"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Bija skaidrs, šis lidvagons vēlējās sadurties ar zemi pēc iespējas ātrāk. Tumšmate uz brīdi saspringa, pirmais, kas saskarsies ar zemi būs priekšgals. Tātad visus vajadzēja dzīt uz aizmuguri. Ereijasa vārdi lika palūkoties uz karotāju ar neticīgu skatienu. - Tu labi zini, ka vairogs var pasargāt labi, ja trīs cilvēkus, un ko ar pārējiem? Ļausim viņiem mirt? - Meja atļāva serafam satvert savu roku. Viņas rokas bija aukstas, no uztraukuma, kurš tā vien plūda no meitenes. Situācija bija nepielūdzama, kaut kas bija jādara, tāpat vien stāvēt un gaidīt sadursmi viņa negrasījās, bet sarafu maģija nespēja izglābt visus šos cilvēkus. Tumšais skatiens aizslīdēja uz kabīnes pusi, no tās arī nāca baiļu sajūta, kas mēģināja pieķerties arī Mejas sirdij. Bet bailes bija ceļš uz tumšo pusi vai ne? Tumšmate nevarēja pieļaut, ka tās tagad iemājo dvēselē. - Dzen visus uz aizmuguri. - Viņa knapi turējās kājās. - Pasargā orākulus, es mēģināšu pasargāt Beilu. - Līdz ar to, Joelam un Tajam būs arī jākustas projām, turklāt viņi abi bija vērtīgāki par vienu serafu karotāju.

Tumšmate zvārojoties devās uz kabīnes pusi. Meitene bez maz vai iekrita tajā, vien paspēja pieķerties pie durvīm, sagriežot roku uz izsistā stikla. - Joel, Taj. Ejiet uz lidvagona aizmuguri. Mēģiniet nomierināt cilvēkus. - Cerams, ka viņi pakļausies, bet orākuli tur patiešām varētu vairāk palīdzēt. Viņi varēja iedvest cerību, tiem, kam cerības tur vairs nebija.

- Es palikšu šeit. - Meja noteikti negrasījās mirt, un ja nu viņa spēj kaut ko palīdzēt? Tad to serafe darīs.
Viņa pieslīdēja blakus Beilam. - Vai es varu ko darīt? - Varbūt nebija labi, viņu tagad traucēt, bet meitene nevarēja ignorēt viņa sajūtas.

[Romija]

Kamēr vien Lianu varēja just Svētnīcā, Flēra izvairījās nodarboties ar divdomīgām lietām. Viņa kārtoja mantas, līdz uzdūrās Gabriela biksēm. Lai tās ieliktu mazgājamajā mašīnā, Flēra pārbaudīja kabatas un atrada savādu zīmīti.

Lai arī paraksta zem rindām nebija, tomēr šāds teksts ļoti atgādināja Sīliju. Toreiz uz lauka un Ellē — abās reizēs viņa bija izturējusies tāpat. No vienas puses it kā ar mīlestību, bet no otras ar naidu un dusmām. To, ka šīs jūtas viegli sajaukt, Flēra zināja, tāpēc arī zīmītes saturs pārāk nepārsteidza. Tomēr to, ka Gabrielam tāda bija un tika nēsāta bikšu kabatā, nebija patīkami apzināties. Ne pavisam. Un dziedniece nesaprata, kas viņu šobrīd ir pārņēmis vairāk — kauns, ka viņa tā izložņājusi kabatas, vai kārtējā vilšanās, kas pēdējās dienas laikā iedzēla jau trešo reizi.

Nolikusi bikses pie citām mazgājamām drēbēm, bet zīmīti paņēmusi ar domu to atdot, ja jau Gabrielam tā bija tik mīļa, Flēra apsēdās uz grīdas un atbalstījās ar muguru pret vienu no skapjiem. Viņas seja ieslīga plaukstās un uz brīdi dziedniece atļāvās būt vāja. Viņa bija ielaidusi Gabrielu savā sirdī, tāpēc tagad tur dūrās kaut kas sāpīgs. Bet tā sēžot labāk nepalika, tāpēc vajadzēja saņemties un celties.

Savākusi kaudzē visas valkātās drēbes, Flēra devās uz saimniecības telpu, lai ieliktu tās mazgāties. Tās daudzās pogas uz mazgājamās mašīnas sāna Flēra nesaprata, bet tik daudz kā attaisīt, ielikt mazgāšanas līdzekļa tableti un ieslēgt mazgāšanas pogu viņai bija ierādīts, tāpēc pārlieku lielas grūtības tas nesagādāja. Bet arī nepalīdzēja izvairīties no nejaukām domām.

Atstājusi veļu mazgāties un noliktavu kārtībā, Flēra turpināja solīto un kāpa uz trešo stāvu pārliecināties, vai turienes telpās viss ir kārtībā. Prom viņa neuzdrīkstējās doties, tāpat arī zvanīt Maiklam. Planšete bija atdota Joelam, sazvanīt nevienu no serafiem nevarēja, kaut gan... jāpamēģina vēlreiz. Kāpjot pa vītņu kāpnēm, Flēra vēlreiz svanīja savējiem.

