"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Viņš pārjautāja, protams, Meja to bija gaidījusi, tāpēc skumji pasmaidīja. - Eksistē, ja neeksistētu, tad diez vai es te būtu. - Un Vinnijs taču redzēja viņu, bet interesanti, ko tieši. Puisis bija teicis, ka viņa ir gaiša, bet tas izklausījās tā it kā viņš nezinātu, kas viņa īsti ir.
Tumšmatei nebija spēka, lai pretotos, tāpēc viņa ļāva, lai Vinss serafi aiznes uz istabu un apgulda gultā.

Bet viņai nudien vajadzēja atpūsties, nogurums mācās virsū, kā nakts.
- Tev taisnība. - Tumšmate viegli pamāja ar galvu. - Pēdējās dienas ir bijušas grūtākās manā mūžā. - Meja pasmaidīja un apzinājās, ka vajadzēja atgūt spēkus, lai iespējams rītā palīdzētu Vinsam, lai mēģinātu viņu izdziedēt, bet serafe pašreiz neko nesolīja. Neuzdrīkstējās.

[Romija]

"Maikls mani sajauca ar citu meiteni, kad es viņu pirmoreiz satiku "Rozes vārdā"," Flēra centās nepateikt par daudz. Tikai vienu brīdi cilpa varēja savilkties par ciešu. "Un es esmu satikusi Aleksu, bet nevaru teikt, ka viņu īpaši pazīstu," viņa piebilda, šoreiz nenolaizdama skatienu.

Kad Deins sāka pa soļiem atstāstīt Flēras vakaru, viņa uzmanīgi klausījās. Varēja redzēt, ka ar spriešanu un atmiņu Deinam problēmu nav, jo viņš visai precīzi sapratis notikumu gaitu. Par to, vai Maiklu ir aizvedis pats Beils, Flēra nevarēja galvot, bet tā varētu loģiski spriest. "Es runāju ar mediķi, viņa teica, ka nav manu draugu starp cietušajiem. Es nezinu droši, vai viņi lidoja ar to vagonu. Es nevarēju sazvanīt," viņa paskaidroja. "Es pamēģināšu vēl," Flēra atcerējās, ka kopš ierašanās notikuma vietā nav mēģinājusi zvanīt serafiem. Uztraukumā šī iespēja bija piemirsusies. Meklējot somā telefonu, varēja arī noslēpt nervozās rokas. Kad aparātiņš tika atrasts, dziedniece vēlreiz centās piezvanīt pēc kārtas tiem numuriem, kuri piederēja Vatras ceļiniekiem. Ja nu tomēr beidzot kāds paceļ?

[Sindra]

Meja

Vinss izskatījās domīgs, pēc Mejas atbildes, ka Dievs eksistējot. Puisis gan vairāk neko nejautāja. Viņš palīdzēja meitenei novilkt garos zābakus un iekārtoties ērtāk zem segas.
- Atpūties. - viņš noteica grasoties pamest telpu.
- Te neviens nenāks. Tu droši vari kārtīgi izgulēties. - vēl tikai pirms pamest telpu, jubilārs aizgāja līdz logam un aizvilka aizkarus, lai reklāmu gaismas, kas ieklīda pa logu, netraucētu meitenei gulēt.

Viņa skatiens uz mirkli aizkavējās pie serafes un tad jau arī serafe bija palikusi istabā pavisam viena. Vinnijs bija aizgājis pieskatīt savus pārējos viesus.


Flēra

Flēras mēģinājumiem zvanīt vēl joprojām nebija panākumi. Biedru telefona aparāti visi kā viens atradās izslēgti vai ārpus uztveršanas zonas. Un šo signālu Flēras klausulē varēja saklausīt arī mašīnā.
- Dīvaini... - Deins noteica un pamāja uz Flēras telefona pusi. - No lidvagona noklīda pāris pasažieri. Varbūt tie ir tavi draugi? - viņš apjautājās.

