"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Jā, trāpīja ar paralizējošo. - Ereijass paskaidroja. - Un mēs šobrīd nelidojam, mēs karājamies gaisā, ja tā var teikt. Ieradās Karotāji un apturēja vagonu. Tagad pēc aptuveni pusstundas gaidām citu lidaparātu, jo šis neesot lidojamā kārtībā. Terorists ir prom, bet mums būs jādodas atpakaļ uz Stonu. Tāds ir Karotāju rīkojums. - Tad viņš palūkojās uz salona aizmuguri, mēģinot saskatīt kādu no dzērienus tirgojošajiem aparātiem. - Ūdeni nevēlies? Ja nu gadījumā kāds no tiem elektroniskajiem tirgoņiem vēl funkcionē. Lai gan es tam neticu, spriežot pēc tā, ka te nekāda elektronika vairs īsti nestrādā.

Ereijass tomēr piecēlās un devās uz aizmuguri pameklēt ūdeni. Ko var zināt.

[Roviela]

- Un mēs netiksim uz Vatru? - Joels novaidējās vēlreiz.
- Traki... Kā lai palīdzam Aleksam, ja netiksim tur? - viņš nopūtās, jo nez kāpēc bija cieši pārliecināts, ka tam visam bija kāda saistība. Atkal pajukuši plāni, un šoreiz visai slikti. Orākulam pašam tas varēja beigties ar nonākšanu pie Maikla pa tiešo, un kas tad būs, bija puslīdz skaidrs.

- Jā, lūdzu, atnes, ja vien tur kaut kas strādā.
Līdz ar šiem vārdiem serafs atcerējās par planšeti un sāka to meklēt. Kur tā palika? Ir te blakus, vai palika tur, pie durvīm? Tā noteikti ir jāpaņem.

[Urdrunir]

Ak, tad tā ierīce bija melu detektors! Tajs pasmaidīja. Kas tam virsniekam bija vainas, ka viņš pārbaudīju Meju ar melu detektoru? Meju! Orākuls dusmīgi nozibināja acis serafu meitenes virzienā, bet skaļi neko viņai neteica.

Noliecies pie pilota kabīnes izbirušā stikla lauskām, puisis sameklēja vienu, kurai bija asas malas. Sagrābis to cieši plaukstā, viņš pagriezās pret karotāju. Protams, ka es visu to varu pastāstīt vēlreiz. Arī jūsu melu detektoram. Es taču nemelotu virsniekam. Melu detektori nenoteica, vai persona melo, tie noteica, vai persona ir satraukta par nepieciešamību melot. Kas man jādara? Tajs cieši sagrāba lausku rokā un viegli saviebās.

[Pūķēns Sāra]

Tikai ierodoties serafēm, Safīra iznira no domām un pievērsais notiekošajam, kas bija: gardas vakariņas. To laikā meitene neuzsāka sarunu un pēc tam iekārtojās atpakaļ zalītē, atstājot gultu Aristam. Gulēt uz zemes nebija nekas neierasts serafei, kura mēdza aizklīst no mājām kāda jauna auga meklējumos. Matraci tādos gadījumos nestiepsi līdzi. Ļaujoties apkārtnes mieram, Safīra atslāba un nemanāmi iemiga, ja vien nekas viņu nepatraucēja.

[Sindra]

Flēra

Gluži, kā nojaušot Flēras domas, Gabriela rokas noslīga gar sāniem, liekot saprast, ka drīzāk viņš bija apjucis, nekā nosodošs. Jo nosodīt? Par ko gan viņam bija Flēru nosodīt? Nē, lūpas nedaudz ciešāk sakniebās un atrāvies no durvīm, viņš devās meitenes virzienā. Ja jau netraucējot.
- Man būs jūs jāpamet uz kādu brīdi vienus. - viņš noteica, skatienam kavējoties pie Flēras acīm. - Metatrons uzzināja par Safīras atrašanos šeit. Viņš aizsauca Aristu un Safīru atpakaļ uz Astindelu. Lai vai ko viņi grasījās darīt šeit, viņi nav to izdarījuši. - tas nozīmēja, ka pārējie serafi varēja necerēt uz karotāja un Sīlijas māsas palīdzību, ja gaidīja kaut ko no viņiem.
- Viņš grasās viņus tiesāt un man ir jādodas uz Astindelu, lai paskaidrotu savu rīcību. Es nezinu, cik ilgu laiku tas prasīs un iespējams, ka es neesmu tev iepriekš teicis, ka laika līnijas šeit un Astindelā rit savādāk. Tādēļ jūs būsiet kādu laiku bez manis.
Taču ar jums paliks Liana. Tā serafe, kuru tu satiki virtuvē. Viņa aizstās mani. - Gabriels gan apzinājās, ka Liana droši vien nespēs Flērai aizstāt Gabrielu, taču, tur viņš neko nevarēja padarīt.

