"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Meja padeva Joelam melu detektoru, jo tas joprojām bija pie meitenes.
Viņa pēkšņi bija sapratusi, ka jūtas ļoti nogurusi, visu šo laiku, kopš alu apmeklējuma serafe nebija aizvērusi ne uz vienu stundiņu acis. Šķita, ka spēki arī bija izsīkuši turklāt kaut kā nedaudz ēst gribējās. Vai varētu pat teikt, ka vairāk kā nedaudz, viena maizīte neko nebija devusi.

Tumšmate vēlējās iet apsēsties. Tāpēc piegājusi tuvāk Beilam viņas skatiens uzmeklēja Karotāja skatienu. - Lūdzu, palaid mani ārā no šīs telpas. - Meja mēģināja būt daudz maz pieklājīga. - Es nemukšu projām, vien apsēdīšos kādā brīvā vietā. Arī mani spēki nav neizsīkstoši. - Atglaudusi kādu matu šķipsnu, viņa turpināja lūkoties uz Karotāju, cerot, ka viņš izpildīs viņas lūgumu.

[Roviela]

Joels paņēma stienīti no Mejas un sāka pētīt, kas tad ar to būtu darāms. Viņš nekad nebija redzējis, kā tas notiek, tāpēc tagad jautājoši uzlūkoja virsnieku.

Kā pats rīkosies, viņam bija skaidrs, proti, orākuls domāja, ka koncentrēšanās un atslēgšanās no apkārtnes varētu palīdzēt, tieši tādas pašas darbības, kā pirms meditēšanas. Nē, ne gluži, jo visas apkārtnes sajūtas nevajadzēja pazaudēt, ui, otrādi! viņam pašam vajadzēja spēt runāt, bet apkārtne nedrīkstēja tikt klāt. Nekas tamlīdzīgs vēl mēģināts nebija, bet ja jau Beils kaut ko runāja par tādām iespējām, tātad to varēja izdarīt.

[Sindra]

Flēra

Liana pavilka tuvāk tejas krūzi, kamēr viņas skatiens kavējās pie Flēras. Viņa, protams, uzmanīgi klausījās dziednieces stāstītajā un viņu nepārtrauca. Vien, kad serafes runas plūdi bija izsīkuši, viņa jau atkal noteica: - Skaidrs. - Taču, jādomā, ka ar to viņu saruna nebūt nebija beigusies.

- Kāpēc tu pameti pārējo grupu? Un atskrēji atpakaļ? - karotāja turpināja savu pratināšanu. Atbilde uz šo jautājumu gan bija skaidri lasāma viņas sejā. Tas bija Gabriela dēļ, vai ne? Vai arī kādi bija iemesli grupai neturēties kopā? Flēra droši drīkstēja turpināt paskaidrojumus.



Pārtijs gaisā

Beils noraidoši pamāja pēc Mejas lūguma izlaist viņu salonā. - Paliec tepat. - viņš noteica un pamāja uz krēslu, kurš atradās pie vadības paneļa. Ja jau meitene vajadzēja sēdēt, tad, lai izmanto to.

Tik galā ar melu detektoru bija pavisam vienkārši. - Šo galu - viņš pamāja uz metāla plāksnīti ierīces galā, pieliec pie pieres. -[/b] kad tas tiek izdarīts, ierīce gluži vai automātiski pati sāk strādāt un otrā galā iedegas zaļa lampiņa. Tad nu Joelam tikai atlika mēģināt melot. Vai ko nu orākuls grasījās darīt.

[Rouzijs]

- Kāpēc? - Meja to nesaprata, un tas atspoguļojās tumšajā skatienā. - Vai baidies, ka es atkal aizbēgšu? - Un kur tad? Aiz šīs kabīnes atradās vēl Karotāji, kur gan viņa varētu aizbēgt? Nekur un kāda jēga meitenei te īsti palikt ja viņai nebija ko teikt? Uz brīdi skatiens aizkavējās pie Beila acīm, it kā viņa vēlētos kaut ko sacīt, bet tomēr Meja pagriezās un nedaudz neapmierināti apsēdās uz tā krēsla, kas atradās pie vadības paneļa.

- Man ir skaidrs tikai tas, ka mūs visus arestēs. Iespējams, kāds no mums spēs samelot un apmuļķot melu detektoru, bet ko darīt ja pārējie to nevar? Es nedomāju, ka nopratinās tikai vienu no mums, bet mūs visus, pa vienam vien, prasot visdažādākos jautājumus. - Un turklāt serafu dabā nebija melot, ko Joels bija sadomājies?
Meja atspieda pieri pret plaukstu, viņa izskatījās nogurusi no visa šī, bet tumšmatei bija vairāk kā skaidrs, ka viņi ir iekrituši lāču lamatās un tagad no šīs bedres nespēs izrāpties, ja vien šis Karotājs viņiem nepalīdzēs un neizskatījās, ka viņš tik vienkārši grasītos viņus atlaist vaļā.

