"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Jā, bija laiks doties, kāpt mašīnā un braukt pretī savam liktenim. Šā vai tā, tumšmate to nespēja ietekmēt, tam, kam būs jānotiek, tas arī notiks.
- Es nebaidos, par sevi, Joel. Es baidos no tā, ka tumsa, kas ap mani tik spēcīgi riņķo liks man padoties un es nodarīšu pāri citiem. - Arī Meja runāja tā lai to tikai Joels dzirdētu. Nevienam citam tas tāpat tik ļoti neinteresēja. - Apsoli man, ja kaut kas tāds notiks, tu parūpēsies par pārējiem un liksi mani iznīcināt. - Jo tad tā vairs nebūs viņa. Bet nodot pārējos tumšmate nevēlējās, negribēja, lai citi serafi ciestu sāpēs vai mirtu.
- Līdz šim es domāju, ka esmu stipra, bet manī ir šaubas. - Un tur kur bija šaubas, nebija pārliecības par sevi. Kamēr Meja iekšēji cīnījās ar sevi, tikmēr Ereijass bija Astindelas cienīgs karotājs.

Bet nu viņi varēja doties tālāk. Braukt prom pa Ardas tumšajām un drūmajām ielām. Skatiens vērās ārā pa mašīnas logu un serafe ignorēja to, ka Flēra tik izteikti nevēlējās atrasties viņas tuvumā. Bet lai nu tā būtu... šajā mirklī tumšmates sajūtās valdīja miers. Viņa apspieda visu pārējo, kas uztrauca, pat ja domas joprojām bija vērstas uz amuletiem, Aleksu, Sīliju un Valdnieci.
- Jā, esmu karotāja. - Meja pamāja ar galvu Tajam.
- Ja godīgi, man nav ne jausmas, kā norit gaisa satiksme. - Serafe labprātāk izmantotu spārnus. - Bet tiklīdz kā mēs nokļūsim lidostā, es to noskaidrošu, tāpat kā visu pārējo. - Ja jau līdz šim tumšmate prata doties vientuļos izlūkgājienos, tad informācijas ievākšana nebūs grūta.

[Sindra]

Sariša

Par pēdu masāžas nepieciešamību, Alekss līdz galam nebija pārliecināts. Vai tas bija nepieciešams? Bet... ja jau laipni tika piedāvāts, tad puisis necentās atteikties, pirms vispār uzzinājis vai viņam pēdu masāža sagādā kādu īpašu baudu, vai arī nē.
Un citu ķermeņa daļu masāžai nebija izklaidējoša nozīme. Muskuļi bija noguruši pēc pagrabā pavadītā laika, un Aleksam arī vajadzēja zināt, cik stipri kurā vietā viņam sāp.
- Ja vien būtu vairāk informācijas vispār. - puisis domīgi noteica. - Kad iestājas nākamā diena. Cik ilgs laiks atlicis līdz cīņai. Man to visu būtu svarīgi zināt. Tad es varētu labāk sagatavoties. Tagad tikai tāda minēšana vien sanāk. - Alekss nopūtās.

Kad Sariša vairāk neko par Meju nejautāja, viņš arī necentās vēl papildināt iepriekš pateikto ar kādiem nebūt skaidrojumiem. Tāpat bija redzams, ka šobrīd jaunekli īpaši neinteresēja risināt romantisku attiecību pavedienus. Viņa dzīvība bija apdraudēta un Mārvinu vairāk uztrauca gaidāmās cīņas un iespēja tām pēc iespējas labāk sagatavoties.
Tieši tā. Lai Sarišai vispār nebūtu īpaši jāiespringst un jāuztraucās.
Komanda, ja... Ko gan Maikls vispār iedomājas! Kāds bija viņa plāns?
Un kāds būs Aleksa plāns?
Puisis iztukšoja tējas krūzi un piecēlies izstaigāja visu telpu, kurā viņi bija ieslodzīti. Kaut ko papētījis sienās, kaut ko pie grīdas. Īpašu uzmanību veltot maģiskajai lāpai, beigās jauneklis atrada brīvu stūri, un tas jau tā īsti nemaz nebija sarežģīts uzdevums, ja ņem vērā, ka telpa bija visai tukša, Alekss nostājās uz dūrēm un sāka atspiesties.


