"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Urdrunir]

Taja rokas sakļāvās ap tukšu gaisu vien mirkli pēc tam, kad viņš svešo bija spējis sagrābt savos nagos. Un necienīgs spēriens pa pēcpusi lika viņam pastreipuļot soli tuvāk Ereijasam. Tomēr nebija labuma bez ļaunuma. Citādi orākuls noteikti nebūtu pamanījis, ka Ereijass mērķē viņa virzienā un lidaparāta salonā uz grīdas ir saļimis Joels. Tajs pieliecās, ļaujot Ereijasa šāviņiem netraucēti aizlidot viņam garām. Un tad pagriezās atpakaļ. Ereijas, Joels zemē. Dabū viņu pie samaņas! Man vajadzēs viņa palīdzību. Serafs uzsauca, daudz nedomājot par to, ar kādiem līdzekļiem karotājs varētu izpildīt rīkojumu un vai tas maz Joela gadījumā ir iespējams.

Jau nākošajā mirklī viņš metās pakaļ abiem blāstera šāviņiem. Kabīne bija šaura un viņu te jau bija salasījies vesels pūlis. Lāgā pat nebija kur izvilkt zobenu, nebaidoties savainot Meju, tādēļ Tajs darīja to, kas bija viņa specialitāte. Viņš centās sagrābt abus jaunos dēmonus. Metatrona vārdā ar man dāvāto spēku es, Tajandriels, jūs sūtu atpakaļ, no kurienes jūs esat nākuši. Taja rokas, kuras viņš pastiepa pretī jaunpienācējiem, klusi iespīdējās, bet ap galvu aplidoja viena zeltaina dzirkstele, uz mirkli radot iespaidu, ka serafam ir nimbs.

[Sindra]

Flēra

Alekss pamāja, ka sapratis Flēras norādījumus.
Puisis novilka krekliņu un nometa to uz dīvāna roku balsta, otrā galā un apsēdies, apgūlās tā, lai viņa galva sanāktu Flēras klēpī. Tas gan sagādāja zināmas neērtības, jo mugura Aleksam vēl joprojām sāpēja un uz tās gulēt nebija diez ko ērti. Tomēr, viņš nesūdzējās par šādām sīkām neērtībām un pat mēģināja atslābināties, kā Flēra bija likusi.

Jauneklis aizvēra acis un ļāvās dziednieces spējām. Lai gan, no viņa sajūtām, Flēra tik un tā varēja nolasīt, ka viņš uzskata, ka šis viss, notiekošais, ir nepareizi, pat ja viņa paša stāvokli uzlaboja.
Serafei, protams, izdevās izdziedēt Aleksu pilnībā. Bija pazudušas arī senās rētas. Gan tās, kas darbā iegūtas, gan tepat pie Attīrītājiem iegūtās. Pat puiša smēķēšanas netikuma atstātās pēdas tika padzēstas. Alekss jutās labi. Gluži, kā no jauna piedzimis.

Viņa tumšās acis vērās pretī Flēras violetajām. - Un ko tu Maiklam par šo apsolīji? - Alekss apjautājās. Nesagaidījis atbildi, viņš piecēlās un pastiepās pēc tā paša krekliņa, kas pirmīt bija mugurā.

- Tā nav tava darīšana. - tūlīt arī atskanēja no Maikla puses.
- Nav gan... - Alekss noteica un pamāja.
- Labāk paēd, ja jau tev tik laipni atnesa ēdienu. - priesteris pamāja uz galda pusi, kur vēl joprojām atradās ēdiens, arī kafija un tēja. - Tu taču negrasies muļķīgi pozēt un būt lepns, vai ne? -
Alekss noraidoši pamāja. - Nē, negrasos. - viņš apstiprināja un aizgājis līdz galdam, apsēdās pie tā. Pavilka tuvāk gan tēju, gan maizītes un ieturēja maltīti.

Maikls palika sēžot savā vietā. Nesteidza neko darīt. Viņa skatiens vēroja Flēru un arī brāli.



Sariša

Maikls, protams, nepagodināja Sariša ar atbildēm uz jautājumiem. Tik vien pēc tā pēdējā, kad viņš jau bija izlaidis Aleksu pa durvīm, priesteris palūkojās uz meiteni ar visai sašutušu skatienu. - Es taču viņam neko nedaru. - viņš noteica un izgājis no telpas aizcirta durvis. Serafi atstājot telpā vienu pašu. Tik vien uz galda bija palicis atnestais ēdiens. Lai Sariša paēd brokastis.
Tik drīz atpakaļ pie viņas neviens nenāca.



Arists, Safīra

Rāls noklausījās Arista stāstījumu un beigās apstiprinoši pamāja ar galvu. - Protams. Pieredzējušākais. Taču tev kā pieredzējušākajam vajadzēja zināt, ka nepilgadīgo serafu atrašanās ārpus Astindelas robežām ir aizliegta. Viņai pat simbola nav. Un nav svarīgi, ko teica Gabriels. Ja tas ir konfliktā ar Metatrona likumiem un viņa teikto, tad tev ir jāpakļaujas Metatronam, nevis Gabrielam. Metatrons ir tavs valdnieks, atļauj man atgādināt, ja gadījumā klīstot pa citām pasaulēm tev tas ir piemirsies. -

Vairāk neko nepaskaidrojot, Rāls palūkojās uz Safīru. - Kurš atvēra portālu? - tiešs jautājums uz kuru tika sagaidīta tieša atbilde.