[Romija]

Kā tad! Sarunas turpinājās, it kā turēdamās uzdevuma ietvaros, tomēr aiz Lianas zili saltajām acīm Flēra saskatīja kaut ko vairāk. Kaut ko ne pārāk patīkamu.

"Tāpēc, ka man radās iespēja palīdzēt mūsu grupas karotājai un šejienes karotājam, kas ir Attīrītāju gūstā mūsu vainas dēļ. Tā kā es kā dziedniece biju noderīgāka tur, nevis amuleta meklēšanā, es nedevos kopā ar citiem uz Vatru. Kad izdziedēju karotāju, es devos uz šejieni, lai nolemtu par turpmāko rīcību," Flēra paskaidroja. Šķita, ka viņa tiek izklāta kā uz paplātes, lai Liana varētu apskatīt un izteikt savu viedokli. Jā, viņi visi bija kļūdījušies un centušies to labot, bet vismaz pagaidām Flēra neuzskatīja, ka Aleksa dziedēšana bija kļūda. Protams, ja Maikls nav izdarījis kaut ko, kā dēļ tas viss būtu velti.

Flēra apklusa un gaidīja, kas būs nākamais, ko Liana vēlēsies zināt. Pa šīm dienām bija paspējis notikt daudz kas, bet varbūt to jau viņa zināja. Tāpēc labāk, lai jautā pati. Flēras pirksti bija sažņaugušies dūrītēs, kā sniedzot viņai atbalstu šajā pratināšanā.

[Roviela]

Ā! Joels pamāja, ka sapratis, koncentrējās, lai mēģinātu sev atstāt tikai ē... vienvirziena sakarus? ar ārpasauli un, pielicis plāksnīti pie pieres vispirms meklēja kādu atspīdošu virsmu, lai pats redzētu, kāds sanāk rezultāts. To darot, orākuls negrieza Beilam muguru, lai tas arī varētu redzēt.
Ticis ar to galā, Joels sāka pilnīgi acīmredzami melot.
- Tur, man iesāņus aiz kreisās rokas uz pults mirgo zaļa lampiņa.
Pirmīt, apskatot kabīni, tur nekādas lampiņas nebija, un orākuls bija pārliecināts, ka tādas tur arī tagad nav, tāpēc būs ļoti labi redzams, kā sanāks ar mānīšanos.

Sanāks, vai nesanāks? Ziņkāre, šķiet, nupat atkal bija pamodusies. Izpētes prieks. Nesanāks tā, viņš mēģinās savādāk, ja to var izdarīt vispār, un var, tad viņš izdarīs, lūst tur vai plīst. Joels bija koncentrējies tā pamatīgi, un galvassāpes, kas vēl nebija pārgājušas, pastiprinājās.

Cita lieta, ka viņš pats visu pasākumu bija nogulējis bezsamaņā, un īstenībā nemaz nezināja, ar ko viss beidzās, tāpēc jebkurš stāsts viņa izpildījumā būtu tīrā izdoma. Vai nu nejauši trāpītu uz īstenības, vai nē.

[echo3]

Ieraksts. - Ereijass atkārtoja. - Kāds ieraksts? Vai arī šobrīd kaut kas tiek ierakstīts? - Ereijass nebija redzējis "melnās kastes" ierakstu, bet pēc Beila teiktā saprata, ka pastāv neizdzēšams attēls vai kaut kas tāds, kas nav iznīcināts brīdī, kad pārstāja darboties gandrīz visa elektronika. Un, ja tas neizgaisa toreiz, tas, iespējams, turpina visu ierakstīt arī tagad.

Tad sarosījās Tajs, un uzreiz arī Joels vēlējās izmēģināt piemānīt stienīti ar lampiņu galā. Ereijass nolēma brīdi pagaidīt, lai pēc tam atbildētu uz Beila diezgan nekonkrēto jautājumu. Sakarību starp Aleksa un Deina nedienām Ereijass bija izdomājis nupat, un, viņaprāt, pietiekoši secīgi arī izklāstījis. Tātad jautājums drīzāk bija par to, kā uzzināts par abiem gadījumiem. Starp citu, Ereijass domāja, ka par Aleksu Beils jau zina. Ja par motocikla avāriju nepastāstīja Alekss pats, tad Meja gan varētu būt visu izstāstījusi. Vai varbūt nē?

[Sindra]

Flēra

- Tā ir? - Liana apjautājās, pēc Flēras stāstījuma, kā apšaubīdama, ka meitene pati tic tam, ko stāsta. - Cik man zināms, jūsu grupas karotāja vienkārši ir gūstā. Un pat ja viņa tiek spīdzināta, tad tas, ka tu aizej un viņu izdziedē, dod spīdzinātājiem iespēju savu slikto darbu darīt vēlreiz. Neredzu, kā tad tu esi palīdzējusi. Jo viņa taču nav šeit, kopā ar tevi. Tu viņu atstāji turpat un tie, kas viņu tur gūstā vēl joprojām var turpināt ar viņu izrēķināties.