Arists & Safīra

Arista plāns bija skaidrs. Taču tā vis gluži nenotika, kā karotājs bija iedomājies.
Mirklī, kad viņi jau bija gana tālu no ēkas, kurā notika slepenā sapulce, pie Arista mašīnas, nez no kurienes uzradušies, abiem serafiem priekšā nostājās trīs eņģeļi. Metatrona privātā sardze. Kā pēc apģērba to varēja spriest.
Apkārtne likās, kā sastingusi un eņģeļi bija nošķīruši savu atrašanos no tiešas esības Stonas ielās. Eņģeļi redzami bija tikai Safīrai un Aristam.
- Safīra no Šadrona dzimtas. - eņģelis iesāka. - Un Arist. - karotāja virzienā tika veltīts pavisam īss skatiens. Gandrīz vai lai pārliecinātos, ka viņš tur patiešām ir. - Jūs tiekat aizturēti par nepakļaušanos Valdnieka likumam par pasauļu robežu šķērsošanu. Jums nekavējoties jāatgriežas Astindelā. Tā ir Metatrona pavēle. - vidū stāvošais eņģelis informēja Safīru un Aristu, un pēc visa spriežot bija nedaudz svarīgāks par tiem diviem, kas viņu pavadīja.
Viņš uzvilka gaisā krustu un tas pārtapa par portālu. Abiem aizturētajiem tika pamāts, lai tie dodas cauri portālam.


Komanda

Nelikās, ka Gabriels būtu pamanījis Taja sazvērnieciskos nodomus.
Katrā ziņā, serafus neviens neaizturēja un tie, līdz ar Lilū palīdzību varēja pamest Svētnīcu.

Mašīnas mākslīgais intelekts atkal bija savā vietā un runājās ar pasažieriem. Sievietes balss laipni paskaidroja: - Tuvākā stacija atrodas W7 4GH. Ceļā pavadīsim piecpadsmit minūtes. -
Aptuveni tik arī laiks ceļā pagāja.
Tas, ko Lilū dēvēja par staciju bija liels paviljons, no kura izlidoja un ielidoja Ardas gaisa transporta kuģi. Pēc tā, cik daudz cilvēku devās iekšā un ārā no stacijas, varēja spriest, ka šo transportu tomēr izmanto ļoti daudz ardiešu. Tas ir populārs.
Pēc cilvēku plūsmas arī aptuveni varēja noteikt, kur viņiem būtu jādodas iekšā, lai meklētu iespēju iegādāties biļetes vai ko tādu.
Tikmēr, droši vien problēmas bija arī ar Gabriela mašīnu. Jo šobrīd Lilū bija apstājusies maksas stāvvietā, kura bija paredzēta tikai pasažarieru izlaišanai. Netālu no lielā paviljona gan arī atradās daudzstāvīga auto stāvvieta, kurā, kā izskatījās mašīnas varēja atstāt arī uz ilgāku laiku.

Ar meklēšanu gan Flērai negāja tik labi, kā gribētos. Serafes ievadītie atslēgvārdi meta laukā pārāk daudz informācijas un to papētot vairāk, atklājās, ka tā ir visai nesvarīga. Kaut kādu jaunu kapsētu atklāšana. Piemiņas vietas neattiecās uz Vatru. Meklējot slēgtās zonas, rezultāti bija pavisam trūcīgi.
Katrā ziņā, ar piecpadsmit minūtēm nekādi nepietika, lai atrastu vēl divas vietas, kas varētu būt potenciālās amuleta paslēptuves.


Lidvagoni izskatās aptuveni šādi.

[Urdrunir]

Beidzot viņi bija izkustējušies. Tajs sajūsmināti smaidīja, skatoties kā viņu mašīna traucas uz priekšu. Nez, vai viņš nevarētu vienu šādu dabūt sev? Nu, vismaz tajās pasaulēs, kur tāds pārvietošanās līdzekis nebūtu pārāk uzkrītošs. Tāpēc puisim bija mazliet žēl, ka brauciens bija tikai 15 minūtes garš.

Esam klāt! Rāpjamies ārā! Meja, sākas tava benefice. Tālākais mūsu ceļš ir atkarīgs no tavām spējām. Mēs tev uzticamies. Tajs iztrausās ārā no mašīnas un nopētīja apkārtni. Vai jums arī liekas, ka šī nav laba vieta, kur atstāt mūsu braucamo? Viņš vērsās pie biedriem. Neviena mašīna šeit nestāvēja ilgu laiku. Ja to darīs Lilū, tas noteikti pievērsīs vietējo uzmanību. Klau', Lilū! Vai tu vari bez pasažieriem braukt atpakaļ uz turieni, no kurienes mēs tikko atbraucām? Orākuls pēkšņas idejas pārņemts pieliecās tuvāk auto un ieinteresēti noprasīja.

