"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Te izskatās labi. To Joels konstatēja, tikko pārkāpis istabiņas slieksni.
Viņš īpaši neizvēloties okupēja vienu no gultām, tad aiztaisīja aizkarus.

Serafs šobrīd vēlējās vienīgi paēst, nomazgāties, notīrīt drēbes un gulēt, gulēt, gulēt.
Ko arī mēģina realizēt tieši tādā kārtībā.
Ā! Pirms gulēšanas vajag izmēģināt telefonus, vismaz saskaņot savstarpēji tos, ko nopirka, lai rīt nav jākavējas. Slikti, ka ar visu piesardzību viņi nebija iegaumējuši viens otra pilnos numurus, un tagad nekādi nevarēja piezvanīt Flērai vai kādam citam. Šo kļūdu Joels nolēma neatkārtot, tāpēc kārtīgi no galvas iemācījās tagadējos.

Planšetei pie sienas (un jaunajai nopirktajai) viņš nepievērsa uzmanību. Tam vairs neatlika spēka.

[Sindra]

Meja

Vinss nezināja ko atbildēt uz Mejas jautājumu. Jauneklis tikai paraustīja plecus. - Es vienmēr izturos laipni pret viesiem. - tāda bija viņa atbilde un kā izskatījās, tad neko vairāk viņš piebilst negrasījās.
Lielākā daļa ciemiņu laikam jau bija ieradušies. Mājā bija visai daudz jauniešu. Troksnis kļuva arvien skaļāks, kamēr alkohola trauka kļuva arvien tukšāki. Vinnija viesi te nudien jutās, kā mājās. Ēda, dzēra, izklaidējās. Mūzika pieskandēja visu māju un tad tādas laikam bija šīs pasaules jauniešu ballītes.

Vienā telpā jaunieši sēdēja uz dīvāniem, vai uz paklāja zemē un pīpēja savāda paskata pīpes. Vismaz Meja nekad tādas nebija redzējusi. Tās bija kā lielas pudeles, kurām pievienotas trubiņas, kuru galos bija iemuši, un laikam jau dūmi nāca no šīm pudelēm un pīpētājs tos ieelpoja caur garajām trubām. Šī istaba bija tā piesmēķēta, ka īsti pat nevajadzēja pašam smēķēt. Pietika tikai ieiet telpā unpāris reizes ieelpot savādo, dūmu pildīto gaisu, kuram starp citu, bija visai specifisks aromāts, kādu Meja iepriekš nekad nebija smaržojusi, un tad jau pats juties apreibis. Jo īpaši, ja ikdienā neaizrāvās ar smēķēšanu.

Alkohola ietekmē jaunieši sāka uzvesties brīvāk. Tie dejoja, un viņiem bija vienalga, kā tas no malas izskatās, viņi smējās skaļāk, likās, ka šos cilvēkus neuztrauc nekādas problēmas, viņi pat bija laimīgi. Vismaz Meja nejuta, ka šeit valdītu skumjas vai Ardas nospiestība. Pasākums sniedza brīvību un prieku.
Šur tur bija manāmi pārīši, kas skūpstījās. Tad tie vēl mēdza pazust atsevišķās telpās, lai darītu to, ko Meja bija darījusi ar Aleksu.
Laiks ritēja nemanot.

Ik pa brīdim kāds no ciemiņiem kaut ko ar Meju parunājās. Taču lielākā daļa jauniešu jau bija apreibuši un viņu jautājumi bija visai virspusēji un nenopietni. Un vēl mazāk viņus interesēja atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.
Pats jubilārs likās, ka ar alkoholu īpaši neaizrāvās. Viņš staigāja pa māju un uzraudzīja savus viesus. Palīdzēja, ja kādam bija nepieciešama palīdzība. Izsauca taksi, ja kāds vēlējās doties mājās, bet pats nebija spējīgs piezvanīt, lai sarunātu sev transportu.
Patiesībā, likās, ka pašu Vinsu ballīte nemaz tā neizklaidēja un drīzāk viņš te rūpējās, lai citiem būtu labi.


Flēra

Ja jau kārtībā, tad kārtībā. Deins vairāk neko nejautāja. Viņš pamāja uz savas mašīnas pusi un Klaudija aicināja Flēru viņiem līdzi.
- Man gan ir jāsameklē tas sasodītais Vendels. - Deins noburkšķēja, īgni soļodams mašīnas virzienā.

Deins bija atbraucis ar mašīnu, kurā bija tikai četras vietas un tas laikam bija viņa darba transports, jo mašīna bija marķēta ar Karotāju simboliku.
Klaudija pieskatīja, lai Flēra nenoklīst. Un nonākot pie mašīnas, viņa atvēra durvis, lai Flēra varētu iekārtoties mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Taču atsķirībā no Arista mašīnas, Fērai te pašai bija savas durvis, viņa nebija atkarīga no priekšā sēdošo laipnības, kad viņu sadomās izlaist no transporta. Klaudija ieņēma vietu blakus Deinam un Deins apsēdās pie stūres.

Viņš iedarbināja mašīnu un uzreiz arī izslēdza mākslīgo intelektu, acīmredzot pats grasoties vadīt mašīnu. Taču uz vadības paneļa viņš ieslēdza kaut kādas sistēmas, kas viņam rādīja tuvumā esošos cilvēkus un laikam jau siltasiņu būtnes.

Uzsācis braukt, Deins centās sekot pēdām, kuras it kā bija atstājis Vendels, kad devās meklēt kaut kādus pazudušos pasažierus.
- Vienmēr Beils salaiž visu pakaļā. - Deins nespēja noturēt savu īgnumu pie sevis.
- Viņš nosēdināja lidvagonu visai bezcerīgā situācijā. - Klaudija tomēr Tomu aizstāvēja.
- Nu un tad? Alekss viņu mācīja. Kāda tad no tās apmācības būtu jēga, ja viņš nespētu pat to sūda kasti dabūt normāli lejā? Gulēt gultā un izlikties par cietušo varoni viņš var tad, kad ir izdarījis visu līdz galam, nevis aprobežoties ar it kā veiksmīgu piezemēšanos, tad nespēju izkontrolēt pasažierus un vēl aizsūtot pazudušos meklēt Vendelu, kurš vispār neder nekam citam kā helikopteru pilotēšanai. Un arī tikai parādēs. -
Klaudija neko neatbildēja. Viņas skatiens vērās ārā pa logu. Savā ziņā viņa saprata brāli. Viņš bija ieradies, tādēļ, ka te atradās viņa un viņa bija cietusi. Tagad viņam nācās strādāt, jo kolēģi no citas vienības nebija tikuši galā ar saviem pienākumiem.