- Ir vēl kas. - Metatrona dēls piebilda, pirms laida pie vārda dziednieci. - Šeit, šajā pasaulē, atrodas Valdnieces dēls. Ļoti spēcīgs dēmons. Mēģiniet izvairīties no viņa. - var gadīties, ka tas nebūs tik vienkārši. Taču, lai vismaz mēģina. - Tā arī ir mana vaina, ka viņš šeit atrodas. Jo es atļāvu Safīrai palikt Ardā. Izjaucu balansu. Bet tas šobrīd arī vairs nav svarīgi. - Gabriels noteica.

- Ā, un amulets. Amulets atrodas Hatrā, nevis Vatrā. Sīlija to pārvietoja. - tomēr, viņš nesteidza likt traukties serafiem uz Hatru. - Es domāju, ka tas ir speciāli. Lai jūs aizsūtītu pie Kaliosa. Valdnieces dēla.
Vislabāk būtu, ja jūs savāktos un apdomātu vēlreiz plānus. Kopā ar Lianu. Viņa ir pieredzējusi karotāja. Anila jaunākā māsa. Metatrons viņai uzticas. - un kā jau tas bija saprotams, Lianas personīgās jūtas serafei netraucēja redzēt kopējo ainu un uzdevumu izpildīt pēc iespējas labāk.


Pārtijs gaisā

- Kas viņš ir? - Beila skatiens jautājoši pievērsās Mejai, kad serafe bija paziņojusi, ka jāsargājas būtu no tā, kas pamucis, nevis no viņiem. Ja tā godīgi, tad aizdomīgi Beilam likās visi. Gan šeit esošās personas, gan aizbēgušās. Un viņu jau droši vien par to nevarēja vainot.

Vērojot Taja darbības, karotāja sejā atausa viegls smīns un viņš noraidoši papurināja galvu. - Nē, nē. Tā tas neies cauri. Tas ir, es saprotu, ka tu izproti melu detektora darbības principu, taču ne jau man būtu jāpierāda tevis teiktā patiesība. Es to iedevu jaunkundzei, jo man vajadzēja pārliecināties, ka viņa tiešām ir tā persona par kuru man bija aizdomas. Citādi, es labi zinu, ka stāstītais nav gluži tā, kā tu to tikko centies pasniegt, tas ir, es varu atskaitē ierakstīt, ka melu detektors neuzrādīja melošanas faktu, taču, vai tu spēsi to vēlreiz pastāstīt manai priekšniecībai bez stikliem rokās, vai citiem palīglīdzekļiem, kas maldinātu ierīci?
Tas nav mēģinājums norādīt, ka tu to nespēsi. Nebūt nē. Es interesējos vai jums nepiemīt spējas apmānīt melu detektoru. Jo mans kolēģis to spēj. Lai gan neviens nesaprot, kāpēc. - Toms noteikti nebija tā persona, kurai vajadzēja pierādījumus. Viņš tāpat aptuveni saprata, kas notiek.

Planšeti Joels atrada turpat, kur bija to nolicis, pirms doties uz vagona priekšu, lai iesaistītos cīņā. Taču par to īpaši interesēties tāpat nebija lielas jēgas. Tā, tāpat, kā mobilie telefoni, acīmredzami bija sabojāti, jo dēmons bija uzbūris maģiju, kas iznīcināja tehniskās ierīces. Taisni vai brīnums, ka viņu lidvagons vispār spēja vēl daļēji funkcionēt. Bet laikam jau tikai daļēji, ja jau tika atzīts par lidošanai nederīgu un tiks aizvietots ar citu.

Roboti, kas izvadāja ēdienus un dzērienus, bija pamiruši tā kā cita tehnoloģija šajā vagonā. Taču no tiem pavisam mierīgi varēja paņemt produkciju. Tikai norēķināties nebija iespējams. Nestrādāja karšu lasītāji.


Arists un Safīra

Serafiem neviens netraucēja gulēt. Un nakts Astindelā pagāja pavisam mierīgi. Kā gan savādāk... kas gan lai atgadītos serafu pasaulē.

Abiem aizturētajiem arī tika pagādātas brokastis. Tās atgādāja Aivens.
Sagaidījis, kad abi serafi pamostas un pievērš viņam uzmanību, Metatrona dēls uzbūra maģiju, kas lika nomirgot tādam, kā neredzamam kupolam ap salu.
- Jums ir trīs stundas laika, kuras jūs varat pavadīt Astindelā pēc saviem ieskatiem. Pēc trim stundām jums jābūt Metatrona pilī. Tur notiks tiesa. - viņš painformēja aizturētos.