Pārtijs gaisā

Svešinieks uz mirkli sastinga un aizvēra acis. Izskatījās it kā koncentrētos uz kaut ko.
Kad viņš atvēra acis, tās atkal bija piķa melnas, it kā viņš būtu būries, vai grasītos burties, taču viss ko viņš izdarīja, palūkojās uz Meju. - Pasaki Gabrielam, ka es esmu atbilde, kuru viņš meklē. Kalioss. - to noteicis, svešinieks izgaisa no lidvagona kabīnes.
Abi viņa izsauktie demoni gan te palika, taču viņu mūžs nebija ilgs. Ereijass gan pārliecinājās, ka blasteru šāviņi demoniem neko nenodara, un elektriskais šāviņš tos nevis ievainoja, bet tieši otrādi, likās, ka viņi to absorbē un uzņem papildus enerģiju.
Taču svētā maģija gan izdzēsa viņu eksistenci. Ar skaņu čuš! un pamatīgu sēra smaku radības izkūpēja gaisā un bija pazudinātas no šīs pasaules.

Lai arī svešinieks un viņa izsauktie papildspēki bija prom, salonā tik un tā turpinājās nekārtības. Cilvēki bļaustījās, draudēja viens otram ar ieročiem un bija vispārējs haoss.
Tiesa, tālumā varēja dzirdēt skaņu, kādu toreiz serafi bija dzirdējuši pie alas. Proti, tuvojās kaut kas lidojošs. Visticamāk Karotāju gaisa transports. Likās, ka daļa pasažieru sadzirdot šo skaņu, kļuva tādi kā mierīgāki.

[Urdrunir]

Pretinieki pazuda, un Tajs izslējās un nopurināja drēbes, it kā tas būtu tikai likumsakarīgi. Aši paskatījies pāri plecam uz pasažieriem, kas nervozējot mēģināja taisīt nekārtības, viņš apsvēra, vai tikai dēmona enerģija nebija piespiedusi visus trakot. Taču vispirms bija jāpaspēj izdarīt steidzama lieta, kuru vēl svarīgāku padarīja cita lidaparāta skaņas. Meja? Tajs piesardzīgi ierunājās. Vai šīm lidmašīnām ir melnās kastes? Ja te bija ierīce, kas avārijas gadījumā piereģistrēja informāciju par notikumiem uz borta, tad tik pat labi kāds varētu būt piefiksējis, ka serafi ir nedaudz aizrāvušies ar frāzēm, kuras nebija populāras vietējo iedzīvotāju vidū. Un tai nebūtu vēlams nonākt kārtībnieku rokās.

Ja te ieradīsies vietējie kārtības uzturētāji, tad atbildiet īsi un neizplūstiet nekādos skaidrojumos. Mēs tāpat kā pārējie centāmies apturēt teroristu, līdz tas aizbēga. Tajs piekodināja Mejai un Ereijasam, un pats izkāpa cauri sasistajam durvju stiklam un devās palīdzēt aizstīvēt līdz sēdeklim Joelu.

[Rouzijs]

Atbildes nebija, tā neatskanēja it kā Meja būtu runājusi ar tukšu gaisu, bet uz ko gan meitene bija cerējusi? Kas gan viņa bija, lai izraisītu interesi kādā no Valdniekiem? Nekas, parasta karotāja, ko Metatrons visticamāk varētu atļauties upurēt. Tumšmate pieķēra sevi pie domas, ka Metatrons nav labs valdnieks, ka viņš viņus iemeta drūmā pasaulē nesagatavotus. Jo vieglāk bija tikt vaļā no ziņkārīgiem serafiem, nekā paskaidrot, kas atrodas aiz Vārtiem. Viņš no viņiem atbrīvojās un viņi visticamāk paliks izraidītie, līdz mūža galam un tālāk. Uz brīdi aizvērusi acis, serafe iedomājās savus vecākus, viņi noteikti skuma pēc savas vienīgās meitas. Meja ilgojās pēc sava tēva, bet pārliecība par to, ka viņiem nāksies palikt Ardā bija pārāk spēcīga. Laime bija uzgriezusi tumšmatei muguru un kāda jēga dzīvot, vai mirt? Tik pat labi serafes dvēsele varēja sadegt pekles liesmās, mūžīgā ugunī, kas neapdziest.
Viņi centās, līda no ādas ārā, lai izpatiktu, bet kam... ja ausis palika kurlas pret visām lūgšanām, pret tiem skatieniem, kas tika vērsti pret debesīm? Gluži ar šo domu, viņa palūkojās augšā, it kā caur lidvagonam spētu saskatīt mākoņus, aiz kuriem slēpjas Astindela.

Tomēr pēc neilga brīža tumšais serafes skatiens aizslīdēja pie dēmona. Viņu skatieni sastapās, bet meitene to izturēja, lūkojās piķa melnajās acīs gluži it kā tās atspoguļotu debesis bez zvaigznēm, pat ja apziņa brīdināja, ka vajag uzmanīties. - Ziņa Gabrielam? - Kabīne nu bija tukša. Vai tas nozīmēja, ka viņas domas tomēr kāds bija sadzirdējis? Tas likās pārāk neticami, jo prātā joprojām valdīja tikai serafes drūmais domu juceklis.
Es esmu atbilde, kuru viņš meklē... - Tad kāds ir jautājums? - Meja nespēja saprast, viņa to vēlētos pajautāt skaļi, bet nebija kam. Arī divi Kaliosa palīgi izgaisa, atstājot aiz sevis pretīgu smaku.