Mašīnas starmešu gaismā varēja manīt priekšā avarējušo lidmoci. Deins nolamājās un apturēja automašīnu. Viņš izkāpa no mašīnas un Klaudija viņam sekoja. Netālu no mašīnas zemē gulēja cilvēks. Acīmredzot, Deina meklētais Vendels.

[Rouzijs]

Nu labi. Meja pasmaidīja Vinnijam, viņa pagaidām neko viņam nejautāja, gan jau vēlāk viņi varēs parunāties, jo kaut kas šajā puisī serafei likās savāds, kaut kas, ko viņai gribējās uzzināt, bet Meja pati nezināja, kas. Viņa bija gatava izklaidēties, vismaz nedaudz. Pēdējā laikā vienas vienīgas ciešanas bija meiteni piemeklējušas un vienu brīvu vakaru viņa taču bija pelnījusi, pat ja bija tā aizmukusi no pārējiem. Nē! Par viņiem tumšmate negribēja domāt. Viņa joprojām dusmojās uz Joelu. Niknums gan bija gandrīz pazudis, bet tik un tā... meklēt pārējos serafus Meja nevēlējās un nemaz netaisījās. Varbūt vēlāk.

Meja izmantoja vannas istabu, atrada fēnu, lai gan pagāja brītiņš, kamēr meitene saprata kā tieši vajag ar to darboties, izžāvējusi matus serafe nopriecājās par to, ka spoguļa atspulgā nemaz tik slikti neizskatījās, mati bija kļuvuši spoži un lokaini, tie brīvi krita pār muguru un vairs lietus ūdens tos nenostiepa, tāpat kā Meja bija domājusi, ka izskatās vairāk nogurusi. Bet nebija tik traki. Notīrījusi savas drēbes no dubļiem, kuri tās bija nosmērējuši pa nekurieni brienot, viņa nu izskatījās pēc parasta Ardas jaunieša, kurš gatavs izklaidēties.

Serafe staigāja pa māju, parunājās ar tiem cilvēkiem kuri runājās ar viņu. Un ja godīgi... tumšmate jutās nedaudz apburta, šeit nevaldīja negatīvas emocijas, šeit visi izklaidējās un jutās pat laimīgi... emocijas nespieda zemē un viņa jutās brīva, kā putns debesīs.
Viņa arī bija paēdusi, tiesa gan gaļu nenobaudīja, kaut kā tomēr serafe pacentās no tās atturēties, jo gaļu ēst nešķita prātīgi. Bet nācās aizdomāties par to, vai tā maz ir īsta gaļa, ja Ardā nebija dzīvnieku? Varbūt tā bija mākslīgi audzēta? Tas bija pārāk sarežģīti, lai serafe par to domātu.

Likās, ka kāds brīdis ir jau pagājis. Mejas rokās bija nonācis kaut kāds kokteilis, acīmredzot no alkoholisko dzērienu klāsta. Meitene sēdēja uz palodzes un lūkojās uz savu glāzi it kā tajā mēģinātu atrast atbildes uz visuma jautājumiem. Vai drīzāk tajā varētu redzēt galaktikas.
Tomēr ik pa laikam viņai nācās skumji nopūsties, redzot tos jauniešus, kuri skūpstījām un pazuda baudīt divvientulību. Meja vēlējās apskaut Aleksu un nelaist viņu vaļā, bet kārtējo reizi meitene sev atgādināja, ka viņi nevar būt kopā. Bet šis atgādinājums šķita kā žiletes ievilkšana miesā un ar katru reizi brūce palika arvien dziļāka un dziļāka. Un nebija brīnums, ka tumšmate jutās tā it kā viņas sirds lēnām asiņotu. Bet cik ilgi tā vēl būs? Cik ilgi viņai būs jācieš no nelaimīgas mīlestības?

Serafe novilka savu ādas jaku, nolika to sev blakus, gribējās pat atbrīvoties no korsetes, likās, ka no domām par Aleksu viņai ir grūti elpot.
Bet labi, ka skatiens pievērsās Vinsam, kad viņš tieši gāja viņai garām. Puisis izskatījās pēc gādīga namatēva, turklāt izskatījās, ka viņš neko no dzērieniem nav lietojis.
- Izklaidējies? - Tumšmates balsī gan bija jaušama neliela sarkasma nots. - Piedod... - Meitene atvainojās. - ... vienkārši neizskatās, ka tu izklaidētos. - Drīzāk Vinnijs rūpējās par visiem citiem, tikai ne par sevi. Bet šī taču bija viņa dzimšanas diena, kurā viņam vajadzētu izpriecāties un citiem rūpēties par viņu, ne?

[Romija]

Flēra sekoja sievietei uz automašīnu. Redz, cik interesanti sanācis — atbrauca ar Attīrītājiem un atpakaļ brauks ar Karotājiem!

"Flēra," viņa uzsmaidīja Klaudijai, jo nosprieda, ka būtu pieklājīgi vismaz nosaukt savu vārdu. Vismaz laipnajai sievietei, ja Deins nevēlējās ar viņu komunicēt.

Paklausīgi iekāpusi mašīnas aizmugurē, vēl pa ceļam kaut cik cenšoties notīrīt zābakus, lai nepienestu salonu ar dubļiem, Flēra pārbaudīja, vai soma ir līdzi. Nekādu citu mantu jau nebija. Viņa vēroja Deina izdarības un nejaucās ne abu sarunās, ne šī Vendela meklējumos.

Kad automašīna apstājās pie otra negadījuma, Flēra centās kaut ko saskatīt caur mašīnas logiem, uzreiz ārā nekāpdama. Sajūtas neliecināja, ka gulošais ķermenis mocītos sāpēs. Miris vai bezsamaņā, Flēra nosprieda, bet joprojām centās nejaukties un nekādas sajūtas nepārbaudīt. Viņa palika sēžam uz aizmugurējā sēdekļa vismaz tik ilgi, kamēr nebija kāda īpaša vajadzība izkāpt. Nepatikšanās iekulties viņa nevēlējās.

[echo3]

Istaba izskatījās labi, bet Ereijass ļoti neiedziļinājās estētiskos smalkumos, tāpat arī viņam bija vienalga, kurā gultā gulēt. Viņš nolika uz galda ēdienu, tad pacentās novilkt sabristos zābakus un nosmērēto jaku. Cik nu varēja, notīrīja tos, tad piesēdās apēst savu porciju sacepuma. Sagaidīja kārtu uz vannasistabu, kā nu tur sanāca. Beidzot apgūlies gultā, vēl ieslēdza jauno telefonu, lai uzzinātu pats savu numuru un ierakstītu Joela un Taja numurus.

