Lai tā arī paliek.

Taj, uz kurieni dodamies? - Grupu vada Tajs. Liana ir Gabriela vietā, lai ko tas arī nenozīmētu, bet grupu vada orākuls. Ereijasam gribējās palīdzēt glābt Aleksu un Sarišu, bet... tas pats muļķīgais bet! - ne jausmas, kā to izdarīt. Kas liktu Attīrītājiem atcelt cīņu? Beils, kas sagūstījis Maiklu, lai apmainītu to pret Aleksu? Vai tas ir vai nav noticis? Un vēl Sariša tur, kaut kur Attīrītāju cietumā.

[Romija]

"Ar mani viss ir kārtībā," klusāk piebilda Flēra, kad Liana bija izpaudusies ar vēl nedzirdēti garu runu. Tad viņa noslaucīja rokas.

"Labi, par Sarišu mēs paši padomāsim! Es atvainojos, ka vēlējos savas problēmas uzgrūst jums," Flēra apņēmīgi paziņoja, un arī atvainošanās bija vairāk formāla, nekā dziļi nožēlojoša. Savā ziņā Lianas attieksmi varēja arī saprast, jo serafi bija pārāk pieraduši sagaidīt, ka Gabriels par visu parūpēsies. Un viņa līgavai netika ķēpāties ap tādām lietām. Vispār doma par šādas serafes piederinšānu Gabrielam šķita gandrīz šķebīga, tomēr Flēra centās par to šobrīd nedomāt.

Plāna, ko darīt ar Sarišu, vēl nebija. Ja Maikls būtu brīvs, tad droši vien ar viņu varētu mēģināt kaut ko sarunāt, bet šobrīd Beils bija nogriezis tādu iespēju. Tas gan nenozīmēja, ka dziedniece ir atmetusi cerības un apņēmību rīkoties, jo dažādi varianti bija vienmēr, vajadzēja tikai skatīties un domāt līdzi.

Flēra sameklēja savu telefonu, kur ierakstīja Ereijasa saukto numuru un tad piezvanīja viņam, jo savu numuru nezināja.

[washulis]

Es ceru, ka tādas ķīmijas neizraisa atkarību vai ko tamlīdzīgu. Sariša nedroši ieminējās. Piemēram, Jūsu smēķēšana. Derdzīga padarīšana. Mēs sākām to piekopt, lai maskētos, jo šeit ar to acīmredzami nodarbojas visu. Domāju, ka Gabriela plaušas noteikti vairs nav glābjamas. Nevilšus nopietni un drūmi sāktais beidzās ar īsiem smiekliem. Skaļi valdnieka dēlam vaicāt par viņa plaušu stāvokli viņa gan neatļāvās. Neuzskatīja, ka tā ir viņas vieta, raizes vai darīšana. Pret augstāk stāvošiem vienmēr bija izjūta uzvesties formāli. Ja šie augstākie ir novērsušies un neskatās, tad tas jau ir cits stāsts. Un cik ilgi šāda iedarbība darbojas? Tu taču nepagursi Būra vidū? Viņa drīz atgriezās pie jau nopietnākas tēmas.

Pie paziņojuma par Būra izdzīvošanas gaidāmo rezultātu, Sariša pārsteigti palūkojās uz Mārvinu. Mums par to vēl maksās? Par nogalināšanu? Šī samaksa gan noteikti nebūs kompensācija par šausmām, kurām Būrī iemestie izcietuši, tas nebūtu tādu cilvēku stilā. Tā drīzāk bija motivācija kādu uz Būri vilkt no brīva prāta, lai dalībnieku nekad netrūkst. Patiesi šausmīgi. Vienīgais labums būtu tas, ka palikusi bez sava ID un visa pārējā, ar ko bija sekojusi Mejas piedzīvojumam, ar šādu kripatu naudas viņa vismaz varēs tikt līdz Svētnīcai, nekā bezspēcīgi maldīties pa svešo, urbāno pasauli. Bet šī došanās prom, protams, atkarīga arī no Aleksa plāniem. Pat ja viņi tiks laukā, Sariša jutīsies viņam parādā un kaut kā vēlēsies šo parādu atdot. Tas šķiet netaisnīgi, ka Tev vēl nāksies skaidroties, kamēr Vadība nav bijusi spējīga Tevi no šejienes izvilkt paši. Visa Aleksa nonākšana pie Attīrītājiem jau tā nebija tīra, turpināt izciest sekas būtu pēdējais, ko Mārvins pelnījis.