No šīm pārdomām izrāva Taja balss. Tumšmate nebija pamanījusi, ka ir tik ļoti iegrimusi sevī, ka nemana apkārt valdošo paniku, ka neko uz brīdi neredz un ir ieurbusies ar acīm pilota kabīnē, kur tikko vēl atradās dēmons.
Viņa sapurināja galvu. - Es... es nezinu. - Mejas balss skanēja apjukusi, it kā kāds būtu pamatīgi iesitis starp acīm. Bet tomēr, viņa ātri atguvās. - Kad šeit ieradīsies Karotāji, viņi visticamāk mani arestēs un atdos Attīrītājiem, par maģijas pielietošanu. Gabriels mani aizteleportēja prom no viņu acīm. Tāpēc būs labāk, ja jūs izliksieties, ka mani redzat pirmo reizi mūžā. - Tumšais skatiens pakavējās pie Taja, viņam bija jāsaprot, ka Meja tagad varēja radīt briesmas. - Un es izbēgu no viņu cietuma... - Tāda klusāka piebilde, lai to nedzird neviens cits, tikai serafi.

[Mattiass]

Arists vis tik viegli nebija atšujams.
— Gabriels man paziņoja, ka mans iepriekšējais uzdevums tiek atcelts un iedeva jaunu. Tā kā iepiekšējo uzdevumu uzdeva Metatrons, un šī nav pirmā reize, kad uzdevumi tiek uzdoti caur starpniekiem, tad sapratu, ka Gabrielam ir tādas pilnvaras. Ja Gabriels runāja Metatrona vārdā, kā viņa pārstāvis, man nācās viņam klausīt, augstais Rāl.

Norādījis uz šo apstākli, viņš vairs netraucēja tiesnesim turpināt Safīras iztaujāšanu. Galu galā, tā ir priekšnieku pašu darīšana — tikt galā ar to, kurš ko Metatrona vārdā pavēlējis. Viņš, Arists, ir tikai izpildītājs.

[Romija]

Flēra kārtīgi pārliecinājās, ka Alekss ir izdziedēts. Viņa gribēja izmantot iespēju pilnībā, tāpēc bija visnotaļ apmierinādama, juzdama, ka puiša ķermenī fizisku ievainojumu vairs nav.

"Piedod," Flēra gandrīz bez balss nočukstēja, palaižot Aleksu apģērbties. Noskatoties, kā Alekss paklausa un dodas brokastot, Flēra piecēlās, piegāja pie galda un pastūma Aleksa virzienā drāniņā ietītās lapas. "Uzvariet! Izdzīvojiet!" viņas balss bija klusa un lūdzoša. "Šis ir jums ar Sa... Silviju. Tā ir tēja pirms cīņas," viņa paskaidroja. "Viņa zinās." Pat ja Sariša nepārzināja tējas, viņai vajadzētu saprast, ka Flēras dotā ir vajadzīga un laba. Tai bija jāspēcina un jāuzmundrina abi.

Vairāk viņa neuzkavējās Aleksa klātbūtnē, bet arī ne Maikla. Paņēmusi savu pustukšo tējas krūzi, Flēra aizgāja pie loga, ieturot distanci no abiem. Viņa vēlējās palikt neitrāla. Ja Gabriela teiktajam bija taisnība un arī Alekss varēja pret Maiklu izturēties ļauni, tad labāk viņam nedot iemeslu zoboties, ka Maikls to visu ir darījis vakariņu dēļ. Un varbūt arī ne. Atspiedusies pret palodzi ar muguru pret logu, Flēra lēnām malkoja savu tēju un tikai pa brīdim uzmeta skatienus abiem brāļiem.

Varbūt tiešām nepareizi bija tas, ka viņa bija šeit. Varbūt Arists un Karotāji jau bija izkārtojuši, ka Būris nenotiek, ka Alekss tiek atbrīvots savādākā veidā. Bet arī tad viņam spēks varēja noderēt. Arvien absurdāka šķita doma, ka Maikls ļaus Aleksam ar Sarišu, pie tam bez spīdzināšanas pazīmēm, cīnīties un uzvarēt, tādā veidā parādot Karotāju pārākumu pār Attīrītājiem. Arvien vairāk šķita, ka Flēras rokas ir sasmērētas tur, kur nevajadzēja. Viņa varēja mierīgi braukt uz Vatru, meklēt amuletu. Flēra nejuta gandarījumu par savu izvēli, vien cerību, ka kaut mazdrusciņ ir palīdzējusi. Kaut arī tam līdzi nāca apziņa, ka kādam citam Būrī būs jāmirst. Kāpēc, kāpēc abiem brāļiem tā bija jācīnās par varu? Un kāpēc viņa pati bija tik stulba, ka neprata no tā izvairīties?

[echo3]

Ereijasa pārliecība, ka jāsameklē citādi ieroči, nostiprinājās cieti kā klints. Blāsteri ir lietojami tikai pret cilvēkiem, kamēr viņa zobens, ko nācās atstāt Astindelā, būtu padarījis savu darbu pret dēmoniem. Svētā uguns gan nebija savu nozīmi zaudējusi, un kopā ar Taju viņiem izdevās iznīcināt abus izsauktos dēmoniskos palīgus.

Ar to arī kauja beidzās. Dēmons bija prom, viņa palīgi iznīcināti. Ereijass pamāja ar galvu, neko neatbildot Tajam, jo īsti nesaprata pat, par ko orākuls jautā. Kas ir "melnā kaste"? Arī uz otro rīkojuma daļu viņš neteica neko. Galvas mājiens attiecās arī uz to. Ereijass iebāza blāsteri makstī un devās palīgā Tajam aizgādāt Joelu uz biļetē norādīto sēdvietu.

