"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Romija]

Flēra sekoja norādītajā virzienā. "Joels... Džonstons, Ereijas Ha... Hants, Meja Grīna, Tajs..." Flēra centās visiem atminēties pieņemtos vārdus. Par Taju viņa nebija pārliecināta, tāpēc iztika tikai ar vārdu, jo patiesībā jau pietika ar apstiprinājumu par viena būšanu pasažieru sarakstā, lai zinātu, ka viņi te bija. Pie tam brišana prasīja pūles, tāpēc arī sanāca nedaudz aizelsties, kas varēja izskaidrot tik saraustīto atbildi. "Viņi grasījās braukt uz Vatru, bet es nezinu, vai tieši ar šo te," Flēra vēl tā kā atvainojās par tādu traucējumu, bet, ja mediķe pati piedāvājās pārbaudīt, tas dziedniece nebūt neibilda.

Tuvojoties nojumei, Flēra arvien skaidrāk saprata, ka serafu šeit nav. Varbūt viņa tos nejustu, ja tie būtu gājuši bojā, bet sieviete teica, ka ir mirusi tikai kāda kundze, kas diez vai varēja atbilst Mejas aprakstam. Tomēr Flēra neizrādīja, ka savējos meklē kā savādāk. Viņa pārskatīja cietušo sejas.

Apkārtējā kņadā skanēja dažādi vārdi, bet viens piesaistīja īpašu uzmanību — vēlreiz piesauktais Beils. Viņš droši vien bija galvenais, ja jau gan Maikls, gan vēl citi meklēja tieši viņu. Flēra atskatījās un uz mirkli sastinga. Deinu viņa atcerējās, bet tikai pēc mirkļa apjauta, ka uztraukumam nav pamata, jo viņš taču viņu nepazina, vai ne? Kamēr dziednieces skatiens kavējās pie karotāja, viņa pavisam piemirsa savu iesākto meklēšanu. Arī sajūtas no pasažieriem nebrēca pēc steidzamas palīdzības.

[washulis]

Enerģijas apmaiņa? Sariša pārvaicāja, joprojām cieši un ziņkāri lūkojoties Aleksa virzienā. Man bija šķitis, ka tā ir fiziska aktivitāte. Ja nu atļaujas izteikties tādiem prastākiem, atturīgākiem vārdiem. Bet iespējams viņa neko no tā nesaprata. Protams, kā gan viņa spētu? Varbūt tas nogurdinātu, bet tas nebūtu vienīgais, kas spētu mainīties.

Viņa rokai noguļoties uz Sarišas vidukļa, viņa instinktīvi pabīdījās viņam tuvāk, augumiem saskaroties ciešāk, bet pat ja ķermenis šķietami saprata, kas ir paredzēts, tad sejā joprojām rēgojās pārsteigums un mulsums, redzot Aleksa vaibstus tik tuvu savējiem, arvien tuvojoties, līdz viņa pat gribot nespētu saskatīt neko vairāk par viņa ādu. Kaut vai tādēļ ar aizvērtām acīm būtu vienkāršāk, kamēr lūpas spētu koncentrēties uz viņējām, skūpstam atbildot. Sākumā tik neveikli un lēni, lai maz saprastu, kādā leņķi šim ērtāk pieiet.

Kad to sapratusi un galvu piešķiebusi, viņa noguldīja savu plaukstu uz Aleksa kakla, lai justu, kur un kā viņš kustās, serafei to arī neredzot. Vai tomēr nepārdomāt? Meja taču tika tik skaļi nostrostēta par šādu gājienu, ar šo pašu cilvēku. Bet ja nu beigās patiesi nav nekā, ko zaudēt? Tad vienmēr ir aktuālāk prātoto - ko tobrīd var paspēt iegūt.

Šo rakstu rediģēja washulis: 17.11.2013 16:36

[echo3]

Lielie skatlogi, kas rēgojās tieši blakus stavlaukumam, solīja iepirkšanās iespējas arī naktī. Cik nu Ereijass saskatīja, kamēr Tajs maksāja par neesošu mašīnu (un viņam tas izdevās), veikalā neviena cilvēka gan nebija. - Labi, skaidrs, karte strādā. Lūk, tepat blakus ir veikals ar telefoniem. Ejam paskatīties? Rakstīts, ka visu nakti varot iepirkties. - Domājams, ka ne Tajam, ne Joelam iebildumu nebūs.

Veikala durvis tiešām atvērās, lai arī iekšā nebija neviena cilvēka, un karotājs saprata, ka telefons jāpērk tieši no stenda. Ielikta karte, nospiests vēlamā pirkuma numurs, un gatavs. Tieši to Ereijass darīja, izvēlēdamies aptuveni tādu telefona modeli, kāds bija pirmais, Gabriela dotais. - Man pie reizes nopirkt jums abiem arī? - Pirms nospiest skaitli, viņš vēl pajautāja.

Jautājumu par viesnīcām viņš apdomāja mazliet ilgāk. Ereijass nesaprata, ko nozīmē zvaigznes pie nosaukuma, tāpēc ieteica vidējo, - "Naktsmājas" izklausās labi, kā domājat?