[Mattiass]

Arists tikai paraustīja plecus. Apsūdzības tā kā tā attiecās uz Safīru. Ne viņš bija no Astindelas bēdzis, ne arī nesankcionēti pārkāpis pasauļu robežas, ko par Šadronu dzimtas atvasi vis nevarētu sacīt. Tā kā runātājs visai pareizi pret viņu attiecās kā pret piedevu. Taču iebilstams nekas nebija un arī nevarētu būt. Gabriels gribēja, lai Safīru pieskata. To atcelt varēja tikai viņš pats, vai arī Metatrons. Lai nu tā būtu.

Karotājs palaida Safīru pa priekšu. Astindelā viņa vismaz būs drošībā.

[Pūķēns Sāra]

Ieraugot serafus, Safīras vaigs pabālēja. Kā tas notika? Kādēļ tieši tagad? Protams, atbildes pašas jaucās juku jukām pa prātu un gribējās paslēpties aiz Arista muguras, cerot, ka viņš ar visu tiks galā, bet… Serafe pamāja par atbildi atnācējiem ne pa milimetru nepietuvojoties Aristam. Viņa bija pietiekami liela un neatkarīga, lai ierastos Ardā. Tagad bija kā pieaugušai arī jāuzņem sekas. Ja viņa vēlējās, lai ar viņu rēķinās, tad bija attiecīgi jāizturas, ne tā? Safīra devās iekšā portālā.

[Romija]

Lai arī ko Flēra neizmēģinātu, 15 minūtes bija par maz, lai tā atrastu kādas īpašas vietas. Būs jādomā savādāk, viņa sprieda, nolaidusi planšeti klēpī un vērodama, kā aiz Lilū logiem parādās lidosta. Ielikusi planšeti somā un pārbaudījusi, ka viss ir kārtībā, dziedniece bija gatava izkāpt un doties tālāk. Lidot! Tas lika patīkami notrīsēt, lai arī viņa zināja, ka tā nebūs gluži tāda lidošana. Un tomēr. Ja piedāvātu pārvietoties pa pazemi, tas noteikti būtu daudz nepatīkamāk.

Tā kā Tajs bija uzņēmies aktīvu komandēšanu, tad pagaidām Flēra neko uz savu galvu nepasāka. Lai par Lilū un biļetēm parūpējas citi. Toties dziedniece skatījās apkārt, jo jebkas varēja uzvedināt uz domām par kādu pārbaudāmu vietu. Cilvēki. Cigaretes. Bailes, sajūtas, vienaldzība. Gaismas. Steiga.

"Es neko citu bez muzeja vēl neatradu," Flēra paziņoja, noplātot rokas. "Arī neko īsti pa ceļam. Muzejs ir Vatrā, domāju, ka to mums vajag pārbaudīt vienalga," viņa piebilda. Vismaz Flēra nevarēja ieteikt apstāties kaut kur citur. Vai Lidojošais transports varēja viņus tā izlaist pa ceļam kā parasta mašīna, ja nu kādā brīdī rodas doma par pārbaudāmu vietu? Flēra pameta skatienu uz Joelu, va viņam nav kāda ideja radusies.

[echo3]

Pag, Taj, Meja taču stāstīja, ka viņas kartē nav pieticis naudas, lai samaksātu par taksometru. Diez vai biļetēm pietiks. - Ereijass arī kāpa ārā no Lilū, ļaudams Tajam kļūt par noteicošo personu sarunām ar mašīnas mākslīgo intelektu. Arī karotājam bija skaidrs, ka automašīnas šajā vietā tikai izlaiž pasažierus, bet stāvēt nepaliek. Doma par to, ka Lilū atgriežas pie Svētnīcas, bija diezgan laba, vienīgi to varēja pamanīt Gabriels. Bet dzīvoklis bija pietiekami augstu, un tad ir jāizliecas pa logu, un ... - varbūt nepamanīs.

Bet problēmas ar naudas karti ir jāatrisina tūlīt. Citādi viņi sev pievērsīs pārāk daudz uzmanības. - Paskatamies, vai te nav redzamas kādas maršrutu shēmas ar pieturām. - Visapkārt bija daudz visādu uzrakstu un ziņojumu dēļu, vien jāskatās un jālasa. Doma par shēmām Eeijasam ienāca prātā, jo visādas shēmas viņš bija jau vērojis Flēras planšetē.

[Roviela]

Joels izkāpa no auto, tikšanu ar to galā atstājot citiem. Viņaprāt, Lilū sūtīšana atpakaļ bija laba doma. Droši vien, automobili varēja atstāt arī kādā stāvvietā, kurām te noteikti bija jābūt, bet ej un meklē.
Nekas, ja viņi atgriezīsies sveiki un veseli, tad attālums līdz Svētnīcai šķitīs tikai tāds nieks.

- Tad sāksim ar muzeju, - orākuls piekrita Flērai. Ja neko nevarēja atrast, tad nevarēja, un viņš aizdomājās par to, kā varētu noslēpt savu auru tajā muzejā. Būšot taču redzama.