Virzoties cauri salona nemierīgajai murdoņai, viņš klusā, mierīgā balsī runāja, - Viss ir beidzies, viss kārtībā, nomierinieties. - Maģiju Ereijass neizmantoja, acis atkal bija zilā krāsā. Ticis līdz savai rindai, viņš palīdzēja Tajam iestumt sēdeklī Joelu, un tad pievērsās Klaudijai un viņas mātei. - Vai jums nekas nekaiš? - Balsī skanēja rūpes. - Ceru, ka tas troksnis nozīmē Karotāju ierašanos, un ka viņi pagriezīs lidvagonu uz Vatru.

[washulis]

Nu jau palikusi pavisam viena, nezinot, kas tieši notiek otrpus durvīm un kur Alekss vests, Sarišai atlika tikai nikni norūkties, mirkli alkdama triekt dūres pret durvīm, apgāzt galvu vai ko citu, bet salikusi rokas vienu virs otras, viņa devās nosēsties pie galda, kur bija salikta svaigā pārtika, uzmetot tai piktu skatienu.

Joprojām tika gaidīts, ka vidē kaut kas mainīsies, bet viņa te bija atstāta viena. Jau atkal - bez atbildēm, bet norādēm. Ja būtu vairāk lietu, uz ko izgāzt satraukumu, nevis tikai mēbeles un pati, tad viņa tam ļautos, bet spriedzei kaut mirkli nosīkstot, viņa paņēma Maikla atnesto un ieturēja... brokastis? Ja cīņa Būrī nav atcelta, tad viņai ir jākrāj spēki laicīgi. Tagad. Varbūt arī pēc viņas kāds drīz ieradīsies. Gaidīt ir tik mokoši.

[Pūķēns Sāra]

Safīra veica reveransu, Rālam ierodoties, pēc kā nejaucās tiesneša un Arista sarunā.
Pēc jautājuma viņai, Safīra cieta klusu. Viņa apzinājās, ka neatbildēšana uz Rāla jautājumu, varētu pasliktināt viņas situāciju, bet šādā veidā iegūt cerību uz vieglāku sodu, meitene netaisījās.

[Sindra]

Flēra

Alekss palūkojās uz tēju, kuru Flēra pastūma viņa virzienā. Ziņkārības vadīts, nedaudz pavēris vaļā drāniņu, puisis palūkojās uz tās saturu.
Tiesa, arī Maikls palūkojās uz sainīti, kuru dziedniece pasniedza viņa brālim. Taču neiebilda pret Flēras vēlmi nodrošināt ar tēju Aleksu un viņas pašas sabiedroto.
- Paldies. - puisis pateicās, skatienam uz mirkli aizkavējoties pie sarkanmates acīm.

Nebija tā, kā Alekss īpaši censtos paēst ātrāk. Taču viņš arī nekavējās pārlieku. Kad maizītes bija apēstas un tēja izdzerta, viņš paņēma kafijas krūzi, kura arī, kā izskatījās paredzēta viņam un paņēma arī tējas sainīti. - Es varu doties? - Alekss palūkojās uz Maiklu jautājošu skatienu.
Maikls pamāja un piecēlās. Pirms pamest telpu un aizvest brāli atpakaļ uz viņa cietumu, Maikls palūkojās uz Flēru. - Tu droši vien vari doties. Ja vēlies. - puisis noteica un līdz ar Aleksu izgāja no telpas.

Aleksu Maikls nekā neierobežoja. Viņam nebija ne saslēgtas rokas, ne arī kādas citas pazīmes liecināja, ka viņš būtu gūsteknis. Visticamāk, ja Alekss to vēlētos, viņš pavisam viegli varētu atbrīvoties no Maikla gūsta. Kaut vai izmantojot priestera kabineta logu, vai vienkārši cenšoties aizbēgt. Taču, karotājs nebēga. Viņš pakļāvās savam brālim. Un Attīrītājiem.

Durvis aizvērās aiz Mārvinu mugurām un Flēra kabinetā bija palikusi viena.


Sariša

Alekss prom nemaz nebija tik ilgi. Tiesa, gaidot laiks vilkās lēnāk.
Tomēr, bija pienācis brīdis, kad telpas durvis atvērās un Maikls pamāja Aleksam, lai tas velkas atpakaļ savā cietumā. Alekss arī paklausīja.
Karotāja skatiens uzreiz uzmeklēja telpā Sarišu, lai pārliecinātos, ka pa šo laiku, kamēr viņš bija prom, nekas ar meiteni nav atgadījies.
Bet viņš pats... Alekss izskatījās labāk, nekā, kad pameta telpu. Viņam bija veselīgāka sejas krāsa. Viņš stāvēja staltāk un nelikās, ka jauneklim vispār būtu kādi ievainojumi, vai viņš būtu noguris.
- Cik mums vēl ir laiks? - iegājis telpā, Alekss palūkojās uz Maiklu.
- Tu nenokavēsi. - priestera lūpās atausa viegls smaidiņš.
Tiesa, pēc šādas atbildes, Alekss vairāk neko Maiklam nejautāja. Viņš iegāja telpā un apsēdās pie galda, pretī Sarišai.



Arists un Safīra

- Es sapratu tavu nostāju. - Rāla balsī iezagās neliela neiecietības dvesma, kad viņa skatiens piekalās pie Arista, kurš sparīgi centās sevi attaisnot. - Pie visa vainojams Gabriels. Tu tikai izpildīji viņa pavēles. - pat ja karotājs jau nu pats varēja aizdomāties, ka nepilgadīgam serafam, bez simbola nebūtu ko svešās pasaulēs meklēt.
Taču, lai nu paliek.