[echo3]

Ereijass labprāt būtu samaksājis par ūdens pudeli, bet, kā jau bija nojautis, tirdzniecības automāti-roboti vairs nestrādāja. Vāki gan tiem bija vaļā - ņem, ko vajag. Ereijass tā arī darīja, paņemdams divas ūdens pudeles. Aizceļojis atpakaļ līdz krēslu rindai, kurā sēdēja Klaudija ar māti un Joels, karotājs iedeva vienu ūdens pudeli orākulam, - Te būs ūdens. Es aiziešu līdz priekšgalam, man radās viena ideja. - Tad viņš pagriezās un pieskārās Klaudijas plecam. - Atnesu vēl vienu ūdens pudeli, varbūt noder. - Pieskāriens bija mierinošs, nekā citādi jau serafs palīdzēt nespēja.

Atstājis pudeli uz sava sēdekļa, Ereijass devās uz pilotu kabīnes pusi, kur izsistajā stiklā joprojām rēgojās Beila mugura. Pie tās viņš arī piesita ar plaukstu, - Beil, man ir daži apsvērumi par šībrīža situāciju. Drīkstu pievienoties?

[Rouzijs]

- Drauds jūsu pasaulei. - Meja nezināja vai drīkst par to runāt vai arī nedrīkst. - Tici man, ja es tev pastāstīšu, tu tam neticēsi. - Meja skumji pasmaidīja, bet tā nu tas bija, turklāt viņai likās, ka jo mazāk Ardas iedzīvotājus serafi iesaistīs savās cīņās, jo labāk. Viņa atglauda tumšās matu šķipsnas no sejas, un turpināja lūkoties uz sasistajiem stikliem, kas turpat pie viņu kājām mētājās.
Protams, nepalika nepamanīts dusmīgais Taja skatiens, bet šos cilvēkus nebija tik viegli apmānīt, ja to varētu, tad serafe to sen pati būtu izdarījusi.

- Ja godīgi man nav ne jausmas, ko iesākt. - Meja nedaudz nedroši ierunājās. - Es saprotu, ka mana doma varētu būt sasodīti stulba, bet... vai ir kāda iespēja, ka tava priekšniecība būtu apmierināta, ja dabūtu vienu no mums, ne visus? - Tumšais skatiens aizslīdēja līdz Toma acīm. - Piemēram, ja mēs imitētu, ka pārējie var aizbēgt un es uzņemos viņu vainu uz sevi? Turklāt man jau ir viens pārkāpums sakarā ar uzbrukšanu Attīrītājiem. - Meja nevēlējās doties cietumā, bet ja nu tā pārējie varēja doties tālāk ceļā uz Vatru un atrast amuletu. Ja viņiem izdotos to iznīcināt un pakāpties soli tuvāk Sīlijas iznīcināšanai? Tad iespējams viņi spētu izglābt vairāk cilvēku.

Serafe uz brīdi aizdomājās par Kaliosu... par to, kāpēc viņš atradās šeit. Viņa melnās acis šķita biedējošas un tumšmate zināja tikai vienu, ka nevēlas uzskriet tam dēmonam virsū vēl kādu reizi, jo acīmredzot, viņi bija pārāk vāji, lai iznīcinātu to briesmoni.
Bet no šīm domām iztraucēja Ereijasa balss, kas atskanēja otrpus durvīm.

[Roviela]

- Paldies, - Joels bija priecīgs, ka nebija vēlreiz jāliecas zemē, kā pirmīt, kad bija jāpaceļ planšete, un galvassāpes bija pastiprinājušās, un tagad vēl Ereijass atnesa ūdeni.
Bet paga? Kur viņš tur aizgāja? Izskatījās, ka visi serafi ir tur, priekšā.
Nu kad tā, tad tā. Personīgās galvassāpes un nogurums nav iemesls nestrādāt.

Varbūt vajag pateikt Gabrielam, vai kā, un tad ir jāzina, ko pateikt.
Orākuls piecēlās un gāja uz kabīni. Par ko runa?

[Romija]

Flēra klausījās un saprata, ka ir visa kā tik daudz... Gabriels dosies prom, Liana, Valdnieces dēls, Arists un Safīra Astindelā! To visu droši vien gribēs zināt arī pārējie, jo tā vienkārši pateikt citiem uzzināto Flēra nevarēja.