[Roviela]

Pilsētiņa tiešām šķita visai draudzīga. Te pat nebija tik ļoti smaga sajūtā kā Stonā.
Tajs bija izmēģinājis karti, un tā strādāja, Ereijass pirka telefonu, un - Nopērc visiem, - serafs ieteica.
- Ē... un vai planšetei nepietiktu? Vienai.

Lai cik liels nejēga ierīcēs, Joels bija pamanījis, ka tās ir noderīgas informācijas iegūšanai, jo tādas lielas reklāmas jau tikai pilsētās redzamas.
- Tad iesim uz tām "Naktsmājām", - viņš piekrita, nesaprotot, kāda tur strapība. Būtu planšete, varētu apskatīties, cik katrā no tām jāmaksā, bet kamēr planšetes nav, nākas minēt. "Tā vidējā!" bija pareizā atbilde kādā senā pasakā.

- Ja kas, mana karte ir gandrīz nelietota, neko lielu neesmu pircis.

[echo3]

Planšetes pirkšana Ereijasam nebija ienākusi prātā. Bet kāpēc nē? Ticis galā ar telefonu izvēli, karotājs papētīja plauktu ar planšetēm, nospieda atbilstošo pogu un gaidīja iznākumu cerībā, ka naudas viņa kartē pietiks.

[Urdrunir]

Mjā, Naktsmājas. Šī izskatās par dārgu un tas izklausās pēc ūķa, kuru kārtības nodrošinātāji regulāri pārbauda pie pirmajām problēmām. Tajs piekrita pārējiem par viesnīcas izvēli, tomēr telefonu viņš gribēja izmēģināt nopirkt pats. Modelis noteikti derēja tāds pats, kādu bija izvēlējies Ereijass, vienkārši serafam gribējās izmēģināt šo tehniku, ar kuru iepriekš nebija saskāries. Planšetes izvēli gan orākuls atstāja Joela ziņā.

Tā. Iesim? Viņš noglabāja kabatā pirkumu un pagriezās uz izvēlētās viesnīcas pusi.

[Sindra]

Meja

Diez vai sēdēt uz ielas apmales bija pati prātīgākā ideja. Te nebija ne ērti, ne arī droši. Pa ielu tomēr brauca mašīnas un kāds netīšām varēja serafei uzbraukt virsū.
Tāda sēdēšana arī nenoliedzami pievērsa uzmanību. Droši vien, ka Mejas pārgalvību pamanītu karotāji, kuri, protams, bija arī šajā pilsētā.

Taču pirmie tumšmati uzrunāja kāds jauniešu bariņš. Trīs puiši un divas meitenes. Viņi bija tērpušies līdzīgi, kā jaunieši ģērbās Stonā. Tumšās drānās, ādas apģērbos. Viena no meitenēm bija brūniem mtiem, savukārt tā, kas uzrunāja Meju bija baltmate. Visiem trim puišiem bija tumši mati, viņi izskatījās pēc parastiem, aptuveni astoņpadsmit līdz divdesmit gadus veciem jauniešiem.

Kad viņi bija pagājuši Mejai garām, viena no meitenēm tomēr pagriezās, lai uz ietves malas sēdošo svešinieci uzrunātu: - Tev viss kārtībā? - viņa apjautājās. Protams, arī pārējie jaunieši apstājās, lai pagaidītu meiteni, kura bija izrādījusi interesi par izmirkušo personu ielas malā.


Flēra

- Hmm... - mediķe novilka, meklējot Flēras nosauktos vārdus. - Mums ir ziņas, ka Ereijass Hants ir norēķināties par biļetēm. Viņi ir noskenējuši biļetes un laikam jau atradušies šajā lidvagonā, taču, starp cietušajiem viņu nav. - vismaz tādas bija ziņas, kas atradās viņas rīcībā.
- Jums vajadzētu painteresēties pie karotājiem. - mediķe pamāja virzienā, kur atradās pāris kārtības uzturētāji.

Viņa izsekoja Flēras skatienam, kas kavējās pie Deina un vienas no pasažierēm. Taču neko vairāk neteica. Skatiens atgriezās pie Flēras, lai pārliecinātos, ka meitene uztverusi viņas teikto un vai vēl kā var palīdzēt.


Sariša

Jā, fiziska aktivitāte. - Arī, bet... - Alekss pārāk neapgrūtināja sevi ar sarunām. Galu galā, viņš varēja Sarišai parādīt, ja viņa vēlējās.
Meitene neizvairījās un neatgrūda viņu. Tieši otrādi, viņas ķermenis bija piespiedies Aleksa augumam ciešāk un laikam jau viņai tomēr nebija iebildumu.

Un ja jau iebildumu nebija, Alekss arī nesteidza apstāties. Puiša skūpsti kļuva kaislīgāki. Rokas maigi slīdēja pār serafes augumu, meklējot ērtākās vietas, kur palīst zem viņas apģērba, lai pieskartos kailai ādai. Viņa gurni lēnām kustējās un tiecās pretī Sarišas klēpim, cenšoties pie tā piespiesties arvien ciešāk. Tomēr bikses, Alekss necentās novilkt. Vismaz vēl ne pagaidām. Viņš baudīja Sarišas skūpstus. Skūpstīja viņas seju, lēnām slīdēja zemāk, pār zodu, pār kaklu, līdz pat plecam.