Daudz sarežģītāk bija ar Sīlijas māsu, kura, kā izskatījās grasījās spītīgi klusēt un neatbildēt uz jautājumiem.
- Kādēļ tu neatbildi uz manu jautājumu? - Rāls tomēr nelikās mierā, uzdodams meitenei nākamo jautājumu.



Pārtijs gaisā

Nelikās gan, ka Ereijasa balss, kā īpaši nomierinoši iedarbotos uz cilvēkiem. Tie tik un tā turpināja ķīvēties un kaut ko dalīt savā starpā, pat ja blāsteru stobri sāka zibēt retāk.
Tiesa, daudz nomierinošāk par Ereijasa balsi iedarbojās tās skaņas, kas vēstīja, ka te ierodas Karotāji. Tas daudziem karstgalvjiem lika apsēsties savās vietās un izlikties maziem un nemanāmiem. Likās, ka cilvēki visai nelabprāt saskaras ar vietējiem kārtības uzturētājiem un nav tā, ka viņu klātbūtne ir ļoti gaidīta.

Klaudija vēl joprojām sēdēja turpat. Arī viņas māte atradās līdzās. Likās, ka sieviete, neskatoties uz lielo kņadu, ir paspējusi aizmigt.
- Es viņai iedevu zāles. - meitene paskaidroja, lai Ereijass nepadomātu ļaunāko.
Tomēr, par došanos uz Vatru, tumšmate noraidoši pamāja. - Tas nebūs tik vienkārši. - viņa noteica un meitenes teikto pavadīja nopūta.

Pēc kāda mirkļa lidvagons apstājās. Salonā arī atskanēja paskaidrojoša informācija: - Lidvagons apturēts pēc Karotāju pavēles Nr. 487 - Pasažieri palika vēl rāmāki. Un tagad jau pa logu varēja redzēt, ka lidvagonam blakus pietuvojas karotāju lidaparāts un no tā, uz lidvagona durvju pusi stiepās balts koridors, kas jau pēc mirkļa abus lidaparātus savienoja.
Karotājiem, kā izrādījās, nebija nekādas grūtības atvērt Lidvagona durvis no ārpuses un jau pavisam drīz, pār salona priekšā paralizēto šāviņu ķertajiem ķermeņiem, vagonā ienāca trīs karotāji. Nopētījuši salonā esošo situāciju, viens no tiem, kurš izskatījās, ka tā kā ir galvenais, viņam uz formas tērpa, vietā, kur atradās miltārpersonas uzvārds, bija uzrakstīts: T.Beils. Viņa skatiens pārslīdēja pār salonā esošajām personām un tā ilgāk aizķērās pie Mejas. Tomēr, karotājs neko nepasāka. Novērsās un pamāja pārējiem diviem kolēģiem uz pakritušo pusi un tie sāka pārbaudīt kādā stāvoklī ir guļošie. Beils pats izvilka savu identifikācijas karti caur vadīja kabīnes durvīm un tās atvēra.
Iegājis kabīnē, karotājs no sākuma visai rūpīgi apskatīja, kā tur izskatījās un kādi postījumi ir nodarīti un tad sāka kaut ko darīties ap lidvagona vadības paneli.
Pārējie karotāji pa vienam vien vāca augšā bezsamaņā esošos cilvēkus un sēdināja viņus tuvākajos, brīvajos sēdekļos.

[Romija]

Un... tas bija viss? Uz brīdi Flēra tā kā apstulba. Lai nu ko, bet atļauju doties viņa nebija gaidījusi. Patiesībā tā pat darīja uzmanīgu. Vai bez Maikla viņa varēja droši doties cauri Attīrītāju midzenim? Ceļu gan dziedniece atcerējās, jo šuprnākot bija visai uzmanīgi sekojusi notiekošajam, bet tomēr... "Izturiet," viņa vēlreiz nočukstēja, kad durvis aizvērās. Tas bija viss, ko dziedniece varēja novēlēt abiem ieslodzītajiem ar nolemto Būri.

Tējas krūze bija tukša. Serafe, kā nu mācēja, tā sakopa improvizēto brokastu galdu, nolika atpakaļ traukus, vēl pārlaida skatienu telpai, tā arī nerazdama atbildi uz savu jautājumu. Vai viņa tiešām varēja brīvi doties? Tā netiks uzskatīta kā bēgšana vai nevēlēšanās pildīt savu solījuma daļu? Flēra īpaši nesteidzās, lai arī uztraukums lika darbībām noritēt drudžaināk nekā tad, ja viņa mierīgi varētu nokopt, piemēram, Svētnīcas virtuvi.

Kad tas bija izdarīts, dziedniece paņēma savu somu un devās uz durvīm. Viņa centās izlikties mierīga, it kā ieradusies ikdienišķā vizītē pie Mārvina, tomēr solis veda serafi atpakaļ uz āru, kur viņu gaidīja Lilū. Mašīna bija mazliet kā drošības salmiņš, ka viņa varēs nokļūt atpakaļ Svētnīcā. Vai jebkur citur, prom no Attīrītājiem. Kaut gan tur tik pat labi varēja pagaidīt, vai Maikls tomēr nevēlēsies viņu aizturēt. Jā, varbūt tā būtu pat labāk. Ārā, gandrīz prom, bet tomēr parādīt, ka viņa nebēg. Tā nolēmusi, Flēra gāja cauri "Rozes vārda" gaitenim, gatava jebkurā brīdī saskrieties ar atpakaļ nākošu priesteri vai kādu citu. Nē, šoreiz viņa tiešām cerēja, ka, ja kādu satiks, tad Maiklu, nevis citu nezināmu draudu.