- Jā... - karotājam piebalsoja Klaudija. - Viņu nebija starp cietušajiem. - tumšmate noteica sagurušā balsī.
- Kā viņu? - Deina skatiens pievērsās māsai.
- Viņi... Maikls brauca pēc viņiem. Tādēļ Beils viņus palaida. Pēc tam, kad viņi izglāba Beilam dzīvību. - tā nebija pati pārliecinošākā balss pasaulē, taču likās, ka Klaudija nešaubījās par to ko teica.
- Atceries? - viņa palūkojās uz Deinu. - Tu man stāstīji, ka tevi izdziedēja eņģelis. - viņas roka viegli nogūla uz brāļa rokas. - Klaudij... - Deins vēlējās pārtraukt māsas runāšanu. Karotāja vaigos bija iesities sārtums. Viņš acīmredzami kautrējās, ka Klaudija stāsta tādas muļķības dzirdot svešiem cilvēkiem.
Taču viņa noraidoši pamāja. - Man liekas, ka viņi bija eņģeļi. Viņiem bija skaisti spārni un no viņiem staroja gaisma. Viņi palīdzēja māmiņai vieglāk aiziet. Viņi palīdzēja, kad tas... viņš teica, ka viņu sauc Kalioss un ka viņš atnācis pēc Gabriela. Viņš vēlējās nogalināt visus, kas atradās lidvagonā. -

Deins nopūtās. Viņa skatienā atspoguļojās patiesas rūpes, kad viņš lūkojās uz Klaudiju. Žēlums un līdzcietība. Tiesa, karotājs domāja, ka viņa māsa ir sajukusi prātā.

[Rouzijs]

Tumšmate veltīja Vinnijam pateicības pilnu smaidu, kad puisis izgāja no istabas, nepagāja ne pāris minūtes un serafe bija ieslīgusi sapņu pasaulē.

[Romija]

Sagaidāmais signāls telefonā un negaidītais Deina paziņojums lika gandrīz vai izmest šo nekam nederīgo aparātu no rokām. Flēra teju nesavaldījās, lai iesauktos kaut ko, kas viņu nodotu, bet tad ierunājās Klaudija, kas līdz šim šķita neparasti mierīga. Flēras acis iepletās vēl vairāk, asinis sāka straujāk riņķot dzīslās un acīs iedegās cerību liesmiņas, kas mijās ar vilšanos. Viņi! Viņi bija tur, palīdzēja, izglāba, tika prom! Bet viņa... pazaudēja cerību un dodas atpakaļ... Kaut gan pēc Klaudijas stāstītā serafi ir tikuši prom, nevis bēgoši. Vienīgi tas Kalioss. Viņš bija te, nevis Hatrā! Viņš laikam gaidīja viņus! Un kur viņš ir tagad?

"Tas ir neparasti!" Flēra centās maskēt uztraukumu aiz samulsuma. "No maniem draugiem nestaro gaisma," acīm saredzama. "Un vieņiem nav spārnu," Ardā. Flēra ne pārāk sakarīgi piebalsoja dzirdētajam. "Draugi eņģeļi..." viņa novilka, it kā izbaudīdama, kā tas skanētu. "Jā, Maikls droši vien tāpēc brauca," viņa piebilda un pacentās iegrozīties sēdeklī tā, lai neizskatītos, ka kāri ķer katru vārdu.

"Tevi izdiedēja eņģelis?" Flēra palūkojās uz Deinu, kurš izskatījās kā nedaudz nokaunējies. Viņas skatiens bija pārāk ieinteresēts, ka to mierīgi varētu sajaukt arī ar Attīrītāju interesi par maģiskajām būtnēm.