Taču, es redzu, ka tu vieglprātīgi pameti savu komandu. Jā, varbūt tu neesi noderīga pašā meklēšanas procesā, bet tavi biedri var savainoties, viņiem kāds var uzbrukt un tad tu kļūsti noderīga. Es gan saprotu, ka tu esi jauna un nemāki izvērtēt prioritātes, jo šis ir tavs pirmais uzdevums, taču ļauj man tev atklāt... - karotājas skatiens vēl joprojām cieši kavējās pie Flēras acīm. - Lielais uzdevums. Tas, dēļ kā jūs uz šejieni ieradāties, ir svarīgāks par viena serafa dzīvību. It īpaši, ja šis serafs ir nonācis gūstā savas muļķības un nepaklausības dēļ. Pārējo uzdevums nav viņam skriet pakaļ, viņu vāķīt vai kā savādāk atbalstīt viņa izlēcienus. - Liana malkoja tēju un kā likās jutās ļoti ērta šajā situācijā. Pamācot Flērai dzīvot.

- Tā kā es saprotu, ka tu nespēj ar pārējiem sazināties un tev nav ideju, kā viņus atrast, palikši šeit. - tas jau pavisam noteikti izklausījās, kā pavēle.



Pārtijs gaisā

Beils nepaskaidroja Mejai, kādēļ neļāva meitenei iziet no kabīnes. Skatiens vien pavadīja viņas apsēšanos un vairāk nekādi komentāri nesekoja.
Viņš nekomentēja arī Mejas komentāru par visu arestēšanu un atsevišķu nopratināšanu. Savā ziņā, tā jau arī bija. Diez vai šie ļautiņi varēja cerēt, ka viņus visus saliks kopā vienā kamerā, kur viņi varēs saskaņot savas stāstāmā versijas un tad vēl izvirzīt vienu līderi, kurš to visu atstāstīs Alveram un piedevām vēl apmānīs melu detektoru.

Nu ja... un par melu detektoru runājot. Karotājs pameta skatienu uz Joela pusi, kad tas centās acīmredzami melot un pasmīkņāja.
Lampiņa, ierīces galā, protams, iedegās sarkanā krāsā.

Beils noraidoši pamāja, par atbildi Ereijasam. - Nē. Es izslēdzu notiekošā ierakstīšanas funkciju. - viņš noteica. Lai gan, domājams, ka viņiem jau pašiem vajadzēja to aptvert. Toms būtu traks, ja ierakstītu visu šeit notiekošo.

Iespējams, ka viņi varētu turpināt jauko pasēdēšanu kabīnē, ja vien lidvagona salonā neatskanētu kaut kāds savdabīgs, skaļš krakšķis un tas bīstami sasvērās.
Kabīnē uz paneļa sāka mirgot daudz lampiņas un atskanēja trauksmes signāls.
Toms atrāvās no durvīm. Salonā atkal bija sākusies panika. Cilvēkiem acīmredzot šķita, ka lidvagons nogāzīsies un viņi visi ies bojā, tā arī nesagaidījuši jaunu lidaparātu.

Beila kolēģi bija izvilkuši ieročus un tos vērsa pret salonā esošajiem cilvēkiem.
Sasveroties lidvagons bija daļēji parāvis līdzi arī karotāju helikopteri. Toms palūkojās uz helikopteri. - Atdalieties. - viņš nokomandēja vienam no kolēģiem.
Kolēģiem divreiz nebija jāsaka. Tie aši aizvācās uz helikopteri un novāca savienojošo tiltu.
- Bet, protams... - viņš klusi nočukstēja, noskatījies pakaļ saviem kolēģiem.
Beils iegāja salonā un centās nomierināt satrauktos pasažierus. Stāstot, ka situācija tiek kontrolēta un viņiem nekas nedraud.

[Roviela]

Joels noņēma no pieres stienīti, kad bija pārliecinājies, ka melot neprot vai nu ar koncentrēšanos vai bez. Droši vien, vajag to darīt savādāk, bet kā, viņam nebija ne jausmas.
- Es neprotu melot, - tieši tā viņš arī paskaidroja. - Vienā ziņā ir labi - es vispār nezinu, kas te notika, tā kā stāsti vai nestāsti, viss tāpat būs meli.

Vairāk parunāties nesanāca, jo lidvagons, izskatījās, grasās krist zemē. Joels mēģināja iestūķēt melu detektoru mēteļa kabatā, bet tas tur īsti negāja iekšā, tāpēc verķi nolika pirmajā puslīdz pieejamajā vietā kaut kur uz pults. Vai nu te tagad līdz melu detektoriem!