Puiša elpa bija kļuvusi straujāka, skatiens iekāres pārņemts. Glāsti arvien uzstājīgāk meklēja iespēju piekļūt meitenes jūtīgākajām vietām.


Tajs, Joels, Ereijass

Arda bija tehnoloģiski attīstīta pasaule un telefoni, kā arī planšetes te nemāksāja pārāk dārgi. Protams, daudz kas bija atkarīgs arī no modeļa, bet tādi vienkāršākie varianti bija pieejami un pat serafus neizputināja. Vismaz pagaidām.
Tad jau drīzāk problēmas bija ar to, ka jaunajiem telefoniem atkal bija jauni numuri un no salūzušajiem telefoniem nevarēja izdabūt vecos numurus, nu kaut vai lai varētu sazvanīt Flēru vai Gabrielu.

Viesnīca "Naktsmājas" izskatījās kā lielākā daļa ēku šajā pilsētā. Šeit gan atšķirībā no Stonas, ļaudis dzīvoja arī ēku zemākajos stāvos. Tiem nebija tieksmes dzīvot tikai debesskrāpju augšējos stāvos, apakšējos atstājot tukšus. Šī pilsēta vispār likās zemāka, ja tā to varēja nosaukt.
Arī viesnīcā, tā daļa, kas bija numuriņa izvēlēšanās, bija automātiska. Apmeklētājs monitorā sameklēja istabas bildi, kuru vēlējās noīrēt un ar savu identifikācijas karti apmaksāja uzturēšanās rēķinu.
Istabas bija dažādas. Varēja dabūt tādas, kur var dzīvot tikai viens, varēja tādas, kur varēja pa vairākiem atsevišķās gultās vai arī vairākiem, ar lielām gultām. Visām istābām klāt bija arī vannas istaba.
"Naktsmāju" pirmajā stāvā bija atrodams arī veikals, kurā varēja nopirkt pārtiku. Te bija arī kafejnīca, kur varēja dabūt jau gatavu ēdienu, ja pašam nebija vēlmes ķēpāties ar ēdiena gatavošanu.

[Romija]

"Ā, skaidrs," Flēra atbildēja mediķei un tikai tad novērsa skatienu no Deina un paskatījās uz viņu. Izdevās radīt pat laipnu pieklājības smaidu. "Paldies!" viņa pateicās un grasījās doties tālāk. Ne lai runātos ar karotājiem, bet apskatītos notikuma vietu no citas puses, ja viņai ļaus.

Tikai vēl pirms spert iestigušos soļus tālāk, sarkanmate pamāja uz transporta līdzekļiem ar satiksmes simboliem. "Vai ar tiem varēs atgriezties Stonā?" viņa interesējās. Lai arī lidvagona galamērķis bija Vatra un iespējams, ka pasažierus mēģinās nogādāt tur, bez pārējiem biedriem Flēra turp doties negrasījās. Pie tam vēl viņu mērķis tagad bija Hatra, ko vajadzēja pārējiem pateikt. Tikai kur viņi ir? Lidvagonā viņi bija bijuši, droši vien arī izraisījuši vai piedalījušies avārijā, ja jau Attīrītājus izsauca, bet tad? Aizlaidušies? Vai aizvesti? Katrā ziņā ne no Maikla rokas. Jautājumu pagaidām bija vairāk kā atbilžu, bet domas, ka viņi būtu miruši, pagaidām nešķita pamatotas, ja jau citi pasažieri bija izdzīvojuši. Skatiens atkal pavērās uz Deina pusi.

[Rouzijs]

Meja paslēpa seju plaukstās. Nekad agrāk viņa nebija bijusi tik nelaimīga, it kā visa dzīves jēga būtu pazudusi. Iespējams, bija jau arī. Sirds salauzta miljons šķembās, kuras visticamāk nevarēja salasīt atpakaļ. Tāpat kā viņa saprata, ka ir vientuļa. Tumšmatei nebija draugu, viņai nebija neviens, kuram pieglausties un paprasīt, lai meiteni samīļo.
Tam visam pierādījums bija tas, ka Meja tagad sēdēja ielas malā un ar neredzīgu skatienu lūkojās uz mašīnām, kas vienaldzīgi pabrauca garām, paspējot vēl notašķīt ar auksto lietus ūdeni.

Tomēr jautājums, kas atskanēja no kādas meitenes puses lika palūkoties uz baltmati. Lietus pilēja no Mejas tumšajiem matiem, bet viņa piecēlās kājās un paspēra soli tālāk no mašīnām. Serafe paraustīja plecus, kā jau visi bija norādījuši, runāt ar svešiniekiem nebija diez ko gudra doma, bet... Mejai nebija ko zaudēt.
- Es nezinu. - Serafe atbildēja svešiniecei. Tumšās acis nopētīja jauniešu bariņu, viņi izskatījās Mejas vecumā. - Es sastrīdējos ar draugiem, aizbēgu no viņiem un esmu apmaldījusies. Neesmu vietējā. - Nosalušie pirksti atglauda slapjos matus no sejas.
Viņa jutās nožēlojama, neglīta un nevienam nevajadzīga, it īpaši šajā briesmīgajā paskatā.