Nosēdusies pie galda, savam biedram līdzās, serafe aplieca pirkstus apkārt krūzītei, vairākas reizes dziļi ievelkot garaiņus. Es nezinu, ko tieši Flēra salika tur iekšā, bet uz viņas prasmēm var paļauties. Šis būs mans sudrabainais šķidrums. Viņa laimīgi paziņoja, jūtot lūpās ieplešamies smaidu. Arī viņa uz mirkli varētu atļauties noticēt, ka viss būs kārtībā. Tiekot laukā, pieļauju, ka es nevarēšu Tev būt dižs palīgs šajā skaidrošanas sakarā. Es pat nezinu, vai joprojām tikšu vainota uzbrukumā tam Attīrītājam, Malerikam, jebšu ar šo Būra akciju būšu oficiāli... attīrīta. Ironiska vārdu spēle, nudien.

[Rouzijs]

Joels Vinsam aizmirsa pajautāt vienu svarīgu lietu.
- Cik ilgi ir jābrauc ar vilcienu līdz Hatrai? - Meja atglauda tumšos matus un apjautājās. Patiesībā viņa jau jutās nogurusi no visiem komandas biedriem, šie serafi nogurdināja vairāk kā viss cits Ardā, pat pasaules gaisotne nebija tik nomācoša, kā daži labi.

- Es nepateicu. - Serafe pat pasmaidīja, viņa nebija atklājusi pārējiem, ka Vinss redz savādāk nekā citi cilvēki, meitene neuzskatīja, ka tas ir tik būtiski un ka tagad visiem tas būtu jāzina, turklāt meitene feispalmoja. Tumšais skatiens pievērsās orākulam, vispār vai viņš bija orākuls? Par to sāka šaubas rasties.
- Man liekas, ka nav prātīgi iesaistīt cilvēkus mūsu uzdevumā, tas vienmēr beidzas slikti. Piemērs ir Alekss. - Pret kuru Mejai bija jūtas, tikai to serafe tagad vēlējās noliegt un mēģināja sev iestāstīt, ka tā nav.

Bet jā, runa par dziedēšanu. Joelam pat nebija jāskatās uz Meju, lai viņa sāktu runāt.
- Mūsu grupā ir dziednieks. Ir iespēja, ka mēs tevi izārstējam un tu varēsi piedzīvot nākošo un vēl daudzas dzimšanas dienas, vai tu piekrīti? Mēs neko neuzspiežam. - Lai gan, tumšmate nesaprata, kurš gan cilvēks atteiktos no tā, ka varētu padzīvot vēl pāris gadus ilgāk.

[Sindra]

Sariša

- Nē... man liekas, ka nē. - Alekss atbildēja. Vismaz viņš nejuta sevī nekādu atkarību pēc injekcijām. Un nebija arī tā, ka bez tām viņš justos nespējīgs un vārgs.
Ar smēķēšanu gan bija savādāk. Tur Mārvinam nācās piekrist Sarišai. - Smēķēšana ir atkarība. Bet nu... redz, kopš mēs esam šeit, es taču nesmēķēju. Ja cigaretes nav pie rokas, tad varu iztikt. - un nebija tā, ka viņš nespētu domāt ne par ko citu, kā vien iespēju tikt pie kārotā dūma. - Man liekas, ka daudziem smēķēšana ir laika kavēklis un tāds kā sazināšanās veids. Kopā uzsmēķēt. Nu, kaut kā tā. - Bet, nu jā... Ardā lielākoties visi smēķēja. - Vai tad Flēra nevar izdziedēt Gabriela plaušas? Man šķiet, ka manējās viņa izdziedēja un tās noteikti bija sliktākā stāvoklī, nekā Gabriela plaušas. - Alekss pasmaidīja.
- Nē, nē... iedarbība varētu beigties tikai rītdien vakara pusē. - serafei nevajadzēja satraukties, ka spēcinošās vielas varētu pievilt nelaikā. Tādēļ jau Alekss bija izmantojis divas injekcijas.