[Rouzijs]

Lai vai kā, satraukums arvien vairāk un vairāk spiedās dvēselē. Cik ilgi jau viņi krita? Kāds laiciņš jau bija pagājis, vai varbūt Mejai viss šķita lēni un mokoši, gluži kā filmā, kur kāds ir ieslēdzis palēlinājumu?
Tā iespējams, bija tikai tumšmates intuīcija, varbūt vienkārši stulbuma un baiļu apvienojums, bet pilota kabīni apņēma vairogs, kurš ieskāva visus, kas tajā atradās. Vēlme pasargāt un izdzīvot bija pārāk spēcīga, lai viņa tā vienkārši mēģinātu stāvēt. Sagrieztā roka ļāva koncentrēties vairāk uz savām sāpēm, kā bailēm. Acis aizvērās, saspringta elpa pārslīdēja pār lūpām, serafei koncentrējoties uz maģijas buršanu.

[echo3]

Tā vietā, lai kaut mirklīti padomātu, Meja aizskrēja uz vagona priekšgalu. Ereijass saprata, ka nāksies vienam rūpēties par visu lielo salonu, ja vien Tajs un Joels nenāks talkā. Karotājs bija domājis arī par Svētnīcu, bet to viņš spētu uzburt pārāk vārgu. Nē, Ereijass joprojām bija pārliecināts, ka tādam lidojošam aparātam nelidojošu cilvēku pasaulē noteikti ir no elektronikas neatkarīgas drošības sistēmas. Tādas, kas iedarbojas pie pašas zemes, vienīgi vagona ātrums varētu būt pārāk liels, un tad kritiena spēks ļaudis sadragās. Re, kaut kādas idejas par aizsardzību vagonā tomēr bija iebūvētas - spilveni. Cerams, ir kaut kas visam vagonam arī.

Viņš neapsēdās, palikdams stāvot gaitenī un gaidīdams brīdi, kad zeme būs pietiekoši tuvu. Meja tur, priekšā, jau labu brīdi bija uzbūrusi Svētnīcu. Ereijass nesaprata, kādēļ viņa šobrīd tērē spēku pilnīgi veltīgi, bet tās nebija domas, pie kurām tagad būtu laiks kavēties. Karotājs vērtēja nolaišanās ātrumu un attālumu līdz zemei. Pats spēdams lidot, viņš tādas lietas novērtēja gluži instinktīvi. Un tad, izlēmis, devās no vagona aizmugures uz priekšu, daļādams cilvēkiem individuālu aizsardzību, tā, kā to prot karotāji. Baltas, spožas lidītes lidoja no Ereijasa krūtīm uz pasažieriem, līdz Ereijass sajuta, ka spēka gandrīz vairs nav. Viņš bija nonācis jau iepretī Klaudijai un viņas mātei. Piecas sekundes līdz triecienam Ereijass uzbūra pēdējo dāvināto aizsardzību uz abām sievietēm, un pats par sevi vairs neparūpējās - tikai par to, lai nezaudētu samaņu, un maģija nepazustu pirms laika. Spēka bija tik maz, ka karotājs saļima uz ceļiem turpat gaitenī. Acis mirdzēja violetas, un, iespējams, bija manāmi arī spārni.

[Roviela]

Joels joprojām bija kabīnē. Pēc brīža viņš saprata, ka vienalga, ieraksta te ko vai nē, ir kaut kas jādara.

Meja paspēja izskraidīties pa salonu, un beigās uzlika vairogu viņiem te, atstājot visus cilvēkus bez aizsardzības. Varbūt tiešām viņai bija taisnība, un neko vairāk darīt nevarēja?
- Man nevajag! - orākuls paziņoja, apņēmīgi izejot laukā no aizsargburbuļa, lai nesagrautu to ar savu maģiju. Uzbrukums gan tas nebūtu, un tomēr, labāk nē.

Viņa acis palika violetas, augums iemirdzējās un aiz muguras parādījās spārni. No visa auguma uz visām pusēm tā, lai tiktu līdz katram cilvēkam, līdz Beilam arī, aizplūda silti, gaiši stari, kas attīrīja prātu no bailēm, kas deva spēku cīnīties tālāk un deva cerību, ka viss tomēr būs labi.
Tikko tas bija noticis, viņš devās gar solu rindām salonā no priekšpuses un visiem ļaudīm pēc kārtas deva aizsardzību, cik vien vienā reizē to varēja. Tas nebija daudz, tas katram vienam cilvēkam nepavisam nebija daudz, tomēr arī mazliet ir labāk, nekā pilnīgi nekas.

Joels apņēmīgi bija nolēmis tikt līdz tai vietai, kur ejā bija pakritis Ereijass, lai savu daļu aizsardzības iedotu arī viņam.
Vai ar to pietiks? Vai viņš vispār tiks tik tālu?
Kurš zina!

