"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Meja nespēja atcerēties, kad pēdējo reizi bija nogulējusi visu nakti, tas likās tik sen... šīs dienas bija vilkušās gliemeža gaitā, tik daudz kas bija piedzīvots un paveikts, bet tomēr ne tas, ko vajadzēja. Turklāt... tumšmate sajutās tā it kā būtu pievīlusi visus serafus. It īpaši savus vecākus. Viņa jutās, kā nepareizs eņģelis, kurš kļūdās ir ietinies tik tālu, ka nespēj izpīties ārā.
- Tikai man nav naudas... - Tumšais skatiens nolaidās un viņa izskatījās aizdomājusies. Ko nu? Ar kājām līdz Stonai diez vai serafe tiks, lidot? Nē, pārāk riskanti.

- Gan jau. - Viņa skumji pasmaidīja.
- Man gan drīzāk liekas, ka viņiem es neesmu nekāda draudzene. Pārāk daudz kļūdas esmu pieļāvusi, tikai lieks slogs uz pleciem. - Tumšmate nesaprata kāpēc par to runā ar Vinsu. Viņš bija svešs cilvēks, kuram diez vai interesēja viņas problēmas, bet tomēr... - Paldies, tev. Par to, ka man atļāvi palikt šeit pa nakti, savādāk es nezinu, kur būtu palikusi. - Mejas balsī varēja dzirdēt patiešām lielu pateicību.

Durvju zvanam serafe tikpat kā nepievērsa uzmanību. Būtībā nemaz neievēroja, vien ķērās pie brokastīm.

[echo3]

Haveja bija patīkamāka par Stonu, lai gan ļoti to atgādināja. Tāpat mākoņi un lietus, un daudzstāvu ēkas un mirdzoši neona uzraksti. Tikai cilvēciskās sajūtas bija mierīgākas, tādas kā labvēlīgākas.
Meklētā vieta izrādījās liels savrupnams. Kā varēja noprast no satiktajiem jauniešiem, naktī te bijusi liela balle. Arī puišu sajūtas liecināja, ka viņi ir noguruši un apmierināti, tātad balle bijusi viņiem pa prātam. Atliek cerēt, ka namā visi neguļ, un ka Meja vēl ir tur.

Joels nospieda zvana pogu, un nu bija vien jāgaida, kad kāds vērs durvis.

[Sindra]

Sariša

- Jā. - Alekss atbildēja. Toms Beils. Tas pats Toms. Tikai tūlīņ pat prātā arī atausa skumja atziņa, ka gadījumā, ja Vadība uzzinās par Toma pašdarbību, pilnībā iespējams, ka jauno karotāju sagaida augstākais sods: nāve.
Sarišas doma uztrauca arī Aleksu. - Jā, es esmu par to domājis. - viņš apstiprināja. - Ka Būrī, man pretī varētu nolikt kādu no maniem draugiem. Tagad, piemēram Tomu. Es nezinu, ko es tādā situācijā iesāktu. - Mārvins nopūtās. Un nolēma labāk nedomāt par to visu. Nudien, izgulēties bija daudz prātīgāka doma. - Tu arī. - puisis nočukstēja un ļāvās miega valdzinājumam.

To, ka pienācis rīts, īsti nemaz nevarēja pateikt. Vienīgais liecinieks bija telpas gaismas avots. Nakts stundās tas dega ar mazāk spilgtu gaismu. Un tagad atkal gaisma bija atgriezusies pilnā jaudā.
Alekss bija pamodies jau tādu brīdi. Tomēr, puisis necentās pielēkt kājās, lai mestos kaut ko darīt. Domas par gaidāmo cīņu nomāca. Un it kā Mārvins apzinājās, ka vajadzētu celties un sākt trenēties. Taču tas viss palika tikai domās. Tāpat viņam guļot.



