"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Naktī par serafiem neviens nebija interesējies, un tas, Ereijasaprāt, bija labi. Vēl labāk, protams, būtu uzzināt, kāpēc tas tā ir, bet viņš nedomāja, ka izdosies. Karotājs atvēra acis un jutās labi izgulējies un atpūties. Viņš neko nebija sapņojis, vai vismaz neatcerējās, ja bija.

Virs durvīm mirgoja tablo, informēdams, ka samaksātais laiks beigsies pēc divām stundām. Tas noteikti bija pietiekami, lai paēstu brokastis (vēl viens patīkams notikums) un izdomātu, kur doties tālāk.

Jā, Meju atrast vajadzētu. Viņai nav ne telefona, ke kartes. - Ereijass izkāpa no gultas un sāka, cik nu telpa atļāva, vingrot. Vairāk gan iesildīties, ne trenēties. - Nu,... vannasistaba? - Viņš bija pamanījis Joela telpu pētošo skatienu.

[Roviela]

- Tā ir ideja, - Joels piekrita. Un kā gan viņš to nebija iedomājies pirms tam?
Orākuls novilka kreklu un devās uz dušas telpu vēlreiz.

Aizvēris durvis, viņš nosēdās uz grīdas uz uzsāka Mejas meklēšanu. Kur tu esi?

[washulis]

Protams, ka Alekss negrasījās pārdomāt un, pavisam nedaudz, Sariša spētu to saprast un arīdzan novērtēt, bet pašas bailes no palikšanas vienai un ar lielāku iespēju nomirt, pilnībā nenoslāpēja vainas sajūtu, ka viņš šo solījumu apņēmies izpildīt. Sakodusi zobus, Sariša zem elpas nosauca Aleksu par muļķi, nosēžoties atpakaļ uz gultas malas, tomēr acīs bija sapratne un klusa pateicība. Tikpat vainīga, kā iepriekš.

Viņam stāstot notikušo, serafe klusēja. Neticami, cik citi Aleksa dēļ bija gatavi darīt daudz, tāpat, kā to apņēmās darīt Meja. Pat ja procesā cieš citi. Tā patiesi izklausījās pēc sarežģītas situācijas. Vai šādas nolaupīšanas vietā pārtraukt Būra eksistenci nebūtu tālredzīgāk un vērtīgāk? Viņa skaļi vaicāja, lai arī jānojauš, ka to pateikt ir daudzkārt vieglāk, kā izdarīt. Tiesa, tieši pie nākošā viņa teiktā Sariša pacēla skatu pret Aleksu, vairs ne kur citur telpā vai pret injekciju. Izrādās, ka tās toreiz bija viņa šaubas. Vai tas bija atvieglojums, ko nu izjust? Nē, vienkārši apziņa, ka atbilde ir daudzkārt vienkāršāka, kā iesākumā serafe iedrošinājās ticēt, toreiz Mārvinam atraujoties. Tiesa. Cita kultūra. Fiziska tuvība ir nozīmīga starp tiem, kas viens otru mīl. Viņa klusi piekrita, pieverot acis un tur redzot Astindelas zaļās pļavas un pašas vecāku sejas. Viņi bija piemērs laimīgai ģimenei un pieskāriens bija vēl viens, kā paust pienākumu un uzticību viens otram. Šeit tas bija kā eksperiments ar svešinieku un Sariša krita mirkļa iespaidā. Iespējams nosodītu, bet esot šeit, esam paspējuši sadarīt arī lielākas kļūdas, nozīmīgākas uz lielo notikumu fona. Kad viņa, ja, protams, ja atgriezīsies pie pārējiem biedriem, Sariša jau tā pamatīgi dabūs pa kaklu, ka devās Mejai līdzi šajā avantūrā, turklāt nāca klajā ar tik muļķīgu plānu, kas abas iesēdināja aiz restēm. Tagad Meja bija... sazina kur, cerams pie pārējiem biedriem.