Ja nepietiks, tad vēl paliek viena iespēja, kuru negribējās izmantot, bet ko nozīmē negribās pret visām šīm dzīvībām? Ja jau esi te.

[Urdrunir]

Tajs aši pameta pilota kabīni, tiklīdz karotāju virsnieks paziņoja, ka slēgs iekšā kabīnes novērošanas sistēmu. Kad lidaparāts sāka bīstami kratīties, serafs noslīga tuvākajā brīvajā sēdvietā. Taču atšķirībā no saviem histēriski enerģiskajiem biedriem orākuls nebūrās. Viņa acis nespīdēja, un spārni neplīvoja citiem gar sejām. Puisis izskatījās tik ļoti koncentrējies uz kaut kā gaidīšanu, ka likās pilnīgi apstulbis un nespējīgs iesākt kaut ko konstruktīvu.

Metāla kaste, kurā viņi visi bija ieslodzīti un kura traucās pretī bojāejai, kratījās arvien spēcīgāk. Tajs pagrieza galvu pret logu un viņa lūpas bez skaņas sakustējās. Tūlīt, tūlīt atskanēs būkšķis, kuru pasažieri nesadzirdēs, jo tas izdzēsīs viņu dzīvības. Orākuls aizvēra acis. Un pazuda no kabīnes.

...

Tiklīdz Tajam likās, ka viņa pēdas skar zemi, viņš nočukstēja. Joels. Ereijass. Meja. Un pēc nelielas, smagas ieelpas. Beils. Orākuls pastiepa rokas pret lidaparātu un lēnām noslīga ceļos.

[Sindra]

Flēra

Kā izskatījās Liana nemaz negrasījās pamest Svētnīcu. Cik reizes Flēra pārbaudīja vēl kāda serafa klātbūtni Svētnīcā, tā viņai nācās secināt, ka te vēl joprojām ir vēl viena serafe. Gabriela istabā.

Īpaši arī nesekmējās sazināšanās ar komandas biedriem. Viņu telefoni joprojām klusēja.
Tāpat arī klusēja Flēras telefons. Nekādu jaunu ziņu. Maikls nerakstīja un nezvanīja. Arī neviens cits necentās dziednieci atrast, izmantojot Ardas saziņas līdzekļus.



Pārtijs... uz zemes

Lielākā daļa lidvagona pasažieru jau bija visai apstulbuši un apātiski samierinājušies ar neizbēgamo likteni. Tā īsti Joela pārdabiskais izskats un spilgtās gaismas, kuras radīja serafi nevienu vairs nepārsteidza. Tie sēdēja savos krēslos un vienkārši gaidīja...

Toms cīnījās ar lidvagona vadības paneli, līdz bija piedabūjis sistēmām ieslēgt avārijas nosēšanos. Zem vagona parādījās tādi kā lieli mīksti maisi, kuriem vajadzēja mazināt triecienu. Taču sistēma stūrgalvīgi rādīja, ka vagona priekšgalam šis trieciena kliedētājs neveras vaļā. Acīmredzot īssavienojumi, radījuši kādus traucējumus sistēmās. Arī Beils bija samierinājies ar savu neizbēgamo likteni.

Viss notika ļoti ātri. Lidvagons "piezemējās". Tas pašļūca uz priekšu un apstājās, kad tā priekša saskrējās ar nelielu uzkalniņu, pilnībā samīcot vadības kabīni.
Serafi bija izkļuvuši laukā no lidvagona. Atradās blakus Tajam, kurš visticamāk bija uzbūris kaut kādu nebūt burvestību, kas savāca biedrīšus ārpus nāvei nolemtās kastes.
Te atradās arī Beils. Taču, ja serafiem tā īsti nekas nekaitēja, vien viņi bija vienā brīdī sajutuši, ka kaut kas tāds kā neredzams spēks, viņus parauj ārā no lidvagona, tad karotājs izskatījās kā afekta stāvoklī nonācis. Viņa elpa bija haotiska un saraustīta. Viņš bija noslīdzis zemē, un īsti nespēja apjaust, kas noticis.

Lidvagonam cietusi bija tikai priekša. Salons, kurā atradās pasažieri bija neskarts. Beils bija nosēdinājis lidvagonu kā nu prata.
Lai arī serafi nebija cietuši fiziski, nogurums gan māca. Pēc visām tām saburtajām maģijām.
Beilu no afekta stāvokļa izrāva, rācijas izsaukums. Jaunais vīrietis gluži automātiski satvēra savu komunikatoru un atbildēja: - Es kontrolēju situāciju. - viņš atteica un zaudēja samaņu.

Karotāju lidaparāts, ar kuru bija ieradies arī Beils, sāka nolaišanos. Acīmredzot grasījās piezemēties tepat, netālu no notikumu vietas.
No lidvagona puses sāka atskanēt kaut kāda rosība. Cilvēki meklēja izejas. Lai izkļūtu no avarējušā transporta līdzekļa.

[Urdrunir]

Tajs īsi norīstījās, gribēdams kaut ko teikt, bet tad vienkārši noslīga zemē blakus noģībušajam Beilam.