Flēra

Tādu brīdi jau viņas bija klīdušas pa dubļaino lauku, līdz nonākušas līdz ceļam. Tur priekšā solījās būt apdzīvots rajons. Vēl tikai tāds brīdis bija jāpaietās un abas serafes bija nonākušas pie pilsētas, kura tika dēvēta par Haveju.

Liana nebija pārlieku runīga. Lai neteiktu, ka karotāja ar Flēru vispār nesarunājās. Viņa nesniedza paskaidrojumus, netika nekas runāts par tālākajiem plāniem. Nekas. No dziednieces tika sagaidīts, ka viņa klusējot nāks līdzi, kur nu Liana viņu vedīs.

Tiesa, nonākot priekšā esošajā pilsētiņā, Liana nedaudz apmulsa. Karotājas skatiens klejoja pa priekšā esošām ieliņām, līdz viņa paraustījusi plecus pamāja vienas ielas virzienā. - Ejam tur. -



Meja, Joels, Ereijass, Tajs

- Nav naudas? - Vinss pārjautāja, skatienam aizkavējoties pie Mejas. - Nu, es tev varu nopirkt biļeti uz Stonu, ja vēlies. Vai arī aizvest ar savu mašīnu. Tikai nu, tas paņems vairāk laiku. - kā jau puisis bija teicis.

Viņam gan īsti nebija ko piebilst par meitenes prātuļojiem draugu sakarā un arī durvju zvans lika puisim piecelties. Viņš gan domāja, ka visticamāk kāds no viesiem kaut ko aizmirsis. Tomēr atverot durvis un ieraugot tur Joelu, Vinsa acis tikai nedaudz samiedzās. Viņš pagāja nostāk no durvīm un ielaida atnācējus.
- Meja ir tur, virtuvē. - Viss pamāja uz virtuves pusi.

[Rouzijs]

- Man paliek kaut kā neērti tev tik daudz prasīt. - Serafe nopūtās. - Tu tā jau esi izdarījis gana daudz priekš sveša cilvēka. - Serafe nedaudz skumji pasmaidīja. Eh, ja vien viņa varētu atgūt savu īsto ID karti, kaut gan... cik nu īsta tā bija, bet tomēr tajā bija nauda, vismaz meitene tā domāja, bet vai tam bija nozīme, ja tā karte atradās pie Karotājiem, tāpat kā Gabriela motocikls.

Kamēr Vinss devās pie durvīm, tikmēr viņa brokastoja.

[Roviela]

- Labrīt, - Joels pieklājīgi sveicināja durvis atvērušo bālo puisi, kurš pilnīgi nesaprotamā kārtā uzreiz zināja, ko viņiem vajag.

- Mani sauc Joels. Paldies, - serafs pateicās un devās virtuves meklējumos. Tur esot Meja. Nē, nē, tā kā vajadzētu mazliet paskaidrojumus, bet tos vēlāk, tur, virtuvē.
Ja izdodas notrāpīt brīdi, kad mājas saimnieks neskatās, Joels viņu pavēro ar īstās redzēšanas acīm. Negribas jau tā, uzteiz, atklāties, lai arī nekādus draudus nemana.

[Romija]

Kamēr kājas stiga dubļos, tikmēr Flēra klusējot sekoja Lianai. Tad, kad viņas iznāca uz ceļa un vairs nebija jāvelta visa uzmanība pamatnei zem kājām, Flēra izvilka no somas planšeti un tāpat kā pie alām atvēra karti un nospieda bultiņu, kas parāda viņu atrašanās vietu. Gribējās zināt, kur tieši viņas ir, jo ne tagad, ne vakarā pilnīgi skaidri Flēra neuzzināja vietu.

Bet turpat jau bija arī pilsētiņas nosaukums un sākās Ardas pilsētas dzīve. Haveja šķita mazliet pieticīgāka par Stonu, tomēr nevarēja zaudēt uzmanību un noklīst no Lianas, tāpēc Flēra tāpat klusējot sekoja. Ja jau karotāja teicās zinām, kur viņi ir, tad nebija iemesla neticēt.