- Ko darīsim? - orākuls noprasīja biedriem, kad Beils bija izgājis salonā.
- Mēs nevaram viņus te atstāt un paši aizbēgt.

[Rouzijs]

Mejai īsti nebija vairs ko teikt, viņa sēdēja krēslā un virpināja tumšo matu šķipsnu. Skatiens nedaudz izklaidīgi lūkojās uz katru no pilota kabīnē esošajiem cilvēkiem, ja tā varēja teikt, ja ņem vērā, ka te pārsvarā visi bija serafi izņemot Karotāju.

- Bet, protams, ka viņš izslēdza ierakstīšanu. - Meja pasmaidīja. - Ja mūsu saruna tiktu ierakstīta, viņš būtu nodevējs, jo nearestēja mūs uzreiz un nenogādāja iecirknī. - Meitene paraustīja plecus, bet tomēr, te neviens nespēja izdomāt kādu risinājumu tam, lai tik un tā nenonāktu cietumā. Varbūt viņi varētu notēlot izrādi, ka piekauj Beilu un paši laižas lapās? Tā bija viena iespēja, bet tad viņiem visiem būs vēl lielākas nepatikšanas, ja serafi neuzmanīsies un atkal ieslīdēs Karotāju redzeslokā. Tā kā tas īsti nederēja.

Tikai Meju no pārdomām izrāva savāds krakšķis un tas, ka sajūtas vēstīja par to, ka šī lidojošā miskaste varētu arī avarēt.
Un kā izskatījās tā likās ne tikai Mejai, bet arī cilvēkiem, kas atradās salonā.

Pirms sekot Beilam, meitene palūkojās uz Joelu. - Mums ir spārni, bet cilvēkiem nav. Varbūt daļu mēs varam izglābt, bet... tā mēs pārdroši atklātu sevi. -
Tumšmate nepalika sēžot pilota kabīnē, viņa devās ārā no tās. Pat ja Karotājs mēģināja nomierināt cilvēkus, neizskatījās, ka tas iedarbotos.
- Kas notiek? - Čuksts tika vērsts Beila virzienā, serafei bija jāzina, kam gatavoties, avarēšanai vai kam ļaunākam. Pēdējā laikā nelaimes tā vien sekoja pa pēdām.

[echo3]

Laikam gan nebija vairs vērts apsvērt kaut kā stāstīšanu - lidvagons sašūpojās, izraisīdams panikas lēkmi pasažieros. Ereijass vērtējoši noraudzījās arī tajā, ko darīja Karotāji. Diemžēl tas, ko viņš saprata tagad, nepavisam nebija labāks par to, ko bija centies Beilam pastāstīt. Karotāji bija gatavi vienkārši šaut pūlī un glābt savu ādu. Secinājums - vadības nomaiņa Karotājiem nozīmēs pilnīgu kontroli pār visiem ierindniekiem. Viņi spēs pretoties dēmoniem? Nē taču. Arda nevar cerēt uz Karotājiem.

Līdzsvaru noturēt serafam nebija nekādu problēmu, viņš tikai viegli saviebās, sajutis cilvēku pastiprinātās baiļu emocijas. Viņa sejas izteiksmi, tātad, neviens tagad neieraksta.Par šo domu pasmīnējis, Ereijass arī devās ārā no pilotu kabīnes, jo vadīt lidaparātu tā vai tā neprata. Piegājis klāt Beilam, karotājs klusi teica, - Vai Tu vari nolaist lidvagonu cik vien var tuvu zemei? Te nav izpletņu. Tuvāk zemei mēs varētu palīdzēt, ja, protams, uzreiz netiek iesaistīti Attīrītāji.

[Romija]

Lai kā Flēra centās kaut ko sakarīgi skaidrot, nešķita, ka Lianas viedoklis par viņu mainītos. Protams, jo viņa taču laizījās ap karotājas līgavaini! Un tagad vēl tika apšaubīti ne tikai Flēras vārdi, bet arī spriestspēja, kas lika augumam nedaudz sašļukt. Laikam jau tiešām dziednieki neder plānošanai, domāšanai, tikai dziedēšanai.

"Viņa būs gūstā līdz rītdienai, kad viņiem ir paredzēta cīņa, no kā uzvarētājs drīkst doties prom brīvs," kaut nedaudz cenšoties atspēkot savu lēmumu, Flēra pavērās pretī saltajam skatienam. Lai gan taisnība bija arī Lianas teiktajam, ka dziedējot varbūt tikai tika pagarinātas mocības. Atlika cerēt uz Maiklu, viņa godaprātu un vēlmi satikt Flēru.

Un tad gandrīz kā ar mietu nāca Lianas lēmums. "Un kā es būšu noderīga šeit?" Flēra atļāvās pretjautāt. Viņa joprojām apzinājās, ka nav izpildījusi saistības ar Maiklu. Dodoties uz Vatru, viņa tās pildīt nevarēs. Paliekot Svētnīcā arī ne. Tomēr, ja viņa nebija ieslēgta, kamēr Liana dodas uz Vatru, tad varbūt vēl varēja kaut ko izdarīt.