[Rouzijs]

Viss notika pārāk strauji, Meja pat nepaspēja pamirkšķināt acis, kad atradās laukā, no pus samīcītā lidvagona. Maģija, tā šķita izrāvusi viņus cauri lidaparātam. Nogurums tagad bija jūtams vairāk kā iepriekš. Serafei likās, ka visas spēku rezerves ir izlietotas. Tumšais skatiens pievērsās Beilam, viņa, protams, juta Karotāja sajūtas, pareizāk sakot, ka viņš bija šokā.
Un nepagāja neviens mirklis, kad viņš bija iekritis bezsamaņā.

Serafe noliecās pie Karotāja un uzlika uz viņa pieres savu vēso plaukstu.
- Man liekas, ka labāk viņu tagad nemodināt no bezsamaņas. - Meitene palūkojās uz pārējiem un klusi noteica. Ķermenis taču pats labāk zināja, kas nepieciešams un iespējams, lai Beils nesajuktu prātā no visiem pārdzīvojumiem, tam vienkārši vajadzēja atslēgties.

Tumšais skatiens aizslīdēja līdz lidvagonam, izklausījās, ka cilvēki pamazām meklēja iespēju tikt projām. Bet viņus nevarēja vainot.
- Ko mēs tālāk darīsim? - Ja viņi paliks te, tad visticamāk tiks arestēti, ja bēgs... tad būs meklēšanā. Neviens, ne otrs variants nešķita labs. Un bēgt projām šķita visai nedroši. Mejai nebija ne jausmas, kur viņi atradās, turklāt...
- Joel, kur palika planšete? - Serafe noskatīja orākulu cerībā, ka viņa drānās būs paslēpta ierīce. Bet intuīcija teica, ka tā drīzāk ir palikusi lidvagonā.

- Taj... - Serafe gādīgi notupās Tajam blakus. Arī viņas spēki bija teju izsmelti, bet šis nebija īstais brīdis, kad tos atgūt, vai arī bija un viņiem nebija citas iespējas kā padoties Karotājiem un nokļūt pie Attīrītājiem. Skatiens vērās uz nomocīto orākulu, viņš bija viņus izglābis no drošas nāves. - Paldies, tev... - Viņa klusi nočukstēja.

[Roviela]

Viņi bija laukā, Tajs bija izdarījis ko tādu, ko Joels nemaz neprata. Nē, tik daudz vēl jāmācās! Viņš to neprata, citādi tagad (un pirmīt) būtu paņēmis visus serafus (vai agrāk - pamazām visus cilvēkus), kas šeit bija, un ātri aizvācis kur nostāk.
Cilvēki pateicīgi nebūs... Tas bija skaidrāks par skaidru. Tas nekas, ka viņi ir dzīvi.
Joels nopūtās.

- Paldies, Taj!
Beilam pateicība tika domās, Toms tāpat nedzirdētu. Malacis, Toms!

Viņš nometās ceļos pie Beila un Taja un centās viņus ierīkot ērtāk, vismaz Beilu, ja Tajs nav zaudējis gluži samaņu, un abiem palikt ko neko zem galvas un kājas pacelt augstāk. Tā viņš bija lasījis grāmatā - ka tas palīdzot. Vai palīdz?
Burties tāpat nebija spēka, un prātīgi tas nepavisam nebūtu, kur nu vēl tagad. Arī agrāk nebija prātīgi, tikai tur vairs neko nevarēja padarīt.

- Kam Tev planšete... tā tāpat ir pagalam, tieši tāpat kā mūsu telefoni.
Orākuls neticēja, ka šīs ierīces, kuras bija sabojājis dēmona maģija, nevis kas cits, būtu atdzīvināmas.

[echo3]

Tieši pirms trieciena Ereijass sajuta, ka kāds lieto maģiju pret viņu pašu. Sajūta bija neparasta, bet nebija nepatīkama. Mirklis, un karotājs attapās uz ceļiem ne vairs uz lidvagona grīdas, bet gan ārā, uz zemes. Spēka gandrīz nebija, bet tik daudz viņš apjēdza, lai violetās acis kļūtu atkal zilas, un spārnu nojausma nozustu pavisam.

Pacēlis galvu, viņš noskatījās, kā nokrīt vagons, pašļūc uz priekšu uz kaut kādiem spilveniem un apstājas, samīcījis priekšgalu pret zemes pauguru. Beils? Tur bija arī Meja! Ašs skatiens apkārt ļāva Ereijasam saprast, ka maģija no vagona "izvākusi" arī Meju un Beilu. Kurš to spēja izdarīt? Nevienu lieku te neredzēja, tātad tas varēja būt tikai Tajs. Cik ilgi Ereijasam vēl būs jāmācās, lai ko tādu prastu?

Meja un Joels jau sāka rosīties, rūpēdamies par Taju un Beilu. Ereijass, apzinādamies savas nekur nederīgās dziednieka prasmes (kopā ar iztērēto maģisko spēku), negāja tur klāt bezmērķīgi maisīties. Lēnām piecēlies kājās, viņš aizstreipuļoja uz lidvagona pusi, lai paskatītos, vai nevar atvērt tuvākās durvis.