[Sindra]

- Tas mani neizputinās. - Vinss vien atteica Mejai, pirms bija aizgājis palūkot, kurš no ciemiņiem atgriezies.
Tiesa, svešiniekus gan viņš nebija gaidījis. Taču, Vinss tos ielaida. Vien jaunekļa skatiens kavējās pie atnācējiem un Joelam tā īsti neizdevās uz šo ardieti palūkoties ar patiesās redzēšanas burvestību, jo tas nozīmētu atklāt savu dīvainību. Vinss tomēr skatījās uz atnācējiem, jo arī viņam bija interesanti viņus aplūkot.

- Šķiet, ka tavi draugi tomēr tevi atraduši. - bālais jauneklis noteica, atgriezies virtuvē, kur atradās Meja. - Vēlēsieties brokastis? - Vinss apjautājās atnācējiem. - Vismaz kafiju vai tēju? Kādu sulu? - lai arī tas bija kā jautājums, puisis jau bija paņēmis gan krūzes, gan glāzes un nolika uz galda. Turpat blakus bija tējkanna ar karstu ūdeni. Mejas draugi paši varēja pagatavot kafiju vai tēju, vai arī pacienāties ar oranžas krāsas sulu, kas izskatījās teju vai pat saulaini uz kopējā Ardas pelēcības fona.


Flēra

Liana apstājās pie kādas ēkas, kura izskatījās daudz lepnāka, nekā citas dzīvojāmās ēkas šajā pilsētiņā. Domīgi noskatījusi vietu, kur nu viņas bija atnākušas, karotāja lieki nevilcinoties devās uz ieejas pusi. - Esi piesardzīga. - viņa vien noteica dziedniecei.

Flēra savukārt planšetē varēja pārliecināties, ka šī pilsēta, saukta par Haveju atradās pa ceļam no Stonas uz Vatru. Nu, tā jau tam arī vajadzēja būt, jo lidvagons bija ceļā no Stonas uz Vatru. Viss bija pareizi.
Tāpat arī planšete ziņoja, ka no šejienes līdz Stonai ir jābrauc aptuveni četras stundas ar auto. Nu, Deina mašīnā Flēra bija pavadījusi kādas trīs stundas, taču tas tādēļ, ka lielāko daļu ceļa, karotājs mašīnu vadīja pats, bet planšete rāda laiku, kurš jāpavada ceļā, izmantojot auto mākslīgā intelekta vadīšanas pakalpojumu. Vēl šajā pilsētā bija apakšzemes vilciena stacija, kurš līdz Stonai solīja nogādāt divu stundu laikā.

Liana piegājusi pie mājas durvīm, piezvanīja.

[Roviela]

Palūkoties neizdevās, un laikam gan savādais jauneklis tiešām redzēja vai juta kaut kā pavisam savādāk, nekā citi ardieši, vismaz Joelam noteikti radās tāda doma. Orākuls tikai nespēja saprast, kur ir vaina?
- Labrīt, Meja! - serafs sveicināja, vispirms nopriecājoties, ka serafe ir sveika un vesela, un tad atceroties, ka raizes viņa tomēr mēdz sagādāt, un ne pa jokam.
- Paldies, jā, sulu, lūdzu, - kafija jau bija dzerta, un tēja noteikti nebūs Flēras gatavotā, tāpēc sula.
- Vai drīkstu uzzināt, kā jūs zinājāt, ka mēs meklējam Meju? - Joels ievaicājās, kad gluži saviesīgi bija sev ielējis oranžo šķidrumu.

[Romija]

Flēra sekoja līdz lepnajai mājai. Viņa bija uzzinājusi šo to par šo pilsētu, bet tas vien neko īpašu nepastāstīja. Un ja jau amulets bija Hatrā, tad tam nebija tik lielas nozīmes. Vien tas Kalioss. Protams, varēja pameklēt, vai šeit nav kādas tumšas vietas, bet viņas jau bija atnākušas, tāpēc ideja palika nerealizēta. Nedaudz izbrīnu sagādāja serafu atrašanās tik lepnā mājā, bet tieši uz tādu Liana bija viņas atvedusi.