[Sindra]

Flēra

- Es nemāku teikt. - sieviete atbildēja uz Flēras jautājumu. - To arī Jums vajag pajautāta karotājiem. - viņai gan likās, ka šie transporti vēl nav tie, ar kuriem iecerējs tālāk tarnsportēt pasažierus. Bet viņa patiešām tā īsti līdz galam nezināja atbildi uz Flēras jautājumu.

Deins vēl joprojām atradās līdzās Klaudijai. Tikai šobrīd viņš vairs nebija apskāvis savu māsu. Karotājs runāja pa telefonu. Sarunas gaitā viņa skatiens pētoši slīdēja pār notikumu vietu, kā cenšoties kaut ko saskatīt vai atrast, vai arī vienkārši tas bija iegājies jau kā reflekss.

Viņa skatiens pamanīja arī Flēru, bet kā jau dziedniece pati bija izdomājusi, tad vīrietis viņu nepazina. Deina skatiens pie Flēras pat nekā īpaši neaizkavējās.


Meja

- Ak tā... - meitene novilka, pēc Mejas skaidrojuma. Viņas balsī pat bija saklausāma zināma līdzjūtība. - Un ko tu centies atrast? - kamēr baltmate viņu iztaujāja, pārējie viņas biedri bija jau sadabūjuši cigaretes un aizpildīja pēkšņi radušos pauzi ar smēķēšanu.
- Lai viņa nāk pie Vinnija. - noteica otra meitene, kurai kā izskatījās ne visai patika šī kavēšanās. - Tu vari nākt patusēt ar mums un vēlāk iet atpakaļ pie saviem draugiem. - viņa piedāvāja. - Es esmu Annija. Un tā ir mana draudzenīte Luīze. - tumšmate pamāja uz otras meitenes pusi. - Viņi ir Marts, Aivens un Dens. - viņa iepazīstināja arī ar puišiem.
- Mēs ejam pie Vinnija. Viņš arī ir mūsu draugs. Viņam šodien paliek deviņpadsmit gadi. Ja tu vēlies, vari nākt ar mums. Pēc tam mēs tevi pavadīsim, kur nu tev tie draugi atrodas. - otra meitene noteica. - Tikai daram kaut ko... ir auksti! - viņa nodrebinājās un piekļāvās pie tā puiša auguma, kurš tika nosaukts par Denu.

[Romija]

"Paldies," Flēra vēlreiz pateicās mediķei un virzījās prom no nojumes, lai netraucētu tur darboties mediķiem un karotājiem. Viņa pagājās uz Deina pusi, kaut arī soļi joprojām bija neveikli. Kamēr karotājs runāja pa telefonu, dziedniece klausījās, bet viņas skatiens slīdēja pa apkārtni, arī nost no avarējušā lidvagona. Vai biedri varētu būt kaut kur aizgājuši? Te, nekurienes vidū, kur kājas stiga dubļos. Vai arī izmantojuši tumsas aizsegu un lidojuši? Bet varbūt viņi vispār vairs nebija šajā pasaulē un bija aizvesti vai ar portālu devušies uz Astindelu?

Kamēr Deins bija aizņemts ar telefona sarunu, arī Flēra sameklēja savu aparātu un paskatījās, vai nav saņēmusi kādu ziņu. Vajadzēja vēlreiz mēģināt piezvanīt, jo nu vairs attālumam nevajadzētu būt šķērslim.

[Rouzijs]

Vai patiešām tās meitenes balsī varēja dzirdēt līdzjūtību? No Ardas iedzīvotājiem ko tādu nenākas bieži saklausīt. Pat lūpās parādījās smaida atblāzma. - Ja godīgi... pašreiz neko. - Serafe taču bija sēdējusi uz ietves apmales un skatījusies uz ielu, negāja un nevienu nemeklēja. Pat ja viņa patiešām bija apmaldījusies, atpakaļ pie pārējiem Meja nevēlējās doties, vismaz ne tagad, arī iespējams vēlāk būs jāmeklē veids kā tikt uz Stonu.

- Es priecājos ar jums iepazīties. - Tumšmate pasmaidīja.
- Mans vārds ir Meja. - Labi, ka uzvārds nevienu neinteresēja. Tāpat kā... Meja nedomāja, ka kādam diži interesē, no kurienes viņa ir un kāpēc ir šeit. Bet doties pie kaut kāda Vinnija? Iespējams, tas izklausījās kārdinošāk kā nīkt uz ielas.

- Vai Vinnijs nedusmosies, ja pie viņa ieradīsies pilnīgi svešs cilvēks? Es nevēlos kādu sadusmot, bet labprāt jums dotos līdzi. - Skatoties uz šiem jauniešiem viņa pēkšņi pati vēlējās būt kā viņi, vienkārši satikties ar draugiem, dzīvot laimīgi, būt kopā ar kādu puisi, būt vienkārši cilvēks, kuram nav nekas aizliegts.
- Patiešām ir ļoti auksti, man pat rokas dreb. - Meja klusi iesmējās un palūkojās uz saviem drebošajiem pirkstiņiem.