Ne tāpēc, ka Flēra par katru varīti gribētu satikt Maiklu. Drīzāk tāpēc, ka viņa bija kļūdījusies, dodoties glābt Aleksu un Sarišu, bet saistību nepildīšana to pavērsīs vēl sliktāk. Tad būs ne tikai kļūda, bet arī zaudēta iespēja to labot, Maiklam ar dubultām dusmām vēlreiz spīdzinot Aleksu un varbūs Sarišu. Savukārt tad, ja Flēra aizietu vakariņās ar Maiklu, pastāvēja neliela, bet tomēr cerība, ka varbūt abi karotāji Būri izdzīvos. Tomēr šos apsvērumus Flēra baidījās Lianai atklāt, jo jau nojauta, kāds būs vērtējums un lēmums.

"Bet es varu arī palikt, sakārtot šejieni, varbūt sagatavot kaut ko turpmākiem plāniem," dziedniece samiernieciski noteica un to nodemonstrēja, nomazgājot krūzi.

[Urdrunir]

Tik tālu par vienkāršam, īsām Jā/Nē atbildēm. Tajs norūca, kad bija palicis pilota kabīnē ar Joelu. Krakšķēšana un lidaparāta bojājumi viņu pārlieku nesatrauca. Biedru brīvā runāšanās gan. Viņš vēl joprojām nespēja saprast, kāpēc tiem likās, ka ir labi klāstīt svešiniekiem visu, ko tie zināja.

Mēs varam visu te atstāt un bēgt. Bet tam vēl būs laiks. Pagaidām ar mums nekas slikts nenotiek. Te ir arī daži karotāji. Viņi nepaliktu te, ja viņiem nebūtu droša cerība nenosisties nokrītot no mākoņiem. Mums lido pakaļ rezerves lidaparāts. Nav vērts lieki satraukties. Orākuls sakrustoja rokas uz krūtīm un nolaida zemē zodu. Viņa stāvs liecināja par gatavību gaidīt, tomēr acis paslepšus zibēja, pētot vadības pulti.

[Sindra]

Flēra

- Nekā tu nebūsi noderīga šeit. - Liana noplātīja rokas. - Vienkārši tad es zināšu, ka tu esi šeit. Baidos, ka ja likšu tev meklēt pārējos, tad man beigās būs jāmeklē gan viņus, gan tevi. Šādi man būs vieglāk. - viņa noteica un piecēlās.

Par gūstā esošo serafi vairāk nekādu komentāru no karotājas puses nesekoja. Liana arī neko nejautāja, lai gan, kad tika minēta cīņa, likās, ka salti zilajās acīs teju vai iedegās intereses atblāzma.

- Jā, droši. Tu vari palikt šeit sakārtot. - viņa noteica un atstājusi izdzerto tējas krūzi uz galda, aizgāja uz istabu, kura iepriekš skaitījās Gabriela istaba un iegājusi tajā, aizvēra durvis.



Pārtijs gaisā

Nepagāja pat ne minūte, kā kabīnes personas atkal bija viņu apstājuši un iedomājās, ka tas laikam jau būs neuzkrītoši, ja Beils stāstīsies viņiem kaut ko klusiņām un pārējiem teiks, ka viss ir kārtībā un lieliski.

Tiesa, neko daudz Toms pateikt nepaspēja. Lidvagons sasvērās vēlreiz.
- Labi. - karotājs noteica un aizsteidzās atpakaļ uz transporta kabīni. Viņš izskatījās visai satraukts un nonākot kabīnē, uzmeta ašu skatienu šeit palikušajiem. - Tagad gan sistēmas atkal visu ierakstīs. - viņš pabrīdināja un saslēdza atpakaļ lidaparāta vadības sistēmas. Uz paneļa sāka mirgot daudz dažādu signālu, kas centās nodot vēstījumu, kas nav kārtībā ar lidvagonu. Toma skatiens īsti pat nespēja izsekot visam līdzi.

Beigās viņš piedabūja vagonu atkal kustēt uz priekšu un sāka pētīt, kas lejā atrodas. Vai viņi var piezemēties.

Salona pasažieri, protams, šādu karotāja rīcību, aizskrienot vadīt lidvagonu, uztvēra dažādi. Dažiem doma par nolaišanos tīrī labi patika, citi sāka celt paniku, ka vagons nevis nolaižas, bet krīt. Cilvēki bija satraukti, neapmierināti, nervozi un nobijušies.

[Romija]

Atkal jau nevarēja noliegt, ka sava taisnība Lianas teiktajā ir. Tomēr dziedniece iepriekš nebija saskārusies ar tik neieinteresētu attieksmi, droši vien tāpēc tā viņu reizē stindzināja un uztrauca. Bet bez jautājuma no karotājas puses Flēra neko vairāk nestāstīja, ne par Būri, ne Aleksu un Sarišu. Viņa arī neaizkavēja Lianas došanos prom, pie tam uz Gabriela istabu. Bet protams!