"Ah..." viņa novilka, vēl brīdi mulsi mirkšķinādama acis. "Bet tu būsi atpakaļ?" tas bija pirmais, kas Flērai šķita jautājams. Par Lianu tagad bija skaidrs, nu, labi! Un par Vatru un Hatru... Vai Flērai vajadzēja teikt Gabrielam, ka pārējie jau aizbrauca uz Vatru, varbūt šobrīd jau ir tur. Un varbūt viņiem draud briesmas! Tas lika Flēra sapurināties un tomēr atzīties. "Pārējie aizbrauca uz Vatru, varbūt viņi viņu satiek," viss tika izteikts vienā elpas vilcienā. Ko lai tagad dara? Lielas, izbijušās acis bija pievērstas Gabrielam. Un tad, neko vēl neizlēmusi, Flēra piesteidzās pie viņa un apskāva vīrieša augumu. "Labi, es centīšos... visu izdarīt," viņa noteica, pati vēl neapzinādamās, ko darīt vispirms. Bet, ja Gabriels tagad devās prom, Flērai vajadzēja viņu vēl apskaut.

[Sindra]

Flēra

- Es būšu. Jo domāju, ka pēc visa šī, Metatrons izjūt vēl lielāku vēlmi, lai tieši es būtu tas, kurš izrēķinās ar Sīliju. - Gabriels godīgi atzinās savās pārdomās. - Man tikai grūti pateikt, kad un kāda būs valdnieka rīcība. -

Viņš apskāva Flēru, piekļaudams meiteni savam augumam.
- Es zinu. Par pārējiem. - viņš apstiprināja, skatienam kavējoties pie Flēras acīm. Pirksti viegli pieskārās viņas zodam, lai to paceltu augstāk un noliektos noskūpstīt viņas lūpas.

Taču skūpsts nevilkās pārāk ilgi. Gabriels palaida vaļā Flēras zodu. Viņa rokas atraisījās no auguma un pagriezies pret durvīm, viņš acīmredzami grasījās istabu pamest. Vēl uz mirkli skatiens aikkavējās pie Flēras acīm. - Piedod. - viņš noteica un izgāja no telpas.



Pārtijs gaisā

Klaudija pateicībā viegli pamāja. Viņas skatiens pavadīja gan Ereijasa došanos uz kabīnes pusi, gan vēlāk arī Joela. Taču viņa pati nesekoja. Meitene palika sēžam savā vietā un gaidīja, kad beidzot ieradīsies solītais lidvagons.

Beils noklausījās Mejas piedāvājumu, taču nelikās, ka serafes izteiktā ideja par vienas personas upuri īpaši apmierinātu karotāju.
Viņš pakāpās malā no durvīm un ielaida telpā arī pārējos atnākušos. Lai nu tā būtu. Ar Meju tāpat laikam nekas diži vairāk nebija runājams un ja jau esot apsvērumi, tad lūdzu... viņš varēja arī tos uzklausīt.

[echo3]

Paldies. - Ereijass iegāja pa atvērtajām durvīm un uzreiz devās dziļāk, jo arī Joels pievienojās apspriedei. Karotājs, saprotams, nebija dzirdējis neko no tā, kas nupat bija runāts lidvagona pilotu kabīnē. Apsvērumi par situāciju viņam bija citādi. Ereijass pagriezās ar seju pret Beilu un klāja vaļā, - Galvenais jautājums, - kāpēc notika lidvagona maršruta nomainīšana no Vatras uz Hatru? Neticu, ka melnmatis nebūtu varējis nopirkt uz turieni biļeti, ja viņam tur vajadzētu nokļūt pašam. Tāpat neticu, ka mēs būtu bijuši tam par iemeslu, jo nopirkām biļetes tikai desmit minūtes pirms lidojuma. Tātad mērķis bija cits. Un man ir nojauta, kurš. Salonā atrodas Deina māsa un māte. Tās bija viņas, ko vajadzēja nolaupīt. Deinam, un pirms tam Aleksam tika sarīkoti uzbrukumi, Alekss šobrīd jau ir prom no vadības, nākošais ir Deins. Kurš ieņems viņa vietu, un kam ir izdevīgi novājināt Karotājus? Domāju, ka Karotājiem derētu parūpēties par sevi, citādi pavisam nemanot tiks iznīcināta visa jūsu vadība. Pašiem Karotājiem piepalīdzot, diemžēl.

Šo rakstu rediģēja echo3: 04.11.2013 19:39

[Urdrunir]

Es varu atkārtot šo pašu jūsu vadības un detektoru priekšā. Tajs uz brīdi ievilka elpu un centās atrast atbildi sevī. Tādēļ nekāds detektors nespētu noteikt, vai viņš šobrīd meloja. Nē, viņš nebija par 100% pārliecināts, ka tiks galā ar pārbaudi, taču, ja kāds jelkad orākulam kaut ko bija pārmetis, tad tā bija stūrgalvība. Īpašība, kas iespējams varēja palīdzēt pārbaudē.