- Flēra, pa ceļam nevari pameklēt, kādas lekcijas drīzumā paredzētas muzejā? Un, ja nu, teiksim, mēs varētu tur pārģērbties kaut kā dīvaini. Spīdīgos kostīmos ar mākslūgiem spārniem, vai kā tā, tad cilvēki mūs nepamanītu. Protams, ja tur tobrīd ir kādi svētki vai kas tāds, kur daudzi staigā dīvainā paskatā. Ja nestaigā, tad gan nekā.

[Rouzijs]

- Jūs mani pagaidāt pie tā reklāmas stenda. - Meja pamāja uz saules gaismas kabīņu reklāmu, šīs reklāmas nudien bija izvietotas visā Adrā. - Es tikmēr došos noskaidrot, kad un cikos lido prom kuģis uz Vatru, kā arī cik tas prieks izmaksās. - Jā, Ereijasam bija taisnība, Mejai visticamāk naudas nepietiks, bet cenu un visu pārējo serafe taču varēja uzzināt, ne?

Tā nu tumšmate devās iekšā stacijā un meklēja informācijas centru, vai kaut ko tādu, kur varētu uzzināt atbildes uz interesējošajiem jautājumiem. Tumšās acis pārslīdēja pār apkārtni, mēģinot atrast visu, kas nepieciešams, kā arī pie viena mēģinot ievērot, vai kāds cilvēks neliekas aizdomīgs.
Drošība pirmajā vietā.

[Romija]

Flēra noskatījās, kā Meja ieiet stacijā. Te, starp aktīvajām Ardas cilvēku plūsmām, bija nedaudz savādi vienkārši gaidīt. Visi devās savās gaitās un izturējās pret šejieni kā pret parastu ikdienas celtni. Bet serafu bariņam tas bija kā piedzīvojums.

Flēra turējās kopā ar pārējiem. Pamājusi, ka Joela vēlmi ir sapratusi, Flēra nolēma lekciju meklēšanai pievērsties tad, kad būs tikuši skaidrībā ar transporta jautājumiem. Tikmēr viņa vēroja apkārtni, domādama par citām iespējamām vietām. Atmiņā uzausa, ka kāds bija minējis iespēju par amuleta noslēpšanu Būrī, bet vai kāds zināja, kur tas Būris vispār ir? Turpat Rozes vārdā? Bet varbūt Vatras virzienā? Tā bija tikai tāda mirklīga doma, jo īsti nekāda pamatojuma kaut kam tādam nebija, vien vēlme izpildīt sev uzdoto prasību par 3 vietām. Diemžēl, šobrīd bija tikai viena derīga vieta.

Tomēr domas atgriezās pie Būra. Līdz cīņai nu jau bija palicis krietni mazāk laika. Un tagad arī Sariša bija pie Attīrītājiem. Atceroties savas gūsta dienas, Flēra izvilka telefonu un sameklēja Maikla ziņu. Nenogalini Aleksu un Silviju. Lūdzu! F viņa uzrakstīja kā atbildi Maiklam un nospieda "Sūtīt".

[Urdrunir]

Kuš! Tajs sagrāba aiz piedurknes Ereijasu un pavilka viņu nedaudz nostāk. Ļauj Mejai paša tikt galā. Tas cels viņas pašapziņu un parādīs, ka viņa veiksmīgi tiek galā ar saviem pienākumiem. Viņš noņurdēja zem deguna, lai tikai uzrunātais karotājs dzirdētu. Ereijasu vadīja labi nodomi, taču grupa nevarēja paļauties tikai uz vienu karotāju. Viņiem vajadzēja, lai arī otrs būtu pašapzinīgs un ieinteresēts darboties. Bet tu droši vari papētīt maršrutus. Tikai nāc ātri atpakaļ.

Man arī bija līdzīga doma, ka mēs varētu tik pārspīlēti ķēmoties, ka neviens mums nepievērsīs uzmanību. Taču, ja mēs iesim ar viltus spārniem, tad zinātāji mūs tik un tā atpazīs. Pie ieejas taču kļūs redzami arī īstie spārni. Vai ne? Bet mēs noteikti iekļaujam muzeju apskatāmo objektu sarakstā. Un jūs neuztraucieties. Mums vēl būs laika atrast vēl kādu vietu, kamēr lidosim. Pēkšņi Tajs pamanīja Flēras darbošanos ap telefonu. Ziņkārīgi viņš pastiepa kaklu tajā virzienā. Šoreiz tā bija tīra interese par tehniku, taču tik pat labi to varēja iztulkot arī kā viņa vēlmi nokontrolēt, ko Flēra dara. Vai tas ir vietējais telefons? Pārnēsājams? Ar ko tas sūta signālus? Kam tu zvanīsi? Orākuls tērpināja dziednieci.