Uzmanīties, to Flēra varēja. Viņa ļāva karotājai doties pa priekšu, pati uzmanīdama sajūtas un nejaukdamās tur, kur nevajag. Diez vai šajā ēkā bija tikai serafi, tāpēc labāk, lai visu kārto Liana pati.

[echo3]

Jauneklis, kurš atvēra serafiem durvis, bija tievs un bāls, bet Ereijasu izbrīnīja ne jau puiša izskats, bet gan vārdi, ar kādiem viņi tika sagaidīti. Meja ir tur, virtuvē. Kā gan šis puisis var zināt, ka viņi meklē Meju? Ereijass kļuva uzmanīgs, bet centās neizrādīt vairāk kā vieglu pārsteigumu. Galu galā, ardietis viņus laipni aicināja ienākt mājā, nevis bruka virsū vai izsauca Attīrītājus (vai dēmonus. Nez, kas būtu sliktāk?)

Sveicināts! - Ereijass teica Vinsam, pirms pagāja puisim garām iekšā mājā. Mājā, kuras virtuvē tiešām, kā pēc brīža izrādījās, bija Meja. - Labrīt! - Un īsti vairāk nebija, ko teikt.

Šo rakstu rediģēja echo3: 29.11.2013 19:22

[Sindra]

- Es... - Vinss iesāka atbildēt uz Joela jautājumu, taču vēl viens durvju zvans viņu iztraucēja. Un puisis jau atkal piecēlās, lai dotos durvju virzienā. Pirms tam gan viņa skatiens atgriezās pie jautātāja. - Meja man izstāstīja, kā jūs izskataties. Nu... viņas draugi. - Jauneklis atbildēja un uzgriezis muguru, devās durvju virzienā.
Tagad gan bija brīdis, kad uz mājas saimnieku varēja palūkoties ar maģisku skatienu. Taču, ka Joels, vai kāds cits no serafiem tā darīja, tad neko īpašu neieraudzīja. Vinss, puisis, kurš acīmredzami bija izmitinājis Meju pa nakti savā mājā, bija parasts cilvēks. Ardas iedzīvotājs.

Bālais jauneklis atvēra durvis un viņa skatiens paraudzījās uz abām atnācējām. Liana uz viņu palūkojās. - Es meklēju... - Taču Vinss pamāja ar galvu un pakāpies malā no durvīm, ielaida arī šīs meitenes mājā un pamāja uz virtuves pusi.
Liana daudz negaidot un arī neko vairāk nepaskaidrojot devās uz virtuvi, kur atradās pārējie serafi.

Mājas saimnieks palika aizmugurē un virtuvē atgriezās pēdējais. Viņš īsti nelikās ieinteresēts kas šai kompānijai bija jādara un kāpēc viņa virtuve pēkšņi bija kļuvusi par šo harizmātisko personu tikšanās vietu. Viņš aizgāja līdz plauktam un izņēma no tā vēl divas glāzes un krūzes. Nolika uz galda. Lai arī meitenes var piebiedroties kafijas vai sulas dzeršanā.

Atnācējas bija Flēra kopā ar kādu baltmatainu sievieti. Tā bija Liana, Anila māsa. Taču atpazīt viņu varēja tikai tie, kas patiešām bija interesējušies par serafu padomes ģimenes locekļiem. Pēdējos gados Liana nebija uzturējusies Astindelā.
Baltmate noskatīja visus virtuvē sēdošos ar pētošu skatienu.

- Es būšu viesistabā. Nu... tā ir liela istaba, tepat līdzās. - Vinss paskaidroja, iedomājies, ka serafi iespējams nezinās, kur viņam te viesistaba atrodas. Viņš nevēlējās traucēt ciemiņiem apspriesties un paņēmis savu kafijas krūzi, grasījās pamest virtuvi.