[Romija]

Savādi! Pēc Lianas iepriekš teiktā Flērai bija radies priekšstats, ka viņa dosies satikt pārējos, tomēr sajūtas liecināja, ka karotāja joprojām atrodas svētnīcā. Uzkāpusi un pārliecinājusies, ka arī trešajā stāvā viss ir kārtībā, Flēra devās uz savu istabu.

Vismaz apkārtne bija sakārtota, ko nevarēja teikt par domām un sajūtām. Iekārtojusies gultā un paņēmusi Gabriela biksēs atrasto zīmīti, Flēra to izlasīja vēl pāris reizes. Protams, virsū nebija rakstīts, kas un kam to bija rakstījis, tomēr varēja noprast, ka rakstītāja ir bijusi sieviete, bet saņēmējs — vīrietis. Pat ja tas nebija Gabriels, kāds pietiekami svarīgs gan. Laikam tā bija vēlēšanās atrast jebko, kas liecinātu, ka tā nav Sīlijas vai kādas citas būtnes atzīšanās mīlestībā tieši Valdnieka dēlam, tāpēc Flēru uzmanīgu darīja rindiņa par pasauli. Protams, tā varēja būt arī rakstītājas personīgā pasaule, bet varbūt kas lielāks? Sīlija diez vai Ardu vai Kaliosu sauktu par savu pasauli, bet Astindela būtu viņu abu pasaule.

Rakstītāja un saņēmēja varianti varēja būt dažādi. Sīlija Gabrielam, Sīlija kādam citam. Kāda cita Gabrielam, Demonu valdniece Gabrielam, Demonu valdniece kādam citam. Liana Gabrielam. Bet varbūt pavisam citi vēl nezināmi serafi, cilvēki vai citas būtnes. Nu, kāpēc tur nebija paraksta! Vai vēl kādas norādes, vien pergaments. Pergaments... Te Ardā bija papīrs.

Vai arī... Tavu silto lūpu pieskāriens nospiedīs mani uz ceļiem. Tu būsi uzvarējis. Varbūt tas bija paņēmiens, kā iznīcināt vai vismaz pakļaut Sīliju? Ja vien tas bija viņas rakstītais Gabrielam, kas joprojām nebija skaidrs. Tomēr bilde krāsojās mazliet gaišākās krāsās, un vairs nebija tikai drūmas domas par to, ka Gabriels ir prom ne tikai pasauļu, bet arī savādākā ziņā.

Rokas ar lapiņu noslīga uz ceļiem, un Flēra uz mirkli aizvēra acis. Bija iestājies miers, ko viņa nebija prasījusi, un tomēr tas bija ļoti gaidīts un vajadzīgs.

[washulis]

Ja nevajag solījumus, tad tas kaut nedaudz varētu atvieglot Sarišas vainas sajūtu par to, cik viņa ir vērtīga kā fiziskais vai morālais atbalsts. Aleksam nodrebot, serafe saka prātot, vai viņam nepaliek vēsi, varbūt masāžai ir gana, bet šķiet, ka pats Mārvins drīz nonāca pie šāda secinājuma, paveļoties uz sāna. Vienmēr laipni. Viņa smaidot atbildēja, pēc tam gatava atkārtot arī savu iepriekšējo jautājumu, ko viņš nebija sadzirdējis. Jau pavēra lūpas, bet šajā kustībā apstājās, redzot Aleksa seju tik tuvu savējai, arvien tuvojoties. Skaidrs samulsums un sastingums, nezinot, kā reaģēt, tādēļ vienmēr prātīgākais ir nereaģēt nemaz un gaidīt, kad straume aiznesīs savā virzienā.

Šī straume gan apstājās jau pirmajā līkumā, atveroties durvīm. Vēlreiz bez skaņas novārstījusi lūpas, Sariša no Aleksa atliecās nostāk, nosēžoties uz gultas malas, lai nopētītu otra Mārvina atnestās šļirces. Ar saturu, kas raksturots kā uzticības lēciens. Viena paredzēta viņai? Serafe noteikti neizjuta uzticību šim sudrabainajam šķidrumam. Ieroči, bruņas... tātad viņiem pat bija iespēja izvēlēties. Tad tik stingri noteikumi īsti nav. Joprojām klusējot, līdz Maikls viņus nepameta, Sariša pavadīja, dompilni lūkojoties uz šļircēm. Tātad sanāk, ka mums ir vēl viena diena. Vai vismaz daļa no tās. Viņa pēdīgi izteica skaļo secinājumu. "Šodien vairs netraucēšot." Tātad būs laiks gan tējai, gan... samulsums par iepriekšējo teju skūpstu joprojām lika justies savādi.