[Romija]

Flēra instinktīvi parāva roku, aizsegdama telefona ekrānu, un tikai tad viņa ieskatījās Taja sejā, lai pamanītu orākula interesi.

"Ah, mēs tev neiedevām telefonu," viņa atcerējās, izslēdza sava telefona ekrānu un sāka rakņāties pa somu, kur vajadzēja būt otram Flērai iedalītajam aparātam. "Lūdzu, tev arī būs! Tas ir telefons, pārnēsājams, pa to var zvanīt," viņa paskaidroja, ieslēdza ekrānu un parādīja galveno. "Pirmais numurs ir Gabrielam, pārējie ir mums savā starpā. Piezvanīt var ar šito pogu, ar šito izbeigt sarunu," Flēra atdeva aparātiņu Tajam. Ja viņi visur bija kopā, tad varbūt telefona esamībai nebija tik liela nozīme, tomēr, ja jau bija visiem, tad lai ir visiem. "Kad mēs grupa sadalījāmies, tad varējām sazināties ar citiem. Bet labāk, ja to nevajag izmantot."

Sīkāk par savu darbošanos Flēra pagaidām nepaskaidroja, un arī to, kā tieši telefons sūta signālus, viņa Tajam izstāstīt nespēja. Ja tas bija svarīgi, tad orākulam nāksies pašam izpētīt.

[echo3]

Ereijass pagaidīja, kamēr Meja aiziet pietiekoši tālu, un atbildēja Tajam tikai tad, - Domāju, ka ar noskaidrošanu Meja tiks galā lieliski. Viņa nevar nopirkt biļetes, tas arī viss, ko es gribēju pateikt. - Vienkārši būs jāizmanto kāda cita karte. Gabriels bija teicis, ka tajās pietiek naudas, lai varētu brīvi pārvietoties pa Ardu. To, kāpēc Mejas kartē naudas nebija, karotājs nemācēja izskaidrot. Cerams, ka tā tas ir tikai ar Mejas karti.

Nekur projām gan Ereijass negāja, jo nemaz nebija grasījies iet. Meja taču bija teikusi, ka uzzinās visu par lidojumu uz Vatru, ko vien te var uzzināt. Nav ko visiem skraidelēt apkārt.

[Sindra]

Pārtijs

- Pavēle tiks izpildīta, tiklīdz kā tiks aizslēgtas salona durvis. - Lilū atteica uz Taja jautājumu par automašīnas iespēju atgriezties Svētnīcas stāvlaukumā. Tātad, tas bija iespējams un par Lilū palikšanu kaut kur Stonā, serafiem uztraukties nevajadzēja.


Savākt informāciju par braucienu, nebija pārāk liels izaicinājums.
Nonākot lielajā paviljonā, Meja ātri vien pamanīja lielu informācijas stendu. Tur varēja noskaidrot, ka šī ir viena no trijām Stonas stacijām un šai konkrētajai ir nosaukums "Zvans". Vēl bija stacija "Arvetas krustojums", kas bija lielākā Stonas stacija un vēl viena tāda pati, kā "Zvans" bija "Maģistrāle".
Kāpēc stacijai bija tieši šāds nosaukums, tas gan te nekur izskaidrots nebija. Bet, iespējams, ka atbildi sniedza, ārpus paviljona, netālu esošā skulptūra, kas attēloja milzīgu zvanu.

Pētot maršrutus, varēja uzzināt, ka no šīs stacijas lidvagoni kursē uz visām Ardas lielākajām pilsētām. Bija iespējami arī dažādi reisi. Piemēram, tiešais reiss: Stona - Vatra. Vai arī reiss, kas sevī vēl pa ceļam iekļāva arī pārējās lielākās pilsētas, vai arī mazākus miestus. Nu, lai gan, diez vai šie miesti bija tik mazi, ja jau tajos bija lidvagoniem atvēlēta stacija.

Cenu ziņā, tiešie reisi, bez starppieturām, maksāja dārgāk. Tuvākais reiss uz Vatru bija paredzēts pēc piecpadsmit minūtēm un izmaksāja, vienai personai, aptuveni tikpat cik toreiz brauciens ar taksometru Mejai un Sarišai. Tātad diezgan dārgi.
Bija iespējams nopirkt biļetes pie speciāla biļešu automāta. Tad, lai tiktu uz vajadzīgā perona, bija jādodas cauri vārtiņiem, kurus aktivizēja noskenējot biļeti, vai vienkārši izvelkot savu ID karti caur karšu lasītāju. Vārtiņi pildīja arī metāla detektora funkciju.