[Romija]

Atveroties durvīm un tajās parādoties ardietim, kas pilnīgi acīm redzami viņas gaidīja, Flēra izbrīnījās vēl vairāk. Nē, ne par to, ka serafi varēja atrast šādas naktsmājas, un ne tāpēc, ka viņus uzņēma vietējais, bet tāpēc, ka, šķiet, viņi bija zinājuši, ka Flēra ar Lianu dodas šurp. Vai karotājai bija izdevies viņus sazvanīt?

Pasveicinot bālo puisi un sekojot mājā, Flēra nedaudz aplūkoja apkārtni, bet īpaši neblenza un nekavējās.

"Labrīt!" Flēra priecīga sveicināja savējos, kuri acīm redzami avārijā cietuši nebija. Lai arī pēc mediķes un Klaudijas stāstītā tā varētu spriest, tomēr pilnīgi droši to varēja zināt tagad, kad ne no viena fiziskas sāpes nestaroja. Ja arī kas bija, viņi bija tikuši galā.
"Gabriels ir devies uz Astindelu, tāpēc viņa vietā ar mums būs Liana," Flēra nekavējās ķerties klāt ar iepazīstināšanu. Vismaz kamēr namatēvs tepat vien bija.
"Paldies," Flēra apteicās par krūzīti un pirms ieliet sev sulu vai gatavot kādu vietējo dzērienu, izvilka no somas maisiņu ar lapiņām. Uzmundrinoša tēja no rīta būtu laba. Viņa piedāvāja arī citiem.

Bet tā kā Vinss devās no telpas ārā, Flēra uzreiz ķērās pie lietas.
"Amulets esot Hatrā, ne Vatrā. Sīlija esot to pārvietojusi. Es centos jūs sazvanīt, bet nizdevās. Arī avārijas vietā es jūs neatradu, tāpēc man prieks, ka jūs esat te un sveiki un veseli!" Flēra nekautrējās no sirsnīga smaida pārējiem, kuri noteikti piedzīvojumus varēs izstāstīt no sava viedokļa. "Klaudija, sieviete no lidvagona, Deina māsa stāstīja, ka tur esot gājis visai... interesanti?"

Lai nu kā, bet diena bija sākusies labi. Vēl tikai palika Sariša... ja vien Beila apmaiņas ideja nebija izpestījusi arī viņu.

[echo3]

Nu gan te bija tikai jābrīnās un jābrīnās! Viņi bija atraduši Meju, viņus pašus bija atradušas Flēra un Liana, ardietis, puisis, kurš šajā mājā acīmredzami dzīvoja, savukārt ne par ko tādu nebrīnījās un neuztraucās. Piedāvāja kafiju. Un tad sekoja Flēras stāstījums par to, ka viņa bijusi avārijas vietā, un satikusi Klaudiju.

Mūsu telefoni sabojājās reizē ar lidvagona elektroniku. - Tas bija viss, ko Ereijass sākumā spēja izteikt. Tad viņš attapās un pasveicināja baltmataino serafi, kura tagad esot Gabriela vietā, - Sveicināta, Liana. - Ja Gabriela vietā, tātad spēcīga un pieredzējusi. To, ka tā ir Anila māsa, karotājs neatpazina, jo nekad nebija ar Lianu ticies, un vispār nebija interesējies par padomes locekļu radiniekiem.

Mājas saimnieks smalkjūtīgi devās prom, atstādams serafus vienus virtuvē, un Ereijass Flērai atbildēja ar svarīgāko, ko zināja par lidvagona avāriju, - Tur bija Kalioss, dēmons. Man šķiet, lidvagonam bija paredzēts nokrist. Cilvēku upurēšana. - Runādams Ereijass domāja par kaut ko citu - par to, cik dīvains ir Vinss. - Kā sauc mūsu laipno saimnieku, Meja? Un kā viņš mūs pazina?

[Roviela]

Joels labprāt būtu parunājies ar saimnieku, bet tas ņēma un devās projām, un orākuls nepaspēja viņu aizkavēt.