Jā, es nezinu, vai mums vajadzētu apgrūtināt virsnieku ar savu palīdzību. Man liekas, ka viņš ļoti veiksmīgi tiek galā. No vienas puses Tajs priecājās par Ereijasa ierašanos. Viss, kas neļāva Mejai turpināt pārkāpt rīkojumu par īsām lakoniskām atbildēm, bija labs. Taču Ereijass gribēja runāt šeit pilota kabīnē, vietā, kur visticamāk tika reģistrētas sarunas un trokšņi. Serafs jutās neomulīgi no domas, ka arī labi domātie priekšlikumi nonāks svešās ausīs.

[Roviela]

Joels, ienācis sapostītajā kabīnē ziņkārīgi paskatījās apkārt. Viņa ziņkāri nespēja nomākt arī vēl joprojām sliktā pašsajūta.
Par ko runājam? Jautājums bija uz mēles, bet palika nepateikts.

Detektors? Acis pievērsās metāliskajam stienītim. Ā! Bet orākulam nebija ne mazākās nojausmas, kā tāds strādā.
Strādā... Ā!

Joels pastiepa Beilam savu datoru.
- Tas vairs nestrādā nemaz, virsnieka kungs, - viņš pasūdzējās, - un telefoni nestrādā, un apkalpes roboti. Varbūt te vispār nekas vairs nestrādā?
Vai arī, varbūt, Beilam ir kāda iekārtiņa, līdzīga kā bija Aleksam, toreiz, pie motocikla, un viņš var te visu iedarbināt? Joelam bija aizdomas, ka nē.
Vai šādos apstākļos būtu liels brīnums, ka arī te, kabīnē, viss ir neglābjami sabojājies?

[Romija]

Jau atkal Flērai bija jāpalaiž Gabriels prom, jo viņam tomēr bija lielāki un svarīgāki darbi darāmi. Tomēr viņa skūpsts bija reizē mierinājums un uzmundrinājums. Kā piedošana par visu izdarīto un aicinājums nepadoties, izturēt un cīnīties tālāk. Un klusām pie sevis Flēra to arī apsolīja. Vismaz mēģināt. Viņa ar skatienu un nedaudz skumju smaidu pavadīja Gabrielu. Tagad dziedniecei bija jādodas pie Lianas un jāizrāda viņai pienācīga cieņa, lai arī kādi grēki bija jau sastrādāti. Bet bija jābūt stiprai, sevis, serafu, Gabriela, Astindelas un pat ardiešu dēļ.

Mazliet laika vajadzēja, lai saņemtos, savestu kārtībā paspūrušos matus, tomēr notiesātu maizīti, izdzertu tēju un nomierinātos. Tad ar jau gandrīz tukšu tējas krūzi dziedniece devās atpakaļ uz virtuvi, lai dziļā reveransā sveiktu par sevi augstāko personu, kaut arī abas iepriekš bija sasveicinājušās visai familiāri.

[washulis]

Teātris vai vienošanās. Neviens no variantiem, pat ja vienlīdz iespējamiem, neradīja Sarišā lielu uzticību, nedz arī mazināja raizes. Kādas īsti bija Maikla lojalitātes? Ko viņš centās panākt un kā pusē spēlēt? Nevienā? Pat ja viņš skaitītos kā dubultaģents, tad viņš nu nekādi neprata to pienācīgi slēpt. To mēs šobrīd tik un tā nespēsim noskaidrot. Viņa nogrozīja galvu.

Viņam izpildot lūgto, Sariša ar ceļgaliem uzkāpa uz gultas malas, lai varētu ērtu noliekties pāri viņa mugurai, pati pārmetot matus pāri plecam, lai tie nemaisītos acīs. Vēl aši saberzējusi rokas, lai tās būtu par kripatiņu siltākas, viņa pieskārās vīrieša pleciem, veicot vairākas apļveida kustības, gana stingras, bet neiegrābjoties ar nagiem, tālāk plaukstas virzot tuvāk skaustam, ādu stiepienam velkot līdzi. Viņa šajā nebija profesionālis, tomēr pat šādi sīkumi tomēr spēja, ja ne pilnībā muskuļus atslābināt, tad vismaz kaut kripatiņu nomierināt. Turklāt viņiem ir paredzēts sadarboties, iespējams līdz nāvei. Asistēšana un sadarbība jau ir sākusies.

Kādu laiku kavējusies pie pleciem un kakla, viņa devās zemāk, pie taisnās mugurkaula līnijas. Es nevēlos mirt. Pašai pat knapi to piefiksējot, viņa izdvesa, uzreiz samulstot un kustībām mirkli iesprūstot. Protams... neviens to nevēlētos. Nogrozot galvu, kā pateikusi ko muļķīgu, Sariša steidzās turpināt par ko citu. Varbūt abiem lietderīgāku. Kādēļ Tu un Tavs brālis paņēmāt tik dažādus dzīves ceļus? Hm. Varbūt arī šis nebija tas lietderīgākais temats. Vai patīkamākais.