Flēra knapi bija tikusi galā ar saviem telefona demonstrējumiem, kad viņas pašas, vecais telefons, deva par sevi zināt. Flērai zvanīja. It kā nepazīstams numurs, jo nebija jau ierakstīts kontaktu sarakstā. Taču, tas bija tas pats numurs, uz kuru viņa tikko, pirms mirkļa, bija izsūtījusi īsziņu.



Arists un Safīra

Serafs, kurš bija uzrunājis Safīru un Aristu, pakāpās malā no portāla, lai ļautu abiem aizturētajiem iziet tam cauri. Pēc tam arī pats devās cauri portālam un viņam sekoj arī abi karotāji.
Viens mirklis un Safīra un Arists bija nonākuši Astindelā. Mājās. Ja vien serafi paši šo vietu izjuta, kā mājas. Katrā ziņā, šeit bija daudz veiglāk, Nu, kaut vai fiziski. Nemocīja Ardas emocionālais fons. Gaisā skanēja pazīstamā mūzika, kas atspirdzināja dvēseli un iedvesa mieru. Saule patīkami sildīja.

Portāls bija izvedis abus serafus netālu no valdnieka pils. Tā pat bija redzama no vietas, kur atradās aizturētie serafi un viņu trīs pavadoņi.
- Sekojiet man. - noteica eņģelis, kurš bija runājis arī pirms tam, Ardā. Viņš izpleta spārnus un lidoja uz vienu no gaisā lidojošajām salām. Abi pārējie karotāji atstāja Safīru un Aristu kopā ar savu biedru un paši devās prom, citā virzienā.

Vieta, uz kuru, abus serafus palūdza sekot, bija Astindelas cietums.
Tā bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu. Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītie atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.

- Jums jāgaida Rālu. Kad viņš varēs ar jums aprunāties. - serafs paskaidroja un pats devās prom. Atstādams Aristu un Safīru uz salas vienus.

[Mattiass]

Rāls. Aha, aha, kurš gan cits. Laidies vien, putniņ. Ar to sākas visu pārkāpēju, vai vienkārši nejauši blakus pagadījušos, apstrāde. Ar gaidīšanas procedūru. Tā ir visur.

Mājas? Gaiši, viegli. Izrādās, arī tā mēdz būt. Nekas, tas nav uz pārāk ilgu laiku, un plaušas jau sabeigtas tā vai tā. Serafs pamēģināja izklepot Ardas kvēpus, bet laikam jau nesekmīgi. Ieēdušies par dziļu. Nekā darīt. Tomēr labāk smēķēt aktīvi, nekā pasīvi — savus ieradumus karotājs nenožēloja. Astindelā no atturēšanās būtu kāds labums, bet Ardā — nekāda.

Ja Safīru Metatrons labprātāk pieturētu Astindelā, tad no Arista gan jau viņš tiks vaļā, nosūtīdams kārtējā pekles caurumā, ja ne tai pašā, no kura nupat izmakšķerēja. Atcerējies Ereijasa vārdus, ka visa tā diletantu varza nonākusi Ardā par sodu, Arists pat pasmaidīja. Viņiem, visticamāk, bija līdzīgs ievads. Ar tādu atšķirību, ka viņi laikam patiešām bija ko nodarījuši, nevis bija netīkami elementi; un arī tādu, ka viņiem būt neformāli izraidītiem nebija pārvērties par ikdienu. Lai kā arī būtu, šis serafs bija radis uzņemt nepatikšanas mierīgi un nekurnēdams. Cietums? Lūdzu… Tas pat būtu uzjautrinoši. Kurš gan būtu domājis, ka Gabriela lūguma izpilde nonāks līdz kam tādam!

Ar Safīru arī tā kā būtu skaidrs. Meiteni, likumsakarīgi, par robežu pārkāpšanu ieliks cietumā. Lai nemaisās pa kājām, kamēr ar viņas māsu tiek galā. Un varbūt tā arī labāk. Ne tikai viņas pašas drošības dēļ — kā jau Arists bija iepriekš izteicies, viņš visai negatīvi attiecās pret situācijām, kad lietas risināšanai pievēršas ieinteresētās personas (kā tas būtu ar Meju un Aleksu), vienkārši tādēļ, ka šādas personas neapdomīgi var padarīt situāciju ļaunāku. Kas zina, ko sadarītu Safīra, ja nospriestu, ka tūlīt viņas māsu nonāvēs? Rīkoties vajadzēja pēc situācijas, un, kaut pamatos karotājs sīkajai piekrita, ka, iespējams, pastāv arī cits veids, kā Sīlijas problēmu atrisināt, tad radikālo nostāju piekritējus (vienalga, kurai pusei par labu) vajadzētu turēt pa gabalu.

