"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Pūķēns Sāra]

Astindela. Mājas. Bija tik patīkami atgriezties. Vienīgi nepameta sajūta, kas bija likusi viņai doties prom: viņa nav izdarījusi visu, lai palīdzētu. Mierināja doma, ka arī nav sagādājusi liekas problēmas… Sekojot serafam, Safīra izpleta spānus. Vēl viena lieliska sajūta: lidot, nebaidīties no savas izcelsmes, būt pasaulē, kur tu esi tāds pats, kā pārējie. Savējais.

Sala, kaut cietums, bija piemīlīga. Gribējās novilkt apavus un sajust maigos zāles stiebriņus glāstot pēdas, apgulties zālājā un vienkārši raudzīties debesīs, bet ar to viņa nesteidzās. Rāls… pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Serafs, kurš cieti sekoja rakstītajam burtam. Tas nevēstīja neko labu, ja vien Valdniekam nebija savi plāni. Vai tie bija? Safīra šaubījās par to. Viņa bija devusies prom, sekojot savai sirdij un pārliecībai, ka visu var atrisināt neiznīcinot. Ja Valdnieks būtu domājis tāpat, tad pirmām kārtām būtu ķēries klāt šai metodei. Vismaz jaunā serafe ticēja, ka Metatrons vispirms cenšas pasargāt savus bērnus un tikai pēc tam ķeras klāt radikālākām metodēm.

"Nedaudz," Safīra attrauca karotājam un, apliecinot savus vārdus, nodzēra dažus malkus. Mētelis tika nolikts turpat blakus Arista jakai. Tas šobrīd šķita smags un lieks, tāpat kā soma ar mantām, no kuras viņa nebija šķīrusies. Melnie mati pārtapa par sniegbaltiem, gluži kā viņas spārni, un sejas vaibsti kļuva maigāki. Te varēja būt tas, kas esi. Gaiša, labsirdīga un dzīvi mīloša serafe, kas neliedz nevienam savu palīdzību un savus mīļos vēlas pasargāt no visa ļaunā. Varbūt tieši šī plašā un mīlošā sirds bija vaininieks likuma pārkāpšanai. Nē, ne varbūt, bet noteikti, ka bija. Viņa mīlēja savu māsu.

No augļiem gaišmate paņēma tikai vienu, atlikušos atstājot Arista ziņā, un apsēdās zaļajā zālītē. "Beidzot mājās, ne?" viņa uzsmaidīja karotājam. Acīs gan smaids atspulgojās tikai daļēji. Viņa skuma un raizējās par Ardā esošajiem, nonākot mājās ātrāk, nekā bija vēlējusies. Vai pareizāk: nonākot mājās, pirms viņai bija izdevies jebkādi izpestīt māsu no nepatikšanām.

[Mattiass]

— Mājas… — serafu karotājs nenoteikti noteica un paraustīja plecus. Mājas gan, pēc septiņu gadu prombūtnes. Taču nevienam īsti viņš te nebija vajadzīgs, izņemot vecākus. Kuriem noteikti sāp.

Arī Arista vaibsti bija mazliet pamainījušies, taču visai maz, gandrīz nemanāmi. Viņš fascinēti vēroja Safīras pārvērtības. Ak tā… nu ja. Skumjas? Karotājs pagrāba ābolu un meta ar to Safīrai.

— Galvu augšā, serafēn!

Tad ņēma nākamo un sulīgi tajā iekodās.

— Ardā kaut ko panākt var tikai tad, ja rīkojas mērķtiecīgi, nevis skraida riņķiem kā vista ar norautu galvu. Lai ko mēs darītu, darījām, labu gribēdami. Augstākstāvošiem ir cita izpratne, nu un? Tu esi dzīva, kamēr tici un ceri. Cietums Astindelā, kā būsi ievērojusi, nav sliktākā vieta, kur izciest sodu.