Flēra tā arī darīja, kā bija teikusi. Viņa savāca izdzerto krūzi un aizgāja to nomazgāt, sakopa virtuvi, pārliecinājās, ka šis tas ēdams vēl ir. Un ko tālāk? Droši vien, kamēr Liana nav devusies uz Vatru vai kā nu viņa plānoja atrast pārējos, ja nepainteresējās ne par ko sīkāk, Flēra pievērsās pieņemtajam un uzdotajam pienākumam — sakopšanai.

Noliktavas telpa pēc regulārajām apģērbu maiņām, ieroču meklēšanām un citām aktivitātēm prasījās pēc nelielas kārtības ieviešanas, kam dziedniece arī nekavējoties pievērsās. Tomēr viņa nespēja nedomāt par notikušo. Sajūtas ik pa brīdim pārbaudīja, vai Liana joprojām atrodas Svētnīcā, kaut arī rokas kārtoja kaudzītē kādus izmētātus apģērba gabalus. Nonākusi pie iekārtas, ar ko viņi ieguva sev identifikācijas kartes, Flēra aizdomājās, vai viņu jaunajai vadonei tāda ir. Un kāds ir viņas Ardas pieņemtais vārds? Liana Moro? Tomēr uzreiz skriet pajautāt dziedniece negrasījās. Viņa centās nodarbināt sevi ar ikdienišķu rosīšanos, lai gadījumā, ja Liana vēlētos pārbaudīt, viņa atrastu Flēru paklausīgi daram to, par ko abas bija vienojušās. Telefons bija paņemts līdzi lejā. Ja nu Maikls zvana... šādu iespēju izslēgt nevarēja.

[Rouzijs]

Un tagad bija pilnībā skaidrs, kas notika. Lidaparāts grasījās avarēt, ne jau par velti tas bīstami sasvērās otrreiz. Tumšmate paguva pieķerties pie viena no pasažiera krēsliem, lai nezaudētu līdzsvaru un nenogāztos gar zemi. Viņai tas it ne maz nepatika, protams, viņiem bija spārni, bet šos cilvēkus Meja tā vienkārši nevarēja pamest. Tumšais skatiens pārslīdēja pār pasažieriem apsverot iespējas un variantus, ko iesākt.
Bērnus no lidvagona vajadzēja pirmos glābt, bet vai tie maz te bija, Meja neredzēja, arī pirmīt meitene nebija diži pētījusi pasažierus, jo domas bija nodarbinājis Kalioss.

Sarefe nesteidzās līdzi Beilam. Tāpat no visām mirgojošajām lampiņām viņa neko nesaprata un ko gan viņa spētu palīdzēt? Neko. Un kādu, kas vienkārši jauc gaisu, tur arī tagad nevajadzēja.
Cilvēku sajūtas atkal spēcīgāk spiedās dvēselē, bailes un neapmierinātība... bet viņus varēja saprast. Arī Meja nevēlējās atsisties sāpīgi pret zemi. - Laipni lūdzam manā murgu pasaulē. - Tumšmate īgni nodomāja, augums bija sasprindzis.
Pašreiz viņa labāk cīnītos ar dēmonu nevis gaidītu, vai šī mēslu kaudze varēs nolaisties bez upuriem, vai nē. Tad vismaz būtu skaidrs, pret ko cīnīties.

[Roviela]

- No jā/nē atbildēm nekas nesanāks, Taj, to verķi mēs nespējam piemānīt, vismaz es nē, - Joels centās paskaidrot viņu līderim, kurš vēl nezināja visu, kamī viņi visi bija iepinušies.
- Šis virsnieks par mums zina, zina, kas esam, nevēlas nodot savai priekšniecībai, bet atceries, ko teica Ereijass? Alekss mūsu misijas sākumā cieta avārijā, viņš būtu miris, ja ne Meja, tad te pieminētais Deins, arī būtu, iespējams, miris, ja ne Flēra, tas viss, protams, ir Karotāju lietas, bet dēmons šeit itin nemaz nebija mūsu dēļ, un pašlaik sāku domāt, ka viņš bija šī paša virsnieka dēļ, un pat ne Deina māsas un mātes dēļ. Saproti? Kas nozīmē, ka drīz paredzēts, ka Sīlijas padotie sev būs sagādājuši labus draugus Karotājos, īstenībā, visus viņu priekšniekus. Un tas vēl nozīmē, ka tā ir arī mūsu darīšana. Starp citu, tas pats Deins nodeva Aleksu.

Orākuls sen nebija runājis tik gari.
Viņš neskrēja pakaļ Beilam, jo tāpat vagona pasažieri, izskatījās, neklausās, ko viņiem saka, un, ja būs jāburās, tad labāk to darīt no šejienies, nevis riskēt salona vidū.