Tagad vajadzētu migt ciet, tomēr pēc dušas nogurums bija mazliet atkāpies, un Ereijass izkāpa no gultas, lai paņemtu pie sienas esošās planšetes pulti. Varbūt tur kaut ko ziņo vai rāda? Jāizmēģina. Ereijass atgūlās gultā un nospieda pults pogu.

[Sindra]

Meja

Mejas uzrunāts Vinss apstājās viņai līdzās. - Kāpēc tev tā liekas? - puisis apjautājās. Viņa acis nekautrējās uzmeklēt tumšmates acis. - Izklaidēties jau var dažādi. Varētu taču būt iespējams, ka man izklaides sagādā parūpēties, lai maniem viesiem netrūktu izklaides. Un ja tā, tad laikam jau es slikti tieku galā ar savu izklaidi, jo tu izskaties garlaikota. - viņš noteica, atspiedies pret sienu, blakus Mejai. Laikam jau grasījās uz kādu brītiņu te piebremzēt. Vai arī nolēmis izklaidēties izklaidējot Meju? Kas to, lai zin...
- Vai arī tu domā, ka izklaidēties tas nozīmē piedzerties un nodoties pirmatnējiem instinktiem? - tomēr viņš pats atbildēja uz uzdoto jautājumu, noraidoši pakratot galvu. - Nē... tu tā nedomā. - Vinnija lūpās parādījās nedaudz skumjš smaids.

- Ko tu šeit dari? - puisis apjautājās. Lai arī jautājums likās tāds, pavisam vienkāršs. Kaut kas lika domāt, ka Vinss nebūt nevēlas uzzināt, kāpēc Meja stutē tieši šo sienu un nevis kādu citu. Jautājumā slēpās daudz dziļāka būtība. Pat ne par šo konkrēto pilsētu.



Flēra

Pēc Flēras stādīšanās priekšā, arī Klaudija bija savu vārdu nosaukusi. Tiesa, Deins gan neuzskatīja par vajadzīgu iepazīties, ar pēkšņi uz galvas uzkritušo, līdzbraucēju. Bet viņš jau bija aizņemtais karotājs un gan jau Stonas iedzīvotāja sapratīs viņa aizņemtību.

Vārdi, kurus Deins veltīja savam kolēģim, kurš acīmredzami bija izraisījis avāriju, nebija no tiem glaimojošākajiem. Pārbaudījis, ka Vendels ir iekritis bezsamaņā, Deins aizgāja līdz mašīnai un atvēris bagāžnieku sāka kaut ko meklēt pa somām. Līdz beigās sadabūjis tādu, blasterim līdzīgu ierīci, kurai gan galā bija adata, piegāja pie paģībušā un ievadīja viņa kaklā serumu, kas jau pēc brīža atgrieza Vendelu pie samaņas.
Karotājs izskatījās visai bēdīgā stāvoklī. Dubļos nosmērējies un lietū izmircis. Bez tam viņu mocīja visai pamatīgas galvassāpes.

Nekādus jautājumus par notikušo Deins neuzdeva. Beigu beigās Vendels iekāpa mašīnā un apsēdās blakus Flērai. Deins bija izlēmis viņu aizvest atpakaļ līdz avārijas vietai un nodot mediķu rīcībā. Kā arī nosūtīt karotājus savākt sasistā lidmoča atliekas.
Taču pusceļā Vendels sāka kaut ko meklēt, līdz beigās savas bažas atklāja arī Deinam. - Esmu pazaudējis identifikācijas planšeti. Tā laikam ir palikusi tur. - Pēc šīs atklāsmes, likās, ka Deins ir gatavs spļaut uguni. Dusmas no viņa burtiski staroja. Taču viņš neko neteikdams nobremzēja auto un apgriezis to apkārt brauca atpakaļ uz lidmoča avārijas vietu. Nonākot tur, abi karotāji izkāpa no mašīnas un devās meklēt Vendela planšeti. Kā izskatījās, tas nevedās pārāk ātri.

Klaudija palika sēžot mašīnā. - Vai tu atradi savējos? - viņa apjautājās Flērai.



Joels, Ereijass, Tajs

Pults, kuru Ereijass paņēma bija visai sarežģīta. Uz tās bija daudz pogu. Gan vienā pusē, gan otrā. Kaut kā uzspiežot uz vienas sarkanās un lielākās pogas, izdevās likt lielajai planšetei strādāt. Taču tur arī parādījās ekrāns un uz tā dažādas ikoniņas un zem šīm ikoniņām fonā mainījās bildes, kas laikam jau bija Ardas dabas skati. Ja vien tos varēja nosaukt par dabaskatiem. Drīzāk par iespaidīgāk izgaismotajām ēkām.
Zem ikoniņām bija dažādi nosaukumi, kas serafam neko daudz neizteica. Līdzīgi likās tikai, ka te arī varēja atrast meklētāju, tāpat kā uz viņu mazajām planšetēm.

[Rouzijs]

Serafe atglauda noklīdušu matu šķipsnu, bija jauki, ka tumšie mati nu bija sausi, tāpat kā siltums bija ielijis viņas dzīslās. Tomēr Vinnijs bija interesantāks indivīds. Ļoti laipns. Un tas bija dīvaini, jo kaut kā Mejai bija licies, ka gandrīz visi ardieši ir neiecietīgi un neizpalīdzīgi. Tāpat kā toreiz, kad viņa izmuka no Karotāju iecirkņa, tā kundze, kurai meitene jautāja ceļu, it ne maz nebija laipna. Un vispār... visi, kurus tumšmate bija satikusi nebija nekādi saulstariņi. Pat serafi nē.

Mejas biedri izturējās pret viņu ļauni un neiecietīgi. Serafu komanda šajā pasaulē bija, bet tumšmate tajā nebija ieskaitīta. Viņai kā vientuļai kamolzālei vajadzēja ķepuroties vienai pašai, pa nebeidzamu tuksnesi. Bet meitene bija pārliecināta, ka to spēj. Viņa var iztikt bez citu serafu palīdzības. Varbūt, vienīgi bez Gabriela palīdzības bija grūtāk, bet arī viņš šeit nebija, lai kādu atbalstītu. Un pie tā vajadzēja jau sākt pierast.