"Ja tur notika tādas lietas un Attīrītāji abi ir prom, vai par to neviens nerūpēsies? Tas ir normāli, ka šādi var kaut kāds Kalioss nogāzt veselu vagonu?" Flēras balsī iezagās bažas. Viņu gan vairāk interesēja atbilde uz otro jautājumu, bet bažas galvenokārt bija par to, kā lai šo ziņu nodod pārējiem. Un kur viņi tagad ir? Uz kurieni devušies? Palūgt apturēt mašīnu un doties meklēt? Bet tas būs pārāk aizdomīgi, jo Flēra joprojām nebija atzinusies, ka šie Klaudijas minētie eņģeļi ir viņas draugi.

[Sindra]

Nelikās, ka Deins no tiesas gaidītu, ka Flēra atzīs, ka jā, lūk tie noklīdušie dīvaiņi patiešām ir viņas meklētie draugi. Lai gan, nelikās arī, ka Deinu pārlieku interesētu dīvainie pasažieri un viņu pazušana. Tā vispār nebija viņa lieta un rūpe, līdz netiks atzīts, ka reģionālais dienests netiek galā un jāpiesaista slepenais izmeklēšanas dienests.

- Nē, protams. - vīrietis skopi atbildēja uz jautājumu par viņa dziedēšanu. Tur pat nebija ne ko pielikt, ne atņemt. Viss viņa nostājā liecināja, ka māsa teikusi muļķības. Nekādu eņģeļu nav un tas bija zināms katram Ardas iedzīvotājam.

- Man vienalga par Attīrītāju problēmām. - karotājs atrauca. Taču vēl vairāk par iepriekšējop jautājumu Deinam nepatika jautājums par krītošiem lidvagoniem un acīmredzamu norādījumu, ka viņi, karotāji, nespēj nodrošināt kārtību.
- Vai tu šeit esi pirmo dienu? - viņš visai īgnā tonī apjautājās Flērai, kurai pašai vajadzēja saprast, ka normāli gan tas nav.

[Romija]

"Atvainojiet," Flēra vien noteica par, Deinaprāt, tik muļķīgu jautājumu, un vairs neko nejautāja. Viņa aptuveni nojauta, kas lidvagonā varētu būt noticis. Gribējās zināt, protams, vairāk, bet tas būtu pārāk aizdomīgi. Biedri bija satikuši Kaliosu, droši vien cīnījušies, vagons bija kritis tāda vai cita iemesla dēļ. Bet vismaz serafi un lielākā daļa pasažieru bija dzīvi. Un tas bija labi. Īsti gan padoma, kā atrast biedrus un viņiem paziņot dažādos jaunumus, Flērai nebija, tāpēc joprojām labāk bija atgriezties Stonā, Svētnīcā.

[Sindra]

Deins neko vairāk neatbildēja. Vīrietis pievērsās mašīnas vadīšanai. No autopilota pārgāja uz manuālo vadību. Iepriekš saslēgtās lampiņas uz vadības paneļa gan palika degot.
Kaut kad pusceļā likās, ka Klaudija ir aizmigusi.

Nekas netraucēja nonākt līdz Stonai un kaut kur pilsētas centrā, netālu no savām mājām, kas atradās tajā pašā rajonā, kur Aleksa māja, Deins izlaida Flēru. Viņš nejautāja meitenei nekādas koordinātas vai kā savādāk kā ar viņu varētu sazināties.

No mašīnas izcēlis savu māsu, Deins devās viņu apguldīt laikam jau savās mājās. Tikai, kad Flēra bija izkāpusi, karotājs aizslēdza mašīnu un novēlējis meitenei: Visu labu, devās uz savu mājvietu.

[Romija]

Flēra arī neuzbāzās ar norādēm. Kad Deins apstājās, Flēra arī izkāpa, pateicās par atvešanu un novēlēja abiem labu nakti. Noskatījusies, kā Deins aiznes Klaudiju un viņai vairs nepievēršas, Flēra devās meklēt taksometru, lai tiktu līdz "Rozes vārdam", kur vajadzēja stāvēt Lilū. Vismaz tāds bija Flēras plāns, lai pēc tam ar Gabriela mašīnu atgrieztos Svētnīcā.