[Sindra]

Flēra

Mediķe pasmaidīja Flērai un atgriezās pie darba.
Ilgi nebija jāgaida līdz Deins beidza telefonsarunu. Ja tas bija tas, ko Flēra vēlējās sagaidīt. Pārtraucis runāt, karotājs vēl kaut ko bilda tumšmatainajai meitenei un beigās viņa piekrītoši pamāja un devās līdzi vīrietim. Tad nu dziedniecei tuvumā viņi nonāca abi.

Flēras telefons klusēja. Neviens viņai nebija ne zvanījis, ne arī atnākušas kādas ziņas.



Meja

- Vinnijs? Nē... - Luīze noteica. - Tur tāpat būs daudz cilvēku. Viens vairāk vai mazāk neko nemaina. - viņa paskaidroja, cerot, ka Meja pārāk neapvainosies par šādu paskaidrojumu. Bet nu, no otras puses, svešā meitene jau nevarēja cerēt, ka būs uzreiz ļoti gaidīta. Jo neviens taču par viņu neko nezināja.

- Ja ir auksti, vajag iet. - noteica Marts un atsāka doties virzienā, kurā viņi bija devušies arī pirms tam.
Ceļā pagāja aptuveni desmit minūtes, kuru laikā jaunieši sarunājās par viņiem pašiem saprotamām tēmām, aprunājot kaut kādus senus piedzīvojumus un savus draugus. Meja, protams, no tā visa neko nezināja un piedalīties sarunās diez ko neiznāca. Bet tā vietā varēja pavērot apkārtni. Haveja likās visai mierīga pilsētiņa.

Māja, pie kuras jaunieši apstājās bija grezna un visticamāk piederēja kādai bagātnieku ģimenei. Patiesībā, jau pa gabalu varēja manīt, ka tieši šeit notiek minētās dzimšanas dienas svinības. Pa ēkas atvērtajām durvīm skanēja mūzika. Jaunieši uzturējās gan ārpus mājas, tādā kā laukumā, kurā bija skaists akmeņu dārzs un pat strūklaka. Gan arī iekšā mājā. Likās, ka ballīte jau rit pilnā sparā.

- Šeit. - noteica Luīze. Nu, ja gadījumā Meja vēl nebija sapratusi.
Jaunieši gāja iekšā mājā, jo no sākuma taču vajadzēja sasveicināties ar jubilāru.
- Vinnij! - Annija pirmā pamanīja tā saukto Vinniju.
Viņa īstais vārds bija Vins. Un jaunekļa skatiens visai ātri no sveicējas pievērsās Mejai. Puisis izskatījās pārsteigts. - Kas viņa ir? - viņš klusi jautāja. Un atnācēju skatieni vēlreiz pievērsās Meja. - Um... tā ir Meja. - Luīze centās paskaidrot. - Mēs domājām, ka tu nedusmosies, ka viņa atnāks pie tevis... - likās, ka notikušais meitenes tiešām ir pārsteidzis un viņas nebija gaidījušas, ka jubilāram varētu būt kaut kādas problēmas... taču, vispār jau nē. Nelikās, ka viņam ir problēmas. Vinnijs vienkārši izskatījās pārsteigts, līdz beigās nomurmināja: - Es saprotu... jūs neredzat. - toties Vinnija draugi gan nesaprata.
Vins bija gara auguma kalsnējs jauneklis. Kaut kas viņa sejā atšķīrās no lielākās daļas šeit esošo jauniešu. Viņš izskatījās nedaudz mistiski, ja tas būtu pareizais apzīmējums. Puiša mati bija gaiši. Āda pavisam bāla un laikam to mistisko izskatu radīja gaiši pelēkās acis.

Mejas biedri jau bija paklīduši pēc ēdamajiem un dzeramajiem, tikai jubilāra skatiens vēl joprojām kavejās pie Mejas. Iespējams, ka būtu kavējies vēl, taču bija ieradušies citi sveicēji un Vinnijam nācās savu uzmanību pievērst viņiem.

[Rouzijs]

Protams, ka Meja neapvainojās, jo nebija iemesla, viņa labi saprata, ka lielā cilvēku pūlī varētu tikt nepamanīta un diez vai viņai vajadzētu, lai kāds pievērš pārmērīgu uzmanību, jo galu galā serafe bija Karotāju meklēšanā, un pietika, ka citi zina tikai viņas vārdu un runājot par Karotāju planšeti... Pirksti to sataustīja kabatā un ap to apvijās. Vajadzēja atbrīvoties no tā priekšmeta, jo jēgas no tā nebija nekādas. Tik pat liela jēga, kā no lidojuma ar lidvagonu.