Tumšmate pasmaidīja Vinnijam. - Es nezinu, man vienkārši šķiet, ka tev dzimšanas dienā ir jāizklaidējas, nevis jāpieskata citi. - Meja paraustīja plecus, protams, tā varēja būt Vinnija izklaide, pieskatīt savus draugus, bet tomēr, tas īsti līdz galam nebija pareizi, tikai piebilde par to, ka viņa izskatās garlaikota ļāva atskanēt klusiem smiekliem no meitenes puses. - Man nav garlaicīgi, es tikai nespēju saprast, vai man garšo šis dīvainais kokteilis, vai arī nē. - Serafe norādīja uz savu dzērienu glāzi, kurā pirmīt cītīgi bija lūkojusies.
- Nodoties pirmatnējiem instinktiem... Hmm... - Izskatījās, ka tieši ar to nodarbojās vairums cilvēku, šeit un tagad. Bet vai viņa tā nedomāja? - Varbūt domāju. Varbūt nedomāju. Kā tu zini, ko es domāju? - Šis savādais puisis Meju nepazina. Viņi pat nebija draugi, pat ne īsti paziņas, tikai sagadīšanās pēc tumšmate te bija ieklīdusi, bet tomēr... varbūt tas bija liktenis.

Viņa saprata, kas slēpjas zem jautājuma, bet iestājās klusums. Serafe novērsās no puiša. Viņai bija sajūta, ka Vinnijs zina, kas viņa ir un tas bija sasodīti nepareizi.
- Ko tu pirmīt domāji ar tiem vārdiem es saprotu... jūs neredzat? Tu tos teici draugiem, kad mēs ienācām tik tikko pa durvīm. - Meja atbildēja ar pretjautājumu. Tumšmate nezināja, vai drīkst šim cilvēkam uzticēties, jo kā nelielā pieredze pierādīja, uzticēties nevar nevienam, pat sev ne.

[Romija]

Vendelam attopoties no bezsamaņas, Flēra sajuta viņa sāpes. Bet nešķita, ka tās ir no kāda ievainojuma, kas būtu jāsadziedē. Drīzāk līdzīgi kā toreiz, kad Meja bija bezsamaņā. Viņa iepriekš netraucēja Deinam darboties, un arī tagad centās apvaldīt vēlmi pasniegties un pieskarties ar vienu mierinošu, dziedējošu skārienu. Nebija viegli, tāpēc Flēra mazliet pavirzījās nost no cietušā karotāja, tomēr cenzdamās neizskatīties nelaipna. Viņa pat apjautājās, vai viss kārtībā, ir ērti.

Klaudijas jautājums gan lika novērsties no Vendela un ieklausīties sievietes teiktajā. Kā viņa zināja, ka Flēra meklē savējos? Dziedniece neatminējās to teikusi Deinam vai Klaudijai. Bet varbūt viņa tos nepamanīja, kad runāja ar mediķi.
"Nē, viņu šeit nav. Tā bija kļūda," Flēra drošības pēc atbildēja visai neitrāli un pārlaida skatienu apkārtnei. Viņi vairs neatradās tieši avārijas vietā, bet arī serafus joprojām just nevarēja. Tātad nākamais mērķis bija Stona, cenšoties pa ceļam neko neievārīt.

[washulis]

Arī, bet... nebija jau nozīmes, kā to definēt, visticamāk Sariša patiesi vairs neklausītos, pārāk apburta ar jaunajiem iespaidiem. Viņa uzticējās Aleksam, ka viņš zina, ko dara, pareizāk, kā to dara, tādēļ attiecīgi sekoja viņa sniegtajam paraugam. Visticamāk tā nebūs tik liela spriedze kā būt kopā ar spoguļattēlu, bet serafei nebūtu nekā daudz, ko piedāvāt, kā tikai savu biklumu un ziņkāri sveša ķermeņa izpētē. Jūtot viņa plaukstas paslīdam zem krekla, serafe nevilka ilgi garumā, kreklu novelkot pāri savai galvai un nometot turpat līdzās, uz grīdas. Tad varēja atgriezties pie skūpsta, stumjot galvu uz priekšu. Viņa apsvēra procesā ielikt mēli, bet ar šo lēmumu sakautrējās. Rokas apstājās pie Aleksa atslēgu kauliem. Vai es rīkojos pareizi? Bet sirds sākusi sisties straujāk un domas vairs neslīdēja tik gludi, kā ierasti. Šis jautājums atkal aizplēnēja tālāk, pat ja ne zudis pavisam.

Aleksa kustībām tiecoties lejup, Sariša arī attiecīgi izgrozījās, atmetot galvu atpakaļ, dodot plašāku pieeju ādai, kas jau paspējusi sasilt. Skatiens neizteiksmīgi pavērās uz turp redzamo telpas daļu, kamēr lūpas pavērtas, skaļi elpojot, arī krūtis cilājās strauji. No pārsteiguma, no satraukuma, pat ja nekas tā īsteni vēl nebija sācies. Pašas plaukstas joprojām sekoja līdzi viņa kustībām, ieķeroties tumšajos matos, pavelkot tos stingrāk aiz saknēm, īpaši mirkļos, kad viņš no tiesas zināja un spēja atrast, kur ādai kut un ir gaidāmas ne tādas vien reakcijas. Ieliekusi kāju ceļgalā, viņa to noslidināja gar Aleksa paša kāju iekšpusi. Pienāks mirklis, kad es nezināšu, kā tieši rīkoties tālāk. Viņa godīgi atzina, acis atkal pievērsusi un cerēja, ka kad šis punkts pienāks, Alekss spēs viņai parādīt, kā turpināt.

[Sindra]

Meja

- Tā jau ir. - Vinss atbildēja Mejai. Viņš apstiprināja, ka meitenei taisnība. Savās dzimšanas dienās pieklājas izklaidēties. Bet tas jau neizslēdza iespēju, ka šī jaunekļa izklaide varētu būt citu pieskatīšana, kā jau viņš pats to bija pirms mirkļa norādījis. Un tādējādi arī kokteilis nebūtu problēma. Puisis pamāja uz galda pusi. - Tad tev tas nav jādzer. Tu droši vari paņemt no galda citu. Tādu, kurš tev garšo. - nekautrējies satvert Mejas roku, viņš veda meiteni pie galda. Taču viņa sajuta, cik auksta ir jaunekļa roka. It kā viņš būtu tas, kurš būtu nezin cik stundas atradies ārā un izmircis lietū.

Viņš iedeva Mejai citu dzēriena glāzi. Tā bija sula. Vienkārši dzēriens, bez alkohola.
Jā, kā viņš zināja, ko viņa domāja. Vinnijs pasmadīja. - Vispār es nezinu, ko tu domā, taču es aptuveni varu iedomāties, ko tu noteikti nedomā, un no tā izvedu savu secinājumu. Piedod, ja kļūdījos. - tomēr smaids Vinsa lūpās lika domāt, ka jauneklis ir pārliecināts, ka viņš tomēr nekļūdās.