[Pūķēns Sāra]

Jo man nav atbildes?
Tas diez vai Rālam patiktu, kaut gan kura gan atbilde, bez konkrēta serafa nosaukšanas, viņam patiktu?

"Ja es atbildēšu uz jūsu iepriekšējo jautājumu, tad pie maniem pārkāpumiem varēs pieskaitīt nodošanu." Un Safīra to nevēlējās. Tas bija skaidrs tieši tik pat kā viņu valdnieks ir Metatrons un viņa tūlīt no Rāla dabūs pa galvu.

[Rouzijs]

Haoss lidvagonā turpinājās, protams, kā gan savādāk, tie bija cilvēki, kas nespēja iegūt mieru, lai gan kā izklausījās Karotāju tuvošanās dažiem likās kā pietiekami liels brīdinājums, lai nomierinātos. Vismaz daļa bija atkal sasēdušies vietās. Bet Meja uztraucās, ja nu kāds viņu atpazīst un aizved uz cietumu, tur nevienam viņa nevarētu palīdzēt, bet ļaunāk būtu nonākt pie Attīrītājiem un cīnīties Būrī. Izdzēst kāda cilvēka dzīvību tikai cīnīšanās pēc, lai citiem būtu lieliska izrāde serafe nudien netaisījās.

Kad lidvagonā iebrāzās Karotāji tumšmate stāvēja kājās, viņa izlikās it kā nepazītu pārējos serafus, tas viņiem varēja tikai nākt par labu, pat ja gribējās dotos palīgā pārējiem ar Joela situācijas glābšanu. Serafe pat nebija pamanījusi, kurā brīdī orākuls bija pamanījies atslēgties.
Tomēr viens skatiens pievērsās Mejai. Tumšās acis sastapās ar Beila acīm, bet meitene nespēja saprast, vai viņš bija klāt pie viņas aizturēšanas vai nē. Bet jebkurā gadījumā likās, ka viņa tika atpazīta, bet kā nu ne... Meja taču nebija mainījusi savu izskatu, ja nu vienīgi drēbes, kuras bija pārvilkusi pēc Karotāju cietuma apmeklējuma. Bet mati joprojām tikpat gari un tumši sniedzās pār pleciem metot pa kādai lielai lokai, un acis bija tumšas kā melnā šokolāde.

Serafe ieslīga kādā no brīvajām vietām, projām no tās vietas, kur sēdēja pārējie. Viņa teatrāli nopūtās it kā viss šis, kas notika radītu meitenei galvassāpes. Tumšās matu šķipsnas, pa daļai aizkrita priekšā sejai, lai neviens acumirklī nespētu viņu atpazīt, ja jau tas vēl nebija noticis. Jo serafe bija pārliecināta, ka pretējā gadījumā tiktu arestēta un iestūķēta Karotāju lidaparātā.

[echo3]

Ļoti priecājos dzirdēt, ka jums nav trāpījis kāds, kas te vicinājās ar blāsteri. - Ereijass uzsmaidīja Klaudijai. Viens otrs vēl turpināja vicināties - diez, kas te vēl bija dalāms? Drīz gan pasažieri pierima - nenomierinājās, bet tieši pierima, jo ieradās Autoritāte. Kā citādi aprakstīt to, kā ardieši reaģēja uz Karotāju liedaparāta pievienošanos lidvagonam un pa skaļruni izteikto paziņojumu? Ereijass vēroja visu tā, it kā tas uz viņu neattiektos. Tāda dīvaina atsvešinātības sajūta, lai gan, protams, viņš saprata, ka Karotāji vēlēsies noskaidrot, kas te notika. Precīzi noskaidrot.

Nebūs vienkārši tāpēc, ka visus aizturēs? - Ziņkārība. - Varbūt tas tomēr nebūs tik ilgi, kā lidot uz Hatru? - Ereijass domāja par Klaudijas māti, kuras dzīvība šobrīd ir atkarīga no tām dažām stundām. Tāpat bija jūtamas arī dažu citu pasažieru sāpes pēc salonā noritējušajiem kautiņiem.

Viens no Karotājiem iegāja pilotu kabīnē, atverot durvis ar karti, nevis lienot caur izsisto stiklu. Tātad viņam ir gan pilnvaras, gan, cerams, atbilstošas prasmes savest lidvagonu kārtībā un atgriezt to pareizajā maršrutā.

[washulis]

Laiks tiešām šķita velkamies, bet reizē tik neticami ātri Alekss atgriezās. Skatiens no jauna noslēdzās pie abiem brāļiem, bet vairāk fokusējās tieši pie karotāja. Izmaiņas, lai arī samērā nelielas, nebija palaižamas garām.

Nesaņēmuši konkrētus laika limitus, viņi atkal palika divatā un serafe ar jautājumiem nolēma negaidīt. Kas notika, kur viņš Tevi aizveda? Jau Flēra tika stāstījusi, ka Maikls ir... savāds un dažkārt pārsteidzoši iecietīgs, par spīti visam pārējam. Varbūt Sarišai jāizjūt pret viņu lielāka ticība?

[Sindra]

Flēra

Dziednieci neviens neaizkavēja. Tā īpaši pat nepievērsa uzmanību. Un ja pievērsa, tad tikai tādēļ, ka viņa bija efektīga un simpātiska sieviete. Kopumā, te, "Rozes Vārdā" apgrozījās dažādi cilvēki un tie visi pat nebija piederoši Attīrītāju organizācijai. Nevienam pat nenāca prātā serafi aizturēt.
Viņa pavisam mierīgi varēja iziet no draudīgās iestādes un nokļūt līdz stāvvietai, kur vēl joprojām atradās Gabriela mašīna.