- Nu, tas nav gluži tā, ka maksā. Tā ir drīzāk tāda, kā balva. Es nezinu... man grūti paskaidrot. - Alekss nekad tā īsti nebija domājis par Būri un tā noteikumiem. Patiesībā, viņš pat nebija domājis, ka vispār tajā nonāks. Bet dzīvē jau gadās visādi neparedzēti pagriezieni. Katrā ziņā, padoties viņš negrasījās.
- Nav jau tā, ka tas būtu bijis viņu pienākums, mani no sejienes vilkt laukā. - Alekss noteica, paraustījis plecus. - Es pats sapinos meistarībā, ja tā var izteikties. Gribēju, kā labāk, bet visu līdz galam kārtīgi neizdomāju. - un tagad vajadzēja cīnīties ar sekām.

- Ja karotāji tevi atdeva attīrītājiem, tad viņiem vairāk nav pretenziju pret tevi. Un ja tu izdzīvosi Būri, tad attīrītājiem arī vairāk nebūs pretenziju. - tā ka Sarišai nebija par ko uztraukties.



Pārtijs

- Nevajag pozēt. - Liana noteica, palūkojusies uz Flēru. - Varbūt ar Gabrielu tev lūpiņas uzmešana iet cauri. Ar mani tā gluži vis nebūs. - tas pat laikam nebija domāts tikai Flērai, viņa noskatīja visus virtuvē palikušos serafus.
- Kādam ir vēl kaut kādas problēmas? Vai neatliekami darbi, kas jūs kavētu doties pildīt uzdevumu? - Liana vēl apjautājās.


- Vispār jau lidvagonu, un vispār transporta, avārijas nemaz negadās tik bieži. - Vinss noteica. Nē, nu savā ziņā, varēja saprast šo ļautiņu nevēlēšanos vēlreiz doties kaut kur ar lidvagonu, bet nu...
- Mašīnu gan var izīrēt, ja jums tā ceļot liekas ērtāk. - tepat netālu no Vinsa mājas atradās auto saloni, kur mašīnas varēja ne tik vien nopirkt, bet arī izīrēt.
- Vilciens līdz Hatrai brauks gandrīz uz pusi ilgāk, nekā lidvgons. - viņš atbildēja Mejai.

Pēc Joela jautājuma jauneklis tādu brīdi vienkārši klusēja. Viņš izskatījās nedaudz apjucis. - Es nezinu... - Vinss paraustīja plecus. - Jūs esat gaiši. Mani draugi ir tumši. Visi ardieši ir tumši, bet jūs esat gaiši. - viņš nemācēja savādāk paskaidrot. Un puisim nebija ne jausmas vai viņš spēja atrast to, ko šie ļautiņi meklēja. Tāpat arī Mejas piebilde par cilvēku iejaukšanu lika Vinsam klusēt un vien veltīt abiem svešiniekiem domīgu skatienu.

Bet kas attiecās uz dziedēšanu... arī te īsti Vinsam nebija viedokļa. Viņš lūkojās uz Meju un Joelu, līdz beigās domīgi paberzēja pieri. - Es nezinu... es negribu sagādāt problēmas. - viņš noteica. Galu galā, Meja pēc sava ārstēšanas mēģinājuma bija bezmaz bezspēkā pakritusi.

[Rouzijs]

Tātad līdz Hatrai vajadzēja diezgan ilgi braukt, tas bija vairāk kā skaidrs. Meja nopūtās iedomājoties, ka viss ceļš, būs jāpavada kopā ar serafiem, reizēm tas bija nomācoši.

Protams, Vinss paskaidroja Joelam visu tieši tāpat kā puisis bija paskaidrojis viņai, tumšmate par to nebrīnījās, bet pat nedaudz pasmaidīja, bet kas attiecās uz dziedēšanu... - Tu nesagādāsi problēmas. - Meja noteica un neko vairāk neprasot izgāja ārā no istabas, lai ieietu atpakaļ virtuvē pie pārējiem serafiem.
- Flēra... - Tumšmate pamāja ar galvu uz izejas pusi, lai dziedniece saprot, ka viņai ir jāseko.