Pirms atbildēt uz Mejas jautājumu, viņš pamāja atpakaļ uz vietu, kur viņi bija stāvējuši iepriekš. Paiet nostāk no citiem cilvēkiem, kas atradās pie galda.
- Es zinu, ka tu neesi no šīs pasaules. Es to redzu. - viņš klusi noteica. - Viņi... - Vinss norādīja uz pāris tuvumā esošajiem cilvēkiem, kas jutās visai jautri pārlietojušies alkoholu. - Viņi ir tumši. Bet tu esi gaiša. - vairāk gan viņš neko nepaskaidroja.


Flēra

- Tad jau tas ir labi. - Klaudija pat pasmaidīja Flērai. Pat ja viņa vairs nelikās tik noskumusi, kā sākumā, kad Flēra viņu ieraudzīja pirmo reizi, tomēr skumjas no meitenes staroja vēl joprojām.

Pēc kāda brīža Vendels un Deins atgriezās mašīnā. Abi bija acīmredzamā neomā, kamēr Deins vienkārši bija dusmu pārņemts, bet Vendels mocījās ar galvassāpēm.
Deins atkal uzsāka braukt avārijas norises vietas virzienā, bet Vendels klusēja līdz viņi bija nonākuši līdz gala mērķim. Atstājis Vendelu tur, Deins pat neizkāpa no mašīnas, lai kādam kaut ko bilstu par lidmoča avārijas vietu, to visu viņš atstāja Venela paša ziņā.

Kad auto jau bija attālinājies no lidvagona avārijas vietas un izbraucis uz daudz maz normāla ceļa, Deins ieslēdza auto pilotu un sameklējis telefonu kādam piezvanīja. Neko daudz jau saklausīt nevarēja, tik vien, ka atbildētājs arī bija vīrietis.
- Beils ir muļķis. - tas no Deina atskanēja, kā pirmais teikums uzsākot sarunu. Tā teikt sveiciena vietā.
- Nē, es par... - taču savu paziņojumu viņš līdz galam nepabeidza, jo izskatījās, ka sarunbiedram laikam jau bija interesantāki jaunumi.
- Ko? - tas gan nebija aicinājums atkārtot teikto. Drīzāk kā neticība tikko dzirdētajam. Piespiedis telefonu pie auss, Deins pastiepās nedaudz uz priekšu un aktivizēja mašīnas panelī tādu kā iebūvētu ekrānu, kurš stipri līdzinājās jau labi pazīstamajām planšetēm. Vīrietis ievadīja savu lietotājvārdu un paroli lauciņos uz ekrāna un vēl pielika savu rādītājpirkstu, lai nolasītu tā nospiedumus. Viņš laikam bija saņēmis kādu ziņu, kuru steidza apskatīt. Patiesībā, tas ko Deins skatījās bija bildes no lidvagona avārijas vietas un tajās bija redzama Flēra kopā ar Maiklu. Karotājs pagriezās pret Flēru un palūkojās uz meiteni. Izskatījās, ka arī Klaudija bija pamanījusi sarkanmati bildēs, kuras skatījās viņas brālis. Bildes no savas vietas varēja redzēt arī Flēra. Katrā ziņā, Deins nekā necentās tās slēpt.
- Es tev pārzvanīšu. - karotājs noteica un atvienoja telefonsarunu.

- Tu esi no Attīrītājiem? - šis Deina jautājums pavisam noteikti bija adresēts Flērai.



Sariša

Sarišas klusā atzīšanās gluži vai atgrieza Aleksu realitātē. Apmulsušu skatienu viņš lūkojās uz meiteni, ar kuru kopā bija iesācis mīlas rotaļas un likās, ka viņa taču pat izbaudīja un nebija taču nekādu problēmu.
- Jā... - viņš stiepti izdvesa un palaidis vaļā meiteni, apsēdās uz gultas malas. Elkoņus uzstutēja uz ceļgaliem. Aleksa pirksti ieslīdēja paša tumšajos matos un puisis nopūtās. Lai arī viņa elpa vēl joprojām nebija atguvusies, viņš domāja par Sarišas teikto. Pat ja meitene bija domājusi mirkli, kurā viņa bija gatava zaudēt savu jaunavību ar viņu, Alekss aizdomājās, ka šis mirklis iespējams bija pavisam kaut kas cits un ne tuvākajā diennaktī sagaidāms.
- Piedod. - Alekss noteica un piecēlies aizgāja līdz vannas istabai.

Kamēr, Mārvins atradās vannas istabā, telpas durvis atvērās un pa tām ienāca kāds tumsnēja paskata vīrietis. Viņa mati bija melni, tērpies tumšās drānās. Sariša viņu iepriekš nebija redzējusi. - Kur Mārvins? - viņš noprasīja, it kā meitene varētu slēpt Aleksu zem segas. Taču pamanījis aizvērtās vannas istabas durvis, Rejs piegāja pie galda uz kura atradās Maikla atstātās šļirces. - Kas pie velna... - viņš nomurmināja un skatiens pavērās vannas istabas durvju virzienā. - Mārvin! - viņš uzsauca skaļāk, taču pēc tā īsti nebija nepieciešamības, Alekss jau nāca ārā no telpas, ap gurniem apmetis vienu no vannas istabas dvieļiem.

- Ko tev vajag? - Aleksa skatiens jautājoši apstājās pie atnācēja.
- Tu esi brīvs. Savāc savas mantas un pazūdi. - attīrītājs noteica. Taču Alekss nesteidza izpildīt šādu pavēli. Karotāja piere neizpratnē savilkās, tā apliecinot, ka viņš nav sapratis šo pēkšņo Attīrītāju gājienu. Tomēr, ja jau brīvs, tad brīvs. Aleks pamāja Sarišai. - Ģērbies. Ejam. - viņš sāka arī meklēt savas drēbes. Mārvinam gan te nekā daudz nebija. Pat apavu nē. tikai tas viens Maikla atvēlētais krekliņš un džinsi. Bet tas pat nebija būtiski. Tāpat tos viņš nepaguva atrast, jo Smits viņu pātrauca. - Viņa nē. Tikai tu. - Aleksa skatiens aizkavējās pie Sarišas, līdz beigās viņš noraidoši pamāja un skatiens atgriezās pie Smita. - Es viens neiešu. - Mārvins paziņoja.