Protams, šie bija paša Arista apsvērumi. Ja bija sagaidāms, ka šurp dosies tiesnesis, acīmredzot tika uzskatīts, ka ir, ko iztiesāt. Lai kāda būtu Safīras attieksme pret esošo situāciju, karotājam tas bija kā neilgs atvaļinājums pirms nākamā darba cēliena. Un tālākais viņam bija visai vienaldzīgs. Ja jau iedots laiks līdz tam, tas jāpavada lietderīgi. Kaut vai — beidzot pa ilgiem laikiem atpūšoties, izvēdinot plaušas, pilnu krūti elpojot dzidro gaisu, ieēdot pa ilgiem laikiem ko dabiski tīru, un, iespējams, pat izguļoties (kam nevienam ar tīru sirdsapziņu nevajadzētu sagādāt grūtības). Kā jau labs kareivis, Arists pat Karotāju izolatorā spētu gulēt kā bērns, ja vien neviens netraucētu. Kur nu vēl Astindelas cietumā, kurš pēc būtības bija norobežots paradīzes stūrītis, salīdzinot ar to pašu Ardu.

Tādēļ serafs pirmām kārtām aizgāja līdz ūdens karafei un ielēja ūdeni kausā.
— Vai dāma vēlas padzerties? — lūpās rotājoties vieglam smaidam, viņš Safīrai piedāvāja. Ja viņa gadījumā atteiktos, viņš labprāt kausu piesavinātos. Arī uz augļiem viņam bija noteikti plāni, jau atkal, neaizmirstot par dāmas vēlmēm. Tikmēr serafs novilka žaketi, nolikdams to gultas kājgalī. Nomest citas drēbes uz sitiena gan neprasījās — viņš pie tām bija pieradis, kā pie otras ādas.

[Romija]

No sava telefona vibrācijas Flēra satrūkās. Viņa nebija gaidījusi, ka tas zvanīs. Pie tam... Maikls? Nē, Flēra labi apzinājās, ka pati to ir izraisījusi, bet kaut kā nešķita, ka reakcija būs tik ātra un tieša. Viņa kādu brīdi skatījās uz ekrānu, juta, kā rokā vairākas reizes atkārtojas vibrācija, kas liecināja, ka Maikls vēlas runāt, līdz ar trīcošu roku nospieda zaļo taustiņu un pacēla aparātu pie auss. Flēra klusēja, klausījās, kas notiek. Iespējams, ka varēja dzirdēt viņas satraukto elpu vai apkārtējos trokšņus, bet dziedniece vairījās kaut ko teikt pirmā.

[Rouzijs]

Tumšais skatiens pārslīdēja apkārt, būtībā acumirklī Meja bija ieraudzījusi informācijas stendu un pielipusi pie tā ievāca informāciju. Tas bija vieglāk par vieglu, turklāt te viņa izskatījās kā parastais steidzīgais Ardas iedzīvotājs, vienīgi bažas par Karotājiem serafi nepameta. Viņa aizbēga no viņiem un tagad visticamāk tiek uzskatīta par noziedznieci, vai tā nebija citu apdraudēšana?

Serafe devās no pāviljona ārā, pie pārējiem. Nonākusi pie visiem skatiens vairāk pievērsās Tajam. Viņš taču bija šīs grupas līderis. - Tuvākais reiss uz Vatru atiet pēc piecpadsmit minūtēm, biļetes mēs paši varam nopirkt pie automātiem un cik es redzēju, ka tur ir tādi kā vārti, kur biļete ir jāpieliek klāt un var tikt cauri. Tikai mums būs problēma ar ieročiem. Izskatījās, ka tur nevar ienest ieročus un ja mēs gribam pasteigties, tad mums vajag sākt kustēties. - Meja domāja, ka ir pateikusi pašu svarīgāko, vairāk neko tādu viņa nebija manījusi.

[Romija]

Kamēr Meja bija stacijā, Flēra pakāpās dažus solīšus nost no grupas un aizgriezās. Viņas balss bija klusa. Blakusstāvētājs droši vien dzirdētu sarunu, bet savādāk pilsētas trokšņi traucēja dzirdēt visu bez īpašas noklausīšanās.

Zvanam savienojoties otrā galā nebija dzirdami nekādi fona trokšņi. Taču, tā kā Flēra klusēja, atskanēja Maikla balss. -Hei, Flēra! Kad atbild uz zvanu, ir kaut kas jāsaka: piemēram, sveiks, Maikl! Kā tev klājas? -

Flēra samulsa vai, pareizāk sakot, nemaz nebija atmulsusi. "Jā... sveiks! Tu jau zini, ko es gribēju teikt!" viņa nedrošā, pieklusinātā balsī atbildēja.