[Sindra]

Tā kā rajons, kurā dzīvoja Deins, atradās praktiski centrā, tad sadabūt taksometru Flērai nebija nekādu problēmu.
Brauciens līdz "Rozes Vārdam" gan aizņēma nedaudz laika. Jo izskatījās, ka Attīrītāju midzenis atradās visai patālu no karotāja mājvietas. Bet laikam jau to Flēra bija ievērojusi arī iepriekš.

Bija pagājušas kādas četrdesmit minūtes, kad taksometrs, kurš bija stādījies priekšā, ar tādu pašu vārdu, kā toreiz tas, kuru Flēra izmantoja kopā ar Gabrielu, un tas laikam jau deva iemeslu domāt, ka visas taksometra dvēseles šajā pilsētā sauca vienādi, piestāja pie "Rozes Vārda".
Turpat stāvvietā, kā Flēra bija atstājusi, atradās Lilū. Neviens to nebija aizticis un nelikās, ka mašīnai kaut kas būtu nodarīts Flēras prombūtnes laikā.

Palūkojoties uz Attīrītāju cietoksni, Flēra varēja pamanīt, ka Maikla kabineta logā dega gaisma.

[Romija]

Braucot uz "Rozes vārdu", Flēra vēlreiz nesekmīgi centās piezvanīt serafiem, tomēr nekādus brīnumus negaidīja. Patīkami bija tas, ka arī pie Attīrītāju midzeņa nekas pārsteidzošs noticis nebija, vien nedaudz aizdomīgs šķita tas gaišais logs. Tomēr Flērai nebija prātā doties iekšā "Rozes vārdā" vai censties sazināties ar Maiklu. Viņa devās pie Lilū. Automašīnas atslēgas bija ieliktas somā, kas joprojām bija pie dziednieces, tāpēc serafe nekavējās, lai sasveicinātos ar mašīnas dvēseli un lūgtu viņu nogādāt atpakaļ Svētnīcā.

[Sindra]

Tad vēl pagāja aptuveni stunda, kamēr Lilū paklausot meitenes lūgumam, bija nogādājusi viņu līdz Svētnīcai.
Likās, ka arī te nekas nav mainījies. Gabriela, ardiešu acīm, paslēptā ēka atradās savā vietā un nekas netraucēja Flērai tajā atgriezties.

Svētnīca likās tukša. Biedri nebija atgriezušies. Taču virtuve uz galda stāvēja grāmatu, kuru Flērai bija iedevis Alekss. Tā gan bija izsaiņota no papīra, kurā Arists to bija vazājis apkārt. Taču visādi citādi, nekāda vaina grāmatai nebija nodarīta.

Un, nu jā... durvis uz Gabriela istabu bija atvērtas. Tikai gultā sēdēja baltmatainā karotāja, nevis Metatrona dēls.
Liana kaut ko sparīgi lasīja planšetē.

[Romija]

Flēra pateicās Lilū, savāca somu, aizslēdza automašīnu un devās uz Svētnīcu.

Lai arī sākotnēji nekas par izmaiņām neliecināja, pārsteigums sagaidīja virtuvē uz galda. Grāmata, ko viņi tā bija gribējuši izlasīt! Flēra to paņēma, apskatīja pirmo lappusi, vai tur ir Aleksa tēva ieraksts dēlam, vai tā ir tā pati grāmata. Iesaiņojuma gan nebija, kā arī grāmata neatradās vietā, kur Arists bija solījis to nolikt. Tātad tas varbūt nebija viņš, kas to atveda? Šāda iespēja lika savilkt uzacis un apdomāt, kas gan varētu notikt, lai karotājs nepildītu savu solījumu. Nelāga nojausma pārskrēja kā tirpas pār muguru.