[Romija]

Flēra paskatījās uz Lianu ar neizprotošu skatienu. Dziedniece tikko bija uzņēmusies atbildību par Sarišas problēmas risināšanu, bet karotāja viņu apvainoja lūpiņu uzmešanā. Flēra novērsās brīdī, kad viņu uzrunāja Meja.

Nospriedusi, ka tas ir saistībā ar dziedēšanu, viņa sekoja uz otru istabu, kur iedrošinoši uzsmaidīja Vinsam, bet vēl neko neteica un neķērās klāt. Arī atrasties te bija patīkamāk, nekā klausīties nepatiesus apvainojumus no Lianas.

[Roviela]

Joels nopūtās un neatbildēja Mejai. Viņš skaidri zināja, ka iepriekšējos divus amuletus nebija atradis pats. To bija izdarījis Gabriels caur Joelu, un vēl brīdinājis, ka vēl viena tāda reize, un Joels var nomirt.
Cerība pašam atrast trešo, pārslēpto amuletu bija, bet ļoti, ļoti maza. Meja to vispār zināja? Joels pašlaik neatteiktos no pašas niecīgākās iespējas palielināt varbūtību amuletu atrast. No pavaicāšanas cilvēkam taču ļaunums uzreiz neceļas, vai ne?

Meja izgāja no istabas, lai pasauktu Flēru.
- Aha, puslīdz sapratu par to redzēšanu, - viņš paberzēja pieri un tad uzsmaidīja Vinsam, - Nē, Tu nesagādāsi problēmas, - orākuls apstiprināja karotājas teikto.
- Flēra mums ir dziedniece, Meja tāda nav.

Ardieši ir tumši, serafi - gaiši. Nē, tas nepalīdzēs. Laikam. Tad jau Sīlijai arī jāizskatās gaišai, vai ne?
Flērai ienākot, Joels sarosījās, - Man iet projām? - viņš bija gatavs iet uz virtuvi, lai netraucētu dziedniecei.

[Rouzijs]

Sagaidījusi, kad Flēra Mejai sekoja un ievedusi dziednieci pie Vinsa, serafe dziedniecei veltīja tādu kā parūpējies par viņu skatienu. Šoreiz pret Gabriela mīļāko nebija vērstas pilnīgi nekādas negācijas.

- Mēs pagaidīsim virtuvē. - Meja uzsvēra pirmo vārdu un palūkojās uz Joelu. Lai Flēra paliek ar Vinsu divatā, izdziedē puisi un nāk atpakaļ uz virtuvi, uz kuru arī karotāja nu jau devās.

[Romija]

Ah! Nekādu norunu, nekādu paskaidrojumu. Flēra noskatījās pakaļ Mejai. "Man vienalga," viņa atbildēja Joelam un netraucēja orākulam pašam izlemt, ko darīt.

Paskatījusies atkal uz Vinsa neveselīgo seju, Flēra viegli pasmaidīja un pagāja pāris nelielus soļus tuvāk.

"Es nezinu, kas tev ir stāstīts vai solīts," viņa sāka ar tādu kā atvainošanos. "Un es nezinu, vai es varu palīdzēt, bet es varu vismaz pamēģināt," dziedniece piedāvāja un pasniedza roku Vinsa virzienā kā aicinājumu nebaidīties. "Par to, ka tu labi izturies pret mums," viņa piebilda. Nekādu samaksu par to Flēra negaidīja. Drīzāk bija otrādi — viņa grasījās samaksāt un reizē smelties mazliet apmierinājuma, ka spēj kādam palīdzēt, ne tikai sarūgtināt. Bez Vinsa piekrišanas Flēra viņam netaisījās ķerties klāt, lai arī puisis tiešām neizskatījās labi. Veselības ziņā... Viņa gaišās acis bija savādas.

[Roviela]

Joels labprāt paskatītos, tāpēc viņš nesteidzās iet projām. Protams, ja Vinss neiebildīs.

- Tad es palikšu. Varbūt vajag palīdzēt vai kā, - orākuls iedrošinoši uzsmaidīja istabā palikušajiem un piekrītoši pamāja. Vajag ticēt! Tad sanāks. Maksu arī nevajag nekādu, tieši kā Flēra teica.