Aleksam nākot tuvāk un viņu apskaujot, sākumā serafe nezināja, kā tieši reaģēt, tomēr ļāvās, vēl pārlaižot plaukstu pāri vaigam, kur viņš atstāja skūpstu, pie sevis pasmaidot. Nevajag atvainoties. Es saprotu. Pati jau arī ļāvos šai idejai. Viņa kā mierinot bilda, klausot ierosinājumam par miegu. Rītā viņiem solījās būt gara un mokoša diena. Palīdusi zem segas līdzās, lai arī joprojām ar drēbēm mugurā, viņa sev piekodināja neaizmirst par Flēras atnesto tēju. Atpūties labi. Vēl tika nočukstēts, pašai iekārtojoties un apjaušot, ka viņa nonāk turpat, kur iepriekš, lūkojoties Aleksa virzienā, vēl nesteidzoties iemigt.

[Urdrunir]

Tajs uzmanīgi centās balansēt starp enerģisku žāvāšanos un centīgu brokastu košļāšanu. Pēdējās stundas pirms atpūtas bija prasījušas tik daudz spēku, ka viņš nebija līdz galam pārliecināts, vai visu atceras pareizi. Viņi bija izvēlējušies vidējās klases naktsmītni, atraduši kopēju istabu, sadalījuši spilvenus un tad? Ai! Nebija tik svarīgi. Puisis sarauca pieri un turpināja ieturēties.

Teorētiski mums būtu Meja jāsameklē, bet man nav ne jausmas kā to izdarīt, izņemot... Ereijasa norāde Joelam doties uz vannasistabu likās aizdomīga. Tajs neuzkrītoši paostīja savu padusi. Vai viņš smirdēja? Bet, kad Joels notupās zemē neizģērbies, pār serafu atausa gaisma. Jā, izņemot to variantu. Viņš piekrita abu biedru risinājumam.

Bet pēc tam... Man ir sajūta. Man gribas doties uz Hatru. Plus turp devās lidmašīnas dēmons. Kāda ir iespēja, ka dēmoni neluncinās gar ļauniem amuletiem? Niecīga! Un Joelam jau iepriekš nebija nekādu sajūtu par Vatru. Kas nozīmē, ka tev, Ereijas, jāatrod mums iespēja ātri, bet neuzkrītoši nokļūt Hatrā. Sarunāts?

[echo3]

Ereijass pats gan drīzāk būtu devies atpakaļ uz Stonu vai turpinājis ceļu uz Vatru, bet, ja orākuls saka, ka ir "sajūta", tad karotājam nav iemesla neticēt. Ereijass piesēdās sastādīt kompāniju Tajam brokastošanā. - Mums vajadzētu atrast iespēju sazināties ar Flēru. Varbūt viņa var atbraukt šurp ar Gabriela mašīnu. - Par to, kā to izdarīt, viņš vēl nebija domājis.

Vakarā Ereijass bija nolicis lielās planšetes pulti, jo nebija spēka tajā iedziļināties. Šorīt galva bija skaidrāka, un viņam ienāca prātā, ka, iespējams, planšetē var atrast ziņas gan par vakardienas notikumu ar lidvagonu, gan arī par Hatru. Serafs pastiepa roku pēc pults un ieslēdza planšeti, mērķtiecīgi cenšoties meklēt informāciju. Un ja nu pat Flēras telefons atrodas? Pret Ardas tehnoloģijām karotājs juta dziļu cieņu, un jau kādu brīdi bija sapratis, ka to iespējas ir krietni plašākas, nekā viņš spēj iedomāties. Tāpēc - jāmeklē.

[Sindra]

Flēra

Pēc Flēras sveiciena Lianas skatiens uz īsu mirkli pievērsās dziedniecei. - Nē. - viņa noraidoši pamāja ar galvu. Brokastis karotāja nevēlējās. Viņas skatiens jau atkal atgriezās pie planšetes.
- Un tev ātri jātaisās. Mēs dosimies meklēt tos pārējos. - Liana noteica, skatienam vēl joprojām kavējoties pie elektroniskās ierīces.

Tomēr saruna. Acīmredzami tai bija pienācis laiks tagad. - Kur tu vakar biji? - viņa apjautājās. Serafes balsī gan nebija saklausāmi nekādi pārmetumi. Tomēr skatiens atrāvās no planšetes, lai pievērstos dziedniecei.
- Un grāmata? Tu to paņēmi? - laikam taču. Jo neviens cits te nebija bijis.