Rejs par šādu izlēcienu izskatījās visai neapmierināts. Un apjucis. Nezināja, ko iesākt. Beigās viņš izvilka telefonu un uzsāka zvanīt. - Pagaidi. - Smits noteica un padeva klausuli Aleksam.
- Kas runā? - karotājs apvaicājās, paņēmis klausuli no Reja.
Pagājis pāris soļus nostāk, Alekss apsēdās uz galda, kājas uzlicis uz viena no krēsliem. Viņa skatiens vērās uz attīrītāju.
- Es neesmu šeit viens. Un es neiešu prom bez viņas. - puisis paziņoja arī personai, ar kuru runāja pa telefonu.
- Tev nevajadzēja tā darīt. - Alekss noteica un noklausījies, kas sarunbiedram bija atbildams, pasniedza klausuli atpakaļ Rejam.

Attīrītājs paņēma klausuli un pielika pie auss. - Un? - viņš noprasīja. - Nē, es nedomāju, ka tas ir iespējams. - Rejs noteica un vairāk nepievēršot uzmanību ne Aleksam, ne Sarišai pameta telpu.
Alekss palika turpat sēžam uz galda. Viņa skatiens aizkavējās pie šļircēm un viņš paņēma vienu no tām. It kā tas nebūtu nekas īpašs un acīmredzot puisis ne pirmo reizi pats sev špricēja, viņš iedūra adatu savā kājā un lēnām ievadīja šķidrumu. Tas sāpēja. Pat ja Sariša nespēja sajust karotāja sāpes, meitene redzēja viņa sakostos zobus un dzirdēja saspringto elpu.

[Rouzijs]

- Tad kāpēc tu neizklaidējies? - Ja jau viņai bija taisnība, Meja bija pelnījusi zināt atbildi uz savu jautājumu. Laikam joprojām serafe nesaprata ardiešus, vai varbūt Vinnijs nemaz nebija šejienietis? To arī nevarēja zināt, visi uzskatīja, ka maģija neeksistē, bet te nu bija eņģeļi ar visu savu maģisko spēku, tad kāpēc nevarētu būt citi, kas ieceļojuši caur portāliem? Tumšās acis nedaudz rūpīgāk nopētīja puisi. Meja negaidīja, ka Vinss tik droši satvers viņas roku un vedīs pie galda, serafe pasmaidīja, bet ļāva sevi pavadīt.

- Tev ir aukstas rokas. - Tas bija kluss secinājums, kas pārslīdēja pār serafes lūpām, kad viņa bija tikusi pie citas glāzas. Meitene pagaršoja tās saturu un pasmaidīja. - Šis dzēriens ir garšīgāks. - Laikam jau alkohols īsti nebija domāts viņai, tāpat kā gaļas ēdieni.
- Ak... tas izklausās tik sarežģīti. - Serafe uz brīdi apjuka, visi šie domā un nedomā, šķita uzjautrinoši. Laikam tumšmate bija iepriekšējo glāzi nedaudz par daudz patukšojusi, viņai daudz nevajadzēja, tomēr vēl joprojām Meja bija pie skaidras apziņas, par laimi.

Kad viņi beidzot bija pagājuši nostāk no visiem cilvēkiem, Meja saprata, ka neelpo gaidot Vinnija atbildi. Un kad serafe to sagaidīja, viņa nezināja, ko teikt. Savā ziņā tumšmate pat vēlējās atkāpties pāris soļus uz aizmuguri, bet tomēr... Vinss nedarīs viņai pāri, serafe par to bija pārliecināta.
- Neesi no šīs pasaules... - Vārdi atkārtojās viņas prātā. - Tu esi gaiša. - Kaut kā Mejai pašai bija sācis likties, ka drīz vien viņa noslīks tumsā, bet vai varēja būt tā, ka meitene maldījās?
- Kā tu to redzi? - Balss tonis bija kļuvis nopietns, tāpat kā augums sasprindzis. - Es nedrīkstu uzticēties nevienam, pat sev ne. Turklāt, ja tu mani redzi, tad man ir jāzina, vai tu esi mans draugs vai ienaidnieks? - Meja bija tieša un viņa labi apzinājās, ka tagad nenoliedzami ir apstiprinājusi Vinsa vārdus, ka viņa nav no šīs pasaules.

[Romija]

Pieskarties un izdziedēt - tas taču būtu tik viegli. Flēra mocījās pārmetumos, jūtot blakus sēdošā Vendela galvassāpes. Viņa saāķēja roku pirkstus kopā un iespieda starp ceļiem, tā it kā pati sevi pasargātu no neapzinātas tiekšanās palīdzēt. Arī Klaudijas skumjas joprojām bija jūtamas, bet arī pret tām Flēra neko nepasāka, jo ārēji sieviete pārāk neizrādīja, ka skumst. Pie tam no aizmugurējā sēdekļa viņas seju nevarēja redzēt, tas varētu pat būt aizdomīgi, ja Flēra pārlieku uzbāztos ar mierinājumiem. Ceļš vēl bija pietiekami tāls.

Uzsākot braukt Stonas virzienā, Flēra jau nopriecājās, ka viss ir veiksmīgi beidzies. Viņa klausījās Deina sarunu, bet tā nešķita pārāk bīstama, tāpēc dziedniece sāka atslābt.

Līdz brīdim, kad uz ekrāna parādījās viņas bilde.

"Nē, nē, es neesmu no Attīrītājiem," Flēra tūlīt sparīgi papurināja galvu. "Vienkārši brīdī, kad Ma... ārvinu izsauca uz šejieni, man viņš bija jāsatiek. Un tad es uzzināju, ka viņu izsauc uz šo lidvagonu, kur varēja būt mani draugi, tāpēc es atbraucu līdzi. Draugu šeit nebija, Mārvina arī vairs nav, tāpēc man vajadzēja kaut kā tikt atpakaļ. Es atvainojos, ja sagādāju jums neērtības," Flēra paskaidroja, balsij kļūstot arvien mierīgākai, it kā tiešām nekas īpašs nebūtu atgadījies. Viņa gan vēroja Deina un Klaudijas reakciju. Kāpēc šī viņas bilde visiem šķita tik svarīga?

[Sindra]

Meja

Vinss neatbildēja uz meitenes jautājumu, vien paraustīja plecus. Laikam jau likdams saprast, ka Mejai tā īsti nekādu tiesību nebija. Viņa varēja tikai cerēt, ka varbūt puisim labpatiksies atbildēt. Bet viņš neatbildēja.
- Aj, jā... piedod. - Vinss pasmaidīja, apjaušot, ka Meja taču nebija ar viņu pazīstama un nezināja viņa, nu sauksim tās par īpatnībām. Viņš arī nevēlējās meiteni apgrūtināt ar sarežģītām lietām. Labprāt būtu atsaucis pateikto un galu galā, viņi taču varēja parunāt arī par kaut ko citu.