Šļirces enerģijai un spēkam. Tad lūk ko Ardieši atraduši, lai aizstātu meditāciju, zāļu tējas un serafu maģijas. Ķīmiskus komponentus, kuru saturu viņa noteikti nespēs pat iztēloties. Jādomā, ka mūs noindēt pirms cīņas viņiem tiešām nebūs izdevīgi. Serafe pat īsi nosmēja. Tad nebūtu jēga ielikt šādas pūles viņu uzturēšanā un pat ļaut ienest ciemiņu dāvanas. Serafe beidzot pievērsās Aleksam. Un ko mēs grasīsimies darīt līdz tam? Šis kalpoja kā slēpts jautājums par to, ko Alekss vēlētos. Pēc tam Sariša arī varēs mēģināt izdomāt savu attieksmi pret to.

[Sindra]

Flēra

Beidzot pienāca tas mirklis, kad Gabriela istabas durvis atvērās un Liana iznāca no telpas, gatava doties Stonas ielās. Serafe izskatījās labi. Tumšais tērps viņai piestāvēja un kontrastēja ar baltajiem matiem, kuri bija savākti kārtīgā frizūrā, lai nekarātos pa malām un netraucētu karotājai.

Viņa nepārbaudīja, kur atrodas Flēra. Nepārbaudīja arī, ko dziedniece bija vai nebija izdarījusi Svētnīcā. Viņa arī neatskaitījās, kur dodas. Vienkārši pameta Svētnīcu un aizbrauca ar motociklu, kurš atradās stāvvietā.

Flēra Svētnīcā bija palikusi viena.


Sariša

- Mhm. - Alekss apstiprinoši novilka. Nē, nu tā arī viņam bija licies. Ka šī diena, vēl nakts un tad, tikai rītā, viņiem būs Būris. Protams, dzīvojot šādā noslēgtā telpā, laika līnijas varēja sajukt.
Puisis grozīja vienu no šļircēm rokās, pētīdams to, taču nekādā skaidrībā jau nevarēja tikt. Beigās viņš to nolika atpakaļ šālītē. - Noindēt nē... - Alekss noraidoši pakratīja galvu. - Es domāju, ka tas šķidrums var novārdzināt spēkus un koncentrēšanās spējas. Maikls mani mocīja. Es biju noguris un vājš. Tad viņš sarunā ar Flēru, ka tā mani izdziedēs. Jādomā, ka viņš to darīja, lai izpatiktu Flērai, nevis, lai palīdzētu man. Es tagad esmu vesels, lai gan domāju, ka Flēras dziedināšana man atņēma daļu izturības. Tāpat, kā tas notika ar manu kolēģi. Deinu. Bet nu jā, es varu cīnīties un mums ir izredzes uzvarēt. Ir iespējams, ka šīs šļirces satur vielas, kas uzmundrina, dod spēku, uzlabo refleksus, taču tikpat labi iespējams, ka šī viela novārdzina un Maikls vēlas, lai es būtu sliktākā fiziskā formā. - viņš vēlreiz pastiepās pēc vienas no šļircēm un to aplūkojis vēlreiz noraidoši pakratījis galvu, atlika vietā. - Man par to jāpadomā. - puisis noteica un piecēlies, aizgāja atpakaļ līdz gultai.

- Līdz tam? - Aleksa skatiens aizkavējās pie Sarišas acīm. - Es gribēju jauki pavadīt laiku. - viņš atteica meitenei. - Pagulēt. Izgulēties. Pārgulēt... ar tevi. - puisis atklāja savus plānus. - Es saprotu, ka tas izklausās, nu, kaut kā... ne tā... - Alekss noteica. - ... bet... darīt jau tāpat nav ko un iespējams, ka mēs rīt mirsim. - to nu nevarēja noliegt.


Pārtijs

Tajs bija zaudējis samaņu. Tad nu serafi bija palikuši bez sava nosacītā līdera un laikam jau vajadzēja kaut ko rīkoties.
Lidvagona durvis, lai arī cietušas, bija atveramas un drīz vien bija dabūtas vaļā visas avārijas izejas. Cilvēki sāka rausties ārā no lidvagona, taču lielākā daļa no tiem izskatījās apmulsusi un nezināja ko tālāk iesākt.
Te nedaudz palīdzēja karotāji. Tie beidzot bija nodabūjuši zemē savu helikopteri un tie paši, kas pirmīt bija kopā ar Beilu, sāka organizēt cilvēkus, norādot Joelam nemaisīties pa vidu un pagaidīt malā, pie pārējiem... tika pamāts uz pārējo serafu pusi.

No lidaparāta izkāpa vēl viens karotājs. Viņa skatiens domīgi nopētīja esošo situāciju. Viņš aizgāja līdz saviem kolēģiem un kaut ko sāka ar viņiem sarunāties. Beigās viņi nonāca pie secinājuma, ka nepieciešams pie samaņas esošs Beils un kamēr pārējie divi karotāji palīdzēja no vagona izkāpt pasažieriem un tos organizēja bariņos, pēdējais no helikoptera izkāpušais devās uz serafu un Beila pusi. - Cilvēki par jums runā dīvainas lietas. Neizklīstiet nekur. - viņš noteica. Un viņa teiktais acīmredzami bija adresēts serafiem. Šim vīrietim uz formas bija uzrakstīts uzvārds: Vendels. Viņš notupās pie Beila un pārbaudīja viņa dzīvības pazīmes.