Meja

Uz meitenes kluso saucienu neviens neatsaucās. Taču tagad, dienas gaismā, māja izskatījās pavisam savādāk. Nu, pirmkārt jau te vairs nebija visu to cilvēku. Vinss vai arī kāds cits bija paspējis māju uzkopt un nekas lāga neliecināja, ka te bijusi kāda ballīte. Gluži vai varētu padomāt, ka Meja to bija nosapņojusi, ja vien viņa nebūtu murgojusi par lidvagona avāriju.

Kaut kāda mūzika skanēja no vietas, kur atradās mūzika. Uz turieni arī vilināja kafijas aromāts un ēdiena smaržas. Virtuvē pavisam noteikti kāds gatavoja brokastis. Tur arī atradās Mejas meklētais Vinss.

Viņš pamanīja meiteni, tiklīdz viņa bija atnākusi līdz virtuvei. Puisis pasmaidīja. - Izgulējies? - viņš apjautājās un sameklēja krūzi, kurā ieliet kafiju, kas bija domāta Mejai.


Sariša

Alekss saprata Sarišas emocijas. Viņa noteikti vēlējās, kā labāk, taču Alekss zināja savu pasauli un tajā notiekošās lietas. Ja viņš tagad aizietu, tas nozīmētu, ka serafe ietu bojā. Un šādu grēku uz savas sirdsapziņas jaunais karotājs nevēlējās.

- Viņš rīkojās neapdomīgi un viņam nevajadzēja tā darīt. - Mārvins atteica. - Tas laikam bija izmisuma solis. Toms ir mans draugs. Jau kopš bērnības. Mēs kopā esam uzauguši un mācījušies. Viņš nekādi nespētu apturēt Būra darbošanos līdz rītdienai. Liekas, ka viņš izdarīja, ko spēja. Bet tas nebija prātīgi. - Vadība visticamāk Beilu sodīs. Un Alekss nebija pārliecināts, ka viņš spēs savam draugam palīdzēt.

Nu ja. Kad mīl. Mīlestība bija tāda sarežģīta lieta. Pirmkārt jau Aleksam tai īsti neatlika laiks. Otrkārt... Alekss pats nezināja ko vēlas. Mīlestība sāpināja Rozi. Tas šobrīd bija vienīgais, ko karotājs zināja.
Lielākas kļūdas. Nu, jā. Iespējams. Tomēr, Mārvinam likās, ka viņš ir pieņēmis pareizo lēmumu.
Lai nu paliek...
- Paldies. - puisis noteica. Viņa roka uzgūla uz Sarišas vidukļa un viņš pavilka meiteni sev tuvāk klāt. Taču tikai apskāva. Necentās viņu iesaistīt mīlas rotaļās.


Joels, Ereijass, Tajs

Somu istabā nevarēja atrast, ja vien serafiem pašiem jau tāda nebija līdzi. Un ēdieni, kas atradās uz paplātēm, tie tomēr nebija īsti domāti līdzi nešanai. Kā tad tu iesaiņosi izceptu olu, vai gaļas šķēli? Tās bija taukainas un smērēs. Un nekādas kārbas, kur šos pārtikas produktus ievietot, serafiem nebija. Kapsulas gan paņemt līdzi nebija nekādu problēmu.

Nelikās, ka istabās būtu kāda novērošana. Vai arī ja bija tad tā bija tā noslēpta, ka serafi to nespēja pamanīt.
Vannas istaba meditācijai bija ērta. Grīdas flīzes iesila, kad tika ieslēgta gaisma telpā. Un te sēdēt pat bija patīkami.
Meditācijas mēģinājums sniedza informāciju, ka Meja atrodas tepat netālu. Visticamāk šajā pašā pilsētiņā. Tādēļ arī bija tik viegli atrodama. Viņi varētu aiziet ar kājām līdz vietai, kur pazudusī karotāja tagad atradās.

Lielā planšete pie sienas tomēr nebija tik viegli lietojama, kā viņu mazās planšetes. Tieši tādēļ, ka tai bija tik daudz iespēju. Jā, tajā varēja atrast ziņas, tā kalpoja arī kā izklaides avots. Bija iespējas arī meklēt, kā uz viņu mazajām planšetēm.
Ziņās nekas daudz par lidvagona avāriju nebija minēts. Tikai diennakts notikumos pieminēts, ka kas tāds noticis. Un ka nav cietušo.