Paņēmusi un pie krūtīm piespiedusi grāmatu, Flēra izgāja gaitenītī un pamanīja, ka Gabriela istabas durvis ir vaļā. Viņa gan tikai mazliet ar vienu aci ielūrēja pa tām, lai konstatētu, ka, protams, tā bija Liana, kas tur atradās, ne Gabriels. Viņa bija atgriezusies ātrāk un noteikti pamanījusi Flēras prombūtni. Bet pati karotājai dziedniece neuzprasījās. Viņa vairāk vēlējās nolīst savā istabā un beidzot palasīt grāmatu. Safīras stāstītais bija iesējis interesi, kurai nu varētu būt iespēja izdīgt un uzplaukt.

[Sindra]

Grāmata bija tā pati, kuru Flērai bija iedevis Alekss. Tā vismaz varēja spriest pēc ieraksta grāmatas sākumā. Taču jā, tā neatradās vietā, kur to bija solījis atstāt Arists, bet gan virtuvē uz galda.

- Parunāsim no rīta. - atskanēja no Lianas, kad dziedniece gāja garām Gabriela istabai. Karotāja acīmredzami bija viņu pamanījusi. Taču nekādi jautājumi nesekoja un Liana pat neatrāva skatienu no planšetes, lai palūkotos uz Flēru.
Tik vien kā tas paziņojums, ka visa turpmākā darbība tiek pārcelta uz rītu.

[Romija]

Flēra pamāja tukšam gaitenim. Jā, no rīta droši vien būs ne īpaši jaukāka saruna kā pirms tam. Bet pagaidām Flērai vēl bija iespēja palasīt grāmatu.

Dziedniece devās uz savu istabu, beidzot novilka dubļainos zābakus, ļaujot kājām pēc stundām augstajos papēžos atpūsties. Visu netīro apģērbu viņa aiznesa uz mazgāšanas telpu. Uzvilkusi to pašu vieglo kleitiņu, Flēra vēl sameklēja sev šo to uzkožamu vakariņām, jo Maiklam solītās taču bija izpalikušas. Viena krūze siltas tējas, un Flēra jau devās uz istabu, lai iegrimtu grāmatas rindkopās un simbolos. Vismaz par Gabrielu gribējās izlasīt vēl pirms gulētiešanas. Tomēr tika pārlasītas arī citas leģendas, ko Safīra bija stāstījusi. Simboliem gan Flērai spēka nepietika, viņa noglabāja grāmatu kājgalī zem matrača un laidās miegā, lai atjaunotu spēkus un gaidītu rītu, kas nesolījās būt jauks un patīkams.

[washulis]

Viss patiesi šķita ritam savu gaitu, tādēļ pēkšņi viņa juta tveram tukšumu, kad pēc īsā apstiprinājuma Alekss atrāvās. Mirklīgi sarāvusies kā nosodīta par pāridarījumu, viņa pavērsa skatienu pret viņa sānu. Krūtis joprojām smagi cilājās, bet lūpas pavērās mēma jautājumā, pirms prāts nolēmis kādam variantam par labu. Vai es kaut ko ne tā izdarīju? Pēdīgi viņa saņēmās, kad jau izskanēja atvainošanās. Viņa apvilka sev apkārt segu, esot jau kustībā gultu pamest un sekot, bet... tas būtu tik nožēlojams un izmists gājiens, turklāt... tikpat iespējams Aleksam netīkams. Paceltā plauksta tā arī palika neko nesasniegusi un nokaunējusies, viņa uzreiz ļāva ķermenim atslābt, nopētot savas no segas apakšas izlīdušās pēdas.