[Pūķēns Sāra]

"Tev derētu iegriezties pie dziedniekiem, lai veic attīrīšanas kūri," viņa atrauca pēc Arista domīgās frāzes, bet lidojošo augli gan viņa nebija gaidījusi, tādēļ tas sasniedza galamērķi nenoķerts, lai pa kuru ķermeņa daļu viņš arī būtu tēmējis.

"Ir grūti kaut ko izdarīt, ja jācenšas nevienam netraucēt, neiekulties nepatikšanās un iet uz mērķi ar līkumu līkumiem," tagad bija Safīras kārta izklausīties domīgai, lēnām graužot iepriekš paņemto ābolu. Arista mestais tika ielikts klēpītī un gaidīja savu kārtu. "Ja tu nebūtu pagadījies, es būtu centusies tikt pie Sīlijas, neko nezinot. Iespējams, tas beigtos ļoti slikti, bet… par spīti visam, ko dzirdēju un piedzīvoju, man ir grūti noticēt, ka iznīcināšana ir vienīgais veids. Es nezinu, ko piedāvāt vietā, bet kaut kam noteikti ir jābūt. Iespējams, ka tas prasītu pārlieku daudz, tādēļ Valdnieks atmeta šo iespēju, bet cik tas atkarīgs no manis: esmu gatava sniegt visu, ko vajag."

"Cietums… sods. Es zinu, ka esmu pārkāpusi likumu un pelnījusi sodu, bet…" meitene paraustīja plecus. Viņa apzinājās izdarīto un to nenoliedza, bet tā kā viņa vadījās pēc savas sirds un tā laikā nevienam neko ļaunu nebija nodarījusi (tieši pretēji, izdziedējusi serafus, kamēr dziedniece bija iekļuvusi nelaimē), Safīra nenožēloja savu rīcību.

[Roviela]

- Ja? - Joels manāmi ieinteresēti noprasīja Flērai. Būris? Palīdzēt Sarišai un Aleksam?

- Es došos līdzi! - viņš apņēmīgi paziņoja.
Vai orākuls nebija pietiekami teicis, ka viņu tas uztrauc? Viņam šķita, ka jau par daudz runājis par to, un tagad bija tā izdevība - kaut ko darīt!
Beidzot!

[echo3]

Pēc Mejas stāstījuma par iespējamām problēmām ar ieročiem Ereijass jau bija pagriezies, lai pats aizietu pavērot, vai tiešām ardieši neņem līdzi ieročus, kad kāpj lidojošajās mašīnās. Visi te staigā ar ieročiem, un Arists arī bija kaut ko teicis vienīgi par spridzekļiem, kurus likumpaklausīgi ļaudis līdzi nestaipot. Bet Flēras saruna ar kādu pa telefonu un paziņojums par palīdzību Aleksam un Sarišai lika karotājam apstāties. Viņš neko nejautāja, gaidot vispirms Taja domas, vien ieinteresēti skatījās te uz Flēru, te uz Joelu.

[Romija]

"Tu neesi dziednieks. Tur vajag dziednieku uz ļoti īsu brīdi. Stāvēsi blakus? Tā ir iespēja izdziedēt Aleksu, lai viņš uzvar Būrī, nevis izglābt. Tu esi orākuls un vari vismaz mēģināt atrast amuletu, bet es nemaz nedrīkstu meditēt," pēc īsa samulsuma brīža Flēra paskaidroja. Protams, Joela vēlme palīdzēt bija apsveicama, bet šoreiz tiešām nevietā. Maikla pieminēšana tikai radītu uztraukumus, tāpēc Flēra cerēja no tā izvairīties.

[Roviela]

- Es nevaru atrast amuletu meditējot, tā kā no manis te vispār nevienam nav nekāda labuma, - Joels nopūtās.
- Gribu palīdzēt, kā varu, un nekas vairāk, tā izskatās, nav manos spēkos, kā paturēt kadam rociņu. Ko arī piedāvājos izdarīt.
Viņš pēkšņi ieinteresēti paskatījās uz dziednieci.
- Bet kā tu domā tikt Aleksam klāt? Viņš taču ir pati zini kur!