[washulis]

Ja nav atkarību, tad par vienu potenciālu problēmu mazāk, kas ir tikai uz labu. Ja nav cigaretes pie rokas, tad nemaz citas izvēles nebūtu. Sariša nosmēja. Lai nu kā, viņa pēc savām konfiscētajām cigaretēm neilgojās. Ko nevarētu teikt par pārējo paņemto, bet tikai jātiek līdz Svētnīcai, tad tas tiks nokārtots. Jā, Flēra var izdziedēt, iespējams arī es varētu, ja pacenstos, bet vairāk smejos par faktu, ka regulāra uzturēšanās šeit liek adaptēties šiem paradumiem, lai arī cik ļoti tie nebūtu neierasti mūsu dzimtenei. Viņa bija visai droša, ka Gabriels patiesi turpināja smēķēt, jo viņam tas ir iepaticies. Tad arī viņš būs iemācījies novērtēt to "sazināšanās veidu" kopīgajā nodarbē. Tikmēr uz apliecinājumu, ka iedarbība ir ilga, serafe lēni pamāja ar galvu. Noprotu, ka tik ilgi Būrī nekas neievelkas. Skatītājiem nebūs interesanti. Godīgi, viņai bija nospļauties par skatītājiem, bet ko lai dara. Jāizdzīvo.

Es sapratu. Sariša vēl piebilda. Definēt, kas tā nauda ir, nebija nepieciešams. Kas tā īsti bija par sapīšanos meistarībā? Ja tā padomā, viņa zināja tikai nekonkrētas detaļas un Meja, kas sajutusi Aleksa nepatikšanas, arī nesniedza skaidrojumus. Turklāt, kamēr malkojot tēju un gaidot tālāko, pakavēt laiku ar sarunām, īpaši uzkrājot informāciju, būtu tikai lietderīgi. Viņa nemaz nespēs iztēloties to informācijas gūzmu, ko šobrīd varētu iegūt no saviem biedriem. Vai maz vēl būs izdevība viņus satikt? Ja jā - cik drīz? Par sevi, kā personu, kura vairs neinteresē ne Karotājiem, ne Attīrītājiem, viņa vēlreiz pamāja ar galvu. Vismaz kaut kas uzmundrinošs. Viņa piebilda, iedzerot vēl malku tējas. Vai ir kāds veids, kā es varbūt varētu palīdzēt Tev? Beigās tomēr tika vaicāts.

[Romija]

Saņēmusi Vinsa piekrišanu, Flēra vairs nekavējās. Piegājusi un apsēdusies blakus puisim uz dīvāna, viņa palūdza viņam apgulties, ieliekot galvu viņas klēpī. Pirksti maigi noglāstīja viņa vaigu un pašķīra matu šķipsnas nost no pieres, lai tur uzgultu silta plauksta. Dziednieces acis, kas vēroja Vinsu, bija violetas, bet roka viegli vizēja. Tāpat mirdzēja arī otras rokas pirksti, kas nogūla uz puiša krūtīm, lēnām apvelkot apli. Kādā brīdī arī acis iemirdzējās baltā krāsā. Lai arī pirms tam nekādas slimības sajūtas neliecināja, cik slims Vinss ir, tad tagad Flēra saprata, ka viņš sirgst ar iedzimtu slimību, ko tiešām varēja būt sarežģīti izdziedēt. Un tomēr Flēra gribēja mēģināt.

"Es nezinu, vai man izdosies, bet es mēģināšu. Tev nesāpēs, sliktāk arī nevarētu palikt" Flēra mierinoši uzrunāja Vinsu un noglauda viņa matus, aicinot palikt tādā pašā pozā, atslābināties un neuztraukties.