[Sindra]

Pārtijs gaisā

Beils lūkojās uz Ereijasu, kad tas izklāstīja savu versiju par notikušo. Karotāja seja gan nepauda nekādas emocijas. Viņš pat nepaskatījās uz Klaudijas un viņas mātes pusi, kad abas sievietes tika pieminētas.
Jādomā, ka Ereijass taču negaidīja no Beila kaut kādus komentārus, vai paskaidrojumus par Deinu vai Aleksu. Ak jā... tikai viens jautājums: - Kā jūs to visu zināt? - sakrustojis rokas uz krūtīm, karotājs bija ieņēmis to pašu pozīciju, kuru iepriekš. Pie durvīm, aizsedzot izsisto stiklu.

Viņa skatiens pievērsās Joela pasniegtajai planšetei, taču viņš to nepaņēma, vien noraidoši pamāja ar galvu. - Nē. Pat ja šis lidvagons būtu sašķīdis sīkās drumslās, ieraksts būs saglabājies. Un mana priekšniecība to zin. - tā kā šis te nekas nestrādā arguments nederēs.

Pēc Taja apgalvojuma, Beila skatiens aizkavējās pie jaunā cilvēka. - Tu esi par to pārliecināts? - viņš apjautājās. - Tas ir, nevis pārliecināts, kā vienkārši ar pārliecību. Vai tu esi mēģinājis to darīt? - tas bija precīzi tas, ko Toms vēlējās noskaidrot.


Flēra

Liana sēdēja turpat, kur iepriekš. Viņas skatiens pievērsās Flērai, kad dziedniece ienāca virtuvē. Pavadīja viņas reveransu... un klusēja.
Likās, ka pa to laiku, kuru Flēra bija paguvusi pavadīt savā istabā, karotāja bija paspējusi saīgt. Un jau pēc mirkļa viņa paspēja arī savu īgnumu izspļaut Flēras virzienā. - Jā. Pirmkārt, pārstāj laizīties ap manu līgavaini. Un, otrkārt, sameklē pārējos un es jūs te gaidu. Visus. - likās, ka viņa pati negrasījās doties ārā no Svētnīcas, lai Flērai palīdzētu šo uzdevumu paveikt.

Nu jā, ieklausoties savās sajūtās, Flērai nācās arī secināt, ka Liana cīnās ar galvassāpēm. Serafe nebija pieradusi pie Ardas. Droši vien tas arī bija iemesls, kāpēc Gabriels bija viņai piedāvājis Astindelas tēju.


Sariša

Alekss baudīja Sarišas maigo roku pieskārienus. Puiša acis bija aizvērtas. Pamazām viņš atslāba ļaujoties meitenes glāstiem. Līdz tas savādais apgalvojums no Sarišas puses.
Alekss saspringa un pār plecu paskatījās uz telpu, it kā meklējot, kas tad Sarišu apdraud, ka viņa izsaka šādus apgalvojumus. Taču telpā neviena cita nebija. Tikai viņi. Skatiens aizslīdēja līdz serafei.
- Tev nebūs jāmirst. - jauneklis noteica. Tas izklausījās gluži kā solījums. - Es tevi pasargāšu. - Alekss nolaida galvu atpakaļ uz rokām un viņa mugura atkal atslāba.

- Tā sanāca. - bet tā laikam bija visai neizsmeļoša atbilde. Sariša noteikti bija pelnījusi plašāku atbildi. Kaut vai tikai pateicībā par masāžu, kas visnotaļ justies labāk.
- Man nebija izvēles, jo es piedzimu, kā simtais. Nu, Ardā, katrs simtais jaundzimušais kļūst par karotāju, neatkarīgi no dzimuma un neatkarīgi no tā, vai pats to vēlas vai nē. Bet nu... apmācības sākas no piecu gadu vecuma un beidzas aptuveni piecpadsmit gadu vecumā. Šo laiku pavada dzīvojot kazarmās. Prom no ģimenēm. Un parasti pa šo laiku, virsnieki iemāca mīlēt un būt lojālam pret savu uzspiesto likteni. Kad aprit piecpadsmit gadi, var atgriezties pie ģimenēm. Vēl trīs gadus ir apmācības, taču tās jau ir katram savādākas, saistītas ar dienestu, kurā tālāk strādās.
Maikls... - Alekss uz mirkli pieklusa. - Viņš gribēja būt karotājs. Viņš domā, ka esmu viņam "nozadzis" viņa vietu. Jo viņš ir vecākais no mums abiem un viss pienākas vecākajam dēlam. - viņš, protams, nezināja, kā tas ir pasaulē no kuras nāca Sariša. Visticamāk viņiem šādas cilvēku nenovīdības problēmas vispār nepastāvēja.
- Būt par karotāju nemaz nav tik aizraujoši un forši. Tie ir smagi treniņi, mūžīgas atskaitīšanās kādam, nekādas savas dzīves. Es nezinu par ko viņš skauž. Viņš vēlas varu. Attīrītāji viņam to sniedz. - tādēļ Maikls izvēlējās saistīt savu dzīvi ar maģijas izskaudējiem.