Tumšmate piekrītoši pamāja ar galvu. Vajadzēja iet, jo aukstums nu jau patiešām nepatīkami dzēla augumā, atstājot aiz sevis aukstus drebuļus. Vairāk par visu tagad tumšmate vēlējās karstu tējas krūzi, ap kuru aptīt savas nosalušās rokas.
Meitene neiesaistījās jauniešu sarunās, vien ieklausījās par ko viņi runāja. Viņiem bija jaukas atmiņas un izklausījās, ka šis cilvēku bariņš jau sen ir kopā un piedzīvojuši neaizmirstamas lietas. - To laikam sauc par īstu draudzību. - Bet tikmēr meitene vēroja Haveju, te nebija tik liela burzma kā Stonā un serafei pat patika. Vien meitene vienā brīdī piegāja pie miskastes un tajā bez žēlastības izmeta Vendela planšeti.

Māja pie kuras viņi apstājās lika uz to palūkoties nedaudz ilgāk. Šī vieta izskatījās greznāka nekā citas redzētās mājas, lai gan Meja īsti neko par cilvēku gaumi nesaprata un par viņu bagātībām un statusu sabiedrībā ne tik. Pietika ar to, ka šeit bija ļoti daudz cilvēki, kurus serafe nepazina.

Tumšās acis pievērsās Vinnijam. Jubilāram. Kad viņš sāka izprašņāt savus draugus, meitene sajutās nedaudz neveikli. Iespējams, nebija prātīgi doties šurp. Bet nē, nē... serafe nebēgs. Un vienu vakaru, viņa taču drīkst izklaidēties, vai ne?
Meja stāvēja un lūkojās uz Vinniju, un piefiksēja tikai to, ka viņš izskatās nedaudz savādi, ne kā visi citi, turklāt viņa acu krāsa... Tā bija pelēka, nevienam līdz šim tādu acu krāsu serafe nebija redzējusi. Viņa novērsās vien tad, kad jubilārs tika atkal apsveiks. Bet domas apstrādāja viņa vārdus par to, ka draugi neredz... Ko šis cilvēks redzēja? Meja sajutās nedaudz neomulīgi.

Bet, kad viņš atbrīvojās meitene pieslīdēja viņam klāt.
- Apsveicu tevi dzimšanas dienā. Es ceru, ka tev nav iebildumi, ka viņi mani uzaicināja nākt līdzi. - Serafe pasmaidīja, lai gan iekšēji piesardzību nebija zaudējusi. Skatiens uz brīdi novērsās no Vinnija, lai palūkotos uz sanākušajiem cilvēkiem, bet drīz vien atgriezās pie puiša.

[Roviela]

Šoreiz rīkoties nolēma Joels. Nu nevarēja taču būt, ka viņš nesaprastu, kā tā sistēma darbojas!
Orākuls apņēmīgi sāka meklēt, kura istaba viņiem patiktu vairāk, līdz nolēma, ka viņam patīk šī - ar trīs atsevišķām gultām.
- Nav iebildumu? - Joels paprasīja abiem biedriem, pirms maksāt ar savu karti.
Varbūt viņi vēlējās katrs savu istabu?

[Romija]

Nekādu ziņu nebija, sazvanīt arī nevarēja. Varbūt viņi tiešām bija jau Astindelā vai citur? Šobrīd tik publiskajā nekurienē Flēra neuzdrīkstējās apsēsties pameditēt. Ja nu tomēr te ir kāds attīrītājs ar amuletu? Vai arī kāds pamana?

Dainam tuvojoties, Flēra viņu uzrunāja, ja jau vīrietis neatpazina viņas seju. "Atvainojiet, labvakar! Vai būs iespējams nokļūt atpakaļ Stonā?" viņa vērsās pie Deina ar savu lūgumu, pamājot sveicienu abiem. "Tā bija kļūda, tiešām kļūda, un viss šis to tikai apliecina! Man vajag nokļūt atpakaļ!" viņa nedaudz klusāk piebilda, vairāk kā runājot ar sevi. Tā tiešām bija kļūda — braukt uz Vatru, doties līdzi Maiklam, pat Deins bija pieļāvis kļūdu, nododot Aleksu. Bet Flēras balss bija žēlīga, skatiens izmisis un lūdzošs, it kā sarkanmate tiešām nozēlotu kaut kādu savu nepareizu lēmumu. Viņš bija karotājs no Stonas, viņš taču varēja palīdzēt tikt atpakaļ? Bet to, ka Flēra viņu varētu pazīt, viņa centās neizrādīt. Vienkārši vērsās pie kāda karotāja, kā ju mediķe bija norādījusi.

[echo3]

Nav iebildumu. Tu pērc istabu, es aiziešu kaut ko ēdamu nopirkt. - Gulēt gan šobrīd gribējās vairāk kā ēst, tomēr Ereijasam bija ienākusi prātā doma par to, ka viņus pēc kādām stundām var atrast Karotāji. Un tas gandrīz droši nozīmē, ka tad viņiem netiks dots laiks paēst. Ereijass nebija tādu attieksmi pret sevi izjutis uz savas ādas, šādas lietas viņu apmācību grupai bija stāstījis skolotājs. Vispār jau ne tikai to viņš bija stāstījis, un šo to no stāstītā apmācāmo grupa bija trenējusies izciest praktiski, lai iemācītos nežēloties.