[Urdrunir]

Kad atgriezās Meja, Tajs uzplauka. Izskatījās, ka viņi var uzsākt ceļojumu uz Vatru gandrīz tūlīt pat. Ja viņiem pietiks naudas. Lieliski, Meja! Paldies! Ereijas, mums jānoskaidro, vai pietiek naudas biļetēm. Ejam uz kasi, kur nav cilvēka. Un serafs jau bija gatavs aizcirst durvis Lilū, kad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāca Flēras atteikšanās doties līdzi un Joela centieni viņai pievienoties.

Labi, Flēra! Veiksmi tev ceļā. Orākuls samierinājās ar jau tā svārstīgās dziednieces izstāšanos no piedzīvojuma un pakāpās nost no transporta līdzekļa, lai viņa var tajā iekāpt. Bet tu, Joel! Tu mani sarūgtini. Es domāju, ka tu savādāk attiecies pret mūsu lietām. Taja balsī nožēla sacentās ar nogurumu cīnīties pret garastāvokļu maiņām pārpilnajiem biedriem. Tev ir 5 minūtes laika izdomāt, kurp tu dosies. Mēs ejam pirkt biļetes. Ja tu pēc 5 minūtēm mums nepievienosies, mēs lidosim bez tevis.

Un Tajs uzsāka soļot biļešu pārdošanas automāta virzienā, pamājot ar roku, lai pārējie viņai seko.

[Roviela]

Joels piekrītoši pamāja Tajam.
- Es izlemšu, tikai atbildi gribu sagaidīt.

Viņš atkal pievērsās Flērai. Nu? Šoreiz serafs izskatījās nepacietīgāks.
- Klau, nu, ja es traucēšu, tad tā arī pasaki.
Bet tā lieta nav tīra. Flēra dodas pie Attīrītājiem, ja? Vai ir tomēr citi varianti?

[Mattiass]

— Tu aizbēgi no Astindelas bez atļaujas un pirms Pirmā soļa sasniegšanas, — karotājs viegli paraustīja plecus. — Vismaz Rāla priekšā tas skaitās pārkāpums. Un gan jau Metatrona arī. Brīdī, kad Sīlija grasītos kādu nogalināt, un vienīgais veids, kā to novērst, būtu nogalināt Sīliju pašu, tu to neļautu izdarīt. Jo tava māsa tev ir svarīgāka. Jo tu ticētu, ka varbūt viņa tā nedarīs. Jo tu neņemtu vērā to, ko viņa jau ir izdarījusi.

Arists viegli paberzēja pieri.

— Jā, var gadīties, ka tāda iespēja, par kuru tu runā, ir. Pieļauju, ka tā var būt. Un vienādos apstākļos no abām tā būtu vēlamākā, protams… kā jau iepriekš runājām. Bet, ja gadījumā šāda iespēja prasītu vairāku citu serafu dzīvības, lai izglābtu vienu tādu Sīliju, ko tad? — viņš paraudzījās uz topošo dziednieci.

[Romija]

Nē, nu, tiešām? "Kā tu zini, ka nevari, ja neesi Vatrā bijis un mēģinājis?" šo nolemtību Flēra nesaprata. Un tagad viņi spītēsies, kur kurš ies, kad pirms tam bija skaidri atzinuši, ka uzticas Flēras lēmumam. Laikam vajadzēja palikt pie Svētnīcas un mašīnā nekāpt.