[Roviela]

- Žēl... - Joels nolaida roku ar planšeti, prātodams, ko tagad pasākt. Skaidrojumus par Kā jūs to visu zināt? viņš atstāja Ereijasam, kuram to jautāja.

- Dodiet to nūju, es pamēģināšu, kas sanāk. Tikai jāizdomā kaut kas, kas ir acīmredzami nepatiess.
Tiešām nav nekādu citu iespēju? Ja vēl Joels zinātu, kādas te vispār ir tehniskās iespējas un ko tāda Beila priekšniecība varētu gribēt! Bet nezināja ne nieka, un nav jēgas bakstīties... bez jēgas.

[Romija]

Pēc reveransa sekoja visai izbrīnīts skatiens, ko Flēra centās nomaskēt, savelkot seju nopietnā un paklausīgā grimasē. Tomēr šāds apvainojums nešķita pelnīts, vēl jo mazāk — paskaidrots. Jā, protams, Flēra atcerējās savas pirmītējās domas, ka Gabrielam Liana noteikti piestāvētu vairāk. Un tagad izrādījās... ka tā arī bija. Pie tam viņai tagad ar viņu būs jāstrādā. Dziedniece norija kamolu.

"Centīšos viņus sazvanīt. Viņi, iespējams, nav vairs pilsētā, tas var nebūt tik ātri, līdz atgriezīsies. Viņi devās meklēt pēdējo amuletu uz Vatru," ja jau Gabriels zināja, nebija vairs iemesla slēpt. "Tikmēr nāksies gaidīt. Pret Ardas nepatīkamajām sajūtām var palīdzēt mana tēja. Vismaz nedaudz. Vai arī varu izdziedēt," Flēra piedāvāja, bet bez Lianas atļaujas vairījās kaut ko pati pasākt, kaut arī labprāt izdziedētu viņas galvassāpes.

Tad jau drīzāk viņa pievērsās telefonam, kas joprojām klusi dusēja rokā, lai mēģinātu piezvanīt kādam no grupas. Taja numuru gan viņa īsti nezināja, bet nolēma zvanīt citiem. Vispirms Joelam, kura telefons neatbildēja. Pēc tam arī Ereijasa un Mejas. Un ar katru saņemto paziņojumu, ka adresāts nav sasniedzams, Flēras uztraukums pieauga. Vai tā varēja būt, ka telefoni nestrādā attāluma dēļ? Vai tomēr ir kas slikts noticis?

"Es nevaru nevienu no viņiem sazvanīt. Ja vēlaties, lai atvedu viņus uz šejieni, man ir pašai jābrauc uz Vatru," Flēra paziņoja jaunumus Lianai visai oficiālā tonī. Un piedāvājums braukt pakaļ citiem uz Vatru šķita diezgan... muļķīgs, tomēr karotājas izteiksme lika domāt, ka viņu īpaši neinteresē, cik tas ir iespējams. Un Flēra centās izturēties kā padotā pret svarīgāku personu, jo savādāk nāktos domāt par to, ka viņa ir Gabriela... līgava. Flēra norija vēl vienu kamolu.

[Sindra]

Flēra

- Paldies. Es iztikšu. Gabriels teica, ka adoptēšanās prasa laiku. Un tā kā man ir laiks, kuru veltīt adoptēšanās periodam, tad dziedēšana nebūs nepieciešama. Tēja gan būtu jauki. - viņa pastūma Flēras virzienā izdzerto krūzi.

Serafes skatiens garlaikoti pavadīja dziednieces neveiksmīgos mēģinājumus sazināties ar pārējiem komandas biedriem. No jakas kabatas arī viņa izvilka telefonu. To, kurš pirms tam bija atradies pie Gabriela. Izskatījās, ka serafe gan neko daudz no tā nesaprata, taču sparīgi kaut ko bakstīja ar pirkstu skārienu jūtīgajā virsmā.

- Skaidrs. - viņa atteica pēc Flēras paskaidrojuma. - Un tātad... ja mēs šobrīd uzzinātu, ka viņiem draud briesmas un vajadzīga tava palīdzība, tu sēdētu šeit, knibinot to melno kasti un teiktu, ka nevari viņus sazvanīt un tāpēc nekādi nevari palīdzēt... Tas ir tas, ko tu teiktu Metatronam, kad viņš jautās, kāpēc jūsu misija izgāzās. - viņas acis, protams, bija violetas, kā jau visiem serafiem. Taču šajā brīdī Flēru uzlūkoja dzidri zilu acu pāris. Auksts skatiens.