Veikaliņa stendiem karotājs pagāja garām - nav ne laika, ne prasmes gatavot. Kafejnīca ar gatavo ēdienu izvēli likās daudzsološāka. No turienes Ereijass atgriezās ar trīs karstumizturīgiem bunduļiem. Kas tas īsti bija par ēdienu, viņš pats nezināja, bet izskatījās pēc siera sacepuma.

[Sindra]

Meja

Vinsa skatiens pievērsās Mejai, kad meitene bija viņu uzrunājusi. Viņš noraidoši papurināja galvu. - Nē, nē... šeit ir daudz cilvēku, kurus es redzu pirmo reizi. Un iespējams, ka redzu arī pēdējo. - viņš pasmaidīja. - Es nevēlējos tevi aizskart vai aizvainot. - izklausījās, ka viņš teju vai jutās vainīgs par notikušo.

- Paldies par apsveikumu un... - viņa roka apskāva Mejas plecus un puisis viņu pavadīja pie galda. - Cienājies. - viņš norādīja uz plašo ēdienu klāstu, kā arī dzērieniem. Te bija visādi gardumi. Ēdieni garšīgi smaržoja un likās kārdinoši. Pat tie kas bija gaļas ēdieni un kādus serafe agrāk nebija pārtikā lietojusi. Varbūt bija pienākusi reize pamēģināt?
- Tur ir alkohols un tur sulas un ūdens. - viņš parādīja.
Taču no galda otras puses atkanēja balss, kuru pavadīja smiekli. - Ei, Vinss, tu domā, ka meitēns vairs neatšķir šmigu no ūdens? - Vinnijs viegli piesarka pēc šī norādījuma. Viņa skatiens noslīga līdz galda virsmai un puisis nomurmināja: - Ē, nu jā... gan jau tu pati tiksi galā. - viņš negrasījās paskaidrot, kādēļ bija meiteni iepazīstinājis ar uz galda esošajiem dzērieniem, it kā viņa ar tādiem saskartos pirmo reizi.

- Vannas istabā ir fēns. Ja tu gadījumā vēlies izžāvēt matus. - nevarēja nepamanīt, ka Mejas mati ir mitri un viņa vispār ir izmirkusi lietū. - Ja tu vēlies palikt pa nakti un meklē, kur gulēt, pasaki man, es tev parādīšu, kur ir atrodamas gultas. - puisis pret Meju izturējās ļoti laipni. Katrā ziņā, diez vai viņš grasījās šeit izguldīt visus savus viesus. Protams, lielākā daļa bija šīs pilsētas iemītnieki un tiem naktsmājas nemaz nevajadzēja, ja vien Vinnija viesi negrasījās tā piedzerties, ka nav spējīgi aizvilties līdz savām mājām. Bet, tad atkal... ja taisījās... tad jau viņiem būs arī vienalga, kur atplīst.

Ilgāk gan jubilārs nevarēja Mejai veltīt savu uzmanību. Citi ciemiņi velējās izteikt vismaz kādus apsveikuma vārdus, pirms mesties virsū cienastam. Neviens neko Vinsam nedāvināja. Visi apsveikumi labākajā gadījumā bija tikai vārdiski.


Flēra

Deins visai negribīgi pievērsa savu skatienu Flērai. Nu jau pat likās, ka karotāja sejā ievilkās īgnas grimases, kad viņam atkal kāds kaut ko jautāja, kad atkal kāds no viņa kaut ko gribēja. Tomēr, karotājs apstājās un noklausījās visu, kas sarkanmatei bija sakāms.
Tomēr, pirms atbildēt uz aktuālo jautājumu, Deins izmeta: - Kas bija kļūda? - Viņš tiešām nesaprata par ko meitene runā.
- Te būs transports, kas vedīs vai nu uz Vatru vai Stonu. - viņš beigās noteica un grasījās jau doties tālāk, taču Klaudija vīrieti apturēja.
- Dein... - viņa klusi uzrunāja brāli. - Mēs taču brauksim uz Stonu. Mēs varam paņemt viņu līdzi. - tumšmate mulsi pasmaidīja Fērai. - Nu, lai nav jāgaida. -

Likās, ka karotājs gluži vai izcīna ar sevi kādu iekšēju cīņu, līdz beigās pamāja. - Labi. - Deins noteica un palūkojās uz Klaudiju. Viņam pat nebija nekas jāpiebilst, lai būtu skaidrs, ka viņš to dara tikai Klaudijas dēļ.


Joels, Ereijass, Tajs

Kopumā, jo vairāk serafi saskārās ar Ardas tehnoloģijām, jo labāk viņi saprata, ka vispār jau nekas sarežģīts tas nav. Ne pašapkalpošanās veikalā, ne istabiņu apmaksāšana viesnīcā. Problēmas sākās brīžos, kad maksājuma kartē pietrūkst naudas, lai norēķinātos, vai piemēram, šeit, viesnīcā, bija novērošanas kameras, kas veica ierakstus ar telpās notiekošo. Tāpat, kā maksājot ar savām kartēm, serafi "atzīmējās", kur viņi ir bijuši. Ardas tehnoloģijas ļāva izsekot iedzīvotājus. Taču izskatījās, ka iedzīvotāji paši ar šādu sistēmu tīri labi sadzīvoja. Viņiem nebija iebildumu, vai arī ja bija, tad viņi tos paturēja pie sevis.