No jauna bija jāsaraujas, kad atvērās durvis. Ap šo mirkli viņa jau justos gana ierasti, redzot nākam Maiklu, bet šī bija jauna seja. Sega tika pavilkta augstāk līdz zodam, lai arī nekādi nespētu viņu aizsargāt, kamēr pie jautājuma acis noslēdzās pie vannasistabas durvīm, tad pie svešinieka piefiksētajām šļircēm. Tātad ķīmijas atgādāšana šeit bija Maikla paša iniciatīva. Iesākoties sarunai, arīdzan atbrīvošanas paziņojumam, pie Aleksa uzmundrinošās vēsts, Sariša patiesi ātri pameta gultas perimetru, noliecoties, lai paceltu iepriekš nomesto kreklu, pārstīvējot to pāri savai galvai, joprojām neiedrošinoties izdvest jautājumus, jo pieredze rādīja, ka ne visi ir ieinteresēti uz tiem atbildēt. Rokas, izgludinot apģērba krokas uz vidukļa, gan atkal apstājās, pavēršoties pret Reju. Protams, kā vienmēr. Piedāvājums pārāk labs, lai būtu patiess. Aleks. Serafe pievērsās savam līdzās ieslodzītajam, bez maz vai brīdinošā tonī, piešķiebjot galvu un saraucot uzacis. Viņš bija muļķis, ja gatavs tik strauji noraidīt šo piedāvājumu. Viņa neizjutīs prieku, pat ja ciešanās kritīs ar kompāniju. Dodies. Ar mani viss būs kārtībā. Tas visticamāk bija no pārdrošākajiem solījumiem, ko šajā laikā sniegusi, bet acis vismaz spīdēja godīgi. Cerībā noticēt sev un pārliecināt tos, kam piedāvāta brīvība.

Tomēr viņa nebija naiva, lai neapsvērtu, ka šo iespēju Alekss labprāt noraidītu arī ar pirmo mēģinājumu iebilst, tādēļ viņa apgāja apkārt gultai, tuvāk Aleksam un telefona īpašniekam, kas centās noskaidrot, ko iesākt tālāk. Pašas skatiens uzticīgi sekoja komunikācijas ierīcei, te pie Reja, te Aleksa, tad atpakaļ pie pirmā, tam drīz dodoties prom. Skatiens aizkavējies pie durvīm bija liedzis uzreiz izsekot Aleksa tālākajai darbībai ar adatu. Tiklīdz apjautusi sekojošo, serafe sarāvās, nomērojot vēl pusi distances līdz viņam, steidzīgā solī, lai arī apjauta, cik tas ir lieki. Tev to nevajadzēja darīt. Sariša apņēmīgi nopurināja galvu. Un es nerunāja par injekciju. Tev nevajadzēja noraidīt piedāvājumu doties prom! Balsī ieskanējās ne tikai sašutums, bet arī skaidrākas dusmas. Varbūt tas bija līdzpārdzīvojums, noskatoties Aleksa sejā, kad viņš nolēma par labu sudrabainajai devai. Ar ko Tu runāji? Kurš un kādēļ gan piedāvāja tik pēkšņu amnestiju?

[Sindra]

Sariša

Aleksa skatiens atrāvās no kājas, kurā viņš turpināja ievadīt sudrabaino substanci, un palūkojās uz Sarišu. - Ar tevi nebūtu kārtībā. Viņi tevi nogalinātu. Bet es tev apsolīju, ka pasargāšu. Tādēļ mans lēmums nav apspriežams. - puisis atbildēja. Likās, ka meitenes dusmas viņu nemaz neietekmē. Bet Mārvina balsī bija dzirdams nepiekāpīgs tonis. Viņš galu galā bija priekšnieks. Un pieradis, ka viņa lēmumus neapspriež.

- Situācija ir sarežģīta. Bet mana aiziešana visu padarītu vēl sarežģītāku. - Alekss tomēr bija gatavs paskaidrot šādas tādas lietas. Neatstāt Sarišu bez atbildēm.
- Es runāju ar savu kolēģi. Viņš ir pārkāpis likumu. Manis dēļ. Viņš ir sagrābis Maiklu un uzstādījis Attīrītājiem ultimāti. Ka maina Maiklu pret manu atbrīvošanu. Attīrītāji ir pārskaitušies. Tomēr, viņi piekrita šai šantāžai. Taču mans kolēģis nezināja, ka es šeit neesmu viens. Un Maiklu vienu pret diviem cilvēkiem, viņi iespējams nemainīs. - viņš izvilka adatu no kājas un nosvieda izlietoto šļirci šālītē, blakus vēl pilnajām.