Viņa atstāja vienu roku uz puiša pieres, bet ar otru sāka zīmēt smalku tīklu uz viņa torsa. Flēras acis nu jau mirdzēja baltā krāsā, tāpat arī viņas pārējais augums ievizējās, liekot pat sarkanajiem matiem kā nosarmot ar mirdzošiem kristāliņiem. Katra rokas kustība atstāja gaišu līniju, kas ietina Vinsu mirdzošā kokonā. Vai tas ļaus viņam pārdzimt jaunam un veselam, to Flēra nezināja. Tomēr kāda apziņa mierināja, ka vismaz labās gribas izrādīšana tiks atmaksāta. Par iespēju, ka Vinss varētu viņus nodot par maģijas lietošanu, Flēra nedomāja.

Kādu brīdi cakojusi smalku mežģīņu audeklu ap Vinsa krūtīm, Flēra iedziedājās un ļāva virs viņiem parādīties un sakļauties sudrabaini mirdzošiem spārniem, kas izvaidoja tādu kā aizsargājošu kupolu. Kā kūniņu, kur patverties un transformēties. Melodija bez vārdiem kā viegli tirpstoša sajūta plūda caur Flēras ķermeni, un no viņas pirkstu galiem pārgāja pie Vinsa, kur uzsāka ceļu cauri viņa augumam, lai pēc tam atgrieztos pie Flēras. Lai arī tas tērēja spēkus, tomēr Gaisma atgriezās, stiprinot dziednieces pārliecību par savas sūtības izpildīšanu.

Veikusi pilnu Spēka ciklu, Flēra pārbaudīja Vinsa stāvokli, cerot, ka ir izdevies kaut mazliet atvieglot puiša stāvokli. Liels bija viņas prieks sajūtot, ka dziedēšana ir izdevusies, lai arī bija prasījusi krietnu devu Flēras spēka. Dziesma noklusa, un spārni izbalēja. Viesistabā uz dīvāna sēdēja pār puiša augumu noliekusies sarkanmate un, kokona pavedieniem dziestot, noglāstīja viņa vaigu.

"Šķiet, ka man izdevās," viņa nedaudz gurdā balsī uzrunāja gulošo. Jā, maģiski viņa bija sevi iztukšojusi, tomēr vietā stājās apziņa par nesavtīgu palīdzēšanu, tāpēc lūpās rotājās maigs smaids, bet sarkanie mati atspīdēja uz viņas vaigiem, radot nedaudz pietvīkušu skatu.

Un tad Flēra iedomājās, ko Vinss darīs tālāk? Dzīvos, protams, bet kā viņš šo ziņu pasniegs citiem, kas varbūt zināja par viņa stāvokli? Tagad vaigos iesitās īstais sārtums, jo par to parunāt pirms dziedēšanas viņa neiedomājās, jo necerēja, ka varētu izdoties.

OOC: Vinsa piekrišana, stāvoklis un rezultāti ir saskaņoti ar GM.

[Roviela]

Joels tiešām netraucēja. Kā solījis, viņš palīdzēja. Neko daudz - pieskatīt, lai no kaut kurienes ārienes nepamana maģiju, lai neviens nenāk iekšā un netraucē, un pašās beigās orākuls, kas stāvēja netālu Flērai aiz muguras, pastiepās uz priekšu, viegli pieskaroties dziednieces plecam. No viņa pirkstu galiem plūda balta gaisma, un orākula acis uz brīdi kļuva violetas, bet to aiz aizvērtajiem plakstiņiem nevarēja manīt. Viņš koncentrējās un atdeva daļu sava spēka Flērai.
Dziedināšanas procesā viņš neiedrošinājās iejaukties, bet pēc tam taču var? Viņiem vēl ir jāiet un jādara, un spēku vajadzēs.

[Urdrunir]

Nē, mums nav neatliekamu darbu, kas kavētu doties pildīt uzdevumu. Tajs izslējās militārā stājā un piešāva plaukstu pie deniņiem, bet viņa lūpas nespēja savaldīt vieglu vīpsnu. Ja mēs atgriezīsimies Stonā, mūs apcietinās. Mēs esam šeit, Havejā, jo karotāju virsnieki savā starpā nevarēja vienoties ko ar mums darīt. Sariša, ja uzvarēs cīņu tajā Būrī, tiks brīvībā. Viņa ir trenēta karotāja. Viņa tiks galā. Mēs dodamies uz Hatru ar pazemes transportu. Kontakti starp biedriem tiks nodibināti pa ceļam. Ereijas, sameklē, lūdzu, Joelu un Meju. Mēs dodamies ceļā tūlīt pat. Liana! Orākuls viegli nolieca galvu augstākā serafa virzienā, šoreiz ar cieņu un bez jokiem, un bez vārda runas atstāja Mejas naktsmājās, lai dotos virzienā uz Havejas pazemes vilciena pieturvietu.