- Labrīt! - tas bija veltīts gan Flērai, gan Lianai, ar kuru viņi tika iepazīstināti.
- Joels, - serafs nosauca savu vārdu, bet Lianu pasveicināja tāpat kā būtu sveicinājis jebkuru citu serafu. Tieši no padomes viņa nebija, to viņš zinātu, bet pārējiem nekāda īpašā cieņas izrādīšana (ja nu vienīgi no brīva prāta un tiešām aiz cieņas) nebija paredzēta.

- Hā! Re, Taja nojautai bija taisnība! - viņš izsaucās, - Tajs teica, ka mums jādodas uz Hatru. Viņš tā jūtot un, ja orākuls tā jūt, tad tas tā arī ir.
Nudien, bija patīkami, ka viņu līderim ir tāda laba nojauta.

- Kalioss sabojāja lidvagonam elektroniku, - Joels paskaidroja Ereijasa teikto, - viss sabojājās, Tad viņš paziņoja par to, ka lidosim uz Hatru, un gribēja mūs izmest no vagona. Tad sākās nekārtības, Kalioss izsauca divus dēmonus palīgā, un pats izgaisa, un tad ieradās Karotāji. Beils kaut ko par mums zina, pilnīgi noteikti, viņš tikai nevarēja izdomāt, kā noslēpt mūsu klātbūtni vagonā. Tad vagons sāka krist, kā pratām, tā palīdzējām Beilam, un viņš vagonu nosēdināja. Pēdējā brīdī Tajs mūs visus izdabūja no vadības kabīnes, kura tika sadauzīta pilnībā. Viņš mums atļāva iet projām, mēs gājām, un cits Karotājs gribēja atkal aizdzīt atpakaļ, atpazina, ka Meja ir Karotājiem meklēšanā, un tad Ereijass viņu paralizēja, Tajs sadauzīja lidojošo motociklu un mēs laidāmies projām, līdz nonācām te.
Tas bija īsumā stāsts par vakardienu.

[Romija]

"Klaudija minēja Kaliosu, un Gabriels arī. Viņš ir ļoti spēcīgs dēmons, Valdnieces dēls," Flēra paskaidroja un turpināja. "Un Klaudija redzēja, ka jūs buraties, droši vien citi arī. Tāpēc tika izsaukti Attīrītāji, Maikls mani atveda. Un tad Beils viņu piekāva, saņēma gūstā un pieprasīja apmaiņu ar Aleksu. Kamēr es to pateicu otram Attīrītājam, tikmēr abi bija nozuduši. Ar Deinu, to karotāju, ko izdziedēju, es nokļuvu atpakaļ Stonā, bet nezinu, vai maiņa ir izdevusies," Flēra savukārt īsi pastāstīja savus piedzīvojumus.

Tad atcerējās pašu sākumu. "Es Aleksu izdziedēju, sagādāju viņiem ar Sarišu brokastis un spēcinošu tēju. Bet es tomēr ceru, ka ir izdevusies maiņa un viņiem to nevajadzēs!" dziedniece piebilda un aplēja sev Astindelas lapiņu tēju, kas jau smaržoja uzmundrinoši.

"Arists ar Safīru esot Astindelā, bet grāmata ir Svētnīcā," bija vēl arī tas.

[Roviela]

Kas tikai viss nav noticis vakar. Var pabrīnīties, nudien.

- Ek... nezinu vis, vai viņi gribēs vienu Maiklu mainīt pret diviem saviem gūstekņiem, varbūt tur ir pat vairāk, turklāt taču biļetes uz Būri ir pārdotas, - Joels nebija tik optimistisks. Atcerēšanās par šo notikumu lika palikt drūmākam.

- Flēra, drīkst, lūdzu, man arī tēju?
Mazliet vajadzēja mierinājumu. To, ka pašu vakar sašāva, orākuls nepieminēja. Viņš jutās labi, nevajag satraukt dziednieci.