"Jā, šoreiz tu vai jebkurš cits tiešām traucēs. Es neeju ziedoties, man būs iespēja atkāpties uz Astindelu," Flēra atbildēja, labi saprazdama Taja steidzīgumu. "Paldies, jums tāpat! Centīšos ziņot par rezultātiem," dziedniece atvadījās un iekāpa mašīnā. "Jums vajadzēs," viņa pasniedza planšeti un aizvēra mašīnas durvis. Gan viņai, gan pārējiem laiks mina uz papēžiem.

[Rouzijs]

Par Flēras pēkšņo glābšanas misiju Mejai nebija ko teikt. Serafē ticība, ka Aleksu un Sarišu var izglābt Arda bija iznīcinājusi, it īpaši tāpēc, ka uz Būri biļetes bija pārdošanā. Kurš gan atcels cīņu, kura daudziem radītu baudu, skatīšanās, kas raisītu prieka izjūtas par līstošām asinīm... Drīzāk Meja domāja, ka Flēra atkal nonāks gūstā. - Jauki. - Kaut kā Meja pie Attīrītājiem nebija nevienu reizi nokļuvusi, kamēr dziedniece... viņa nebija karotāja.

Neko neteikusi, tumšmate pagriezās un sekoja Tajam.

[Roviela]

- Zinu, - Joels ar pārliecību klusi pie sevis noteica, turēdams Flēras planšeti abās rokās, kā serafe to bija viņam iedevusi. Nu gan ir ko nezināt! Dziedniece meditēja, vai Joels to bija darījis? Ne reizi neatrada neko bez Gabriela palīdzības un bez Tiaras arī. Kāpēc lolot veltīgas cerības, ka tagad būs savādāk?

Ak tā. Varētu padomāt, ka orākuls domāja, ka Flēra ies ziedoties! Nekas tamlīdzīgs viņam prātā nebija, toties šī noklusēšana, noklusēšana un izvairīšanās gan satrauca. Pietika jau ar Meju un Aristu, un tagad arī Flēra... Tas vienkārši nebija biedriski. Iespējams, pie vainas ir Arda, bet tad tā tiešām ātri un dziļi ielien dvēselē.

Joels nopūtās, pagriezās, pasita planšeti padusē, jo citur kur to likt viņam nebija, un pusskriešus aizjoza pakaļ biedriem.
Kamēr nav pazaudējis no acīm.

[Pūķēns Sāra]

Klausoties Arista uzskaiti par pārkāpumiem, serafe piekrītoši māja līdz karotāja jautājums viņu apmulsināja. Vai viņa varētu pieņemt vairāku dzīvību ziedošanu vienas dēļ? Tas bija āķīgs jautājums. Viena viņas daļa kliedza, ka pieņemtu; māsa viņai bija tik pat svarīga (tikai citādāk) kā Valdnieks, kura dēļ ikviens būtu gatavs ziedoties. Kādēļ tad lai tā nebūtu Sīlija, kura ir viena no labākajām Astindelas karotājām? Bet otra viņas daļa pretojās tam. Ikviena dzīvība ir svarīga. Nav tādas: svarīgākas vai nesvarīgakas dvēseles. Visi ir vienlīdzīgi. Nav tiesības ziedot vairākus viena dēļ.

Safīra pašūpoja galvu. "Tad vajadzētu domāt kā to apiet."

[Mattiass]

— Un, ja jāizlemj ātri un nav īsti laika apiet? Teiksim, man būtu kaut kāda iespēja iznīcināt Sīliju. Ja es to nedarītu, pēc mirkļa man viss būtu beidzies, jo viņa to pašu grasītos izdarīt ar mani. Ko iesāktu tu, atrazdamās turpat tuvumā? — karotājs ieinteresēti uzrāva uzaci.

Viņu īsti nebaidīja šāda varbūtība, un viņš īsti neticēja, ka būtu kas tāds, kas viņam ar šībrīža spējām ļautu pašam tikt galā ar Sīlijas līmeņa pretinieku. Bet piemēra pēc varēja arī ko tādu pieļaut.
Serafs bija diezgan drošs, ka Safīra mēģinātu izglābt savu māsu jebkurā gadījumā.