Tikai ārā puisis sagaidīja savus biedrus un, pieskatījis, lai svešas ausis nesnaikstās tuvumā, klusām skaidroja savu rīcību. Ja Liana ir šeit, tad Gabrielam ir nepatikšanas. Manas bažas ir piepildījušās un šobrīd Metatrons cenšas norobežot savu dēlu no papildus kārdinājumiem. Man ir žēl jūsu draudzenes Sarišas, bet Astindelai svarīgāks ir Gabriels. Mums ir jāatrod amulets un jāiznīcina tas. Ja mēs to izdarīsim, kamēr Gabriels ir Astindelā, Sīlijai būs grūtāk izpildīt sava plāna pēdējo daļu. Un jūs tiešām nesatraucieties par Sarišu. Es ticu, ka viņa spēs izcīnīt uzvaru savā kaujā. Ja mēs dosimies uz Stonu tagad, tad mēs tikai nokļūsim turpat, kur viņa. Būrī cilvēku acu priekšā maģiju izmantot nevarēs. Ereijass un varbūt Meja būtu spējīgi cīnīties bez mūsu dāvanām. Par sevi, Joelu un Flēru es neesmu pārliecināts. Mēs neriskēsim ar 6 dzīvībām pret vienu.

Ejam pirkt biļetes!

Ak, jā! Visi apmainās ar telefonu numuriem, bet tas nav viss. Joel, tev jānodibina saite ar Ereijasu. Es kontaktēšos ar Meju. Katram pa karotājam. Un tad, Joel, vai tu spēsi nodibināt saiti vēl arī ar Flēru? Vai to labāk darīt man? Ja tai pazemes vilcienā būs kāds nomaļš stūrītis, tad saites jānodibina pa ceļam. Ja nē, tad mēģināsim to izdarīt klusā vietā otrā galā.

[Sindra]

Sariša

Arī Alekss pasmaidīja. - Nu, kad tu būsi adoptējusies arī tam mūsu citam paradumam, padod man ziņu. - Jaunekļa lūpās bija iegūlis nedaudz šķelmīgs smaids.
Par Būra cīņām Alekss neko daudz nevarēja pastāstīt. Viņš paraustīja plecus un izskatījās, ka jauneklis ir tāds kā aizdomājies. - Es esmu redzējis vienu cīņu. Tajā cīnījās viens no noziedzniekiem, kuru es apcietināju. Gribēju zināt vai viņš uzvarēs un tiks ārā. Taču viņam bija jācīnās pret tiem radītajiem dzīvniekiem un tie viņu saplosīja. Tas bija diezgan ātri. - Mārvins apstiprinoši pamāja.
- Tomēr, Būra rīkotāji cenšas, lai cīņas nebeigtos arī pārāk ātri. Jo tad skatītāji ir neapmierināti un prasa atpakaļ naudu.
Es domāju, ka mums varētu piešķirt kādas trīs cīņas. - Alekss necentās slēpt savas domas no Sarišas.

- Es nedomāju, ka Maikls tik ļoti uz mani sadusmosies par Flēras atņemšanu. Es nedrīkstēju izpaust, ka Deinu izārstēja ar Pirmavota palīdzību. Nu, pirmavots ir tāda maģiska viela, kura Ardā ir ievazāta no kaut kādas citas pasaules. Sanāca, ka es biju "būries" un Attīrītājiem bija visas tiesības mani sagūstīt. Bet tā bija tīra Maikla atriebība. - Tā bija ar to sapīšanos meistarībā.