[Rouzijs]

Tumšmate apsēdās zemē, vienkārši sēdēja un lūkojās uz Taju un Beilu. Skatiens ik pa brīdim aizslīdēja līdz lidvagonam, kamēr rokas apvija ceļus un zods pret tiem atstutējās. Tik spēcīgu nogurumu Meja līdz šim nekad nebija jutusi. Un mēģināt izkarot savu taisnību ar Karotājiem meitene netaisījās. Ja to vēlējās darīt Joels vai Ereijass, laipni lūdzu. Viņai šī pasaule bija apnikusi ar visām tās nebeidzamām ciešanām un nepatikšanām, kas vajāja serafus.

- Bija smieklīgi iedomāties, ka es šeit varētu būt laimīga. - Meitene domās izsmēja sevi. Vēsās plaukstas pieskārās pierei. Viņai sāpēja galva un gribējās, lai visi liek mieru. Iespējams, pa ilgiem laikiem Meja patiešām vēlējās doties uz Astindelu, bet kurš gan viņu tur paturēs. Metatrons atbrīvojās no viņiem un diez vai valdnieka piedošanu izraidītie izpelnīsies. - Lai tad viņš iebāž vienā vietā savu piedošanu. - Skatiens aizkavējās pie serafa simbola. Iespējams, ja viņa būtu tikai parasts cilvēks tā būtu vieglāk.

- Kur gan mēs varam aizmukt, ja esam nekurienes vidū? - Serafes tumšās acis pievērsās Vendelam, vismaz tā uzraksts uz formas liecināja.
- Beilam ir smags afekta stāvoklis. - Serafe tikai klusi noteica, lai gan apzinājās, ka labāk nelīst Karotāju lietās. Arī Joela jautājumu tumšmate bija noignorējusi, viņam visticamāk bija taisnība, planšete nedarbojās, pat ja Mejai likās, ka pastāv iespēja, ka aiz avarējušā lidvagona ierīces varētu sākt darboties.

[echo3]

Ereijass kaut kādas vienas durvis bija palīdzējis dabūt vaļā, vai vismaz domāja, ka bija palīdzējis, jo tās atvērās. Kaut ko vairāk izdarīt viņš nebija spējīgs, jo pat pacelt galvu uz augšu aiz noguruma prasīja neiedomājamas pūles. Labi vismaz tas, ka galva bija skaidra, ģībonis nedraudēja. Lidvagona durvis vērās viena pēc otras, ārā kāpa cilvēki, šķiet, vairums nebija cietuši. Ereijass būtu vēlējies palīdzēt arī Klaudijai, jo ko var zināt, kas trieciena brīdī noticis ar viņas māti, bet spēka nebija, un karotājs lēnītēm gāja atpakaļ uz vietu, kur bezsamaņā gulēja Tajs un Beils.

Uz virsnieku, kas izkāpa no helikoptera un, klāt pienācis, kaut ko teica par dīvainām cilvēku sarunām, Ereijass pat nepaskatījās. Tas tiešām ir viss, par ko viņi domā brīdī, kad avarējis nolaupīts lidvagons ar 300, iespējams, ievainotiem un šokā esošiem cilvēkiem? Ereijass apsēdās zemē līdzās Tajam, un pēc mirkļa pavisam acīm ciet apgūlās, galvu noliekot uz Taja pleca. Virsnieks bija kaut kur turpat blakus, Beila pusē. Ereijass pavēra acis un klusi izteica, - Vagonā ir Deina māsa un māte. Viņām ātri jātiek uz Vatru. - Kā viņš to zina, lai vietējais Karotājs noskaidro no Klaudijas. Ereijass aizvēra acis un atļāvās aizmigt. Cerībā, ka tagad vismaz Taju, kamēr tas ir bezsamaņā, neviens nemēģinās pacelt.

[Roviela]

Joels ļoti paklausīgi pagāja nostāk. Tāpat jau viņš neko vairāk kā izdarīja, izdarīt nevarēja.

Ak, nu jā, protams. Runā, runā, orākulam nebija ne mazāko ilūziju par šo tēmu. Viņš galu galā bija būries. Un redzami. Sliktuma no tā cilvēkiem nebija nekāda, bet... te pats fakts, ka esi būries, jau skaitījās nāves grēks. Varētu gan domāt, ka Joels to neapzinājās. Apzinājās. Cilvēki bija svarīgāki.