[Pūķēns Sāra]

"Es mēģinātu nepieļaut jūsu abu bojāeju," atbilde atskanēja nekavējoties, it kā viņai būtu zināms kāds slepens veids kā to izdarīt, kas dotu nesagraujamu pārliecību. Viņa nevēlētos, lai iet bojā māsa, bet arī Arists bija serafs, pat ļoti gaišs serafs, ja neņēma pie sirds viņa atklātību, pie kuras daži serafēni, kuri bija Ardā, šķiet nebija pieraduši (atklātība vispār ir laba īpašība). Arists arī bija sargājams. Ikviens serafs, kurš būtu kādā no abu pieminēto karotāju lomā, bija sargājams.

[echo3]

Ereijass nenieka nesaprata no visas šīs runāšanas, kā tikai to, ka Flēra uz Vatru nedosies, un Joels vēlas ar dziednieci vēl parunāties. Tajs aicināja visus doties pirkt biļetes, un Ereijass, novēlējis Flērai veiksmi, gāja kopā ar Taju uz kasēm. Protams, domu par ieročiem viņš nebija atmetis, tāpēc skatījās, kas tur īsti ir - kāpēc Meja bija šaubījusies? Tiešām ņemt līdzi ieročus ir aizliegts?

Kase izrādījās automāts, nevis cilvēks, un Ereijass, izlasījis, kas tur rakstīts, un pabakstījies pa ekrānu, ielika ligzdā savu karti. Viņš centās nopirkt četras biļetes uz Vatru. Sev, Tajam, Mejai un Joelam. Kamēr viņš tur darbojās, arī Joels bija pienācis klāt.

[Romija]

Flēra pārliecinājās, ka durvis ir aizvērtas. "Uz "Rozes vārdu"!" viņa uzrunāja Lilū un centās neskatīties atpakaļ, jo tā varēja domāt daudz un dikti, vai izvēle bija pareizā.

[Mattiass]

— Cerams, tev tas izdotos, — Arists lēni pamāja. — Tiešām.

— Bet redzi, kādas nepatikšanas ir ar tavu māsu. Nav arī, ko brīnīties, ka tavu klātbūtni Ardā uzskatīja par iespējamu draudu citiem serafiem. Jo, varētu gadīties, kāds cits tavā vietā aizkavētu un nolemtu nāvei citu serafu pašaizsardzības brīdī, tikai par to, ka viņš pēc labākās sirdsapziņas pildījis savus pienākumus, par labu tādam serafam, kurš ir pārkāpējs un par kuru nav skaidrs, vai jebkad atlabtu. Un, pat ja tu mestos pa vidu, nav zināms, vai Sīlija vienkārši aukstasinīgi tevi nenogalinātu un nepārkāptu pāri līķim. Vismaz kamēr viņa ir šāda. Tad būtu par cietušo vairāk, un nekāda cita labuma.

Serafs pārlaida skatienu pār gultu.

— Kā tu domā, pirms mūs iztiesās, būs pietiekami daudz laika, lai izgulētos? Man kādu laiku jau tikusi aiztaupīta šāda greznība.

[Pūķēns Sāra]

"Atpūties," Safīra gaiši uzsmaidīja karotājam, pamājot matracīša virzienā. Viņa zināja, ka Arists sen nav bijis Astindelā, viņam bija vajadzīgs viss, ko mājas spēj dot. Par pārējo serafei nebija, ko piebilst: viņam bija taisnība.

Ja Arists nolikās gultiņā, tad Safīra piedevās pie viņa un (ja viņš ļāva) saveda kārtībā viņa ķermeni, cik to varēja izdarīt bez attīrošiem uzlējumiem un citiem palīglīzekļiem. Pēc tam viņa atgūlās zālīte un, ja bija dots pietiekami daudz laika, iemiga lūkojoties gaišajās debesīs.