- Paldies, ka apvaicājies. Man iet labi. - Maikla balsī ieskanējās nedaudz sarkasma. Taču kopumā viņš izklausījās laipns un puiša balss bija patīkama.
- ja tu vēlies tu vari viņiem atvest brokastis. - Maikls ierosināja. - tagad. -

Brokastis. Nez kāpēc atmiņā uzausa Maikla teiktais, ka viņš gribētu ieturēt maltītes ar Flēru. Tam noteikti bija tāds zemteksts, nevis par Aleksu un Sarišu.
"Es nevaru ne aizbraukt, ne aizlidot. Un tu man neļausi vienkārši aiziet," viņa atbildēja uz piedāvājumu.

- es pat varētu tev atļaut Aleksam palīdzēt 'justies labāk' - Maikls izmantoja Flēras apzīmējumu dziedēšanai, turpinādams bārstīt savus piedāvājumus.

"Jā, tas ir ļoti jauki," Flēra vāri pasmaidīja atbildot. "Bet tu mani laidīsi prom?" viņa neatlaidās.

- Mmm, ļauj padomāt... - Maikls novilka. - Tu taču apzinies, ka es tikko tev piedāvāju izglābt viņiem abiem dzīvības? Mans brālis ir sasodīti labs karotājs. Un ja viņš justos labi, viņš uzvarētu visas cīņas, kaut viņam bataljonu pretī noliktu. -

"Par kādu cenu?" Flērai balss ietrīcējās.

- Nu... tu piekristu ar mani aiziet vakariņās. - Maikls darīja zināmu savu 'cenu'.

"Es... piekristu, ja tu mani neieslodzītu pēc tam," Flēra tāpat darīja zināmus savus nosacījumus.

- Man likās, ka es esmu tas, kurš šobrīd diktē noteikumus, Flēra. - puiša balsī bija saklausāma smaida atblāzma. - Es arī neteicu, ka grasos tevi ieslodzīt. -

Protams, to Flēra saprata. "Tu man ļauj parūpēties at viņu, bez bailēm tikt ieslodzītai. Un mēs aizejam vakariņās. Arī bez bailēm par savu dzīvību un brīvību? Tā?" dziedniece vēlējās konkretizēt darījuma nosacījumus.

- Jā. Ko tādu es ļāvu tev saprast. - Maikls apstiprināja.

Tā bija dīvaina izteiksme, it kā tomēr slēptu zemūdens akmeņus. "Ārpus tām telpām, kur es neko nevaru izdarīt?" viņa vēl drošības pēc pārjautāja.

- Jā, Flēra. - Maikls apstiprināja.

"Labi," viņa piekrita un sažņaudza pirkstus dūrēs. Tas bija bīstami, bet, ja viņai bija iespējas lietot maģiju, tad kā pēdējā iespēja vienmēr bija portāls uz Astindelu.

- Uzzvani, kad esi pie 'Rozes Vārda' - Maikls noteica un atvienoja sarunu.

Flēra pārtrauca sarunu un nedroši pagriezās pret pārējiem. "Es tomēr nevaru tagad braukt uz Vatru, piedodiet! Man ir cits uzdevums, kur varu būt noderīgāka! Es aizvedīšu Lilū!" viņa nopietnā balsī uzrunāja galvenokārt Taju. Ja viņš vēl nebija paspējis izpildīt Lilū prasību, tad dziedniece daudz labprātāk brauktu ar Gabriela automašīnu, nevis meklētu taksometru.

[Roviela]

Flērai kāds piezvanīja, un atlika tikai minēt, kurš, jo sarunu, arī to, ko teica Flēra, Joels nevarēja sadzirdēt, bet noklausīties viņš nerāvās. Dziedniece pati pastāstīs, kas un kā, ja vien tas attieksies uz viņiem.
Skat! Viņai ir cits uzdevums.

- Gabriels zvanīja? - orākuls painteresējās. Viņiem uzdevumus deva Gabriels, tāpēc šķita loģiski tā domāt.
- Mūs viņš nemeklēja?
Ja būs meklējis, nekur nevarēs pēkšņi lidot.

[Romija]

"Nē, bet es varu palīdzēt Aleksam un Sarišai. Ja brauktu uz Vatru, tad nepaspētu," Flēra atbildēja. Būris bija šovakar? Rīt? Divas dienas... "Man telefons būs līdzi!" viņa piebilda, ja nu bija svarīgi nepazaudēties.

Šo rakstu rediģēja Romija: 21.10.2013 14:45