Viņš paraustīja plecus un piekrītoši pamāja virsniekam, pēc tam ejot pie Teja, Mejas un Ereijasa, kas ikurāt bija ierīkojies pagulēt.
Joels apsēdās blakus abiem serafiem. Mazliet mēģināja iepļaukāt Taju. Varbūt pamodīsies? Ja kāds mēģinās viņu pacelt, būs vēl viens apstiprinājums tam, ka viņu četrinieks ir pilnīgi nenormālie,

[Sindra]

Pārtijs

Mejas sūkstīšanos par nekurienes vidu karotājs palaida garām, nekomentējot. Laikam jau viņam nebija ko piebilst. Viņš vienkārši bija izteicis savu rīkojumu, lai šie ļautiņi nedomā, ka var drusku pagulēt zemē un doties savās gaitās.
Ziņas par afekta stāvokli gan Vendelu ieinteresēja. Un karotājs, kurš patiesībā jau bija pusmūža vīrietis. Tumšiem, īsiem matiem un ne pārāk laipniem sejas vaibstiem, uzlūkoja Meju. - Tu esi mediķe, ka uzstādi diagnozes? - viņš apjautājās. Taču tas nebija kā pārmetums. Drīzāk interese, vai melnmate patiešām ir medicīnas darbinieks, vai arī vienkārši izsaka kaut kādus dīvainus pieņēmumus.

- Kāda Deina? - bija jautājums, kurš tika Ereijasam. Tiesa, par pagulēšanu runājot... karotājs sarauca pieri, kad pamanīja Ereijasa apgulšanos blakus, laikam jau samaņu zaudējušama jauneklim un galvas novietošanu viņam uz pleca. Viņš tikai novilka: - Hmm... - un novērsās.
Vēl tikai uz mirkli viņa skatiens atgriezās pie guļošā pārīša. Nu, kad tiem abiem blakus nosēdās vēl trešais, kurš iepļaukāja bezsamaņā esošo.

No savas jostas somiņas izvilcis nelielu, pistolei līdzīgu priekšmetu, viņš to pielika pie Beila kakla un laikam jau kaut ko iešpricēja karotāja ķermenī.
Toms pēc mirkļa atvēra acis.
- Celies. Nav laika gulēt. - Vendels noteica un pats piecēlies, devās uz lidvagona pusi. Jo no turienes šurp steidzās viens no kolēģiem, paziņodams, ka salonā esot bojā gājušais.
Beils piecēlās sēdus. Taču tur arī pagaidām palika. Nesteidzās rausties augšā un doties strādāt. Galu galā, viņš savu darbu bija izdarījis.

[Roviela]

Joels īsti nelikās zinis par pašreiz komandējošo Karotāju. Galu galā viņi izpildīja rīkojumus, vai ne?
Viņš turpināja bukņīt Taju cerībā, ka tas attapsies. Re, tas, kā viņu, Vendels atdabūja pie samaņas Tomu, bet orākulam nebija tādas mantiņas, tā kā nācās izlīdzēties savādāk. Pat Flēras tējas kripatiņas kabatā nebija! Tā varētu līdzēt, bet ko līdzēt, ja nav.

Viņš paskatījās uz vagonu ar sašķīdušo priekšgalu, tad uz Beilu.
- Kā jūties?

Bojā gājušais? Tur jau šaudījās pa labi un pa kreisi, taisni brīnums, ka tikai viens. Cerams, tā nav Klaudijas māte?

[Romija]

Flēra idzirdēja kādu rosīšanos Gabriela istabas virzienā, kurai sekoja soļi uz liftu un skaņa, kas liecināja — kāds dodas prom. Arī sajūtas teica, ka Liana ir pametusi Svētnīcu. Flēra pēc pārdomām bija ieslīgusi tādā kā pusmiegā, bet šī karotājas aiziešana viņu sapurināja. Dziedniece piecēlās un apskatījās apkārt. Istabā uz naktsskapīša stāvēja spridzekļi, bet no tiem šobrīd nebija nekādas jēgas. Ne jau tie bija Flēras ierocis.

Serafe sameklēja savu somu, pārbaudīja zāļu krājumus, kuru Astindelas daļa pamazām ruka, kaut arī Flēra centās katrā tējā lietot minimālu daudzumu zālīšu. Papildināt tos nevarēja, bet arī īpaša iemesla taupīt nebija. Tāpat viņa pārbaudīja arī telefonu. Gabriela zīmīte tika noglabāta somā kādā no mazajām kabatiņām. Tad Flēra devās sameklēt sev citu planšeti atdotās vietā, ja vēl kāda bija atrodama Svētnīcā. Vienalga, vai Mejas vai jaunu. Tā tomēr izrādījās noderīga mantiņa izdzīvošanai Ardā, kā arī līdz šim labākais Flēras palīgs, varētu pat teikt — ierocis. Salikusi to visu somā un pārbaudījusi, ka arī Lilū atslēgas joprojām ir pie viņas, Flēra to pagaidām atstāja savā istabā un aizgāja pārbaudīt, vai veļa nav jau beigusi mazgāties.

Uzreiz aiz karotājas viņa noteikti negrasījās pamest Svētnīcu, lai nesaskrietos. Un vispār jau, ja vien Maikls neizdomās pieprasīt savu pienākošos daļu, Flēra negrasījās nekur skriet, ja jau Liana bija pavēlējusi palikt Svētnīcā, tomēr riskēt ar Sarišu un Aleksu, atsakoties no vakariņām, viņa arī nebija ar mieru.