Par Hatru bija daudz vairāk informācija atrodama.
šī pilsēta izskatās savādāka, nekā Stona. Tās nosaukums saistījās ar uguni, un tam, protams, bija savi iemesli. Šajā pilsētā temperatūra bija krietni augstāka, nekā Stonā. Taču, cilvēki te joprojām staigāja tādos pašos tērpos, kā Stonā. Lietus lija. Taču pasaule nelikās tāda pelēka, kā Stona. Hatrā debesis visu laiku bija oranžīgi pelēkā tonī. It kā tumšajiem mākoņiem, kāds būtu piejaucis kādu kripatiņu rietošas saules staru. Lietus lija. Bieži un nepatīkami aukstāks, nekā kopējā temperatūra, kas savā ziņā bija dīvaini. Bet tas laikam bija izskaidrojums, kādēļ Hatras iedzīvotāji neizmetās plānākos apģērbos. Tie rēķinājās ar auksto lietu.

Te tāpat, kā Stonā bija augstceltnes un tehnoloģiskā attīstība uzrunāja no katra stūra. Taču, Hatra bija uguns pilsēta, un daudzās vietās bija sastopami dažādi mākslas pieminekļi, kuros bija iekļautas degošas liesmas. Īstas liesmas. Protams, šādi degoši kultūras apliecinājumi tikai vēl vairāk pastiprināja smogu, kurš valdīja pilsētā. Planšete stāstīja, ka tieši Hatrā pulcējas lielākais smēķētāju procents visā Ardā. Un tāpat arī bija lasāmas intervijas ar Vatras iedzīvotājiem, kas visi kā viens ņēmās apgalvot, ka Hatrā viņi nespējot elpot un nav saprotams, kā šeit vispār kāds spējot dzīvot. Taču daļa ardiešu tieši šo lielpilsētu bija atzinuši par savām mājām un nevarēja noliegt, ka bildēs redzamajiem skatiem pat piemita zināms skaistums.

[Rouzijs]

Pēc nelielas meklēšanas Meja atrada Vinsu. Brokastu aromāts un kafijas smarža vilināja pie viņa un pēc puiša jautājuma tumšmate pasmaidīja.
- Jā, paldies. - Viņa gan nezināja par ko tieši pasakās, par to, ka neviens serafi netraucēja vai arī par to, ka šis svešais puisis bija viņai ļāvis šeit pārnakšņot. Meja gan apzinājās, ka ilgi šeit nevarēs palikt, ka drīz vien vajadzēs doties, meitene nezināja, kur ir pārējie biedri un iespējams, vajadzēja noskaidrot veidu kā tikt atpakaļ uz Stounu, jo nebija ne jausmas cik lielu gabalu tas lidvagons bija nolidojis.

- Cik tālu es atrodos no Stounas? - Serafe iejautājās un ķērās uzreiz pie jautājumiem. Lai gan meiteni joprojām nomocīja Vinsa slimības jautājums. Viņa gribēja palīdzēt. Izdziedēt no tās kaites, kas atņēma dzīvību, lai viņš var dzīvot tālāk, jo likās, ka šis puisis nav tik samaitāts kā pārējie Ardas iedzīvotāji, kuru dvēselē tumsa jau šķita ieēdusies.

[Roviela]

Nu lūk! Meja tepat vien netālu bija. Orākuls turpināja meditāciju tik ilgi, līdz bija pārliecināts, ka droši zina, uz kuru pusi un apmēram cik tālu.

- Atradu! Tepat netālu vien ir, var ar kājām aiziet, - viņš bija atgriezies pie abiem biedriem un sāka ģērbties.
- Jūs esat beiguši?
Proti, brokastis, un lieko sabāzuši kabatās, protams, to, ko var paņemt.

- Ejam, kamēr vēl nav nozudusi, ja? Es te pirmīt skaidri nedzirdēju, mēs tagad uz Hatru? - serafs pievērsās viņu līderim Tajam.
- Piekrītu par Hatru. Tas tā aizdomīgi vakar bija.
Kāpēc tas dēmons gribēja lidot uz Hatru? Jāseko viņam, tā pavisam nejauši nemēdz notikt.

[Romija]

Flēra jau grasījās steigties apģērbties, kad Lianas jautājumi viņu atturēja.

"Jā, grāmata ir pie manis, manā istabā. Es gribēju to izlasīt. Ja vēlaties, varu to atnest atpakaļ," Flēra piedāvājās. Tas bija mazāk sāpīgais temats. Otrs bija nedaudz piņķerīgāks.