Bet tā jau nebija, ka visi eņģeļi bija jauki, pacietīgi un piemīlīgi. Daži bija stūrgalvīgi, daži nepaklausīgi, daži neiecietīgi. Izskatījās, ka Anila māsa nudien nebija no tā jauko un mīļo gala nākusi.

[Romija]

Flēra pasniedzās pēc krūzes, lai izpildītu pavēli, jo tā patiešām vairāk izklausījās pēc pavēles, nevis lūguma, kaut arī vārdi bija laipni. Tomēr pusceļā uz jaunas tējas sagatavošanu Flēras solis uz mirkli apstājās, jo vajadzēja saņemties, lai nesajustos kā pēc uzbrukuma.

Tikusi līdz virtuves virsmai, kad Lianai varēja uzgriezt muguru un paknibināties gar tējas ziediņiem karotājas krūzē kamēr uzvārās ūdens, Flēra saknieba lūpas, meklējot vārdus. "Jā, es vispirms mēģinātu sazvanīt, jo tas ir veids, kā mēs visi piekritām šeit, Ardā, sazināties. Un tikai tad, ja tas neizdodas, es domātu par citiem līdzekļiem, jo būtu muļķīgi braukt garus gabalus, ja var daudz ātrāk noskaidrot piezvanot. Pie tam šeit, lai ar vietējām mašīnām kaut kur aizbrauktu, ir jāpavada vairākas stundas, toties tā melnā kastīte ļauj runāt uzreiz, ja vien nav kaut kas noticis," Flēra atbildēja. Tā kā ūdens vēl vārījās, tad pie jaunas tējas krūzes Lianai uzreiz netika. Toties dziedniece sajutās tā, it kā no viņas tiktu prasīta karotāja cienīga stratēģiskā plānošana, kaut gan ko citu varēja gaidīt no Lianas, ja viņa bija karotāja.

"Joelam, mūsu orākulam, bija saikne ar Gabrielu, viņi varēja sarunāties arī bez telefona. Citiem tādas nav, arī man nav ar viņiem. Vatra ir pārāk tālu, lai es varētu ar meditāciju pārējos uzrunāt. Pie tam šeit, Svētnīcā, es to nevarētu izdarīt, man tas būtu jādara ārpusē," Flēra drošības pēc savos paskaidrojumos ietvēra tā vairāk informācijas, jo to, cik Liana ir informēta par šejienes apstākļiem, dziedniece nezināja. Viņas darbošanās ar telefonu nepārliecināja.

Domu zvanīt Aristam vai Safīrai arī nācās atmest, jo Gabriels taču teica, ka viņi atrodas Astindelā. Patiesībā Flēra nezināja, ko šobrīd iesākt. Un šķita, ka Lianu tas galīgi neuztrauc.

"Ātrākais, kā sazināties ar pārējiem serafiem, ja nestrādā telefons, būtu sekot viņiem. Tad ir jābrauc uz lidojošo mašīnu staciju, jāpērk biļete un jālido uz Vatru," dziedniece paskaidroja. Arī tējkanna viņai piekrita, apliecinot, ka ūdens ir uzvārījies, tāpēc tika aplieta vēl viena krūze saulsirdīšu tējas. Varbūt mazliet saules liks Lianai izturēties nedaudz maigāk. Vismaz Gabriela dēļ, ja jau tā bija viņa izraudzītā līgava. Flēra apvaldīja vēlmi saviebt degunu.

"Tā kā man vairs nav neviena, kam pajautāt, vai tas ir normāli, ka nevienu nevar sazvanīt, es droši vien aizbrauktu uz staciju, lai noskaidrotu, vai kaut kas nav noticis. Jo stacija ir vieta, kur es pametu pārējo grupu un nezinu, vai viņi ir veiksmīgi iekāpuši lidojošā mašīnā," noliekot krūzi Lianai priekšā, Flēra palika stāvam un izstāstīja to, ko nu pa šo brīdi spēja izdomāt kā turpmāko rīcības plānu. Viņa nebija radusi tik ātri izplānot glābšanas operācijas svešās pasaulēs, normāli tas prasītu zīmuli, lapu un nedaudz laika, lai apdomātu par un pret. Tomēr krist panikā un sākt drudžaini kaut kur skriet Flēra negrasījās.

Zem salti zilā acu skatiena sarkanmate jutās tā, it kā tiktu apsūdzēta visā notikušajā... un vēl Lianas līgavaiņa laizīšanā, lai cik nepareizi tas neizklausītos.

Šo rakstu rediģēja Romija: 06.11.2013 02:15