Nelikās, ka Flērai kāds sekotu, vai arī Maikls kā savādāk censtos dziednieci izsekot. Nē, viņa patiešām bija brīva doties, kā priesteris bija teicis. Neviens neskrēja Flērai pakaļ. Arī pats Maikls nē. Viņu Flēra vairāk nesatika. Vai nu jauneklis bija aizkavējies pagrabos, vai arī atgriezies savā kabinetā pa kādu citu ceļu, vai arī aizgājis kaut kur citur. Kas to, lai zin.



Sariša

Maikls ilgi neuzkavējās pagrabā. Principā tikai ielaidis Aleksu, viņš atkal telpas durvis aizvēra un Alekss un Sariša bija palikuši divatā.
Lai arī serafes jautājums bija izskanējis praktiski uzreiz, Alekss nesteidza atbildēt. Viņš malkoja kafiju un pastūma Sarišas virzienā Flēras doto sainīti ar tēju. Gan jau meitene atpazītu savas draudzenes vai kolēģes, vai kas nu tur viņi viens otram bija, doto tēju.
- Tas bija savādi. - beigās Alekss ierunājās. - Maikls atļāva Flērai mani izdziedēt. Un viņa to arī izdarīja. - tas lūk izskaidrotu, kāpēc viņš izskatījās veselāks. - Flēra iedeva tēju. Viņa teica, ka to mums vajagot dzert pirms cīņas. - puisis paraustīja plecus paostījis dotās tējas aromātu. - Viņa teica, ka tu zināšot, ko ar to darīt. - tāpēc sainītis tika nodots Sarišas rīcībā.

Alekss ērtāk atslīga krēslā. Nu jau viņš to varēja atļauties. Nekas nesāpēja. Varēja kaut uz galvas stāvēt. Karotājs izskatījās domīgs. - Ļoti savādi. - viņš vēlreiz atkārtoja. Bet no šī secinājuma tik un tā nekādas dižās idejas un domas, kāpēc Maikls tā rīkojās, Aleksa prātā nenāca.
Beigās viņš piecēlās un aizgājis līdz gultai, apgūlās tajā. - Tā masāža taču vēl ir spēkā, vai ne? - viņš apjautājās Sarišai, sejā parādoties pavisam nevainīgai izteiksmei.



Arists un Safīra

- Ja tu arī neatbildēsi tagad, Metatrons to tāpat uzzinās. - likās, ka Safīras laušanās Rālu nedaudz garlaikoja un serafa balsī bija iezagusies tāda nolemtības un neizbēgamā likteņa pieskaņa, kā arī sejā izpaudās nogurums par meitenes nespēju apjēgt, ka šādai naivai kāda piesegšana, tāpat nav jēgas.
- Pirmkārt, es domāju, ka šī persona tāpat rēķinājās, ka Metatrons agrāk vai vēlāk uzzinās par viņa nodarījumu. Tev nebūt nav jāuzņemas viņa vaina. Gan šis serafs pats tiks galā ar paskaidrojumiem un sevis attaisnošanu. Bet tu, Safīra, tu jau tāpat esi sagādājusi gana daudz ciešana saviem vecākiem. Nav nekādas nepieciešamības izaicināt padomi piespriest tev augstāko sodu.

Bez tam, kādi vispār bija tavi iemesli, lai uz savu galvu dotos uz Ardu? - ar klusēšanu nebūs gluži līdzēts. Rāls negrasījās atstāt abus aizturētos serafus tik viegli mierā.



Pārtijs gaisā

- Būs labi. - Klaudija noteica, kad Karotāji bija ienākuši lidvagonā. Viņa pamāja uz viņu līdera pusi. - Es viņu pazīstu. - meitene gan nekā necentās karotāja uzmanību pievērst un savu pazīšanos neizrādīja arī tad, kad Beila skatiens uz mirkli aizkavējās pie Klaudijas.

Iegājis pilota kabīnē, Beils sameklēja lidvagona kameru ierakstus un acīmredzami pārskatīja notikušo. Tiesa, abus savus kolēģus viņš izdzina no kabīnes, kad tie vēlējās ienākt un paskatīties ierakstus.
Kad karotājs atgriezās salonā un vēlreiz palūkojās uz pasažieriem, viņš izskatījās apjucis.
- Lidvagona drošības sistēmas ir bojātas. Šis transports nevar turpināt ceļu uz Vatru. Jūs pārsēdīsieties uz citu transportu. Tie, kas ir bezsamaņā, tiks nogādāti slimnīcā. - Beils pamāja kolēģiem, lai tie paliek vagona priekšgalā un pats devās starp rindām, līdz nonāca līdz vietām, kur sēdēja Klaudija.
- Vai man paziņot Deinam? - viņš uzlūkoja meiteni, taču viņa noraidoši pamāja.
- Nebūs nepieciešams. Man tikai vajag ātri nokļūt uz Vatru. - Klaudija noteica.
- Cik ātri? - karotāja skatiens uz mirkli pievērsās meitenes mātei.
- Tāpat kā citus pasažierus. Tā derēs. -
Tomēr, likās, ka Klaudijas atbilde Beilu līdz galam nepārliecināja.

- Jūs un jūsu biedrus es nevaru laist uz Vatru. - karotāja skatiens pievērsās Ereijasam. Viņš te vistuvāk atradās no tā bariņa. - Jums būs jādodas atpakaļ uz Stonu. -
Vēl pie visa klāt, viņš pamāja Mejai, lai tā panāk tuvāk.