"Es vakar biju nokārtot vienu parādu ar šejieniešiem. Es uzzināju, ka pārējie brauca ar to lidvagonu, kas avarēja, bet viņi necieta. Tas ir pa ceļam uz Vatru. Viņi varētu būt tur netālu, bet es neriskēju ar iekļūšanu nepatikšanās, viņus meklējot," Flēra visai godīgi atbildēja. Jā, viņa bija pārkāpusi Lianas pavēli, bet nebija nonākusi problēmās, tā vietā uzzinājusi noderīgu informāciju. Varbūt tas atsvērs svaru kausus par labu aktīvai darbībai, nevis liekiem pārmetumiem.

Flēra ar tējas krūzi un maizīti rokās bija pavirzījusies uz izejas pusi, lai brīdī, kad Liana vairs nevēlēsies runāt, dotos saģērbties un sagatavoties doties meklēt pārējos. Pagaidām viņa cītīgi košļāja brokastis, izmantodama doto laiku.

[Urdrunir]

Nē, nu, vispirms mēs pie tās Mejas. Tajs atsaucās Joela aicinājumam un pietrausās kājās. Ķemme pati no sevi ieleca rokā un roka aiz pieraduma izvadīja to cauri serafa matu ērkulim. Puisis uzvilka savu jaku un noglaudīja kabatu kreisajā pusē. Esmu gatavs iet. Viņš paziņoja un pārlaida acis telpai, lai pārliecinātos, ka nav aizmirsis kaut ko svarīgu.

Bet, jā. Mani kaut kas velk uz Hatru. Un tādām sajūtām es esmu pieradis uzticēties. Tajs apstiprināja, ka viņaprāt vislabāk piedzīvojumus turpināt Uguns pilsētā. Starp citu. Par Meju. Mēs piedāvāsim viņai atkal pievienoties mums. Bet atklāti sakot viņa mani reizēm izved no pacietības. Ja Meja gribēs palikt vai doties savās darīšanās, es vairāk viņai neuzbāzīšos.

Rādi ceļu, Joel! Orākuls mudināja kolēģi sākt ceļu virzienā, kur tas bija sajutis aizmukušo serafu meiteni.

[Roviela]

- Tur es tev varu piekrist, - Joels nopūtās. Viņš jau pāris reizes bija pārvarējis kārdinājumu palaist Meju, lai jau skrien, ja nespēj savādāk, un vairāk viņu nemeklēt, bet tomēr. Atkal sanāca meklēt.

- Tad ejam, - viņš arī nopētīja, vai te nekas nav piemirsies, teiksim, viņi vakar nopirka planšeti, vai ne? To nevajadzētu aizmirst.

Kad šķita, ka te vairāk nekādas saistības nav jākārto (teiksim, jānospiež kāda poga, ka numurs brīvs, un, ja ir, tad tiek nospiesta), Joels veda pārējos sajustajā virzienā. Bija diezgan interesanti - kur un kā viņa palika pa nakti? Cerams, ne vietējo Karotāju cietumā tāpēc, ka nevarēja samaksāt par naktsmājām?

[echo3]

Kamēr Joels meditēja, Ereijass paguva paēst, kārtīgi saģērbties un pat iebāzt kabatā dažas kapsulas, pie reizes pētot, kas labs ieraugāms planšetē. Par lidvagonu ziņas bija, bet ļoti skopas, un - "bez upuriem"? Kā tā? Vismaz viens cilvēks bija miris, jo tā pie lidvagona vakar teica Karotājs. Laikam jau uz Ardas ziņām pilnīgi droši paļauties nevar.

Hatra bija dīvaini skaista, ugunīga. Droši vien gaiss tur ir gandrīz neelpojams no dūmiem, tomēr oranžīgie mākoņi izskatījās lai kādi, bet vismaz gaišāki kā Stonas pelēkie. Atrast kaut ko par Flēru Ereijasam neizdevās, vai nu to nevarēja izdarīt, vai arī viņš to neprata izdarīt. Karotājs izslēdza planšeti, kad istabā atgriezās Joels, paziņodams, ka atradis Meju.

Jā, ejam. - Neko no savām mantām Ereijass te aizmirst nevarēja, jo nekādu mantu jau nebija. Vai Tajs tagad vēlējās, lai arī citi izsaka savu viedokli par Meju? - Vismaz atradīsim viņu un iedosim telefonu.