Tomēr jauniešu saruna pieņēma arvien sarežģītākas un smagākas tēmas.
Puiša pelēkās acis kavējās pie Mejas acīm, kad meitene paģērēja no viņa pieslieties kāda no pusēm. - Tas ir tāds muļķīgs teiciens. - Vinnijs noteica. - Par neuzticēšanos sev. Kā var neuzticēties sev? - puisis gan negaidīja atbildi uz šo jautājumu.
- Ja tevi kaut kas apdraud, tad es tas noteikti neesmu, bet es neesmu arī ne draugs, ne ienaidnieks. Es esmu tikai slims cilvēks. Un šī ir mana pēdējā dzimšanas diena. Nākamo es nepiedzīvošu. - Vinss atklāti atbildēja, ja jau atklātība bija tas, ko Meja no viņa vēlējās. Tiesa, šis iespējams arī meitenei daļēji paskaidrotu to, kāpēc jauneklis neizklaidējās.


Flēra

- Nu labi. - Deins noteica, palūkojies uz Flēru. - Un kas tad tu esi un kas ir tavi draugi? - izmeklētājs laikam jau bija sācis pratināšanu.
- Tu ieradies kopā ar Maiklu. Kas ar viņu notika? Ko tu redzēji? - pēkšņi Deinam bija parādījušies Flērai ļoti daudz jautājumi.

Klaudija nejaucās brāļa lietās. Jaunā sieviete vispār likās miegaina un nogurusi. Iespējams, ka viņai arī bija iedoti kaut kādi nomierinoši līdzekļi. Katrā ziņā nelikās, ka Flēras saistība ar Maiklu viņu kaut kā īpaši pārsteigtu. Tā bija Deina darīšana un darbs.

Jā, viņi devās Stonas virzienā. Mašīnu vadīja mākslīgais intelekts, kurš vēl nebija bildis nevienu pašu vārdu, kamēr viņi auto izmantoja. Un Deins pilnībā varēja pievērsties Flērai.

[Romija]

"Es esmu Flēra," dziedniece vēlreiz atkārtoja. "Robertsa," viņa negribīgi piebilda, tomēr laikam jau Karotājs varētu nelikties mierā ar tik īsu atbildi. "Es neesmu nekas īpašs, un mani draugi grasījās drīzumā braukt uz Vatru. Nevarēju viņus sazvanīt, tad izdzierdēju par avāriju un nobijos," Flēra turpināja stāstit. Kāpēc lai tas būtu slēpjams? Draugi var gribēt braukt uz Vatru, un Flēra drīkst par viņiem uztraukties.

"Jā, es ierados ar Maiklu. Viņš sāka runāt ar Beilu, kas viņu paveda nost, iesita pa seju un piedraudēja ar blasteri, ka mainīs Maiklu pret Aleksu. Es to pateicu otram laikam Attīrītājam, kas mūs atveda, viņš pēc tam uzreiz devās atpakaļ un mani te pameta," Flēra izstāstīja. Viņai tas nešķita nekas slēpjams, it īpaši, ja ir uzņemta viņas bilde. Karotājiem taču nedrīkstot melot.

Neskatoties uz pratināšanu, Deina mašīnā Flēra jutās nedaudz labāk kā Attīrītāju lidaparātā, kad ar viņu vēlējās parunāt Rejs. Kaut gan kaut kāda līdzība šurpceļā un atpakaļceļā bija.

[Rouzijs]

Jā, viņiem varbūt vajadzēja runāt par kaut ko citu, par kaut ko jauku, jo galu galā šī bija Vinnija dzimšanas diena un Mejai likās, ka to vajadzētu kaut kā uzlabot, bet viss ko viņi darīja, sāka runāt par nopietnākām tēmām. Serafe sajutās nedaudz vainīga par to, ka apgrūtina jubilāru. Turklāt viņa te bija svešiniece.
- Tev ne par ko nav jāatvainojas. - Serafe pasmaidīja. Mierinoši un draudzīgi.

Kā var neuzticēties sev? Serafe novērsās no puiša. - Var, it īpaši tad, ja ik pa laikam paslīd kāja un tu sadari visādas muļķības. - Viņa paraustīja plecus, bet nepacēla skatienu pret Vinsu. Visi meitenes izgājieni ar Sīliju, ar Valdnieci, arī tas, ka viņa mēģināja glābt Aleksu. Tas bija stulbi, ko tad serafe iedomājās, ka ir visvarena un spēj visu? Jā, viņa varbūt vēlētos tāda būt, bet pašreiz viņa joprojām izskatījās pēc smalkas un trauslas meitenes, kas apmaldījusies. Nevis neuzveicamas karotājas.
Slims cilvēks? Tagad gan viņa ielūkojās puiša acīs. Mejas roka pastiepās un satvēra Vinsa roku. - Iespējams, es varētu mēģināt palīdzēt... - Tumšmate nočukstēja. Aizvērusi acis, viņa mēģināja sajust, kas puisim vainas, izslēgt apkārtējo sajūtas un koncentrēties tikai uz viņu.
Mejas rokas bija siltas, gluži kā iepriekš uztvērušas saules starus un sasildījušās tajās. Viņa neko nevarēja apsolīt, jo nebija dziedniece, bet mēģināt varēja... gribēja...

[echo3]

Neko ātri atpazīstamu Ereijass planšetē neieraudzīja, kad bija izdevies to ieslēgt. Brīdi pablenzis uz bildītēm, karotājs saprata, ka viņa koncentrēšanās spējas šobrīd ir pārāk mazas, lai censtos atklāt pults un ekrāna noslēpumus, tāpēc Ereijass vēlreiz piecēlās un nolika pulti uz galdiņa. Joels un Tajs jau bija aizmiguši. Nodzēsis gaismu istabā, arī Ereijass devās gulēt.

[Sindra]

Flēra

- Mhm. - Deins novilka, it kā viņi risinātu pavisam ikdienišķu sarunu, taču vīrieša roka pastiepās, lai ieslēgtu kaut kādas ierīces mašīnas vadības panelī un tur, jau degošajām lampiņām, pievienojās vēl jaunas degošas lampiņas. Karotāja skatiens atgriezās pie Flēras. Pirms tam gan uz brīdi aizkavējoties pie māsas. Taču Klaudija likās miegaina un neieinteresēta brāļa darba lietās.

- Kas tevi saista ar Attīrītājiem? - Deins turpināja iztaujāšanu. - Nav gluži tā, ka viņi tiekas un vazā līdzi pa notikumu vietām personas, kas sevi apzīmē ar neko. - Kārtera lūpās pārādījās smaids, vēršot viņa vaibstus pievilcīgākus.