[Rouzijs]

Meja juta, kā uztraukums sāka kāpt arvien augstāk un augstāk, viņa jutās tik saspringusi, ka drīz vien viņas apkārtnē sāks zibeņot un negaiss piepildīs šo vagonu. Bet tumšmate sēdēja tikpat nekustīgi it kā nekas no notiekošā neattiektos uz viņu. Tumšais skatiens ik pa laikam aizslīdēja līdz kabīnei, kurā bija Karotājs, kurš pirmīt bija nopētījis serafi. Un nu viņa iedomājās par iespējām, ko viņš tur varēja darīt. Apskatīt ierīces, kuras sabojātas viņas mestā dunča dēļ? Iespējams, un ja nu... ja nu pilota kabīnei ir tāda pati drošības sistēma, kā pie "Rozes Vārda?" Ja nu viss ir nofilmēts, kas tur notika? Serafi bija pārāk atklāti sevi nodevuši, bet meitene cerēja, ka tomēr tā nav.

Viņa pati pat nebija pamanījusi, ka elpa ir aizrāvusies un kādu brīdi, plaušām nepiekļuva skābeklis, visu atziņu dēļ, kas pēkšņi kā apskaidrība nokļuva Meja galvā. - Sasodīts! - Viņa domās nolamājās, un skatiens pievērsās Beilam, kad viņš pameta kabīni un devās tās meitenes virzienā, kuras māte bija slima.
- Interesanti... - Un brīdī, kad viņai tika pamāts, visas cerības, ka viņa netika atpazīta sašķīda tūkstots lauskās, tāpat kā lidvagona stikls, kuru meitene bija izsitusi.

Tumšmate piecēlās. Bet pirms tam pirksti ieslīdēja tumšajos matos, tos sabužinot nedaudz nekārtīgākā frizūrā.
Viņa protams, dzirdēja, ko Karotājs teica. - Man ir jānokļūst Vatrā. - Kad meitene bija pieslīdējusi pietiekami tuvu tam cilvēkam, viņa ierunājās, kamēr skatiens urbās Karotājā. Šķita, ka par došanos uz Stounu viņa vēl ir gatava pastrīdēties, ja nu gadījumā tūlīt viņu nesavažos un kaut kur neaizvedīs ar varu.

[echo3]

Cik drīz ieradīsies tas cits transports? - Ereijass turpināja mierīgi sēdēt savā vietā, vien tagad skatījās uz Beilu. - Ar visu šo... notikumu lielākais zaudējums ir laiks. Laiks, kura trūkst Klaudijas mātei. - Ereijass neizvērsa domu, ka laika trūkst arī kaut kam citam, bet neņēmās apstrīdēt Klaudijas teikto, ka pietiks ar to pašu transportu, kas uz Vatru vedīs visus pasažierus. Viņš tikai apstiprināja meitenes sacīto. Vismaz dažiem pasažieriem nokļūšana Vatrā nozīmē dzīvību vai nāvi.

Tad karotājs pameta skatienu uz Taju - būs kādi norādījumi? - un palūkojās uz klāt pienākušo Meju, kura atkal vēlējās sākt strīdēties. Ereijass atļāvās laipni atgādināt serafei, - Mums ir atvaļinājums. - Un ko viņa tur viena domā iesākt? Ereijass turēja prātā vēl pāris Gabriela rīkojumus, kurus netaisījās pārkāpt, proti, klausīt vietējiem Karotājiem un nenokļūt cietumā. Par to otro vēl nav zināms, bet pirmais stāv viņu priekšā un liek atgriezties Stonā. - Es pakļaujos jūsu rīkojumam, Beil.

[Mattiass]

Lai arī kā tur būtu, Arists vainīgs nejutās. Viņam ziņot esot vajadzējis. Gabriels tobrīd bija augstāka persona Ardā, gluži stukačs Arists nebija, un tēva un dēla attiecībās arī jaukties nevēlējās. Nemaz nerunājot, ka starp divām šādām būtnēm nemaz nebūtu gudra doma bāzties. Ja viņu sodīs par turēšanos malā… Lai. Metatrons pats nebija nekļūdīgs, un to Arists zināja jau sen. Rāls viņam piesējās, kā piekasīgs birokrāts, un Rālu pašu šis, acīmredzot, mazliet kaitināja.

Safīra bija piņķerīgāks gadījums, un karotājam savā ziņā bija interesanti, ko Rāls iesāks tālāk. Tas varētu būt pamācoši.

[Romija]

Izkļūstot ārā no "Rozes vārda", šķita, ka elpot paliek vieglāk. Lai arī nekādu tiešu draudu Flēra nemanīja, tomēr sienas, kas iepriekš bija viņu turējušas un liegušas pieeju Spēkam, biedēja. Dziedniece aizgāja līdz Lilū, atslēdza mašīnu un kādu brīdi uzturējās tās tuvumā, vērodama ēkas ieeju un apkārtni. Tomēr tā ilgi stāvēt būtu gan aizdomīgi, gan sāka palikt neērti, tāpēc pēc kāda brītiņa meitene iekāpa mašīnā. Vēlreiz pārbaudījusi telefonu, vai tajā nav kādas jaunas ziņas, viņa palūdza Lilū atgriezties Svētnīcā. Tikai tur šķita pietiekami droši, lai izplānotu tālāko darbību. Un, ja Gabriels vēl būs Svētnīcā, varbūt viņu satikt...