Tablo virs durvīm vēstīja, ka samaksātais laiks vēl nav iztecējis, tātad nekas viņus vairs nekavēja viesnīcā. Ereijass gāja līdzi Joelam, pie reizes diezgan ziņkārīgi vērodams pilsētu.

[Sindra]

Meja

Vinss pasmaidīja. Viņa skatiens bija pievērsies meitenes korsetei un uz mirkli puisis aizdomājās, ka diez vai tādā apģērba gabalā bija pārāk ērta gulēšana. Bet, viņš neko vairāk neteica.
Vien piedāvāja Mejai brokastis.

- Līdz Stonai būtu jābrauc kādas četras stundas ar mašīnu. - viņš noteica. - Ar pazemes vilcienu būtu ātrāk. Tur kādas divas stundas. No mūsu pilsētas lidvagoni nekursē. Mēs parasti izmantojam pazemes vilcienu. - Viss paskaidroja.

- Vai tev jānokļūst Stonā? - sagādājis arī sev kafiju un brokastis, viņš apsēdās pie galda, lai ieturētu nelielu maltīti.


Flēra

- Tev nav mani jāuzrunā pieklājības formā. - Liana atvēlēja. Kaut kā tā Flēras jūsošanās karotāju mulsināja. - Lai paliek grāmata. - viņa noteica un izdzerto kafijas krūzi ielika izlietnē. - Es domāju, ka neesmu pamanījusi Gabriela atgriešanos. Tādēļ jautāju. - viņš būtu vienīgais, kurš varētu paņemt grāmatu tā, ka Liana nepamanītu. Bet neviens cits Svētnīcā atgriezies nebija. Bez Flēras.

Viņa noklausījās Flēras stāstīto un pamāja. - Jā, es zinu, kur viņi ir. Un mums vajadzētu doties pēc iespējas ātrāk. Lai nepaspēj noklīst. - Lianas rīcība bija racionāla un bez liekām emocijām.
- Kad esi gatava doties, pasaki man. Es tepat būšu. - likās, ka ar šo arī visa viņu rīta saruna arī bija izbeigta. Tālāk vajadzēja sekot rīcībai.


Joels, Ereijass, Tajs

Dienasgaismā Haveja izskatījās līdzīga Stonai. Varbūt tikai ēkas nebija tik augstas. Reklāmu nedaudz mazāk. Un arī automašīnu straume ielās nebija tik saspringta. Taču arī te bija pilns ar veikaliem, dažādiem pakalpojumu sniedzējiem. Viss cilvēku ērtībai.

Māja, kurā atradās Meja, nu ja vien Joels meklējot nebija kļūdījies, atradās samērā netālu no vietas, kur serafi bija pavadījuši nakti. Un šī ēka nekādi nebija Karotāju iecirknis. Tā izskatījās pēc dzīvojamās mājas un visai bagātu ļaužu dzīvojamās mājas. Krietni lielāka un izsmalcinātāka, nekā citas mājas šajā ielā.
Pie vārtiņiem stāvēja divi jaunieši un smēķēja. Kaut ko sarunājās savā starpā. Un viņu sarunas izklausījās par tēmu: iepriekšējās nakts ballīte, kas bijusi lieliska un visādi citādi labāka, kāda pēdējā laikā redzēta.

Tad nu arī attiecīgi serafiem nonākot pie Vinsa mājas, abi jaunieši palūkojās uz trijotni. - Man liekas, ka jūs nokavējāt. Viss jau beidzies. - viens no viņiem pacēla sagurušu skatienu pret serafiem.

[Rouzijs]

Meja no brokastīm neatteicās, vien pateicīgi pasmaidīja Visam. Viņš nudien bija jauks un izpalīdzīgs. Tikai serafi izbrīnīja tas, ka šeit nebija neviena cilvēka, izskatījās, ka visi jau ir devušies projām. - Cik ilgi es nogulēju? - Viņa mēģināja saprast, jo šķita, ka varētu būt diez gan daudz laiks pagājis, kopš meitene bija aizbēgusi no pārējiem biedriem.