Jā, jā... Tā bija ar Beilu. Šī informācija bija nonākusi arī līdz Deinam un Flēras teiktais to apstiprināja. - Tu zini, kas ir Alekss? - lai gan, ja jau Robertsas jaunkundze tikās ar Maiklu, tad droši vien viņa zināja, ka ir arī otrs brālis.


Meja

Vinss neiebilda, ka Meja satvēra viņa roku. Jaunekļa skatiens ieinteresēti aizkavējās pie svešinieces acīm, tomēr serafe puiša acīs saskatīja arī neticību. Viņš neticēja, ka kāds viņam varētu palīdzēt.
Bet Mejas sajūtas... kā jau Vinss teica, viņš bija slims. Savāda kaite mocīja jauno puisi, gluži kā izsūcot no viņa dzīvības spēkus un pat krāsu, padarot viņu tik bālu un neveselīgu. Tādēļ viņa rokas un viss ķermenis bija tik vēss. Taču šī kaite arī bija iemesls, kādēļ Vinnijam piemita pārdabiskas spējas redzēt to, ko citi neredz...

Bet palīdzība? Nē, Mejai nekas neizdevās. Vien sajust, ka jauneklis ir slims un ka viņš tiešām mirst, kā jau bija teicis. Un pat šīs atklāsmes jau lika Mejai atcerēties par saviem izsīkušajiem spēkiem un negulētajām naktīm, kas izraisīja nogurumu. Te likās, ka drīzāk Vinsam būs jāpalīdz Mejai, lai serafe nepaģībtu bezspēkā.

[Rouzijs]

Meja atvēra acis, un lēnām atlaida Vinsa roku, viņa bija sajutusi puiša slimību, to kā tā izsūca spēkus no jaunieša, kā lika viņa rokām palikt aukstām. - Savādi... Dieva dota dāvana, kas prasa dzīvību. - Viņa klusi noteica un skatiens novērsās no puiša. Tumšmate sajutās tik ļoti nogurusi, tik bezspēcīga...
Enerģija izsīka, tāpat kā maģiskais spēks šķita pazudis.

- Piedod, man nav spēka. - Tumšmate atspiedās pret sienu, lai nenokritu zemē. Meja vēl nekad agrāk nebija jutusies tik ļoti nogurusi.

[Romija]

Jaunās mirgojošās lampiņas nešķita draudzīgas. Lai arī Flēra neko nesaprata no mašīnas vadības paneļa, tomēr jautāumi, kas sekoja, arvien vairāk lika domāt, ka Deins Flēru uzskata par līdzvainīgu. Un varbūt tās lampiņas bija kaut kāds aparāts, kas tam palīdzēja.

"Mani ar Attīrītājiem?" Flēra pārjautāja, iegūstot mazliet laika. Viņa nevarēja teikt, ka ir maģiska būtne, kas īpaši interesētu Attīrītājus. Nevarēja arī teikt, ka Sariša ir gūstā. Vai pārāk daudz par Aleksu. "Maikls gribēja mani aizvest vakariņās, ne jau par darbu. Vienkārši tā sanāca," Flēra kautrīgā balsī atbildēja un nolaida skatienu. Viņa izvēlējās labāk pēc iespējas mazāk saistīties ar šo organizāciju, lai gan Deinam droši vien bija taisnība, ka kuru katru līdzi nevestu. "Es nezinu, kāpēc viņš piedāvāja braukt līdzi, varbūt tas bija svarīgi viņam," Flēras skatiens joprojām bija nolaists, bet rokas sāka knibināties ar pirkstiem.

"Alekss ir Maikla brālis, Karotājs," to sakot gan Flēra ielūkojās Deina acīs. Šobrīd viņš izskatījās gandrīz tik pat labi kā pēc dziedēšanas. Un tomēr viņa izteiksme atstāja rūgtuma piegaršu.

[Sindra]

Flēra

- Kur tu iepazinies ar Maiklu? - jautājumi turpinājās. Nē, protams, Deins pieļāva, ka Flēra taču varēja virspriesteri sastapt kaut kur... Stonas ielās, kur viņš jaunkundzi uzaicināja uz randiņu. Tas jau nebūtu nekas tāds sevišķs. Tikai Deins vēlējās, lai Flēra to viņam pati pastāsta.

- Vai tu pazīsti arī Aleksu personīgi? - Karotāja skatiens aizkavējās pie Flēras rokām, kā tās nervozi knibinājās. Tomēr, melu detektorus viņš meitenei nepiedāvāja. Vien skatiens sastapās ar serafes skatienu.
- Tātad, tu notikuma vietā ieradies kopā ar Maiklu un kādu viņa kolēģi, jo šis atgadījums izjauca tavas vakariņas ar Attīrītāju virspriesteri un viņš nolēma tevi paņemt līdzi. Tu tam piekriti, jo tavi draugi iespējams lidoja ar avarējušo lidvagonu. Kad tu nonāci šeit, mans kolēģis Beils piekāva Maiklu un tev palūdza, lai pasaki otram attīrītājam, ka viņš savāc Maiklu un maina viņu pret manu kolēģi Aleksu. Maikla kolēģis tevi pamet notikuma vietā, Maiklu ir aizvedis Beils. Un kā palika ar taviem draugiem? Viņi nebija atrodami starp lidvagona pasažieriem? - karotāja telefons gan šajā brīdī sāka uzstājīgi zvanīt. Tomēr, Deins tikai paskatījās ekrāniņā un zvanu atvienoja. Viņa skatiens atgriezās pie Flēras.


Meja

- Dieva dota dāvana? - Vinss pārjautāja. - Kā tu zini, ka Dieva dota? Un vai tad Dievs eksistē? - puiša acis bija nedaudz samiegušās un tajā bija manāma patiesa interese. Tomēr, nevarēja nepamanīt Mejas sagurumu. Lai arī meitene bija atlaidusi Vinsa roku, viņš atkal to satvēra un paņēma serafi uz rokām, lai aiznestu uz citu istabu.

Laikam jau tā bija puiša personīgā istaba. Vismaz tā likās apdzīvota. Un te bija tikai viena gulta. Tajā viņš arī Meju atguldīja. - Man liekas, ka tev vajag atpūsties. - viņš noteica un pasmaidīja Mejai.

Vinss neizskatījās vīlies. Viņš nebūt nebija gaidījis nekādus brīnumus no jauniepazītās meitenes puses, pat ja pats apgalvoja, ka viņa ir pārdabiska būtne.