Arī kafejnīcā bija pašapkalpošanās. Ar kuru Ereijass, ka izskatījās, bija veiksmīgi ticis galā un pie saviem biedriem atgriezās ar iegādātu ēdienu.
Protams, nopirkt vienu trīssvietīgu istabu bija lētāk, nekā katram pirkt atsevišķi savu istabu.
Kad serafi bija izvēlējušies savu istabu, aparāts vēl īsi parādīja, kur viņiem jādodas, lai nokļūtu izvēlētajā istabā.

Istaba bija mājīga un ieturēta siltos toņos. Laikam jau lai spītētu ārā valdošajam drēgnumam un tumsai. Tad nu te sienas bija dzeltenas un uz gultām bija segas zeltainās nokrāsās. Telpā nebija pārāk daudz mēbeļu. Tikai viens skapis, galds un pāris krēsli. Telpā bija arī viens logs, no kura pavērās visai jauks skats uz naksnīgo pilsētu. Un ja nu gadījumā kādam traucēja pārāk spilgtās reklāmas, kas acīmredzot bija iedegtas cauru diennakti, tad logam priekšā varēja aizvērt tādus kā aizkarus, no stingra materiāla.
Pie sienas atradās kaut kas līdzīgs lielai planšetei un uz galda atradās tālvadības pults, ar kuru šo planšeti vadīt. Vannas istabā bija liels spogulis, duškabīne un labierīcības. Dvieļi bija tīri un patīkami smaržoja. Telpa bija tīra un kārtīga. Tiesa gan, uzturēšanās šādās vietās visai dārgi maksāja un gluži katru nakti pavadīt viesnīcā, serafi ilgā laika posmā atļauties nevarēs.

[Rouzijs]

Vinss pret Meju uzvedās tik uzmanīgi, ka meitene izjuta nelielu pārsteigumu, kuru protams nekādi neizrādīja, tas palika apspiests iekšēji, bet tomēr, kāpēc tāda laipnība no svešinieka? Galu galā viņa bija bez maz vai šiem cilvēkiem uzkritusi uz galvas, nevienu nebrīdinot un sagadīšanās pēc nonākusi svešā dzimšanas dienas ballītē.

Meja pasmaidīja, viņai taču nebija grūti kādu apsveikt dzimšanas dienā, turklāt, tas bija no sirds un ne jau tāpēc, ka meitene bija atnākuši šeit pieēsties un piedzerties. Būtībā pirmīt pat uz ēdiena galda viņa nebija paskatījusies, turklāt serafe joprojām jutās nedaudz neveikli, bet neiebilda, ka puisis apskāva viņas plecus un pavadīja pie galda.
- Paldies. - Tumšmate klusi pateicās. Viņa gan nezināja par ko, par to, ka viņai tika piedāvāts ēdiens un dzērieni? Iespējams, jo vēders nedaudz uzkrītošāk ieburkšķējās un viņa nudien vēlējās kaut ko ieēst. Tumšais skatiens aizkavējās pie gaļas ēdieniem, tie smaržoja ļoti kārdinoši, bet Meja gaļu nekad nebija ēdusi un ja godīgi meitene baidījās mēģināt. Tikai skatiens novērsās no galdiem, kad Vinniju uzrunāja kāds cits, par to, ka viņa neatšķirs dzērienus. Meitene nopētīja runātāju, bet jubilārs šajā vakarā bija interesantāks.

Protams, serafes mati joprojām bija mitri un viņa noteikti vēlējās izžūt pēc iespējas ātrāk. Tikai piedāvājums par palikšanu pa nakti izsita Meju nedaudz no sliedēm. Bet pirms puisis atgriezās pie ciemiņu apsveikumu saņemšanas Meja iejautājās. - Kāpēc tu esi tik laipns pret mani? - Tumšās acis nenovērsās no puiša. Viņa vēlējās dzirdēt atbildi, lai kāda tā būtu.

[Romija]

Vēl viena kļūda. Kāpēc serafei bija šķitis, ka Deins ir jaukāks? Laikam jau tāpēc, ka bezsamaņā viņš nevarēja izrādīt savu raksturu.

"Viss būs kārtībā," Flēra apņēmīgi apgalvoja, vairs par kļūdām nerunādama. Viņa jau gribēja teikt paldies par informāciju un gaidīt, kad ieradīsies transports, kad ierunājās sieviete. Lai kas viņa bija — māsa, mīļotā, paziņa — viņa bija pretstats Deinam.

"Paldies! Es nevēlos traucēt, bet labprāt atgrieztos pēc iespējas ātrāk," Flēra atsmaidīja. Ja viņa tagad varētu atgriezties Stonā, varbūt pat Liana nemanītu, ka dziedniece ir pārkāpusi pavēli. Serafus atrast šādā burzmā viņa tāpat nespēja, viņu šeit nebija. Prātīgāk bija atgriezties, nevis klīst pa nekurieni nezināmā virzienā. Lai kādi būs turpmākie norādījumi — pagaidīt vai doties kaut kur — Flēra bija gatava tos uzklausīt.