Tātad pazemes vilciens. Nosaukums izteica jau visu, un diez vai Meja vēlējās atrasties pazemē, tas pārāk spēcīgi atgādināja Elli. Bet viņa paraustīja plecus. - Tad būs jāizmanto pazemes vilciens. - Kas gan cits atlika, lai tumšmate nokļūtu daudz maz ātri atpakaļ Svētnīcā.

- Jā. Es vakar aizbēgu no saviem draugiem un es diez vai viņus šeit atradīšu. Tāpat kā man liekas, ka viņi varētu būt jau gabalā un vienīgā iespēja ir doties uz Stonu. - Meja atlauda nedaudz nekārtīgos matus un pasmaidīja.
Serafei gan nebija ne naudas, nekā. Pat pie jauna telefona viņa nebija tikusi. Turklāt joprojām Meja atradās Karotāju meklēšanā un tas visu apgrūtināja.

[Roviela]

Tas bija tepat, tiešām pavisam netālu, vien Joels nesaprata, ko gan viņi varētu būt nokavējuši? Ballīti, ja? Ak, žē! Meja vēl vakar ir iepinusies kaut kādā ballītē, un tagad nez, vispār var pakustēt no vietas?
- Tā izskatās, - orākuls atsaucās nogurušā skatiena īpašniekam, - bet mēs pamēģināsim noskaidrot, vai tur vēl kāds nav aizķēries. Tā kā vajadzētu būt.

Serafs devās uz durvju pusi ar skaidru nodomu tikt iekšā.

[Romija]

"Labi," Flēra nedroši piekrita nejūsoties, kaut arī Lianas attieksme īsti uz Tu nebija. Tomēr tālākais lika domas nedaudz mainīt. Liana nepārmeta un nenosodīja Flēras izdarīto, bet aicināja doties. Tās bija patīkamas vēsmas, kas lika pat nedaudz pasmaidīt. "Jā, es ātri," Flēra pamāja, ka sapratusi, iebāza pēdējo maizes kumosu mutē, izdzēra tēju un nozuda savas istabas virzienā.

Šoreiz viņa nevilks augstpapēžu zābakus. Šodien viņas dodas uzdevumā, tāpēc Flēra devās uz mazgāšanas telpu un noliktavu, lai sameklētu savu ērtāko apģērbu. Noskaņojums bija uzlabojies, tāpēc arī solis bija raitāks un kustības brīvākas.

Flēra pārbaudīja, vai viņas zālītes un planšete joprojām ir somā, tur nonāca arī telefons. Grāmata palika zem gultas matrača, jo līdzi ņemt to nebija jēgas. Nepagāja daudz laika, kad Flēra sparīgā solī ienāca atpakaļ virtuvē. Viņa bija pārģērbusies tumši pelēkās drēbēs, kas nelaiž cauri mirtumu un neļauj aiz apkakles iezagties vēsumam. Viņai līdzi bija mugursoma. "Esmu gatava," sarkanmate paziņoja možā balsī. Viņa turēja rokās Lilū atslēgas. "Mēs brauksim ar mašīnu vai motociklu?" Flēra vaicāja. Ja viņas neizmantos Lilū, tad atslēgas bija jāatstāj tepat. Bet varbūt Lianas plānā bija teleportēties, lidot vai izmantot vietējo sabiedrisko transportu?

[Sindra]

Meja

- Nu tā... visu nakti. - Vinss nenosauca konkrētu stundu skaitu. Bet diez vai tas arī bija tik būtiski.
- Ar vilcienu būtu visātrāk. - viņš piekrita. Puisim gan bija mašīna un it kā jau viņš varēja Meju aizvest, tomēr tas prasītu uz pusi vairāk laika. Un diez vai Meja vēlētos ilgāku laiku sēdēt transportā.

Viņam bija grūti ko teikt par Mejas pazudušajiem draugiem. - Es ceru, ka viss būs kārtībā. - Vinss noteica un īpaši ar sarunām meiteni neapgrūtināja. Lai paēd brokastis un izdomā, ko tālāk darīt, viņš nesteidzināja.


Flēra

Kad Flēra atgriezās virtuvē, viņa atrada Lianu turpat sēžam pie galda un vēl joprojām kavējot laiku ar planšeti. Vien jaunās serafes paziņojums, ka esot gatava doties, lika karotājai nolikt planšeti malā un piecelties.
- Nē. Mēs teleportēsimies. - serafe noteica. - Man nav laika kavēties ar transportu. -
Liana devās ārā no virtuves un gaidīja, kad Flēra viņai sekos.