- Un tu neko neizdarīji nepareizi. - Alekss vēl piemeta pie vienām atklātības sāpēm. - Vienkārši... es neesmu pārliecināts, ka tā ir laba doma. - puisis godīgi atbildēja, skatienam kavējoties pie meitenes acīm. - Es biju pirmais arī Mejai. Acīmredzot, jūs dzīvojat kaut kā savādāk, nekā mēs. Ardas meitenes jūsu vecumā pavisam noteikti jau ir bijušas kopā ar daudz puišiem. Bet jūs nē... Jums visticamāk tā nav pieņemts. Un iespējams, ka tevi pēc tam kāds no tavējiem nosodīs. Un tikai tādēļ, ka esmu apmierinājis savas stresa izraisītās iegribas. Tas nav pareizi un nav prātīgi. Es iztikšu... - Alekss noteica un nokāpa no galda. - Piedod... - viņš vēlreiz atvainojās un iedams garām Sarišai, uz mirkli apskāva viņas vidukli un uzspieda buču uz meitenes vaidziņa. - Iesim gulēt. Vajag atpūsties. - Alekss ierosināja un devās atpakaļ uz gultas pusi. Dvieli viņš nometa turpat zemē pie gultas un kails palīda zem segas.


~ ~ ~ Rīts ~ ~ ~

Flēra

Jaunās dienas rīts neko īpaši neatšķīrās no citiem Ardā uzausušajiem rītiem. Bija kļuvis gaišs, taču pelēkās debesis tik un tā visu padarīja krēslainu. Labi bija, ka nelija lietus. Taču, kā jau tas bija pierādījies, tad tas arī iespējams, ka nebija uz ilgu laiku. Līt varēja sākt jebkurā mirklī.

Biedri nebija atgriezušies.
Taču Liana jau bija piecēlusies. Karotāja sēdēja virtuvē pie galda un dzēra kafiju. Viņas uzmanību vēl joprojām saistīja planšete.


Meja

Kā jau Vinss bija solījis, Mejai neviens nebija traucējis gulēt. Rītu gan varēja tikai nojaust, jo puisis taču bija aizvilcis aizkarus un tie vēl joprojām bija aizvērti. Vārgā rīta gaisma nemaz lāga neielauzās istabā. Nevarēja saprast, kas pa diennakts stundu ir.

Taču mājā bija norimis troksnis. Neviens vairs nebļaustījās, neskanēja smiekli. Arī mūzika bija pieklususi.


Joels, Ereijass, Tajs

Arī te uzausa tāds pats, gaismā nabadzīgs rīts, kādus serafi jau bija pieredzējuši Stonā. Izskatījās, ka summā par istabu bija iekļautas arī brokastis un tās serafiem tika piegādātas uz tādu kā skapi, kur viņi varēja atvērt durvis un izņemt paplātas ar ēdienu.
Brokastīs bija iespējams dabūt tēju vai kafiju. Uz šķivjiem atradās dārzeņi, arī gaļas ēdieni. Un pat Ardā izmantotās pārtikas aizstājējkapsulas.

It kā viņus neviens nedzina ārā, taču virs izejas durvīm mirgoja laiks, cik viņiem vēl palicis ko šeit uzturēties, pirms nav jāveic nākamā iemaksa, ja nu gadījumā serafi izdomātu viesnīcā palikt.
Viņiem bija divas stundas laiks, lai paēstu un izvāktos.