- Ja sistēmas beigu beigās nevarēs noturēt vagonu gaisā, tad, lūdzu, pacenties tās atslēgt, - Joels palūdza Beilam, pirms tas sāka rīkoties ar pogām un slēdžiem. - Jo tad mums būs jārīkojās labāk neierakstāmā veidā.
Orākuls pagāja maliņā, lai netraucētu, un sāka apdomāt iespējamos rīcības variantus. Skaļi runāt te vairs nebija droši.

Ja viņi krīt... tomēr, beigu beigās, ja krīt. Ja vagons būs tuvu zemei, cilvēkus un viņus pašus varētu izglābt tāds kārtīgs aizsardzības burbulis, ko burtu visi serafi kopā. Vai līdzēs? Tik un tā nāktos riskēt. Viņi, proti, serafi, var izlēkt laukā, bet tad cilvēkiem ir droša nāve, un to Joels nekādi nevēlējās. Nē, ja tā, tad viņš paliks, lai glābtu. Šai pasaulē ir tik maz gaismas, cilvēki tur, salonā, ir tik nesaprātīgi, ļauni un egoistiski, kas darīto nenovērtēs, nu lai! Tik un tā, tie ir cilvēki, un Joels ir te, nevis aiz trejdeviņām zemēm.

[washulis]

Viņu pasargāšot. Tas... bija tik gādīgi. Tas bija vismaz kāds iemesls pasmaidīt. Kaut es spētu ko tik bezbailīgi solīt arī Tev. Viņa joprojām jutās pārāk nepieredzējusi. Tiesa, tad sākās stāsts, kādēļ Alekss būtu uzskatāms par pieredzējušāku, guvis intensīvu mazotni jau no mazotnes. Un kādēļ, tiešām, "tā sanāca". Un pieļauju, ka tādēļ viņš cenšas tik aktīvi darboties Attīrītājos. Sariša smagi nopūtās, turpinot masāžas procesu.

Vismaz kāds Karotāju ekvivalents. Un jā, iespējams vara... Vara. Skaudīgam cilvēkam tas spētu pārspēt arī lojalitāti. Un ja beigās Maikls vēlējās vairāk parūpēties par savu ietekmi, nevis sekot Sīlijas komandām, tad... to būtu iespējams izmantot. Bet vai tad neviens, kas vēlas brīvprātīgi, netiek šajā Karotāju dienestā pieņemts? Viņa vaicāja, mirkli apjaušot, ka iepriekšējo domu dēļ apstājusies, tādēļ strauji atsāka, šobrīd jau nonākusi pie muguras vidusdaļas, tad pie jostasvietas un gurnukaulu aizmugures.

[echo3]

Ereijass negāja pakaļ Beilam uz lidvagona priekšgalu, arī atbildi karotājs nemaz nebija gaidījis. Beils centīsies nolaist lidaparātu zemē, skaidrs. Ereijass satvēra Mejas roku, jo serafe atradās viņam pavisam blakus. - Ejam uz salona aizmuguri. Tajs un Joels priekšā, mēs aizmugurē. Izmantojam aizsardzību, cik plašu vien varam. Es došu zīmi, lai darām reizē. - Meja ir karotāja, viņa zina, kas ir aizsardzība. Protams, tā atkal būs buršanās, pie tam atņems visus spēkus. - Pie pašas zemes, un tikai tad, ja kritīsim. - To visu Ereijass burtiski iečukstēja Mejai ausī. Dažas sekundes viņi izturēs, un cilvēki arī izturēs. Par vagonu nav zināms, un tas vairs nebūs būtiski.

Ereijass pagājās uz izsisto durvju pusi un pamāja ar roku Joelam un Tajam - nāciet laukā no vadības kabīnes! Sagaidījis mirkli, kad orākuli paskatījās uz viņu, Ereijass saņēma abas plaukstas tā, kā turētu rokās lodi. Cerams, viņi sapratīs, ko tas nozīmē. Karotājs pagriezās un devās gar krēslu rindām prom uz salona aizmuguri. Lidvagons laidās lejā, tas bija jūtams, bet nekrita, lai arī visa ieslēgtā aparatūra neganti midžinājās un kauca. Beils tika galā.

Saglabājiet mieru. Virsnieks pārvalda situāciju. - Šoreiz Ereijass nemierināja ļaudis. Balss bija klusa, bet autoritatīva, jo, šķiet, ardieši ir gluži pieraduši pie tādas ikdienišķas komandēšanas un rīkošanas. Galvenais, lai atkal neķeras pie ieročiem.

[Sindra]

Flēra

Ik reiz, kad Flēra pārbaudīja citu serafu klātbūtni Svētnīcā, viņai nācās pārliecināties, ka Liana tepat vien ir. It kā karotāja nemaz nekur netaisītos. Viņa atradās Gabriela istabā un visdrīzāk vai nu meditēja, vai gulēja. Kas gan to, lai zināja, jo karotāja telpas durvis turēja aizvērtas.