Karotāja nedarīja kā Gabriels. Viņa nedevās uz ēkas augšējiem stāviem. Tieši pretēji. Liana devās uz pirmo stāvu un izgājusi uz ielas, sagaidīja, kad Flēra atradīsies viņai līdzās. Skatiens uz mirkli pavēroja apkārtni un viņa pieskārās dziednieces plecam. Pasaule uz mirkli ieslīga, nu jau Flērai pazīstamā tumsā un pēc mirkļa abas serafes attapās kaut kādā vientuļā vietā, kur apkārt bija dubļu lauki. Pelēkas debesis atgādināja, ka viņas vēl joprojām atrodas Ardā. Ā, bet redz... tur, priekšā, varēja redzēt kaut kādu ceļu pa kuru retu reizi aizbrauca kāda mašīna. Liana uzsāka doties ceļa virzienā.


Joels, Ereijass, Tajs

Jaunieši, kuri bija gadījušies serafiem pa ceļam, neiebilda pret Joela lēmumu un neaizkavēja viņu. Izsmēķējuši savas cigaretes, viņi devās prom un drīz vien bija pazuduši skatienam.
Bet tikt varēja tikai līdz ēkas durvīm. Tās bija aizslēgtas. Tiesa, iespējams, ka piezvanīšana pie durvīm varētu līdzēt. Pie durvīm bija atrodama zvana poga, kuru vajadzēja nospiest, lai informētu mājās esošos par ciemiņu ierašanos.

[Roviela]

Atklājis, ka durvis ir ciet, Joels pie tām piezvanīja.

[Romija]

Ja jau teleportēsies, tad atslēgas jāatstāj mājās. Flēra nolika tās virtuvē uz letes un sekoja Lianai liftā. Mazliet pārsteidza tas, ka viņas nebrauca uz trešo stāvu, bet Flēra neiebilda arī pret stāvvietu. Teleporta sajūtas bija līdzīgas, lai gan jāteic, ka ar Gabrielu tas bija aizraujošāk. Varbūt tāpēc, ka pirmo reizi, vai arī paša Valdnieka dēla dēļ.

Dubļi, kuros viņas nonāca, atgādināja iepriekšējā vakarā bristos, lai gan te Ardā tie laikam tādi bija visur. Katrā ziņā avārijas vieta šī nebija. Nejuzdama tuvumā cilvēkus, Flēra uz mirkli aplūkoja apkārtni violetām acīm, bet pēc tam sekoja Lianai ceļa virzienā. Zābaki ar zemiem papēžiem bija laba izvēle, lai arī slapjais pamats tāpat nedaudz apgrūtināja iešanu. Dziedniece nežēlojās. Viņa sekoja karotājai, ja jau viņa teicās zinām, kur tieši serafi ir.

[washulis]

Toms. Sariša atkārtoja Aleksa nosaukto vārdu. Toms Beils, vai ne? Šo Karotāju viņa atcerējās labi, viņš bija sasodīti iejūtīgs, arīdzan deva viņai, kamēr ieslodzījumā, vismaz dažas atbildes, lai nenāktos sēdēt pilnīgā tumsā, līdz atvesta šeit. Es esmu viņu satikusi. Viņš bija jauks. Vārds "jauks" gan nebija izteiksmīgākais, kā kādu raksturot, bet šobrīd tam nebūtu nozīmes jebkura gadījumā. Bet tā vien šķiet, ka šobrīd katrs ir gatavs veikt trakus gājienus, cerībā atrast pareizos. Es tikai ceru, ka mums Būrī drīz nesāks pievienoties vēl citi kompanjoni. Vajadzēja jau atcerēties, ka viņiem pilnīgi pietiks ar pretiniekiem - iespējams nevainīgiem cilvēkiem. Viņa joprojām nezināja, kā ar to tiks galā. Tomēr pat cēlajiem serafiem ir izdzīvošanas instinkti.

Viņiem iekārtojoties miegam, viņa sākumā samulsa, sajūtot Aleksa roku uz sevis, bet drīz saprata, ka tas arī ir viss. Tikai tuvība un siltums naktī un iespēja klausīties svešā elpā tuvplānā, ieaijājot. Arī tas būs jauki. Izgulies labi. Viņa vēl klusi izdvesa, beidzot aizverot acis.