[Romija]

Flēra aplēja arī Joelam tēju. Viņa īpaši neprasīja, kādu orākuls vēlas, jo tagad bija rīts, visi šķita atpūtušies, vajadzēja tikai saņemties un doties tālāk, ja vien...

"Labas naktsmājas esat atraduši," viņa pasniedza dzērienu. Ereijasa iepriekšējais jautājums bija tā kā paslīdējis garām, tāpēc Flēra joprojām domāja, ka viņi visi ir šeit nakšņojuši.

[echo3]

Protams, redzēja. Kā citādi mēs būtu tikuši ar dēmoniem galā? - Ereijass joprojām runāja nedaudz izklaidīgi. - Ar blāsteri tiem labāk nešaut, viņiem no tā labāk paliek. Tā ka ar ieročiem te ir slikti. Dunči, iespējams, der. - Tāds paskaidrojums gadījumam, ja vēlreiz iznāks sastapties ar dēmoniem.
Visādu ziņu šobrīd bija padaudz. Kas no tā ir svarīgs? Tas, ka Safīra ir Astindelā, ir labi, bet kāpēc tur ir Arists? Kāpēc Gabriela vietā ir Liana? Maiklu "nozadzis" Beils, grib mainīt pret Aleksu, Flēra bijusi pie Aleksa un Sarišas, Flēru uz lidvagona avārijas vietu aizvedis Maikls... Domas griezās pa galvu pagaidām vienā lielā juceklī.

Nē, mēs te nenakšņojām, nupat tikai atnācām pēc Mejas. - Nu, par to, kāpēc te ir Meja, lai viņa stāsta pati.

[Rouzijs]

Nu labi, ja jau Vinss teica, ka tas viņu neizputinās... Meja paraustīja plecus, viņa gan nebija pārliecināta par to, ka varētu tik daudz prasīt no šī nepazīstamā svešinieka.

Bet viņas draugi... Meja pat nebija izbrīnīta par to, ka viņa bija atrasta.
Arī par to, ka Flēra ar vēl kaut kādu sievieti te uzradās, puiša mājās. Pārsteigums par amuleta atrašanos vietu arī kaut kā neatspoguļojās meitenes sejā.

- Viņa vārds ir Vinss, par jums viņš zināja, jo pastāstīja, ka aizbēgu no draugiem. - Tā arī bija atbilde uz Ereijasa jautājumu. Serafe vairāk neko neteica. Bet par jaunumiem, kas attiecās uz Aleksu... tie pievērsa vairāk uzmanību Flērai. Bet tā... Meja joprojām bija nerunīga un negrasījās neko paskaidrot.

[Romija]

Aizbēgu no draugiem... Kāpēc tas vairs nepārsteidza ne kā fakts, ne tas, ka neko vairāk Meja nestāstīja? Flēra nedaudz aizgriezusies nobolījās un viņas skatiens aizslīdēja līdz durvīm, kur šis Vinss bija pazudis. Flērai biežāk bija nācies saskarties ar laipniem ardiešiem - aptiekāre, Kaile, Alekss, Klaudija, mediķe, pat Maikls - tāpēc Vinsa izpalīdzība nešķita tik liels brīnums. Tas bija patīkami uz pārējo sajūtu kontrasta. Bet diez vai viņiem bija laiks izbaudīt šo viesmīlību.

"Tad droši vien mums būs jādodas uz Hatru," Flēra sprieda. "Par maiņu, Sarišu un Būri nekas pagaidām nav zināms, laikam..." viņa aizdomājās un vēlreiz sameklēja planšeti, lai tur meklētu vai nav kāda jauna ziņa par Būri, Aleksu vai Maiklu Mārviniem, Beilu. Un pie reizes arī par lidvagona avāriju, ja nu tur ir kaut kas tāds, kas liktu viņiem uzmanīties no svešām acīm. Deinam taču bija Flēras bilde. Ja nu arī jaunumos ir visu bildes?