Kārtojot noliktavā samestās drēbes, Flērai gadījās atrast arī Gabriela nēsāto apģērbu. Vienā no bikšu kabatām bija kāds saburzīts pergamenta gabals. Uz tā, skaistā rokrakstā, kārtojās rindas:
Es tevi ienīstu tikpat stipri, kā mīlu.
Tu esi mana iznīcība un mana augšāmcelšanās.
Manā pasaulē nekam citam nav nozīmes. Un tu to zini.

Tavu silto lūpu pieskāriens nospiedīs mani uz ceļiem.
Tu būsi uzvarējis.

Es tevi mīlu...
Zem rindām bija tukšs laukums, it kā vieta vēl kaut kam. Tā vismaz varēja likties. Jo no pārējām malām atstātais attālums bija vienāds.



Sariša

- Man nevajag solījumus. - Alekss atteica labsajūtā nopūties un atslābinājies. Puiša acis pievērās baudot serafes maigo roku pieskārienus. Tā bija labi un diez vai ko vairāk Alekss šajā mirklī varētu vēlēties, ja nu vienīgi... Augums notrīsēja no domas vien un uz muguras parādījās zosādas punktiņi.

- Kas? - viņš pārprasīja, kad apjauta, ka laikam nav uztvēris Sarišas pēdējo jautājumu. Alekss pagriezās uz sāna un viņa plaukstoši noslīdēja pār serafes vaigu. - Paldies par rūpēm. - Mārvins noteica. Un likās, ka viņš grasītos pieliekties pie Sarišas lūpām, kad telpas durvis pavērās un pa tām ienāca Maikls. Alekss strauji atslīga gultā, taču Maikla lūpās parādījās tāds smīnošs smaids. - Ak, piedod, Alekss. - viņš noteica un aizgāja līdz galdam.

Uz galda Maikls nolika šālīti, uz kuras atradās trīs šļirces, kurās bija ievilkt sudrabains šķidrums. - Viņai es atnesu vienu. - priesteris pamāja uz serafes pusi. - Tāpat visticamāk nevajadzēs. -
Alekss piecēlās un aizgājis līdz galdam paņēma vienu no šļircēm un nopētīja.
- Sastāvs? - viņš apjautājās, skatienam aizkavējoties pie Maikla.
Taču brālis noraidoši papurināja galvu. - Tev nāksies man uzticēties. - viņš paziņoja, sejā parādoties smaidam.

Tas arī bija viss. Maikls grasījās doties prom.
- Ieroči? Bruņas? - Aleksa jautājumi aizkavēja Maiklu. Priesteris arī pie durvīm apstājās. - Tev vajag? - viņš atjautāja. Uz ko Alekss asptiprinoši pamāja.
- Labi. Es kaut ko padomāšu. - viņš vēlreiz pasmaidīja un divdomīgi paraustīja uzacis. - Netraucēšu jūs šodien vairāk. - Maikls izslīdēja pa durvīm.

Alekss atkrita krēslā, pie galda un paņēmis vienu no šļircēm cītīgi to pētīja. - Tās dod enerģiju un spēku. - viņš paskaidroja Sarišai, jo serafe diez vai bija pazīstama ar tādām lietām. - Ja vien tajās iekšā nav kaut kas, kas varētu izraisīt pretēju efektu. - Alekss domīgi noteica un nopūtās.


Pārtijs gaisā

Lidvagona pasažieri nebija vienīgie, no kuriem nāca baiļu un satraukuma sajūta. Diemžēl tā nāca arī no kabīnes puses, kur atradās Beils. Karotājs gan izskatījās diezgan mierīgs un neļāvās panikai. Lai gan... arī viņa roka ik pa brīdim spēcīgāk uzsita uz kādu vadības pogu, kas atsacījās klausīt.

Grūti jau bija spriest, taču likās, ka lidvagona nosēdināšana nemaz neiet tik gludi, kā cerēts. Ātrums palielinājās un arī zeme tuvojās. Bija grūti prognozēt kāda būs lidvagona saskaršanās ar zemi. Taču tā nenovēršami tuvojās.
Cilvēki bija pārbijušies. Daži aptvēruši drūmo likteni, raudāja. Daļa bija mēmā šokā. Taču neviens nelikās agresīvs. Bija arī grūti ko agresīvu pasākt. Vagons visai pamatīgi zvārojās un kājās piecelties bija visai sarežģīti.

Vienā brīdī, visu krēslu priekšā parādījās tādi kā drošības spilveni, kuru uzdevums bija pasargāt pasažierus, ja notiek kaut kādas sadursmes.
Beils gan vēl joprojām nebija izpildījis Joela lūgumu. Sistēmas nebija atslēgtas. Tās darbojās.