[Romija]

Flēra pamodās, bet šķita, ka naktī ir noticis kaut kas vairāk. Varbūt tās bija tikai atmiņas no lasītajām leģendām par liesmām, par melnumu, par spārnu zaudēšanu un sāpēm. Tāpēc dziedniece atgriezās realitātē un piecēlās. Domāt un minēt reizēm bija ļoti noderīgi, tomēr šobrīd neradīja pietiekami uzmundrinošu noskaņu jaunas dienas sākumam.

"Labrīt," ar reveransu pasveicinājusi Lianu, Flēra ieradās virtuvē. Viņa joprojām bija tērpta vieglajā kleitiņā un devās sagatavot sev rīta tēju pirms Liana ir sākusi vakarā solīto sarunu, no kuras neizbēgt. To, ko viņa pētīja planšetē, Flēra neredzēja un arī nebāzās noskatīties, lai gan interesēja. Pašas lietotā Mejas planšete bija aplikusi somā un šorīt vēl neaiztikta, lai gan iepriekš lasītais par lidvagona avāriju lika minēt, ka arī par šo kaut kad varētu parādīties kādas ziņas.

Flēra jau gribēja piedāvāt pagatavot arī Lianai tēju, kad pamanīja, ka karotāja dzer kafiju. Tās aromāts šajā virtuvē jau sāka parādīties biežāk kā saulsirdīšu. "Vai jūs vēlēsieties kaut ko ēst brokastīs?" tā vietā dziedniece piedāvāja pagatavot kaut ko citu. Viņām divām noteikti pietiktu ar virtuvē atrodamiem produktiem, lai nebūtu jārij kapsulas.

[Roviela]

Joels pamodās. Vispirms viņš īsti nesaprata, kur atrodas. Ā, tā bija viesnīca.
Serafs piecēlās un attaisīja aizkarus, lai paskatītos ārā. Rīts bija tāds, kādi jau te, Ardā bija tie rīti, tumšs un lietains.

Viņš aizgāja nomazgāties, tad saģērbās.
Tīri jauks atklājums bija brokastis, un orākuls nekavējās visas paplātes nokrāmēt uz galda. Gaļu viņš joprojām neēda, bet... kurš zina, cik tālu un ilgi viņiem vēl jādodas, un Joels mēģināja sameklēt - varbūt vienkārši nopirkt kaut kur? kādu nelielu somu, kur salikt to, kas paliks pāri. Vismaz tās ēdamās kapsulas.

Pulkstenis virs durvīm rādīja, ka vēl ir tāds brīdis, līdz no viņiem prasīs samaksu. Vismaz Joels tā saprata.

- Ko darām? Meklējam mūsu aizbēgušo, ja?
Lai nu kā, bet Meju šeit atstāt gan tā kā nevajadzēja. Vienīgi nebija ne jausmas, kā lai viņu atrod. Nez, kāds pamanīs, ja Joels pasēdēs un pameklēs tā kā serafi to dara? Viņš paskatījās apkārt ar domu - vai te kāds novēro vai nē?

[Rouzijs]

Meja jutās izgulējusies par spīti tam, ka pa nakti bija murgojusi un sapņos redzējusi lidvagona avāriju. Murgos meitene neizdzīvoja, zaudēja sevi un savu dzīvību, bet ar to nekas nebeidzās. Pēc nāves viņa nokļuva vietā, kas atgādināja Elli, sāpes mocīja augumu, asi nagi tajā ievilka svītras...
Serafe priecājās, ka bija pamodusies un bija sākusies jauna diena, to gan tikai varēja nojaust. Bet tumšmate bija pārliecināta, ka ir rīts. Arī ballītes skaņas vairs nebija dzirdamas. Piespiedusi sevi piecelties Meja uzvilka zābakus un pameta istabu, izberzējusi miegu no acīm viņa meklēja puisi, kurš tik jauki bija izturējies pret serafi.
-Vinss? - Meja klusi mēģināja sasaukt Vinniju.