Tēja no tiesas bija uzmundrinoša. Arī Alekss pavisam drīz jau savu krūzi bija iztukšojis. Viņa skatiens aizkavējās pie kaķa bildes uz krūzes. Viņš pasmaidīja. - Maikls bērnībā ļoti gribēja kaķi. -

Alekss nepaspēja atbildēt uz Sarišas jautājumu par palīdzību. Viņu cietuma durvis atvērās un tajās parādījās tas pats vīrietis, kurš bija ieradies iepriekšējā vakarā. - Pēc pusstundas Būris. - viņš paziņoja, skatienam aizkavējoties pie trauka, kurā atradās spēcinošā šķidruma šļirces. Rejs nometa zemē saini, kurš nošķindēja.
- Tie ir jūsu ieroči. - viņš jau grasījās aiziet, kad Alekss aizturēja attīrītāju.
- Kas ir ar Maiklu? - Mārvina skatiens pievērsās Rejam.
- Tavējie paši tika galā ar Beilu. Maikls ir slimnīcā. -
Alekss pamāja. Un Rejs pameta telpu.

Nopūties, Mārvins pievērsās atnestajam maisam un no tā izņēma trīs duņčus un divas siksnas, kurām tos piestiprināt. - Aha. - Alekss domīgi novilka. - Jūtos apbruņojies līdz zobiem. - ironiju nevarēja nepamanīt.
Viņš padeva vienu dunci Sarišai. - Man vajag divus. - puisis paskaidroja.



Pārtijs

Liana izlikās nemanām Flēras skatienus. Tāpat arī neko vairāk nepaskaidroja. Viņa atļāva serafiem pašiem izlemt, kur doties un ko darīt. Par darāmajiem darbiem informēti bija, līderis Tajs bija un grupa kopā bija savesta. Nu, atskaitot Sarišu. Bet kā jau tika noskaidrots, tur neko darīt nevarēja.
Viņa pameta Vinsa māju uzreiz pēc Taja un pat nesagaidot, kurā virzienā orākuls dosies, vienkārši izzuda biedrus skatienam.

Vinss paklausīja Flēras lūgumam atgulties un galvu ielikt viņai klēpī. Lai gan likās, ka puisim tas lika justies neērti. Viņš acīmredzot tā nebija pieradis. Atšķirībā no Aleksa, piemēram.
Jauneklis aizvēra acis un turēja tās aizvērtas līdz pat Flēra bija beigusi savu dziedēšanas mēģinājumu.
Tikai beigās, kad viss bija beidzies un viņiem abiem bija pietuvojies Joels, Vinss atvēra acis. Tās bija mainījušās. Pelēkais tonis bija daudz tumšāks. Arī neveselīgais bālums bija pazudis un Vinss izskatījās, kā parasts Ardas iedzīvotājs.
Viņš samirkšķināja acis.
- Es vairs neredzu... - viņš domīgi noteica. Tikai, atskārtis, ka dziednieci tas varētu samulsināt steidza izlabot: - Es vairs neredzu, ka jūs esat savādāki. - viņa spējas bija pazudušas līdz ar slimību un puisis par šo izskatījās visai apjucis.

[Romija]

Joela pieskāriens Flēru iztrūcināja. Viņa nebija pievērsusi uzmanību, ka orākuls turpat blakus bija stāvējis, tāpēc tagad galva strauji tika pagriezta tajā virzienā, bet ķermenis saspringa, līdz juta ieplūstam Spēku.

"Paldies, bet tev tas varēja noderēt vairāk," Flēra viņu uzrunāja. Nebija jau tā, ka dziedniece būtu galīgi nespējīga darboties tālāk. Bet tagad, ja vajadzēs meditēt, tad orākulam pietrūks spēka, tāpēc viņa īsti neredzēja jēgu šādai darbībai. Flēra skatiens pievērsās atkal Vinsam.

Arī Vinsa teiktais mazliet uztrauca, līdz viņš paskaidroja. "Piedod, tas laikam bija komplektā, to nevarēja tā izšķirt," viņa teica puisim un ļāva viņam celties, apmierināta ar viņa krietni veselīgāko izskatu. Šādas izmaiņas gan diez vai būs noslēpjamas citiem, kas radīja jaunas bažas. Tomēr vai tad dzīvība nebija lielākā dāvana? "Bet tu esi vesels," Flēra vēlreiz apstiprināja.

Dziedēšana bija pabeigta, nu būs jādodas atpakaļ pie citiem un jādomā tālāk, kurp doties.